18. post Trinitatis svētdienā

Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt. [Mt.22:34-46]

Šajā Evaņģēlija vietā tiek aplūkoti divi jautājumi. Pirmais ir jautājums, kuru Rakstu mācītājs, citu farizeju mudināts, uzdod Kristum: “Kurš ir augstākais bauslis Bauslībā?” Otru jautājumu mūsu Kungs pats uzdod farizejiem un Rakstu mācītājiem: “Kā Dēls ir Kristus?” Šie divi jautājumi skar ikvienu kristieti, jo, kurš grib būt kristietis, tam labi jāzina šīs divas lietas, proti, pirmkārt, kas ir Bauslība un kam tā kalpo; un, otrkārt, kas ir Kristus un ko mēs no Viņa varam gaidīt.

Kristus šeit skaidro farizejiem Bauslību un sniedz tiem visas Bauslības kopsavilkumu, tā ka šie vīri kļūst gluži mēmi, dzirdēdami Kristus vārdus un jautājumu; jo tieši šīs ir lietas, kuras viņiem zināmas vismazāk: kas ir Bauslība un kas ir Kristus. Tas nozīmē, ka neticība, lai arī pasaules acīs tā šķiet īsta gudrība un svētums, tomēr Dieva priekšā ir un paliek muļķība un netaisnība – it īpaši, ja trūkst izpratnes abos minētajos jautājumos. Jo, kurš nezina, ko Bauslība no viņa prasa un ko viņš var gaidīt no Kristus, tam noteikti nav īstās Dieva gudrības, lai cik gudrs viņš būtu. Nu aplūkosim pirmo jautājumu, proti, kas ir Bauslība, ko tā pavēl un kāda ir tās garīgā nozīme.

Kad Rakstu mācītājs mūsu Kungam jautāja, kurš ir augstākais bauslis Bauslībā, Viņš tam atbildēja:

“Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa Bauslība un pravieši.”

Tas ir, it kā mūsu Kungs sacītu: “Kas dara šīs divas lietas, proti, mīl Dievu un savu tuvāko, tas ir visu paveicis un piepildījis Bauslību.” Jo visa Bauslība un pravieši runā par šīm divām lietām, proti, kā mīlēt Dievu un katram savu tuvāko.

Kāds šeit varētu jautāt: “Kā tad visas lietas var būt apkopotas šajos divos baušļos, ja jūdiem taču bija dota arī apgraizīšana un daudzi citi likumi, kas šķietami nav saistīti ar šiem diviem?” Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms aplūkosim, kā Kristus skaidro Bauslību, proti, ka tā jāievēro un jāpilda no visas sirds jeb – jāsaprot garīgi; jo, kas nesatver Bauslību ar sirdi un garu, tas nevarēs to piepildīt. Tādēļ mūsu Kungs šeit norāda Rakstu mācītājiem pašu Bauslības pamatu un kodolu, teikdams, ka augstākais bauslis ir – mīlēt Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš, būdams apgraizīts, gavēdams un lūgdams, tomēr nedara šos darbus no sirds, Dieva priekšā neko nav darījis. Jo Dievs uzlūko sirdi, nevis darbus, 1. Sam. 16:7. Ja cilvēks dara daudz darbu, tomēr tie nenāk no sirds, šādi darbi viņam nepalīdz.

Te atkal rodas jautājums: ja jau cilvēka darbi nekam nav derīgi, kādēļ tad Dievs ir devis jūdiem tik daudz likumu? Uz šo jautājumu es atbildēšu tā: likumi ir doti tieši tādēļ, lai mēs redzētu un atzītu, vai mīlam Dievu no visas sirds, ar visu dvēseli, visu prātu un visiem spēkiem, turklāt arī savu tuvāko kā sevi pašus; jo, kā Sv. Pāvils Rom. 7:7 (3:20) raksta, Bauslība dod tikai grēkatziņu. Ko gan es zinātu par grēku, ja nebūtu Bauslības, kas manu grēku uzrāda? Tā nu šeit Bauslība saka: “Tev būs Dievu mīlēt no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu.” To mēs pildītu, ja darītu visus darbus, ko Bauslība no mums prasa; bet mēs to nedarām. Tādēļ Bauslība tikai rāda, kā mums pietrūkst un ka to, ko vajadzētu darīt, mēs nedarām.

