10. post Trinitatis svētdienā

Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. [Lk.19:41-48]

Šajā Evaņģēlija vietā aprakstītais notikums ir risinājies Pūpolsvētdienā, kad mūsu Kungs iegāja Jeruzālemē. Viņš gāja uz Templi un tur sprediķoja trīs dienas pēc kārtas, – tā Kristus iepriekš nebija darījis. Šī Evaņģēlija saturs un kopsavilkums ir tāds, ka Viņš izsaka nožēlu par to cilvēku postu, kuri nicina Dieva Vārdu.

Jūs jau daudzkārt esat dzirdējuši, kas ir Dieva Vārds, ko tas nes sev līdzi un kādi ir šī Vārda mācekļi. Par to šajā vietā netiek runāts; šeit tiek rādīts tikai sods un posts, kam jānāk pār jūdiem – tādēļ, ka tie nav atzinuši savu apžēlošanas laiku. Arī mums ir uzmanīgi jāuzklausa šie vārdi – tie attiecas arī uz mums. Ja Kristus nosoda tos, kuri nav atzinuši apžēlošanas laiku, kas tad sagaida tos, kuri apzināti vajā, zaimo un apkauno Evaņģēliju? Lai gan šeit tiek runāts tikai par ļaudīm, kuri to neapzinās.

Pastāv divi veidi, kādos tiek sludināts pret Dieva Vārda nicinātājiem. Pirmkārt, ar draudiem – kā Kristus piedraud Mt. 11: 21 – 24: “Vai tev, Horacina! Vai tev, Betsaida! Jo, kad Tirā vai Sidonā būtu tādi brīnumi notikuši, kas pie jums notika, tad tie jau sen būtu grēkus nožēlojuši maisos un pelnos. Bet Es jums saku: Tirai un Sidonai vieglāk būs soda dienā nekā jums. Un tu, Kapernauma (pilsēta, kurā Jēzus bija darījis visvairāk brīnumu), vai tu nebiji līdz debesīm paaugstināta? Tu līdz ellei tiksi nogāzta; jo, ja Sodomā tādi brīnumi būtu notikuši, kas notika tevī, tad tā stāvētu vēl šodien. Bet Es jums saku: Sodomas zemei būs vieglāk tiesas dienā nekā tev.” Tie ir draudu vārdi, ar kuriem Kristus izbiedē šos ļaudis, lai tie nepalaistu garām Vārdu, kuru Dievs tiem sūta.

Otru sludināšanas veidu redzam šeit, kur mūsu Kungs raud un iežēlojas par nabaga aklajiem ļaudīm, norāj viņus un draud viņiem ne tā, kā nocietinātajiem un apstulbotajiem, bet gluži vai kūst mīlestībā un iežēlojas par saviem ienaidniekiem, lielā, sirsnīgā līdzcietībā un žēlumā atklādams, kas ar viņiem notiks. Kristus vēlētos šo nelaimi novērst, taču tas nav iespējams. Iepriekš minētajā vietā, Mt. 11: 21, Viņš runā nevis mīlestībā, bet ticības stingrībā; turpretī šeit dzirdam vārdus, kuri nāk no tīras mīlestības un žēlsirdības. Tos tagad aplūkosim.

Pirmkārt, kad Kristus tuvojas pilsētai, ļaudis gāja Viņam pa priekšu un nopakaļus, ar lielu prieku saukdami: “Ozianna Dāvida Dēlam!” Tie klāja savas drēbes uz ceļa Viņa priekšā, cirta zarus no kokiem un kaisīja tos Viņam ceļā – viss notika krāšņi un lieliski. Taču visas šīs līksmības vidū Kristus sāk raudāt. Viņš ļauj, lai visa pasaule priecājas, bet Viņa sirdi ir pārpildījušas skumjas – uzlūkojot pilsētu, Kristus acīs sariešas asaras, un Viņš saka:

Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.

Tas ir, it kā mūsu Kungs gribētu sacīt: ak, kaut tu zinātu, kas vajadzīgs tavam mieram – lai tu netiktu nopostīta, bet varētu pastāvēt un saglabāt gan laicīgu, gan mūžīgu mieru – kaut tu to jau šodien spētu apdomāt! Tagad būtu īstais laiks atzīt, kas tev nāktu par labu. Taču tu esi akla un nokavēsi īsto laiku, un tad tev vairs nebūs nekāda padoma, nedz palīdzības. Kristus saka: te nu tu stāvi; tu esi uzcelta un kļuvusi liela, skaista pilsēta, turklāt tevī mīt vareni ļaudis; tie dzīvo droši un priecīgi, iedomādamies, ka viņiem netrūkst nekā. Taču pēc kādiem četrdesmit gadiem tev pienāks gals. To Kristus paskaidro, sacīdams:

Nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.

Taču jūdi bija un palika stūrgalvīgi, paļaudamies uz Dieva apsolījumu un būdami pārliecināti, ka viņi paliks mūžīgi; viņi jutās droši un uzskatīja, ka Dievs viņu pilsētu neļaus nopostīt. Tie domāja šādi: mums ir Templis, un tajā mājo pats Dievs; tāpat mums pietiek arī lielisku cilvēku, naudas un mantas – kas gan spētu stāties mums pretī? Jo arī romieši un ķeizars pēc pilsētas ieņemšanas paši atzina, ka tā ir lieliski uzcelta un tik labi nocietināta, ka būtu neiespējami to ieņemt, ja pats Dievs nebūtu gribējis, lai tā notiktu. Tādēļ jūdi lepojās ar to, kas viņiem bija, paļaudamies uz savām maldīgajām iedomām, kas viņus tiešām pievīla.

Taču Kungs Kristus spēja redzēt dziļāk, nekā viņi, tādēļ sacīja: Ak, Jeruzāleme, ja tu zinātu, to, ko zinu es, tad tu ilgotos pēc miera. Par mieru Raksti runā tad, ja kādam klājas labi. Un šeit Kristus saka Jeruzālemei: tu domā, ka vari baudīt labas dienas, bet, ja tu zinātu, kā ienaidnieki pulcēsies ap tevi, veidos nocietinājumus, kā tie biedēs un vajās tavus ļaudis, ielauzīsies visos namos un neatstās ne akmeni uz akmens, tad gan tu uzņemtu Dieva Vārdu, kas tev atnestu īstu mieru un visu labo. Par briesmīgo Jeruzālemes izpostīšanas notikumu vari izlasīt cituviet; ikviens, kurš vēlas, var uzzināt un saprast, uz kādu postu tiek norādīts šajā Evaņģēlija vietā.

