14. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” [Lk.17:11-19]

Mūsu Kungs ir ceļā uz Jeruzalemi. Šajā notikumā ar desmit spitālīgo dziedināšanu mēs redzam daudzas, svarīgas un nozīmīgas lietas.

Visupirms, mēs redzam mūsu Pestītāja sirdi, kas ir mīlestības pilna. Viņš visā pilnībā sevi atdeva mums. Viņš nedarīja neko tādu, kas Viņam pašam būtu vajadzīgs, bet visu sevi atdeva grēciniekiem. Mēs redzam, ka Viņa mīlestība saņemt to pašu pateicību un nepateicību, par kuru arī sakāmvārdā saka – Nepateicība ir šīs pasaules alga. To viņa maksā par kristiešu labajiem darbiem.

Mēs redzam, ka mūsu Kungs savā lielajā mīlestībā pamāca savu draudzi šajā nepateicībā, patiesībā, neticībā, nesekot pasaulei.

Mēs redzam, kā Viņa brīnišķīgā mīlestībā sastopas ar ticību. Viņa mīlestība bija patiesa kalpošana, jo Viņš nemeklēja savu, bet gan visu citu cilvēku labumu. Tie patiesi bija īsti labi dari mums par pestīšanu.

Te mēs varam mācīties, kas ir īsti labi darbi. Tie ir tie, kas der mūsu tuvākajam. Pagāni to nevar saprast, kaut gan viņi runā par labiem darbiem, kaut ko sauc par labu, kaut ko par ļaunu, taču viņu sirds ir vērsta uz sevi, kā mēs to vēlāk arī redzēsim pie deviņiem dziedinātajiem spitālīgajiem.

Tātad pati sirds ir katram grēciniekam, kas šai pasaulē ir piedzimis. Vērsta uz sevi. Tā mēs šajā pasaulē redzam daudz it kā garīgus un ticīgus cilvēkus, kas dara kādus labus darbus. Viņi ceļ baznīcas, lūdz Dievu, gavē vai dodas svētceļojumos, viņi meditē un dara kādas citas lietas, jo viņi patiesi uzskata, ka šīs lietas ir labas. Bet kam visas šīs lietas der un ir domātas? Tikai tev pašam, cilvēk.

Kāds mācītājs, padzīvojies kādu laiku starp ļoti reliģioziem un Dievu bijīgiem cilvēkiem Indijā, sastapa arī tur daudz laipnus un labus ļaudis. Viņi bija izpalīdzīgi un bija gatavi darīt arī ko citiem, un mācīja, ka jārīkojas labi un krietni. Bet pēc kāda laika šis cilvēks pamanīja, ka visi viņu labie darbi ir vērsti atpakaļ uz viņiem pašiem.

Mēs taču esam dzirdējuši šādu pamācību – Dari labu, un tas tev nesīs labu. Ja darīsi ļaunu, tas tev pašam nesīs ļaunu. Tā ir lielā pagānu gudrība. Pagāns dara labu nevis tāpēc, ka citam to vajag, bet tāpēc, ka viņš meklē pats savu labumu. Otrs, kuram vajag, viņam nemaz nav svarīgs un nozīmīgs. Viņš meklē savu labumu. Viņš meklē citam dodams gūt labu.

Jēzum tā nebija. Un arī mēs neesam aicināti tā mācīties no šīs pasaules, kā pasaule to zina un dara, bet mācīties no Jēzus, kurš dziļā mīlestībā noliecās pie katra, kuram kaut ko vajadzēja, nevis tāpēc, ka Viņš pats gribētu gūt kaut ko labu, bet tāpēc, ka Viņš mīlēja, un tāpēc, ka šiem, pie kuriem Viņš bija noliecies, to vajadzēja.

Nekāda cita iemesla, nekādas citas domas tur nebija. Viņš ir un paliek patiesais Dieva Dēls. Viss pārējais, kas ir ārpus Viņa, ir tikai maldi, elku kalpošana un pagānisms.

Tā mēs redzam, kā Jēzus pats mums māca to, kas ir labi darbi. Bieži vien pasaules priekšā tie netiek nedz ievēroti, nedz cienīti. Šādi ļaudis, kas Jēzum seko, netiek uzskatīti par īpaši garīgiem, vai īpaši dievbijīgiem. Kā Jēzus pats, kā redzam to šajā stāstā.

