12. post Trinitatis svētdienā

Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” [Mk.7:31-37]

Gluži kā visās Evaņģēlija vietās Kungs Kristus mums tiek rādīts kā žēlīgs un žēlsirdīgs Vīrs, kas ir gatavs palīdzēt ikvienam gan ar vārdiem, gan ar darbiem, gan cilvēka miesai, gan dvēselei, tā arī šī Evaņģēlija vieta mums rāda, cik labprāt Kristus palīdz šim nabaga vīram, kurš agrāk bijis kurls un mēms. Šī aina mūs mudina ticēt un gaidīt no Kristus visu labo; te mums tiek rādīts piemērs, lai katrs kristietis, tam sekodams, palīdzētu savam tuvākajam.

Jo kristīgās dzīves būtība ir tāda, ka, pirmkārt, ticam un uzticamies savam Pestītājam, Kristum, zinādami, ka Viņš mūs nepametīs briesmās un postā, lai kādas nelaimes mūs piemeklētu. Un otrkārt – ikvienam kristīgam cilvēkam piederas šādi izturēties gan pret draugiem, gan ienaidniekiem, redzot, cik labprāt Kristus palīdz ikvienam cilvēkam. Kas tā dara, tas ir kristietis, bet, kas nedara, tas gan var saukties šajā vārdā, tomēr nav īsts kristietis. Jo šīs lietas nav šķiramas viena no otras – vai nu ticība nes augļus, vai arī – tā nav īsta. Tāds īsumā ir šīs Evaņģēlija vietas saturs.

Daži šajā Kristus brīnumdarbā vislielāko nozīmi piešķir tam, ka mūsu Kungs ņem nabaga cilvēku un ved viņu savrup no visa ļaužu pulka, darīdams neparastas lietas – Viņš liek savus pirkstus kurlmēmā ausīs, spļauj un aizskar viņa mēli, raugās uz Debesīm, nopūšas un runā pats savā valodā; lai gan iepriekš Kristus jau ir palīdzējis arī citiem mēmajiem, tikai nav darījis tik savādas lietas, bet teicis vienīgi savu Vārdu. Tas viss – es saku – dažus ir mudinājis skaidrot šo notikumu tā: šoreiz Kristus, paredzēdams, ka šis cilvēks, kuram Viņš tagad palīdz, arī turpmāk grēkos ar savu mēli un ausīm. Tādēļ mūsu Kungs esot jutis līdzcietību pret nabaga vīru, kas darīs grēkus arī pēc tik liela Dieva žēlastības darba baudīšanas, atmaksādams Kristus labo darbu ar ļaunu. Kristus esot paredzējis, ka mēmā mēle kļūs par zaimotāja mēli, kas cels neslavu ne tikai tuvākajam, bet pat Dievam Debesīs; un ausis, kuras Kristus ir atdarījis tādēļ, lai tās dzirdētu Dieva Vārdu, labprātāk uzklausīs dažādas aplamas un maldīgas mācības. Tādēļ – viņi saka – Kristus ir nopūties un raudzījies uz Debesīm.

Šo izpratni mēs negribam noliegt; taču tai pašā laikā – mēs nedrīkstam noteikt Kristum tik šauras robežas, domādami, it kā Viņš būtu redzējis tikai to, kas notiks ar šo vienu cilvēku; mums labi jāatceras, ka Viņš ir rūpējies ne tikai par šo cilvēku vien. Jo visi Svētie Raksti, it īpaši psalmi un praviešu grāmatas, mums rāda, ka Viņš ir sūtīts, lai no sirds rūpētos par visu postā nonākušo cilvēku dzimumu; Kristus ir izredzēts Cilvēks, kurš savā sirdī nes īpašas rūpes par mums – daudz vairāk, nekā visi svētie; mūsu posts Viņam rūp tik ļoti, it kā tas būtu Viņa paša, – kā Viņš Ps.40:13 saka par mūsu grēkiem: “Bēdu bez skaita ir man visapkārt. Manas vainas mani nomāc, tās nav pārredzamas.” Un Ps.41:5: “Kungs, esi man žēlīgs, dziedini manu dvēseli, jo es esmu grēkojis pret Tevi!” Te žēlsirdīgais Dievs runā mūsu vietā; Viņš nes mūsu grēkus, itin kā tie būtu Viņa grēki, it kā Viņš pats tos būtu darījis. Un tāpat Ps.69:6 lasām: “Dievs, Tu gan zini manas aplamības, un mani pārkāpumi Tev nav apslēpti.” Pravietis Jesaja saka 53 6: “Tas Kungs uzkrāva sev visus mūsu grēkus Viņam,” un 4.–5.pantā: “Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”

