2. svētdienā pēc Lieldienām

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. [Jņ.10:11-16]

Labā gana svētdiena, otrā svētdiena pēc Lieldienām. Šajā svētdienā mēs pieminām, kā piepildījies brīnišķīgais apsolījums, kad ļaudīm, kas Vecās Derības laikā bija neziņā un mulsumā par tiem ceļiem, kas viņiem ejami, tika doti bagātīgi un brīnišķīgi apsolījumi. Proti, ka nederīgie maldu gani, kas tautu līdz šim ir vadījuši un ganījuši, ka tie tiks atcelti, ka līgums ar viņiem tiks lauzts, un, ka nāks Dāvida Dēls, kā mēs to šodien dzirdējām pravieša Ecehiēla grāmatā, ka Mesija, kurš nāks kā Labais Gans, kurš tiešām ar žēlastību, taisnību un tiesu ganīs savus ļaudis. [Ec.34] Šī brīnišķīgā vēsts ir apsolīta nevis reizi vai trīs, bet atkal un atkal caur dažādu praviešu sludināšanu šī vēsts no jauna tiek atgādināta. Taisni brīnums, ka tad, kad Jēzus saka, ka Viņš ir Labais Gans, ļaudis no Viņa sacītā neko nesaprot.

Dievs runā par cilvēkiem, un attēlo tos kā avis. Tādi viņi ir iepretī visām pasaules briesmām, velna viltībai un blēdībai, kā avis – kā aitas un auni. Visās tautās, kur vien aitas un auni redzēti, šie dzīvnieki tiek uzskatīti par diezgan vientiesīgiem, vājiem, ne pārāk gudriem. Ja mēs tā skatāmies, tad tiešām avis nemaz nezina, kurp tiek vestas, viņas bieži vien neredz diez ko tālu, kā vien līdz nākamajam zāles klumšķītim. Viņas ir bailīgas, neaizsargātas, un bieži vien, ja gani par viņām negādā, arī slimas, vārgas, nomocītas.

Jā, patiesi, vai mēs cilvēki neesam tādi? Vai mēs zinām kurp mēs ejam un kurp jāiet? Vai mēs esam šajā pasaulē stipri pastāvēt pret velnu un viņa viltību? Taču nē! Pat stiprākie no mums nespēj pastāvēt pret velnu jeb vilku, kas nāk. Nespēj nepievilties, kad vilks nāk jērā ādās kā viltus pravieši, par kuriem Pestītājs citur māca. Avis pašas nespēj atrast nedz ganības, nedz ūdeni, ko dzert. Avīm ir tikai viena gudrība, lai izdzīvotu, lai labi klātos, lai saņemtu dziedināšanu un žēlastību, šī gudrība ir dzirdēt un pazīt Labā Gana balsi, Viņam sekot, Viņam uzticēties, pie Viņa spiesties klāt. Kā avis, kad gans nāk viņu vidū, cik ļoti tās uzreiz metas savam ganam pretī, un gans tās dziedina, žēlo un apkopj.

Mēs redzam, cik daudz briesmu cilvēkam draud šajā pasaulē, par kurām Pestītājs senos laikos caur praviešiem uz ļaudīm runājis, vai tur, kur Viņš klāt būdams un sevi kā Labo Ganu atklādams, ir ļaudīm mācījis. Viņš nāk kā Labais Gans, kas atdod savu dzīvību par savām avīm.

Mēs dzirdējām šodien, pravieša Ecehiēla pasludinātajā vēstī trīsdesmit ceturtajā nodaļā, kas visa ir veltīta šai tēmai par Labo Ganu un ļaunajiem ganiem, un par žēlastību, ko dara Labais Gans.

Tas Kungs pats caur pravieti saka: “Es pats būšu Savu avju gans, un Es pats tās saguldīšu, saka Dievs Tas Kungs, nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu, taukās un stiprās Es izdeldēšu; Es ganīšu tās pēc taisnības. Bet jūs, Manas avis, tā saka Dievs Tas Kungs, uzklausiet Mani: Es turēšu tiesu starp avi un avi un starp auniem un āžiem.” [Ec.34:15-17]

Šeit mēs redzam kādu neparastu ainu. No vienas puses bezgalīgu žēlastību un iežēlošanos, kad Kungs saka, ka pazudušās Viņš sameklēs, pakritušās piecels, vājās apkops, slimās dziedinās, bet stiprās un dūšīgās nokaus, jo Viņš tiesās arī savas avis.

