2. post Trinitatis svētdienā: Pamudinājums uz brālīgu mīlestību

“Nebrīnieties, brāļi, ja pasaule jūs ienīst. Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus; kas nemīl, paliek nāvē. Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību. No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem. Bet, kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” [1.Jņ.3:13-18]

Šī vēstule un Evaņģēlija lasījumi, kurus paredzēts lasīt šajā laikā, pirms un pēc Vasarsvētkiem, daudz runā par mīlestību – ne vien par mīlestību, ar kādu mums piederas mīlēt Kristu un Dievu (tā nenozīmē neko citu kā vien būt pateicīgiem par saņemto neizsakāmo labvēlību – pestīšanu un grēku piedošanu caur Kristus asinīm un nāvi), bet arī par mīlestību pret tuvāko. Šī mīlestība necenšas neko saņemt un iegūt, bet tikai dāvina, piedod un dara labu tuvākajam; tā neizsīkst arī tas, ja nesaņem pretmīlestību no tiem, kam darījusi labu.

Sv. Jānis mudina kristiešus uz šādu tikumu. Un pamudinājums tiešām ir vajadzīgs – mēs redzam, cik reti pasaulē, ļaužu vidū sastopama mīlestība pret tuvāko. Apustulis īpaši pamāca kristiešus nebrīnīties, ja pasaule viņus ienīst un vēl tiem nāvi; tā Kains ir nonāvējis savu brāli (to apustulis iepriekš savā vēstulē atgādinājis). Tas, protams, sanikno ikvienu cilvēku un kļūst par nopietnu šķērsli mīlestībai.

Vai tad tā nav vispārsteidzošākā lieta uz zemes – ļaudis ienīst tos, no kuriem saņēmuši mīlestību un visu to labāko! Mēs paši sakām: kas gan būtu domājis, ka cilvēki ir tik ļauni! Un kurš vēl gribētu un spētu kalpot un darīt labu šai pasaulei, ja tā ir tik nepateicīga, ka arvien atalgo mīlestību ar naidu? Bet paraudzīsimies vispirms paši uz sevi – kā mēs, kas esam kristīti un saņēmuši Evaņģēliju, atbildam Dievam uz lielo mīlestību, ko Viņš mums parādījis, dāvādams savu Dēlu. Jā, tas gan ir skaists piemērs – mūsu lielais prieks un pateicība; mums vajadzētu nosarkt Dieva un visu eņģeļu priekšā. Ko tad lai sakām par tiem, kas, dzirdēdami šīs žēlastības un Dieva labvēlības svētīgo pasludinājumu, negrib to uzklausīt, bet nolād kā ķecerību, un tiem, kuri to sludina, kalpodami pasaulei, lai nestu tai pestīšanu, jāsaņem viņu lāsti un jākļūst par šķīstīšanas upuri; kā Sv. Pāvils 1. Kor. 4:13 saka: pret ļaundariem pasaule nekad nav izturējusies tik briesmīgi un zaimojoši kā pret mums! To arī mēs esam pieredzējuši un vēl tagad redzam pāvesta un viņa sekotāju rīcībā.

Tā kā pieredze mums māca šādas lietas, kam cilvēka sirds pat nespētu noticēt, Sv. Jānis sāk savu pamācību ar vārdiem: “Nebrīnieties, brāļi, ja pasaule jūs ienīst.” Ja par to nevajadzētu brīnīties, kas tad vēl uz šīs zemes varētu izraisīt izbrīnu? Es taču biju domājis, ka, izdzirdot kaut vienu sprediķi par Kristus žēlastību, visa pasaule to uzreiz pieņems ar vislielāko prieku un nekad vairs neaizmirsīs šādu žēlastību un labvēlību! Turpretī tas gan nebūtu brīnums, ja zeme pēkšņi atvērtos un aprītu ļaudis, kas nav pateicīgi Dievam par to, ka Viņš licis savam Dēlam nākt cilvēka miesā, lai mūs, nolādētos, atpestītu no grēka un nāves un ievestu mūžīgajā dzīvībā. Vai tas nav briesmīgi, ka pasaule bēg no šā Pestītāja un ienīst Viņu un Viņa mācību vairāk nekā pašu velnu?

Ko gan lai Dievs te saka un dara? Ne velti Viņš caur pravieti Mihu 6:3‑5 saka saviem jūdiem: “Ko Es esmu tev nodarījis, mana tauta, un ar ko Es tevi būtu apkaitinājis? Atbildi lej man to! Es taču izvedu tevi no Ēģiptes zemes un atsvabināju tevi no tavas verdzības nama, un sūtīju tev pa priekšu Mozu, Āronu un Mirjamu. Atceries taču to, mana tauta, kādus nodomus bija lolojis Balaks, moābiešu ķēniņš, un ko viņam atbildēja Bileāms..”. Lai tas viss jums atgādina, ka Tas Kungs jums darījis visu to labāko. Un Kristus savai nepateicīgajai tautai Mt. 23:37 saka: “Jeruzaleme, Jeruzaleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem..”. Itin kā Viņš gribētu sacīt: es taču neesmu nācis un sludinājis, ka tev jāmirst un jāsaņem lāsts! Es cietīšu par taviem grēkiem nāves mokas un Dieva dusmas, atnesdams tev vislielāko Dieva žēlastību un labvēlību – laicīgi un mūžīgi. No kurienes tad rodas tik briesmīgs naids pret mani un manu sludināšanu?