Tas, ka jūdiem vajadzēja apgraizīties, bija pavisam ģeķīgs darbs, turklāt arī cilvēka prātam šāda pavēle šķiet smieklīga – tā būtu arī tad, ja Dievs šodien pavēlētu darīt ko līdzīgu. Ko gan Dievam varēja palīdzēt tas, ka tautai tika uzkrauta smagā Bauslības nasta? Ko labu tas deva Dievam vai – kā kalpoja tuvākajam? Jā, arī pašiem jūdiem, kuri tika apgraizīti, tas nenesa nekādu labumu. Kādēļ tad Dievs to pavēlēja? Tādēļ, lai šis likums jeb bauslis viņiem parādītu, vai viņi mīl Dievu no visas sirds, ar visu dvēseli un ar visu prātu – vai viņi pilda Dieva bausli labprāt vai negribīgi. Jo dievbijīgai sirdij būtu vajadzējis sacīt: “Es tiešām nezinu, kādēļ Dievs man devis apgraizīšanu; tā nenes nekādu labumu nedz Dievam, nedz man, nedz arī manam tuvākajam; bet, tā kā Dievam tā labpatīk, es tomēr to darīšu,” – un pildīt Dieva bausli pat tad, ja tas prasītu kādu vēl sīkāku un necienīgāku darbu. Tā nu apgraizīšana ir bijusi vingrināšanās šajā bauslī: tev būs Dievu mīlēt no visas sirds.

Arī pavēle, kuru Dievs deva Ābrahāmam 1. Moz. 22:2, likdams viņam nonāvēt paša dēlu, bija gluži neprātīga. Ja cilvēka prāts uzņemtos tiesneša lomu, tas domātu: vai gan Dievs būtu varējis dot tik nežēlīgu, naida pilnu pavēli? Viņš taču pats iepriekš ir Ābrahāmam sacījis, ka šī dēla pēcnācējos tiks vairots Ābrahāma dzimums, – tas kļūs neskaitāms kā zvaigznes debesīs un smilšu graudi jūrā. Tādēļ šī pavēle Ābrahāmam ir šķitusi gluži neprātīga, smaga, barga un nepanesama. Bet ko Ābrahāms dara? Viņš novēršas no savām izjūtām, savalda savu prātu un klausa sava Kunga balsij, iedams un darīdams to, ko Dievs pavēlējis. Tā Ābrahāms pierāda, ka pilda pavēli no sirds; citādi, kaut arī viņš būtu simts reizes nonāvējis savu dēlu, Dievs viņa darbu nebūtu gribējis pieņemt. Dievs redzēja un ņēma vērā to, ka Ābrahāms šo darbu dara no sirds, mīlestībā pret Dievu, jā, ar tādu sirdi, kura domāja: “Ja arī mans dēls nomirs, tomēr Dievs ir spēcīgs un patiess – Viņš turēs doto vārdu un atradīs tādus ceļus un veidus, kādus es nevaru iedomāties. Man tikai jāseko Dieva vārdam un nav jāraizējas.” Ja Ābrahāmam nebūtu bijis šādas ticības un mierinājuma, – kā gan tēva sirds nebūtu salūzusi sāpēs, vedot upurēt vienīgo un mīļoto dēlu?

Jūdi ir gribējuši sekot šim piemēram un, tāpat kā Ābrahāms, upurējuši Dievam savus bērnus, cerēdami, ka būs darījuši Dievam tīkamu darbu; taču tas nepavisam tā nebija. Nabaga ļaudis sprieda tā: “Ābrahāma darbs ir bijis Dievam tīkams, tādēļ Viņam patiks arī mūsējais,” – un neprātīgie jūdi upurēja savus bērnus vienu pēc otra. Cik gan daudz skaistu, lielisku, dižciltīgu bērnu tā aizgāja bojā! Pravieši iebilda pret šādu darbu. Tie sludināja un rakstīja, ka tie ir maldi, taču viņu vārdi nepalīdzēja; jā, viens otrs pravietis tādēļ zaudēja pats savu dzīvību, – kā lasām Ķēniņu grāmatās.