Patiesi, kristīgajā baznīcā bieži vien ir līdzīgi šīm pieminētajām avīm. Daļa ir pavisam vāji un slimi, nespēcīgi, kuriem ir vajadzīga palīdzība un žēlastība, kas cer vienīgi uz Dievu. Šajā ziņā, kā teicis mūsu ticības tēvs Mārtiņš Luters, kristīgā draudze ir līdzīga slimnīcai, kur visi, kas šajā slimnīcā ir sasaukti un saņemti kopā, tiem visiem ir vajadzīga kāda palīdzība.

Bet mēs redzam, ka kristīgajā draudzē ir tādi ļaudis, kuri iedomājas, ka viņu ticība ir pilnīga, ka viņi ir stipri savā ticībā. Tās ir šīs taukās un stiprās avis.

Vai stiprās un taukās avis var pastāvēt pretī zagļiem un laupītājiem? Nē! Zagļi un laupītāji izvēlas tieši taukās un stiprās. Kārnās, slimās un liesās viņus neinteresē. Vai stiprās un taukās avis var pasargāt sevi un ganāmpulku no vilkiem? Nē! To viņas nevar. Arī vilks, tāpat kā zaglis un laupītājs, izvēlas tieši treknās, stiprās un dūšīgās, jo tās viņiem labāk patīk.

Bet ko var stiprās? Ko var taukās? Viņas var grūstīt vājās, slimās, pakritušās. Pagrūst nost no labāka zāles klumšķīša, ieskriet pirmās padzerties un ar kājām saduļķot ūdeni, un skrienot labākās ganībās tās sabradāt. Tā mēs redzam arī kristīgajā draudzē šos paštaisnos, lepnos, kā varētu sacīt – super ticīgos un ticībā stipros.

Kad nāk lielie pārbaudījumi, kad nāk vilks vai laupītājs, tur viņi neko nevar darīt. Tad viņi visātrāk iekrīt visdažādākos maldos, nomaldīšanās, tad viņi bieži vien aiziet līdzi citiem ganiem, kas viņus vilina. Bet tur, kur viņiem vajag būt starp citām avīm kādreiz dziļā pazemībā, grēku nožēlā un apziņā, tur šīs stiprās uzreiz izceļas, celdamas sevi pāri pār visiem citiem un nesaprazdamas, ka patiesībā viņas ir tikai nožēlojams, sargājamas, kopjamas un apžēlojamas avis, tāpat kā visas citas.

Tāpēc, caur pravieti Tas Kungs atklādams sevi kā Ganu, kā krietnu un labu Ganu, visupirms runā par to, ka visi viltus gani un algādži tiks atcelti, un pēc tam Tas Kungs pats ganīs savas avis, turklāt vājajiem, proti, tiem, kas apzinās savu nespēku, savas vainas, kaites un grēkus, Viņš dos žēlastību un tikai žēlastību. Bet treknajām, proti, paštaisnajiem, iedomīgajiem un augstprātīgajiem, Tas Kungs apsola vienīgi bauslības rīksti un tikai sodu pēc tiesas un taisnības.

Mūsu Pestītājs, nākdams šajā pasaulē, sauc sevi par Labo Ganu. Viņš saka: “ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.” Viņš tik ļoti mīl savas avis, tik ļoti ir par tām iežēlojies, ka ir gatavas atdot savu dzīvību, lai Viņa avis varētu dzīvot un neietu bojā sava grēka, velna viltības un elles uzmācības dēļ.

Tālāk Pestītājs runā par algoto ganu. Šeit vajadzīgi daži paskaidrojumi.

Mēs varam sacīt, ka ir viens gans un ganāmpulks. To Pestītājs arī vēlāk saka: “Un būs viens ganāms pulks un viens gans.”

Mēs šodien dzirdējām apustuli Pēteri sakām: “Jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Sarga.” [1.Pēt.2:25] Tāpat ir teicis arī Kristus, ka kristīgai draudzei ir tikai viens Skolotājs, viens Mācītājs, proti, Viņš – Kristus.