Tā nu mēs pievēršamies Jēzum, kurš ir ceļā uz Jeruzalemi, un ir nonācis apvidū starp Samariju un Galileju. Ieejot kādā ciemā, Viņam pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Šis vīru pulks bija izstumts no visas pārējās sabiedrības, kā mēs to lasām trešajā Mozus grāmatā, kur ir daudz runāts par šo briesmīgo slimību, ko senajā pasaulē sauca par nāves pirmdzimto, jo cilvēks, vēl dzīvs būdams, vēl kustēdamies pa zemes virsu, būtībā bija kā mironis. Viņa miesa bija pamirusi, viņš aizvien vairāk, šīs slimības pārņemts, zaudēja savus locekļus. Tie vienkārši nokrita. Viņš sapuva dzīvs. Spitālīgie tika visādi izolēti, lai šī slimība nepārņemtu citus, bija ļoti rūpīgi izstrādāti noteikumi, kā viņiem uzvesties, kur viņiem dzīvot, kā viņiem saieties ar citiem cilvēkiem. Viņi varēja pietuvoties citiem, kuri nebija spitālīgi, tikai trīs soļu attālumā no aizvēja puses, un desmit soļu attālumā, ja vējš pūta virzienā no slimajiem uz veselajiem. Tuvāk nē. Ja viņi nāca tuvāk, viņus nomētāja ar akmeņiem. Tā šie cilvēki, dzīvi būdami, bija itin kā miruši.

Bet šie desmit vīri bija kaut ko dzirdējuši par Jēzu. Viņiem palaimējās, un gadījās būt tur, kur garām gāja Jēzus. Uzzinājuši, ka Jēzus nāk tuvu vietai, kur viņi bija, viņi nostājās iztālēm, un skaļā balsī sauc: Jēzu! Mācītāj! Meistar! Apžēlojies par mums!

Viņos bija ticība. Mēs redzam, ka kādā īpašā veidā, lai cik bezcerīgs nebūtu viņu stāvoklis, viņi meklē palīdzību pie Jēzus. Grūti pateikt, vai viņu sirdis tiešām bija vērstas uz Jēzus, vai arī piederēja pie tiem ļaudīm, kuri lielā nelaimē izmēģina itin visu. Visam pieķeras, visu tic, visu cer, kā tas bieži vien notiek.

Kādreiz lielā postā cilvēki izmēģina visu. Kad viņu miesai ir apdraudējums, viņi izmēģina ārstus, izmēģina pesteļotājus un burvjus, izmēģina astrologus, zīlniekus, un tad kādreiz atnāk baznīcā arī lūgt Dievu un sauc pēc palīdzības.

Grūti pateikt, kāda veida ļaudis bija šie desmit. Droši vien, visai dažādi.

Viņi nostājas iztālēm un sauc: Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums! Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!”

Šie Jēzus sacītie vārdi ir visai neskaidri un neparasti. Viņš nerīkojas šeit tā, kā ir rīkojies daudzviet citur. Mēs lasām Mateja evaņģēlija astotajā nodaļā, ka tikko Viņš bija pabeidzis savu kalna runu, kāds spitālīgais bija pienācis Viņam pavisam cieši klāt, un sacīja – Kungs, ja tu gribi, Tu vari mani šķīstīt. Jēzus, izstiepis savu roku, aizskāra viņu, tik tuvu šis cilvēks bija iedrošinājies pieiet, un sacīja – Es gribu, topi šķīsts. Tajā pašā brīdī šis cilvēks kļuva brīvs un dziedināts no savas spitālības. Šeit Jēzus tikai pasaka: “Ejiet, rādaities priesteriem!”

Ja cilvēks, kaut kādā brīnumainā veidā, bija dziedināts no spitālības, tad neviens no apkārtējiem nevarēja būt drošs, ka viņš patiešām ir dziedināts. Tāpēc bija eksperti, kuriem Mozus bauslībā bija dots īpaši, detalizēti priekšraksti, kā pārbaudīt, vai cilvēks tiešām ir dziedināts, pēc kādām pazīmēm spriest, ka viņš ir tiešām vesels. Ja izrādītos, ka šis cilvēks, pēc īpašās, ilgstošas un rūpīgas pārbaudes un karantīnas, ir vesels, tas šim cilvēkam būtu jāpienes Dievam upuris pateicībā par dziedināšanu. Pēc tam priesteris viņu pasludināja par veselu. Viņš varēja atgriezties savā mājā, pie savas ģimenes, pie tēva, mātes, brāļiem, māsām, sievas vai bērniem, un atsākt atkal dzīvot dzīvi par jaunu, it kā augšāmcēlies no mirušajiem.

Šeit Jēzus saka šiem ļaudīm: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva šķīsti – veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis – cittautietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi?