Sv. Jānis saka: ja jau pasaule ienīst pašu Dievu par Viņa lielo labvēlību un žēlastību, tad nebrīnieties, ka arī jums jāsastopas ar šo naidu. Kas gan tas ir, ka parādu mīlestību, riskēdams ar savu dzīvību, lai apstiprinātu šo mācību un palīdzētu tuvākajam? Ak, tā ir tikai nožēlojama, vārga, netīra mīlestība salīdzinājumā ar to, ka Kristus mirst manā labā, lai atpestītu mani no mūžīgās nāves. Ja Dievs nesaņem no pasaules pateicību par savu visaugstāko, bezgalīgo mīlestību, kāds tad brīnums, ka tā neieredz tevi par taviem labajiem darbiem? Un kāpēc gan tu pukojies un esi sašutis par šo nepateicību? Tu taču pats esi šīs pasaules daļa, kuras dēļ Dieva Dēlam vajadzēja mirt. Un pat tad, ja tu pats mirtu pasaules labā, tavs darbs nebūtu nekas salīdzinājumā ar to, ka Dievs jūsu labā nav taupījis savu vienīgo Dēlu, bet ļāvis, lai jūsu rokas Viņu nonāvē.

Bet kāds gan ir šīs pasaules naida cēlonis, no kurienes tas nāk? Iepriekš, 12. pantā, apustulis norāda uz Kainu, kas – kā Sv. Jānis saka – bija no ļaunā un nonāvēja savu brāli. Un kādēļ viņš to nonāvēja? Tādēļ, ka paša Kaina darbi bija ļauni, bet viņa brāļa darbi – taisni. Tā ir īsti “taisnīga”, “jauka” rīcība – ienīst tikai tādēļ vien, ka nīdējs un slepkava ir ļauns, turpretī laba darītājs – labs! Pilsoniskā kārtība, laicīgās valdības vai nama saimnieka amats prasa dusmoties un sodīt ļaundarus un nepaklausīgos; tās ir taisnīgas dusmas un sods. Bet pasaule šajās lietās rīkojas pavisam citādi – tā nīst, vajā un nonāvē kā ļaundarus un blēžus tieši tos, kas tai dara labu. To – Sv. Jānis saka – šī pasaule mantojusi no sava tēva Kaina, lielā, “svētā” sava brāļa slepkavas. Tas ir īstais piemērs, kam tā arvien seko un ko cenšas atdarināt.

Mīļā, dievbijīgā māte Ieva, dzemdējusi pirmo dēlu, ar lielu prieku un cerībām uz Dieva doto apsolījumu par nākamo dzimumu, kam jāsadragā čūskas galva, sacīja: “Es esmu ieguvusi zēnu ar Tā Kunga palīdzību.” Ieva nosauca savu dēlu par Kainu, tas ir, “ieguvumu” – itin kā gribētu sacīt: es esmu ieguvusi īstu dārgumu. Viņa vēl nebija redzējusi uz šīs zemes piedzimstam nevienu cilvēku – Kains bija pirmais mīļais cilvēku dzimuma auglis; par to Ieva priecājās un teica sevi svētīgu. Šis dēls tika audzināts cerībā, ka tieši viņš palīdzēs visiem, kas nāks pēc viņa, un atpestīs visu pasauli, sniegdams mierinājumu saviem brāļiem, māsām un arī viņu bērnubērniem. Arī Kains to ir labi apzinājies un lepojies sava brāļa priekšā, kam bija dots skumdinošs vārds – Ābels, tas ir, tukšs un niecīgs. Itin kā vecāki būtu sacījuši: ak, no šī dēla jau nekas nav gaidāms, Kains vien ir īstais mantinieks un apsolītās žēlastības nesējs, ko Dievs cilvēkiem devis – kungs un noteicējs visu savu brāļu vidū.

Dievbijīgie vecāki, daudz gadu dzīvodami sirsnīgās ilgās pēc pestīšanas no sava briesmīgā grēka, saskatīja cerību un mierinājumu tikai savā pirmdzimtajā dēlā; viņi ar lielu uzcītību audzināja dēlus un mācīja tiem par savu grēku un krišanu, kā arī – par Dieva doto apsolījumu. Nu dēli bija pieauguši un stājušies priestera amatā. Pirmdzimtais, Kains, to pilda ar īpašu nopietnību, gribēdams būt pirmais Dieva priekšā. Viņš upurē pirmos zemes augļus, ko ieguvis ar savu darbu – kā iepriekš, bez šaubām, bija redzējis darām savu tēvu. Turpretī Ābels, jaunākais brālis, necils avju gans, upurē savus pirmos jērus, ko Dievs devis bez kādām viņa paša rūpēm un pūlēm. Un nu, kad šie upuri tiek pienesti Dievam, Viņš izdara pārsteidzošu izvēli – uguns nāk no debesīm un aprij Ābela upuri, turpretī Kaina upuris paliek neskarts. Bet šī uguns ir žēlastības zīme – kā 1. Moz. 4:4‑5 sacīts: “.. Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja.”