Un Dievs visu kārtoja tieši tā, ka pilsēta tika aplenkta Lieldienu laikā, kad Jeruzālemē bija pulcējušies jūdi no visām zemēm, un – kā Jāzeps raksta – pilsētā tolaik atradās apmēram trīsdesmit reiz simttūkstoš vīru. Tas ir milzīgs ļaužu pulks, un pilnīgi pietiktu, ja viņu būtu bijis tikai simttūkstoš vīru – Dievs bija nolēmis sakausēt un sakalt tos visus kopā, vienā lielā pikā. Turpretī apustuļi un kristieši bija izvesti no Jeruzālemes un izkliedēti Hēroda zemēs, Samarijā, Galilejā un pagānu vidū. Tā Dievs bija izsijājis graudus un sabēris pelavas vienā kaudzē. Bet pilsētā bija palicis tik daudz ļaužu, ka tie būtu varējuši izēst tukšu visu ķēniņvalsti, kur nu vēl pilsētu. Un aplenktajā pilsētā viņus piemeklēja tāds posts un bads, ka tiem drīz vien vairs nebija gluži nekā un vajadzēja ēst savu stopu stīgas, kurpju siksnas, un visbeidzot kāda sieva izmisumā nonāvēja pati savu bērnu, taču karakalpi viņai to atņēma, no tālienes sajutuši ceptas gaļas smaržu. Šai laikā pat baložu mēsli tika uzskatīti par gardu ēdienu un maksāja bargu naudu. Īsi sakot – pār Jeruzālemi nāca tāds posts un asins izliešana, ka pat akmens, to redzot, būtu iežēlojies. Un neviens nebūtu spējis noticēt, ka Dievs varētu tik ļoti dusmoties un tik briesmīgi mocīt savu tautu. Namos un ielās gulēja badā nomiruši cilvēki. Un tomēr jūdi joprojām bija gluži neprātīgi – tie lielījās ar Dievu un negribēja padoties, līdz ķeizars ar varu piespieda viņus to darīt; redzēdami, ka ilgāk nebūs iespējams pilsētu noturēt, jūdi beidzot padevās.

Bet, kad daži no jūdiem izrādījās tik viltīgi, ka norija naudu, lai neviens viņiem to neatņemtu, karakalpi nodomāja, ka varbūt visi jūdi ir rīkojušies tāpat, tādēļ uzšķērda vēderus kādiem tūkstoš jūdiem, meklēdami pie viņiem naudu. Nu izcēlās tāda slepkavošana, ka arī pagānu sirdis iežēlojās un ķeizars pavēlēja turpmāk vairs jūdus tā nemocīt un neslepkavot, bet saņemt gūstā un pārdot. Jūdi bija tik lēti, ka par vienu grasi varēja nopirkt veselus trīsdesmit. Tā viņi tika izkaisīti pa visu pasauli un uzskatīti par pašu necienīgāko tautu virs zemes, tā, ka vēl šodien jūdu tauta tiek nicināta un joprojām ir izklīdināta – tai vairs nav ne savu pilsētu, ne zemes. Jūdi nespēj atkal sanākt kopā, tā, ka viņiem arī neizdodas atjaunot ne savu pilsētu, ne ķēniņvalsti, lai gan viņi domā, ka varēs to izdarīt. Tā Dievs ir atriebies par Kristus un visu praviešu nāvi; tā Viņš ir atlīdzinājis jūdiem par to, ka viņi nav atzinuši savas apžēlošanas laiku.

Te nu redzam, kas mums jāmācās. Jo šis brīdinājums attiecas arī uz mums – un ne tikai uz klātesošajiem, bet uz visu Vācijas zemi. Tas nav nekāds joks, un mums arī nav pamata iedomāties, ka mums klāsies citādi. Arī jūdi tam negribēja ticēt, līdz iepazina šo sodu paši savā dzīvē. Dievs mūs tagad ir apžēlojis, atdarīdams mūsu priekšā savu dārgumu krātuvi – savu Evaņģēliju, kurā iepazīstam Dieva gribu un redzam, kā velns mūs ir turējis savā varā. Taču neviens to negrib uztvert nopietni, jā, mēs to nemaz neievērojam un uzskatām par nieka lietu – neviena pilsēta, neviens valdnieks nepateicas Dievam par Evaņģēlija dāvanu; vēl vairāk – lielākā daļa ļaužu to vajā un apkauno. Dievs ir pacietīgs un kādu laiku tikai noraugās visā, ko mēs darām. Bet, ja mums nāksies pieredzēt, ka Viņš atkal atņems mums savu Vārdu, tad pār mums nāks tāda pati Dieva dusmība, kādu pieredzēja jūdi. Jo mums ir tas pats Vārds, tas pats Dievs un Kristus, kas bija jūdiem, tādēļ arī sods, kas nāks pār mūsu miesu un dvēselēm, būs tāds pats; es baidos, ka visa Vācija reiz pārvērtīsies drupu kaudzē. Tas jau ir iesācies pie zemniekiem – mēs esam zaudējuši daudz ļaužu, gandrīz simttūkstoš vīru, tikai laikā starp Lieldienām un Vasarsvētkiem. Tas ir liels Dieva darbs, un es baidos, ka ar to vēl nebūs gana, bet šie notikumi izrādīsies tikai brīdinājums, ar kura palīdzību Dievs mūs mudina būt piesardzīgiem. Tā vēl ir tikai lapsas aste; kad Dievs nāks ar pātagu, tad jutīsim daudz spēcīgākus cirtienus.

