21. post Trinitatis svētdienā

Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. [Jņ.4:46-54]

Šī Evaņģēlija vieta rāda skaistu ticības piemēru, ticības darbu un pastāvēšanas veidu, proti, ka tai jāpieaug un jākļūst pilnīgai. Evaņģēlijs attēlo ticību nevis kā bezdarbīgu un sastingušu, bet kā dzīvu un darbīgu. Ja tā nenotiek, tas nozīmē, ka cilvēka sirdī ir nevis ticība, bet tikai nedzīvas, aplamas iedomas par Dievu. Jo īsta, dzīva ticība, kuru sirdī ielej Svētais Gars, vienkārši nespēj palikt dīkā. To saku tādēļ, lai neviens nejustos pārlieku drošs, – ja arī viņš ir satvēris ticību, tomēr pie tā vēl nedrīkst apstāties; ir ne tikai jāsāk ticēt, bet jādodas arvien tālāk un jāpieaug ticībā, mācoties atzīt Dievu arvien pilnīgāk.

Jo arī mūsu pretinieka velna daba ir tāda, ka viņš nevar palikt bezdarbībā, – kā Sv. Pēteris 1. Pēt.5:8 saka: “Jūsu pretinieks velns staigā apkārt, kā lauva rūkdams, un meklē, ko tas varētu aprīt.” Ja nu velns nerimstas un neiemieg, tad arī kristietim neklājas gulēt vai turēt rokas klēpī – viņam jādomā, kā kļūt stiprākam, lai varētu stāties pretī velna varai; jo velns tiek saukts par šīs pasaules valdnieku, – kā Ef. 6:12 sacīts: “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” Šis valdnieks valda pār pasauli, kūda un tracina to; viņš ir traks un neprātīgi nikns; velns nevar paciest, ka kristietis spēj šeit dzīvot, jo viņa valstībā šādi tiek izsists robs, viņa tīkli tiek saplosīti; tādēļ, ja vien būtu iespējams, velns nevienam neļautu kļūt par kristieti.

Kad ticības liesma ir iedegusies un velns to jūt un pamana, viņš tūliņ sāk izmantot savu ļauno viltību, jo zina, cik ļoti ticība var kaitēt viņam un visai viņa valstībai. Velns dedzīgi aizstāv savu valstību, cenzdamies paturēt visus cilvēkus savā varā un piespiest tos viņam paklausīt. Tādēļ ir skaidrs, ka, tiklīdz kristietis sāk ticēt, kārdinājumi un vajāšanas seko viņam pa pēdām; un, ja tas nenotiek, tā ir zīme, ka šī cilvēka ticība nav īsta un viņš nav pieņēmis Evaņģēliju. Jo nekrietnajam blēdim velnam ir vērīgs skatiens un viņš īstu kristieti uzreiz pamana. Tādu cilvēku velns visiem spēkiem cenšas novest līdz atkrišanai – viņš tam uzbrūk no visām pusēm, jo nevar paciest, ka no viņa valstības izbēgtu kaut viens cilvēks.

Tādēļ šādi dzīvot ir bīstami; jo velns ar savu viltību drīz vien var mūs pārspēt. Tā mēdz notikt pat izciliem svētajiem, kuri cieši satvēruši Dieva vārdu: kad viņi stāv stingri un domā, ka ir drošībā, blēdis ielavās viņu vidū un notriec pie zemes, cīnīdamies ar tiem tik ilgi, līdz viņi cieš pilnīgu sakāvi. Redzi, kas noticis ar tik lieliem vīriem kā Mozus, Ārons un jūdu ķēniņi: tiem ir bijusi lieliska ticība – viņi izveduši tautu no Ēģiptes, un visa tauta ticībā ir gājusi cauri Sarkanajai jūrai, cauri nāvei, cauri tuksnesim; šie cilvēki darījuši vēl daudz citu brīnumu darbu, apliecinādami savu ticību. Taču beigās viņi tomēr krīt un izposta visu, ko sasnieguši, jo baidās nomirt badā. Vai tas nav īsts posts, ka viņi, kas tādās lielās lietās pierādījuši savu ticību, gājuši cauri nāvei, cīnījušies ar to un uzvarējuši, uzskatījuši sevi par pašiem labākajiem, tomēr krīt atpakaļ, ļauj, lai vēders gūst virsroku, sāk kurnēt pret Dievu, tā ka velns ar saviem smagajiem kārdinājumiem notriec tos visus pie zemes. Tādēļ nav droši zināms, vai tas, kurš sācis ticēt, spēs pastāvēt, ja viņš nestiprinās savu ticību un netieksies tālāk.

