11. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.18:9-14]

Šie labi zināmie vārdi, bieži vien tos uzklausot, jau pašā sākumā aizdara ciet cilvēku sirdis un prātus, jo tik bieži tie ir dzirdēti, ka katrs otrais vai pat biežāk, varētu sacīt – Es zinu, ko mācītājs tālāk teiks, es zinu, kas tālāk sekos.

Tomēr šie vārdi ir ārkārtīgi spēcīgi. Mūsu Kungs un Pestītājs pavisam nedaudz vārdos ir mūsu gara acu priekšā ir nostādījis divus tēlus, ārkārtīgi spilgtus – neticības un ticības tēlu, patiesas neticības un patiesas ticības tēlus.

Šis grēcīgais neticības tēls ir tik šausmīgs un briesmīgs, ka ja tas vien tiktu mūsu priekšā tēlots un Svētais Gars darbotos caur savu vārdu ar pilnu spēku, mēs tiktu aprakti zem šī šausmīgā tēla. Lūkodamies uz viņu, domādami par viņu un sevī šo tēlu skatīdami un ieraudzīdami.

Mēs redzam cilvēka divus veidus, varētu arī sacīt divus cilvēku veidus, tā arī būtu taisnība, bet svarīgāk būtu ieraudzīt katra cilvēka divus veidus. Ja nu kādam gadās, ka viņam ir tikai viens – ak, nelaimīgais, tad tiešām tikai viens bez cerības, jo, ja ir tikai viens, tad tas ir neticības briesmīgais tēls.

Mēs redzam, kā mūsu Kungs un Pestītājs šos divus tēlus saliek kopā. Cik spilgtā pretstatā neiespējami precīzi.

Neticība, patiesa neticība un Dieva ienaids parādās zem brīnišķīga un skaista dievbijības tēla. Šāds cilvēks patīk sev pašam, patīk citiem apkārtējiem, kur gan viņš pats, gan visi apkārtējie saka par šādu cilvēku – tas gan ir viens brīnišķīgs, dievbijīgs cilvēks.

Bet ticību, patiesu ticību Kungs ir apslēpis zem muitnieka tēla. Kur cilvēki uz viņu skatīdamies vai viņš pats uz sevi raudzīdamies redzētu tikai ļaunu bezdievības un neticības tēlu. Tādu tēlu, kur nevarētu būt ne ticība, ne dievbijība, ne kā tamlīdzīga. Tomēr muitnieka tēls ir patiesas ticības tēls.

Visupirms bauslība, un tad Evaņģēlijs. Pa priekšu farizejs un tad muitnieks.

Jēzus sacīja šo līdzību dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja. Viņš šiem cilvēkiem, viņu acu priekšā ar vārdiem veido tēlu, farizeja tēlu, kur farizejs, nostājies savrup no visa ļaunā bara, lūdza Dievu. Kā pateicības lūgšanu Dieva priekšā celdams šos vārdus: Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.

No kurienes viņam tāda siržu pazīšana? Kā viņš, lūkodamies uz visiem pārējiem, augstā Soģa priekšā var tā tik droši sacīt – tie visi pārējie ir laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji. Kā viņš to zina?

Kāpēc viņš neiet pie laicīgā tiesneša un nesaka – Jānis, Pēteris un Anna ir laupītāji. Es zinu, tad un tad viņi ir nolaupījuši to un to. Liec viņus cietumā.

Viņš neiet un nesaka.

Kāpēc viņš neiet pie vecajiem un nesaka – Jānis, Pēteris, Anna un Liene ir laulības pārkāpēji, kas jānomētā ar akmeņiem.

Redziet, viņš nav notikumu zinātājs tik daudz, kā siržu pazinējs. Viņš redz sirdis.

Mēs redzam, cik daudz ir šādu ļaužu, kas paši grib būt taisni uz citu rēķina. Mēs redzam šeit viņa greizo sirdi, kur nezinādami notikumus un lietas, bet pēc kādām sev vien zināmām un drošām pazīmēm, viņi interpretē un skaidro visu, ko cilvēki runā, dara, kā viņi apskatās, kā viņi izsakās, vienmēr tiek skaidrots un interpretēts tādā veidā, ka galu galā ir spriedums – tie visi ir ļaundari, laupītāji, laulības apgānītāji.

Tajā pašā laikā pats šis cilvēks ir bez vainas, viņam nemaz nav ko Dieva priekšā sūdzēt, nemaz nav ko piebilst pie sava svētuma. Viņš gan ir sūdzētājs Dieva priekšā, viņš sūdz citu cilvēku grēkus un vainas, kā to vienmēr dara aprunātāji, kā to dara tie, kas citus nicina, patiesībā ienīst.

