15. post Trinitatis svētdienā

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. [Mt.6:24-34]

Šī Evaņģēlija vieta ir daļa no garā sprediķa, kuru mūsu Kungs teicis saviem mācekļiem kalnā; visu pārējo lietu vidū Kristus māca arī šo, gribēdams brīdināt mācekļus no apkaunojošā alkatības netikuma un zūdīšanās sava vēdera dēļ, kas ir neticības augļi un pierādījums. Īpaši lielu postu šis netikums nodara tad, ja tas pārņem cilvēkus, kuri ir sludināšanas amatā un kuri nedrīkstētu domāt ne par ko citu kā vien par to, kā pareizi mācīt Dieva vārdu un nosodīt pasaules maldus un grēku. Īsti pārbaudījumi sākas tad, kad tiem, kuru pienākums ir apliecināt Dieva vārdu visu ļaužu priekšā un būt gataviem kalpot ikvienam, Dieva vārda dēļ nākas atteikties no mantas, goda un dzīvības.

Jo Kristus šeit grib mācīt arī to, kā Viņš vēlas nošķirt savu valstību no pasaules valstības un kārtības, – ka Viņš savu kristietību uz zemes negrib vispirms nodrošināt ar laicīgu mantu, bagātību un varu, tā ka tai nenāktos ciest vai sagaidīt nekādu trūkumu, nedz draudus; Viņš savus kristiešus apgādā ar garīgu mantu un vispirms dod to, ko prasa viņu garīgās vajadzības, – kristieši iemanto Viņa vārdu, žēlastības mierinājumu un Gara spēku, kas spēj stāties pretī grēkam un nāvei, iemantojot mūžīgo dzīvību. Un arī tas, kas vajadzīgs miesai un laicīgajai dzīvei, kristiešiem ticībā jāgaida no Viņa, nebīstoties arī tad, ja šīs lietas nav acīmredzamas un droši sagaidāmas, bet ir jāpieredz kārdinājumi – trūkums un posts. Kristiešiem jāzina, ka viņu Dievs un Tēvs rūpējas par visām šīm lietām un noteikti dos visu, kas nepieciešams, ja vien tie, droši uzticēdamies Viņam, tieksies palikt pie Viņa vārda un Viņa valstībā, lai tajā kalpotu Viņam.

Tādēļ Kristus savā sprediķī parāda atšķirību, nošķirdams savus kristiešus no pagāniem un neticīgajiem. Jo šo mācību mūsu Kungs nedod pagāniem, kas to neuzņem, bet tiem, kuri jau ir kristieši. Bet par saviem kristiešiem Kristus neuzskata tos, kuri tikai dzird vārdu un var to atkārtot, kā to dara mūķenes, skaitīdamas psalmus. Šādi arī velns dzird Evaņģēliju un Dieva vārdu, jā, to atkārtot viņš prot labāk nekā mēs; velns spētu sludināt tikpat labi kā mēs, ja vien viņš to gribētu darīt. Bet Evaņģēlijs ir tāda mācība, kurai jābūt dzīvai un jātiek apliecinātai ar darbiem, – tās uzdevums ir stiprināt un mierināt ļaudis, darīt tos drošus un pārliecinātus. Tādēļ tie, kuri klausās Evaņģēliju tikai tā, lai to zinātu un varētu par to runāt, nav uzskatāmi par kristiešiem. Īsti un godīgi kristieši ir tie, kuri tic un dara tā, kā Evaņģēlijs māca.

“Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs.”

Kas gribēs kalpot diviem kungiem, tas tomēr abiem nebūs kalpojis; jo neizbēgami notiek tā, kā mūsu Kungs šeit saka. Kalpu var piespiest darīt kādu darbu, kas viņam ir gluži netīkams un ko viņš noteikti negribētu darīt; bet panākt, lai viņš šo darbu darītu labprāt, – to gan ar piespiešanu nevar izdarīt. Kalps var strādāt, kamēr viņa kungs ir klāt, bet, tiklīdz tas aiziet, arī kalps steidzas projām un vairāk neko nedara. Mūsu Kungs grib, lai kalpošana notiktu labprāt un mīlestībā; ja ne – tā nav īsta kalpošana. Jo neviens nevēlas, lai kāds pret savu gribu kaut ko darītu viņa labā. Ja nu arī cilvēku vidū neviens nevar kalpot diviem kungiem, tad vēl jo vairāk tas attiecināms uz kalpošanu Dievam – šādai kalpošanai jābūt nedalītai: ir jākalpo tikai Dievam, un tas jādara no sirds.

“Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.”

Jo Dievs necieš, ja kāds grib likt Viņam līdzās vēl citu kungu. Viņš ir dedzīgs Dievs – kā Viņš pats saka; Dievs nesamierinās ar to, ka cilvēks grib vienlaikus kalpot Viņam un Viņa ienaidniekam. Maz ir to, kuri negrēko pret šiem Evaņģēlija vārdiem. Jo mūsu Kungs saka bargu spriedumu, un ir biedinoši dzirdēt, ka tas attiecas arī uz mums. Neviens negrib paciest, ka tiek teikts: mēs ienīstam un nicinām Dievu, mēs esam Viņa ienaidnieki. Ja cilvēkam jautātu, vai viņš mīl Dievu un turas pie Viņa, ikviens teiktu: “Vai gan tu uzskati mani par tik nelabojamu cilvēku, ka es varētu būt Dieva ienaidnieks?” Bet skaties, ko šeit secina Evaņģēlijs: mēs visi ienīstam un nicinām Dievu, mīlam mamonu un turamies pie tā. Jo nav iespējams, ka tas, kurš mīl naudu un mantu un ir tai pieķēries, neienīstu Dievu. Jo Kristus šeit rāda divas pilnīgi pretējas lietas un secina: ja tu vienu no tām mīli un tai pieķeries, tad otru noteikti ienīdīsi un nicināsi. Tādēļ, ja cilvēks šeit, uz zemes, dzīvo lielisku dzīvi, tomēr ir pieķēries mantai, viņš noteikti ienīst Dievu – citādi nevar būt; turpretī tas, kurš nepieķeras naudai un mantai, mīl Dievu. Tā tas noteikti ir.

