2. post Trinitatis svētdienā

Bet Viņš sacīja tiem: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlējis, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” [Lk.14:16-24]

Šo Evaņģēlija vietu pāvesta sekotāji, pretēji vecajai Baznīcas kārtībai, ir lasījuši iepriekšējā, pirmajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem – tādēļ, ka šajās nedēļās viņi svinēja Kristus Miesas svētkus, kā tas pāvesta baznīcā notiek vēl joprojām. Jo viņi mielastu, par ko runā šie Evaņģēlija vārdi, ir attiecinājuši uz Sakramentu, gribēdami apstiprināt Sakramenta saņemšanu vienā veidā, kas ir viena no lielākajām viņu negantībām un pretkristīga Sakramenta sagrozīšana, kurā mēs ar viņiem neesam vienisprātis.

Tā kā jaunie ļaudis izaug, neko nezinādami par šādiem svētkiem un greznošanos, un arī mēs, vecie, to aizmirstam, būtu labi atgādināt mūsējiem arī par šādām lietām, lai tad, kad mūsu jaunatne nonāks savās baznīcās un to visu redzēs, tā nekristu apgrēcībā un neteiktu, ka ir pareizi nēsāt apkārt svēto Sakramentu un izdalīt melīgās grēku atlaides. Jo viņi to dara ne tādēļ, ka domātu godināt Sakramentu – jo citādi viņi nēsātu apkārt visu Sakramentu, abus tā veidus – , bet darīdami Sakramentam kaunu un negodu, gribēdami izpelnīties godu sev pašiem, proti, uzturēt spēkā šo atšķirību un uzsvērt, ka priesteru kārta Dieva priekšā ir augstāka, nekā vienkārša kristieša kārta, jo tikai priesteri saņem visu Sakramentu jeb abus tā veidus – gan Kristus miesu, gan Viņa asinis, savukārt pārējiem kristiešiem, kā zemākas kārtas ļaudīm, jāpietiek ar vienu Sakramenta daļu jeb veidu.

Ar šādu svētku palīdzību pāvesta sekotāji ir gribējuši pieradināt ļaudis pie šādas atšķirības, izcelt un slavēt savu kārtu visu pārējo kārtu vidū, apkaunojot svēto Sakramentu un Kungu Jēzu Kristu, kas savu svēto Sakramentu nav devis kādai īpašai kārtai, kas atšķirtos no parastās kristiešu kārtas – tieši tāpat, kā Viņš cietis un miris ne jau tikai vienas īpašas kārtas labā – bet gan, lai sniegtu mierinājumu visai savai kristīgajai Baznīcai, kas nav dalīta, bet ir viena miesa, kam ir viena vienīga Galva – Jēzus Kristus; visi šīs miesas locekļi, cik tas attiecas uz viņu dzīvi un dzīvību, ir vienādi, lai arī to darbi ir atšķirīgi.

Šī lielā un postošā ļaunprātība ir nevis jāaizmirst, bet skaidri jāatklāj, tādēļ, ka pāvesta sekotāji savā bezdievīgajā dzīvē ir tā nocietinājušies, ka nemaz nedomā atgriezties. Jo kā gan viss var nonākt tik tālu, ka svētais Sakraments tiek izmantots, lai radītu atšķirības kristiešu starpā, ja pats Kristus taču to ir iedibinājis visupirms kā kristiešu sirdsapziņas mierinājumu un ticības stiprinājumu? Šim Sakramentam ir jābūt arī saitei, kas vieno un saista kopā visus kristiešus, tā, ka viņi visi kļūst viena maize – ne tikai tā, ka viņiem visiem ir viens Dievs, viens Vārds, viena Kristība, viens Sakraments, viena cerība un kopīga Dieva žēlastība līdz ar visiem Kristus dārgumiem, bet arī visā ārējā dzīvē kristieši ir viena miesa, kurā ikviens loceklis palīdz un kalpo, dod padomu, sniedz atbalstu un cieš līdzi citiem locekļiem.

Šo svētā Sakramenta lietojumu pāvesta sekotāji ir pilnīgi atcēluši, gribēdami paši būt vienīgie, kas drīkst saņemt visu Sakramentu, un tādējādi padarīdami sevi par īpašu cilvēku grupu, kas it kā ir labāki, nekā vienkārši kristieši. Un, lai tomēr arī vienkāršais cilvēks saņemtu savu vienu sakramenta veidu un pilnīgi no tā neatteiktos, tie ik gadu astoņas dienas ir svinējuši svētkus, kuros viens Sakramenta veids ticis nests cauri visai pilsētai greznā procesijā, stīgu mūzikas pavadībā. Tas tika darīts, lai ļaudis ieplestām acīm lūkotos šajā gājienā un domātu, ka, lai arī priesteru kārta ir daudz augstāka un varenāka Dieva priekšā, tomēr arī vienkāršiem kristiešiem ir kaut kas, ar ko lepoties.

Turklāt viņi sasaistījuši šo Evaņģēlija vietu ar Sakramenta saņemšanu, lai gan ar Sakramentu vienā veidā šī līdzība nemaz nesaskan. Jo tad jau būtu jādomā, ka šis namatēvs ir rīkojis mielastu pelēm un devis viesiem tikai ēdienu, bet ne dzērienu. Bet viņi taču paši par Sakramentu dzied: Venite, comedite panem meum, et bibite vinum meum – nāciet, ēdiet manu maizi un dzeriet manu vīnu! Tomēr viņi ir devuši kristiešiem tikai maizi, bet biķeri paturējuši tikai sev. Bet mūsu Kungam Dievam arvien klājas tieši tā: visu, ko Viņš iedibina, velns līdz ar saviem sekotājiem sagroza un liek kaunā. Tā tas ir noticis arī ar Sakramentu, ko pāvesta sekotāji šajos svētkos arī mūsu dienās zaimo visnegantākajā veidā.

