20. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? – Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” [Mt.22:1-14]

Jēzus runā uz saviem oponentiem. Uz tiem pašiem, par kuriem mēs lasām 21. nodaļas beigās, kuri gribēja Viņu sagūstīt, lai tiesātu un nokautu, un tikai bailes no ļaudīm viņus uz kādu brīdi atturēja. Tieši uz viņiem Jēzus runā līdzībās.

Kāpēc Viņš runā līdzībās? Tāpēc, ka runājot atklāti, kā citkārt, nosaucot viņus par bezdievjiem, par Dieva ienaidniekiem un pretiniekiem, viņi būtu sašutuši un nemaz neapdomātu Viņa vārdus. Viņiem šie vārdi šķistu netaisni, un tiem, kas apkārt klausītos, šī apsūdzība šķistu pārāk smaga. Vai tā vispār var sacīt uz dievbijīgajiem reliģijas kalpiem, virspriesteriem, rakstu mācītājiem, tautas vecajiem?

Un Jēzus runā līdzībā, stāstīdams kādu stāstu, ko ar visu šī stāta neparastumu, ļaudis tomēr varēja iedomāties.

Viņš stāsta par kādu ķēniņu, kurš rīkoja savam dēlam kāzas. Un sauca viesus. Protams, ko sauca ķēniņš? Savas zemes, savas valsts izcilākos, bagātākos, izcilākos, līdzīgi kā tam, ja mēs izlasītu sarakstu ar aicinātajiem uz pieņemšanu pie valsts prezidenta vai valsts svētkos. Tur mēs redzēsim tikai izcilākos un ievērojamākos.

Tā arī šis ķēniņš visupirms aicina laicīgi, vairākus mēnešus iepriekš, kā uz kāzām pieņemts, un, kad kāzu diena ir pavisam tuvu un viss ir sagatavots, viņš aicina otro reizi. Mēs zinām, ka pirmo reizi aicinot viņa kalpi saskārās ar tādu kā negribēšanu, pretestību. Tagad, otrajā reizē, mēs redzam, ka ir vēl ļaunāk. Kad viņš sūta savus kalpus ar vārdiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Šie ievērojamie neliekas ne zinis un aiziet cits uz savu lauku, cits savās veikala darīšanās, bet ir vēl trešie, kas satvēruši sava ķēniņā kalpus, par tiem ņirgājas un nogalina.

Redziet, pa laikam tas tā notiek pasaules vēsturē, un tā bija gadījies arī jūdu tautas vēsturē. Reiz jukās un nemieros, neskaidros un duļķainos laikos par valdniekiem tiek tādi, kuriem tā īsti tautā nemaz atbalsta nav. Šie valdnieki šķiet tik nenozīmīgi, ka viņu aicinājums un ielūgums ir nepieņemams, cilvēki viņam izrāda savu nicinājumu, neatsaukdamies viņa aicinājumiem, vēl vairāk, kādi iedomājas, ka šis ķēniņš ir tik vārgs bez viņu atbalsta, tik vārgs bez viņu piekrišanas, ka pat iedrošinās viņa kalpus izsmiet un nogalināt.

Lai cik neparasti tas arī nebūtu, tomēr šādu ainu jūdu vēsturē un pavisam nesenos laikos iepretī Jēzus laikam jūdi paši bija pieredzējuši. Un bija pieredzējuši arī turpinājumu, kad ķēniņš ap sevi sapulcināja nevis tautas augstdzimušākos, ietekmīgākos, bagātākos un varenākos, bet kādus vien sadabūta, un savus ienaidniekus, kas bija viņa kalpus nonāvējuši, tomēr pārspēja, tos nonāvēdams un viņu pilsētu nodedzinādams.

Šie ļaudis bija ļoti kļūdījušies savos priekšstatos, prognozēs un paredzēšanas spējā. Valdnieks, kuru viņi negribēja, izrādījās stiprāks nekā viņi bija iedomājušies, un viņi paši bija izrādījušies vāji.

Mēs redzam, ka šī stāta sarežģītība un piedauzība ir tā, ka Jēzus runā līdzībās par Dievu un Viņa valstību un šīs valstības tautu – tajos laikos jūdiem, kas vienīgie nesa Dieva vārdu.