Bet kur gan ir cilvēki, kas mīl Dievu un nepieķeras ne naudai, ne mantai? Pavēro visu pasauli, arī tos, kuri tiek saukti par kristiešiem, – vai šie cilvēki nicina naudu un mantu? Ir grūti uzklausīt Evaņģēliju un rīkoties saskaņā ar to. Mums – paldies Dievam! – ir Evaņģēlijs, un to neviens nevar noliegt. Bet ko mēs darām? Mēs domājam tikai par to, kā iemācīties runāt par Evaņģēliju, un nekas vairāk mums neizdodas. Mums šķiet, ka pietiek, ja zinām Evaņģēlija vārdus; mēs nemaz nerūpējamies par to, lai reiz spētu rīkoties saskaņā ar tiem. Ja kāds var pazaudēt vienu vai divus guldeņus, viņš raizējas un baidās, ka nauda varētu tikt nozagta; bet bez Evaņģēlija viņš gluži labi var iztikt vai visu gadu – neviens īpaši nepūlas to sargāt un nerūpējas, lai Evaņģēlijs mums netiktu atņemts.

Pasaule nespēj apslēpt savu neticību, un tā izpaužas rupjos, ārēji redzamos grēkos; mēs skaidri redzam, ka tā vairāk mīl savus guldeņus nekā Kristu un visus apustuļus, kaut arī viņi paši būtu mūsu vidū un mums sludinātu. Es dienu no dienas varu dzirdēt Evaņģēliju, taču ne katru dienu tas manī rada ko labu. Bet var notikt tā, ka pēc tam, kad visu gadu esmu klausījies, Svētais Gars man vienā mirklī ļauj to saprast. Pieredzēdams šo mirkli, es saņemtu ne tikai piecus simtus guldeņu, bet vairāk, nekā spētu dot visa pasaule, – ja es būtu saņēmis Evaņģēliju, kā tad vēl man pietrūktu? Es būtu saņēmis Dievu, kas rada sudrabu un zeltu līdz ar visu, kas atrodams uz zemes. Tas ir daudz vairāk nekā, ja man būtu baznīca, pilna ar guldeņiem.

Redzi nu – vai mūsu sirdis nav blēdības, ļaunuma un neticības pilnas? Ja es būtu īsts kristietis, tad sacītu: “Tajā brīdī, kad man tiek dots Evaņģēlijs, es iegūstu simttūkstoš guldeņu, jā, vēl daudz vairāk. Ja man pieder šis dārgums, tad man ir viss, kas debesīs un virs zemes.” Bet mums, Kristus saka, arī ir jākalpo tikai šim dārgumam; jo nav iespējams vienlaikus kalpot arī mamonam. Vai nu tu mīli Dievu un Viņa dēļ ienīsti naudu, vai arī ienīsti Dievu un mīli naudu – citādi nevar būt.

Mamons ir manta jeb bagātība – tāda bagātība, kura netiek izmantota, bet nolikta un glabāta krājumā. Ja sirds tīko pēc tās un raizējas, kā varētu sakrāt un saraust daudz mantas, tā laikam gan neveltīs lielu uzmanību Dieva vārdam un Viņa valstībai. Kristieši nerauš mantu, bet lūdz no Dieva savu dienišķo maizi. Viņiem pietiek ar to, ko iespējams paturēt ar mierīgu sirdsapziņu, – ar to, ko Dievs ir devis. Bet citi tikai rauš, cenzdamies sagādāt sev lielus krājumus, uz kuriem varētu paļauties, ja mūsu Kungs Dievs šodien vai rīt nomirtu. Viņi grib būt droši, ka arī tad tiem būs, kur rast padomu. Tādēļ Sv. Pāvils sauc mantu par šīs pasaules dievu un šādu dzīvi – par elku kalpošanu; tas sasaucas ar Kristus vārdiem, kurus lasām šajā vietā, – Viņš runā par kalpošanu mamonam.

Kādēļ ir tā, ka vispirms par elku kalpošanu tiek nosaukta tieši alkatība, lai gan arī nešķīstība, netiklība, ļaunas tieksmes un kārības, tāpat arī citi netikumi ir grēki, kas vēršas pret Dievu? Tas notiek mums par lielu kaunu tādēļ, ka nauda ir mūsu dievs, kam mēs kalpojam, uz ko paļaujamies un kam uzticamies, lai gan šis dievs nespēj mūs izglābt, nedz pasargāt, jā, tas pat nespēj ne stāvēt, ne iet, tas nedzird un neredz, tam nav nedz spēka, nedz varas, un tas nedod ne mierinājumu, ne palīdzību. Ja arī cilvēkam būtu visas pasaules dārgumi, viņš ne mirkli nevarētu justies droši pasargāts no nāves.

Ko gan ķeizaram palīdz viņa lielās dārgumu krātuves un bagātības, kad tuvojas viņa nāves stunda? Manta ir nožēlojams, nejauks, nespēcīgs dievs, kas nespēj palīdzēt sadziedēt pat vienu augoni, jā, manta pat nespēj pasargāt pati sevi. Tā guļ lādē un ļauj, lai cilvēks par to rūpējas kā par ikvienu vāju, nespēcīgu, nevarīgu lietu. Kam ir manta, tam dienu un nakti nākas gādāt, lai zagļi to nenozog vai arī – lai ar to nenotiktu kāda cita nelaime. Kaunies pielūgt šo nedzīvo, nevarīgo dievu, kas nespēj tev palīdzēt pat visniecīgākajā lietā, tomēr ir tik grūti apmierināms un izliekas tik vērtīgs, gribēdams, lai tu par to rūpētos, cik labi vien spēdams, glabātu to lielās lādēs un aiz atslēgas. Ja šis dārgumu krājums jeb manta ir greznas drānas, tās jāsargā pat no vissīkākā tārpiņa, no kodēm, lai tās netiktu sagrauztas un sabojātas.