Arī Mozus, kam tiešām bija stipra ticība, kritis kārdinājumā, – kad viņam vajadzēja ar zizli izsist ūdeni no klints, viņš šaubījās un sacīja (4. Moz. 20:10) savai tautai: “Klausaities jel, jūs, stūrgalvji! Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?” Labais Mozus, kas bija darījis tik daudz brīnumu, nu krīt gluži miesīgā izpratnē un ļaujas sava prāta spriedumam, baidīdamies, ka tautas neticība varētu viņam traucēt darīt lielus brīnumus un zīmes. Bet viņam būtu vajadzējis palikt un turēties tikai pie Dieva vārda, uzskatot to par daudz augstāku, lielāku, stiprāku un spēcīgāku nekā tautas neticība. Taču labajam vīram šāds kārdinājums izrādās pārāk smags – viņš paklūp un krīt.

Arī Jaunajā Derībā redzam līdzīgus piemērus. Sv. Pēteris bija pārliecināts un stiprs ticībā; redzēdams Kristu ejam pa ūdeni, Mt. 14:28 u. trpm., viņš savā stiprajā ticībā teica: “Kungs, ļauj man nākt pie Tevis pa ūdens virsu!” Māceklis izkāpa no laivas ūdenī – viņš bija pārliecināts, ka ūdens viņu nesīs. Sv. Pēterim bija lieliska ticība un izcils gars – viņš uzdrīkstējās kāpt ūdenī un doties tieši pretī briesmām, jā, gluži vai pašā nāvē; apustulis to darīja droši un bezbailīgi, paļaudamies uz Kristu. Un tieši tad, kad Sv. Pēteris jutās drošībā, pēkšņi sacēlās vējš un nāca negaiss. Šajā brīdī viņš aizmirsa vārdu un ļāva ticībai apdzist, tādēļ arī sāka grimt, ļaudams velnam izraut ticību no sirds. Kur nu ir Pētera ticība? Ticība ir trausla lieta – cilvēks var paklupt un kļūdīties jebkurā brīdī. Un velns nepalaiž garām nevienu izdevību, – ja cilvēks zaudē modrību, velns jau ir uzvarējis.

Bet cik noturīgas bija ļaužu domas par Kristu? Ļaudis Viņu uzskatīja par pravieti un pieķērās Viņam tik ļoti, aizstāvēja Viņu ar tik lielu dedzību, ka arī tautas valdnieki izbijās un neuzdrīkstējās Viņu aizskart. Bet, kad Kristus tika sagūstīts un sasaistīts, vests uz soda vietu un sists krustā, tauta no Viņa novērsās. Ak, vai, nu Viņš vairs tiem nebija pravietis – nebija neviena, kurš gribētu stāvēt Viņam līdzās, jā, ļaudis arī paši sauca: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” (Lk. 23:21) Un visbriesmīgāk bija tas, ka pat Kristus mācekļi novērsās no Viņa. Kur tad nu palika viņu ticība un svētums?

Tāpat notiek arī tagad, mūsu laikos. Sākumā, kad Evaņģēlijs tikko bija atspīdējis, tas bija jauks pasludinājums un visa pasaule vēlējās kļūt par kristiešiem – neviens negribēja būt Evaņģēlija pretinieks. Bet, tiklīdz tika aizskarta un nopelta mūku, priesteru un mūķeņu dzīve un mise, visi Evaņģēlija sekotāji sāka atkrist viens pēc otra – gluži kā lapas rudenī krīt no kokiem. Un vēlāk, kad tika aizskarti valdnieki, Evaņģēlijs tika vēl briesmīgāk vajāts un nomākts. Velns nesnauž, tādēļ arī rodas tik daudz novirzienu un sektu. Cik gan daudz sektu mums bijis pēdējā laikā! Viens ir rīkojies ar zobenu, otrs ķēries pie Sakramenta, trešais – pie Kristības. Velns nesnauž – viņš rada arvien vairāk sektu, cenzdamies panākt, lai baznīcai vairs nebūtu pareizas mācības. Un ir pamats baidīties, ka galu galā viņam tas var izdoties, – viņš piepildīs visu vācu zemi ar dažādiem novirzieniem, tā ka vairs nebūs nevienas kanceles, no kuras tiktu sludināts Dieva vārds, – kā tas bija iepriekš; mūsu ienaidnieks visiem spēkiem pūlas nepieļaut, lai pareizā mācība nāktu gaismā, jo viņš to nevar paciest.