Jo, kā jau sacīts, viņi šos svētkus svin nevis par godu svētajam Sakramentam – jo tādā gadījumā viņi nestu visu Sakramentu, abus tā veidus – , bet par godu sev pašiem; viņi to slavē ne tādēļ, lai parādītu, ko mēs tajā saņemam, bet tikai tādēļ, lai mēs zinātu, kāda ir atšķirība starp priesteri un laju. Citās lietās Dievs visu ir iedibinājis tā, ka ir labi ievērot atšķirības – tā, piemēram, sievai ir jāpaliek sievai, vīram jāpaliek vīram; laicīgā valdība ir atšķirta no zemākajām kārtām utt. – līdzīgas atšķirības pastāv arī citās laicīgās lietās un kārtās. Bet pāvesta piekritēji grib radīt atšķirības tur, kur Dievs visas atšķirības ir atcēlis. Viņi rīkojas tā, it kā pāvestam, bīskapiem, jā, Sv. Pēterim vai Sv. Pāvilam būtu dota labāka Kristība un labāks Evaņģēlijs, nekā vienkāršam kristietim; tas nav pareizi. Tādēļ arī nav pareizi, ka viņi grib saņemt labāku Sakramentu, nekā citi kristieši. Mūsu Pestītājs, Kungs Kristus, kā jau sacīts, ir iedibinājis Sakramentu ne tādēļ, lai radītu atšķirības kristiešu starpā, bet gan tādēļ, lai darītu viņus vienlīdzīgus – tāpat, kā to dara Kristus un Evaņģēlijs, tā, lai ikviens kristietis saņemtu tikpat daudz, kā pārējie.

To gribēju īsi pasacīt jaunatnes un arī mūsu pašu dēļ – lai ikviens sargātos no šīs negantības, ko pāvestība ieviesusi šajā lietā, sadalīdama un sašķeldama kristietību, izmantojot Sakramentu, ko mūsu Kungs Dievs iedibinājis, darīdams visus kristiešus vienādus un vienotus. Turklāt viņi mūs nolād un vajā tādēļ, ka negribam tikt pārvērsti par pelēm vai žurkām, kas ēd, bet nedzer jeb saņem tikai vienu Sakramenta veidu. Tādēļ mēs savās baznīcās šos svētkus esam atcēluši, jo tie bija pārvērsti par vienu vienīgu elku kalpošanu, un pāvesta piekritēji rīkojās tieši pretēji Kristus iedibinātajai kārtībai, apkaunodami svēto Sakramentu un nodarīdami kristiešiem lielu pārestību. Jo mēs gribam palikt pie kristiešu vienības – pie tā, ka attiecībā uz Sakramenta saņemšanu ikviens kristietis ir tikpat labs, kā pārējie, un nekādas atšķirības nav spēkā. Ar to pietiktu – šeit pateikts tas, kas jāzina jauniešiem un vienkāršiem ļaudīm. Nu ķersimies pie Evaņģēlija.

Šis Kristus pasludinājums sākas pēc brīnumdarba, ko Kungs Jēzus Kristus bija paveicis farizeja namā, dziedinādams ūdenssērdzīgo cilvēku. Bet evaņģēlists saka, ka jūdi glūnējuši uz Kristu, gribēdami Viņu notvert un apsūdzēt. Tādēļ Viņš sāk tiem sludināt šīs līdzības, vienu pēc otras, atklādams viņu lielo iedomību, augstprātību un tieksmi sēdēt augstākajā vietā; un beigās Kristus runā arī par saimnieku – par to, kādi viesi viņam jāielūdz savā namā – nevis bagātie, tie, kuri šeit, uz zemes, varēs ielūgt viņu pie sevis un viņam pateikties, bet nabadzīgie, kuri varēs ielūgt viņu pie sevis nākamajā dzīvē.

Kad nu Kungs Kristus ir sacījis šādus vārdus, viens no klausītājiem, gribēdams būt izglītotāks un gudrāks, nekā Kungs Kristus, saka: svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva Valstībā! Itin kā viņš savā lielajā gudrībā gribētu teikt: Tu ar savu sludināšanu mums neesi vajadzīgs; ja būtu jāsludina, es to spētu darīt vēl labāk, nekā Tu. Jo, manuprāt, īsti augsts un nozīmīgs pasludinājums ir šis: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva Valstībā!”

Kristus atbild šim cilvēkam. Jā – Viņš saka – es gribu tev sacīt, cik svētīgs esi tu un tev līdzīgi ļaudis. “Kāds vīrs taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu… Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties.” Nu gudrais vīrs ir saņēmis pliķi. Itin kā Kristus gribētu sacīt: tu gan saki, ka svētīgs ir cilvēks, kurš ēdīs maizi Debesu Valstībā; tev, krietnais, svētais vīrs, tas ir ļoti nopietni. Bet tu esi viens no tiem, kuri ir ielūgti, tomēr nenāk. Tie ir bargi, asi un biedinoši vārdi ikvienam, kurš grib tos nopietni pārdomāt. Jo Kristus runā ar pašiem lielākajiem blēžiem, kuri sēdēja visapkārt galdam ne tādēļ, ka gribētu ko mācīties, bet glūnēja uz Kristu, meklēdami, kā varētu Viņu notvert un apsūdzēt. Šiem ļaudīm mūsu Kungs stāsta līdzību:

Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu…

Šis Cilvēks ir pats mūsu Dievs – lielais un bagātais Kungs, kas reiz bija sagatavojis lielisku mielastu – atbilstoši savai godībai un augstajam godam – patiešām lielu un brīnišķīgu mielastu. Šis mielasts ir tik lielisks ne tikai namatēva dēļ, kurš ir pats Dievs un kura rīkotais mielasts būtu lielisks pat tad, ja tajā tiktu pasniegta zirņu zupa vai sausas mizas, bet arī gardā un lieliskā ēdiena dēļ, proti – ēdiens, kas pasniegts šajā mielastā, ir svētais Evaņģēlijs, jā, pats Kristus, mūsu Kungs. Viņš pats ir ēdiens, kas mums tiek sniegts Evaņģēlijā, kas atklāj to, kā Viņš ar savu nāvi gandarījis par mūsu grēku, atpestījis mūs no visa mūsu posta un mūžīgās nāves, Dieva dusmām, grēka un mūžīgās pazušanas.

