18. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt. [Mt.22:34-46]

Jēzus pirms pāris dienām ir ienācis Jeruzalemē ar lielu godu. Ļaudis, iziedami Viņam pretim, un citi Viņu pavadīdami no Betfagas ciema Jeruzalemes pievārtē, klāja savas drēbes zemē, lauza koku zarus un klāja Viņa priekšā un gavilēdami sauca – Ozianna, Dāvida Dēlam, lai slavēts ir tas, kas nāk tā Kunga vārdā. Šis ļaužu pūlis, liels un varens, savā aizgrābtībā ar milzīgu spēku slavēdams Dievu, ir kā Jēzus valstības ļaudis un pavalstnieki sapulcināti kopā ap savu Kungu.

Un ienaidnieki, kas ir glūnējuši un visādā veidā izsekojuši, un domājuši pret Viņu celties, darīt ļaunu un Viņu aizvākt, tie stāv malā un viens otram saka – Redziet, jūs tur neko nevarat darīt. Visa pasaule iet Viņam līdz.

Tālāk mēs redzam, ka pūļa sajūsma kaut kā noplok, kad Jēzus pretinieki atrod viens otru, sapulcējas un atgūstas no lielā pārsteiguma, no negaidītās Jēzus sagaidīšanas Jeruzalemē. Jo viņuprāt Jēzus jau neko tādu īpašu nedara, ienākdams Jeruzalemē. Viņš varēja tajā brīdī pārņemt visu valdīšanu, padzīt visus savus ienaidniekus, bet Viņš to nedara.

Viņš šķīstī Templi, un, kad Templis ir šķīstīts, tad māca Debesu valstības lietas.

Tad tie, atguvušies no pirmajām izbailēm, sapulcējušies pulciņos tik dažādi.

Tur ir Hēroda ļaudis, kas simpatizē helēnismam, bet mēģina izdabāt jūdiem. Viņi nāk un vaicā Jēzum kādas lietas it kā Viņu eksaminēdami un meklēdami ieganstu apsūdzībai – Vai atļauts ķeizaram dot nodokli vai nē? Jēzus ar savu atbildi viņus apklusina. Viņi apkaunoti dodas prom.

Tad nāk saduķeji. Priesteri, virspriesteri, tautas garīgie vadītāji. Arī tie nāk uzdodami kādus jautājumus, kas viņiem šķiet neatbildami, kuru Jēzus šā vai tā atbildot tiks pieķerts un apsūdzēts, ja ne gluži ķeizara, tad vismaz tautas priekšā Viņa gods tiks laupīts, mazināts Viņa spēks. Arī šie tiek apklusināti.

Tad mēs lasām, ka farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās kā uz kādu lielu apspriedi, kur visiem kopā sapulcējoties un Jēzu iztaujājot un iesākot ar Viņu sarunu, kādam ienāks prātā kāda gudra doma kā Viņu kādā vārdā pieķert, apsūdzēt un nodot tiesai. Īsti jau padoma vēl nav.

Kāds no viņiem, likumu zinātājs, lai viņi nestāvētu tāpat pulciņā klusēdami, jautā, izaicinādams Jēzu – Skolotāj, kurš ir nozīmīgākais bauslis bauslībā?

Par šo bausli mēs dzirdam daudzkārt evaņģēlijos runājam. Citur Jēzus vaicā rakstu mācītājiem un tie vienmēr zina atbildi, kas ir šis galvenais bauslis, citreiz, savukārt, rakstu mācītāji jautā Jēzum. Ap šo lielāko, nozīmīgāko bausli notiek kāda darbošanās, kas apkārt cilvēkiem vienmēr rada neērtību. Ar šo bausli ir kā ar karstu kartupeli – ne rokās noturēt, ne mutē iebāzt. Dedzina rokas, dedzina mutes, un cilvēki nezina, ko ar viņu īsti darīt.

Kāds likumu zinātājs Viņam vaicā – Skolotāj, kurš ir nozīmīgākais bauslis bauslībā? Jēzus atbild ar atbildi, ko mēs jau ļoti labi zinām – “Mīli Kungu no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Proti, šajos divos baušļos visa bauslība un praviešu mācība ir kopā saņemta un saturēta.

Mēs, Jaunās Derības draudze, pie tā arī paliekam.

Apustulis Pāvils, citiem vārdiem izsacīdams Pestītāja piebildi pie šī baušļa, saka: Mīlestība ir bauslības piepildījums, jo mīlestība tuvākajam ļauna nedara. [Rom.13:10]

Šis augstākais bauslis. Sākumā mēs vēršam savas domas un lūgšanas, lai varētu dziļāk saprast, ko tas pasaka. Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis bauslis nerunā, ko mums būs darīt. Mēs zinām, ka Vecajā Derībā ir seši simti trīspadsmit baušļi. Trīs simti sešdesmit pieci nedarīšanas un divi simti četrdesmit astoņi darīšanas baušļi.