Bet kādēļ šis jūdu darbs Dievam nebija tīkams? Tādēļ, ka tas netika darīts no sirds, mīlestībā pret Dievu, bet tikai kā darbs, kas turklāt veikts bez Dieva vārda un pavēles. Taču Dievs saka: “Mīļie kungi, man nav svarīgi, ka Ābrahāms upurēja man savu dēlu, bet gan – ka viņš ar savu darbu apliecināja sirsnīgu mīlestību pret mani.” Vispirms cilvēka sirdī ir jābūt mīlestībai, un tad viņš var darīt darbus, kuri būs Dievam tīkami. Jo visi Bauslības darbi ir vērsti uz to, lai kļūtu redzama mīlestība pret Dievu, kas mīt cilvēka sirdī; tieši šo mīlestību Bauslība prasa vairāk par visām lietām.

Tādēļ arī šeit jāievēro, ka visi Bauslības darbi nekādā ziņā nav pavēlēti tādēļ, lai mēs tos vienkārši darītu. Nē, nē! Ja arī Dievs būtu devis vēl vairāk baušļu, Viņš tomēr negribētu, lai tie tiktu turēti, kaitējot mīlestībai; jā, visu, kas ir pretrunā ar mīlestību pret tuvāko, Dievs grib atcelt un iznīcināt. Kā piemēru varam aplūkot tikko pieminēto notikumu: Mozus izveda jūdus no Ēģiptes, un apmēram četrdesmit gadus tauta palika tuksnesī. Šajā laikā neviens netika apgraizīts, lai gan apgraizīšanu prasīja Dieva pavēle. Kur tad palika Bauslība? Vai Dievs nedusmojās, ka jūdi nepildīja Viņa pavēli? Nē, jo tolaik darbojās kāds vēl augstāks likums, proti, jūdiem bija jāklausa Dievam, kas viņus steigā bija izvedis no Ēģiptes un licis doties uz apsolīto zemi. Būdami šajā ceļā, viņi ik dienu paklausīja Dievam, un tieši šo paklausību Viņš atzina – citādi Dievs būtu dusmojies par to, ka jūdi nebija ievērojuši Viņa Bauslību. Te bija gan nepieciešamība, gan mīlestība, kas atceļ visas pavēles. Jo tas būtu pārāk smagi un nepatīkami, ja līdz ar ceļa grūtībām nāktos ciest arī apgraizīšanas sāpes. Tādēļ mīlestības dēļ apgraizīšana uz laiku bija jāatliek. Tā visiem baušļiem jātiek pildītiem mīlestībā; ja ne, tad tie nav jāpilda.

Tā Kristus Mt. 12:3-4 attaisno savus mācekļus, kurus jūdi apsūdzēja par to, ka viņi sabatā darīja to, ko neklājās darīt, piemēram, berza plaukstās vārpas un ēda graudus. Te Kungs Kristus lika saprast, ka mācekļi nekādu netaisnību nav darījuši. Tas ir, itin kā Viņš sacītu: “Te nav nekāda sabata, jo miesai vajadzīga barība – nepieciešamība prasa ēst, lai gan ir sabats.” Labu piemēru Kristus rāda, runādams par Dāvidu; Viņš jūdiem saka: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids darīja, kad viņš bija izsalcis un viņa pavadoņi? Ka viņš gāja Dieva namā un tie ēda skatāmās maizes, ko nebija brīv ēst ne viņam pašam, ne viņa biedriem, bet vienīgi priesteriem?” 1. Sam. 21:3 u. trpm. rakstīts, ka Dāvids ēda maizes, lai gan nebija priesteris; jo izsalkums piespieda viņu tā rīkoties. Arī priesteris Ahimelehs negrēkoja pret Bauslību, ļaudams Dāvidam un viņa pavadoņiem ēst šīs maizes, jo mīlestība lika viņam tā rīkoties. Arī visai Bauslībai būtu vajadzējis kalpot Dāvidam šādā grūtā brīdī.

Tādēļ, kad Bauslība vēršas pret mīlestību, tai vairs nav jābūt spēkā. Bet, ja nav nekādu šķēršļu, tad Bauslības prasību pildīšana ir sirdī apslēptās mīlestības izpausme. Jo likumi tiek doti tādēļ, lai ar to palīdzību tiktu apliecināta mīlestība; bet, ja tos nav iespējams ievērot, nekaitējot tuvākajam, tad Dievs grib, lai tie tiktu atcelti.

