18. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt. [Mt.22:34-46]

Šīsdienas evaņģēlija lasījums mums atklāj vienu no Kristus amatiem, proti, pravieša amatu. Tā laika kontekstā pravieša funkcija bija paust Dieva gribu cilvēkiem, kā arī dažreiz atklāt nākotnes notikumus. Mūsdienās šis Kristus amats tiek pildīts caur Viņa pavēlēto un kristīgai Baznīcai uzticēto kalpošanu (Mt.28:19-20) sludināt Evaņģēliju un pārvaldīt Sakramentus. Tas ir amats, kuru sekmīgi turpina pildīt no Baznīcas vidus izraudzīti, aicināti un likumīgi iecelti Dieva vārda kalpi. Vienkāršības labad saukšu to par mācītāja amatu. Kamēr vien mācītāji sludina mācību, kas ir saskaņā ar Rakstiem, tie pauž Dieva gribu. (Lk.10:16) Ko līdz mācība, ir pretēja Dieva vārdam, tā Dievs viņus atceļ no amata (Hoz.4:6) un tie ir kļuvuši par maldu mācītājiem, viltus praviešiem un velna apustuļiem.

Bet atgriezīsimies pie evaņģēlija teksta. Tad nu šeit Jēzus kā mācītājs brīnišķā veidā izskaidro Rakstus. Atklādams mums arī šodien noderīgas un aktuālas mācību lietas.

Redzot, ka Kristus ir labi atbildējis un aizbāzis muti konkurējošās sektas pārstāvim, farizeji nolemj, kārdinot Jēzu, sūtīt savu pārstāvi, lai tas jautā: “kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Uzdodot šādu jautājumu, viņi galvenokārt domā gūt godu un atzinību cilvēku acīs, par savām labajām Rakstu zināšanām, par visiem ārēji redzamo un apbrīnas vērto dievbijību – garajām lūgšanām, morālo dzīvesveidu un svētumu. Viņi grib arī zināt, kurš būtu tas augstākais bauslis, lai to pildot varētu kāpt vēl augstāk debesīs. Tā nu viņi negrib dzirdēt un zināt neko par ticību, bet viņus interesē tikai darbi, ar kuru palīdzību kļūt svētākiem. Tā taču ir tīrā liekulība, kas nenovērtē bauslības nopietnības prasības, kas lūkojas ne tikai uz ārēju bauslības pildīšanu, bet arī uzrāda grēka saēsto un samaitātos sirdi un pieprasa pilnīgu sirdsšķīstību. To nu gan farizeji negrib atzīt.

Līdzīgā veidā arī velns, pasaule un mūsu miesa mūs mēģina pievilt, ievest neticībā, izmisumā vai arī citā lielā kaunā un netikumā. Novēršot mūsu skatu un paļāvību no Kristus nopelna un Viņa taisnības uz bauslības darbiem un tās taisnību. Kā mēs to šodien spilgti redzam dažādās pasaules reliģijās, tai skaitā Romas pāvestības reliģijā un bauslībā sakņotās protestantu sektās. Kas pestīšanas pamatu novirza no Kristus nopelna uz darbiem un bauslības paklausību, pēc kā ikviens tiks tiesāts pastarā tiesā. Taču šāds domu gājiens ir aplams. Jo grēcīgais cilvēks vērtē augstāk sevi un savus darbus. Tas labprāt paaugstināsies par citiem un neatzīs savu dziļo samaitātību un atkarību vienīgi no Dieva žēlastības, kas darījis grēcinieku pestīšanai.

Un to arī apliecina Jēzus izskaidrojums par bauslību. Tas ir kodolīgs un visaptverošs, kas sevī ietver pirmo un augstāko bausli: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” Tas bez šaubām ir cieši saistīts ar ticību, ka mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un vienīgi uz Viņu paļauties. Kā arī augsti vērtēt Viņa darbu mūsu pestīšanas labā, jo Dievs mūs ir mīlējis, “kad vēl bijām grēcinieki” (Rom.5:8) un nodevis par izpirkuma upuri “Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ.3:16)

Visi pārējie baušļi ir ietverti šajā: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu”. Te Kristus mūs iedrošina uz labajiem darbiem. Tas ir patiesiem ticības augļiem, kas agrāk vai vēlāk Svētā Gara izraisīti rodas, no pareizas ticības un pateicības par pestīšanu. To mums vienkāršā un jaukā veidā atklāj Mazā Katehisma baušļu skaidrojumi: lai savus vecākus un kungus godājam, tiem kalpojam un paklausām, tos mīlam un cienām; lai sava tuvākam palīdzam un kalpojam visās dzīves vajadzībās; lai šķīsti un tikli dzīvojam vārdos un darbos un ikviens savu laulāto draugu mīlam un cienām; lai savu tuvāko aizbildinām, visu labu par viņu runājam un visu viņam par labu vēršam.

Šādu rīcību mēs pazīstam arī kā zelta likumu: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” (Mt.7:12) No tā var secināt, Dievam vairāk rūp tas, ko mēs darām, nevis – ko nedarām.

Pēc bauslības izskaidrošanas, Jēzus vēršas pie farizejiem, jautādams: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tas ir tāpat kā Viņš jautāja saviem mācekļiem: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” (Mt.16:13) Šo pašu jautājumu varam dzirdēt arī šodien: kas tad īsti bija šis Jēzus?

