16. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni. [Lk.7:11-17]

Ticīgu un ziņkārīgu ļaužu pulka ielenkts Dievs tuvojas pilsētai vārdā Naine. Pretim Viņam nāca mironis. Mironis vairs nebija savu gaitu noteicējs. Viņa iespēja mainīt savu dzīvi bija garām. To viņš spētu vienīgi tad, ja viņam dotu vēl vienu iespēju. Tagad viņu pavada liels sērotāju pulks, lai apglabātu ārpus pilsētas. Tur būs viņa miesas mājvieta līdz augšāmcelšanai. Vai viņš mira pēkšņi, vai pēc slimības? Kur tagad ir viņa dvēsele?

Viņa mātes lūgšanas un raudas iežēlina Dievu. Savs laiks ir dzīvot, un savs laiks mirt. Ak, Dievs, to ka jāmirst, to es zinu, bet dod man nomirt ticībā. Vai ticībā mira jauneklis? Vai viņš bija prieks vai skumjas mātei?

“Neraudi,” sacīja Dievs, tas Kungs, nelaimīgajai, kas pirms kāda laika bija izvadījusi mūžībā arī savu vīru. Pestītājs aizskāra zārku, nesēji apstājās. “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Mironis cēlās, sāka runāt un tika atdots mātei.

Šodien mums evaņģēlijs māca, ka dzīvība ir Dieva dāvana, dzīvība un nāve ir Dieva rokās, bet mums svarīgākais dzīvē ir ticība Dieva vārdam.

Tātad dzīvība ir Dieva dāvana, par ko mums, dzīvajiem, jāpateicas Dievam. Grēka dēļ mēs esam mirstīgi, un mūs baida laicīgā, un apdraud mūžīgā nāve. Bet Dievs mūs nav pametis neizbēgamā grēcinieka likteņa varā. Dievs mums dāvā un uztur ticību ar savu vārdu un sakramentiem. Viņš Kristībā dara mūs par kristiešiem, kuru dzīves turpinājums ir mūžīga dzīvošana debesu valstībā.

Dievs mūs iepriecina, drošina, stiprina un uztur, lai mūsu ceļojums cauri šai dzīvei novetu mūs Debesu Tēva mājās, kurās ir daudz, Pestītāja iekārtotu, dzīvokļu. Lai mēs nebūtu miroņi. Lai mēs dzīvi būdami, nebūtu miroņi. Lai mēs neteiktu: „Pagaidām es darīšu to, kas ir taisns manās paša acīs, bet pirms savas nāves es kļūšu dievbijīgs, nožēlošu savus grēkus un iemantošu mūžīgo dzīvošanu.” Tad taču mēs būtu apcietinājuši savu sirdi pret evaņģēliju, kas aicina atgriezties no grēkiem, un noliegtu, ka cilvēks varētu mirt pēkšņi. Nejēdzīgi ir izlikties, it kā dzīvība un nāve ir mūsu paša varā.

Vienīgi Jēzum ir vara pār nāvi. Lieldienu rītā Viņš augšāmcēlās un apsolīja tāpat uzmodināt arī mūs ticīgos. Apustulis Pāvils to apliecina sakot: „Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.

Dievs savā vārdā mums māca, ka dzīvība un ticība ir Dieva dāvana, un svarīgākais dzīvē ir ticība Dieva vārdam un Viņa spēkam.

Raksti liecina par mirušo uzmodināšanu laicīgai dzīvei, t.i. tās turpināšanai. Piemēram, Ēlija uzmodināja atraitnes dēlu, Jēzus uzmodināja Jaira meitiņu, mironi no Naines un Lācaru, bet apustulis Pāvils uzmodināja kādu jaunekli, kas izkrita pa logu. Apusutļa sprediķis ieilga līdz vēlai naktij, tādēļ jaunietis iemiga un zaudēja līdzsvaru. Šīs ir liecības par Dieva apžēlošanos un spēku, lai mūs stiprinātu. Dievs arī mūs var uzmodināt pēc nāves. Tomēr svarīgākais ir ticība Rakstiem, kā to māca Dievs līdzībā par nabaga Lācaru un bagāto vīru: “Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.”