Tā arī mums ir jārīkojas savā dzīvē. Šodien mums ir daudz dažādu ieražu, ordeņu un ceremoniju, ar kuru palīdzību ļaudis ik dienu mēģina nopelnīt Debesu valstību; taču tikai šī viena lieta – mīlestība pret tuvāko ietver visus labos darbus. Aplūkosim kādu piemēru, par kuru nesen esam dzirdējuši. Ja pie kāda priestera vai mūka, kam pašlaik jānotur sava lūgšanu stunda vai mise vai arī jāsaka grēksūdze, nāk nabaga vīrs vai sieva, kuriem vajadzīgs padoms vai palīdzība, – ko tad šim priesterim vai mūkam vajadzētu darīt? Vai viņam jārūpējas par savām lietām, atraidot nabaga cilvēku? Viņam jābūt gudram un jādomā tā: “Patiesi, man ir pavēlēts lasīt lūgšanas, noturēt misi vai teikt grēksūdzi, bet, no otras puses, te ir nabaga cilvēks, kam vajadzīga mana palīdzība. Man viņam jāpalīdz – to pats Dievs man ir pavēlējis, turpretī visu pārējo ir izdomājuši un iedibinājuši cilvēki. Es atstāšu malā cilvēku pavēles un kalpošu savam tuvākajam, pildīdams Dieva pavēli.”

Mums gan šķiet savādi, ka šim lieliskajam darbam – misei un stundu lūgšanām ir jāpaliek otrajā vietā, turpretī šķietami nenozīmīgam darbam jātiek darītam vispirms. Kādēļ? Visi savu sapņu sludinātāji, kuri nav spējuši dot mums neko citu kā vien savus cilvēku izdomātos noteikumus, ir padarījuši mūs tik biklus un bailīgus, ka esam iedomājušies: ja vienmēr nerīkosimies atbilstoši viņu sludinātajam, tad debesis sagrūs un nokritīs zemē. Jā, mums šķiet, ka drīzāk vajadzētu ļaut desmit nabaga cilvēkiem nomirt badā, nekā traucēt paredzētajā laikā noturēt misi. Arī šodien sastopam vienu otru priesteri vai mūku, kas drīzāk ļaus nabaga cilvēkam nosalt, nekā atkāpsies no saviem statūtiem un noteikumiem. Tik briesmīgi un nožēlojami viņus ir maldinājuši bezdievīgie mācītāji, sludinātāji un baznīcas valdība, kas ar saviem statūtiem un velnišķīgo kārtību tos aizvedusi projām no Dieva Bauslības, pievēršot pašu cilvēku maldīgajiem uzskatiem; un šī apgrēcība turpinās vēl joprojām.

Tie ir neticības un bezdievīgas dzīves galvenie augļi; Raksti māca, ka tie sarūgtina Dievu. Vai gan Dievam nevajadzētu uz mani dusmoties, ja Viņš ir man pavēlējis parādīt mīlestību manam tuvākajam, bet es eju savu ceļu, sekodams saviem vai citu cilvēku izdomājumiem? Tas ir gluži kā, ja namatēvs pavēlētu kalpam art, bet tas atteiktos darīt šo darbu un gribētu mazgāt traukus. Vai tad namatēvam nebūtu jādusmojas uz tādu kalpu? Tāpat ir arī ar Dievu. Viņš grib, lai turam Viņa baušļus, ievērodami tos vairāk nekā visas cilvēku pavēles; un Dievs prasa, lai visi baušļi tiktu pildīti mīlestībā, jo tie ir ietverti divos baušļos, kurus Kristus piemin šajā Evaņģēlija vietā: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta un savu tuvāko kā sevi pašu.”

Ja gribi darīt ko Dievam tīkamu, dari to tā, lai tavs darbs nāktu no sirsnīgas mīlestības. Tas, ka jūdi apgraizījās, daudz gavēja, daudz lūdza un darīja vēl citus darbus, Dievam nebija pa prātam; jo šie darbi netika darīti no sirds un nebija saskaņā ar šo bausli: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds.” Tāpat ir arī ar tevi, – ja arī tu kļūsi par kartēzieti vai pildīsi kāda cita visstingrākā ordeņa prasības, tas tev nenāks par labu, ja tevī nebūs mīlestības pret Dievu. Tā itin viegli vari secināt, ka visi darbi nav gluži nekas, ja tie nenāk no mīlestības, bet pretojas tai. Derīgi ir tikai tie likumi, kuru pildīšanā izpaužas šis mīlestības bauslis.