Taču mēs rīkosimies tāpat, kā ir rīkojušies jūdi – arī mēs neievērosim nevienu brīdinājumu, līdz nonāksim tik tālu, ka mums neviens vairs nespēs palīdzēt. Tagad mēs vēl varētu šādu nelaimi novērst – tagad būtu īstais laiks atzīt, kas mums nāktu par labu, un ar mieru un prieku uzņemt Evaņģēliju, kurā mums tiek sniegta Dieva žēlastība un miers. Taču mēs ļaujam, lai paiet diena pēc dienas un gads pēc gada, bet paši darām vēl mazāk, nekā iepriekš; neviens tagad vairs nopietni nelūdz Dievu. Kad īstais laiks būs pagājis, tad lūgšana vairs nepalīdzēs. Taču mēs to neņemam pie sirds; mēs iedomājamies, ka esam drošībā, un neredzam, ka Dievs mūs tik bargi soda, sūtīdams viltus praviešus un sektas, kas sludina ar tādu drosmi un pārliecību, it kā būtu norijušas Svēto Garu. Viltus pravieši grib tikt uzskatīti par pašiem labākajiem – tie droši sludina, maldinādami ļaudis, tā, ka viņi vairs nezina, ko vajadzētu darīt, ko nedarīt.

Tas vēl ir tikai sākums, lai gan arī tas, kas notiek tagad, jau ir pietiekami smagi un briesmīgi. Jo nav lielāku sirdssāpju un posta, kā, ja Dievs mums sūta sektas un maldu garus, kuri ir tik nekaunīgi un pārdroši, ka žēl skatīties, kas notiek ar mūsu ļaudīm. Savukārt Dieva Vārds ir tik liels dārgums, ka cilvēka prāts to nemaz nespēj aptvert. Dievs savu dārgumu vērtē ļoti augstu, un, kad Viņš mums sniedz savu žēlastību un apžēlošanas laiku, Viņš arī vēlas, lai mēs to uzņemam labprātīgi, ar mīlestību un pateicību. Dievs negrib mūs piespiest, lai gan Viņš to noteikti spētu, bet vēlas, lai paši, ar prieku un mīlestību sekojam Viņa Vārdam. Tomēr Viņš negaida, kad nāksim pie Viņa, bet pats nāk šai pasaulē, top Cilvēks, kalpo mums, mirst mūsu labā, ceļas augšām no mirušajiem, sūta mums Svēto Garu, dod mums savu Vārdu un atdara Debesis tik plaši, ka tās mūsu priekšā paliek atvērtas; turklāt Viņš dod tik bagātīgu apsolījumu un ir gatavs gādāt par mums laicīgi un mūžīgi, visās vietās un lietās, pilnīgi ietverdams mūs savā žēlastībā. Tādēļ tagad pie mums ir iestājies žēlastības pilns laiks, tikai mēs Dieva žēlastību nenovērtējam un palaižam garām; to Dievs nevar atstāt un neatstās nesodītu.

Jo, ja mēs darām kādu citu grēku un pārkāpumu, Dievs vēl var raudzīties caur pirkstiem un mūs pasaudzēt, bet, ja nicinām Viņa Vārdu, tad gan mums jāsaņem sods; kaut arī šis sods vēl kavētos simts gadus, tomēr tas reiz nāks. Taču tik ilgi tas arī nekavēsies. Un, jo skaidrāk atskan Dieva Vārds, jo smagāks sods gaida tos, kuri šo Vārdu neuzklausa. Es baidos, ka tas skars visu Vāciju, un lai Dievs dod, ka, to pravietodams, es izrādītos viltus pravietis! Bet ir pilnīgi skaidrs, ka sodam jānāk. Dievs nevar neatriebties par Viņa Vārda apkaunošanu un nicināšanu, un tādas lietas ilgi nevar turpināties; jo – paldies Dievam! – Evaņģēlijs mums tagad tiek sludināts tik bagātīgi un ir atklājies tik skaidri, kā tas nav pieredzēts kopš apustuļu laikiem. Tādēļ es baidos, ka visai Vācijai būs jāaiziet bojā, ja mēs nesāksim Dieva Vārdu uzklausīt.

Mums, kas jau ilgi esam klausījušies Evaņģēlija vēsti, pienāktos no sirds lūgt, lai Dievs mums vēl dod ilgākus miera laikus. Valdnieki un kungi domā panākt to tikai ar zobenu un pārlieku nekaunīgi iejaucas Dieva darbā – šādiem ļaudīm arī jāzina, ka Dievs tiem sitīs vaigā. Tādēļ būtu pēdējais laiks nopietni lūgt Dievu, lai Evaņģēlijs vēl varētu izplatīties visā Vācijā un nonākt pie visiem, kuri to vēl nav dzirdējuši. Jo, ja sods nāktu pār mums jau drīz, tad viss būtu nokavēts, un daudzām dvēselēm būtu jāiet pazušanā, iekams vēl Dieva Vārds tās ir sasniedzis. Tādēļ es gribētu, lai mēs neuzdrīkstētos tik neganti nicināt Evaņģēliju, šo brīnišķīgo dārgumu – ne tikai mūsu, bet arī to cilvēku dēļ, kuriem Evaņģēlijs vēl jādzird. Pašlaik ir iestājies klusāks un mierīgāks brīdis – Dievs, dod, lai tas arī vēl turpinās, lai zemnieki un firsti nekļūst vēl neprātīgāki! Jo, ja nemieri atkal atsāksies, tad ir pamats domāt, ka tiem vairs nebūs gala.

Taču mēs rīkojamies tāpat, kā rīkojās jūdi. Viņi vairāk rūpējās un domāja par saviem vēderiem, nekā par Dievu, un vairāk centās piepildīt savus vēderus, nekā raizējās par savu pestīšanu. Tādēļ arī viņiem neizdevās ne viena, ne otra no šīm lietām, un viņi saņēma, ko bija pelnījuši. Tas tādēļ, ka jūdi negribēja pieņemt mūžīgo dzīvību un prieku – nu Dievs viņiem atņēma arī viņu vēderus, viņi zaudēja gan miesu, gan dvēseli. Un šie ļaudis izmantoja to pašu aizbildinājumu, kādu tagad min mūsējie, proti: mēs labprāt uzņemtu Evaņģēliju, ja tas nebūtu saistīts ar draudiem mūsu miesai un mantai, sievām un bērniem; kā jūdi sacīja Jņ. 11: 48: “Romieši nāks un atņems mums zemi un mantu.” Un patiesi, notikušās nelaimes nebūt nav mazākas, jo, kā Sālamans savās pamācībās 10: 24 saka: “No kā bezdievis baidās, tas tam notiks.” Tas jūdiem traucēja ticēt Dievam, tā, ka viņi pat nepieminēja lielos, bagātīgos apsolījumus, kurus Dievs viņiem bija devis. Tāpat arī mēs neievērojam varenos, mierinājuma pilnos apsolījumus, kurus Kristus mums sniedz, sacīdams (Mt. 19: 29): Tiem, kuri seko manam Vārdam, Es došu simtkārt vairāk, nekā tie būs zaudējuši, turklāt vēl dāvāšu mūžīgo dzīvību. Atstāj savu sievu un bērnus, Es viņus tomēr uzturēšu – Es atdošu tev visu, ko būsi atstājis, tikai paļaujies uz Mani! Vai gan tu domā, ka Es nespēšu tev uzcelt citu māju? Vai tu Mani uzskati par nespēcīgu cilvēku? Ja tev tiks atņemta manta, nebīsties – Debesis un zeme pieder Man, Es spēšu tavus zaudējumus bagātīgi atlīdzināt!