Kā gan varētu iedomāties, ka šis stāsts (no vēstures) varētu tieši atbilst tam, kā dievbijīgie ļaudis jūdu tautā, un arī visos laikos un visā pasaulē izturas pret Dievu, Viņu nicinādami, neievērodami, un sevi pašus par vareniem, stipriem un izveicīgiem turēdami. Vai tiešām tas tā ir? Un, ja tas tā ir, tad kā tas varētu tā notikt? Neviens taču neiedomājas, ka Dievs būtu tik mazs un nenozīmīgs, ka Viņam varētu tā nepaklausīt. Jebkurš, kurš atzīst Dieva varu taču saprot, ka nostāties pretī Dieva gribai ir ļoti bīstami.

Bet redziet, mīļie, ja mēs tā palūkojamies dziļāk un pavaicājam pašiem sev un ielūkojamies pasaulē, kas mums ir apkārt, tad ātri ieraugām, ka tā arī notiek. Par iemeslu tam ir mūsu aplamie priekšstati par Dievu. Mūsu aplamie un greizie priekšstati par Dievu.

Jo dievbijīgais un ticīgais nav tas, kurš atzīst kaut kādu dievu, kaut kādu augstāku varu. To dievu, ko viņš iedomājas, viņš ir arī gatavas bīties un paklausīt, kaut arī dzīvē gadās bieži arī aizmirst par šo pašizdomāto dievu un viņu negodāt. Bet patieso Dievu var godināt tikai caur Viņa vārdu, nevis caur savām domām, saviem dzīves izkārtojumiem, kad ļaudis iedomājas, ka ja viņi atzīst, ka ir kaut kāds dievs un viņiem šajā dzīvē labi klājas, ka viņiem ir savs lauks, savs bizness, kurā viņam labi veicas, (jo šajā līdzībā otrie aizgāja savos darījumos, biznesos,) tad viņi ir dievbijīgi ļaudis. Ar viņiem viss ir kārtībā. Ar viņu dievu saskan viņu pašu domas, vēlmes un sapņi, citiem vārdiem sakot, kā viņi iedomājas, tā arī dievam būtu jādara.

Bet Dievu mēs pazīstam tikai no Viņa Vārda. Nepaklausība Vārdam ir nepaklausība Dievam.

Te tam mēs redzam cik patiesībā ir dievbijīgo, kuri būtu ar mieru nolikt savas domas, savu gribu un savus ceļus zem Dieva Vārda tiesas. Un, ja kaut kas pēc Dieva Vārda tiesas ir aplams vai nepieņemas, tad ar bailēm un riebumu atrautos no savām iegribām, domām un darbiem. Vai jūs daudz tādus pazīstat? Vienmēr taču šķiet, ka tā kā ir veicies līdz šim, veiksies arī turpmāk. Kad iepriekšējo reizi tā darīju, man neviens pa pirkstiem nesita, balss no Debesīm uz mani dusmās nerunāja, zibens no debesīm nespēra. Tātad es drīkstu iet. Tad jau Dieva Vārdam nav gluži taisnība. Dieva Vārdu ir sacījuši cilvēki. Mācītājs kancelē, pravietis, kurš gāja pie Dieva tautas, arī bija tikai cilvēks. Evaņģēlisti un apustuļi. Tagad taču ir citi laiki. Redziet, ka šie vārdi, ko viņi saka, nedarbojas. Bet tad, kad es daru tā kā es gribu un domāju, tad viss notiek. Viss darbojas. Es nejūtu ne Dieva dusmas, nedz Viņa pārmetumus. Ak, jā, Dieva Vārds. Kas tad par to.

Tā mēs redzam, ka pasaule, lai cik pārsteidzoši tas neliktos, ir gluži kā tie ļaudis, Debesu Valstības līdzībā, ko Jēzus stāta saviem pretiniekiem. Viņi nekad nebūtu ar mieru piekrist, ka viņi ir bezdievīgi ļaudis, bet šajā līdzībā viņi atklājas kā Dieva ienaidnieki. Kā Dieva pretinieki.