Tā nu kļūst redzams, ka priesteru un mūku kārtas ir maldīgas, nolādētas kārtas, kas vēlas ar darbiem vien nopelnīt debesis, turklāt māca arī citiem cilvēkiem tā darīt. Tā ir nolādēta, bezdievīga kalpošana. Tādēļ, kā jau sacīts, Bauslībai ir jābūt tikai vingrinājumam, ar kura palīdzību tiek apliecināta mīlestība. Jo bez mīlestības Dievam nekādi darbi nav vajadzīgi, – lai cik skaisti tie būtu.

Nu tu redzi, cik daudz ir cilvēku, kuri zina, kas īsti ir šis bauslis: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu”. Tādu ir pavisam maz; un vēl mazāk ir to, kuri šo bausli pilda. Kā gan ļaudis varētu pildīt bausli, kurš viņiem nav zināms? Mēs esam akli, mūsu daba ir pilnīga akluma pārņemta, turklāt arī cilvēka prāts vismazāk zina tieši to, ko prasa Dieva Bauslība.

Šeit Kristus dara divus labus darbus Rakstu mācītāju un farizeju labā. Vispirms Viņš atņem tiem viņu aklumu un māca, kas ir Bauslība. Tad Viņš tiem māca, cik neiespējami šādiem cilvēkiem ir turēt baušļus. Rakstu mācītāju un farizeju aklumu Kristus atņem, mācīdams, kas ir Bauslība, proti, ka mīlestība ir pati Bauslība. Arī šodien mūsu prāts, tāpat kā jūdi, to nespēj saprast. Ja prāts to spētu aptvert, tad farizeji un Rakstu mācītāji, kas tolaik bija labākie un gudrākie savā tautā, noteikti būtu šīs lietas sapratuši. Viņi domāja, ka ir nepieciešams tikai darīt ārēji redzamos Bauslības darbus, – vienalga, vai tas notiktu labprātīgi vai ne. Bet paši savu iekšējo aklumu, alkatību un savas nocietinātās sirdis viņi neredzēja, tādēļ domāja, ka saprot Bauslību gluži labi un ir īsti Bauslības mācekļi, svēti un dievbijīgi ļaudis. Taču viņiem nācās pašiem ieraudzīt sevi īstajā gaismā; jo neviens nevar pildīt Bauslību, ja nav ticis atjaunots.

Tādēļ noteikti ir jāatzīst, ka cilvēka prāts nespēj ne saprast, ne pildīt Bauslības prasības, kaut arī zina, kādas tās ir. Kad tu esi darījis otram to, ko gribētu, lai citi dara tev? Kurš gan no sirds mīl savu ienaidnieku? Kurš labprāt mirst? Kurš labprāt panes kaunu un negodu? Mīļais, parādi man cilvēku, kurš labprāt pieņem sliktu slavu vai nabadzību! Jo cilvēka daba un prāts bēg no šādām lietām, iztrūkstas un izbīstas to priekšā. Cik tas ir atkarīgs no cilvēka, viņš vairīsies no ciešanām un nelaimēm, kad un kā vien iespējams. Cilvēka daba nekad nespēj īstenot to, ko Dieva Bauslība no mums prasa, proti, lai mēs pakļautu savu gribu Dieva gribai, atsacīdami paši savam prātam, savai gribai, savai varai un visiem spēkiem, un no sirds teiktu: “Tavs prāts lai notiek!” Jā, tu tiešām neatradīsi nevienu, kurš no visas sirds mīlētu Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Var gan būt tā, ka divi cilvēki labi saprotas savā starpā, izturas laipni un draudzīgi viens pret otru; bet aiz šīs laipnības tomēr slēpjas liekulība, kura turpina pastāvēt tik ilgi, līdz viens no šiem cilvēkiem reiz aizskar otru; nu gan tu vari ieraudzīt, cik stipri mīli savu tuvāko un vai esi miesa vai gars. Tādēļ šis bauslis prasa, lai mana sirds būtu laipna un draudzīga pret to, kurš man darījis pāri; bet kad gan tas tā ir bijis?