Pat sienas mums varētu uzspļaut par to, ka dievam, ko sagrauž kodes un saēd rūsa, uzticamies vairāk nekā patiesajam Dievam, kurš rada un dod visas lietas – debesis, zemi un visu, kas tajās atrodams. Vai pasaule nav pavisam ģeķīga – tā novēršas no patiesā Dieva un uzticas nožēlojamajam mamonam, nabaga vārgajam dievam, kas pat nespēj paglābt pats sevi no rūsas! Dievs sūta naudai un mantai dažādus ienaidniekus, lai mēs redzētu un atzītu savu neticību un bezdievību, – ka uzticamies tik vārgam un nespēcīgam dievam, lai gan itin viegli varētu nākt un turēties pie patiesā, stiprā un varenā Dieva, kurš mums dod naudu, mantu, augļus un visu, kas vajadzīgs. Tomēr mēs esam tik negudri, ka radām sev dievus no radības. Kaunies, tu, nolādētā neticība!

Citi grēki vēl tiek darīti tā, ka cilvēks izmanto radību un miesa gūst prieku un baudu, kā tas ir ar dzeršanu un plītēšanu; tāpat dusmas apmierina cilvēka ļauno tieksmi; tā tas ir arī ar citiem netikumiem. Tikai šajā – alkatības – netikumā cilvēkam nākas pašam sevi mocīt ar rūpēm un raizēm, negūstot nekādu labumu. Nauda stāv kaudzē un ļauj, lai cilvēks tai kalpo; un mantrausis, kam šī manta pieder, neuzdrīkstas tai pieskarties, nedz to izmantot savam priekam un baudai, lai nesadusmotu savu dievu.

Tā klājas tiem, kuri kalpo šim elkam. Patiesais Dievs nes cilvēkam labumu un pats kalpo viņam, turpretī mamons to nedara – tas tikai guļ un ļauj, lai cilvēks tam kalpo. Tādēļ Jaunā Derība sauc alkatību par elku kalpošanu, – jo manta grib, lai mēs tai kalpojam. Bet mīlēt un nesaņemt neko pretī – tas drīz sāk izraisīt nepatiku jebkuram. Tā notiek visiem, kuri slavē šo dievu mamonu un kalpo tam. Kurš tā dzīvo un vēl nesāk kaunēties, tas tiešām ir cietpauris.

Bet te jāuzsver vārds “kalpot”. Nav aizliegts iegūt un paturēt naudu un mantu, jo bez šīm lietām nevaram iztikt. Åbrahāmam, Latam, Dāvidam, Salamanam un citiem ir bijis daudz naudas un mantas; un arī šodien sastopami bagāti cilvēki, kas tomēr ir dievbijīgi. Bet paturēt mantu savā īpašumā un kalpot mamonam kā dievam – tās ir divas dažādas lietas. Arī Ījabs bija bagāts; viņam bija daudz mantas, un viņš bija varenāks par visiem citiem, kuri dzīvoja austrumu zemē, – kā viņš savā grāmatā, Īj. 31:24–25, 28, saka: “Ja es būtu licis savu cerību uz zeltu jeb vai smalkam zelta izstrādājumam es būtu teicis: tu tas esi, uz ko es paļaujos; ja es tādēļ vien būtu bijis līksms, ka man ir daudz mantas un ka mana roka ir guvusi panākumus.., – arī tas jau būtu bijis noziegums, kas tiesnešiem sodāms..”

Visu apkopojot, – Dievs negrib, lai kalpojam naudai un mantai, bet grib, lai strādājam un visas rūpes atstājam Viņam. Kurš kalpo, tas ir kalps un nevar teikt, ka manta pieder viņam, bet drīzāk gan viņš pieder mantai; jo viņš neuzdrīkstas lietot savu mantu, kad vien vēlas, un nedrīkst ar to kalpot citiem; viņš nav tik drosmīgs, lai varētu to darīt. Bet, ja cilvēks ir savas mantas kungs, tad manta kalpo viņam, nevis viņš mantai; tāds drīkst savu mantu izlietot, kā to darījuši Åbrahāms, Dāvids, Ījabs un citi bagāti cilvēki, un viņš rūpējas tikai par Tā Kunga lietām, kā Sv. Pāvils māca 1. Kor. 7:32. Viņš ar savu mantu palīdz nabagiem un dod tiem, kuriem nekas nepieder. Kad šāds cilvēks ierauga kādu, kam nav svārku, viņš saka savai naudai: “Nāc ārā, guldeņa kungs! Redzi, tur ir nabaga vīrs, kam nav svārku, – tev jākalpo viņam! Tur guļ slimnieks, kam vajadzīgs spirdzinājums, – tev jāiet viņam palīgā!” Tie, kuri tā izturas pret mantu, paši ir savas mantas kungi; un tieši tā dara visi īsti, godīgi kristieši. Turpretī tie, kuri krāj daudz mantas un domā tikai par to, kā padarīt naudas kaudzi lielāku, nevis mazāku, ir īsti elku kalpi.

Mamona kungs ir tas, kurš droši ķeras tam klāt to cilvēku dēļ, kam nepieciešama palīdzība, un uzticas Dievam, kurš saka: “Ja tu dod, tad arī Es tev došu; ja arī tev vairāk nekā nav, tad tomēr tev esmu Es, kam visa ir pārpārēm; jā, man pieder vairāk, nekā jebkad esmu izlietojis un varu izlietot.” Mēs redzam daudz dievbijīgu, nabadzīgu cilvēku, kuri mums tiek rādīti tikai tādēļ, lai bagātie mācītos palīdzēt nabadzīgajiem un kalpot tiem ar savu bagātību. Tā nu šie Evaņģēlija vārdi grib mums teikt, ka manta mums var piederēt, taču ar savu sirdi nedrīkstam tai pieķerties, – kā Ps. 62:11 sacīts: “Kad bagātība vairojas, nepiegrieziet tai visu savu sirdi!” Mums ir jāstrādā, taču par iztiku nav jāraizējas. To mūsu Kungs šeit, Evaņģēlijā, pavisam skaidri secina un saka:

“Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities.”