Dievs ir sūtījis savus kalpus šajā pasaulē. Viņš nav nācis pats. Arī ķēniņš pats nenāk pie savas tautas.

Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem.

Tāpat kā pēc Jeruzalemes izpostīšanas Kristus mācekļi, apustuļi un viņu mācekļi izgāja pa visām tautām sludinādami Evaņģēliju un aicinādami ļaudis brīnišķīgajā mielastā, kas nebija nemaz paredzēts viņiem, šajā Debesu Valstībā no kuras viņi bija tik tālu, cik tālu ir nāve no dzīvības, cik tālu ir tumsa no gaismas. Kad šie Dieva kalpi nonāca pie pagānu tautām un sludināja Dieva Vārda patiesību aicinot šajā Debesu priekā, droši vien ļaudis tajos laikos tāpat kā šodien, bija tik pārsteigti, it kā kāds būtu gājis pa ielu vai ceļu, un, pēkšņi, viņam nāktu pretī kāds augsts varas ierēdnis uz sacītu – mīļo cilvēk, šodien tev jābūt pieņemšanā pie prezidenta, vēl vairāk, pie ķēniņa. Vai tas nebūtu pārsteigums? Cilvēks uzreiz sacītu, kur es tāds varu iet un rādīties? Esmu no mājas izgājis savos ceļos. Es taču tur nevaru tāds iet vienkāršās drēbēs, nesaposies. Varbūt sasmērējies, varbūt drēbes ir noplīsušas. Es taču nevaru tāds rādīties. Tad šie kalpi, kā arī mēdza darīt ķēnišķās kāzās tolaik, sacīja – draugs, neuztraucies par savām drēbēm. Drēbes tu dabūsi. Tīras, skaistas, brīnišķas un krāšņas. Tu varēsi būt cienīgs viesis ķēniņa namā. Nevies uz tevi nerādīs ar pirkstu. Nevies uz tevi neteiks, ka neesi cienīgs.

Tā arī mēs, kā saka apustulis: kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. [Gal.3:27] Visbrīnišķīgākajās drēbēs. Nevis vienkārši Kristus drēbēs, bet Kristus taisnībā. Nevis vienkārši apvilkuši kādu Viņa tērpu, bet Viņa varenajā dievišķajā godībā un spēkā. Caur svēto Kristību jūs esat tērpušies Kristū. Un uzlūkojot jūs Dievs, Debesu Tēvs, redz savu Dēlu. Ne vairāk ne mazāk.

Iedomājieties, kad mēs ar visām savām šaubām, ar visām savām bažām un bailēm un neziņu, iedomājamies Dievu nākam. Ar kādu vaigu Viņš nāk? Ar kādu seju? Daži Viņu iedomājas ar bargu seju. Tad šis brīdis ir tik briesmīgs, ka labāk Dievu neredzēt. Jo Dieva vaigs, kas pavērsts tiesai pret bezdievīgo pasauli ir tāds, ka no tā bēg debesis un zeme un neatrod vietu, kur aizbēgt, kur paslēpties. Tad visa dūša, viss spēks un drosme, varenība un visas pašiedomas ar to pašu brīdi ir prom. Ir tikai bailes un šausmas Visuvarenā Dieva vaiga priekšā.

Bet ticīgie zina, ka Dievs nāks savas tautas vidū, lai apkamptu katru ikvienu kā savu ilgoto un mīļoto bērnu, kuru Dievs beidzot var sastapt, ko Dievs beidzot var apkampt un apmīļot. Viņa vaigs mirdzēs dievišķā godībā, laipnībā un bezgalīgā mīlestībā. Vai ir vēl pasaulē kaut kas skaistāks, kas var sacensties ar Dieva mīļo vaigu, kas pievērsts Viņa bērniem?

Viss pārējais nobāl. Cik brīnišķīgs ir ķēniņš, kad viņš nāk pie saviem mīļajiem viesiem, kurus viņš ir gribējis redzēt savā tuvumā, kurus viņš ir tērpis sava dēla drēbēs – godības drēbēs un taisnības drēbēs. Cik pilna līksmības un mīlestības tapa šo kāzu nama visu sirds un dvēsele. Mēs to nespējam iedomāties. Tas pārpārēm pārspēs visu, ko esam šajā pasaulē izjutuši, ko esam cerējuši un domājuši. Nekur šajā pasaulē mēs nevaram būt tik līgsmi un laimīgi, kā būsim tad.