Tā nu Kristus šeit grib parādīt tikai to, ka Bauslība tiek pareizi sludināta tad, kad no šī pasludinājuma mācāmies, cik maz spējam Bauslību pildīt un ka esam velna varā. To māca mūsu pieredze, kā arī daudzas Rakstu vietas, it īpaši Sv. Pāvila vēstules; kā viņš saka Rom. 8:7, miesas tieksmes ir naidā ar Dievu, jo miesa nepaklausa Dieva Bauslībai, un tā to arī nespēj. Un nedaudz tālāk apustulis saka: “Miesas cilvēki nevar patikt Dievam.”

Tad nu uzlūko šo bausli – “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds” – un domā par to, izproti un izdibini, ko šis bauslis prasa un cik tālu tu pats esi no šī baušļa piepildījuma. Jā, tu pat vēl neesi sācis to pareizi pildīt, proti, no sirds un labprāt darīt un panest visu, ko Dievs no tevis gaida. Tā ir īsta liekulība, ja kāds grib nolīst kaktā un domāt: “Ak, es gribu mīlēt Dievu! Cik ļoti es mīlu Dievu – Viņš ir mans Tēvs! Ak, cik labprāt es daru Viņa prātu!” Jā, tad, kad Dievs dara tā, kā mums patīk, mēs itin viegli spējam teikt tādus vārdus. Bet, ja kādreiz Viņš ļauj mums sastapties ar nelaimi un pretestību, tad mēs Viņu vairs neuzskatām ne par Dievu, ne par savu Tēvu.

Īsta mīlestība pret Dievu tā neizturas. Tā savā sirdī domā un arī ar muti saka: “Kungs Dievs, es esmu Tava radītā būtne – dari ar mani tā, kā Tu gribi, lai ko man nāktos pieredzēt! Es piederu Tev – to es zinu. Un, ja Tu gribētu, lai mirstu šajā pašā brīdī vai arī lai izciešu kādu lielu nelaimi, – es visu panesīšu ar sirsnīgu labprātību. Pats savu dzīvību, godu un mantu es nekad nevērtēšu augstāk kā Tavu gribu, kas man būs tīkama visu mūžu!” Taču tu neatradīsi nevienu šādu cilvēku, kurš ik brīdi, katrā lietā un vietā paliktu pie šī baušļa. Jo visai tavai dzīvei, kuru tu pavadi savā ķermenī, būdams apveltīts ar piecām maņām un darīdams visu, ko spēj darīt tava miesa, ir jābūt veltītai Dieva godam un slavai atbilstoši šī baušļa prasībai – “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta”. Itin kā Kristus gribētu teikt – ja tu mīli Dievu no visas sirds, no visas dvēseles un no visa sava prāta, tad tas noteikti izpaudīsies arī tavā ārējā dzīvē, proti, ka viss, ko tu darītu – vienalga, vai tu gulētu vai būtu nomodā, strādātu vai būtu bezdarbībā, ēstu vai dzertu -, būs darīts no sirds, īstā mīlestībā pret Dievu. Tāpat arī tavam prātam un domām jāvēršas tikai un vienīgi uz Dievu, tas ir, tev neklājas uzskatīt par labu to, par ko tu nezini, vai Dievam tas ir pa prātam. Bet kur ir cilvēki, kuri tā dara?

Un vārdi “no visa sava prāta” ar lielu spēku stājas pretī cilvēku mācībām un izdomājumiem, uz kuriem ļaudis īpaši mēdz paļauties, domādami, ka šādi varēs iemantot Dieva žēlastību un nopelnīt Debesu valstību. Šādi uzskati mūs attālina no šī baušļa, neļaudami mīlēt Dievu no visa mūsu prāta, – kā līdz šim ir noticis un vēl joprojām notiek. Jo priesteri un mūki domā, ka Dievs ļaus, lai viņi ar misēm un saviem sagudrojumiem Viņam pielabinās. Bet Dievam riebjas šādas lietas, un Viņš negrib pieņemt šādus darbus, – kā Jesaja Jes. 29:13 saka: “[Tie] mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no manis, un viņu bijība manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža..” – [To Jēzus piemin] Mt. 15:8-9. Bauslība šeit grib, lai tev nešķistu laba neviena no tām lietām, kuras vēršas pret Dievu un pret to, ko Viņš pavēlējis vai aizliedzis; tā grib, lai tu pilnīgi nodotos Dievam ar visu savu dzīvi.

