21. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. [Jņ.4:46-54]

„Bet vai cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” – kādā vietā jautā Jēzus. Zinot, ka mūsdienās ticīgo skaits mērojams miljardos, šāds jautājums varētu radīt zināmu izbrīnu vai arī pārliecību, ka Jēzus atnākšana noteikti nav gaidāma tuvākajā laikā. Diemžēl ar ticības lietām viss nav tik vienkārši, kā to liecina statistika. Lai gan daudzi cilvēki sakās ticam Jēzum, tomēr maldīgi būtu domāt, ka viņu ticība patiešām ir tāda, kādu sagaida Jēzus. Kad Jēzus otrreiz ieradīsies šajā pasaulē, lai spriestu pēdējo tiesu, viss būs atkarīgs no ticības. Vislielākā traģēdija tad būtu tā, ja izrādītos, ka mēs gan esam uzskatījuši sevi par ticīgiem cilvēkiem, bet patiesībā tādi neesam. Šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām par kādu cilvēku, kura ticība bija ļoti kļūdaina. Tā kā ticība bieži izrādās maldīga, tad visi kopīgi pārbaudīsim savu ticību, jautājot – Vai mūsu ticība ir Jēzum pieņemama vai nē?

Pirmkārt, ticība bieži ir tāda, kas balstās šīs zemes lietās. Tieši tāds bija tetrarha Hēroda Antipas galminieks, par kuru mums tiek stāstīts šīs dienas evaņģēlijā. Šā vīra dēls gulējis slims netālajā Kapernaumas pilsētā. Izdzirdējis, ka Jēzus ieradies Galilejā, galminieks tūdaļ devās pie Viņa. Tā kā viņa dēls grasījās mirt, izmisuma pārņemtais tēvs, meklēja palīdzību. Jēzus bija viņa pēdējā cerība, jo par Viņa neparastajām spējām klīda dažādi nostāsti. Un tā nogājis pie Jēzus, galminieks lūdza, lai Viņš nāktu un dziedinātu viņa dēlu. Protams, normālos apstākļos galminieks neko tamlīdzīgu nedarītu, bet tagad viņam nebija citas izejas. Jēzum tas viss diez ko nepatika. Vismazāk Viņš vēlējās, lai ļaudis Viņu uzskatītu par kādu brīnumdari-dziednieku vai kaut ko tamlīdzīgu. Tādēļ, raudzīdamies uz galminieku, Viņš skumji konstatē grēcīgam cilvēkam tik raksturīgo trūkumu: „Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Tomēr galminieks neatlaižas. Viņam šī ir pēdējā cerība, un, ignorēdams Jēzus sacīto, viņš pazemīgi turpina lūgt: „Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” No tā mēs varam noprast, ka viņš joprojām Jēzu uzskata par kādu īpašām spējām vai zināšanām apveltītu cilvēku, kas ieradies pie viņa dēla, varētu tam palīdzēt. Šī ticība ir ļoti vāja un tai nepieciešamas zīmes un brīnumi, bez kuriem tā varētu izsust jebkurā brīdī. Arī mūsu dienās daudzi tic Jēzum, cerībā iegūt palīdzību šīs zemes lietās. Vieni tic, ka Jēzus tiem varētu palīdzēt viņu biznesa lietās. Citi cer, ka Jēzus būtu labākais sargs pret visādām briesmām un nelaimēm. Vēl citi domā, ka Jēzus varētu aizstāt ārstus, paglābjot tos no slimībām un palīdzot izveseļoties. Šo uzskaitījumu mēs varētu turpināt un turpināt. Tagad uz brīdi pieļausim, ka Jēzus varētu šādas dāvanas kādu laiku vairs neizdalīt. Pieļausim, ka mūsu laicīgais darbs nesekmētos, mēs piedzīvotu dažādas bēdas un nepatikšanas un ilgstoši slimotu. Kas paliktu pāri no mūsu ticības? Uz šo jautājumu nav nepieciešams atbildēt, jo ir skaidrs, ka no mūsu ticības nepaliktu pāri pilnīgi nekas.