Kristus šeit izmanto pavisam dabīgu, prātam pieņemamu pamatojumu, ļaudams cilvēkam pašam secināt, ka nevajag zūdīties iztikas dēļ; jo prātam nākas secināt un atzīt, ka Dievs mums ir devis miesu un dzīvību bez kāda mūsu pašu ieguldījuma, neatkarīgi no mūsu rūpēm; mēs redzam, ka paši saviem spēkiem arī nespējam savu dzīvību uzturēt.

“Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?”

Itin kā mūsu Kungs gribētu sacīt: “Jūs rīkojaties pavisam ačgārni: ēdienam ir jākalpo dzīvībai, bet jūsu dzīvība kalpo ēdienam. Tāpat arī ar drēbēm: tām būtu jākalpo miesai, bet jūsu miesa kalpo drēbēm.” Dievs labprāt dod dzīvību un uztur miesu. Un, ja jau Viņš jums ir devis dzīvību, tad noteikti dos arī barību un apģērbu.

Mums jāpievērš uzmanība mūsu Kunga vārdiem. Viņš saka: “Nezūdieties!”, nevis: “Nestrādājiet!” Zūdīties mums ir aizliegts, bet strādāt – ne. Jā, Dievs mums pavēl strādāt vaiga sviedros. Tādēļ 1. Moz. 3:19 Viņš Ådamam saka: “Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts..” Un Ps. 104:22–23 sacīts: “Kad saule uzlec, tad tie [lauvas] pazūd un apgulstas savās alās; tad cilvēks iziet pie sava darba, iegrimdams savā darbā līdz vakara laikam.” Mums nav jāzūdās – tas mums šeit tiek aizliegts; jo mums ir bagāts Dievs, kas apsola gan barību, gan apģērbu, pirms vēl paši sākam par to raizēties un lūgt.

Kādēļ tad Viņš mums to visu nedod bez darba? Tādēļ, ka tā Viņam labpatīk. Dievs pavēl mums strādāt un tad arī dod – ne mūsu darba dēļ, bet no savas laipnības un žēlastības. Te redzam paši savām acīm: kaut arī ik gadus strādājam savā laukā, tomēr citu gadu Dievs dod vairāk ražas, citu – mazāk. Tādēļ mēs esam ģeķi, ja pretojamies Dievam un raizējamies par to, kā sakrāt naudu un mantu, lai gan Dievs apsola dot mums visas lietas un pārpārēm nodrošināt mūs ar visu nepieciešamo.

Kāds varētu iebilst: bet Sv. Pāvils taču māca, ka mums jābūt rūpīgiem! Tā, piemēram, Rom. 12:8: “.. kas valda, lai dara to rūpīgi,” tāpat arī Fil. 2:20 apustulis par Timoteju saka: “Jo man nav neviena ar līdzīgu dvēseli, kas bez viltus rūpētos par jūsu lietām.” Un pats Sv. Pāvils 2. Kor. 11:28 lepojas ar to, ka rūpējas par visām draudzēm. Te redzam, ka arī mums tomēr ir jārūpējas. Tāpēc ka mūsu kristīgā dzīve ir ietverta divās lietās: ticībā un mīlestībā. Pirmā mūs saista ar Dievu, otrā – ar mūsu tuvāko; ticību mēs neredzam – to redz tikai Dievs; otrā lieta ir redzama – tā ir mīlestība, kas mums jāpierāda, mīlot mūsu tuvāko.

Tā nu rūpes, kas nāk no mīlestības, mums ir pavēlēts uzņemties; turpretī tās rūpes, kuras grib stāties līdzās ticībai, ir aizliegtas. Ja ticu, ka man ir Dievs, tad pats par sevi nevaru būt norūpējies; jo es zinu, ka Dievs rūpējas par mani kā Tēvs par bērnu. No kā gan es vēl lai bītos? Par ko man vajadzētu raizēties? Es vienkārši saku: “Ja esi mans Tēvs, tad zinu, ka man nekas ļauns nenotiks,” – kā Ps. 16:8 sacīts: “Es skatīju To Kungu savā priekšā vienumēr, jo Viņš man ir pa labo roku, ka es nešaubītos.” Viss tāpat ir Viņa rokās, tādēļ man nekā nepietrūks – Viņš rūpējas par mani.

Ja gribu rūpēties par sevi pats, manas rūpes vēršas pret ticību; tādēļ Dievs aizliedz šādas rūpes. Bet mīlestības rūpes Viņš grib paturēt – Viņš grib, lai rūpējamies par citiem, lai dalāmies ar tiem savā mantā un dāvanās. Ja esmu valdnieks vai pārvaldnieks, man jārūpējas par maniem padotajiem; ja esmu namatēvs, man jārūpējas par sava nama saimi utt., izmantojot dāvanas, ko esmu saņēmis no Dieva. Dievs rūpējas par visiem; tās ir rūpes, kuras apjaušam ticībā. Arī mums jārūpējas citam par citu – tas jādara mīlestībā, proti, ja Dievs man ko devis, man jārūpējas, lai to saņemtu arī citi.

Tādēļ mums šeit nav jāmeklē nekādi skaidrojumi, bet jāsaprot šie vārdi pavisam vienkārši – tieši tā, kā tie skan: mums nav jārūpējas par savu iztiku. Dievs saka: “Neraizējies par to, kas tev tiks dots, bet strādā un ļauj rūpēties man – Es tev došu.” Bet, kad Viņš ir devis, tad gan tev jārūpējas, lai Viņa dāvanas tiktu pareizi sadalītas. Neraizējies par to, kā saņemsi, bet centies, lai tava saime un citi ļaudis, kurus Dievs tev devis, arī varētu šīs dāvanas saņemt. Un pielūko, lai tava saime strādātu un nepaliktu neaudzināta!