Nu Ādams un Ieva redzēja, ka viņu cerības uz pirmdzimto dēlu bijušas veltīgas; viņi neguva cerēto mierinājumu, bet bija spiesti mācīties Dieva neparastos ceļus un Viņa tiesas, kas necilo pelnrušķi (par kādu Ābels arī pats sevi uzskatīja salīdzinājumā ar vecāko brāli) uzlūko labprātīgāk nekā viņa brāli. Taču visvairāk tas pārsteidz pašu Kainu, kas, pieņemdams kā patiesību savu vecāku maldus, bija pilnīgi pārliecināts, ka viņš, pirmdzimtais dēls, ir pirmais arī Dieva priekšā. Kains briesmīgi saniknojās, un līdz šim apslēptā liekulība nu lauzās uz āru – viņš iedegās apslēptā naidā pret Dievu un atklātās dusmās un ienaidā pret savu dievbijīgo, nevainīgo brāli. Arī vecāki būs viņu par to nosodījuši; taču Kains negribēja laboties, bet vēl vairāk iekvēlojās atriebības kārē, tā ka, palicis uz lauka divatā ar brāli, nonāvēja viņu. Niknuma pārņemtais Kains nepavisam nedomāja laboties vai meklēt Dieva žēlastību, nedz arī spēja būt tik žēlsirdīgs, lai piedotu savam vienīgajam brālim uz šīs zemes, kurš taču nebija darījis Kainam nekā ļauna, un vēlētu viņam Dieva žēlastību.

Tāds bija prieks un mierinājums, ko nabaga vecāki, Ādams un Ieva, sagaidīja no saviem pirmajiem bērniem; visa viņu turpmākā dzīve uz zemes bija grūti, bēdīgi laiki – īpaši tādēļ, ka viņi redzēja: viss šis posts radies viņu pašu grēkā krišanas dēļ. Lielās bēdās un sirdssāpēs tiem nāktos beigt savu dzīvi un aiziet bojā, ja vien Dievs tos atkal nebūtu mierinājis, dāvādams vēl vienu dēlu; jo visas agrākās cerības bija zudušas – velti vecāki bija cerējuši uz pirmdzimto, Kainu, tāpat arī otrais dēls, par kuru viņiem tika dota droša liecība, ka tas bijis Dievam tīkams, nu bija tiem atņemts. Ādams un Ieva vairs nezināja, no kurienes lai vēl gaidītu piepildījumu mierinošajam apsolījumam par sievas dzimumu.

Redzi, te nu ir attēlota šī pasaule – Kains parādīts vistiešākajā un skaidrākajā veidā; droši vien šim Kainam līdzīga vēlāk vairs neviena nav bijis. Un šis piemērs attēlo tieši tos, kas ir zemes labākie ļaudis, pats kodols – svētākie, dievbijīgākie Dieva kalpi. Turpretī necilais, nicinātais pelnrušķis Ābels ir nabaga mazais pulciņš – Kristus baznīca, kam nākas novēlēt lepnajam kungam – Kainam – visu godu un vārdu Dieva priekšā, itin kā pats Dievs būtu devis šim Kainam visu un viņam vien pienāktos viss gods un visas tiesības. Tādēļ Kains lepojas un dižojas ar savu cienīgumu, balstīdams tajā savu upuri un dievkalpošanu un domādams, ka Dievam to vajadzētu pieņemt labprātāk nekā viņa brāļa upuri. Nabaga dievbijīgais bērns Ābels pieņem brāļa nicinājumu un labprāt novēl tam visu godu, arī pats atzīdams sevi par necienīgu, daudz neievērojamāku nekā vecākais brālis; Ābelam nav cita mierinājuma kā vien Dieva žēlastība un laipnība; viņš tic Dievam un nākamajam apsolītajam dzimumam; šādā ticībā Ābels nes savu upuri – kā savas pateicības zīmi un apliecinājumu.

Bet Dievs šeit atkal mierina savu nabaga mazo pulciņu (jo šis piemērs runā ne vien par Ābelu, bet arī par nelaimīgajiem Dieva bērniem, kas līdzīgi Ābelam). Dievs viņus neatmet un neaizmirst, kaut arī Kains tos augstprātīgi nicina, itin kā salīdzinājumā ar viņu tie nebūtu nekas. Viņus Dievs uzlūko žēlīgi, turpretī lepno Kainu ar visu viņa pirmdzimtību un upuri noraida.

Te nu rodas dusmas un naids pret nevainīgo Ābelu; tas notiek, tiklīdz Dieva vārds skar Kainu un saka viņam, ka tas ar savu cienīgumu nevar patikt Dievam, tāpat arī viņa darbs un kalpošana nav labāka un vērtīgāka par viņa brāļa darbu. Tādēļ Kains sāk no sirds ienīst un vajāt brāli, nespēdams rimties, līdz būs viņu nonāvējis un izdeldējis no zemes virsas. Te tu redzi šī pasaules naida un dusmu cēloni; proti, kā Sv. Jānis šeit saka, Kains ienīst brāli, jo viņa paša darbi ir ļauni, turpretī brāļa darbi – taisni.