Saduķeji neticēja, ka ir augšāmcelšanās, tādēļ, ka viņi neticēja Svētajiem Raktiem. Viņi izstāstīja Jēzum garu stāstu par vienas sievas septiņiem vīriem, un jautāja – Kuram debesīs viņa būs sieva? Bet Jēzus atbildēja: Vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs rakstus neprotat, nedz Dieva spēku? Jo, kad tie celsies augšām no miroņiem, tad tie nedz izies pie vīra, nedz apņems sievas, bet tie būs kā eņģeļi debesīs. Bet par mirušiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, ka Dievs pie ērkšķu krūma uz to runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs! Jūs ļoti alojaties.”

Līdzīgi alojas daudz cilvēku. Bet vienīgi Raksti ir Dieva liecība par Viņa žēlastību, mīlestību un spēku.

Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Dieva priekšā visi ir dzīvi. Piemēram, ieskatu tajā mums sniedz līdzība par bagāto vīru un Lācaru [tas nav tas pats Lācars, ko uzmodināja Jēzus]. Viņi abi nomira. Lācars nonāca debesīs, bet bagātais vīrs ellē. Viņi bija dzīvi Dieva priekšā. Pat garīgi mirušais ciezdams nebeidzamas mokas elles liesmās bija dzīvs Dieva priekšā. Viņš pat sarunājas un tirgojās ar Dievu. Neticīgais mēģināja pierunāt Dievu sūtīt Lācaru kalpot viņa vai viņa brāļu labā.

Bet mironis vairs neko nespēj mainīt. Garīgi miris nespēj sevi atgriezt pie Dieva un iegūt ticību. To dāvā vienīgi Svētais Gars Dieva vārdā. Un miesīgi miris neko nespēj, kā vienīgi pieņemt Dieva spriedumu, un gaidīt, kad Dievs to uzmodinās pastarā dienā.

“Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā,” liecina apustulis Pāvils, “no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu, lai Viņš Savā godības bagātībā jums dotu Savu Garu un darītu stipru jūsu iekšējo cilvēku un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā, ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību. Bet Viņam, kas, darbodamies mūsos ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam, lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz audžu audzēm mūžu mūžos.”

Tāda lai ir arī mūsu lūgšana. “Tu esi Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Tu Kungs pār dzīviem un pār mirušiem, mēs Tev no sirds pateicam, par visu to Tēva uzticību, ar ko Tu mums esi stāvējis klāt visā mūsu dzīves laikā. Mēs Tev pateicam, ka Tavs svētais Vārds arī mums ir gaisma, kas spīd tumsībā, gaišums uz ceļa caur šo asaru ieleju, kamēr Tu mūs no šīs grēku pasaules sauksi Savā priekšā, lai mēs dusētu Tavā mierā.

Dodi Savu mieru sirdī, un māci mums Tev pateikties, ak Kungs! Tev, kas Esi nāves uzvarētājs, augšāmcelšanās un mūžīgā dzīvība. Tiešām, Kungs, mēs Tev no sirds pateicamies, ka neesam vieni un atstāti šinī pasaulē, bet Tu Esi pie mums līdz pasaules galam. Palieci pie mums līdz kapa malai, māci mums caur cilvēku mirstību, sirsnīgi apdomāt, kā pie mūsu miera vajag. Lai ikdienas atgriežamies no grēkiem, iemantojam ticībā Tavu žēlastību, saņemam Tavu miesu un asinis par stiprinājumu, un esam gatavi tajā brīdī, kad arī Tu mūs sauksi, un mums būs jāstājas Tava svētā vaiga priekšā. Stāvi mums klāt mūsu pēdējā stundiņā, ved mūs caur nāvi Tavā mūžīgā dzīvībā, kā esi apsolījis. Āmen!”

Kungs, apžēlojies! Lai atskan Tavi vārdi: “Celies, draugs! Ieej sava Kunga priekā, iemanto mūžīgo dzīvošanu!” Tavs miers, Kungs, lai paliek ar mums mūžīgi. Āmen!