Ja esmu sludinātājs, man nav jārūpējas par to, kur atradīšu, ko sludināt; jo, kā man nav, to es nevienam nevaru dot. Kristus Lk. 21:15 ir sacījis: “Jo Es jums došu vārdus un gudrību, kam visi jūsu ienaidnieki nevarēs pretī stāvēt.” Bet, ja man šie vārdi un gudrība ir, tad man arī jārūpējas, kā citi to saņems no manis; man jācenšas viņiem to sniegt visdievbijīgākajā veidā, jāmāca tie, kuri šo gudrību vēl nezina, jāmudina un jāpamāca tie, kas to jau zina. Man jāraugās, kā pareizi mierināt nomāktās sirdsapziņas, kā mudināt un darīt modras snaudošās sirdis, kā Sv. Pāvils ir darījis 1. Tim. 4; 2. Tim. 4 un Tit. 3, pavēlēdams to darīt arī saviem mācekļiem – Timotejam un Titam. Tādām ir jābūt manām rūpēm, proti, lai citi varētu saņemt Dieva vārdu un gudrību no manis; bet mans pienākums ir studēt un lūgt Dievu. Studēšana ir mans darbs; Dievs grib, lai daru šo darbu, un, kad Viņam labpatiks, Viņš dos visu, kas man vajadzīgs. Jo var notikt tā, ka es ilgi studēju, tomēr Dievs tik drīz man vēl neko nedod, bet gaida līdz Viņa paša izraudzītam brīdim. Un tad Viņš vienā mirklī dod bagātīgi un pārpārēm. Tā katram cilvēkam jārīkojas, dzīvojot savā kārtā, – viņam jārūpējas tikai par to, kā darīt darbu, kas viņam uzlikts par pienākumu, un jāļauj mūsu Kungam gādāt par to, kad un kā Viņš dos. Un, kad Viņš dod, cilvēkam jārūpējas par to, lai viņš savukārt varētu dot otram.

Par to mūsu Kungs šeit māca, ka mums nav jāraizējas par barību un apģērbu; taču Viņš grib, lai strādājam, – tāds, īsi sakot, ir šo Kristus vārdu saturs. Ja gulēsi aizkrāsnē, nekopsi savu tīrumu un nestrādāsi, tev ilgi būs jāgaida, līdz Dievs tev ko dos. Patiesi, Viņš varētu tevi uzturēt arī tad, ja tu nestrādātu, – Viņš spētu likt cepešiem, graudiem un vīnam augt tieši uz tava galda; bet Viņš grib, lai tu strādātu, izmantodams šajās lietās savu prātu, sajūtas un rokas, ko Viņš tev ir devis ne tālab, lai tās paliktu bezdarbībā, bet – lai tu darītu savu darbu.

Tā notiek ar sludināšanas amatu un visā mūsu dzīvē. Dievs dod mums vilnu, ļaudams tai izaugt uz avju mugurām; taču no šīs vilnas mums pašiem jāauž audums – tas mums netiek dots gatavs. Kad audums ir gatavs, no tā vēl nerodas svārki; drēbniekam ir jāšuj svārki no auduma. Tā Dievs rīkojas visās lietās: Viņš rūpējas, bet mums jāstrādā; Viņš grib mums dot to, ko paši nevaram radīt, nedz izveidot. Bet mums ir jāstrādā, izmatojot to, ko Dievs devis.

Šīs mācības piemērus paši savām acīm redzam visā radībā. Kristus īpaši piemin divus; tos uzlūkojot, mums tiešām vajadzētu nosarkt. Viņš runā par putniem un par puķēm laukā, sacīdams:

“Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro.”

Tas ir, it kā mūsu Kungs gribētu sacīt: “Jūs vēl nekad neesat redzējuši putnu ar sirpi – tādu putnu, kas būtu ievācis ražu un sakrājis to šķūņos.” Putni nestrādā tā, kā strādājam mēs, tomēr viņi tiek paēdināti. Rādīdams šo piemēru, mūsu Kungs negrib teikt, ka mums nebūtu jāstrādā, bet vēlas noņemt rūpes no mūsu pleciem. Jo putns nespēj darīt zemkopja darbu, kādu darām mēs, tomēr arī viņš nepaliek bez darba, bet dara to, kam ir radīts, proti, rada jaunus putnēnus, baro tos un pateicas Dievam, dziedādams savu dziesmiņu. Ja Dievs būtu licis putniņam darīt vairāk darba, tas arī darītu vairāk. Putniņš mostas rīta agrumā, apsēžas uz zara un dzied dziesmu, kuru ir iemācījies. Kad viņam gribas ēst, viņš lido un meklē kādu graudiņu; un Dievs to tiešām kaut kur ir nolicis; putniņš nemaz nav domājis, kur to varēs atrast. Viņam tiešām būtu bijis pamats raizēties par savu iztiku! Tā nu jums vajadzētu kaunēties, ka putniņi ir dievbijīgāki un ticīgāki par jums; tie dzied un ir priecīgi, kaut arī nezina, ko ēdīs.

Tas tiešām ir liels kauns, ka mēs nespējam darīt pat tik daudz, cik dara putniņi. Kristietim vajadzētu kaunēties putniņa priekšā, kurš pārvalda šo prasmi, lai gan nav to mācījies, – viņš nav dzirdējis sludināšanu, nedz ticis mudināts, tomēr uzticas un ļauj rūpēties Dievam. Ja tu ziedonī putniņam jautātu: “Kā gan tu vari tik priecīgi dziedāt, ja tev nav labības krājumu šķūnī?” – putniņš par tevi smietos un zobotos, ka tu, gribēdams būt Dieva bērns, turklāt tik bagātīgi dzirdēdams Viņa vārdu un apsolījumu, tomēr neuzticies Dievam tik daudz, lai bez zūdīšanās un alkatības, ar skaidru sirdsapziņu un priecīgu prātu gaidītu no Dieva to, ko pats sev nevari dot. Šis ir lielisks piemērs, kam patiesi vajadzētu mūs pārliecināt un mudināt uzticēties Dievam daudz vairāk, nekā mēs to darām. Tādēļ arī mūsu Kungs, runādams par šo piemēru, noslēgumā saka:

“Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?”