Jo Kristum ir jātiek mums rādītam kā vienīgajai Personai, kas uzņemas ne tikai vienas pilsētas vai valsts, bet visas pasaules nelaimes! Tā arī Sv. Jānis, Viņu kristīdams, Jņ.1:29 saka: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” Bet, ja Viņš nes pasaules grēku, tas nozīmē, ka Viņam nākas nest arī visu to, kas ir saistīts par grēku un seko grēkam, proti – nāvi un elli.

Tādēļ arī šeit Kristus nopūšas – kā Cilvēks, kam jādara šāds darbs, ko pravieši jau ilgu laiku iepriekš ir sludinājuši, teikdami, ka Viņa sirds sāpēs par visa cilvēku dzimuma postu. Tas viss Kristum nebūtu bijis jādara šī viena nabaga cilvēka mēles un ausu dēļ; Kristus nopūta ir veltīta visām mēlēm un ausīm, jā, visu cilvēku sirdīm, dvēselēm un miesai – visiem cilvēkiem, kuri dzimuši no Ādama – līdz pašam pēdējam cilvēkam, kurš piedzims uz zemes. Tātad Kristus nopūšas ne tikai tādēļ, ka šis cilvēks turpmāk darīs vēl daudz grēku; galvenais šīs nopūtas cēlonis ir tas, ka Kristus visā cilvēku miesas un asins gūzmā redz, kā velns to jau Paradīzē ir iegrūdis nāvi nesošā postā, darījis cilvēkus kurlus un mēmus, iemezdams tos nāvē un elles ugunī. Šī aina ir bijusi Kristus acu priekšā, un visapkārt Viņš ir redzējis to, cik milzīgu postu velns cilvēkam ir atnesis līdz ar viena cilvēka grēkā krišanu Paradīzē. Mūsu Kungs uzlūko ne tikai divas ausis, bet visu lielo ļaužu pulku – visus, kas cēlušies no Ādama, piedzimuši un tikai vēl dzims. Tā nu šī Evaņģēlija vieta mums attēlo Kristu kā Cilvēku, kurš rūpējas par mani un tevi, par mums visiem tā, kā mums vajadzētu rūpēties vienam par otru; Viņa sirds sāp par mūsu grēkiem un postu tā, it kā tas būtu Viņa paša posts; Viņš nopūšas, domādams par neganto velnu, kas mūs tādā postā ir iegrūdis.

Šīs savas sirsnīgās līdzcietības dēļ mūsu Kungs šeit tik dedzīgi rūpējas par kurlmēmo vīru un izturas tik īpašā veidā. Tas ir, it kā Viņš gribētu sacīt: jūsu posts, tas, ka esat sasaistīti grēka un nāves valgos, man tagad tik ļoti ķeras pie sirds, ka jau šādas domas vien man liek izturēties īpašā veidā. Kristus izturas tik neparasti, ka, salīdzinot šo Viņa darbu ar citiem, tas tiešām šķiet pārsteidzošs. Citus cilvēkus Kristus ir dziedinājis vai izdzinis no tiem velnu ar vienu vienīgu vārdu, jā, Kristus dažreiz ir palīdzējis pat tādiem cilvēkiem, kurus nemaz nav saticis, kā piemēram, virsnieka kalpu, par kuru lasām Mt.8:13. Bet šeit kurlmēmā ausu un mēles dziedināšanai mūsu Kungs dara īpašu darbu, it kā šī cilvēka dziedināšana būtu īpaši nozīmīga. Tas norāda, ka tieši tobrīd Viņš ir domājis īpašas domas par visu cilvēku dzimumu.