Proti, trīs simti sešdesmit pieci saka tev nebūs, nedari tā. Bet uzmanīgāk apdomādami mēs redzam, ka tie, kas saka, nedari tā, it kā klusējot pasaka ļoti noteikti – dari pretējo. Tad arī šie nedarīšanas baušļi ir darīšanas baušļi, nevis tikai nedarīšanas.

Vai tad, kad bauslis saka, tev nebūs noslepkavot, laulību pārkāpt, zagt, tam nebūtu otras puses? Ir. Sargi un gādā sava tuvākā mantu. Darbojies viņam par labu. Savā laulībā cienīt un godāt savu laulāto draugu, dzīvot šķīstībā. Nedusmo uz savu tuvāko, bet gādā, lai viņam būtu palīdzība visās miesas vajadzībās. Arī to pasaka nedarīšanas baušļi. Par darīšanu. Par ļoti daudz darīšanām un darbiem, kurus mēs nemaz nevarētu saskaitīt, jo seši simti trīspadsmit baušļi varētu tikt pareizināti ar simtiem un tūkstošiem dažādu darbu, kurus vajadzētu darīt saskaņā ar šiem baušļiem.

Bet augstākais bauslis nerunā tik daudz par darīšanu, kā par mīlestību.

Te mēs redzam, kā Dievs lūkojas uz mums. Kaut ko no tā mēs saprotam, no tā, kā cilvēki reizēm vērtē cilvēku darbus, kādreiz pat noziegumus, pāridarījumus vai varoņdarbus. Vienmēr šim vērtējumam klāt nāk nevien tas, ka mēs uzzinām, ko cilvēks ir vai nav darījis, bet mēs arī līdzi vērtējam, kāpēc viņš to ir darījis. Tā, viens un tas pats darbs, atkarībā no tā ar kādu nolūku cilvēks to ir darījis, var būt vai nu smags noziegums vai kādreiz augsti teicams un pašaizliedzīgs varoņdarbs. Pilnīgi pretēji darbs var tikt izmainīts dēļ nolūka. To saprot arī pasaulīgā un laicīgā tiesa. Tāpēc tiesneša uzdevums ir nevien noskaidrot, kas ir noticis, ko tas vai cits cilvēks ir izdarījis tam vai citam cilvēkam, bet mēģina saprast, kāpēc viņš to ir izdarījis. Jo, ja šo kāpēc neņemtu vērā, tad tiesa varētu nodarīt vislielāko netaisnību, un no tiesas kļūt par neties jeb netaisnību.

Mēs redzam arī šeit, ka bauslis, kas pavēl mīlēt Kungu Dievu un tuvāko, runā par nolūku.

Ja mēs paskatāmies uz visiem šīs pasaules darbiem, cik daudz un dažādu nolūku un nodomu vada cilvēkus, kad viņi kaut ko dara. Vienu un to pašu darbu var vadīt daudz un dažādi nolūki. Var būt ļauni un labi nolūki. Ko labu var darīt godkārības, mantkārības, lepnības vai ietiepības dēļ. Viņš var darīt arī kāda laba nolūka dēļ, tāpēc, ka tas ir vispār labi, ir kādi augstāki mērķi, kuriem viņš kalpo, domājot par ko tādu, kas der daudziem, vai kas ļauj sasniegt kādus, viņaprāt, augstus mērķus, tomēr mēs redzam, ka vienīgais motīvs, vienīgais darbu iemesls, kas Dievam ir tīkams, ir mīlestība. Neviens cits, lai cik tas arī būtu labs vai ļauns, Dieva priekšā neder.

Ja nav mīlestības, tad, kā apustulis saka, viss ir nekam nederīgs. “Ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” [1.Kor.13:3]

Un šeit mīlestība ir izteikta ar vārdu, kas nozīmē upurēties gatavu mīlestību. Kur mīlestība nevis pieķeras kam tādam, ko cilvēks gribētu iegūt, bet mīlestība, kas ir gatava pilnīgi atdot sevi un nodoties tam, ko viņš mīl. Mēs saprotam, ka Dievam ir šāda mīlestība uz cilvēku un visu radību.

Bet redziet, mīļie, šis augstākais bauslis nav vien karstais kartupelis, kur mēs nedz rokās varam noturēt, nedz savās mutēs iebāzt, bet tas ir arī Dieva apsolījums, jo veids un vārds, kurā šis bauslis ir ietērpts un dots, reizē dod arī apsolījumu – Reiz, mīļie, jūs tādi būsiet. Jūs mīlēsiet Dievu. Būsiet nevien spējīgi, bet priecīgi un laimīgi Viņam nodoties ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un prātu, un savam tuvākam nodoties mīlot viņu kā sevi pašu. Sevi pašu aizmirsdami, bet savu tuvāko savā priekšā un sirdī ietverdami.

Bet lai tas notiktu ir daudz jāsāp, jānožēlo savi grēka darbi, savs necienīgums un nespēks, un Dieva mīlestībai jāļauj caur šīm grēka uzplēstajām, bet iztīrītajām rētām, ieplūst mūsu sirdīs, dvēselēs un prātos. Tikai tā tas notiek. Tikai tā šī brīnišķā laime var sasniegt mūsu dvēseles un sirdi.