Otrkārt, ticība bieži ir tāda, kuru varam saukt par maldinātu ticību. Jēzus dažos skopos vārdos apsolīja galminiekam palīdzību. Šis, tik skopajos vārdos ietērptais, apsolījums likās neiespējams un neticams, tomēr galminieks tam noticēja. Iespējams gan, ka viņš ticēja tikai tādēļ, ka viņam nebija citas cerības. Tomēr šis Jēzus apsolījums izrādījās izšķirošais. Arī mums Viņš ir devis savu apsolījumu, savu goda vārdu. Īsumā tas ir šāds – Es esmu nopelnījis jums visu jūsu grēku piedošanu un tādēļ jums ir atvērts ceļš atpakaļ pie Dieva. Ja jūs paliksiet ticībā šim apsolījumam līdz galam, jūs tiksit augšāmcelti no nāves un dzīvosiet kopā ar Mani un Tēvu jaunā pasaulē, kur grēka un nāves vairs nebūs. Tas ir mūsu ticības saturs, bet cik daudz ir to, kas tam patiesi tic? Dzīves pieredze liecina, ka šāda ticība šajā pasaulē ir ārkārtīgi reta parādība, un cilvēki viegli pakļaujas maldiem. Pat veselas baznīcas mūsdienās vairāk cer uz panākumiem šajā pasaulē, nekā uz jauno Dieva apsolīto pasauli. Ļoti populāras mūsdienās ir, tā saucamās, harizmātiskās baznīcas, kas sludina ticību Jēzum, kas viņus darīšot bagātus, veselus un veiksmīgus šajā pasaulē. Arī daudzas vēsturiskās baznīcas savu piepildījumu mūsdienās cenšas rast sociālajā darbā, nevis grēku piedošanas un nākamās dzīves sludināšanā. Tādēļ daudzas baznīcas ir pārvērstas par sava veida sociāliem klubiem ar dažādiem pulciņiem, komitejām, grupējumiem un novirzieniem. Draudzes locekļiem no kancelēm nākas dzirdēt psiholoģiska rakstura padomus, un mācītāji sevi drīzāk redz kā psihoterapeitus, nevis Evaņģēlija sludinātājus. Tā cilvēki iegūst maldīgu ticību, ko varētu saukt par ticību šīs zemes dzīvei un lietām. Apustulis Pāvils šādus ļaudis sauc par visnožēlojamākajiem cilvēkiem. Kādēļ? Tādēļ, ka viņu ticība ir nederīga. Šāda ticība ir tikpat liktenīgi nederīga, cik liktenīga ir uzticēšanās nepareizam ceļa rādītājam vai nepareizām zālēm. Ja esi izvēlējies nepareizo ceļu, tad nekāda ticība tev nepalīdzēs sasniegt vajadzīgo mērķi, ja esi iedzēris nepareizas zāles, tad ticība zālēm tevi nepadarīs veselu. Tev ir jāzina arī, ka pārāk liela uzticēšanās savai dzīves pieredzei un pat dažādiem brīnumiem var būt ārkārtīgi postoša. Arī velns spēj radīt dažādus brīnumus un pārdzīvojumus cilvēkā. Turklāt velns pat izliekas par gaismas eņģeli, cenzdamies pievilt pat izredzētos. Tas ir, viņš izliekas par Dievu, lai ar dažādiem brīnumiem un neparastām lietām pieviltu ticīgos. Mūsu prāts un dzīves pieredze nespēj mūs paglābt no velna meliem. To spēj vienīgi paļāvība uz Dieva Vārdu, kas ir drošs un nemaldīgs dzīves pamats.