Jo mums ir jāpieņem, ka Kristum, mūsu Kungam un Dievam, ir piemitusi tāda pati cilvēka daba – tikai bez grēka – un Viņš ne vienmēr ir darījis un juties vienādi, ne vienmēr bijis vienlīdz dedzīgs; arī Viņa noskaņojums kādreiz ir mainījies – tāpat, kā tas bijis citiem svētajiem. Un, tā kā Viņa sirdī un domās šoreiz ir bijis kas īpašs, Viņš arī ir izturējies īpašā veidā, tā, ka varam redzēt: Kristus ir bijis patiess Cilvēks, ar visu savu miesu un dvēseli; Viņš nav domājis visu laku vienas un tās pašas domas – tāpat, kā ne vienmēr jutis izsalkumu vai nogurumu; Viņa domas un sajūtas ir bijušas mainīgas – tāpat, kā tās mainās ikvienam cilvēkam – kā Sv. Pāvils saka Fil.2:7. “Viņš sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs.” Un šī līdzība nebija tikai ārēja, bet skāra arī dvēseli un sirds domas, tā, ka dažkārt Kristus bija dedzīgs, citkārt – vēl dedzīgāks. Šis ir viens no iemesliem, kuru dēļ Viņš šeit izturas tik neparasti, proti – Viņš ir patiess Cilvēks, tomēr tikai Viņš ir rūpējies par visiem cilvēkiem un vērsis par labu ne tikai šī kurlmēmā vīra, bet visu cilvēku kaites.

Ir pareizi arī tas, ka Kristus ir bijis norūpējies par to, vai kurlmēmais joprojām turpinās grēkos arī tad, kad būs dziedināts. Tomēr saistīt Kristus neparasto darbu tikai ar kurlmēmā vīra nākamajiem grēkiem – tā būtu pārāk šaura izpratne. Jo Kristus, mūsu Kungs Dievs, ir bijis norūpējies un cietis ne tikai par viena cilvēka, bet – kā lasām Atkl.13:8 – par visiem grēkiem, kas darīti kopš pasaules pirmsākumiem, no Ādama laikiem līdz mūsu dienām, un tāpat arī par grēkiem, kuri vēl tiks darīti – līdz beigsies paša pēdējā pirms Pastarās dienas dzimušā cilvēka dzīve. Tādēļ mūsu izpratne būtu pārāk šaura, ja mēs saistītu Kristus rīcību tikai ar tiem grēkiem, kurus nākotnē darīs dziedinātais cilvēks. Lai gan arī citās vietās Kristus ielūkojas dažu cilvēku nākotnē un norāda, kā tiem jādzīvo; tā, dziedinādams triekas ķerto, Viņš Jņ.5:14 saka: “Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.”

Mīļā Kunga Kristus sirds ir tik laipna, ka Viņam ir žēl redzēt cilvēku grēkojam; jo Viņš labi zina, ka grēks nevar palikt nesodīts. Tādēļ jau mūsu Kungs ir raudājis par Jeruzālemes pilsētu, redzēdams, ka tās grēkam jāsaņem sods. Tik laipna un mīlīga sirds nevar priecāties, redzot notiekam ko sliktu.

Bet, dziedinādams kurlmēmo, Kristus aizskar divus viņa locekļus – ausis un mēli; jo Kristus Valstība ir balstīta Vārdā, kas nav uztverams un saņemams citādi, kā ar šo divu locekļu – ausu un mēles palīdzību. Kristus Valstība valda cilvēka sirdī – tikai caur Vārdu un ticību. Ausis uztver Vārdu, un sirds tam tic; mēle runā jeb apliecina to, kam sirds tic. Tādēļ, ja cilvēkam pietrūkst mēles un ausu, viņš nevar pamanīt atšķirību starp Kristus Valstību un pasauli.

Jo ārējā dzīvē kristietis dara to pašu, ko neticīgais: viņš apstrādā zemi, ar un pļauj – tāpat, kā citi; ēzdams, dzerdams, strādādams, gulēdams viņš nedara neko tādu, kas nebūtu sastopams pie citiem cilvēkiem. Atšķirība starp kristieti un nekristīgu cilvēku izpaužas tikai šo divu locekļu – mēles un ausu – darbos. Kristietis runā un dzird citādi, un viņam ir tāda mēle, kas slavē Dieva žēlastību, sludina Kungu Kristu, apliecinot, ka vienīgi Viņš ir Pestītājs. Pasaule to nedara – tā runā par alkatību un citiem netikumiem, sludina un slavē tikai savu greznību.

Un katram no šiem ļaužu pulkiem ir citādas ausis. Kristiešu ausis dzird to pašu Vārdu, par ko mēle runājusi un kam sirds tic. Turpretī pasaule vislabprātāk dzird runājam par tās gudrību, saprašanu, godu un greznību. Tā nu kristiešu ausis un mēles atšķiras no pasaules jeb nekristīgu ļaužu ausīm un mēlēm; kristieši nemeklē ne zeltu, ne sudrabu, bet tiecas tikai pēc tā, kas tiek sacīts par Kristu un par to, kā vajadzētu runāt par Kristu un Viņu sludināt.