Šis pasludinājums par Kristu ir lielais, brīnišķīgais mielasts, ar ko Dievs ēdina savus viesus; Viņš arī svētī tos ar savu svēto Kristību, mierina un stiprina ar savas miesas un asiņu Sakramentu, tā, ka viesiem šajā mielastā nekā nevar pietrūkt un viss tiek sniegts pārpārēm un bagātīgi, tā, ka ikviens ir paēdis. Tādēļ šis mielasts patiesi ir saucams par lielu, varenu mielastu arī ēdiena dēļ, kas ir sagatavots tik lieliski un bagātīgi, ka neviena mēle to nespēj izteikt un neviena sirds nevar pilnīgi aptvert. Jo šeit mums ir mūžīgs ēdiens un dzēriens, kuru ēdot un dzerot, cilvēks nekad vairs nav izsalcis un izslāpis, bet ir mūžīgi paēdis, padzēries un priecīgs. Un ne tikai cilvēks, bet visa pasaule; ja arī tā būtu vēl desmit reizes plašāka, šajā mielastā ēdiena un dzēriena pietiktu visiem, jo tas ir bezgalīgs ēdiens un mūžīgs dzēriens, proti – kā Evaņģēlijs to izteic: kas tic Kungam Jēzum Kristum, kas tic, ka Viņš mūsu labā ir dzimis no Jaunavas Marijas, mūsu grēku dēļ krustā sists zem Poncija Pilāta, nomiris, nokāpis ellē, atkal augšāmcēlies un sēdies pie Dieva labās rokas – kas tam tic, tas patiesi ēd un dzer, baudīdams šo mielastu. Jo ticēt Kungam Jēzum Kristum, tas nozīmē – ēst un dzert ēdienu un dzērienu, kas dara ļaudis paēdušus un stiprus, ka tie var būt mūžīgi priecīgi.

Tas tiešām ir liels mielasts, kurā tiek sniegts tik lielisks ēdiens, kas tiek piedāvāts tik daudziem cilvēkiem, un no kā ikviens var paēst, tomēr ēdiena joprojām nekļūst mazāk. Jo tas ir liels un spēcīgs ēdiens, kas pastāv mūžīgi un dod mūžīgo dzīvību. Tā Kristus māca šiem liekuļiem pie galda saprast, ka šis mielasts ir citāds, nekā tas, ko viņi piedāvā Kristum. Jo viņi ir viltīgi nelieši; kaut arī tie prot gari pļāpāt par šādām lietām, tomēr viņi nicina Dievu un Viņa žēlsirdību, mūžīgo dzīvību un pestīšanu, un visas citas lietas viņiem ir mīļākas. Tālāk par namatēvu lasām:

…un bija lūdzis daudz viesu

Daudzie viesi, kas bija ielūgti uz mielastu, ir jūdi un visa Israēla tauta, kas kopš Ābrahama laikiem ar praviešu starpniecību bija tikusi īpaši aicināta. Jo sentēvam Ābrahamam bija apsolīts dzimums, kurā jānāk svētībai, un tā viņam kā šīs tautas tēvam pirmoreiz bija apsolīts šis mielasts. Tālāk to bija sludinājuši pravieši, rādīdami tautai to, ka mūsu Kungam Dievam nav trūcis labās gribas, un Viņš tos ir uzcītīgi aicinājis uz savu mielastu. Tādēļ arī Sv. Pāvils savās vēstulēs arvien visupirms min jūdus: Judaeis primum et Graecis (jūdiem visupirms, un arī grieķiem).

Kad nu nāca mielasta stunda un vajadzēja sēsties pie galda, tas ir, kad laiks bija klāt, un mūsu Kungs Kristus bija piedzimis, kad Viņam vajadzēja ciest un atkal celties augšām no mirušajiem, kalpi, Jānis Kristītājs un apustuļi, nāca un sacīja bagātajiem viesiem, Israēla tautai: mīļā tauta, laiks ir pienācis, mielasts ir sagatavots; jūsu Kungs Jēzus Kristus, jūsu Mesija jau ir piedzimis, miris un augšāmcēlies, tādēļ nekavējieties, nāciet pie galda, ēdiet un esiet priecīgi, tas ir, saņemiet ar prieku savu apsolīto dārgumu – Viņš, pildīdams apsolījumu, ir atbrīvojis jūs no lāsta un pazušanas un dāvājis jums mūžīgo dzīvību. Šī vēsts īpaši tika sludināta jūdu tautas ievērojamākajiem ļaudīm, kuru rokās bija garīgā un laicīgā vara. Bet ko jūdi darīja?

Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties.

Tā ir mācība visiem, kuri līdz ar Kristu sēdēja pie galda, un it īpaši – tukšo salmu kūlējam, kurš bija sācis pamācīt pašu Kristu un sludināt par maizi Dieva Valstībā, sacīdams: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva Valstībā!” Jā – Kristus saka – vai gribi zināt, cik svētīgs tu esi? Es tev pateikšu: maize ir jau pasniegta un mielasts sagatavots; Jānis Kristītājs ir nācis, un arī es pats un mani apustuļi jūs tagad sauc pie mielasta galda. Taču jūs nevien kavējaties nākt, ļaudami namatēvam ar visu lielo, vareno mielastu jūs veltīgi gaidīt, bet vēl gribat aizbildināties un izlikties šķīsti. Tā nu jūs darāt divkāršu grēku – ne tikai nicināt Evaņģēliju, bet vēl arī gribat būt rīkojušies pareizi, tikt uzskatīti par svētiem dievbijīgiem un gudriem. Tas tiešām ir atbaidošs grēks. Jau tas, ka negribat ticēt Dieva Vārdam, nav nekāds nieks; bet, ja ejat vēl tālāk un sākat to nicināt, turklāt vēl gribēdami izlikties taisni – tas gan ir par daudz. Tā tagad rīkojas mūsu kungi, kuri ir zaimojuši un apkaunojuši Sakramentu un mums, maldīgajiem, devuši tikai vienu Sakramenta veidu, turklāt, to darīdami, uzskatījuši, ka rīkojas pareizi. Jā, viņi mūs vēl nolād un rada mums visdažādākās mokas, nonāvē un padzen cilvēkus, kuri vēlas baudīt Sakramentu īstā un pilnīgā veidā. Bet lai viņi izkurina pirti, cik karstu vien var – kas zina, kurš tajā sviedrēsies!