Ir grūti izbēgt no šāda ienaidnieka, kas mums pielavās un uzglūn it visās vietās, uzbrukdams ar tādu spēku, ka arī mācīti vīri atkrīt un izredzētie klūp, – kā tas noticis ar Mozu, Sv. Pēteri un apustuļiem. Mēs domājam, ka esam drošībā, tā ka ļaujam velnam mums pielavīties nepamanītam, un neviens par to neraizējas. Mums vajadzētu lūgt un piesaukt Dievu, lai Viņš uzturētu Evaņģēliju un ļautu savam svētajam vārdam tikt sludinātam un izplatīties; taču neviens nerūpējas un nelūdz, lai tas notiktu. Tādēļ arī Dievs mums ļaus veseliem bariem krist velna nagos. Un tad mums būs beigas – viņš notrieks mūs pie zemes un iegrūdīs vislielākajā postā mūsu pašu pārgalvības un nolaidības dēļ.

Arī sektantus velns spēj pārliecināt, ka viņiem ir taisnība, – kā ariāņi bija pārliecināti, ka māca pareizi. Un nebija neviena, kurš būtu sapratis, vai sektantiem ir vai nav taisnība. Bet kristietis pakļauj savu prātu un jūtas Dieva vārdam – viņš pazemīgi saka Dievam: “Mīļais Kungs, lai gan esmu pārliecināts par savu lietu, tomēr bez Tevis nevaru to uzturēt; palīdzi man, citādi būšu pagalam!” Viņš gan ir tikpat pārliecināts kā Sv. Pēteris, iedams pa ūdens virsu un zinādams, ka ūdens viņu nesīs; arī apustulis neredzēja nekādus šķēršļus. Bet, kad cēlās vējš, Pēteris ieraudzīja, kā viņam pietrūkst. Šis piemērs mums jāņem vērā; jo, lai arī cilvēks ir pārliecināts un vislabākajā veidā apbruņots ar skaidrajiem Rakstu vārdiem, tomēr tikai Dieva spēkos, varā un Viņa ziņā ir aizstāvēt un pasargāt mūs no velna, mūsu niknākā ienaidnieka.

Bet tas notiek tādēļ, ka Dievs grib mūs darīt modrus un uzturēt bijībā, lai mēs arvien rūpētos par savu ticību un lūgtu Viņu: “Kungs, palīdzi mums, vairo mūsu ticību (Lk. 17:5), jo bez Tevis esam pazuduši!” Mūsu sirdīm arvien ir jāpaliek tādām, it kā mēs tikai šodien sāktu ticēt; mums ik dienu jāizturas tā, it kā mēs vēl nebūtu dzirdējuši Evaņģēliju, – mums jāsāk ik dienu kā no jauna. Tāda ir ticības daba – tā bez mitas turpina pieaugt un dodas arvien tālāk. Jo velns, kā jau sacīts, nevar rimties, – saņēmis triecienu, viņš atkal ceļas augšā; ja tiešs uzbrukums neizdodas, tad viņš cenšas piezagties no mugurpuses; viņš laužas mūsu namā caur jumtu vai mēģina izrakties zem sliekšņa, pūlēdamies tik ilgi, līdz tiek iekšā, un izmanto visu savu viltību; ja viens mēģinājums neizdodas, viņam padomā arvien ir vēl kas cits, un viņš turpina uzbrukt tik ilgi, līdz ir izcīnījis uzvaru.

Turpretī cilvēks ir tikai nabaga vājš radījums, – kā Sv. Pāvils saka 2. Kor. 4:7: “Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos..” Šī manta ir Evaņģēlijs; es pats salīdzinājumā ar to esmu vājāks nekā pods salīdzinājumā ar podnieku. Māla trauks ir trausla lieta, ko pavisam viegli var sasist, un tad viss, kas tajā ir atradies, uzreiz izbirst. Tā nu velns, redzēdams, kāds dārgums ir ticība un ka tā glabājas tik trauslos traukos, trako un plosās, dusmīgi sacīdams: “Es stāšos tev pretī un sasitīšu šo podu! Tev ir liels dārgums, bet es to izkaisīšu; ja vien es tiktu tev klāt, tad gan es ātri vien sasistu šo trauku – tu taču neesi nekas vairāk kā nabaga nožēlojams māla trauks!”