Mīļais Kungs ir skaidri redzējis, kādu postu cilvēkam vēl nesīs viņa mēle un ausis. Tā ir liela nelaime, ka kristieši tiek vajāti, slīcināti un dedzināti, pakārti vai kā citādi nonāvēti, un pasaule ar dūrēm cīnās pret Dieva Vārdu; tomēr šis posts nav pats lielākais, un šādā cīņā pasaule galu galā neuzvarēs. Jo, dzirdot, ka ļaudīm tiek darīta tik liela netaisnība, kristieši kļūst tikai vēl drošāki un stiprāki; tie neņem vērā savas mokas un ciešanas. Tādēļ tirānu sarīkotās vajāšanas kristiešiem nav pati lielākā nelaime; bet mazais loceklis, kas slēpjas aiz cilvēka zobiem, nodara vislielāko postu Kristus Valstībai. Es šeit nerunāju par to, ka cilvēki cits citu apmelo un aprunā, bet gan par šīm augstajām lietām – par to, ka pēc tam, kad Kristus ir atraisījis cilvēka mēli un devis savu Evaņģēliju, mēle tomēr vēl nodara tik lielu postu. Ja kādam tiek nocirsta galva, tas šķiet daudz briesmīgāk, nekā, ja uzstājas kāds viltus sludinātājs vai rakstītājs; bet aplams pasludinājums, jā, aplams vārds, kas nāk, izlikdamies par Dieva Vārdu, nonāvē daudzas dvēseles, tā, ka visai pilsētai vai valstij jāaiziet bojā.

Tāda ir nelaime, kuras dēļ Kristus nopūšas; it kā Viņš sacītu: esiet piesardzīgi, sargieties no viltīgām mēlēm, kuras darbojas ar Rakstiem, nevis no tiem, kas kulsta mēles vīna tirgotavās – lai gan arī tādi var jums kaitēt, tomēr šeit, kad mēles, kuras Es esmu atraisījis, un var sākt runāt un lielīties ar Manu Vārdu, var kaitēt jums daudz vairāk. Sargieties no šādām mēlēm! Ir tiešām nožēlojami, ka tie, kuriem ir Vārds un kuri par to prot daudz pļāpāt, tomēr ar savām mēlēm un dūrēm vajā Dieva Vārdu. Arī turks nodara kristietībai lielu kaitējumu, taču viņš to dara tikai ar zobenu, un šis kaitējums nav salīdzināms ar sektantu radīto postu. Ir tiešām jānopūšas, domājot par šādām mēlēm, kas samulsina daudz ļaužu, tomēr grib saukties kristiešu vārdā un nes labumu kristīgajai Baznīcai. Tā ir viena lieta – kad ļaužu mēles ir atraisītas un viņi zina sludināt, kas ir Kristus, velns tomēr pamanās sagrozīt Dieva Vārda mācību, tā radīdams lielu postu.

Un tālāk – Kristus saka – atrodas arī nekrietnas ausis, kuras pēc tam, kad Es tās esmu atdarījis, negrib dzirdēt neko citu, kā vien šādu aplamu mēļu sludināto mācību, – kā Sv. Pāvils saka 2.Tim.4:3–4: “Nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. Sludinātāji, kuri sludina tādas lietas, ir blēži un velna apustuļi. Tad nu citiem cilvēkiem vajadzētu būt tik dievbijīgiem, lai sacītu: tādas mēles es negribu uzklausīt. Jā – Sv. Pāvils saka – viņi negribēs klausīties svētīgās mēlēs un paši meklēs ko citu. Tieši tā notiek ar mūsdienu jaunajiem novirzieniem. Tādēļ apustulis saka: kā nu ausis niez. Tādēļ viņiem tiks sūtīti dažādi sludinātāji, kuri ar varu aizraus ļaudis sev līdzi maldos. To esam redzējuši, dzīvodami pāvestības varā, kad cilvēkam nekādi nebija iespējams izvairīties no maldiem; visas pāvesta sekotāju sagudrotās muļķības par šķīstītavu, grēku atlaidēm, par gariem un dažādām citām jaunām lietām – tas viss uzreiz tika uzskatīts par ticības artikuliem. Tā velns kasīja viņu ausis, ka šādu krāpšanu viņi uzklausīja daudz labprātāk, nekā Dieva Vārdu.