Treškārt, ticība var būt sekla jeb virspusēja. Tāda bija galminieka ticība. Pie Jēzus viņu dzina vienīgi viņa neatliekamā vajadzība, cerība glābt mirstošo dēlu. Viss, ko viņš gribēja saņemt no Jēzus, bija tikai praktiska, fiziska palīdzība. Galminieks gan bija dzirdējis par Jēzus brīnumdarbiem, bet to nozīmi viņš neizprata. Jēzus brīnumdarbi liecināja, ka pasaulē ieradies pats Dievs, lai piepildītu savus lielos apsolījumus un glābtu cilvēci. Galminieks viņā redzēja tikai brīnumdari, kas varētu palīdzēt glābt viņa dēlu no slimības. Sastapies ar Dieva Dēlu, viņš domāja tikai par sava dēla fizisko glābšanu. Protams, mēs varam saprast viņa situāciju, bet Jēzum bija daudz kas vairāk, ko galminiekam dot. Tā nu mums jāmācās savā ticības dzīvē nebūt virspusējiem un sekliem, nedomāt tikai par spiedošām vajadzībām, bet arvien paturēt prātā visu to lielo svētību, kuru Jēzus mums grib dāvināt. Jo savādāk notiek tā, ka tiklīdz mūsu spiedošā vajadzība ir apmierināta, mēs aizmirstam Jēzu, aizmirstam Dievu un dzīvojam tālāk it kā nekas nebūtu noticis.

Mūsdienu pasaule ir seklas ticības pilna. Cilvēki ir kļuvuši ārkārtīgi aizņemti ar savām ikdienas rūpēm, darbiem un izklaidēm. Bieži vien darbs prasa tik daudz laika un spēka, ka cilvēki jūtas iztukšoti un izsmelti. Brīvajās dienās tie vienkārši grib gulēt vai kaut kā izklaidēties. Laika, spēka un vēlēšanas domāt par Jēzu, lasīt un pārdomāt Dieva vārdu tiem vienkārši nav. Labākajā gadījumā tie atrod laiku, lai svētdienās atnāktu uz baznīcu, un arī tad ne katru svētdienu tie to dara. Kā jūs domājat – kāda ir šo cilvēku ticība? Sekla, virspusēja, pavirša – apmēram tā to droši vien varētu raksturot. Jēzus tos interesē tikai tik daudz, cik Viņš varētu palīdzēt tikt galā ar viņu dzīves problēmām. Kā jūs domājat – vai ar šādu ticību droši varēs stāties Dieva priekšā Lielās tiesas dienā? – Es domāju, ka nē! Tādēļ tev ir jāiemācās un jāpatur prātā vismaz viens, galvenais bauslis un tas skan tā – Dievam vienmēr un visur ir pirmā vieta. Neviens darbs nav tik svarīgs, ka tas varētu aizstāt Dievu. Nekāda atpūta tev nedos to, ko var dot tikai un vienīgi Dievs. Vienīgi Viņš dod izdošanos un svētību tavam darbam; vienīgi Viņš spēj atjaunot tavu dvēseli un miesu. Tā nu jo vairāk tev ir darba, jo vairāk noguris tu esi, jo vairāk tev ir vajadzīgs lasīt Dieva vārdu, lūgt Dievu un pārdomāt visu nopietni un pamatīgi. Lai nenotiktu tā, ka Dieva tiesas priekšā tu stāvi kails, apmulsis un mēms bez Kristus taisnības drēbēm.

Ceturtkārt, man jūs jābrīdina no nezinošas, neizglītotas ticības. Galminiekam, kas citādi bija izglītots un zinošs cilvēks, ticības lietas bija tumša bilde. Viņš pat domāja, ka Jēzum nepieciešams steigties pie viņa dēla uz Kapernaumu, lai varētu viņu dziedināt. Tā, protams, bija tikai daļa no viņa nezināšanas. Arī citos jautājumos viņam nebija lielākas skaidrības. Tas liek mums uzdot katram pašam sev vienkāršus pārbaudošus jautājumus. Vai vismaz ticības pamatus es zinu noteikti un skaidri, vai arī man par tiem ir tikai miglains priekšstats? Vai es precīzi zinu desmit baušļus, un ko tie no manis prasa? Vai es zinu, saprotu katru Ticības apliecības vārdu? Vai es zinu, kas ir Kristība, Absolūcija un Vakarēdiens? Vai es zinu kāds ir mans aicinājums un pienākumi? Vai es esmu izlasījis vismaz Jauno Derību un galvenos Vecās Derības tekstus? Vai es pārlasu Bībeli, lai to neaizmirstu? Varbūt, ka es gan reiz esmu mācījies kristīgo mācību, bet viss, ko par to varu sacīt ir – es esmu aizmirsis. Ja nu tas ir tā, vai tu esi drošs un pārliecināts, ka ar to pietiks, lai stātos nāves un pēc tam Dieva tiesas priekšā? Tev negribas mācīties Bībeli un Katehismu? Labi, var gadīties, ka ellē tev būs daudz, daudz laika to nožēlot.