Šo lielo izbrīnu, ko mēs redzam pie mūsu Kunga un Pestītāja, mums ir jāsaprot pareizi. Tas ir tā, kā tēvs un māte, ļoti labi zinādami, ko viņu bērns vai bērni ir izdarījuši, it kā brīnās – kāpēc tu tā darīji? Lai bērns sāktu domāt. Lai viņš kaut ko iemācītos. Patiesībā, tur nekāda izbrīna nav. Jēzus labi zināja, kurš atgriezīsies ar pateicību, slavēdams Dievu, un kurš aizies tālāk savos ceļos. Bet mūsu dēļ Viņš ir izbrīnīts, lai mēs brīnītos līdzi. Ja mēs nebrīnīsimies līdzi, mēs paši paliksim nepateicībā un neticībā.

Kas notika ar šiem deviņiem? Vai kaut kas īpašs? Mēs varam iedomāties to lielo prieku, kad šie ļaudis, kas bija paraduši viens uz otru skatīties kā uz mirušiem, kā uz dzīviem miroņiem, kad šī ļaunā slimība viņus ikdienas pārņēma arvien ļaunāk un briesmīgāk, izķēmodama viņu miesas, atraudama un atņemdama viņu locekļus, pēkšņi, ieraudzīja, ka viņi ir šķīstīti un dziedināti. It kā būtu beidzies ļauns murgs. Cik tas bija liels brīnums. Cik neparasta lieta. Tad, mēs varam iedomāties, ka šis sveštautietis, samarietis, teica – iesim atpakaļ, pateiksimies Jēzum par to, ko Viņš ir darījis.

Ko gan sacīja tie deviņi, viņam atbildēdami? Kāpēc viņi negriezās atpakaļ? Kāpēc viņi aizgāja tālāk savos ceļos?

Vai mēs šajos deviņos nepazīstam kaut ko no sevis, no mūsu apkārtējiem ļaudīm, no mūsu domāšanas un spriedumiem? Droši vien, redzam un pazīstam.

Viena vislielākā nomaldīšanās, kas šiem deviņiem neļauj griezties atpakaļ, Dievu slavējot un krītot pie Jēzus kājām, ir it kā dievbijīga apziņa. Dievs jau mūs dziedināja.

Tiešām, pat šodien mēs to redzam. Daudz ļaudis, kas ir nākuši baznīcā lūgdami par savām smagajām slimībām, par saviem bērniem, par lielām nelaimēm, kur viņi ir iekļuvuši, kur sievas ir gribējušas atgūt vīrus, kas aizgājuši kādos tālos ceļos, kad tas ir noticis, ko viņi ir lūguši, šie ļaudis ir pazuduši. Protams, daudzi no viņiem, kā jau es teicu, ir izmēģinājuši daudz ko – gan ārstus, gan psihologus, gan burvjus, gan vārdotājus, un tad vēl baznīcu. Beigu beigās, kad Dievs viņiem ir palīdzējis, kā lai viņi, nabagi, zina, caur ko Dievs viņiem ir palīdzējis? Un kādēļ ir tūdaļ jāiet atpakaļ uz baznīcu? Dievs taču ir visur.

Ņemsim vērā, mīļie, ka šie desmit spitālīgie jau visur bija lūguši Dievu, kurš ir visur, un nebija tapuši dziedināti. Dievs viņu sirdī bija ielicis apziņu, ko viņi līdz galam tā arī neguva, ka ir viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, Cilvēks Jēzus Kristus. Viņi gāja pie Jēzus saukdami – Mācītāj, Meistar, apžēlojies par mums. Un tikai tad, kad viņi to sauca, viņi tapa dziedināti. Bet tūdaļ tas viņiem izzuda no apziņas. Dievs taču ir visur. Jēzus? Kāpēc tad, kad Dievs man ir palīdzējis, man būtu jāiet atpakaļ pie Jēzus?

Citi saka, ka arī Jēzus ir visur. Jā, jā, bet tomēr ne visur.

Kad tu lūdzi, kad tu sauci, un nenāci uz baznīcu, tad tava lūgšana palika neuzklausīta. Bet tad, kad tu nāci tur, kur Jēzus ir solījis būt, jo Viņš ir solījis būt tur, kur divi vai trīs Viņa vārdā pulcējas kopā. Kad tu saņēmi palīdzību, kāpēc tu vairs nenāci tur, kur saņēmi, dot Dieva slavu un pateicību?

Te mēs redzam grēcīgo cilvēka dabu. Kur cilvēks, būdams nesaprātīgs, patiesībā, neprātīgs, nesaprot un neņem lietas nopietni.