Tagad notiek tāpat. Mūsu Kungs Dievs ir atdarījis mūsu ausis, lai tās dzirdētu īsto Evaņģēliju; bet, ja nāk kāds sektants, ļaudis uzreiz saausās; viņi kļūst tik neprātīgi, ka sāk izturēties pret īstajiem sludinātājiem tik naidīgi, ka esmu pārsteigts, kā gan tik krietnas sirdis, kurām es būtu bijis gatavs uzticēt savu miesu un dvēsele, ir varējušas kļūt mums tik naidīgas – itin kā tās būtu velna apsēstas. Tās ar savām mēlēm un ausīm grēko daudz smagāk, nekā tad, kad vēl nebija dzirdējušas Evaņģēliju. Būtu labāk, ja šādus ļaudis Kristus nekad nebūtu dziedinājis un tie nekad nebūtu dzirdējuši Dieva Vārdu.

Tādas ir šīs Kristus nopūtas – Viņš ir nevien redzējis visus cilvēka dabas grēkus un trūkumus kopš pasaules pirmsākumiem, bet arī nožēlojis to, ka pēc Evaņģēlija uzklausīšanas Viņa Valstība cietīs tieši no tiem, kuriem Kristus ir palīdzējis un, ka šai Valstībai nāksies pieredzēt tādus triecienus, kas nebūtu iespējami, ja ļaudīm jau iepriekš nebūtu palīdzēts. Kristum – un tāpat arī mums – nākas to visu paciest, taču ne velti Viņš ir izdvesis šīs nopūtas.

Kaut arī šeit nav skaidri izteikts, kādas bijušas šīs nopūtas, un arī Sv. Pāvils Rom.8:26 piemin bezvārdu nopūtas, kuras nav uzrakstāmas ar burtiem un vārdiem, tomēr – bēdas tiem, kuri rada šādu postu un neievērš Kristus nopūtām nekādu uzmanību, bet izturas tā, it kā būtu rīkojušies pareizi! Jo Kristus ir domājis vēl arī citas raižu un baiļu pilnas domas, proti: jā, Man ir vācies tik dārgi samaksāt, izciest tik daudz baiļu un moku, līdz esmu varējis panākt, lai ļaudis sludinātu un dzirdētu Manu Vārdu; tomēr viņi to tik apkaunojošā veidā vilto un sagroza, nodarīdami tik lielu zaudējumu Manai Valstībai! Šī nepateicība pret Dieva Vārdu ir tik neganta, ka tai vajadzētu sāpināt ikvienu kristieti. Tādēļ nav brīnums, ka šī nelaime ir pamudinājusi Kungu Kristu šeit izturēties tik neparastā veidā, jo šīs domas Viņam tieši šajā brīdī ir ļoti ķērušās pie sirds.
Tā nu no šīs ceremonijas un Kristus izturēšanās veida šajā vietā ir jāmācās, cik ļoti mūsu Kungs rūpējas par mums. Ir jāpievērš uzmanība tam, lai mēs prastu saglabāt savas ausis un mēles tādas, kādas Dievs mums tās devis; ir jāsargās no velna un no cilvēkiem, lai tie nesamaitātu mūsu mēles un ausis. Otrkārt, mums jābūt pateicīgiem Dievam par Viņa žēlastības darbu un Viņa Vārdu; šī pateicība mums katram jāparāda, dzīvojot savā kārtā, raugoties, lai ikviens no mums – valdnieks savā zemē, sludinātājs kancelē, māte un tēvs savā namā pareizi pildītu savu amatu; lai tie, kuri klausās, turētu ausis atvērtas – kā Kristus tās ir atvēris – un labi paturētu prātā to, kā Viņš šajā vietā izturējies pret kurlmēmo cilvēku. Ja Viņš par mums tā raizējas un rūpējas, mums jābūt pateicīgiem Dievam.