Ko tad dievbijīgais Ābels savam brālim nodarījis, ka tas iedegas tādā niknumā pret viņu? Ābels taču, atzīdams Kaina pirmdzimtību, vērtē viņu daudz augstāk nekā pats sevi, dod viņam visu godu, mīl viņu kā savu mīļo brāli; Ābelam pietiek ar to, ka Dievs ir viņam žēlīgs – nekā vairāk dievbijīgajam brālim nevajaga; viņš lūdz pēc nākamā dzimuma, tas ir, pēc savu vecāku, brāļa un visa cilvēku dzimuma pestīšanas un mūžīgās dzīvošanas. Kā tad Kains var būt tik nežēlīgs un briesmīgs, ka šausminošā veidā nonāvē brāli – pats savu miesu un asinis? Tas notiek tādēļ, ka velns apsēdis Kaina sirdi ar viņa pirmdzimtības lepnumu un augstprātību; Kains uzskata sevi par krietnu vīru, kas Dieva priekšā ir pilnīgs un bez grēka, turpretī viņa brālis nav nekas. Kaina sirdī nav īstas brāļa mīlestības, bet tikai nicinājums pret brāli; un nu, redzēdams, ka Dievs pieņem Ābela upuri, Kains nespēj to paciest. Viņš neuzklausa to, kas viņam tiek sacīts Dieva dēļ – lai viņš ir pazemīgs Dieva priekšā un meklē žēlastību –, bet kļūst rūgtuma un ļaunuma pārpilns, tā ka negrib vairs redzēt savu brāli dzīvu. Pretēji Dieva aizliegumam un pats savai sirdsapziņai Kains pats kļūst par sava brāļa slepkavu, bet pēc tam izturas tā, it kā būtu rīkojies pareizi.

Tā tas ir – kā Sv. Jānis saka – Kainam nav bijis cita iemesla nonāvēt brāli kā vien tas, ka viņa paša darbi bija ļauni, bet brāļa darbi – taisni. Tā rīkojas pasaule, “svētā” Kaina paklausīgā meita; tai jāienīst kristieši – ne jau kāda cita iemesla dēļ, bet tieši viņu mīlestības un labo darbu dēļ. Tas redzams mīļo, svēto patriarhu, praviešu un visvairāk – paša Kristus izcilajā piemērā.

Kādu grēku pret pasauli darījuši apustuļi, kas nevienam negribēja radīt ciešanas, nedz zaudējumus, bet dzīvoja lielā nabadzībā, strādāja smagus darbus un staigāja apkārt, mācīdami ļaudīm, kā tapt pestītiem no velna valstības un mūžīgās nāves, kā iemantot pestīšanu caur ticību Kristum? To pasaule nespēj klausīties, nedz paciest; visi šai pasaulei piederīgie sauc: nāvi, nāvi! Projām, projām šos ļaudis no zemes virsas – bez kādas žēlastības! Kristieši grib palīdzēt pasaulei izkļūt no nolādētās, elku kalpošanas pilnās dzīves, kādu tā dzīvo. Taču šādus labus darbus pasaule nespēj paciest; tā vēlas saņemt slavu un godu par saviem darbiem – sagaidot, lai Dievs sacītu: tas, ko jūs darāt, ir pareizi un man pa prātam; jūs esat dievbijīgi bērni, turpiniet, ko esat iesākuši, un nonāvējiet visus, kas jums sludina manu vārdu un paši tam tic.

Tieši tā pasaule vēl tagad izturas pret mums mūsu Evaņģēlija dēļ – tieši tas ir radījis naidu un vajāšanas. Šis naids nav radies nekāda cita iemesla dēļ, un mūs arī nevar vainot nekādā citā nodarījumā pret pasauli kā vien – ka ar Dieva žēlastību esam cēluši gaismā Viņa vārdu, kas mūs glābis no akluma un elku kalpības, kurā bijām grimuši tieši tikpat dziļi kā pasaule, un nu gribētu palīdzēt arī citiem. Tāds ir mūsu nepiedodamais grēks, ar ko esam izpelnījušies šīs neremdināmās dusmas un nevaldāmo naidu; šāda grēka dēļ pasaule negrib redzēt mūs dzīvus. Bet mēs taču nesludinām neko citu kā ticību Kristum, ko mūsu bērni izsaka lūgšanas vārdos un arī paši Kaina sekotāji apliecina. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka mēs sakām: tā kā Kristus par mums krustā sists un izlējis savas asinis, lai izglābtu mūs no grēka un nāves – mūsu pašu darbi, svētums un kalpošana nespēj mūs glābt. Viņi nespēj pieņemt un paciest to, ka pasaules neticīgā dievkalpošana netiek pielīdzināta Kristus nopelnam un ka mēs mācām paļauties ne uz savu cienīgumu, bet uz Dieva žēlastību un pateikties Viņam par to. Viņiem gan vajadzētu uzņemt šo mācību un kļūt tādiem, kādi tie gribētu būt – vēl daudz lielākiem, gudrākiem, izglītotākiem, krietnākiem ļaudīm nekā mēs, labākiem un krietnākiem, nekā viņi ir tagad. Taču nelaime ir tā, ka Kaina darbi ir ļauni, turpretī Ābela darbi – taisni; to viņi nespēj panest, tādēļ šajā lietā nav pamata cerēt uz vienprātību, nedz samierināšanos – tā tas būs mūžīgi. Pasaule negrib atstāties no savas elku kalpošanas un pieņemt ticību, bet grib piespiest mūs atmest Dieva vārdu un slavēt tās kainisko dievkalpošanu; citādi mums jāmirst no pasaules rokas, necerot uz apžēlošanu.