Mēs redzam, kā šādiem ļaudīm citreiz ir liels prieks pie grēka. Pamēģināt kādreiz kādu no šiem apsūdzētajiem ļaundariem, laupītājiem un laulības apgānītājiem aizstāvēt, mēģiniet skaidrot, kā Luters katehismā astotā baušļa skaidrojumā to ir pavēlējis savam tuvākajam visu par labu. Cik dusmīgi, cik neapmierināti viņi paliek.

No kurienes šāda siržu zināšana?

Apustulis Pāvils vēstulē korintiešiem saka: Kas gan zina, kas cilvēka sirdī atrodas, kā ne paša cilvēka gars.

Neviens nevar ieskatīties otra cilvēka sirdī. Patiesībā, mums ir jāatzīst, ka ir tikai viens cilvēks, kuru mēs labi ja puslīdz pazīstam – šis cilvēks esam mēs paši.

Mēs redzam, ka šādi farizejs, kurš ir iedomājies, ka ir svēts, un visus citus cēlis Dieva priekšā ar apsūdzību, kā tādus, kas elli un mūžīgu pazušanu pelnījuši, neko citu jau īsti nemaz neatklāj, kā tikai savu sirdi.

Reiz, no kāda ārkārtīgi cienījama teologa, kurš ilgus gadus ar Dieva lūgšanu uzticīgi Dievam kalpodams bija daudzus, jo daudzus mācītājus un teologus bija sagatavojis gan savā dzimtajā Vācijā, gan septiņu gadu garumā šeit Latvijā, kur kādreiz izdzirdējis par kādiem cilvēka grēkiem, kur cilvēki savā patmīlībā, augstprātībā un lepnībā bija izdarījuši kaut ko neiedomājamu, viņš, būdams jau krietni gados, tik tiešām no sirds sacīja saviem brāļiem – Es nesaprotu, kā cilvēks var kaut ko tādu izdarīt. Kā viņš var būt uz kaut ko tādu spējīgs? Kā viņam kaut kas tāds var ienākt prātā? Es nesaprotu, viņš saka.

Un apkārt, jaunie brāļi, pēc tam apspriezdamies, savā starpā sacīja – Mēs gan saprotam. Kā gan šis sirmais vīrs, šī sirmā galva, ar tik ārkārtīgu dzīves pieredzi, pieredzējis gan labus, gan ļaunus laikus, nesaprot, ka cilvēki taču tādi ir, ka viņi tādi var būt. Kā viņš var sacīt, un tas tiešām bija no sirds ko viņš teica – Es nesaprotu, kā cilvēks var kaut ko tādu izdarīt.

Līdz beidzot pār šiem jaunajiem brāļiem nāca Svētā Gara atskārsme, viņiem palika kauns, jo ar to, ka viņi varēja saprast šo ļaundarību, ar to, ka viņi varēja sacīt – Nu jā, cilvēki taču tādi ir, kurš gan to nezina – viņi parādīja un atklāja sevi cits citam un paši sev, kā ļaundarus. Viņi spēja līdzi izdomāt, viņi spēja līdzi izinterpretēt un nonākt pie secinājuma – Nu jā, cilvēki tādi ir, visi tādi ir.

Bet tas, kurš ir šķīsts, varēja tikai noplātīt rokas un teikt – Es nesaprotu, kā cilvēks var kaut ko tādu darīt.

Bet šo farizeju mēs redzam, kā superinterpretētāju. Parādi viņam tikai vienu cilvēku, un viņš visas savas aizdomas vērsīs par pamatotām aizdomām, par iespējamām apsūdzībām, un iespējamās apsūdzības par pamatotām apsūdzībām, no vienas mušas viņš uzpūtīs ziloni, veselu grēku kalnu, jo viņš saprot. Bet kā tu, mīļais, saproti? Tikai savu sirdi tu redzi un saproti. Un tas, ka tie ļaudis, kurus tu skati tikai no ārpuses, tu nezini īsti viņu darbus, viņi varbūt tev nav pazīstami, bet tu esi iegājis templī, šķīsti atstatus no viņiem, un par visiem viņiem saki Dievam, augstajam Soģim – Es tev pateicos, ka neesmu tāds, kā pārējie cilvēki, kā visi pārējie – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji… Un tad viņš ierauga kādu, ko viņš pazīst – muitnieku, un viņš saka – vai kā šis muitnieks.

Farizejs. Cik labi būtu, ka viņš mums visiem būtu palicis kaut kur pagātnē. Izplēnējis un izkūpējis. Bet tā jau nav.