Pie mums – paldies Dievam – ar mēlēm ir noticis tā, ka spējam šķīsti izteikt Dieva Vārdu, un ausis to labprāt uzklausa; jo it visur vēl sastopami dievbijīgi cilvēki, kuri ar prieku klausās Dieva Vārdu. Taču tai pašā laikā arī mūsu vidū sastopama nepateicība un neganta Dieva Vārda nicināšana, jā, arī apslēpta vajāšana. Daži firsti arī atklāti vajā Dieva Vārdu. Taču mēs jūtamies droši pasargāti, itin kā sēdētu rožu dārzā, kaut arī tik daudzi pilsētnieki un zemnieki, tik daudzi spožām ķēdēm rotāti kungi slepus mūs ienīst un labprāt iznīdētu visus mācītājus un sludinātājus, ja vien tas būtu izdarāms. Šis naids norāda, ka daudzi slepus nicina Dieva Vārdu un savās sirdīs jūt naidu pret to. Mēs redzam, kā tas ir: kur Dieva Vārds tiek atklāti vajāts, tur tas tomēr tiek arī uzklausīts, bet tur, kur Vārds atskan brīvi un netraucēti, ļaudis to tomēr negrib uzņemt.

Mūsu Kungs Dievs ne velti ir izdvesis šo nopūtu. Daudziem šķiet: ja Viņš klusē, viss mūžīgi paliks tā, kā bijis; taču sludināšanas amats itin drīz var nonākt citās rokās. Tādēļ mūsu Kungs Dievs šeit ir brīdinājis, lai uzmanāmies, – kā Viņš pravietojis arī ar Sv. Pāvila muti. Mēles sāks runāt aplamības un ausis sāks niezēt, gribēdamas dzirdēt viltus sludinātājus. Notiks līdzīgi, kā tas bija pāvestības laikā, kad ļaudis ar tādu dedzību klausījās un bija gatavi darīt visu, ko teica dažādi atnācēji, kuri bija izdomājuši ko jaunu – neviens neraizējās par to, cik nepatiesi un neatbilstoši šķita viņu apgalvojumi. Ja kāds būtu nācis un teicis, ka jāceļ baznīca Elbas vidū, ļaudis to būtu darījuši. Bet tagad, kad Dieva Vārds un pareizā mācība atskan no kanceles, kad tiek sludināts par to, ka ir nepieciešams uzticēties Dievam un kalpot tuvākajam, neviens negrib šo mācību īstenot savā dzīvē. Tur visupirms vainīgs negantais velns, taču arī mēs paši neesam bez vainas.

Kad nu mācība ir ieguvusi tādu veidu un formu, ka tiek pareizi sludināts, kam mums jātic, un cilvēku mēles un ausis ir darītas brīvas, mums jārūpējas, lai šī mācība īstenotos dzīvē. Taču es baidos, ka tas nenotiks ātrāk, bet vienīgi tad, kad – kā Sv. Pāvils saka – atskanēs pērkona grāvieni un uzplaiksnīs zibens spērieni. Dievs to jau ir iesācis, sizdams antikristu – pāvestu ar Evaņģēlija zibeni – ar Garu, kas nāk no Dieva mutes, kuru Viņš tagad ir atdarījis un runā, vēl arvien sizdams bezdievjus. Taču es raizējos, ka Dieva Vārda mācība netiks īstenota dzīvē, iekams Viņš pats nāks un pilnīgi sagraus visu bezdievīgo dzīvi, parādīdamies savā godībā, 2.Tes.2:8.

Ja nu šī mācība negrib īstenoties mūsu dzīvē tik pilnīgā veidā, kā tam vajadzētu būt, es raizējos, ka, ja arī Pastarā diena vēl nenāks, mūsu Kungs Dievs nekavēsies mūs sodīt; jo mūsu dzīvēs Dieva Vārda mācība joprojām nenes pat visniecīgākos augļus – mēs negribam kalpot savam tuvākajam, lai gan šī prasība taču nav tik grūti izpildāma. Mums taču nav jāskrien uz Romu, nedz pie Sv. Jēkaba, nedz arī jāziedo sava nauda vai manta – no mums tiek prasīta tikai vēlēšanās palīdzēt tuvākajam. Bet, tā kā esam tik nelabojami ļaudis, kas pāvesta varas laikos darījuši pat pārāk daudz, turpretī tagad vairs negrib darīt gluži neko, tad vai nu jānāk Pastarai dienai, vai arī mūsu Kungs Dievs ļaus nākt dažādiem novirzieniem, un mēs atkal darīsim to, kas nemaz nav vajadzīgs. Bet Kungam Kristum nepavisam nav vienalga, vai Viņa Vārds tiek uzņemts, vai vajāts un nicināts; tādēļ tie, kuri grib aizraut no mums Dieva Vārdu, netiks cauri sveikā. Ar to pietiktu, runājot par šo Evaņģēlija vietu.