Tā Dievs liek šādiem “nabaga traukiem” atrasties ienaidnieku vidū, kur tie itin viegli var aiziet bojā. Velns vienā mirklī spētu iznīcināt ļaudis visā zemē, tādēļ viņš ir dusmīgs, ka Dievs rīkojas tik ģeķīgi un liek viņam pretī necilus māla traukus, – viņš taču ir lielais un varenais šīs pasaules kungs un valdnieks! Arī man nepatiktu, ja es būtu stiprs vīrs, bet kāds mani gribētu ķircināt ar salmiņu; es dusmās salauztu salmu un labprātāk redzētu, ka ienaidnieki stājas man pretī ar šķēpiem, zobeniem un smagām bruņām. Arī stiprajam Goliātam nepatika, ka Dāvids uzdrīkstējās stāties viņam pretī tikai ar nūju, bez ieročiem un bruņām, 1. Sam. 17:43. Velns ir dusmīgs, ka Dievs grib izjaukt viņa nodomu ar miesas un asiņu palīdzību. Ja viņam stātos pretī kāds liels gars, tas nebūtu tik kaitinoši; jo velnam īpašu nepatiku rada tas, ka viņam uzdrīkstas spītēt nožēlojams tārpu maiss, ka trausls māla trauks stājas pretī tik spēcīgam valdniekam. Sv. Pāvils saka – Dievs ielicis savu dārgumu vājā, trauslā traukā; jo cilvēks ir vājš, viņš ātri vien kļūst dusmīgs, skaudīgs, pārgalvīgs un ir vēl citu trūkumu pārpilns – velns viegli sasit šo trauku. Ja Dievs dotu viņam vaļu, velns drīz vien sasistu visus traukus. Un to viņš panāk ar aplamas mācības palīdzību. Bet – kā Sv. Pāvils saka – tas viss notiek, lai mēs zinātu, ka saglabāt šo dārgumu nav mūsu, bet tikai Dieva spēkos. Tā Dievs spītē velnam un saka: “Tu, stiprais gars, Es likšu tev pretī vāju, necilu trauku – mēģini to uzveikt!” Tas velnam rada lielu nepatiku, tādēļ viņš staigā apkārt, kā lauva rūkdams, cenzdamies salauzt un satriekt šos nabaga traukus.

Redziet, ko velns ir darījis ar praviešiem, kuri nākuši no zemnieku vidus![1] To tiešām nav darījis cilvēks, bet pats velns, kas gribējis sasist podus un daudzus arī ir sasitis, tā ka ticība un Rakstu vārds pagaist no ļaužu sirdīm.

Jā, nāks vēl daudz vairāk dažādu novirzienu veidotāju, un būs tādi, kuri neuzskatīs Kristu ne par Dievu, ne par Jaunavas Dēlu. Jo velna viltīgā daba ir tāda, ka, ja viņam kas tiek atņemts, viņš atrod un paņem sev ko citu. Tā tas ir bijis jau iesākumā un būs arī turpmāk. Un tas viss tādēļ, lai mēs rūpētos par savu ticību, paceltu acis uz debesīm un atzītu Dievu, lūgdami, lai viņš vairo un sargā ticību, ko mūsos ir ielicis un iesācis, ar savu spēku uzturēdams mūs, trauslos māla traukus. Bet velns labprāt sasistu katru trauku un samīdītu to ar savām kājām. Tos, kuri jau pieder viņam, viņš sagrābj savos nagos un priecājas par tiem. Tas būtu ievads attiecībā uz šo Evaņģēlija vietu; tālāk aplūkosim visu pēc kārtas. Evaņģēlists saka:

“Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims,
Kapernaumā.”

Daudziem ļaudīm bērni ir slimi; taču šeit mums jāpamana, ka tālāk evaņģēlists saka:

“Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu.”

Te sākas ticība, kas paļaujas uz Kristu. To, ka galma vīram bijusi ticība, skaidri norāda Evaņģēlija vārdi; jo viņš ir dzirdējis par Kristu – par to, ka Viņš dziedina slimos. Šai vēstij galma vīra sirds pieķeras un turas pie Kristus, domādama: “Ja Kristus palīdz citiem cilvēkiem, Viņš palīdzēs arī man un dziedinās arī manu dēlu.” Šis cilvēks uzskata Kristu par tādu Vīru, kurš spēj ļaudīm palīdzēt; viņš gaida no Kristus visu labo. Tā ir īsta kristieša sirds, kas turas pie Kristus. Ja šis galma vīrs būtu šaubījies, viņš nebūtu nācis pie Kristus; tad viņa sirds būtu domājusi: “Šis Cilvēks gan palīdz citiem, bet kas zina, vai Viņš palīdzēs arī man?” Tā viņš būtu vilcinājies ar savu lūgumu. Bet viņa ticība ir dzīva, tādēļ viņš ceļas un iet pie Kristus; tas ir ticības iesākums.