Jūdi rīkojās tāpat un meklēja sev aizbildinājumus. Tie teica: ak, mēs nevaram pieņemt šo mācību, jo tā runā pretī priesterībai un Bauslībai, ko pats Dievs caur Mozu mums devis. Šī mācība rada šķelšanos mūsu ķēniņvalstī, ko pats Dievs ir apstiprinājis; mums jāraugās, kā saglabāt to, ko Dievs mums devis! Pirmais aizbildinās ar savu tīrumu, otrais – ar vēršiem; abi domā, ka ir rīkojušies pareizi. Trešais pat nemeklē nekādu aizbildinājumu, bet vienkārši saka, ka nevar nākt.

Tādus pašus aizbildinājumus mēs izmantojam pret Evaņģēliju; jo mēs neesam labāki, kā bija šie jūdi. Visupirms, viņi iebilda un sacīja: Mozus Bauslībai ir jāpaliek spēkā. Un, tā kā apustuļu pasludinājums vērsās pret Mozus Bauslību, it kā jūdu Bauslība, templis un priesterība vairs nebūtu vajadzīgi, jo no jūdu cilts ir nācis lielāks un augstāks Priesteris, Jēzus Kristus, – viņi šo sprediķi negribēja paciest. Jūdi bija apņēmušies palikt pie savas Bauslības, un to viņi dara joprojām. Tādēļ arī ir noticis tā, ka viņiem vēl šodien un līdz pat Pastarai dienai jāgaida, kad nāks viņi Mesija; tie cer, ka šis Mesija atkal atjaunos visu, kas jūdiem ir piederējis – veco priesterību un ķēniņvalsti, kāda tā bijusi Dāvida laikos, un bagātīgi dos viņiem visu, kas tiem vajadzīgs.

Jo Kristus šeit piemin trīs lietas. Pirmais no lūgtajiem viesiem saka: es gribu apskatīt savu tīrumu. Tādi ir paši labākie un ievērojamākie ļaudis, kādi jūdu tautā bija priesteri un valsts augstākie valdības vīri. Tie saka: mums jāstrādā – jākopj zeme un jāvāc raža, tas ir, jāpārvalda tauta (tā arī Kristus sauc sludinātājus par zemkopjiem, kuri sēj Evaņģēliju) un jārūpējas, lai tiktu izpildīts viss, ko Dievs pavēlējis priesterībai. Tā kā apustuļu mācība ir pretrunā ar visu šo veco kārtību, tā ir nepareiza un mums ir likumīgs pamatojums, kādēļ mēs to nepieņemam.

Tāpat aizbildinājās arī citi – tie, kuri bija laicīgajā valdībā, aizbildinājās ar saviem vēršiem; jo par vēršiem tiek saukti tie, kuri valda tautas vidū, – kā lasām Ps. 22: 13: “Nikni vērši mani apstājuši, Basanas milzu tauri mani ielenkuši.” Arī šiem vīriem ir lielisks aizbildinājums: mums dota vara un ķēniņvalsts, ko pats Dievs ir iedibinājis un izveidojis; pie tās mums jāpaliek un jāraugās, kā varam to saglabāt.

Trešie saka: Evaņģēlijs ir mācība, kas neļauj kļūt alkatīgiem, nedz tiekties pēc pārpilnības šeit, uz zemes, bet māca riskēt ar visu – ar savu miesu un dzīvību, naudu un mantu – Kristus dēļ; tādēļ mēs negribam un nevaram nākt. Jo mums jāraugās, kā paturēt to, ko Dievs mums ir devis. Jo apņemt sievu nozīmē nevis darīt ko necienīgu, bet – doties godājamā kārtā, palikt savā namā un domāt par to, kā uzturēt savu saimi – to darīt ir ikviena krietna cilvēka pienākums. Taču, tieši to visu darīdams, godājams namatēvs grēko – ja viņš domā vienīgi par to, kā labi saimniekot un pieredzēt uzplaukumu – vienalga, vai tas būtu pēc Dieva prāta, vai pret to. Jo jūdi paturēja savā redzes lokā tikai to, ka Mozus tiem bija apsolījis laicīgu svētību, ja tie būs dievbijīgi un pildīs Dieva Bauslību. Tā nu viņi cerēja, ka viņu lopi, tīrumi, sievas, bērni un viss, kas tiem pieder, saņems svētību un laicīgu labklājību. Tādēļ viņi tiecās piepildīt savas virtuves un pagrabus, iemantot bagātību un tad sacīt, ka Dievs viņus ar to visu svētījis viņu dievbijības dēļ, – kā sacīts Ps. 144: 12.

Tieši tā šodien aizbildinās mūsu pāvesta sekotāji. Tie saka: mācība gan ir pareiza, taču ir nepieciešams palikt pie Baznīcas un likumīgās varas; tāpat arī: vairāk par visām lietām nepieciešams palikt paklausībā laicīgajai valdībai, lai neradītu nekādus nemierus un sacelšanās. Tā nu viņi, tāpat kā jūdi, raizējas, ka, pieņemdami Evaņģēliju, zaudēs savu baznīcu vai varu. Lai gan tieši Evaņģēlijs ir tas, kas uzceļ īsto Baznīcu, atvairīdams viņu netaisnību, varmācību un nemierus. Te nu viņiem uzbrūk arī alkatība: tā kā tur, kur ir Evaņģēlijs, viņi neredz neko citu, kā vien nabadzību un vajāšanas, tie pavisam vienkārši un bez kādas kautrēšanās liedzas paklausīt Evaņģēlijam, sacīdami, ka ir apņēmuši sievas un nevar nākt. Un tomēr viņi grib būt kristieši un tikt uzskatīti par tādiem, kuri rīkojas pareizi – par dievbijīgiem bīskapiem, dievbijīgiem valdniekiem, dievbijīgiem pilsoņiem.