Tādēļ Sv. Jānis saka: nebrīnieties, ja pasaule jūs ienīst; tā rīkojas atbilstoši sava tēva – Kaina – dabai. Tā nespēj rīkoties citādi. Kains pats grib būt viss, lai Ābels nebūtu gluži nekas; visa pasaule ir liels augstdzimušo, gudro, izglītoto, vareno pūlis – tā ienīst un vajā nabaga mazo pulciņu – Kristus baznīcu – tās labo darbu dēļ. Pasaule vienkārši nespēj paciest, ka šis necilais, nicinātais pulciņš uzdrīkstas mācīt un apgalvot, ka topam pestīti vienīgi no Dieva žēlastības un žēlsirdības, nevis mūsu nopelnu dēļ un pasaules nestie upuri (tagad tāda ir pāvesta piekritēju mise, ko tie uzskata par vissvētāko darbu un nopelnu) Dieva priekšā nav nekā vērti.

Tā apustulis mums attēlo šo pasauli, lai mēs to patiesi iepazītu; to nepieciešams zināt ikvienam kristietim. Viņam jāzina, ko no šīs pasaules var sagaidīt – lai neizbītos un nezaudētu pacietību un lai pasaules ļaunums un nepateicība kristieti neuzvarētu un nepadarītu ļaunu, ka viņš pats nesāktu nīst un tiekties pēc atriebības. Viņam jāsaglabā sava ticība un mīlestība, novēršoties no pasaules, kad tā viņu neuzklausa. No pasaules taču nekas labāks arī nav gaidāms – tā nikni vajās kristiešus tieši viņu labo darbu un mīlestības dēļ. Mums jāzina, ka Kristus baznīcai šeit, uz zemes, nekas labāks nav sagaidāms. Mēs nedrīkstam spriest pēc ārējā izskata un izvērtēt šādas lietas pēc tā, cik kurš šķiet ievērojams; mums neklājas domāt: lūk, viņu ir liels pulks – šīs zemes gudrākie un krietnākie ļaudis; kā gan iespējams, ka tie visi maldītos un taptu pazudināti?

Patiesi, citādi nevar būt: kur ir miers un kārtība, tur noteikti jābūt vislabākajiem, augstākajiem, izglītotākajiem, krietnākajiem ļaudīm, kas apveltīti ar ķēnišķīgu, valdnieku cienīgu godu un cēliem tikumiem. Kains nevar būt vienkāršs, neievērojams cilvēks; viņam jābūt visgudrākajam, krietnākajam un svētākajam cilvēkam, daudz pārākam par Ābelu. Īsi sakot, Kainam jābūt pilnīgam – atbilstoši viņa vārdam; tas apstiprinājies arī pie viņa bērniem, kas arvien apguvuši visdažādākās prasmes. Bet ir briesmīgi, ka šāds vīrs, kas cēlies no dievbijīgiem vecākiem un ko Dievs cēlis augstā godā, tik nekrietni un šausmīgi noziedzies pret nabaga Ābelu – tikai Dieva vārda un ticības dēļ.

Tomēr šis piemērs nes mierinājumu dievbijīgajam Kristus pulciņam, kas zina, ka saņēmis Dieva žēlastību, un tās dēļ gatavs paciest visu, ko pasaule tam nodara. Šajā pasaulē kristieši neatrod aizsardzību, nedz palīdzību – viņus sagaida tas pats, kas noticis ar Ābelu; ja notiek kas labāks – par to viņi var pateikties vienīgi Dievam. Tā viņi arvien paliek mīlestībā pret Dievu – no kura paši saņēmuši un izjutuši žēlastību un mīlestību – un mīlestībā pret tuvāko – arī pret savu ienaidnieku, gluži tāpat kā Ābels ar savu labestīgo brāļa sirdi, ja vien būtu varējis atgūt dzīvību, labprāt piedotu savam slepkavam Kainam un lūgtu Dievu, lai arī Viņš tam piedod.

“Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus..”

Šiem vārdiem vajadzētu mudināt mūs, kristiešus, palikt mīlestībā; to apustulis rāda pretstatā tam iemeslam, kura dēļ pasaule mūs ienīst – šīs pasaules ļaunumam. Nav brīnums – viņš saka –, ka pasaule jūs ienīst; jo tā ļoti atšķiras no jums. Pasaule savos ļaunajos darbos, neticībā, augstprātībā, Dieva vārda un Viņa žēlastības nicināšanā jau ir kritusi velna un mūžīgās nāves varā; tā negrib uzklausīt padomu, nedz pieņemt palīdzību, lai spētu no tās izrauties, bet paliek stūrgalvīga un cietsirdīga, savas pašas sirdsapziņas nolādēta, un grib tāda palikt. Bet mēs, kas ticam Kristum – lai slava Dievam! –, nu esam pavisam citādi cilvēki, proti, izgājuši caur nāvi un izkļuvuši no nāves varas, ievesti dzīvībā – caur Dieva Dēla atziņu un ticību Viņam, kurš mūs mīlējis un pats sevi par mums nodevis.

