19. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. [Mt.9:1-8]

Šīs dienas evaņģēlijs mums māca par cilvēka lielāko nelaimi – grēku. Grēka būtība ir novēršanās no Dieva, kas padara cilvēka dzīvi tukšu un bezmērķīgu. Ja cilvēks dzīvo priekš sevis, tad būtībā ir vienalga, kur un kā viņš dzīvo, jo beigas šā vai tā būs vienādas. Tādēļ dzīvojot vienmēr jāpatur acīs dzīves beigas. Tas ir tā, kā uz kartes, novelkot līniju uz mērķi. Katra neliela novirze sākumā, beigās pārvēršas par milzīgu nepārvaramu kļūdu attiecībā pret mērķi. Būtībā tā arī ir grēka definīcija. No grieķu valodas burtiskā tulkojumā grēks nozīmē – aizšaut garām mērķim.

Dzīve ir Dieva dāvana, kuru var izniekot, nezinot ko ar to darīt. To, kas ir dzīve, nekad nav iespējams uzzināt, ja domā par sevi.

Tādēļ tie mūsdienu cilvēki, kas runā par sevis meklēšanu, nekad arī sevi neatrod. Jo otra grēka definīcija ir cilvēka nomaldīšanās pašam pie sevis – sirds, kas vēršas pati pie sevis.

Lieta ir tāda, ka tur sevī un pie sevis arī nekā nav ko atrast. Tādēļ arī kristīgā ticība māca aizliegt sevi un kalpot citiem. Jo tikai tā atrodama dzīves jēga un piepildījums. Dievs mūs ir radījis nevis priekš mums pašiem, bet priekš citiem. Savukārt citi ir Dieva dāvanas mums. Tikai tā dzīvojot, iespējams gūt jēgu un piepildījumu dzīvei.

Citādi dzīve ir kā dvaša aukstā laikā, tā izkūp un tās vairs nav. Niecība! Velna viltība ir tā, ka viņš prot pievērst cilvēku sev pašam. To darot, cilvēks apbur pats sevi un beigās atrod tikai tukšumu, bezgala garlaicību un skumjas, ko nevar remdēt ne ar ko. Tādēļ daudzi cilvēki izmisumā dzer, jo viņi patiesībā nespēj panest paši sevi.

Tā ir liela žēlastība, kad Dievs dod cilvēkam skaidru prātu un novērš viņu no maldīšanās šķietamībā, jeb iluzorā tukšumā, ko cilvēks uztver par dzīvi, bet kas patiesībā tāda nav. Te mums jāraugās uz Kristu un velnu. Kristus, Dievs būdams, kļūst par visu kalpu, domā un rūpējas tikai par citiem, velns, kalps būdams, skatās tikai uz sevi, domā tikai par sevi un dara citiem postu. Kristus valda debesīs un dzīvo ar mūžīgu prieku, velns ir mūžīga nemiera, skumju un izmisuma pārņemts. Viens dzīves paradokss ir tāds, ka dzīves jēga nav atrodama sevī, pievēršoties sev. Otrs paradokss ir tāds, ka vispirms ir jākļūst mazam priekš sevis, lai kļūtu par lielu cilvēku priekš citiem.

Reiz, ar asarām acīs raudzīdamies uz Jeruzālemi, Jēzus sacīja – kaut tu šodien zinātu, kas tev priekš miera vajadzīgs! Tādus pašus vārdus Viņš saka arī mums, jo mēs tik bieži aizmirstam, kas mums patiesi ir vajadzīgs. Patiesi vajadzīgs mums ir vienīgi Dievs. Ja mums ir Dievs, tad mums ir visas lietas, ja mums Dieva nav, tad mums nav nekā.

Šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām par četriem vīriem, kas pārvarot grūtus šķēršļus, atnesa savu draugu pie Jēzus, ticot, ka Viņš dziedinās triekas ķerto vīru. Taču Jēzus rīcība liecina, ka šī cilvēka galvenā problēma nebija viss slimība, bet kaut kas daudz briesmīgāks, proti, grēks. Tādēļ tā vietā, lai darītu slimo veselu, Jēzus vispirms viņam piedod grēkus. Rīkodamies šādi, Jēzus atklāj, ka cilvēka galvenā problēma ir viņa attiecības ar Dievu. Proti, būt grēciniekam nozīmē – būt Dieva ienaidniekam un velna vergam. Ja Dievs ir tavs ienaidnieks, tad nekas cits tev nepalīdzēs.