Bet kas ar viņiem ir noticis? Tieši tas pats, kas ar jūdiem: tie tik ilgi un cieši ir turējušies pie savas Bauslības, priesterības, ķēniņvalsts un visiem dārgumiem, ka galu galā pilnīgi aizgājuši bojā un pazaudējuši it visu, tā, ka nu ir izklīdināti un paši savos namos pakļauti svešu valdnieku varai un ne brīdi vairs nevar būt droši par to, kas viņus sagaida. Tādu algu viņi ir saņēmuši, jo to paši ir vēlējušies. Jo viņi nav gribējuši nākt uz šo mielastu; viņu pašu valstība, priesterība un nami tiem ir bijuši svarīgāki, nekā Evaņģēlijs. Tādēļ tie ir visu zaudējuši un saņēmuši spriedumu, ka neviens no viņiem nevarēs baudīt šo mielastu. Tādēļ viņiem ir atņemts gan mūžīgais mielasts, gan arī laicīgais – šeit, uz zemes. Tas pats noteikti piemeklēs arī mūsu pretiniekus.

Tā nu mūsu Kungs Kristus šeit ir nolasījis lekciju ar aso prātu apveltītajam doktoram un viņa mācekļiem, kas sēž pie galda, parādīdams, ka tie pretojas mūsu Kungam Dievam – kā tālāk lasām:

Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus.

Itin kā namatēvs gribētu sacīt: ja jau jūs gribat aplūkot savus tīrumus un vēršus, ņemt sievas utt., un šo lietu dēļ palaiž garām manu mielastu, tas ir, ja gribat uzturēt savu priesterību, ķēniņvalsti un bagātību, bet no manis un mana Evaņģēlija atsakāties, labi – jūs zaudēsit visu, bet es atradīšu sev citus viesus. Tādēļ ej, mans kalps, uz pilsētas ielām un gatvēm, un ved manā namā nabagus, kroplus, aklus un tizlus! Tā tas ir noticis ar jūdiem. Jo tad, kad jūdu lielie kungi, valdnieki un priesteri, tautas labākie pārstāvji, iepriekš norādīto iemeslu dēļ negribēja uzņemt Evaņģēliju, mūsu Kungs ņēma pie sevis necilus zvejniekus – nabadzīgus, nožēlojamus un nicinātus ļaudis, – kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 1: 26 – 28: “Raugiet, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros, un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un kas pasaulē nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas.”

Saskaņā ar šiem vārdiem, Dievs ir atmetis visus, kuri jūdu tautā tikuši uzskatīti par gudriem, svētiem, bagātiem, vareniem – jo tie nav gribējuši uzņemt Evaņģēliju. Viņu vietā Dievs ir izraudzījies negudros, vientiesīgos, necilos ļautiņus – tādus, kā Pēteris, Andrejs, Filips, Bartolomejs u. c., jā, nabadzīgus zvejniekus un izsalkušus ubagus, kurus neviens nebūtu uzskatījis par cienīgiem kļūt par priesteriem un valdniekiem jūdu tautā. Viņi ir palikuši pāri – kā Jesaja 49. nodaļā saka – no rauga un labā, gardā vīna, kad tautas labākā daļa, priesteri, valdnieki, bagātie, varenie ir aizpūsti projām kā ar vēja brāzmu un zuduši kā malks laba vīna; ir palicis pāri tikai raugs – tie, kurus mūsu Kungs šeit sauc par nabagiem, tizliem, kropliem un akliem. Viņi nāk žēlastībā un godā, kļūdami par Dievam tīkamiem, mīļiem viesiem, jo augstie, dižie ļaudis nav gribējuši tādi būt.

Farizejs saka: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva Valstībā.” Jā – Jēzus atbild – svētīgi tie ir; bet tev un tev līdzīgiem vairāk rūp tīrumi un vērši. Tu par to runā, tādēļ tev jāzina, ka mielasts ir sagatavots, un tas būs jāēd nabagiem, – kā Evaņģēlijā sacīts: pauperes evangelizantur (nabagiem tiek sludināts Evaņģēlijs); jo varenie, svētie, gudrie to nav gribējuši uzņemt. Tādēļ ar viņiem ir noticis tā, ka priesteri un valdnieki ir atmesti, labais vīns ir izliets – tādēļ, ka tie tik stingri turējās pie saviem vēršiem, tīrumiem un sievām. Un viņu vietā pie Evaņģēlija aicināti šie nožēlojamie nabagi; viņi ir tie, kas nāks un baudīs šo lielisko mielastu.

Tas ir īsti spēcīgs pārmetums jūdiem, un jo īpaši šim vīram, kurš grib būt tik gudrs un ēst maizi Debesīs, tomēr vēlas paturēt priesterību un ķēniņvalsti, nedomādams par to, kur paliek Kristus un Viņa Evaņģēlijs. Jo viņš savā sirdī spriež tā, ka, lai nonāktu Debesīs, Kungs Kristus nemaz nav vajadzīgs; itin kā mūsu Kungs viņam un visiem jūdiem sacītu: nāciet, jūs, jūdi, un jo īpaši jūs, priesteri, jūs, svētie un valdnieki, jūs, pārtikušie pilsoņi – jūs gaida lielais mielasts. Jā – Kristus saka – patiesi, jūs esat ielūgti; taču jūs paši to neņemat vērā, bet aizbildināties, un vēl gribat, lai jums būtu taisnība. Tādēļ es jūs atmetīšu un drīzāk uzņemšu pavisam necilus ļaudis, – kaut arī pie manis nenāktu neviens cits, kā tikai nožēlojami un nicināti ļaudis, akli, tizli un kropli.