Šai saņemtajai Dieva žēlastībai – apustulis saka – vajadzētu jūs saviļņot tā, ka neļaujat pasaules nepateicībai, naidam un ļaunumam sevi saniknot, nedz uzvarēt – lai jūs pasaules ļaunuma dēļ neatstātu novārtā labos darbus un paši nekļūtu ļauni, nepazaudētu arī savu dārgumu. Šis dārgums nav nācis no jums pašiem, bet ir tīras Dieva žēlastības dāvana; jo agrāk arī jūs, tāpat kā viņi, bijāt nāves varā un valstībā, ļaunos darbos, bez ticības un mīlestības. Tādēļ atcerieties un uzlūkojiet kā savu mierinājumu šo savu lielo dārgumu un priekšrocību, kādas viņiem nav. Kāda gan nozīme tam, ka jūs, kam dota dzīvība, ienīst un vajā pasaule, kura ir un paliek nāves varā? Vai gan tā ar savu naidu spēj jums ko nodarīt? Tā taču nespēj jums atņemt dzīvību, kas ir jums, bet ne pasaulei, nedz arī pakļaut jūs nāvei, no kuras caur Kristu esat jau izkļuvuši. Daudz pūlēdamās, pasaule var jūs zaimot ar ļauniem vārdiem, atņemt mantu vai šo nožēlojamo miesu, kas tik un tā ir iznīcīga, tā ka miesīgā nāve jums tikai palīdzēs pilnīgi ieiet dzīvībā. Tā nu galu galā jūsu ieguvums būs daudz lielāks nekā pasaules atriebība, un jums ir dots šis prieks – ka no nāves esat ievesti dzīvībā, turpretī pasaulei mūžīgi jāpaliek nāvē; tai jāzaudē daudz vairāk, nekā tā domā atņemt jums – gan debesu, gan zemes valstība, miesa un dvēsele. Vai gan tās naids un skaudība varētu izpelnīties vēl briesmīgāku sodu? Jūs taču nedarīsit velnam un pasaulei pa prātam un – vēl jo vairāk – sev pašiem par postu tā, ka noniecinātu savu pestīšanu un mierinājumu un pazaudētu savu dārgumu nepacietības un atriebības kāres dēļ! Jā, drīzāk gan jūs iežēlosities par šīs pasaules postu un pazušanu; jūs taču neko nezaudēsit – jūs gaida tikai ieguvums, turpretī pasauli – vieni vienīgi zaudējumi; arī par jums nodarītajiem nenozīmīgajiem miesīgajiem un laicīgajiem zaudējumiem pasaulei nāksies pārlieku dārgi maksāt gan šajā, gan nākamajā dzīvē.

Un nu: no kurienes mēs zinām, ka no nāves esam pārgājuši dzīvībā? Apustulis saka: “.. jo mēs mīlam brāļus.” Kas tas ir? Vai mūsu mācība nav tāda, ka Kristus mūs pirmais ir mīlējis (kā pats Sv. Jānis saka), miris un augšāmcēlies mūsu labā, pirms vēl mēs mīlējām Viņu? Ja cilvēks tam tic, viņā rodas mīlestība pret Dievu un tuvāko. Kādēļ tad šeit apustulis saka: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus..”?

Te svarīgs ir vārds “zinām”; Sv. Jānis saka pavisam skaidri: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā ..” – ir jūtams un pamanāms, kur un kuri ir tie ļaudis, kam ir īsta ticība. Šo vēstuli Sv. Jānis rakstījis visupirms tādēļ, lai stātos pretī viltus kristiešiem, jo daudz ir to, kuri (kā neticīgais Kains) lepojas ar Kristu, tomēr nenes ticības augļus. Tādēļ apustulis runā nevis par to, kā un kādā veidā pārejam no nāves dzīvībā, bet par to, kā iespējams zināt, vai tas ir noticis – non de causa, sed de effectu (ne par cēloni, bet par sekām).

Jo nepietiek tikai ar to, ka lepojamies, sacīdami: mēs esam pārgājuši no nāves dzīvībā; šai pārejai jābūt redzamai. Ticība ir lieta, kas nevar būt bezdarbīga un nedzīva. Ja tā mājo cilvēka sirdī, tā arī parāda savu spēku; ja tas nenotiek, tad lepošanās ir veltīga un aplama. Bet ticība sevi apliecina tādējādi, ka ir manāmi tās augļi – cilvēka sirds, kuru caurcaurēm piepilda mierinājums un droša paļāvība uz Dieva žēlastību un mīlestību, tiek aizkustināta un arī pati kļūst labvēlīga, laipna, draudzīga, lēnprātīga, pacietīga pret savu tuvāko; tā nevienu neapskauž un neienīst, bet labprāt kalpo ikvienam, ja nepieciešams, palīdzēdama ar visu, kas tai ir. Šādi augļi apliecina un parāda, ka cilvēks tiešām pārgājis no nāves dzīvībā. Jo, ja viņš neticētu Dieva žēlastībai un mīlestībai, bet apšaubītu to, viņam nebūtu iespējams iemantot šādu sirdi, kas mīlestībā un pateicībā Dievam parāda mīlestību arī tuvākajam. Kur ir šī ticība, kas atzīst Dieva lielo žēlastību – ka cilvēks glābts no nāves un ievests dzīvībā –, tur sirds kļūst dedzīga, ka mīl un dara labu pat ienaidniekam – gluži tāpat kā Dievs tai ir darījis.