Atbildes ir, bija un būs dažādas līdz pat Kristus otrai atnākšanai. Ļaudīm Kristus laikā bija dažādi versijas: “Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.” (Mt.16:14) Farizeji atbildēja, ka Kristus ir “Dāvida” dēls. Šodien izskan arī dažādas versijas: Viņš bija izcils paraugs un ideāls cilvēks, lielais skolotājs jeb guru, jaunas reliģijas radītājs un vadonis, mītisks tēls utt. Tā atbildi sniedz cilvēciska loģika un grēcīgais prāts. Tas, slēpjoties aiz augstiem zinātniskiem grādiem un reliģiju pētnieku nosaukumiem, cenšas ar savām ierobežotajām zināšanām un priekšstatu kopumu visu izskaidrot un sniegt atbildes. Taču šīs atbildes ir vai nu nepilnīgas, vai nu kļūdainais, jo “miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; […] viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” (1.Kor.2:14) Vēl vairāk Dievs atklāj, ka Viņa muļķība ir daudz pārāka par visas cilvēces gudrību. (1.Kor.1:25) Mums atliek vien paļauties uz to, ko pats Dievs mums atklāj Rakstos.

Kristus turpina, izskaidrojot, ko Dāvids Svētā Gara spēkā sacījis psalmā (110:1): “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Pirmais iespaids rodas, ka Jēzus sagaida atbildi no klausītājiem, taču pārdomājot sacīto, var pamanīt, ka atbilde ir ietverta pašā jautājumā.

Visupirms Viņš atgādina apsolījumu, kas dots Ādamam un Ievai pēc grēkā krišanas, par Kungu un Glābēju, kas “sadragās galvu” (1.Moz.3:15) čūskai. Pēc tam Kristus sludina pats par Sevi: sacīdams, ka Viņš nav tikai Dāvida dēls pēc miesas, bet arī Dieva dēls. Tā mēs līdz ar visu kristīgo baznīcu varam droši apliecināt, ka Jēzus Kristus, mūsu Kungs ir, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis.

Kristus saka: “Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Jņ.5:39) Kristus it kā gribētu sacīt: draugi, kā tad tā? Jūs lasāt Rakstus un labi zināt Mozus bauslību un praviešus, bet neesat saskatījuši pašu galveno. Tas ir Mani. Jūs esat palaiduši garām to, ka iedzimtā grēka dēļ bauslība nesniedz dzīvību, bet gan nogalina. Bībele nebūt nav rokasgrāmata no sērijas: ko mums darīt, lai iegūtu mūžīgo dzīvību, bet tā liecina par Pestītāju, kas pazudušus un pazudinātus cilvēkus, ir atpestījis, atpircis un atkarojis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas, ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar Savām svētajām, dārgajām asinīm un ar Savām nepelnītajām ciešanām un miršanu, lai tie Viņam piederētu, Viņa valstībā ar Viņu dzīvotu un Viņam kalpotu mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, tāpat kā Viņš ir augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžībā.

Šī glābšana ir satverama vienīgi caur Dieva žēlastībā dāvāto ticību, ka tiekam taisnoti un darīti svēti Kristus rūgto ciešanu, nāves un augšāmcelšanās dēļ.

Pestītājs mums māca arī, ka mēs nespējam saviem spēkiem nedz uz Viņu ticēt, nedz pie Viņa tikt. To Viņš mums atklāj Savā vārdā, pats izskaidrodams, Pētera sniegto atbildi. Tā visupirms Jēzus jautā saviem mācekļiem: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” (Mt.16:15) Uz šo jautājumu pārstāvot visus mācekļus atbild Sīmanis Pēteris, sacīdams: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (Mt.16:16)

Pārsteidzoši, jo tā ir precīza atbilde. Jēzus paskaidrojot šo atbildi un saka: “jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs.” (Mt.16:17) Tas ir sacīts gan Pēterim, gan mācekļiem, gan arī mums apliecina, ka Svētais Gars ar Evaņģēliju aicina, ar savām dāvanām apgaismo, pareizā ticībā dara svētu un uztur vienīgā pareizā ticībā. Tā mēs redzam, ka nedz ļaudis, kas skatīja Jēzu vaigu vaigā, nedz mēs šodien ar savu paša prātu un spēku nevaram uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt.

Arī mūsu luteriskās ticības apliecības izsaka šo pašu: jo caur Vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas – kur un kad Dievs to grib – rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju, tas ir, ka Dievs taisno tos, kas tic, ka viņi žēlastībā tiek pieņemti nevis viņu pašu, bet Kristus nopelna dēļ.

Tā nu mēs redzam cik brīnišķā veidā Dievs darbojas mūsu labā. Visupirms Viņš aiz mīlestības sūta Savu Dēlu, lai tas nevis tiesātu, bet izglābtu mūs. Tad Viņš iedibina mācītāju amatu, caur kuru funkcijām grēciniekiem tiek dāvāts Svētais Gars, lai tie iegūtu ticību un iemantotu mūžīgo dzīvību. Un visbeidzot arī dēstī mūsu sirdī ticības dāvanu.

Dievam vien pienākas visa slava, pateicība un gods mūžīgi mūžos. Āmen.

Sacīts 2004.gada 26.septembrī, LELB Ādažu draudzē, Baltezerā