Savukārt, ja Dievs ir tavs draugs, tad nekas cits tev nespēs kaitēt. Tātad galvenā cilvēka problēma ir grēks un vislielākais ieguvums – grēku piedošana. Grēks ved ellē un nāvē, grēku piedošana debesīs un dzīvībā. Cilvēka lielākā nelaime tātad ir nevis tā, kas ar mums notiek, kas nāk no ārienes, bet gan tas, kas esam mēs paši, kas ir mūsos, mūsu iekšienē. Tieši grēka dēļ, kas tur ļaunuma varā visu pasauli, rodas visas nelaimes, arī slimības un beigu beigās nāve – nāve neuzglūn mums kaut kur no ārienes, tā slēpjas mūsos. Tādēļ, uzlūkojot ticību, Jēzus palīdz nevis tikai novērst cilvēka slimību, bet vispirms ķeras pie pašas saknes – Viņš dziedina no grēka – tātad arī no nāves.

Evaņģēlijā aprakstītajā notikumā arī skaidri redzam, kā grēku piedošana notiek – tās pamatā ir Jēzus vārdi. Jēzus nesūta šo vīru darīt nekādus darbus, bet pasaka tikai dažus vārdus – tev tavi grēki ir piedoti. Rakstu mācītāji šādu rīcību novērtē kā Dieva zaimošanu. Pēc viņu domām Jēzus nekādus grēkus nevienam piedot nevar, jo to var darīt tikai Dievs. Jēzus mierīgi uzklausa viņu apsūdzību, bet novērtē to kā ļaunu rīcību. Tas pats vērtējums ir spēkā arī mūsu dienās. Ikviens, kurš meklē grēku piedošanu kaut kur citur, bet ne pie Jēzus, rīkojas ļauni un, protams, grēku piedošanu nesaņem. Šie Jēzus vārdi atrisina visus reliģiskos strīdus un neskaidrības: grēku piedošana saņemama tikai un vienīgi no Jēzus, Jēzus vārdā, kas meklē to citur, tas meklē veltīgi un rīkojas ļauni.

Tā kā jautājumā par grēku piedošanu nedrīkst palikt nekādu šaubu un neskaidrību, tad Jēzus izmanto šo gadījumu, lai uzskatāmi parādītu savu varu piedot grēkus. Protams, ikviens jau var pasacīt kaut ko līdzīgu – tev tavi grēki piedoti, bet vai tie patiešām būs piedoti? Kā lai mēs to zinām? Matejs stāsta, ka Jēzus to apstiprinājis ar varenu pierādījumu. Viņš sacījis uz triekas ķerto – „Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Šā cilvēka lielākā bēda ir dziedināta, viņa grēki ir piedoti, un nu seko pārējais – arī viņa slimība tiek dziedināta. Slimais vīrs ceļas un dodas uz mājām.

Tā ir varena zīme, kas liecina, ka Jēzum patiešām ir vara piedot grēkus. Ja nu rakstu mācītāji domā, ka grēkus piedot var vienīgi Dievs, tad viņiem vai nu jāmaina savas domas, vai arī jāatzīst, ka Jēzus ir Dievs. Protams, viņi nevēlas darīt ne vienu, nedz otru. Bet apkārtējie ļaudis, to redzēdami, brīnās un slavē Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. Tātad viņi saprot, ka Jēzus to dara Dieva spēkā, bet tomēr vēl joprojām domā, ka Viņš ir tikai cilvēks. Protams, ka Jēzus ir cilvēks, bet Viņš ir arī Dievs. Cilvēkā Jēzū mājo visa Dieva pilnība. Jēzus darbojas pats savā spēkā. Pats savā spēkā un vārdā Viņš gan piedod grēkus, gan dziedina slimo cilvēku. Tādējādi atkal šajā notikumā mēs redzam atklājamies diženo kristoloģijas dogmu – Jēzus var piedot grēkus, jo Viņš ir patiess Dievs un patiess cilvēks.

Dieva vīrs Matejs, kurš atstāsta šo notikumu, ir uzticams liecinieks. Arī viņš pats savā dzīvē bija piedzīvojis gan to, ka Jēzum ir vara piedot grēkus, gan kā grēku piedošana maina dzīvi. No grēcīga muitnieka, cilvēku izspiedēja viņš kļuva par ticīgu vīru, kas izdalīja savu netaisni iegūto naudu nabagiem un, Svētā Gara mudināts, vēlāk izlietoja savu rakstīt prasmi, lai pierakstītu Jēzus vārdus un darbus. Tā tapa Mateja evaņģēlijs. No tā arī mēs zinām par šo tālo dienu notikumu tā, it kā būtu to redzējuši paši savām acīm.