Tā jāsaprot Sv. Jāņa vārdi: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus..”. Tā nu pamats paliek nemainīgs – vienīgi caur ticību topam taisnoti, tas ir, atpestīti no nāves. Tā ir kristīgās mācības pirmā daļa. Tālāk seko vēl viens jautājums: vai cilvēkam, kas sauc sevi par ticīgo, ticība ir īsta un godīga, vai tās vietā ir tikai izlikšanās un tukša lielīšanās ar ticību? Tādēļ apustulis runā skaidri: viņš nesaka, ka ar mīlestību tiekam izglābti no nāves, bet – ja esam no tās izglābti un mums dāvāta dzīvība, tas arī parādās redzamā veidā – šī dāvana mūsos paveic to, ka neesam vairs augstprātīgi kā Kains, nelepojamies ar sevi un nenicinām tuvāko, neesam skaudības, naida un rūgtuma pilni, bet labprāt palīdzam ikvienam, kalpodami viņam un darīdami labu, cik vien spējam.

Sv. Jānis turpina savu pamācību un pabeidz to ar nopietniem un bargiem vārdiem, kas atskan līdzīgi pērkona grāvieniem un satriec tos, kuri lepojas ar kristiešu vārdu, tomēr ir bez mīlestības. Apustulis nosauc dažas lietas, kas pierāda, ka tur, kur nav mīlestības, nevar būt ne ticības, ne pestīšanas no nāves; lai neviens nepieviltos un neiedomātos aizbildināties ar veltīgiem vārdiem, lielīdamies ar ticību, bet zinātu, ka ticībai, kura mājo sirdī, jāatklājas patiesā mīlestībā.

“Kas [brāļus] nemīl, paliek nāvē.”

Tas ir skaidrs un nepārprotams spriedums: lai neviens, kam nav mīlestības, nelielās ar dzīvību; šādā cilvēkā redzams un jūtams kas pilnīgi pretējs ticības radītajiem augļiem – viņš paliek tāds, kāds bijis iepriekš savā vecajā, kainiskajā dabā, nocietinājies un nedzīvs, neizjutis Dieva žēlastību un dzīvību, nesaņēmis tās sniegto mierinājumu. Tādēļ lai neviens no tiem, kas paliek bez mīlestības un bez ticības augļiem, neiedomājas, ka ir iemantojis dzīvību; tādam jāielūkojas sevī, jāizbīstas un jādomā, kā kļūt patiesi ticīgam – lai nepaliktu mūžīgajā nāvē un nesaņemtu vēl smagāku lāstu nekā tie, kuri nemaz nav dzirdējuši Evaņģēliju.

“Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību.”

Šie vārdi vēl skaidrāk un spēcīgāk pierāda, ka tas, kam nav mīlestības, paliek nāvē. Spriedums ir bargs un biedinošs: šāds cilvēks nav labāks par sava brāļa slepkavu Kainu. Viņa sirds ir asinskāra un slepkavnieciska arī pret viņa paša brāli, ja tas nerīkojas pēc viņa prāta. Naids pieņemas spēkā, un, ja vien slepkavu neattur bailes no kauna un soda, viņš pierāda savu naidu arī ar darbiem: jo viņš savam brālim nevēl nekā laba un priecājas, ja tam klājas slikti. Tā, protams, nerīkojas tas, kas tic, ka viņš pats izglābts no nāves; jo, ja cilvēks ir pieredzējis, kāds posts un nelaime ir nāve, bet nu iemantojis dzīvību līdz ar mierinājumu un prieku, ko tā nes, un domā pie šīs dzīvības palikt un turēties, viņš arī citiem labprāt novēlēs to pašu, un neviena cilvēka nāve nedarīs viņam prieku. Tādēļ ir patiess arī pretējais apgalvojums, proti, kā apustulis šeit saka: “.. jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību.”

Te redzi, kāda ir cilvēka sirds bez ticības un Kristus atziņas, proti – tā savos dziļumos ir Kaina slepkavnieciskā sirds, kas gatava nonāvēt savu tuvāko, tā ka no cilvēka, kurš nav kristietis, neko labāku nevaram gaidīt – kā Raksti daudzkārt attēlo šādus neticīgus svētos, saukdami viņus par asinskāriem viltniekiem, Psalmos 5:7 un Salamana Pamācībās 1:11, 18: “.. viņi kāro pēc .. asinīm..”. Visi cilvēki pēc savas dabas ir brāļa slepkavas – Kaina bērni; viņi nepavisam nav labāki par savu tēvu Kainu, kas ir dižākais, saprātīgākais, gudrākais cilvēks – pirmais savu svēto vecāku, Ādama un Ievas bērns, apveltīts ar dažādiem cilvēka dabai raksturīgiem tikumiem bagātīgāk nekā visi cilvēki, kuri nākuši pēc viņa. Taču Dieva priekšā Kains ir neticīgs cilvēks, tādēļ arī viņš kļūst par sava brāļa slepkavu; tas nebūtu noticis, ja viņa tēva un mātes daba jau nebūtu samaitāta.

