15. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. [Mt.6:24-34]

Ir kāda ar prātu īsti neaptverama lieta, kurai ir ārkārtīga vara pār cilvēku. Tā ir mantas un naudas vara. Mēs īsti nevaram saprast, kā tas īsti varēja rasties un būt, ka sākumā cilvēki, un vēl tagad ir atsevišķas tautas, kas dzīvo bez naudas. Ko ar to darīt? To nevar ne ēst, ne dzert, ne vilkt mugurā. Tomēr, kā tas gadījās, ka cilvēki kādas lietas tā sāka vērtēt, vai tie būtu kādi īpaši gliemežvāki vai zelts, vai sudrabs, ka ar šīm, viņu acīs, vērtīgajām lietām viņi sāka vērtēt visu, visas pārējās lietas.

Turklāt, šī apmātība bija tik plaši izplatīta, ka drīz vien pienāca laiks, kad, ja tev kabatā bija zelts vai sudrabs, tu biji liels vīrs vai sieva, un varēji justies kā dievs, kam atveras tās durvis, kas iepriekš bija ciet, un kuram, līdzi nenesot kādus mantu krājumus, ar vienu sauju zelta bija paņemta līdzi vesela iedzīve un vesela bagātība, gandrīz vai neliela pilsētiņa vai ciems.

Ļaužu ticība šim dievam pieņēmās aizvien vairāk un vairāk spēkā. Cilvēks ir nonācis tik tālu, ka vairs nevajag zeltu. No zelta vismaz var uztaisīt kausu, nevajag pat mantas, kuras varētu pret zeltu nosvērt, ir radušies papīru papīri, kuriem cilvēki tic, un sauc to par vērtspatīru. Viņi ir tik vērtīgi. Tur ir uzrakstīts, cik daudz vērti tie ir, ar cik nullēm. Bet neviens tos nemēģina iemainīt pret zeltu, sudrabu vai mantām. Bet visi tam ārkārtīgi tic.

Ja senais Israēls dancoja ap zelta teļu, tad šīs dienas cilvēks danco ap papīra teļu. Tā ir reliģija, mīļie, un aiz tās stāv kāds dievs, par kuru mūsu Pestītājs ir sacījis, ka tas ir Patiesā Dieva lielākais konkurents.

Viņš runā uz mācekļiem: Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un Mamonam, proti, mantai – bagātībai. Par Mamonu sauca tādu mantu, kas nebija vajadzīga ikdienas dzīvei un lietošanai. Par Mamonu nesauca drēbes, kas bija cilvēka mugurā, ēdienu, kas bija viņa pieliekamajā, par Mamonu nesauca to, kas viņam diendienā ikdienā bija nepieciešams. Par Mamonu sauc tos krājumus, kas cilvēkam radīja sajūtu, ka viņš ir varens, ka viņš ir kā Dievs, ka pat šos krājumus nekustinot, viņš priecājas no domām par to, cik daudz viņam pieder. Kaut arī patiesībā tā bija tikai kaudze zelta, ko nevar ne ēst, ne dzert, ne mugurā vilkt.

Ir daudz tādu, kas kalpo šim dievam – visa pasaule, pagāni, tie, kas Dievu nepazīst. Bet mūsu Kungs un Pestītājs brīdina arī savus mācekļus, tos, kas domā, ka viņi kalpo Dievam, kuru Kungs ir Dievs, bet tajā pašā laikā viņu sirdī mīt elku kalpošana, un arī Mamonam ir liela teikšana un vara ticīgo dzīvē.

Tāpēc Pestītāja pretnostatījums ir tik krass. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai, Mamonam. Jūs nevarat kalpot diviem kungiem. Ja jūs kalpojat Mamonam, jūs ienīstat Dievu un mīlat mantu. Ja jūs kalpojam Mamonam, jūs viņam izdabāsiet, bet Dievu nicināsiet.

Tā mēs redzam šo lielo pārmaiņu no pirmajiem cilvēkiem, kas pasaulē dzīvoja un kuriem naudas un mantas nemaz nebija, kur viņi kustējās un visu darīja mīlestības dēļ, saprāta dēļ, tāpat kā šodien ģimenē, kur cilvēki, kas mīl viens otru, kas rūpējas viens par otru, taču nedara to skatīdamies uz naudu, nedara to naudas dēļ, un, mīļie, viss notiek, jo viņiem ir nevis elks, bet Dievs viņu sirdīs ir devis dabisko mīlestību, kas kustina rokas, kājas, sirdi un prātu visupirms.

Bet tur, kur šīs mīlestības nav, kur ir darīšana ar tiem, kas ir sveši, kuri mums nemaz nepatīk, vai kurus mēs nicinām, vai kuri mums ir vienaldzīgi, tur gan, šīs mīlestības vietā, sirdi un prātu kustina manta.