Kā tad saprast, kad mēs lasām apustuļa Pāvila vēstulē efeziešiem: “Viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.” [Ef.4:5-6] Un tālāk viņš saka par Kristu, “kas nokāpis, ir tas pats, kas (pēc tam) uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu. Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem (jeb skolotājiem), lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.” [Ef.4:10-13]

Kā mums saprast un salikt kopā šīs divas lietas, ka ir tikai viens Gans, nevis daudz ganu, ka ir viens Skolotājs un Mācītājs, nevis daudz skolotāju un mācītāju, un tomēr mēs Svētajos Rakstos lasām, ka arī no cilvēku vidus tiek aicināti gani un skolotāji jeb mācītāji. Par patiesajiem ganiem un skolotājiem jeb mācītājiem, tiek saukti visi tie Evaņģēlija vēsts sludinātāji un kristīgās draudzes vadītāji, kas to dara saskaņā ar Kristu. Kuri negrib draudzei nedz uzspiest nedz kaut kādā veidā iedvest savu gudrību jeb savu mācību, bet kas grib vistīrākā veidā grib sludināt Kristus Evaņģēliju, apzinoties, ka viņiem reiz būs jāsniedz arī atskaite tam vienīgajam un īstajam Ganam, kas caur viņiem, caur viņu mutēm, sirdīm un prātiem gana savu ganāmo pulku daudz dažādās tautās, visos laikos un visās vietās.

Bet tālāk Pestītājs runā par algotajiem ganiem. Par algoto ganu, “kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg -un vilks tās nolaupa un izklīdina.” Patiesībā par šiem algādžiem mums nemaz nebūtu grūti saprast. Šādu algādžu un derētu ganu ir pilna pasaule. Tie ir visi tie, kas stāv kristīgās draudzes priekšgalā, negana pēc Kristus vārda un Viņa Evaņģēlija, nesludina Kristus Evaņģēliju šķīsti, bet pakļaujas tam, kā viņus loka, ietekmē vai algo. Mēs redzam, ka ir pat tādas zemes un tautas, kur Kristus Evaņģēlijs kādreiz spoži dega, brīnišķīgi atdzīvinādams daudzus jo daudzus cilvēkus daudz paaudzēs, tagad ir noticis tā, ka kristīgie mācītāji, kas tur bija, arvien vairāk kļuva algādži. Nepretojās vilkam, kad tas nāca, nepretojās draudiem, bet skatījās tikai uz savu algu, skatījās, lai tikai viņiem būtu ērta un laba dzīve. Ja viņu labā un ērtā dzīve tiek apdraudēta, piemēram, ja kaut kur Vācijā iesvētes mācībā mācītājs atļautos pateikt, ka homoseksuālisms ir grēks, tūdaļ jaunieši skrietu uz policiju rakstīt iesniegumu. Policista kungs sastādītu protokolu un piespriestu administratīvo sodu 2000 EUR apmērā.

Kā jūs domājāt? Vai daudzi tādos apstākļos sludinās Dieva vārdu skaidri?

Ziemeļvalstīs, Skandināvijā, būtu vēl trakāk. Tur draudētu pat tiesas darbi un cietums, kā dažiem tur gadījies. Bet patiesībā sakot, tie ir ļoti reti gadījumi, jo šie gani saprot, ko no viņiem gaida. Tiklīdz tie saņem draudus, tiklīdz kaut kādā veidā ir apdraudēti viņu “svētie naudasmaki,” labklājība vai pensijas, kurās drīz jāiet, viņi māca tieši tā, kā no viņiem gaida un prasa.

Tas nav iespējams tur, kur šādu algādžu ir maz, kur vairums ir Kristus mācības sludinātāji un gani. Tur ļaudis ar spēku stātos tam pretī un nebaidītos ne no cietuma, ne draudiem. Vēl vairāk, viņi uzskatītu, ka par šādu lietu nokļūt cietumā ir augsts gods un Dieva žēlastība, ka tā viņi varētu apliecināt savu Kungu.

Un pie tādiem vilks nemaz nenāks, viņš zina, ka dabūs ar bozi, viņš zina, ka dabūs pretī un nevarēs nolaupīt nevienu aitu. Bet viņš arī ļoti labi zina, kuri ir algādži, kas algas un dzīves ērtības dēļ salīgst par ganiem kristīgajā draudzē. Viņi ļoti labi zina, ko no viņiem prasa sabiedrība, ko prasa laikmeta gars. Kur tikko viņam draud kāda neērtība, viņi cieš klusu. Protams, ja nāk kādas vēl lielākas briesmas vai apdraudējums, tad viņi pamet ganāmo pulku un bēg. Tad vilks sakamp treknākās, taukākās un stiprākās, un pārējās – slimās, vājās, apspiestās – izklīdina. Visas uz reiz aprīt viņš nevar. Tādi ir šie algotie gani.