Šos un līdzīgus izteikumus mēs atstājam nepamanītus, turklāt mēs tos noniecinām un raugāmies tikai, kas ir mūsu lādēs, un rūpējamies, lai mūsu kabatas būtu pilnas ar naudu, nepadomājuši par to, ka visu, kas vien mums pieder, ir devis Dievs, turklāt Viņš taču spēj dot vēl vairāk. Mēs neiedomājamies, ka tad, ja zaudēsim Dievu, arī mūsu vēders būs pagalam. Tādēļ mēs saņemam, ko esam pelnījuši – mēs zaudējam gan Dievu, gan to, ko Viņš ir radījis.

Bet tie, kuri tic Dievam, droši paļaujas uz Viņu un atstāj visu Dieva ziņā, ļaudami, lai Viņš rīkojas, kā vēlas, un domādami tā: Dievs man ir devis māju un sētu, sievu un bērnus, un es pats to visu nebūtu spējis radīt. Bet, ja Dievs man to devis, man arī jātic, ka viņš to uzturēs, citādi tāpat nāksies visu zaudēt; tādēļ ir jāpaļaujas u Dievu un Viņa dēļ jābūt gatavam atstāt visu, kas man pieder. Ja Dievs grib, lai es šeit dzīvoju, Viņš arī atlīdzinās visu, ko esmu zaudējis; jo Viņš ir apsolījis, ka dos man visu, kas vajadzīgs – gan laicīgajā, gan mūžīgajā dzīvē. Un, ja Dievs negrib, lai es šeit būtu, tad mans pienākums ir pieņemt nāvi, kas mani ved uz mūžīgo dzīvošanu; ja Viņš prasa, lai es turp dodos, man arī jāpaklausa – Viņa Vārda dēļ.

kas tā nedara, tas noliedz Dievu un ir spiests zaudēt ne tikai laicīgo, bet arī mūžīgo dzīvību. Nekrietnais vēders, kas ir mūsu dievs, panāk to, ka neturamies pie Dieva Vārda, bet visupirms gribam būt pārliecināti, ka spēsim uzturēt paši sevi un saglabāt savu mantu. Evaņģēlijs saka: uzticies Dievam, tad arī vēders saņems tik, cik tam nepieciešams. Ja arī man ir tikai desmit guldeņi, tie manī rada drosmi, un es domāju, ka vismaz desmit dienas man pietiks ēdiena; es paļaujos uz šo niecīgo krājumu, nevis uz Dievu, kas mani līdz šim ir uzturējis un turpinās uzturēt arī rīt.

Vai tā nav nožēlojama, briesmīga nelaime, ka spēju paļauties tikai uz savu grasi, cerēdams, ka ar tā palīdzību rīt varēšu būt paēdis? Kauns nekrietnajam vēderam! Kādēļ gan grasis man ir vairāk vērts un dod lielāku drosmi, nekā pats Dievs, kas valda pār Debesīm un zemi, kas dod mums dvašu un dzīvību, labību un visas lietas? Kādēļ tu nedomā tā: Dievs, kas mani radījis, grib, lai es būtu dzīvs; bet, ja Viņš to negrib, tad mani gaida kaut kas vēl labāks!?

Jā – mūsu vēders saka – es savā lādē nekādu Dievu neatrodu. Tu, neprātīgais ēzeli! Kas tev ir teicis, ka rīt vēl būsi dzīvs? Tu taču nemaz nezini, vai tev rīt vēl būs tavs vēders, tomēr gribi zināt, kur varēsi atrast ēdienu. Kas tad tā par pārliecību? Ja mēs šīs lietas ņemtu pie sirds, tad redzētu, kāda ellišķīga vara valda pār visu pasauli,, jā, te valda pats velns. Vai tā nav briesmīga negantība, ka Dievs, kas paēdina neskaitāmas mutes, tev nešķiet tā vērts, lai tu viņam uzticētos tik daudz, lai gaidītu, ka Viņš tevi rīt paēdinās? Jā, pat viens guldenis man šķiet vērtīgāks, nekā Dievs, kas tik bagātīgi apbēris mani ar saviem dārgumiem! Jo pasaule ir Dieva un Viņa darbu pilna – Viņš ar saviem dārgumiem ir klāt ikvienā vietā un lietā; tomēr mēs negribam paļauties uz Viņu jeb atzīt apžēlošanu, kuru Viņš mums sniedzis. Kauns tev, nolādētā pasaule! Kas gan tas par bērnu, kurš nespēj uzticēt Dievam pat nākamo dienu, bet uzticas savam guldenim?

Man šķiet, nu tu redzi, kas ir pasaule – tā nicina Dievu sava vēdera dēļ, tomēr zaudēs arī vēderu – līdz ar visu miesu un dvēseli. Ak, kādēļ gan mēs esam tik nožēlojami ļautiņi? Mums taču vajadzētu stāties pretī pasaulei! Ja kāds iedomātos, ka viņš ir tik nelaimīgs cilvēks, ka nespēj uzticēties Dievam, tad viņam vairs nevajadzētu gribēt dzīvot. Mums pienāktos tikt nonāvētiem, jo pārlieku dziļi esam sasaistīti vecajā Ādamā. Pasaule ir elles priekškambaris, jā, īsta velna valstība un elles priekšnams, jo, mītot pasaulē, cilvēka miesa vēl ir dzīva; bet citādi tā ir pati īstākā elle.