Mūsu Kungs un Pestītājs šeit māca par pareizu attieksmi pret mantu.

Mūsu ticības tēvs Mārtiņš Luters ir sacījis šādus bezgala nozīmīgus vārdus: “Mantai jāierāda pareizā vieta, kur tā drīkst atrasties, proti, lāde vai maks. Bet vieta, kur manta un nauda nedrīkst atrasties nekādā ziņā ir sirds. Ja manta ir tavā sirdī, tad tev var būt pat tukšs maks un kabatā svilpot vējš, bet tu būsi elku kalps un mantas vergs. Šī manta tevi dancinās pat tad, kas tu būsi nabags, un nekas daudz tev nemaz nepiederēs, jo ar visu sirdi un prātu tu būsi nodevies tam, lai pie šīs mantas tiktu. Taču tad, ja Dievs ir sirdī, tad var būt pilnas kabatas un lādes ar naudu, bet cilvēks būs brīvs.”

Mēs redzam Svētajos Rakstos apstiprinājumu šiem brīnišķajiem Lutera vārdiem. Mēs redzam, ka daudzi krietni ticības vīri ir bijuši arī ļoti bagāti, piemēram, Ījabs. Bagātākais vīrs pasaulē savā paaudzē, starp visiem tiem, kurus ļaudis pazina, viņš bija visturīgākais, visbagātākais. Taču tad, kas viņam visa bagātība zuda, viņš par to bēdāja vismazāk. Un kad viņa draugi viņam pārmeta, ka viņš bija bagāts, jo bija mantkārīgs un alkatīgs, viņš sacīja – nē, ja es būtu savu roku izstiepis un savu cerību licis uz zeltu, kas manās lādēs, nevis uz Dievu, tad par to vien būtu mani jātiesā tiesā un jāpiespriež sods. Bet es to nedarīju. Viņš bija brīvs.

To mēs redzam arī pie Ābrāhāma, Dāvida, Sālamana. Šie ļaudis kādreiz bija tikuši pie tik lielas mantas, ka viņi ļoti skaidri apzinājās šī elka nevarīgumu, pilnīgu nespēku.

Sālamana gada ienākumi bija tiem laikiem neaptverami. Tie bija simtiem talentu zelta, katru gadu. Viens talents zelta ir 30 kg. Sudrabs un varš bez mēra. Vergi, pilsētas, dažādas preces – viss bez skaita un mēra. Viņš to visu gribēja likt lietā. Visu darināt atbilstoši tām iespējām. Varbūt tad uzlabosies dzīve un pasaule, un cilvēki taps krietnāki un labāki. Viņš cēla pilsētas, būvēja noliktavas, stiprināja valsti. Viņš investēja, kā mēs tagad teiktu, kultūras pasākumos.

Beigu beigās, visu to redzēdams, vērodamas un savu spriedumu izdarīdams viņš teica – tas viss ir vēja ķeršana un niecība. Viņam bija tādas iespējas, kā nevienam citam. Viņš mēģināja darīt to pašu labāko, ko ar mantu var darīt, bet neviens no tā netapa laimīgs.

Tik nevarīgs ir šis “varenais” Mamons. Viņš nevienu cilvēku nevar padarīt labāku, nevienu nevar padarīt laimīgāku. Vienīgi uz īsu brīdi iepriecināt un pēc tam vēl vairāk pievilt.

Kā lai mēs šajā kontekstā un šīs tēmas sakarā, saprotam, kāda ir atšķirība starp to, kad cilvēks krietni dara to, kas viņam pienākas, arī kādreiz tā vairodams mantu un bagātību, un starp elku kalpošanu jeb kalpošanu Mamonam? Kur ir atšķirība?

Atšķirība iesākas jau pašā pirmajā izšķiršanās brīdī, kad cilvēks domā, kāpēc viņš kādas lietas dara. Ja viņš, uzsākdams kādu darbu, meklē pēc veida kā vairāk nopelnīt nevis otram darīt labu, tas ir pirmais bīstamais solis pretī kalpošanai Mamonam.

Tas vēl nebūtu tik bīstams tajā gadījumā, ja cilvēks ir spiests rūpēties par savu ģimeni, viņam ir pieticīgi un ierobežoti līdzekļi, un viņam jārēķina katrs grasis, un ja viņš nopelnīs mazāk, viņš nevarēs apgādāt savu ģimeni. Te mēs redzam, ka viņa mērķis nav nopelnīt vairāk naudas, bet viņa mērķis ir apgādāt ģimeni, un tā nav kalpošana Mamonam.