Ieklausīsimies, mīļie, šajos ārkārtīgi nopietnajos vārdos, ko mēs katrā dievkalpojumā, savus grēkus sūdzēdami, sakām, ka mēs atzīstam Dieva priekšā sevi par vainīgiem, nevis tādos pārkāpumos un grēkos, ka mēs būtu pelnījuši kādu skarbu vārdu, pliķi par seju, pērienu, sešus gadus nosacītu sodu vai mūža ieslodzījumu cietumā. Nē! Mēs atzīstam sevi kā tādus, kas pelnījuši Dieva sodu, laicīgu sodu un mūžīgu sodu, elli un pazušanu, tie ir vārdi, ko mēs sakām katru reizi, savus grēkus sūdzēdami. Jā, tie ir muitnieka vārdi, tā ir muitnieka grēksūdze. Tad mācītājs vaicā katram un ikvienam – jā tā ir tava patiesa grēku sūdzēšana un lūgšana, tad apstiprini to sacīdams – Jā! – un tad visi saka – Jā!

Bet vai tad, kad mēs izejam no dievnama un, pēkšņi, dzirdam kaut ko nepatīkamu par sevi, kad pret mums tiek celta kāda apsūdzība, kādreiz varbūt pamatota, kur kāds uzrāda mūs grēku vai vainu, kur paliek muitnieks mūsos? Vai tūlīt nepamostas farizejs vēl divkārt ļaunāks par to, ko Jēzus līdzībā tēlo? Kur visa mūsu būtība uzreiz ir pret. Mēs neesam neko darījuši, mēs neesam ļauni! Ak, tā?

Nupat, cilvēk, tu sacīja, ka esi Dieva sodu laikā un mūžībā pelnījis, un, ka tava vaina ir tik liela, ka to var dzēst vienīgi Kristus asinis, Viņa ciešanas, ka tava ļaunuma samaksa ir Viņa krusta nāve, ka tu neko no tā, ko tu pats spēj, nevari likt, lai izpirktu savu vainu. Bet tikko, kur kāda vaina rodas, uzreizi arī mostas šī pati farizeja sirds. Šī pati farizeja nevainība, un skatījums uz visiem citiem – Jā, jā, viņi visi ir tādi vai šādi.

Protams, ne vienmēr tie ir kaut kādi tāli ļaudis. Padomāsim paši, ko mēs, vīri būdami, domājam par savām sievām, ko sievas par vīriem, brāļi par brāļiem un māsām, māsas par māsām un brāļiem.

Kā tu to visu zini? Vai tu zini otra cilvēka sirdi. Jā, tu saki, es zinu, es ļoti labi pazīstu, tieši tāpat, kā visi cilvēki sacītu par muitnieku – Jā, es ļoti labi viņu pazīstu. Viņš ir ļauns un bezdievīgs.

Bet Pestītājs šeit rāda ticību. Bez ticības nevar Dievam nemaz patikt. Bez ticības neviens nevar no sirds sacīt – Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs.

Es nerunāju par tiem vārdiem, ko kādreiz cilvēki nedomādami grēksūdzē pasaka. Tie gan ir muitnieka vārdi, bet bieži vien likti farizeja mutē. Izsacīt jau var. Ir daudz tādu, kas staigā un saka tāpat kā muitnieks – Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs. Bet tiklīdz kāds runā par viņa grēkiem, tos uzrada vai aicina uz atgriešanos kristīgā mīlestībā, tad uzreiz mēs dabūjam redzēt dusmas. No kurienes? Izrādās, ka tas nemaz nav bijis muitnieks, kaut arī muitnieka vārdus mutē ņēmis. Viņš ir nevainīgs. Viņš neko nav darījis. Vai, ja arī darījis, protams, ja viņš ir tāds muitnieka un farizeja hibrīds, kurš gan atzīst, ka viņš ir kaut ko sliktu darījis, bet tūdaļ pat viņš jūtas drošs, jo visi citi cilvēki taču apkārt arī ir ļaundari, laupītāji un laulības apgānītāji, ar viņu varbūt vēl tik slikti nemaz nav.

Cik briesmīgu tēlu Pestītājs mums ir atklājis ar šo farizeju.