Tāpat notiks arī mūsu pretiniekiem – viņiem neko nepalīdzēs tas, ka tie ir lieli, svēti bīskapi, vareni valdnieki un kungi, kas domā, ka mūsu Kungs Dievs nevarēs tos atmest un pieņemt tikai tos, kas nāk no šīs nožēlojamās žurku ligzdas – Vitenbergas un mazo pulciņu, kam Evaņģēlijs ir mīļš. Jā, mīļais, ja jau Dievs ir atmetis pašus labākos no savas tautas, kam bija doti lieli, brīnišķīgi apsolījumi, un pieņēmis tikai pašus zemākos, tad arī tev Viņš nepiedos tavu augstprātību. Jo tieši tādēļ tu neēdīsi maizi Debesu Valstībā, ka esi svēts, liels un varens; Evaņģēlijs tiks sludināts nabagiem. Mūsu Kungs Dievs ir daudz lielāks, stiprāks, gudrāks un svētāks, nekā visi ķēniņi un visi velni; tādēļ Viņam daudz nerūp tavs svētums vai varenība. Un, ja tu vēl gribi Viņam spītēt un pārgalvīgi nicināt Viņu, Viņš, savukārt, pretosies tev, iznīcinās visu tavu gudrību, varu un svētumu.

Tik tālu šie Evaņģēlija vārdi attiecas tikai uz jūdiem; ko Kristus šeit runā par tizliem un kropliem cilvēkiem, kuri atrodami pilsētas ielās un gatvēs. Jūdu tauta ir šī pilsēta, tādēļ, ka tā bijusi labi sakārtota un pareizi pārvaldīta tauta, kam bijusi Bauslība, dievkalpojums, templis, priesteri, ķēniņi un viss, ko pats Dievs pavēlējis un caur Mozu iedibinājis. Nu namatēvs sūta savu kalpu uz lielceļiem, pavēlēdams, lai kalps meklētu viņam viesus visur, kur tie atrodami, aicinātu uz mielastu arī ubagus no sētmalēm un citām vietām.

Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.

Tie ir pagāni, kas nav dzīvojuši pilsētā, tas ir – tie, kuriem nav bijis dievkalpojuma, kuri ir dzīvojuši elku kalpībā, nezinādami, kas īsti ir Dievs un kas esam mēs paši. Tādēļ mēs esam tie, kuri sastapti tukšā, klajā vietā, uz lielceļa, laukā, kur velns skrien pāri un atrod sev vietu.

Ej turpu – namatēvs saka kalpam – un spied visus nākt manā namā; jo pasaule arvien pretojas Evaņģēlijam un nespēj šo mācību paciest, tomēr šis Namatēvs vēlas, lai Viņa nams būtu pilns. Jo Viņš ir visu sagatavojis, un Viņam vajadzīgi cilvēki, kas Viņa mielastā ēd, dzer un priecājas – kaut arī šie viesi būtu jārada no akmeņiem.

Te redzam arī to, ka Kungs Kristus tieši mūsu dēļ tik ilgi ļauj šai pasaulei pastāvēt, lai gan Viņam būtu pietiekams pamats mūsu grēka dēļ kuru katru brīdi to satriekt pīšļos. Taču Viņš to nedara, jo Viņam vajadzīgs lielāks skaits viesu, un izredzēto dēļ, kuriem vēl jānāk uz šo mielastu. Tādēļ, tā kā tagad Kunga Kristus kalpi mums nes Evaņģēliju, mēs skaidri redzam, ka arī mēs visi, kas esam kristīti un ticam, esam izraudzīti un varam nākt uz šo mielastu; jo mēs esam lielie kungi, kuri guļ sētmalēs, tas ir, akli, nabadzīgi un pazuduši pagāni.

Bet kā tad mēs tiekam spiesti ienākt? Mūsu Kungs Dievs taču negrib, lai mēs Viņam kalpotu tādēļ, ka esam spiesti to darīt. Viņš mūs spiež, likdams sludināt visiem cilvēkiem šādus vārdus: “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts; kas netic, tas taps pazudināts.” Te Dievs mums rāda gan Debesis, gan elli, gan dzīvību, gan nāvi, gan žēlastību, gan dusmību. Viņš atklāj mums mūsu grēku un to, ka esam lemti pazušanai, tā, ka mums jāizbīstas, jo mēs dzirdam, ka cilvēks jau piedzimstot nonāk velna varā un ir nolādēts ar visu savu dzīvi. Tāda ir šī piespiešana – mēs, Dieva dusmības izbiedēti, sākam ilgoties pēc Viņa žēlastības un palīdzības. Kad nu tas viss ar sludināšanas palīdzību ir noticis, un mūsu sirdis ir tā satriektas, Dievs grib, lai tālāk tiktu sludināts šāds pasludinājums: mīļais cilvēk, nekrīti izmisumā, kaut arī esi grēcinieks un pār tevi nācis biedinošs spriedums; dari tā: saņem Kristību un uzklausi Evaņģēliju. Tajā tu dzirdēsi, ka Jēzus Kristus ir miris tavā labā un gandarījis par tavu grēku. Ja tu tam tici, tad vari būt drošs Dieva dusmu un mūžīgās nāves priekšā – tu baudīsi šo lielisko mielastu, būsi paēdis un kļūsi stiprs.

Tā ir īstā piespiešana, proti – biedināšana ar grēku, nevis piespiešana ar izraidīšanas draudiem, kādu izmanto pāvests. Pāvesta draudi arī izbiedē sirdsapziņu, taču tas netiek darīts pareizi; jo viņš nemāca, kas ir īstie grēki, bet aizraujas ar savām muļķībām un apgalvo, ka tas, kurš neievēro viņa iedibināto kārtību un cilvēku likumus, ir jāizslēdz no draudzes. Turpretī Evaņģēlijs iesāk ar to, ka atklāj mums grēku un Dieva dusmas, apliecinot, ka mēs visi, bez izņēmuma, dzīvojam netaisnu un bezdievīgu dzīvi. To mūsu Kungs Dievs ar Evaņģēlija palīdzību liek sludināt mums visiem, teikdams saviem apustuļiem: “Ejiet un sludiniet grēknožēlu un atgriešanos.” Bet grēknožēlu nav iespējams sludināt citādi, kā vien – sakot, ka Dievs dusmojas uz visiem cilvēkiem – tādēļ, ka tie ir neticības, Dieva nicināšanas un citu grēku pilni.