Nu redzēsiet, kā Kristus viņam iebilst un kā viņa ticība tiek pārbaudīta, kad mūsu Kungs saka:

“Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”

ā gan tas saskan? Kristus saka: “Jūs neticat, kaut arī jums ir ticība!” Arī Sv. Pēterim mūsu Kungs saka: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” (Mt. 14:31). Pēteris bija pārliecināts un ticēdams kāpa no laivas ūdenī, bet, kad viņš pamanīja vēju, tad sāka šaubīties un grimt. Tāpat arī šeit: labais vīrs dzirdēja citus runājam, ka Kristus palīdz ikvienam. Viņš ticēja šiem vārdiem, tādēļ nāca pie Kristus. Bet, dzirdēdams, ka Kristus liedzas nākt viņa namā, viņš sāk zaudēt ticību un raizēties, ka Kungs viņam nepalīdzēs. Tas ir nopietns trieciens un pārbaudījums šī cilvēka ticībai, kas vēl tik tikko ir sākusies. Jo šie ir bargi vārdi: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Šie vārdi galma vīram rada kārdinājumu un šaubas, tā ka viņš paklūp. Velns stāv galma vīram aiz muguras un saka: “Ej vien uz mājām un rūpējies par savām lietām pats – Kristus tev nepalīdzēs.” Taču galma vīrs neatkāpjas, bet saka Kungam Kristum:

“Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.”

Viņa ticība jau ir gandrīz pazudusi un izdzisusi. Taču Kristus šo cilvēku neatstāj, bet palīdz viņam piecelties un saka:

“Ej, tavs dēls ir dzīvs.”

Šim vīram tiešām bijusi lieliska ticība – citādi viņš nebūtu saucis Kristu pie sava dēla. Bet kā tad galma vīram pietrūkst? Vaina ir tāda, ka viņš tic: “Ja Kristus nāktu manā namā, tad Viņš varētu manu dēlu dziedināt; bet, nebūdams tur, Viņš to nespēs darīt.” Šis vīrs vēl nespēj ticēt, ka Kristus var cilvēku dziedināt, pat nebūdams viņa tuvumā. Tādēļ viņa ticībai jāsniedzas tālāk un jākļūst stiprākai. Vājā ticība ir pagalam, trauciņš ir sasists – galma vīrs domā, ka nu viņa dēls mirs. Bet Kristus palīdz galma vīram atkal piecelties, stiprina viņa ticību un saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Nu šis cilvēks sper soli ārā no savas sākotnējās ticības, kas uzskatīja, ka Kristus spētu palīdzēt dēlam tikai tad, ja būtu viņa tuvumā. Tagad galma vīrs iemanto augstāku ticību – viņš tic Dieva vārdam. Ja viņš nebūtu ticējis vārdam, tad nebūtu piekāpies, iekams Kristus nenāktu viņa namā; bet viņš satver vārdu, tic tam un turas pie tā; jo dēls ir mājās, bet tēvs ir kopā ar Kristu.

Tēvs uzņem vārdu savā sirdī un saka pie sevis: “Mans dēls ir slims, bet es viņu atradīšu veselu.” Tā bija ticība, kas stājās pretī prāta spriedumam un cilvēka pieredzei. Jo prāts teiktu: “Kad gāju projām no sava dēla, viņš bija slims; kādu es viņu atstāju, tādu arī atradīšu.” Bet ticība apgalvo pretējo – tā turas pie vārda un gremdējas tajā, nešaubīdamās, ka būs tieši tā, kā Kristus saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.”

Tā ir krietna un stipra ticība, kas ļauj cilvēkam novērsties no sajūtām un prāta gudrības, gremdējot sirdi pavisam nelielā vārdā un rodot tajā drošību un mieru. Jo, kad Kristus saka: “Tavs dēls ir dzīvs,” tad šis cilvēks apliecina: “Tā tiešām ir, un es savu dēlu atradīšu dzīvu.” Tā nu ticība nepaliek bezdarbīga un klusa, bet tiecas tālāk un augstāk.