Tavs labās drēbes tev nepalīdzēs. Tavi brīnišķīgie darbi, kurus varētu uzteikt cilvēki un tevi lielīt un sacīt, tas ir īsts ticības vīrs vai īsta ticības sieva, kāzu namā var atklāties kā neticība. Bet kādreiz pasaules acīs tik nožēlojamā ticība, kurai nav nekā ko Dievam priekšā celt, kas tic un cer vienīgi uz Dieva žēlastību un laipnību un izskatās šai pasaulē tik nožēlojama – nu, jā, jūs jau tikai ticat un neko nedarāt. Bet mēs jau cenšamies un darām, un Dievs dos, mēs darīsim vēl vairāk, bet tiklīdz sakām, ka ceram vienīgi uz ticību, tad cilvēki uzreiz saka – aha, tas ir tāpēc, ka jums nekādu darbu nav. Jums jau nekā cita nav uz ko ticēt un cerēt. Šī pasaules acīs nožēlojamā ticība dos to, ka Dieva vaigs pret Viņa bērniem mirdzēs dievišķā laipnībā un nebeidzamā mīlestībā.

Visi darbu svētie, visi darbu varoņi, kas pasaules acīs būs bijuši kā spoži spīdekļi, nonāks lielā nežēlastībā. Jo nav ticības. Nav ticības.

Ķēniņš piegāja tādam cilvēkam un neuzslavēja viņa drēbes – redz, cik tu esi skaisti saposties. Viņš saka – draugs, kāpēc tu neesi tērpies kāzu drēbēs? Vai tad tur pie durvīm nedeva? Vai tad tur nepiedāvāja? Jā, piedāvāja gan. Neviens jau nevar baznīcā ienākt un tajā palikt, nedzirdējis vēsti par Dieva žēlastību, kas ticībā saņemama. Par ticību, kas vienīgā glābj. Par ticību, kas vienīgā Dievam ir tīkama. Visi to ir dzirdējuši. Tāpat arī šis. Viņš jau arī bija dzirdējis, bija redzējis, bet viņš līdz laikam bija kā spožs pāvs grozījies to vidū, kuri cerēja vienīgi uz ķēnišķo laipnību, uz piedošanu, žēlastību un ticību. Viņš noteikti viņu starpā izcēlās.

Bet tagad, kad ķēniņš viņam vaicāja, mēs lasām, viņš klusēja, precīzāk tulkojot, viņš pēkšņi apklusa, pēkšņi vairs nebija ko teikt. Viss viņa greznums, viss, ko viņš turēja par bagātību un ieguvumu, tapa par mēsliem, kas nekādā veidā nevar viņu ķēniņa priekšā darīt labāku.

Viņš tiek sasiets un izmests ārējā tumsā, kur gauža raudāšana un zobu trīcēšana.

Tā mēs redzam, kā ārēji necilā ticība, kura Dieva priekšā neceļ nekādus darbus un nopelnus un paļaujas vienīgi uz Dieva žēlastību, brīnišķā veidā iemirdzas Debesu kāzu namā.

Mīļie, mēs esam aicināti šajā priekā. Jā, mēs esam ar savām šaubām, ar savu nezināšanu, ar savu dzīvi par kuru mums liekas, ka ar to viss ir kārtībā, ka esam veiksmīgi, ka viss notiek, ja kaut kur esam pret Dieva Vārdu nostājušies, tad vai nu Dievs to nav redzējis vai arī tas Viņam ir viena alga vai arī tas nemaz nav Dieva Vārds, jo uzreiz pa pirkstiem nesit un savus zibeņus nemētā… Ar visām šīm domām mēs vēl esam ceļā.

Tikai Dieva Vārds un ticība atklāj patiesos Dieva bērnus. Tāpēc mācīsimies šo lietu – pazīt Dievu nevis no savām domām un iedomām, nevis no savas dzīves veiksmēm un neveiksmēm, bet tikai no Dieva Vārda, kas paliek mūžīgi, un tikai ticībā, kas glābj, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]