Tādēļ Kristus ar asarām acīs mūs mudina atzīt mūsu pestīšanu un pieņemt Viņa sniegto apžēlošanu, lai pār mums nenāktu tā nelaime, kura noteikti piemeklēs visus, kuri to neuzņem, kuri turpina izturēties pārdroši, līdz pēkšņi ies pazušanā. Dievs, dod mums savu žēlastību, lai spējam to atzīt! Tālāk Evaņģēlijā lasām:

Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.”

Tā ir otrā daļa šajā Evaņģēlija vietā – mūsu Kungs ar īstu bardzību un pats ar savu roku iejaucas notikumos, iet uz Templi un izdzen ārā tos, kuri tur pārdod un pērk. Jo pirmajā daļā lasījām aicinājumu un pamudinājumu ticēt, savukārt šeit mūsu Kungs mums rāda, kas ir Dieva Templis, citēdams Rakstu vārdus, īpaši Jes. 56: 7, kur Dievs saka: “Mans nams būs lūgšanas nams visām tautām,” bet jūs to esat pārvērtuši par tirgu. Te dzirdam spēcīgus vārdus – “visām tautām” – kurus sacīdams, pravietis vēršas pret jūdiem, kuri paļāvās uz Dieva Templi Jeruzālemē, domādami, ka šis nams pastāvēs mūžīgi un, ka Dievs nekādā ziņā nevarētu ļaut, lai šis Templis tiktu sagrauts vai pilsēta – nopostīta. Dieva Vārds nemelo. Tādēļ arī jūdi nonāvēja Sv. Stefanu, jo viņš ar saviem vārdiem vērsās pret svēto vietu un sacīja, ka Jēzus nopostīs šo pilsētu un pārgrozīs paražas, ko Mozus viņiem devis, Ap. D. 6: 14 u. t. Viņi sacīja: arī pravieši taču ir slavējuši šo namu, un pats Kristus šeit saka, ka tas ir lūgšanu nams, bet jūs, apustuļi, sakāt, ka tas tiks nopostīts!

Šie Kristus vārdi jāsaprot tā, ka Jeruzālemes pilsētai, Templim un tautai bija jāpastāv līdz Kristus laikam; uz to norādījuši visi pravieši, un nu tie visu bija nodevuši Kristus rokās, un tam, ko Viņš ar to visu darīs, bija jānotiek un jāpaliek spēkā. Tādēļ Jesajas vārdi nesniedzas tālāk, kā tikai līdz Kristum. Arī visi pravieši apliecina, ka tad jānāk Ķēniņvalstij, kas būs tik plaša, kā visa pasaule – kā Mal. 1: 10 – 11 rakstīts: “kaut jel kāds no jums būtu tūliņ aizslēdzis Tempļa durvis, lai jūs nededzinātu velti uguni uz Mana altāra! Man nav nekādas patikas pret jums, saka Tas Kungs Cebaots, un upuru devas no jūsu rokām Man nav pieņemamas! Bet no saules lēkta līdz rietam Mans Vārds tiks godināts ar kvēpināmo un šķīstu ēdamo upuri, jo Mans Vārds kļūs augsts un varens tautu starpā, saka Tas Kungs Cebaots.” Te pravietis runā par Kristus garīgo Valstību – par lūgšanu namu, kas pletīsies pa visu pasauli.

Patiesi, ir tā, ka Dievs bija iedibinājis un apstiprinājis Jeruzālemes Templi, lai tas būtu svēts; taču ne jau tādēļ, ka tas bija krāšņs nams, rotāts ar dārgiem akmeņiem, vai tādēļ, ka šis nams būtu saņēmis bīskapu svētību – kā tagad mūsu bīskapi muļķojas un māžojas. Dievs bija svētījis Jeruzālemes Templi ar savu Vārdu, sacīdams: šis ir Mans nams – jo tajā bija jātiek sludinātam Viņa Vārdam. Un, kur tiek sludināts Dieva Vārds, tur arī ir Dieva nams, kurā Viņš noteikti mājo un sniedz savu žēlastību. Kur ir Dieva Evaņģēlijs, tur ir lūgšanu nams, tur ļaudis drīkst un var pareizi lūgt Dievu, zinādami, ka Viņš tos uzklausīs, – kā Kristus saka Jņ. 16: 23 – 24: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” Turpretī tur, kur nav Dieva Vārda, ir atrodams tikai velns.

Varētu vēl samierināties ar to, ka mēs, sekodami jūdu paraugam, esam sacēluši tik daudz baznīcu – ja vien mēs to būtu darījuši tādēļ, lai tajās tiktu sludināts Dieva Vārds; jo, kur atskan Dieva Vārds, tur arī pats Dievs ir klāt; tad Viņš raugās lejup no Debesīm un izlej pār mums savu žēlastību. Tādēļ arī Kristus šai vietā saka jūdiem: Es negribu, lai jūs pārvēršat manu namu par laupītāju bedri. Jo Dieva namā savu amatu piekopa naudas mijēji; tie pārdeva avis un vēršus, lai svešinieki varētu nopirkt dzīvniekus upurim un piedalīties dievkalpojumā. Kādēļ tad Kristus šādu vietu sauc par laupītāju bedri? Tas patiesi ir apkaunojošs vārds. Taču Kristus to sacīja tādēļ, ka jūdi vairs neuzskatīja šo namu par Dieva namu, bet gan par tirgotavu, tas ir, priesteriem vairs nerūpēja, vai šeit tiek sludināts Dieva Vārds, kaut arī viņi joprojām turpināja dziedāt, skandināt un lasīt Mozu un praviešus. Taču Dievs neņem vērā psalmu murmināšanu – tā ir noderīga tikai, lai mācītu bērnus.