Vai tas nav liels kauns, ka Kungs Kristus dara putniņus par mūsu skolotājiem un rāda tos kā piemēru, lai mēs sāktu mācīties no viņiem? Kaunies par savu neganto, apkaunojošo neticību! 1. Moz. 1:28 mums ir dota pavēle būt visas radības kungiem. Bet mēs apkaunojam paši sevi, tā ka Dievam nākas darīt putniņus par mūsu skolotājiem, parādot, ka mēs kalpojam mamonam un atstājam īsto, patieso Dievu. Tālāk seko otrs piemērs – par puķēm laukā. Ar šī piemēra palīdzību mūsu Kungs grib mūs mudināt nezūdīties apģērba dēļ. Viņš saka:

“Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs, mazticīgie?”

Itin kā Viņš gribētu sacīt: “Dzīvība nav jūsu un arī miesa ne – jūs nevarat pielikt, nedz atņemt savam mūžam nevienu olekti, tā garums ir tieši tāds, kā Dievs dod. Tomēr jūs raizējaties par to, kā varēsiet apģērbties. Skatieties uz puķēm laukā, – cik skaisti tās ir rotātas un apģērbtas, lai gan neviena no tām neko nav darījusi, lai iegūtu savu rotu; puķes pašas nevērpj un nestrādā, tomēr ir tik skaisti apģērbtas!” Dievs rūpējas arī par tik sīkām, nenozīmīgām radībām, kuras ir iznīcīgas un radītas, lai ziedētu tikai vienu vai divas dienas; no tām nav nekā vairāk kā vien krāsa un smarža – katrai no tām ir savs košs un krāsains apģērbs, un puķu skaistums slavē Dieva godu (jo bez Dieva gādības nekā tāda nebūtu). Dievs rotā puķes daudz krāšņāk, nekā cilvēks var sevi izrotāt ar visām pērlēm, zeltu un visgreznākajām drānām. Tādēļ arī Kungs Kristus salīdzina puķes ar visbagātāko ķēniņu, Salamanu, un vienlaikus arī ar visiem citiem ķēniņiem un kungiem, sacīdams, ka neviens no tiem nav tā apģērbts, nedz ar visas pasaules mantu spēj izrotāties tā, kā Dievs rotājis ikvienu lauka puķīti.

Te nu atkal mūsu Kungs negrib teikt, ka mums nebūtu jāstrādā, jāvērpj, jāauž un jāšuj, izmantojot to, ko Dievs mums devis. Bet mums nav jāzūdās, nedz jāšaubās par to, vai Viņš mums grib dot arī apģērbu; mums arī nav jādzīvo tā, it kā mums tas viss būtu jādod un jārada pašiem no sevis, bez Dieva.

Tā nu mums atkal, šoreiz puķītes piemērā, tiek rādīts mūsu kauns; lai gan lopi samin vai apēd sīkās lauka puķes, tomēr Dievs tās ir iecēlis par mūsu skolotājām, tā ka mēs varētu puķes priekšā noņemt cepuri, lai parādītu godu un pateiktos.

Bet mēs esam tik akli, ka neredzam, ko mūsu Kungs ar to visu grib sacīt. Puķe aug un zied mūsu dēļ, tā lepni stājas mūsu acu priekšā un saka: “Kaut arī tev būtu visas pasaules rotas, tomēr tu nespēj man līdzināties. Es neraizējos par to, no kurienes mana rota nāk; es neko nedaru, lai to iemantotu. Ja arī tu esi grezni rotājies, tu tomēr esi neticīgs cilvēks un kalpo nevarīgajam mamonam – tu esi nelaimīgs, smirdošs tārpu maiss. Turpretī es, lauka puķe, esmu svaiga un skaista; es kalpoju patiesajam Dievam.” No šiem piemēriem un līdzībām mūsu Kungs secina:

“Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.”

Kā jau sākumā sacīju, šo sprediķi Kristus saka saviem kristiešiem, īpaši tiem, kuri pilda sludināšanas amatu vai arī kāda cita iemesla dēļ nevar sakrāt daudz mantas, kā to dara visa pārējā pasaule; tādēļ viņiem jāzina, kā viņi varēs pabarot un uzturēt sevi un savējos; jā, viņiem nākas pakļaut sevi briesmām zaudēt arī to, ko Dievs viņiem devis laicīgās lietās; tā šiem cilvēkiem ir jādzīvo tikai Dieva gādībā un viss jāgaida no Viņa, jo pasaule viņiem neko nedod.

Tas gan dara sāpes miesai un asinīm, un arī šiem ļaudīm var klāties pavisam grūti, jā, to spēj panest vienīgi ticīgs kristietis. Jo pasaule negrib pakļaut sevi riskam, bet tiecas šādās lietās būt pilnīgi droša un nodrošināta – tā, lai zinātu, ka tai būs viss, kas vajadzīgs: barība, miers, drošība un aizsardzība. Pasaule grib būt pārliecināta, ka spēs pastāvēt, nebūdama atkarīga nedz no Dieva, nedz arī no cilvēkiem. Kad tā redz, ka neviens pasaulē nekļūst bagāts savas ticības un dievbijības dēļ, tā domā, ka vajadzētu darīt un dzīvot tā, kā dara un dzīvo citi, jo vajag taču iegūt kaut nedaudz mantas.