Bet tālāk, tur, kur cilvēka priekšā ir izvēle pēc tam, kad viņš ir apgādājis savu ģimeni, kad viņš ir dabūjis visu to, kas viņam nepieciešams ikdienai, viņa nodrošinājumam un dzīvei, un viņš tālāk izdara nākamo izvēli. Kāpēc viņš dara to vai citu? Šodien tā ir parasta lieta, nolikt par mērauklu to, kādu algu tu saņemsi. Daudz cilvēkiem tas ir galvenais, gandrīz vienīgais, kritērijs. Nekas cits viņus gandrīz nevar kustināt, nekas cits viņus nedz iejūsmo vai ielīgsmo. Tā ir bēdu ieleja. Ja tas ir tā, tad ar tevi, cilvēk, ir cauri, vai arī katrā ziņā tu esi nonācis ļoti bīstamā stāvoklī. Ja tas ir galvenais, kas tevi kustina, tad tu esi pakļāvis savu dvēseli lielai bīstamībai, un tajā skaitā arī savu maku un pārticību.

Mēs redzam, kas notiek tad, ja cilvēks dzenas arvien vairāk un vairāk pēc naudas un mantas. Vai viņš top bagātāks? Šodienas miljonāri vienā gadā nopelna vairāk miljonus nekā pagātnes miljonāri visā savā mūžā. Varbūt par desmit reizes vairāk miljonus. Bet ko šie dolāri ir vērti? Ja mēs paskatāmies cik šī naudas vienība bija vērta piecdesmitajos gados, pirms gadiem sešdesmit, tad viens toreizējais dolārs bija trīsdesmit tagadējo vērts. Un cilvēks dzenas un dzenas, viņam vajag vairāk un vairāk, bet viņam top mazāk un mazāk. Tā notiek ne tikai ar apdrukātiem papīrīšiem. Tā notiek arī ar zeltu, kas šķiet, taču ir īsta manta. Arī tas ir tikai apstulbināšanas rīks.

Kad spāņi iekaroja jauno pasauli, tur izbrīnīja visus vietējos iedzīvotājus ar savu ārkārtīgo alkatību, un atgādāja atpakaļ uz Spāniju pilnus kuģus ar zeltu, un domāja – nu tik es varēšu pirkt. Ja viens sieksts labības maksāja grasi un viens mērs – zelta dalderi, tad es varēšu pirkt un pirkt. Bet, pēkšņi, viens sieksts paliek desmit grašus un viens mērs – desmit dalderu vērts. Un tas viss neko nav vērts.

Mēs redzam, ka pilna pasaule ir pieražota ar lietām, kas cilvēkam nav vajadzīgas, bet viņam aizvien vēl nav gana, viņam aizvien vēl nav labi. Kāpēc? Vai vajag vairāk naudas? Vai vajag lielāku peļņu? Tas attaisno visus līdzekļus.

Mēs redzam, pie kādām bēdām tas viss ir novedis. Šis neprāts sniedzas tik tālu, ka beigu beigās cilvēks ieiet tajā, par ko Pestītājs ir brīdinājis savu vārdu noslēgumā – Nezūdieties par rītdienu, rītdiena pati par sevi parūpēsies. Katrai dienai pietiek savu bēdu.

Kad vairs nav domas par to, kā mēs dzīvosim rīt, bet kā no rītdienas paņemt, lai šodien tērētu. Kur uz gadu gadiem, bērnu bērni tiek apzagti ar to, lai šodien būtu vairāk Mamona labvēlības, bet tajā pašā laikā tas kļūst aizvien nevarīgāks un nevarīgāks un nevarīgāks. Un drīz pienāks brīdis, ka daudzās vietās tas pārplīsīs, un par maisu naudas neviens vairs negribēs dod pat kukulīti maizes. Šie vērtspapīri vairs nebūs nekā vērti. Citur jau tas atkal taps un būs, cilvēkus mulsinādams, un likdams cilvēkiem sev kalpot. Viņi kalpo tam, nevis tas kalpo cilvēkiem.

Mūsu Kungs un Pestītājs tam pretī liek savu lielo žēlastību un mīlestību, un atgādina par Debesu Tēva lielo gādību. Viņš saka: Nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit. Te varētu piebist – dariet, kas jums jādara. Ja esi skolotājs, tad māci bērnus. Ja amatnieks, dari savu darbu. Celtniek, būvē namu, tirgotāj, tirgo, mācītāj, māci. Domā par to, kā to darīt labāk, lai tas tavam tuvākajam nāktu par labu, un Debesu Tēvs svētīs tavu darbu.

Nezūdies par to, ka tev ir par maz. Nedomā par to, kā tu varētu dabūt vairāk, jo tad tu novirzīsies no patiesības un mīlestības ceļa. Domā par to, kā tu labāk vari darīt to, kas tev jādara. Un Dievs tevi svētīs. Nevis par to, kā tev vairāk dabūt, citādi tev nebūs laika vairs domāt par to, kā labāk darīt.