Jūdi bija rīkojušies tieši tāpat, kā tagad rīkojas mūsu priesteri un mūki – arī viņi taču ir pārvērtuši baznīcas un klosterus par laupītāju bedrēm, sludinādami tajās savu indi un galu galā noturēdami mises tikai tādēļ, lai saņemtu naudu un varētu piepildīt savus vēderus. Tā viņi ir pārvērtuši baznīcas par tirgotavām, kurās tie nododas savām blēņām un ar savu aplamo mācību nonāvē Kristus avis, tā, ka šīs patiesi ir saucamas par dvēseļu slepkavošanas bedrēm. Šāds nosaukums būtu rakstāms uz visu to baznīcu durvīm, kurās netiek sludināts Evaņģēlijs. Jo tajās Dievs tiek izzobots, dvēseles tiek nonāvētas, īstais Dieva Vārds tiek padzīts un izdeldēts, un tā vietā tiek sarīkota īsta slepkavošana; jo ikvienam, kurš uzklausa šo viltus praviešu vārdus, ir jāmirst. Ak, kā gan mēs esam aizvesti tik briesmīgos maldu ceļos? Mums vajadzētu slavēt Dievu par to, ka nu Viņš atkal sniedz mums šo Vārdu, kas atnes dzīvību, padzen slepkavas un māca mums pareizi lūgt. Jo godīgai sirdij ir jālūdz – mums jālūdz nevis ar muti, bet ar sirdi.

Tā nu redzam otro lietu, kas atklājas šajā notikumā – kā Kristus padzen pārdevējus, tas ir, vēdera kalpus, un atbrīvo vietu savam Vārdam. Būtu labi, ja arī klosteri tiktu tā izmēzti, veidojot tos par skolām vai tādiem klosteriem, kuros notiek sludināšana. Ja tas netiek darīts, tad mūsu klosteri ir un paliek laupītāju bedres. Ja Kristus pats savu namu nosauc par laupītāju bedri, cik daudz vairāk šādu vārdu pelnījuši mūsu tempļi, kurus Dievs nav svētījis?

Es daudzkārt esmu jūs lūdzis, lai lūdzat Dievu, ka Viņš novērstu savas dusmas un stātos pretī velnam, kas tagad plosās pasaulē. Jo jūs jau daudzkārt esat dzirdējuši par lielo postu – par to, cik daudz ļaužu ir tikuši nonāvēti nemieru laikā, un baidos, ka varbūt tie visi būs gājuši pazušanā; jo Dievs no mums gaida paklausību, un Viņš pats Mt. 26: 52 saka savu spriedumu: “Kas ņem zobenu, tas no zobena aizies bojā.” Velns ir apsēdis pasauli; kas zina, kad viņš ķersies mums klāt! Tādēļ lūgsim Dievu, lai pie mums nāk Viņa Valstība, lai kristiešu pulks vairojas un lai Dievs sūta gudros, saprātīgus sludinātājus, kuri rūpētos par tautu, un tauta tiem klausītu! Kas iepazinis Dieva žēlastību, tas lai lūdz par citiem, kuri Dieva Vārdu vēl nav dzirdējuši – nu jau ir pienācis pēdējais laiks!

Kur šī nelaime nāk un gūst virsroku – kur niecīga laicīgā labuma un vēdera dēļ nekaunīgi tiek atstāta bez ievērības diena, kurā Dievs caur savu Vārdu ir sniedzis mums žēlastību un apžēlošanu, tur jānāk galīgajam sodam un dusmībai, kas visu izšķir un izsit traukam dibenu, satriec zemes un ļaudis tā, ka tiem nākas zaudēt gan laicīgo mantu, gan arī mūžīgos dārgumus. Jo kā gan citādi lai Dievs atbildētu uz šādu zaimojošu nepateicību par Viņa lielo mīlestību un žēlastības darbu, ko Viņš mums parāda, sniegdams šo apžēlošanu? Kā gan lai Viņš mums vēl palīdzētu, ja spītīgi un pārgalvīgi atraidām Viņa palīdzību, paši cīnīdamies un tiekdamies pēc dusmības un pazušanas? Jo, ja no soda netiek atbrīvoti tie, kuri pārkāpj Dieva Bauslību un grēko pret desmit baušļiem, cik daudzkārt mazāk var cerēt palikt nesodīti tie, kuri zaimo un nicina Dieva žēlastības Evaņģēliju? Bauslība taču ne tuvu nenes tik daudz labuma, kā Evaņģēlijs!

Ja negribam pieņemt prieka pilno dienu, kurā Dievs dod mums žēlastību un pestīšanu, tad tās vietā varam saņemt un pieredzēt posta un nelaimes drūmo nakti. Un, tā kā negribam dzirdēt šo mīlīgo Vārdu un miera pasludinājumu, mums tā vietā nāksies dzirdēt velna slepkavniecisko brēkšanu, kas no visām pusēm spiedīsies mūsu ausīs. Tagad ir laiks, kad mums būtu jāiepazīst diena un pareizi jāizmanto mums dāvātais zelta gads, jo tirgus ir tieši mūsu durvju priekšā; mēs paši savām acīm varam redzēt, kā Dievs mūs apžēlo, taču palaižam savu apžēlošanu garām, tā, ka mums vairs nav cerību sagaidīt labākas dienas un mieru – arī mūsu Kungs, kas ir pats miera Kungs, vairs nebūs pie mums.

Bet, kad Kristus vairs nebūs pie mums, nekādas mūsu pašu lietas arī nevarēs pastāvēt. Kur šis mīļais Viesis tiek atgrūsts un Viņa kristieši tiek izraidīti, tur sairst visa kārtība, tur beidzas arī miers un viss aiziet bojā; jo Kristus grib ēst kopā ar mums, valdīt mūsu vidū un dot mums visu pārpārēm. Taču Viņš arī grib tikt uzskatīts par tādu Kungu, kuram mums jāpateicas. Mums jāļauj, lai šis Viesis un Viņa kristieši ēd kopā ar mums un dod par Viņu pienākošos nodevas grasi. Ja nē, mums tas būs jādod citam, kurš pateiksies pavisam pretējā veidā un atalgos mūs tā, ka mums nebūs ne maizes rieciena, ne miera, ne graša. Taču tam pasaule nespēj noticēt – tāpat, kā jūdi negribēja ticēt, līdz paši pieredzēja bargo sodu, un šī ticība iekrita viņiem tieši rokās. Jo Dievs ir nolēmis, ka Kristus būs Kungs un Ķēniņš, kas valdīs pār visu zemi un pie kura kājām būs noliktas visas lietas. Kurš grib pieredzēt mieru un labas dienas, tam jāpaklausa šim Kungam, citādi viņš tiks sadauzīts gluži kā māla trauks, Ps. 2: 9.

Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.”