Šīs Dieva dusmas izbiedē cilvēku, dara viņa sirdsapziņu nemierīgu un bailīgu, tā, ka cilvēks pats sevi piespiež un saka: Ak, Kungs Dievs, ko gan man darīt, lai tiktu brīvs no šī posta? Kad nu cilvēks, šādi izbiedēts, sajūt savu postu un trūkumu, ir pienācis īstais laiks, lai sacītu viņam: sēdies šeit, pie bagātā namatēva galda, un ēd; jo manā namā ir vēla daudz bagātīgi klātu galdu, pie kuriem neviens nav apsēdies. Tad nu saņem Kristību un tici Jēzum Kristum – tici, ka Viņš ir samaksājis par taviem grēkiem! Un nav nekāda cita veida, nedz līdzekļa, kā tu varētu saņemt palīdzību. Bet Kristus nopelna dēļ Dieva dusmas izgaist, un no Debesīm atspīd Dieva žēlastība un žēlsirdība, grēku piedošana un mūžīgā dzīvība.

Tādēļ šie vārdi: “Spied visus nākt iekšā” mazajam, necilajam pulciņam, kas tiek spiests nākt uz mielastu, tas ir, nolādētiem un pazudušiem pagāniem, ir īpaši mīļi un mierinājuma pilni. Jo šādi Dievs mums grib ar lielu speķu atklāt Dieva bezgalīgo žēlastību pret mums; jo tai patiesi ir jābūt neizteicamai mīlestībai; Viņš ar šo Vārdu parāda, ka tik ļoti vēlas dāvāt mums pestīšanu, ka pavēl nevien laipni uzrunāt nabaga grēciniekus un mudināt nākt uz šo mielastu, bet pat dzīt un piespiest viņus nākt, turklāt nepārtraukt šo piespiešanu un mācīšanu, lai tikai visi šie nabagi nāktu uz Viņa mielastu. Tas skaidri parāda, ka Dievs viņus negrib atgrūst, nedz pazudināt, ja vien viņi paši nestāsies pretī šādai piespiešanai ar pārgalvīgu nicinājumu un cietsirdīgu nevēlēšanos atgriezties. Kā Taulers ir sacījis, Dievs nesalīdzināmi vairāk vēlas mums dot un palīdzēt, nekā mēs gribam un spējam saņemt vai lūgt; un Viņš no mums neprasa un negaida neko vairāk, kā vien – lai plaši atveram savas sirdis un uzņemam Viņa žēlastību.

Te tomēr ir nepieciešama šāda piespiešana – gan ar grēknožēlas, gan grēku piedošanas pasludinājumu palīdzību, jo citādi paliekam pārlieku nocietināti, bez grēknožēlas, pakļauti Dieva dusmībai, saslēgti savā grēcīgajā dabā un velna valstībā. Un tad, kad mūs skar Dieva dusmības draudi, atkal esam pārlieku bailīgi, bikli un izmisuši, lai aptvertu un ticētu, ka Viņš grib mums parādīt tik lielu žēlastību un žēlsirdību; mēs arvien raizējamies, ka neesam tai izredzēti un Dievs mūs mūsu grēka un lielā necienīguma dēļ atstums. Tādēļ Viņam pašam nākas pavēlēt un panākt to, lai šāda piespiešana arvien turpinātos – gan ar Dieva dusmības pasludinājumu nekaunīgajiem, gan arī ar žēlastības pasludinājumu ticīgajiem. Dusmība un grēknožēla liek mums steigties un saukt pēc žēlastības; tas arī ir īstai ceļš, pa kuru jāiet uz šo mielastu; šādā veidā no jūdu un pagānu ļaudīm veidojas viena vienota kristīgā Baznīca; visi, kas nāk uz šo mielastu, šeit tiek nosaukti par nabaga nožēlojamiem ļaudīm, par tizliem un kropliem; jo viņi, Dieva dusmības izbiedēti, uzņem Evaņģēliju ar sirsnīgu prieku.

Turpretī tie, kuri to negrib darīt – lai cik gudri viņi būtu – saņem savu spriedumu. šeit dzirdam, ka neviens no tiem nebaudīs šo mielastu, tas ir, ka Dieva dusmība paliek pār viņiem, un viņi tiek nolādēti savas neticības dēļ. Jo mūsu Kungs Dievs nemaz nejautā, vai šie ļaudis ir bagāti, gudri vai svēti. Tādēļ, lai gan viņi jūtas droši un domā, ka trūkums viņus nekad nepiemeklēs, viņi tomēr pieredzēs, ka Dieva spriedums nav meli; un mūsu Kungs šeit saka: non gustabunt – “tie nebaudīs manu mielastu.” Savukārt mēs, kas uzņemam pasludinājumu un ar mūsu grēka izbiedētām sirdīm neatraidām Dieva žēlastību, ko Evaņģēlijs mums sniedz un dāvā caur Kristu, saņemam žēlastību dusmības vietā, sava grēka vietā iemantojam mūžīgu taisnību, un nāves vietā – mūžīgu dzīvību.

Lūgtajiem viesiem sacītais bargais spriedums tagad jāpieredz gan turkiem, gan jūdiem – viņi nejūt Evaņģēlija smaržu, jā, Evaņģēlijs tiem izraisa nepatiku un riebumu, tā, ka tie nespēj šo pasludinājumu ne dzirdēt, ne paciest. Tādi ir arī mūsu pāvesti un bīskapi – viņi nejūt šī mielasta jauko smaržu un garšu, nemaz jau nerunājot par to, ka, šo ēdienu baudīdami, varētu justies paēdināti. Bet mēs, kas ar Dieva īpašo žēlastību esam nonākuši pie Evaņģēlija mācības, kļūstam paēduši, stipri un priecīgi, un paliekam mielasta namā ar priecīgu prātu. Lai Dievs dod, ka spējam tā turpināt un palikt pastāvīgi līdz galam, Āmen.