Tāpat Kristus izturas pret mums – Viņš ļauj mums pieredzēt kārdinājumus, lai mēs pieaugtu ticībā. Ja dzīves beigās, kad būs jāmirst, mums būtu šāda ticība, mēs tomēr varētu pastāvēt, – kā arī Kristus Mt. 17:20 saka: “Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” Sinepju graudiņš ir pavisam mazs, bet, kam ir kaut vai tik liela ticība, tas noteikti tiks pestīts. Nav jāspriež pēc tā, ka mūsu ticība ir maza; mums tikai jāraugās, lai putni neapēstu šo sinepju graudiņu – lai velns neizrautu ticību no mūsu sirdīm. Nav svarīgi, cik maza ir ticība; ir tikai jāuzmanās, lai tā netiktu iznīcināta.

Pēterim, kad viņš gāja pa ūdens virsu, bija lieliska ticība, tā ka viņš bez šaubīšanās paklausīja Kristus vārdiem un kāpa ūdenī, tādēļ arī ūdens viņu nesa un viņš negrima. Ja apustulis būtu palicis šādā ticībā, viņš būtu varējis iet pa ūdeni vai simts jūdzes; taču viņš sāk svārstīties un grimst. Tāpat arī Mozus, kam bija stipra ticība, tomēr atkrita no tās. Tādēļ nav svarīgi, vai ticība ir stipra vai gluži vāja, – lai cik maza tā būtu, tai tikai jāpaliek un jāpastāv. Var notikt, ka tas, kam ir pavisam niecīga ticība, paliek tajā, turpretī tas, kuram bijusi stipra ticība, sāk šaubīties un grimt. Mozum un Pēterim bija liela un stipra ticība, tā ka Mozus ticībā izveda tautu cauri Sarkanajai jūrai un nāvei, savukārt Pēteris bezbailīgi sāka iet pa ūdens virsu. Taču šie vīri atkrita no ticības – tikai Dievs panāca to, ka viņi atkal to atguva. Bet ļaundaris pie krusta, reiz satvēris ticību, arī palika pie tās.

Dievs tā dara tādēļ, ka grib novērst mūsu pārdrošību un panākt, lai mēs nebūtu spītīgi un stūrgalvīgi, bet arvien paliktu Dieva bijībā. Jo, kad nāk kārdinājums, mēs itin viegli krītam maldu varā. To rāda skaistā līdzība par koku, kurš pavasarī sazaļo un uzzied tik bagātīgi, ka kļūst gluži balts un ir vienos ziedos. Bet, kad nāk lietus, tas norauj daudz ziedu. Kad augļi aizmetas un nāk vējš, tas norauj tik daudz mazo auglīšu, ka šķiet, it kā no koka snigtu sniegs. Kad augļi kļūst lielāki, nāk kāpuri, kas sagrauž augļus tik ļoti, ka labi ja divdesmitā, jā, pat tikai simtā daļa visu augļu paliek labi un nebojāti. Tāpat notiek arī ar Evaņģēliju: kad tas tikko ir atskanējis, ikviens vēlas būt kristietis un Evaņģēlijs ikvienam ir tīkams, bet, kad nāk kārdinājumu vējš vai lietus, ļaudis pulkiem vien novēršas no Evaņģēlija. Un tad vēl nāk novirzieni un sektas – vaboles un tārpi, kas sagrauž un sabojā Evaņģēlija augļus; rodas tik daudz aplamu mācību, ka tikai pavisam nedaudzi paliek pie Evaņģēlija.

Šī līdzība ir īsta ticības zīme un tēls. Tā nu, lai mēs saglabātu ticību, mums vispirms jāraugās, lai neesam pārdroši, bet paliekam Dieva bijībā. No Dieva žēlastības esam kļuvuši bagāti, saņemdami Viņa vārdu un izrauti no smagās tumsības dzīlēm. Bet mēs aizmirstam vārdu, kļūstam vāji un nepievēršam vārdam daudz uzmanības – mēs vairs nejūtam tā jauko garšu. Kad nu reiz pie mums ielauzīsies viltus pravieši ar savām aplamajām mācībām, kad pats velns iebrāzīsies pie mums un atradīs mūs bezdarbīgus, mūsu namu tukšu un izslaucītu, tad viņš ņems līdzi septiņus citus velnus, vēl ļaunākus nekā viņš pats, un ar mums kļūs sliktāk nekā sākumā. Ja arī tā notiktu, mums tomēr nav jākrīt izbailēs, bet citam citu jāpamāca turēties pie Dieva, lūgt Viņu un sacīt: “Mans žēlsirdīgais Dievs, Tu esi man ļāvis kļūt par kristieti, palīdzi, ka varu tāds palikt un dienu no dienas pieaugt ticībā! Kaut arī visa pasaule atkristu no ticības un ikviens sekotu kādai sektai, ja velns sasistu visus traukus, tomēr par to es neraizētos, bet raudzītos tikai, lai ar Tavu dievišķo palīdzību varu palikt pie Evaņģēlija.” Cilvēkam vajadzētu spriest tā, it kā viņš būtu viens pats visā pasaulē. Arī mūsu dzīves beigās, nāves priekšā notiks tieši tā – neviens netieksies palīdzēt citiem cilvēkiem, bet katram vajadzēs rūpēties pašam par sevi.