Te Kristus parāda, kas Viņam visvairāk rūp un kādēļ Viņš ir raudājis. Tas ir neparasts notikums – tikko mūsu Kungs sirsnīgā līdzcietībā un žēlsirdībā ir raudājis, bet jau pēc brīža Viņš izturas pavisam citādi un iedegas lielās dusmās; (jo mūsu mīļais Kungs šādi rīkojas, dievbijības pilnas dedzības vadīts), un iebrāžas Templī gluži kā vējš, satverdams un padzīdams pārdevējus pats ar savām rokām. Viņš izturas kā šī Tempļa Kungs, un Viņu noteikti vada Gara dedzība – Viņš ir iededzies dusmās, ieraudzīdams visa tā posta un samaitāšanas cēloni, par ko Viņš iepriekš ir raudājis, proti, ka visaugstākās valdības vidū un svētajā vietā, kam būtu vajadzējis palikt tikai Dieva īpašumam un kas tiek saukta par Dieva Templi, viss ir izpostīts un sagriezts otrādi – Dieva Vārds un īstais dievkalpojums ir pilnīgi nomākts un izpostīts, turklāt to ir darījuši tieši tie ļaudis, kuriem vajadzētu būt tautas vadītājiem un mācītājiem. Viņi ir atteikušies no Dieva Vārda savas apkaunojošās alkatības un paši sava goda dēļ. Kristus rīkojas tā, it kā gribētu sacīt: jā, te ir nelaimes cēlonis – šo ļaužu dēļ tautu piemeklēs posts, un tai pienāks gals.

Tādēļ – cik žēlsirdīgi un līdzcietīgi Kristus izturas pret nabaga vienkāršo tautu, kas nožēlojamā veidā tiek maldināta un pazudināta, tik lielās dusmās mūsu Kungs vēršas pret tiem, kuri šo postu ir izraisījuši. Citādi viņš nebūtu aizskāris šos cilvēkus pats ar savu roku, nedz sacēlis tādu troksni, kā Viņš to šoreiz dara, pārsteigdams ikvienu, jo nu Viņš, šis krietnais, labestīgais un mīlestības pilnais Vīrs, ir iededzies bargās dusmās. To dara lielā, spēkpilnā Gara dedzība – jo Kristus redz, no kurienes nāk viss tautas posts un sirdssāpes, proti – tas tādēļ, ka patiesais dievkalpojums ir izpostīts un Dieva Vārds tiek apkaunots, izmantojot to liekulīgi, tikai ārējā izskata dēļ.

Visas Tempļa priesterības uzdevums bija tikai mācīt Dieva Vārdu, slavēt Viņa žēlastību un žēlsirdību utt., ar ārējas kalpošanas – upurēšanas palīdzību, apliecināt saņemto žēlastību un pateikties pat to Dievam. Tā vietā priesteri mācīja nevis slavēt Dievu un pateikties Viņam, bet pievērsties izdomātām darbu mācībām, kādas arī tagad sludina mūki – itin kā ar šādiem upuriem būtu iespējams nopelnīt Dieva žēlastību un, ja vien viņi daudz upurētu, tad Dievs viņus par to atalgotu, dāvādams Debesis un visu labo arī šeit, uz zemes. Tā viņi saistīja savus darbus un nopelnus ar visu to, kas būtu jāgaida no Dieva – no Viņa tīrās žēlastības un labestības. Turklāt šie jūdi, sekodami velna padomam, bija nonākuši tik tālu, ka, savas alkatības vadīti, bija novietojuši Templī maiņas galdus un solus, lai pārdotu baložus un dažādus dzīvniekus, kuri tika izmantoti upurēšanai, tā, ka arī ļaudīm, kuri bija nākuši no tālām zemēm un pilsētām, bija iespējams nopirkt visas šīs lietas, vai arī, ja viņiem nebūtu naudas, upurdzīvniekus varētu iegūt maiņas ceļā vai uz parāda, un upuris būtu pietiekami liels. Tā, rotājoties ar dievkalpojuma vārdu, patiesā kalpošana tika sagrozīta un iznīcināta – Dieva žēlastības un laipnības vietā tika likti mūsu nopelni, Dieva dāvana pārvērsta par mūsu darbu, kas Dievam būtu jāpieņem ar pateicību, ļaujot, lai uzskatām Viņu par nožēlojamu elku, kurš būtu gatavs darīt visu, kas patīk mums un dusmoties vai smieties tad, kad mēs to gribam. Turklāt ar šādu elku kalpošanu tika apmierināta viņu apkaunojošā alkatība – viņi nekautrēdamies tirgojās pašā Dieva namā.

Gluži tāpat ir rīkojies mūsu pāvesta piekritēju pulks, priesteri un mūki, kuri nav mācījuši neko citu, kā vien – paļauties uz mūsu pašu darbiem. Uz tiem bija vērsta visa viņu baznīcas pārvalde – ļaudīm bija jāpērk no viņiem nopelni, un viņi bija izvērsuši savu tirgošanos pa visu pasauli, nododamies tai dienu no dienas. Pāvestībā vairs nebija palicis nekas cits, kā vien tas, kas kalpoja viņu alkatībai – kas bija pārdodams un nesa viņiem ienākumus. Šādam nolūkam tika izmantots Dievs, Kristus, Sakraments, kas tika sniegts mises laikā, grēku piedošana, absolūcija, atraisīšana un saistīšana. Tas tika vēl papildināts ar viņu pašu sagudrotām, cilvēku prātā radītām blēņām, ko tie slavēja kā īstu kalpošanu Dievam, piemēram, ar mūku brālību un viņu bagātīgajiem nopelniem; jā, viņi mācīja pat ietērpt mirušos mūku drānās. Tāpat tika izmantots bīskapu un priesteru nejaukais hrizams, dažādi mirušo kauli, ko viņi sauca par svētumu, sviesta vēstules, laulātas sievas, priesteru bērni utt. Visas šīs lietas viņiem ik dienu nesa ienākumus.