Kristus mierina un stiprina savus kristiešus, vēlreiz atkārtodams, ka viņiem nav jāraizējas, nedz jābaiļojas, nav jāpaklausa šaubām un neticībai, kas saka: “Ak, kur gan lai atrodam patvērumu? Kurš mums ko dos? Kur mēs, nabaga kristieši, ņemsim pārtiku, aizsardzību un mieru šajā pasaulē?” Kristiešiem jāzina, ka viņu Debesu Tēvs rūpējas par visām šīm lietām un arī grib tās visiem dot, – tādēļ jau Viņš ir kristiešu, nevis neticīgo Tēvs; lai gan Dievs pabaro visu pasauli un dod tai visas lietas, parādīdams, ka arī savus bērnus Viņš nepametīs. Viņš rāda tiem savu augsto, dievišķo darbu visā radībā, lai tie redzētu, kā Viņš uztur visas lietas, kuras ir radījis, izkārtodams visu pēc sava padoma. Dievs uztur visus putnus, kas lido gaisā, lai gan tie nemaz netiecas jau iepriekš zināt, kur varēs atrast savu barību; un puķes Viņš apģērbj un izrotā tik skaisti, lai gan to skaistums un rota šķiet gluži veltīga, jo tās zied tikai vienu vai dažas dienas, tā ka šāds skaistums drīzāk varētu tikt izmantots kur citur. Tādēļ vēl jo vairāk Dievam būtu jārūpējas par saviem kristiešiem, lai viņi tiktu paēdināti un apģērbti, atrastu sev dzīvesvietu un patvērumu, kamēr tiem jādzīvo šeit, uz zemes.

Kristus mudina savus mācekļus tam ticēt, un, lai viņus pārliecinātu, mūsu Kungs noslēgumā saka nedaudzus, bet nopietnus vārdus. Norādījis uz ikdienas piemēriem un Dieva darbiem, Viņš saka: “Vai nav tā, ka daudz vairāk Debesu Tēvs darīs jūsu labā, jūs, mazticīgie?” Kristus grib sacīt: jums, kas esat kristieši un zināt, ka Dievs ir jūsu Debesu Tēvs, vajadzētu kaunēties likt man par šīm lietām tik gari runāt. Jā, jums pašiem būtu jācenšas nepieļaut, ka par jums saka: “Jums ir tik maz ticības un jūs tik maz uzticaties dzīvajam Dievam, kas devis jums savu vārdu un apsolījumu un izraudzījies jūs par saviem bērniem, ka tomēr nespējat bez raizēm un šaubām paļauties uz to, ka Debesu Tēvs uzturēs jūsu miesu un dzīvību!” Un tomēr jūs gribat izvairīties no kauna un negoda un pastāvēt ne vien Dieva, bet visas radības priekšā, kaut arī ikvienam par jums jāsaka un jūs arī paši apliecināt, ka, neraugoties uz saņemto Dieva vārdu un žēlastību, neuzticat Viņam pat savu vēderu un miesu – šo nožēlojamo tārpu maisu!”

Bet vēl daudz nopietnāk skan Kristus vārdi: “Jo pēc visa tā pagāni dzenas!” Šādam izteikumam patiesi vajadzētu atbaidīt ikvienu īstu kristieti. Jo šeit viņš dzird atklāti pasludinātu biedinošo spriedumu, ka tie, kas zūdās un dzenas pēc mantas, ir pagāni – ļaudis, kuriem nav patiesā Dieva. Tie kalpo nevis Dievam, bet mamonam; tiem no Dieva ir tikai vārds, aiz kura tie slēpj savus melus un tukšumu; tie ir pilnīgi šķirti no Dieva un palikuši bez Dieva atziņas, mierinājuma, žēlastības un pestīšanas. Viņi nav nekas vairāk kā paši nožēlojamākie, nelaimīgākie, vissmagākajam lāstam pakļautie cilvēki, kuriem nav nekādu cerību uz mierinājumu un pestīšanu.

Te nepārprotami parādīts, kas ir pasaule, proti, tas ir milzīgs ļaužu pūlis, kurā ir pavisam nedaudz kristiešu. Tiklīdz cilvēki kļūst pieauguši, viņi pilnīgi novēršas no Dieva un kalpo melu dievam – mamonam, uzskatīdami to par lielu un varenu, jā, par vienīgo Dievu; jo ļaužu pulks, kas seko mamonam, ir milzīgs, kaut arī šis dievs nav nekas vairāk kā vienīgi nevarīgs un nožēlojams vārds. Kristietim vajadzētu izbīties, pat tikai iedomājoties par šo pasaules aklumu un postu; viņam vajadzētu ar sirsnīgām nopūtām un rūpīgu darbu censties nošķirties no šādas apkaunojošas dzīves un bēgt no tās, cik tālu vien iespējams, – gluži kā no uguns, jā, kā no pašas elles.

Treškārt, lai mūs visjaukākajā un mierinošākajā veidā rosinātu ticēt, Kristus vēl saka: “Jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.” Viņš ir jūsu Tēvs un tikai jūsu – nevis putnu, zosu vai pīļu, nedz arī pagānu Tēvs. Uzticieties taču Viņam – ticiet, ka Viņš ir liels un rūpējas par jums ar Tēva gādību, tā ka nekad jūs neaizmirsīs un neatstās! Jā, Viņš jau ilgu laiku iepriekš ir zinājis, ko Viņš jums dos; Viņš ir rūpējies par jums, pirms vēl paši esat iedomājušies, kas būtu vajadzīgs, vai sajutuši savu trūkumu. Jo vai gan vēl kāds cits kā vienīgi Viņš jau iepriekš, pirms vēl bijāt dzimuši un nākuši pasaulē, ir zinājis vai domājis, kas jums būtu vajadzīgs? Tādēļ dodiet godu savam Debesu Tēvam un ticiet, ka Viņš to visu redz un zina; un, visu zinādams, grib izturēties pret jums kā jūsu Tēvs!

“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.”

Tie ir šī sprediķa galvenie vārdi, kas izsaka īsto likumu un kārtību, kā jāuzlūko dievišķā jeb mūžīgā manta un mūsu miesas vajadzības. Ja gribat labi un pareizi rūpēties par to, par ko jums jārūpējas, tad jūsu pirmajām un vienīgajām rūpēm jābūt vērstām uz to, lai spējat dzīvot saskaņā ar Dieva vārdu, lai varat pildīt sava amata pienākumus un kalpot Dievam Viņa valstībā, – kā māca Viņa vārds (jo tāda ir Viņa taisnība, kas pieder šai valstībai). Raugieties, lai Dieva valstība jums būtu svarīgāka par visu, kas saistīts ar šo laicīgo dzīvi. Ja jūs tā darāt, tad esat labi darījuši; jums nav sev jāuzkrauj vēl kādas rūpes, nedz jāapgrūtina sava sirds ar zūdīšanos. Jā, par tik niecīgām un maznozīmīgām lietām kā jūsu vēdera vajadzības nemaz nav vērts raizēties; tikai dodiet godu Dievam un rūpējieties par savu labumu un pestīšanu, tiekdamies pēc lielajiem, mūžīgajiem dārgumiem; centieties tos iemantot un paturēt, tad viss pārējais atradīsies pats no sevis. Un nav labāka veida, kā iemantot Dieva valstību un Viņa taisnību, kā saņemt to no Dieva, vispirms meklējot un lūdzot no Viņa šīs lielās lietas.