Tā nu šī cilvēka ticība ir bijusi skaista un cēla. Viņš dzird vārdus: “Tavs dēls ir dzīvs,” un tic tiem; viņš dod godu Dievam, satver Viņa vārdu un turas tikai pie tā, nemeklēdams neko citu. Savukārt Dievs dod godu viņam un dara viņa dēlu atkal dzīvu. Dievs stiprina viņa ticību un neatstāj viņu šaubu varā, bet dara pārliecinātu un stipru ticībā, ļaudams tajā pieaugt un stiprināties arvien vairāk. Dievs negaida, līdz galma vīrs nonāks mājās, bet, kamēr viņš vēl ir ceļā, pasludina viņam dēla dziedināšanu, liek kalpiem steigties viņam pretī ar priecīgo vēsti: “Tavs dēls ir dzīvs.” Jo Dievs nevar neatbildēt godīgai sirdij, kura paļaujas uz Viņu, turas pie Viņa vārda un novēršas no visām citām lietām, uzlūkojot tikai Dieva vārdu. Te nu Dievs nevar palikt apslēpts – Viņš nāk šādā sirdī un dara tur sev mājas vietu, – kā sacīts Jņ. 14:23. Tā Dievs ir bagātīgi atklājies šim galma vīram, lai liktu saprast, kāda ir bijusi šī cilvēka ticība, proti, īsta un godīga ticība, kas turas tikai pie vārda.

Kas gan var būt vēl iepriecinošāk kā – ticēt Dieva vārdam un neļaut nekādam kārdinājumam sevi no tā novērst, bet vienkārši aizvērt acis un neredzēt nevienu no velna kārdinājumiem, nolikt malā visas gudrības un viltības, visus prāta spriedumus un vienkārši sacīt: “To ir teicis Dievs, un Viņš nevar melot.” Es saku: nav nekā priecīgāka par šādu ticību. Jo, ko mēs šādā ticībā lūdzam no Dieva, to arī no Viņa saņemam – bagātīgāk, nekā jebkad būtu varējuši vēlēties, un Dievs ir pie mums ātrāk, nekā mēs būtu varējuši iedomāties. Un, visu apkopojot, – ir svarīgi tikai, lai mēs ticētu un uzticētos; tādēļ evaņģēlists saka tik daudz šķietami lieku vārdu:

“Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.””

Tas viss sacīts tādēļ, lai mēs, ja vien ticam un uzticamies Dievam, arī zinātu, ka Viņš mums bagātīgi dos visu, ko lūdzam. Un evaņģēlists noslēgumā saka:

“Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu.”

Galma vīrs bija tā pieaudzis ticībā, ka ne vien pats tika šai jomā paaugstināts, bet arī veda pie ticības citus cilvēkus. Viņš ne tikai palika pie savas ticības, ne tikai ļāva savai ticībai darboties, lai tā nepaliktu viņa sirdī bezdarbīga, bet arī apliecināja to vārdos, sludinādams un slavēdams Kristu un to, kā bija pie Viņa nonācis, saņēmis no Viņa mierinājumu un palīdzību savas ticības dēļ; tā viss viņa nams nāca pie ticības. Jo tāda ir ticības daba – tā velk pie sevis arī citus ļaudis, izpaužas un mīlestībā dara darbus, – kā Sv. Pāvils Gal. 5:6 saka, ticība darbojas mīlestībā. Jo ticība ir dzīva, tā nevar ne klusēt, ne palikt bezdarbībā, kā ķēniņš Dāvids Ps. 116 saka. Sv. Pāvils to attiecina uz ticīgu cilvēku un 2. Kor. 4:13 saka: “Es ticēju, tāpēc es runāju.” Ticība nevar rīkoties citādi – tai jāizpaužas un jārunā, jo tā nevar klusēt – ticībai ir jābūt noderīgai tuvākajam. Galma vīram pašam ir ticība, taču viņš pie tās vien nepaliek, bet ļauj savai ticībai izpausties. Viņš grib sludināt savai saimei, kā viņš ir nonācis pie Kristus un saņēmis no Viņa mierinājumu; un arī visa šī cilvēka saime ticēs Dieva vārdam.