Apustulis Jānis, iesākdams savu vēstuli, pašā sākumā, tūlīt pat pēc ievada, kur runā par dzīvības vārdu, ko apustuļi ir skatījuši, ar savām rokām aptaustījuši un dzirdējuši, uzreiz pēc tam viņš saka: “Ko esam no Viņa dzirdējuši un pasludinām jums, ka Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības. Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu un dzīvojam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību. Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem. Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu [proti, Dievu] par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos.” [1.Jņ.1:5-10]

Lūk, kādi ir Dieva priekšā pašizdomāti svētie, pašizdomātie taisnie. Visīstenticīgie farizeji, kas kādreiz tiek saukti par īsteniem kristiešiem, kas kaut ko līdzīgu var izstāstīt, ko farizejs stāta – Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa ko iegūstu, vai kādas citas tamlīdzīgas lietas, vai visi šie hibrīdi, muitnieka un farizeja hibrīdi, kas patiesībā ir divtik nekrietni farizeji, kuri slēpjas aiz citu grēkiem un saka – Visi dara tā. Tu viņam saki – kāpēc tu žūpo un dzer, viņš saka – Visi dzer. Kāpēc tu pārkāp laulību? Nu, kā, visi pārkāp laulību! Kāpēc tu zodz? Visi taču zog! Kā tu zini šos visus? Cik tava gudrība liela, aiz viņu mugurām tu gribi noslēpties?

Jā, viss šis farizeja tēls desmitos, simtos un tūkstošos veidu, pavairots un apslēpts, tas viss ir negantība un Dieva zaimošana. Nekas cits. Visa šī pašattaisnošanās, visa šī citu apsūdzēšana.

Apsūdzi sevi mīļais, jo tu esi vienīgais cilvēks, ko tu redzi no iekšpuses. Neviens cits, izņemot Dieva garu, nepazīst tevi, kas tevī iekšā, un arī savu garu pazīsti tikai tu pats. Kas tevī ir, to pazīst tikai tavs gars. Tad nu lūk, skaties tur, tur sūdzi un tur redzi savu vainu, tur ļauj iespīdēt dievišķai gaismai, tur ļauj viņai mirdzēt. Jā, viņa dedzina, viņa ir neizturama, šausmīga, gribas bēgt. Ja varētu kaut kādā veidā padarīt, lai Dieva, kas šo gaismu ir iespīdinājis cilvēka sirdī, nebūtu, bet arī gribētus, lai Viņa nebūtu.

Jā, bet tikai tā. Tikai tā rodas ticības tēls, kurš nevis tikai ar muti ceļ sev briesmīgu apsūdzību, saukdams sevi par grēcinieku, bet no sirds, baidīdamies uz Dievu acis pacelt, nevienu sev apkārt neredzēdams, ne aiz viena muguras neslēpdamies, sūdz Dievam savus grēkus.

Jo vairāk dievišķā gaisma iespīd Dieva bērnā, jo vairāk viņš to redz. Uz kristiešiem bieži vien tik sacīts – Jūs jau sevi iznīcināsiet ar savu pašapsūdzēšanu, ar savu vainas apziņu, no tas jātiek vaļā, ar to ir jāizbeidz.

Nē, mīļie, ar to ir jāsāk. Aizvien atkal un atkal no jauna, ticībā un paļāvībā, ka mums ir tāds Dievs, kura priekšā mēs varam nākt un sacīt – Esi man, grēciniekam, žēlīgs! Mums ir tāds Kungs un Pestītājs, kurš šādu grēcinieku ir cēlis par ticības piemēru. Mēs varam Viņam tuvoties un zināt, ka Viņa asinis mūs šķīstī no visiem mūsu grēkiem.

Kad mēs šādi nākam, tad mēs varam iet no Dieva nama ārā, tāpat kā gāja ārā muitnieks. Mēs lasām – Šis nogāja mājās attaisnots, bet otrs nē.

Tālāk Pestītājs piebilst: “Katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots.” Ieklausieties – katrs! Nedomājiet, ka kādam sanāks citādi. Ka kādam izdosies izšmaukt vai izbēgt, ka viņš varēs sevi paaugstināt un tālāk tiks Dieva paaugstināts. Nekā tāda nebūs nemūžam. Būs tikai tas, ko Pestītājs saka – Katrs, kas pats sevi paaugstina vai uz cita rēķina vai kā citādi, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, ne jau pāri par to, kas tu esi, bet kaut kā no savām paša iedomām zemodamies un mazliet savā grēkapziņā pietuvodamies tam, kas tu esi, tiešām caur caurēm grēcinieks būdams, kas sevi tā pazemina, pretī patiesībai, pretī Dieva spriedumam, taps paaugstināts.

To nevar neviens cits, kā tikai Dieva Gars, kā tikai Dievs pats. Nekāda mūsu vingrināšanās, nekāda mūsu pašu gudrība vai prāta mežģīšana to nespēj. To var tikai Dieva Gars, kas piepilda, pārņem, un dara mūs par jauniem radījumiem.

Nāc, Kungs, Svētais Gars, un dari pie mums šo darbu, dari pa īstam, jo citādi mēs esam pa galam, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]