Tā nu vari noprast, ka nav neviena cilvēka, kurš nebūtu nolādēts, – jo neviens cilvēks nepilda šo bausli, tomēr Dievs grib, lai tas tiktu pildīts. Tā nu mēs stāvam baiļu un posta vidū, paši nespēdami sevi izglābt. Šī ir pirmā Bauslības atziņa – mēs redzam, ka cilvēka daba nespēj pildīt Bauslības prasības. Jo Bauslība prasa cilvēka sirdi, un, kas netiek darīts no sirds, tas Dieva priekšā nekam nav derīgs. Ārēji tu gan vari darīt Bauslības prasītos darbus, bet, ja tie nav darīti no sirds un mīlestībā, Dievs nebūs apmierināts. Un tā tie arī nekad netiek darīti, iekams cilvēks piedzimst no jauna caur Svēto Garu. Tā nu Dievs ar Bauslības palīdzību negrib panākt neko citu kā vien, – lai mēs atzītu savu nespēku, nepilnīgumu un slimību, kā arī to, ka – cik tas atkarīgs no mums pašiem – nespējam pildīt nevienu Bauslības burtu. Ja tu to jūti, tad Bauslība tevī savu darbu ir paveikusi. Par to Sv. Pāvils Rom. 3:20 saka: “Jo Bauslība dod – grēka atziņu.”

No tā visa skaidri redzams, ka mēs visi esam vienādi savu siržu ļaunumā, ko mums atklāj Bauslība, ja vien to pareizi uztveram. Te nu varam sacīt: “Ja viens ir labs, tad visi ir labi.” Tādēļ lai neviens nepārmet otram – lai viens ēzelis nesauc otru par nastu nesēju. Ir gan tiesa, ka rupjos, ārēji redzamos grēkos cits grimst dziļāk, cits ne tik dziļi, tomēr cilvēka sirds vienmēr ir ļauna, ja vien tā nav atjaunota Svētajā Garā. Jā, bet kā tad man jārīkojas, kad esmu atzinis grēku? Ko šī atziņa man palīdz? Tā tev palīdz daudz; ja tik tālu jau esi ticis, tad vairs neesi tālu no Debesu valstības, – kā Kristus saka Mk. 12:34, uzklausīdams Rakstu mācītāju, kas arī bija atzinis, ka Bauslības darbi bez mīlestības nav gluži nekas.

Bet kā varam atbrīvoties no sirdsapziņas apgrūtinājuma? Par to runā šī Evaņģēlija nākamā daļa, kura atklāj, kas Kristus ir un ko no Viņa varam gaidīt; no Viņa mums jāņem un jāsaņem, citādi mūžīgi paliksim grēkos. Jo tieši tādēļ jau Tēvs mums ir devis Kristu, lai Viņš mūs atbrīvotu un izglābtu no grēkiem, nāves, netīras sirdsapziņas un
Bauslības.

Tā nu esam dzirdējuši, kas ir Bauslība un kā ar Bauslību gūstam grēkatziņu. Taču ar to vēl nepietiek – mums vēl vajadzīgs šis Cilvēks, kura vārds ir Jēzus Kristus; lai gan arī pirmā lieta ir vajadzīga un nepieciešama. Ja neatzīstu savu grēku, es Kristu nemeklēju – kā šajā vietā farizeji un Rakstu mācītāji, kuri iedomājās, ka ir paveikuši visu, ko Bauslība pavēl, turklāt ir gatavi darīt vēl vairāk; tikai par Kristu viņiem nekas nav zināms. Tādēļ, kad Bauslība ir iepazīta, turklāt ar tās palīdzību ir atklājies grēks, ir jāzina, kas ir Kristus, – citādi grēkatziņa man nedod nekādu labumu.