Tikai viens no izdziedināto pulka, samarietis, zināja un saprata, kurā vietā Dievs viņam ir žēlīgs. Pie Jēzus kājām. Tur, kur ir Jēzus, kurš pats Dievs būdams, ko varbūt šajā brīdī vēl samarietis neapzinājās, viņš saprot, ka nevienā citā vietā Dievs nav tik tuvu, kā Jēzū. Viņš nāk, skaļā balsī slavēdams Dievu, pie Jēzus. Viņš krīt pie zemes un sava vaiga pie Jēzus kājām, pateikdamies un pielūgdams.

Te mēs redzam īstu ticību, kas Jēzu pazīst, kas kaut ko ir sapratusi.

Vai deviņiem nebija ticības? Kaut kāda bija. Vai viņi to pazaudēja, kad tapa dziedināti? Droši vien, ka nē. Viņi aizgāja uz templi pie priesteriem. Tur, droši vien, priesteri viņus izjautāja, kā tas gadījās, ka viņi tapa dziedināti. Kad viņi sacīja, ka Jēzus, ko viņi sastapa, teica – Ejiet un rādieties priesteriem, tad priesteri sacīja – Jā, jā, Dievs jūs ir dziedinājis. Bet Jēzus ir tikai cilvēks. Turklāt, ļoti apšaubāms. Droši vien, priesteri piestāstīja pilnas ausis un pilnu galvu izdziedinātajiem spitālīgajiem. To mēs noprotam no priesteru vēlākā padoma.

Kad pēc dažām dienām Jēzus nonāk Jeruzalemē, tad priesteri neiznāk Viņam pretī Dievu slavēdami un teikdami – Šis ir tas par kuru mēs esam tik daudz dzirdējuši. Pie mums pulkiem ir nākuši cilvēki, Viņa dziedināti, apliecinādami, ka Viņš to ir darījis. Viņš ir Kristus, Dieva Dēls. Nebūt nē. Nebūt nē.

Viņi gatavo Viņam krustu, lamatas un nāvi, ciešanas un pazudināšanu. Bet to var saprast. Jēzus vienīgais to saprot.

Bet mūs mācīdams, Viņš brīnās. Kur ir šīs pasaules pateicība? Kur ir ticības pilna sirds, kas Dieva ceļus pazīst? Kur ir tie, kas nāk, lai paliktu?

Viņš to vaicā, lai mēs brīnītos un vaicātu. Lai mēs nepaliktu pie tiem deviņiem, bet būtu kā tas viens, saprazdami vislabāko vietu pie Jēzus kājām, kur Dievs ir mūsu vidū, kur mēs varam Dievu slavēt, Viņam pateikties un Viņam piederēt. Pie Jēzus vien.

Daudzu cilvēku dzīvē Jēzus ienāk. Bet pie grēcīgā cilvēka, kura sirds ir vērsta sevī, grozās ap sevi, kur grēcīgais cilvēks pats sev ir pasaules centrs, lai cik viņš pats būtu sīks, necils, nožēlojams, un pat nicināms. Viņš ir savas pasaules centrs. Visa pārējā pasaule riņķo ap viņu. Šajā orbītā ap viņu ienāk daudz un dažādi ļaudis. Arī Jēzus kādreiz ienāk šādu ļaužu orbītā. Vismaz tā viņi domā. Viņi nesaprot, ka viņi nav saule, ka viņi nav pasaules centrs, bet Jēzus ir.

Viņiem būtu jākļūst par Jēzus pavadoņiem, ikdienas aizvien tuvāk un tuvāk pie Viņa tiecoties. Nevis, ka Jēzus ir kāda komēta, kas ir viņu dzīvēs ienākusi un pēc tam aizgājusi tālus ceļus, lai nekad vairs viņu dzīves laikā neatgrieztos. Viņiem pašiem jākļūst un jābūt šīs saules apmirdzētiem un pievilktiem klāt. Lai viņi būtu klāt cieši, jo cieši visas savas mūža dienas.

To Jēzus grib iemācīt.

Pēc vārdiem: “Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?” Viņš saka šim, kas kādreiz bija svešinieks: “Celies un ej. Tava ticībā ir tevi izglābusi.”

Glāb ticība, kas paliek pie Jēzus. Neglāb ticība, kas saka – Dievs ir visur. Kāpēc man jāmeklē Jēzus, kāpēc man jāmeklē baznīca? Es tāpat varu ar Dievu dzīvot un visur Dievu pielūgt. Tāda ticība neglābj. Glāb tāda, kas zina, ka Dievs ir Jēzu, un Jēzus ir savas draudzes vidū. Kas Jēzus pieķeras, tas paliek pie Viņa, un uz viņu ir attiecināmi šie vārdi – Tava ticība tevi ir izglābusi. Celies un ej. Āmen!

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]