Jo Dievam patīk, ja cilvēks no Viņa lūdz ko lielu, un Viņš arī spēj dot daudz un lielas lietas. Un, tā kā Viņš labprāt dod ko lielu, tad arī mazākas lietas neizpaliek, bet tiek piemestas un dotas līdzi lielajām kā piedeva. To Dievs arvien ir ļāvis piedzīvot daudziem dievbijīgiem cilvēkiem, kuri, ievērodami šo likumu un mācību, ir tiekušies palīdzēt celt Dieva valstību, kalpot baznīcai, veicināt Dieva vārda izplatīšanos un izlietot savu mantu tās labā. Viņi ir saņēmuši pretī bagātīgu svētību, apveltīti ar mantu, godu utt. To apliecina daudzi seni piemēri, kas atrodami ne vien Rakstos, bet arī mūsu vēsturē, vairāku dievbijīgu ķēniņu un firstu dzīvē. Šie cilvēki vispirms kristīgu nodomu dēļ ir devuši dāsnus ziedojumus draudzēm, sludināšanas amatam un nav kļuvuši nabadzīgāki, bet saņēmuši jo bagātīgāku svētību no Dieva, tā ka ir varējuši valdīt mierā un laimē, uzvarējuši visus ienaidniekus.

Dievs labprāt dotu savu svētību arī tagad, ja vien pasaule gribētu un spētu būt svētīga un ņemt vērā Viņa uzticamo padomu, kuru Kristus šeit devis, ja tā spētu uzskatīt par patiesu Viņa apsolījumu un nevērstos pret Viņa vārdu ar neticību, alkatību un nekristīgiem nodomiem, iegrūzdama pati sevi kaunā un pazušanā, tā ka arī Dievam nākas rīkoties gluži pretēji tam, ko Viņš būtu vēlējies. Taču tam, kas negrib tiekties pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, bet nicina to un domā vienīgi, kā, pretojoties Dieva gribai, Viņa gudrībai un padomam, rūpēties pašam par sevi, nākas zaudēt gan mūžīgos dārgumus, gan arī – neiegūt laicīgo mantu vai nekad neizjust apmierinājumu un prieku par iegūto.

“Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.”

Pasaule arvien grib rūpēties par nākotni un domā tā iegūt drošību; tā cer, ka būs iespējams izbēgt no briesmām, nosargāt un uzturēt pašai sevi. Pasaule neredz, ka visi šie centieni ir veltīgi un tās nodomi nevar īstenoties. Patiesi ir tā, kā Kristus šeit saka un kā arī mūsu pieredze apliecina, – ikviena diena atnes pati savas nelaimes un bēdas. Tādēļ notiek tā, ka pasaule ar šiem saviem nodomiem un gudrību, gribēdama iegūt drošību un aizsteigties priekšā visām nākotnē iespējamajām briesmām, rada tikai vēl vairāk posta un nelaimju. Jo, redzēdama, ka nenotiek tā, kā tā domājusi, vai arī pieredzēdama ko negaidītu, pasaule sāk baiļoties un nezina, pie kā ķerties; tai šķiet, ka palīdzība, aizsardzība un glābšana jāmeklē visur, kur vien iespējams. Tā pasaule pinas un ķepurojas, meklēdama palīdzību dažādās dīvainās praksēs un izdarībās, uz kādām to mudina neticība; tā pretojas Dievam un sirdsapziņai, cenzdamās īstenot to, ko pati iedomājusies, kaut arī ir skaidri redzams, ka Dievs tam negrib ļaut izdoties. Tā rodas daudz nelaimju un posta, notiek slepkavības un sākas kari. Bezdievīgā pasaule piekopj dažādas ļaunas viltības – katrs domā īstenot savus nodomus bez Dieva palīdzības, un, ja kāds tam stājas ceļā, viņš tiek nomākts un apklusināts. Bezdievis drīzāk nopostīs visu, kas atrodas ap viņu, nekā piekāpsies un atteiksies no sava nodoma. Tā visās lietās, visā šīs pasaules valstībā labais panīkst un tā vietā rodas tikai nelaimes. To pārpārēm apliecina visa vēsture un mūsu ikdienas pieredze.

Turpretī Kristus mudina savus ticīgos nesvārstīties un neķerties pie nedrošām lietām, lieki neraizēties par nākotni, bet vienmēr un ik dienu darīt to, kas ir pareizi: neraizēties par to, kā viss atrisināsies, neļaut sevi samulsināt domām par to, kas labs vai ļauns varētu notikt nākotnē, bet atstāt rūpes Dieva ziņā un tad – ņemt par labu visu, kas notiek, panesot un pārvarot to padevībā un ticībā. Jo uz zemes citādi nemēdz notikt; ikviens savā kārtā un amatā ik dienu sastopas ar to, ko labprātāk nebūtu pieredzējis, ar lietām, kuras no viņa prasa daudz pūļu un darba. Tādēļ arī Kristus šo dzīvi sauc par ikdienas bēdām jeb nelaimēm, tas ir, par dzīvi, kas ir dažādu negadījumu, pretestības un šķēršļu pārpilna. Tas mums ir jāzina un jābūt gataviem šos šķēršļus pārvarēt, lai tie mūs nespētu atturēt darīt labu, lai mēs nesekotu pasaulei un nekļūtu līdzdalīgi tās ļaunajās, netaisnajās lietās, kas varētu ievest postā un pazušanā gan mūs, gan citus cilvēkus.