Bet, kad Bauslība ir iepazīta, kad es no tās mācos, ka man nav nekādu cerību, nedz mierinājuma, es apjaušu, ka pats sev nespēju palīdzēt un ir vajadzīgs kāds cits, kas mani izglābtu. Tad nu ir laiks palūkoties apkārt pēc kāda, kurš to spētu darīt. Un tas ir Jēzus Kristus, kas tapis Cilvēks un kļuvis mums līdzīgs tieši tādēļ, lai izceltu mūs no dubļiem, kuros esam iestiguši. Viņš ir mīlējis Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu; Viņš pilnīgi pakļāvis savu gribu Tēva gribai, pilnīgi piepildīdams visas Bauslības prasības. To es nespēju, un tomēr – man tas būtu jādara. Tādēļ Kristus uzņemas manas rūpes un dāvā man Bauslības piepildījumu, ko Viņš ir paveicis, – Viņš dāvā man savu dzīvību līdz ar visiem saviem darbiem, tā ka es to visu varu saukt par savu īpašumu, ietērpdamies šajā dārgajā Kristus dāvanā. Tas glābj mūs no Bauslības. Jo, kad Bauslība saka: “Mīli Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu, citādi tiksi pazudināts,” – tad es saku: “Es to nespēju!” Bet Kristus saka: “Nāc, uzņem mani un turies pie manis ar ticību, tad kļūsi brīvs no Bauslības!”

Un tas notiek tā: Kristus ar savu miršanu ir iemantojis mums Svēto Garu; tas – un ne mēs paši – mūsos pilda Bauslības prasības. Jo Gars, ko Dievs sava Dēla dēļ sūta tavā sirdī, dara tevi par gluži jaunu cilvēku, kurš ar prieku, mīlestībā un no sirds dara visu, ko Bauslība pavēl, lai gan iepriekš neko tādu nebūtu spējis darīt. Šis jaunais cilvēks nicina laicīgo dzīvi un mirst ar prieku; viņš priecājas arī par pretestību un pilnīgi nododas Dieva gribai – viņš labprāt pieņem visu, ko Dievs ar viņu dara. Garu tu pats sev nevari nopelnīt, bet Kristus to ir nopelnījis un iemantojis. Kad es no sirds ticu, ka Kristus darījis manā labā šādas lietas, arī es saņemu Svēto Garu, kurš dara mani par gluži jaunu cilvēku; un nu man viss, ko Dievs pavēl, šķiet jauks, mīļš un tīkams; es varu darīt visu, ko Dievs no manis gaida. Taču tas nenāk no manis, bet no Tā spēka, kas ir manī, – kā Sv. Pāvils Fil. 4:13 saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.”

Bet tev jāsargās, lai nemēģini iemantot šo ticību ar saviem darbiem vai spēkiem, nedz pārvērst ticību par tukšu iedomu; jo cilvēka daba pati nespēj ticēt – Svētajam Garam jārada ticība mūsos. Tādēļ sargieties no darbu sludinātājiem, kuri pļāpā un apgalvo, ka darbi ir jādara, lai iemantotu pestīšanu. Bet mēs sakām: pestīšanai pietiek ar ticību vien; darbi ir vajadzīgi kur citur, proti, tie kalpo kā apliecinājums mūsu ticībai, – kā jau iepriekš bieži esat dzirdējuši.

Tādēļ mūsu Kungs uzdod farizejiem šo jautājumu: ko viņi domā par Kristu – kas Viņš ir un kā Dēls Viņš ir. Bet viņu atbildi – ka Viņš ir Dāvida Dēls – mūsu Kungs noraida un pakļauj šaubām, citēdams psalma vārdus, tā ka nu neviens vairs nevar atbildēt.

Bet, tā kā Dāvids Ps. 110:1 sauc Kristu par savu Kungu un saka: “Tā Kunga vārds manam Kungam: “Sēdies pie manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām,”” – ir saprotams, ka Dāvids šeit runā par Kristu kā par Dievu un Cilvēku vienlaikus. Jo pēc miesas Viņš ir tikai Dāvida Dēls. To visu Sv. Pāvils ir apkopojis vārdos, kurus lasām Rom. 1:1-4: “Pāvils, Kristus Jēzus kalps, aicināts apustulis, izredzēts sludināt Dieva Evaņģēliju, ko Viņš jau iepriekš apsolījis caur saviem praviešiem Svētajos Rakstos par savu Dēlu, kas pēc miesas cēlies no Dāvida, mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas ar savu augšāmcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā.” Ir svarīgi, lai es zinātu, ka Kristus ir Kungs; jo Viņa vara un spēks man sniedz mierinājumu – īpaši kārdinājumos. Taču par to plašāk ir runāts citviet; pie tā tagad paliksim un piesauksim Dievu, lūgdami Viņa žēlastību.