“No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem. Bet, kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?”

Šeit apustulis parāda, kādai jābūt īstai kristīgai mīlestībai, norādīdams uz visaugstākās – Dieva jeb Kristus mīlestības piemēru un priekšzīmi. Jo Kristus asinis un miršana ir paša Dieva asinis un miršana – kā Sv. Pāvils saka Ap. d. 20:28: Viņš mūs tā mīlējis, ka atdevis par mums savu dzīvību. To sirds uzņem un aptver ar ticību, sākdama tāpat izturēties pret savu tuvāko – gribēdama palīdzēt viņam tāpat, kā pati saņēmusi palīdzību – pat tad, ja viņa labā nāktos atdot dzīvību; jo ticīgs cilvēks zina, ka ir izglābts no nāves un miesīgā nāve vairs nespēj viņam kaitēt, nedz atņemt mūžīgo dzīvību. Bet tur, kur nav šādas sirds, nav arī ticības, nedz Dieva mīlestības un dzīvības apjausmas un izjūtas.

Un īpaši – apustulis saka – tas pamanāms šādās lietās (viņš izteicies tik vienkārši, lai ikviens varētu saprast un, uzlūkojot šīs mazākās lietas, pareizi spriest arī par lielākajām): ja kādam ir laicīga manta un viņš redz savu tuvāko ciešam trūkumu, bet, lai gan būtu varējis viņam palīdzēt, pats neciezdams nekādus zaudējumus, tomēr aizslēdz savu sirdi un negrib viņam palīdzēt ne ar visniecīgāko mīlestības darbu, – kā gan lai šādā cilvēkā paliktu Dieva mīlestība? Viņš taču nevērtē Dieva mīlestību pat ne tik augstu, ka tās dēļ varētu izdot vienu grasi trūkumā nonākuša brāļa labā! Kā gan šāds cilvēks varētu darīt ko lielāku un atdot dzīvību brāļa labā? Vai viņš var droši zināt un pamatoti lepoties, ka Kristus viņa labā atdevis savu dzīvību un izglābis viņu no nāves?

Vai pasaulē ir vēl kas ierastāks un biežāk sastopams nekā šādi cilvēki, kas aizslēdz savas sirdis nabaga trūkumcietēju priekšā, lai gan būtu varējuši tiem palīdzēt ar savu laicīgo mantu – kā bagātais skopulis aizslēdza savu sirdi nabaga Lācaram? Vai ķeizaru, ķēniņu, firstu un kungu galmos ir sastopami ļaudis, kas sniedz palīdzīgu roku nabaga baznīcai vai novēl kaut maizes garoziņu nabagu apgādāšanai, sludināšanas amata, skolu uzturēšanai vai citām baznīcas vajadzībām? Ko šādi cilvēki darīs lielākās lietās, kurās ikviena pienākums ir atdot savu dzīvību brāļa labā, vēl jo vairāk – visas kristietības labā? Te nu dzirdam biedinošu spriedumu: kam nav šādas mīlestības, tas Dieva priekšā ir slepkava; tāds cilvēks nevar iemantot mūžīgo dzīvību.

Jā, par šādiem cilvēkiem vēl varētu klusēt, bet jārunā ir par tādiem, kas ne vien nedod tiem, kuri nonākuši trūkumā, bet nekaunīgā veidā ar varu atņem, zog, aplaupa savu tuvāko, apkrāpj, pieviļ, izsūc un nomoka ar nodokļiem nabaga ļaudis. Turklāt vēl tie atklāti un ar varu izrauj baznīcai no mutes pēdējo maizes kumosu – tā tagad rīkojas ne vien pāvesta sekotāju pulks, bet arī daudzi no tiem, kas grib sevi saukt par evaņģēliskiem kristiešiem. Viņi netaisni izrīkojas ar draudžu un baznīcas kopīgo mantu, turklāt nomoka nabaga mācītājus ar savu tirāniju. Bet cik smagu un briesmīgu spriedumu nāksies dzirdēt tiem, kas nav atvēlējuši pat malku auksta ūdens Kungam Kristum, kad Viņš cieš slāpes!

“Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!”

Pasaule un viltus kristieši vārdos parāda lielu mīlestību; bet, kad šī mīlestība jāapliecina darbos, izrādās, ka tās nemaz nav. Tādēļ apustulis saka: ja mīlestība nav gatava atdot dzīvību brāļa labā, bet grib lepoties ar Kristu – tie ir tikai tukši, pašizdomāti, melīgi vārdi un izlikšanās, ar ko tu pievil pats sevi, palikdams savā neticībā un nāvē, būdams nekristīgs cilvēks, ļaunāks nekā tie, kas par Evaņģēliju neko nezina. Tādēļ tam, kas grib rīkoties pareizi un būt īsts kristietis, jādomā par to, lai arī viņa darbos būtu manāms, ka viņš nav melis un slepkava kā tie, kuri seko savam tēvam – velnam, bet ka šis cilvēks patiesi ar visu savu sirdi turas pie Dieva vārda un no nāves ir iegājis dzīvībā.