Viņš saka: Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?

Redziet, cilvēks, protams, sēj un pļauj un savāc šķūņos. Viņam tas ir jādara. Viņam ir jāsēj, jāpļauj un jāvāc šķūņos, jo Dievs ir pavēlējis cilvēkam tā darboties, bet Pestītājs šeit saka par kādu citu lietu. Ja jau Dievs apgādā putnus, kas neko no tā nedara, tad jo vairāk jūs Dievs apgādās ar jūsu sēšanu, pļaušanu un savākšanu šķūņos, vēl jo vairāk, jūs, mazticīgie. Jūs esat daudz vairāk vērti nekā viņi.Kurš no jums ar savu zūdīšanos, čīkstēšanu un pīkstēšanu var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti?

Kāds no jums, mīļie, kādreiz arī, droši vien, zūdās. Ja mēģinātu jūs pasūdzēties savai vecvecvecvecvecmāmiņai vai vecvecvecvecvectētiņam – cik jums ir slikta dzīve, cik jums ir grūti, tad jūs gan dabūtu dzirdēt, tad jūs gan dabūtu brāzienu, tad gan jūs dabūtu redzēt to, cik jūs esat nepateicīgi, cik jūs Dievam spļaujat acīs par Viņa labvēlību. Nekad cilvēki nav dzīvojuši tik labi, kā jūs, mīļie, jā, jūs šodien un tagad dzīvojat. Nekad. Tomēr viņi nezūdījās tā, kā zūdāmies mēs. Kāds kauns, kāds kauns, ārkārtīgs kauns.

Cik vāji mēs esam palikuši, Mamonam kalpodami. Patiesībā arī viņš pats stiprāks nepaliek, ja nu vienīgi savu pielūdzēju sirdīs.

Tālāk Pestītājs saka: Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām.

Atkal Pestītājs liek mūs kaunā. Daudz lielākā kaunā nekā tos mācekļus, kas Viņu toreiz klausījās. Pavisam parasta lieta bija, kad cilvēks bija pagādājis drēbes, tad viņš ar šo drēbju kārtu staigāja divdesmit, trīsdesmit vai četrdesmit gadus. Varbūt viena bija goda drēbju kārta un otra ikdienas drēbju kārta, un viss.

Šodien, kā teica viens diezgan apķērīgs un asprātīgs vīrs – Kāpēc manai sievai ir vajadzīgs pilns skapis ar drēbēm? Lai viņai būtu ko atvērt un parādīt, ka viņai nav ko vilkt mugurā. Tas kas tajā skapī ir, nav velkams mugurā.

Vai tā ir saprāta veselības pazīme? Nē, mīļie. Kāds ārkārtīgs kauns. Arī mums, kā kristīgai draudzei, arī mums, kā Dieva ļaudīm, kad mums būtu ar visiem spēkiem jāraujas ārā no tās posta straumes, kura grib mūs ieraut un aizraut līdzi, kad mēs varētu kustēties nevis naudas dēļ, bet mīlestības dēļ, kad mēs esam aicināti mīlēt pat savus ienaidniekus.

Tā Pestītājs mūs sabar un sarāj. Viņš pats. Ne kāds cilvēks, ne kāds pasaules gudrais, bet mūsu Mīļais Pestītājs, lai mēs attaptos un atmostos, lai mēs padomātu un apdomātu, cik briesmīga ir elku kalpošana, cik lielu postu tā mums jau nodarījusi un vēl draud nodarīt, un cik labs ir Dievs, kas par mums gādā ik dienu, ka tur, kur mēs, Mamonam kalpodami, varējām simts reizes lauzt kaklu, pazaudēdami savu mantu un visu, kas mums ir, Viņš žēlīgi par mums gādā, lai mums nekas netrūktu, lai mums būtu miers, barība, drēbes un viss pārējais, kas vajadzīgs.

Tad Viņš aicina – Meklējiet vispirms Dieva valstību un Dieva taisnību, tad viss pārējais jums tiks iedots. Mīļie, jums ir bagāts Tēvs. Viņš ir radījis visu, kas šajā pasaulē ir. Arī to, no kā taisa apdrukātos papīrīšus, kuriem ir tik liela vara elku kalpu vidū, gan zeltu, gan sudrabu, ko nevar ēst, gan liek savai saulei spīdēt un lietu līt, lai klētis pildās ar labību, ko var ēst, lai kūtis pildās ar lopiem, kas dod mums gaļu un vilnu. Viņam tas viss ir. Viņš to visu grib mums dot, izraudams mūs no elku kalpošanas lielā posta.

Klausīsim mūsu Kungam, ņemsim vērā, nopietni ņemsim vērā, šīs lietas, dzīvosim kā gudri, nevis kā negudri. Lai Dievs mums palīdz. Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]