Tā arī mums, ja ticam, ir jāatdara mute un jāapliecina žēlastība, ko Dievs mums parādījis. Tas arī ir lielākais un augstākais ticības darbs, ka cilvēki cits citam sludina un māca Dieva vārdu, – kā Sv. Pāvils Rom. 10:10 saka: “Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību – pestīšana.” Ja cilvēks kaunas Dieva vārda dēļ un grib to noklusēt, kad tas būtu jāsludina, tā ir droša zīme, ka viņa ticība nav īsta un stipra.

Mēs redzam, ka Kristus nešķiro vājos un stipros. Viņš negrib atraidīt nevienu; jo arī maza ticība ir ticība, – ja vien tā paliek un pastāv, tad arī kļūst arvien stiprāka. Kristus ir nācis pasaulē, lai uzņemtu, panestu un paciestu vājos. Ja Viņš būtu tikpat nepacietīgs kā mēs, tad drīz vien teiktu mums: “Ej projām no manis, Es tevi negribu, jo tu netici tā, kā vajadzētu.” Kurš tad no Viņa saņemtu palīdzību? Bet lielākā prasme ir – saudzīgi izturēties pret vājajiem, nevis tos biedēt un nepacietīgi padzīt. Ja arī šodien viņi nav stipri, tomēr jebkurā mirklī viņi var uzņemt vārdu bagātīgāk nekā mēs, kas uzskatām sevi par stipriem.

Tā mums piederas citam citu mācīt un pamācīt, lai mēs visi turētos pie Dieva vārda. Ja paliekam un turamies pie vārda, tad esam pietiekami stipri, lai stātos pretī velnam; mūsu spēks ir vārdā, kaut arī paši vēl esam vāji. Bet velnam, kas vienā mirklī spētu sasist visus šos māla traukus un kam visi cilvēki ir gluži kā sīka pūciņa, kuru viņš var aizpūst, kur un kad vien vēlas, – nu viņam šī pūciņa kļūs smagāka nekā visas debesis un zeme. Ar to pietiktu par šo Evaņģēlija vietu.

Mēs esam mēģinājuši izveidot mūsu vācu misi. Jūs zināt, ka mise ir pats svarīgākais publiskais amats, kas iedibināts kā mierinājums īstiem kristiešiem. Tādēļ es jūs, kristieši, lūdzu: lūdziet un piesauciet Dievu, lai mums viss izdodas pēc Viņa prāta. Jūs jau daudzkārt esat dzirdējuši, ka neklājas mācīt neko tādu, par ko mēs nezinām, vai tas ir Dieva vārds. Tāpat neklājas neko iedibināt, nedz atcelt, ja nezinām, vai tas patīk Dievam. Šādās lietās nedrīkstam sekot paši sava prāta spriedumam; jo, ko neiesāk pats Dievs, tas arī neizdosies. Tādēļ arī tik ilgi esmu atturējies no vācu mises, lai nedotu iemeslu novirzienu veidotājiem iedibināt ko jaunu, neapsverot un neņemot vērā, vai tas būs pēc Dieva prāta. Bet tagad, kad tik daudzi no visām zemēm ar vēstulēm un rakstiem lūdz un spiež mani šai lietai pievērsties, mēs vairs nevaram aizbildināties un atrunāties; mums jāatzīst, ka tāda ir Dieva griba. Ja nu šajā misē būtu iezadzies kas tāds, kas nāk no mums pašiem, tam jāiznīkst un jāiet bojā, lai cik skaists un ievērojams tas šķistu cilvēku acīm. Bet tam, kas nāk no Dieva, ir jāpaliek un jāturpinās, kaut arī tas izskatītos ģeķīgi. Tā ir ar visām lietām, kuras dara pats Dievs, – tām jāturpinās arī tad, ja nevienam tās nepatīk. Tādēļ es aicinu: lūdziet Dievu, lai tad, ja šī būs īsta mise, tā nestu slavu un godu Dievam.

---

[1] – Radikāli noskaņotie vācu zemnieki, kas, smago sociālo apstākļu un reliģiskā fanātisma mudināti, 1525. gadā uzsāka plašu sacelšanos dienvidos un Vidusvācijā.