Un visprasmīgāk to mācēja īstenot lielais Romas žurku ķēniņš ar savu Jūdas maku; viņš ir pats pirmais naudas rijējs, kas, slēpdamies aiz Kristus un Baznīcas Vārda, rauš sev visas pasaule mantu. Jo viņš sev ir paturējis tiesības aizliegt visu, kas vien viņam ienāk prātā, un tad – par naudu to atkal atļaut; viņš var ņemt un dot pat ķēniņvalstis, kad un cik vien viņš vēlas, un izrīkoties ar kungiem un ķēniņiem pēc savas patikas. Tas ir vēl nekrietnāks un apkaunojošāks veids, kādā Dieva Templis tiek pārvērsts par tirgotavu, jā, par laupītāju bedri; pāvests ir rīkojies daudz nekaunīgāk, nekā Jeruzālemes jūdi. Tieši šāda rīcība arī piederas antikristam, par kuru pravietots, ka tas sagrābs sev visas pasaules dārgumus; un Sv. Pēteris 2. Pēt. 2: 3 par šādiem ļaudīm saka: “Mantkārībā viņi izmantos jūs ar izdomātiem vārdiem.”

Tādēļ Kristus šeit pamatoti dusmojas uz alkatīgajiem jūdiem, kuri ar savu tirgošanos ir apgānījuši Dieva Templi, nevien atstādami novārtā patieso dievkalpojumu, bet sagrozīdami un mīdīdami to kājām. Tā viņi patiešām ir pārvērtuši Templi, kurā Dievs bija pavēlējis mācīt ļaudīm Dieva Vārdu un vest viņus uz Debesīm, par īstu laupītāju bedri, kurā nenotiek nekas cits, kā vien dvēseļu samaitāšana un slepkavošana; tas tādēļ, ka tika noklusēts Dieva Vārds, ar kura palīdzību dvēseles tiek atpestītas, un Dieva Vārda vietā tika mācīti velna meli. Tas ir īstais un galvenais grēks, ar kuru tie bija nopelnījuši bojāeju – līdz ar visu, kas tiem piederēja; jo, tā kā viņi paši postīja Dieva Valstību, arī Dievs vairs negribēja viņus uzturēt. Tādēļ Kristus saka: tā kā jūs manas Valstības vietā ceļat velna valstību, Es pret jums izturēšos tāpat – Es nopostīšu līdz pamatiem visu, ko esmu jums uzcēlis. Šai dienā, ar troksni padzīdams tirgotājus no Tempļa, Kristus ir iesācis savu atvadīšanos. Vēlāk, kad Viņš jau būs projām, romieši nāks un piepildīs šo ļaužu pelnīto sodu, proti – padzīs un iznīcinās viņus līdz ar visu, kas tiem pieder – tieši tā, kā tagad Kristus padzen tos no Tempļa, tā, ka tiem vairs nebūs ne dievkalpojuma, ne Tempļa un priesterības, ne zemes, ne ļaužu.

Lai slavēts Dievs! Nu Kristus ir iesācis satriekt arī mūsu elkus un pāvestības zaimojošo krāmu tirgu, šķīstīdams savu Baznīcu ar savu Evaņģēliju. Arī tas vēl ir tikai sākums, un tas notiek, lai mēs redzētu, ka Dievs grib visām šīm lietām beidzot darīt galu; tas jau ir iesācies mūsu acu priekšā un turpināsies ar katru dienu jo spēcīgāk; pāvesta piekritēji tiks notriekti pie zemes un aizies bojā uz mūžīgiem laikiem, jo arī jūdi ir tikuši izpostīti un izdeldēti tādēļ, ka bija darījuši apkaunojošu negantību. Taču īsti tas sāksies tikai tad, kad šīs apkaunojošās, negantās zaimošanas dēļ būsim zaudējuši Evaņģēliju; un visbeidzot, Pastarā dienā, iestāsies viņu galīgais un mūžīgais posts.

Vācijai, kurai – lai slavēts Dievs! – tagad ir Evaņģēlijs, ir jāpiesargās, lai tai neklātos tāpat, kā jūdiem; jo, kā tagad, diemžēl, pat pārlieku skaidri ir jūtams, mūs var piemeklēt tāds pats sods. Mums neklājas domāt, ka Dieva Vārda nicināšana un nepateicība, kura pie mums jau valda ar tādu pašu spēku, kā pie jūdiem, varētu palikt nesodīta. Vēlāk visa bezdievīgā pasaule varēs kliegt un žēloties, sacīdama: ja Evaņģēlijs nebūtu nācis, tad ar mums nekas tāds nebūtu noticis. Arī Jeruzālemes jūdi visās savās nelaimēs vainoja apustuļu sludināšanu, un viņi paši sev pravietoja, ka tad, kad Kristus ar savu Evaņģēliju būs projām, romieši nāks un ņems sev viņu zemi un ļaudis. Vēlāk arī romieši paši savā postā vainoja šo jauno Dievu un jauno mācību – gluži kā tagad mēdz sacīt: ja jau Evaņģēlijs ir atskanējis, tad labi vairs nebūs.

Taču pasaulē notiek tā, ka tie, kuri nicina un vajā Dieva Vārdu, tiek tā apstulboti un nocietināti, ka savā pazušanā spēj vainot tikai un vienīgi Evaņģēliju. Tomēr vienīgi Evaņģēlijs – paldies Dievam! – ir uzturējis visu to, kas joprojām tiek uzturēts; citādi viss jau sen būtu pārvērties drupu kaudzē. Postu mums atnes tas, ko dara velns ar savu sekotāju baru. Bet, tā kā zaimošana joprojām turpinās, tā kā mēs neatzīstam, ko paši esam nopelnījuši un kādu Dieva žēlastības darbu saņemam Evaņģēlijā, Dievam nākas atalgot šādus zaimotājus, ļaujot tiem pravietot pašiem savu sodu un par viņu divkāršo ļaunumu saņemt divkāršu algu. Mēs redzam, kā tas jau ir iesācies, lai gan dažu dievbijīgo dēļ īstais posts vēl kavējas nākt. Gluži tāpat Kristus jūdiem ir parādījis piemēru, padzīdams pārdevējus un pircējus no Tempļa, un vēlāk pats ieiedams Templī, lai sniegtu pēdējo mācību un novēlējumu pirms savas ciešanu dienas, tomēr vēl kādu laiku pats un ar apustuļu starpniecību – cik tas bijis iespējams – aizkavējis Tempļa nopostīšanu. Tā arī mēs, kas turamies pie Kristus, kamēr vēl dzīvojam, aizkavējam gaidāmo sodu; bet, kad arī mēs būsim nolikuši savas galvas, tad gan pasaule beidzot saņems visu, ko pelnījusi.