Vēl mēs maz to jūtam, bet mēs zinām, ka šis bauslis ir nevien prasība, bet arī apsolījums. Šis bauslis ir nevien prasība attiecībā uz to, kas mums jādara un mēs mūžīgi paliekam nespējīgi, nē, šis bauslis arī dod caur Kristu to, ko tas prasa. Savādi, bet tomēr tā.

Tad kad Jēzus šo augstāko bausli, ko tikko pārdomājām, ir nosaucis, Viņš jautā farizejiem kādu jautājumu. Ļoti nozīmīgu. Arī mēs to īsumā apskatīsim, jo tas ir ļoti svarīgs.

Viņš jautā – Ko jūs domājat par Kristu? Kā dēls Viņš ir? Tie atbild – Dāvida.

Pirms pāris dienām Kristus uz ēzelīša bija iejājis Jeruzalemē, un milzīgs ļaužu pūlis Viņam uzgavilēja saukdams, Ozianna, Dāvida Dēlam! Sagaidīdami Viņu kā ķēniņu.

Farizeji bija savlaicīgi pacentušies uzzināt, kas šis Jēzus ir. No kādas ģimenes, cilts un dzimtas. Viņi zināja Viņa tēvu, patiesībā audžu tēvu, Jāzepu, zināja Viņa brāļus, domājams Jāzepa bērnus no iepriekšējās laulības, jo viņš, domājams, bija atraitnis, kad apprecējās ar Mariju, un viņi zināja, ka Jēzus ir Dāvida dēls. Tas nebija vien kāds tituls, ko pūlis Viņam piedēvējis, bet Viņš tiešām ir Dāvida pēcnācējs un pēctecis.

Protams, tādu bija daudz. Teju vai viss Bētlemes ciems. Tad vēl daudzie, kas izklīduši pa pasauli. Dāvida pēcteči, Dāvida dēli. Tomēr neviens no tiem nevarēja līdzināties Jēzum, neviens no tiem.

Jūdi gaidīja savu ķēnišķo un dievišķo valdnieku, Dāvida Dēlu, Dāvida pēcteci, kas atjaunos Dāvida apgāzto un sakritušo namu, kur Dāvida pēctečiem bija jāvalda. Bet vara no viņiem bija pārgājusi pie sveštautiešiem, un idumedieti Hērodu un romiešiem. Tauta gaidīja Dāvida Dēlu. Vai viņi varētu sagaidīt labāku Dāvida Dēlu, kā bija Jēzus? Nē. Joprojām tie, kas gaida Dāvida Dēlu, uz Jēzu neticēdami, nav sagaidījuši labāku.

Jēzus varēja atbildēt – Jā, Es esmu Dāvida Dēls. Jo pūlis Viņam tā bija uzgavilējis. Un farizeji bija gatavi šai diskusijai, jo tad, kad Viņš jautāja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida. Mēs zinām. Nu runāsim par to, vai Tu esi īstais.”

Bet Jēzus saka: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?”

Tālāk mēs lasām, ka šī Jēzus atbilde, jeb jautājums, ko Viņš liek atbildes vietā ir tā izbiedējusi klausītājus, ka tie neiedrošinās vēl ko jautāt.

Pavirši pārlasīdami šīs rindas mēs pirmajā brīdī nemaz nesaprotam, kāpēc Jēzus oponenti ir tik ļoti apjukuši, kāpēc viņiem mutes ir ciet. Mēs Jēzus sacītajā nesaskatām neko īpašu.

Mīļie, vai, cik tas ir īpaši! Šie ļaudis, kas klausās uz Jēzu, kas Viņu izvaicā un meklē Viņam atbildēt, pēkšņi ir sapratuši, kas stāv viņu priekšā.

Jā, tas, kurš ir Dāvida Dēls, bet tajā pašā laikā Viņš ir tik liels, ka Dāvids Viņu neiedrošinās saukt par savu dēlu, bet tikai par Kungu. Par Kungu, kurš sēž pie Visuvarenā Dieva labās rokas, un visi tie, kas stāv Viņam pretī, tiks uzvarēti, satriekti, un likti par Viņa kāju solu, kāju pamelsu.

Šie ļaudis ir sapratuši, ka viņi ir tie, kas ir pret Viņu stājušies un sacēlušies. Cik liels bija tobrīd viņu izbīlis.

Mūsu Kungs Jēzus Kristus, kā mēs to redzam no šīm divām evaņģēlija daļām, ir nevien brīnišķīgs bauslības mācītājs, kas prot mācīt bauslību visā tās dziļumā, noteiktībā un prasīgumā, bet Viņš ir arī Visuvarenais Dievs, kas sēž pie Tēva labās rokas Viņa goda krēslā un valda pār visu. Visi Viņa ienaidnieki tiks likti Viņam par kāju pameslu.

Visus mūsu grēkus Viņš ir izdeldējis pie krusta tā, ka mēs topam par Viņa ļaudīm, derīgiem katram labam darbam kvēlā mīlestībā uz Dievu, un mīlestībā uz savu tuvāko. Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]