Tā Kungs Kristus ar šo līdzību grib mūs mudināt uzskatīt Evaņģēliju par dārgu un vērtīgu mācību, un neturēties kopā ar ļaudīm, kuri iedomājas, ka ir gudri, zinoši, spēcīgi un svēti. Jo šeit ir skaidri izteikts spriedums: viņi tiks atmesti un nebaudīs šo mielastu – kā arī jūdu tautas gudrie un varenie ir tikuši atmesti, un mielastu baudījuši tikai paši necilākie ļaudis. Tāpat klāsies arī mums, ja mūsu tīrumi, vērši, sievas, tas ir, pasaulīgais gods līdz ar laicīgo mantu būs dārgāks, nekā Evaņģēlijs.

Kungs saka vienkāršus, īsus, taču ļoti bargus vārdus: “Tie nebaudīs manu mielastu” – itin kā gribētu sacīt: mans mielasts arī ir kaut kas nozīmīgs. Tas ir lielāks, nekā jūsu vērši, tīrumi, nami un jūsu sievas, lai gan jūs tagad nicināt šo mielastu, tā, ka tīrumi, vērši un nami jums ir dārgāki. Nāks brīdis, kad jums vajadzēs pamest vēršus, tīrumus un namus, un jūs vēlēsities, kaut varētu baudīt manu mielastu; taču tad dzirdēsit atbildi: mīļais, es tagad neesmu mājās un nevaru sagaidīt viesus; ejiet uz saviem tīrumiem, pie saviem vēršiem un savos namos – gan tie jums dos labāku mielastu – jo manu mielastu esat pārgalvīgi noraidījuši. Es biju gatavojis jums lielisku ēdienu un veltījis tam lielus izdevumus, taču jūs manu mielastu nicinājāt; ja jau jūs paši esat sagatavojuši ko labāku, tad ēdiet un priecājieties, tikai manu mielastu gan jūs nebaudīsit.

Tas viņiem būs bargs, biedinošs un nepanesams spriedums, kad mielasta vārds būs – mūžīgā dzīvošana, savukārt viņu tīrumi, vērši un nami būs mūžīgā elles uguns. Dievs nelokāmi paliks pie tā, ka tie nebaudīs Viņa mielastu, tas ir, viņiem mūžībā vairs nebūs nekādu cerību; jo tad vairs nelīdzēs nekāda grēknožēla, un atpakaļceļa vairs nebūs. Tādēļ šie ir brīnišķīgi un spēcīgi vārdi, kas rāda namatēva lielās, bezgalīgās dusmas. Jo tāda ir lielu kungu un augstas kārtas cilvēku daba: kad tie īsti sadusmojas, tie daudz nerunā, taču katrs dusmās sacītais vārds ir veselu centneri smags; jo viņu nodomi ir vēl bargāki, nekā vārdos izsakāms. Cik daudzkārt bargākas ir visvarenā Kunga neizteicamās dusmas, uz kurām norāda šie nedaudzie vārdi! Un šīs dusmas nerims nekad.

Tomēr mēs izturamies tā, it kā šos bargos vārdus būtu sacījis kāds muļķis vai bērns, par ko varētu pasmieties un pazoboties, vai arī – ka mūsu Kungs Dievs, to sacīdams, būtu jokojis. Itin kā mēs neredzētu un nedzirdētu, ka šie vārdi skaidri saka: Viņš ir dusmīgs un ir teicis šos vārdus lielās dusmās. Viņš nav nekāds āksts, nedz arī bērns, bet ir pats Kungs un Dievs, kas valda pār visu un kā priekšā jāizbīstas un jādreb – kā Raksti saka – visiem kalniem un kalnu pamatiem; arī jūrai un ūdeņiem jābīstas no Viņa. Taču neviena radīta būtne nav tik cietsirdīga un stūrgalvīga, kā cilvēks, kas nemaz nebīstas Dieva dusmu, bet uzdrīkstas tā nicināt un izsmiet.

Bet no mums netiek prasīts vairāk, kā vien, lai varam sacīt: šis pasludinājums ir mūsu lepnums. Jo viņā dienā visai pasaulei nāksies liecināt un apliecināt, ka tā no mums ir šo vēsti dzirdējusi un uzzinājusi. Mūs neuztrauc tas, ka viņi to saukuši par ķecerību – to itin labi varam paciest; mums pārpārēm pietiek ar pašu Evaņģēliju, un mēs pat varam viņiem pateikties, ka viņi to sauc par ķecerību. Jo, to darīdami, viņi atzīst, ka tiešām ir to dzirdējuši, lasījuši un redzējuši; vairāk es no viņiem neprasu. Jo, atzīdami, ka ir šo mācību dzirdējuši, viņi reizē apliecina, ka mēs neesam klusējuši; un, ja neesam klusējuši, bet uzticīgi un uzcītīgi mācījuši un sludinājuši, tā, ka mūsu ienaidnieki aizrāda, sacīdami, ka mācām pārlieku uzcītīgi – lai tad mūs tiesā Tas, kurš – kā mēs uzskatām – ir mums pavēlējis mācīt un sludināt. Lai Dievs tos aizstāv, ja jau tie domā, ka Viņš tiem liek mūs nolādēt. Lai Dieva Vārds izšķir, kurš turas pie patiesā Dieva un kurš ir patiesais Kristus, kura ir patiesā Baznīca – kad pienāks laiks, tas atklāsies pavisam skaidri!

Lai gan pasaulei vispiemērotākā ir velna vara, vai arī, velna varas vietā – pāvesta valdīšana; jo tieši to pasaule vēlas. Ko velns grib, tas pasaulē arvien īstenojas un pieaug spēkā; ko Dievs grib – vai tas būtu saistīts ar garīgo, vai laicīgo varu –, tas nekad neizdodas un sastopas ar neskaitāmiem šķēršļiem. Ja es gribētu nošķirt Baznīcu un pasauli vienu no otras, es labprāt palīdzētu pakļaut pasauli pāvesta un velna varai. Bet Kristus, mūsu Kungs, kārto visu pēc sava prāta un darīs tā, lai pasaule un velns atrastos pietiekami tālu no Viņa mielasta, Āmen.