Bet Pestītājs ir Labais Gans. Visi tie, kas grib būt gani, kas slēguši līgumus nevis ar cilvēkiem, un nevis algas dēļ, bet, kas ir paša Augstā Gana aicināti un savā gana amatā likti, tie ir uzticami gani, tie ir tie, kas pacieš grūtības, vajāšanas, kurus nevar locīt un ietekmēt mainīt Evaņģēlija mācību. Viņi gādā par to, lai grūtās un vieglās, baltās un nebaltās dienās Tā Kunga avis varētu dzirdēt Labā Gana balsi. Lai Labais Gans varētu runāt savu Vārdu uz latviešiem latviski, uz krieviem krieviski, uz angļiem angliski, uz vāciešiem vāciski un uz katru tautu, katru cilti viņas valodā caur tiem ganiem un kalpiem, kas ir uzticami un neatkāpjas.

Tālāk mēs lasām, Pestītājs saka: “ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst.” Šie ir brīnumaini un žēlastības pilni vārdi. Labais Gans pazīst avis ne tā kā mēs pazīstam avis, kad redzam kaut ko sprogainu un tūļīgu ganāmies, un atpazīstot šo avs atveidu mēs pazīstam, ka tās ir avis. Ne tā. Pestītājs pazīst katru no viņām. Kā caur kādu citu pravieti, caur pravieti Jesaju: “Kā gans Viņš ganīs Savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus Savās rokās un tos nesīs Savā klēpī un sargās avju mātes.” [Jes.40:11] “Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!” [Jes.43:]

Cik brīnumaina lieta. Labais Gans Kristus pazīst un zina katru no mums. Un bieži Viņš tā arī ir darījis jūsu dzīvē. Viņš ir jūs atradis, stiprinājis, dziedinājies. Nē! Ne jau ar kaut kādu savu pārdabisko atklāsmi, vai ar parādīšanos, kurā jūs Viņu būtu redzējuši vai sastapuši savā dzīvē, bet caur tiem, kurus Viņš savā draudzē ir cēlis par ganiem, licis viņus kā augsto Debesu dāvanu no augšienes savām avīm. Tur jūs to esat saņēmuši. Un tur jūs to saņemsiet atkal, jo Viņš zina, ko jums vajag. Viņš zina pēc kā alkst jūsu sirds. Viņš zina jūsu kaites, jūšu vājumu, jūsu nespēku. Un zinās arī kur stiprināt. Kad un kā tas paliek Viņa ziņā. Viņš nevienu nav aizmirsis, nevienu nav palaidis garām.

Cik brīnišķīga ir šī žēlastība. Viņš pazīst katru savu avi, ikvienu, un katra Viņa avs, ikviena, pazīst Viņu. Tāpēc, lai mēs varētu uz to paļauties droši, Viņš saka, ka šī pazīšana ir pārdabiska. Tā ir mūsu prātam neaptverama, jo Viņš saka: “Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu.” Viņš norāda, ka Viņa attiecības ar savām avīm ir līdzināmas tām dievišķajām attiecībām, kas Viņam ir ar Viņa Tēvu. Kur Tēvs ir bezgalīgs un Dēls ir bezgalīgs, un ir šajā pilnīgās zināšanas, atziņas un mīlestības vienībā. Tāpat arī Jēzus pazīst savas avis, lai arī cik daudz to būtu. Vēl vairāk, mēs zinām, ka mēs, šīs avis, kā to saka apustulis Pēteris, ka mēs caur Kristu esam guvuši līdzdaļu pie dievišķās dabas, pie mūžības, pie bezgalības, pie pilnības. Ja mūs nemūžīgus, galīgus un nepilnīgus būtu vēl vieglāk pazīt un izprast, tad mūs – bezgalīgos, mūžīgos un pilnīgos – tur vajag dievišķu atziņu, kas Kristum arī ir.

Tāpēc Kristus saka: “ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm.”

Mēs dzīvojam šajā pasaulē no Labā Gana žēlastības. Mēs – slimiem, vājie, nespēcīgie, ievainotie, dažādām nastām apkrautie, un tie, kas mēs to saprotam, mēs īpaši meklējam nāk tuvāk Labajam Ganam, Viņu labāk iepazīt, Viņam ciešāk klāt spiesties, lai Viņš savās rokās ņem jēru, lai Viņš sauc katru vārdā, lai Viņš apkopj, pasargā, tīra un vada uz mūžīgo dzīvību. Kā mēs to lasām: “Bet, kas ieiet pa durvīm, ir avju gans. Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi.” [Jņ.10:2-4] Viņš ir nācis, lai viņām būtu dzīvība, un šī dzīvība būtu pārpārēm.

Vēl mēs esam ceļā, bet to, ko Labais Gans ir iesācis pie mums, to Viņš arī novedīs līdz galam. Viņam gods, slava un pateicība mūžīgi mūžam, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]