Savā dzīvē mēs bieži uzdodam jautājumu – ko darīt? Lai atrisinātu vienu vai otru problēmu, mēs jautājam sev un citiem, nomokām paši sevi un arī citus cilvēkus. Mateja stāsts liecina, ka mums jādomā vairāk nevis par to, kas jādara, bet gan par to, kas noticis, kas jau ir ticis darīts. Proti, caur cilvēka nepaklausību pasaulē ir ienācis grēks. Tagad tas uzmācas un nomāc arī mūs. Tādēļ rodas visas mūsu bēdas un nelaimes. Grēku uzvarēt mēs paši nespējam. Mums jāiet pēc palīdzības pie vienīgā, kurš to var, proti, pie Jēzus.

Bet kā lai mēs Jēzu sastopam? Kur lai Viņu atrodam? No evaņģēlista Mateja teiktā izriet, ka vispirms pats Jēzus bija nācis savā pilsētā, tas ir, Viņš pirmais ir tuvojies slimajam. Tā tas notiek vienmēr – ne mēs meklējam Jēzu, bet Viņš meklē mūs. Tāpat kā toreiz tā arī tagad Viņš ir tas, kurš nāk pie mums. Savā visvarenajā Dieva spēkā Viņš nāk pie mums savā vārdā. Kad šodien, saņemot absolūciju, tu dzirdēji, tev tavi grēki ir piedoti, šos vārdus tev teica pats Jēzus. Par to tu vari būt pilnīgi drošs un pārliecināts, jo pats Jēzus par to ir sacījis: „Kam jūs grēkus piedosit, tam tie būs piedoti.” Tomēr, lai saņemtu piedošanu, vienmēr nepieciešama ticība. Bet ticība nav darbs, ko darām, bet paļaušanās uz vārdiem, ko dzirdam.

Kas tas bija, kas tevi šodien atveda uz baznīcu, pie Tā Kunga altāra? Turp tevi nesa tava Dieva dotā ticība, jo tā zināja, ko tev vajag visvairāk, un arī to, kurš tev patiesi spēj palīdzēt. Tavs prāts, tavas domas un jūtas to nespēja ne saprast, ne uztvert. Bet ticība tevi veda un saņēma to, ko tev visvairāk vajadzēja. Līdz ar to tava galvenā problēma, tava vainu vaina ir novērsta. Kad tu šodien sprediķī dzirdi šo stāstu, tavs prāts maz ko var līdzēt. Tas var saprast sacītā saturu, bet tas nespēj to īsti novērtēt. Tādēļ prāts garlaikojas, domas klejo apkārt, taču tu sēdi un klausies. Kāds varētu sacīt: tas ir ieradums. Tomēr ticība ir tā, kas liek mums te būt, sēdēt un uzklausīt sacīto.

Atšķirībā no prāta, ticība zina, ka tas, ko dzirdam, ir mums svarīgs un nozīmīgs. Ticība zina gan to, ka esam grēcinieki, gan to, ka mums palīdzēt var vienīgi Jēzus. Ticība zina arī to, ka šajos vienkāršajos vārdos Jēzus nāk pie mums šodien. Tā ticība ir kā gulta, kurā mēs grēka slimnieki guļam un tiekam nesti pie Jēzus. Klausoties absolūcijas vārdus un sprediķi, ticība nesaka Jēzum priekšā – ko darīt un ko nedarīt.

Ticība gaida dāvanu un to ar pateicību saņem. Tā zina, ka tas, ko Jēzus dos, būs labs, nepieciešams un īpaši noderīgs. Ticība pieķeras vārdiem – tev tavi grēki piedoti – un turas pie tiem cieši jo cieši, jo tā zina, ka viss ir atkarīgs no šiem dažiem, it kā tik vienkāršajiem vārdiem. Ticība arī zina, ka brīnumi – Dieva dāvanas nekad nebeidzas. Tādēļ ticība raugās uz Svēto Vakarēdienu, kur atkal skanēs Pestītāja vārdi – mana miesa, kas par tevi nāvē nodota, manas asinis, kas izlietas par taviem grēkiem. Tādēļ ticība bauda dāvanu ar prieku un gavilējot pateicas Dievam, kas dara tik lielas lietas pie mums nabaga grēciniekiem. Āmen.