Piektkārt, mums ir jārunā par vāju ticību. Attiecībā uz galminieku jautājums bija šāds – vai viņa ticība spēs izturēt to spriedzi, pārbaudi, kuru radīja Jēzus vārdi – ej mājās, tavs dēls dzīvs! Ja galminieks sāktu šaubīties, tielēties un strīdēties ar Jēzu, viņš pazaudētu visu. Paldies Dievam, galminieks uzticējās Jēzus vārdiem. Tie radīja viņā stipru pārliecību, ka tas, ko tie saka, patiešām notiks – viņa dēls dzīvos.

Ticībai arvien nākas izturēt dažādus pārbaudījumus, bieži vien milzīgu spriedzi. Mūsu dzīvēs ticībai jāsastopas ar kārdinājumiem, pretestību, neticību un dažādiem citiem uzbrukumiem. Ja ticība ir vāja, tā ātri tiek satriekta un zaudē cīņu. Nepareiza ticība arvien ir vāja. Ticības lietās ikviena kļūda var būt liktenīga. Sastopoties ar dažādiem dzīves pārbaudījumiem, bēdām un problēmām nepareiza ticība kļūst par traģēdiju. Tādēļ neizaicināsim Dievu un neļausim lai mūsu dzīves pārvērstos par traģēdijām. Lai tas nenotiktu, tev ir vajadzīga stipra, pat varonīga ticība. Tāda ticība, kas neizbītos nekādu pārbaudījumu, pat nāves priekšā.

Un tā nu mums visbeidzot ir jārunā par pašu galveno – skaidru, pareizu un stipru ticību. Visjaukākā daļa stāstam par galminieku ir tā, ka viņš un visa viņa saime kļuva ticīgi. Vēlāk viņi kļuva par uzticīgiem Kapernaumas draudzes locekļiem.

Tāpat kā galmavīram arī mums Jēzus grib iemācīt ticību jeb paļāvību uz Viņa vārdu. Daži piemēri – mēs esam svēti kristieši ne viss tādēļ, ka kaut kādā brīnumainā veidā tas ik brīdi atklātos mūsu dzīvēs, ka mēs spētu darīt brīnumus, ka mūsu raksturs pēkšņi būtu kļuvis neparasti jauks, bet gan tādēļ, ka Svētajā Kristībā mums ir dots Trīsvienīgā Dieva vārds. Mēs esam brīvi no grēka varas, elles un nāves nevis tādēļ, ka mēs patiešām pilnīgi negrēkotu, bet tādēļ, ka Svētajā Absolūcijā mēs Jēzus vārdā atkal un atkal saņemam grēku piedošanu. Mēs esam kristieši nevis tādēļ, ka esam veseli, bagāti, gudri, veiksmīgi, panākumiem bagāti un talantīgi, bet tādēļ, ka no Jēzus vārdiem mūsu sirdīs mīt ticība. Īsta ticība ir Ījaba un nabaga Lācara ticība, kas bēdās, nelaimēs, trūkumā un pat pilnīgā postā redz, Dieva labvēlību un droši paļaujas uz Viņa apsolījumiem, nevis uz sava prāta gudrību un dzīves pieredzi.

Ticības grūtums, pat neiespējamība parādās tur, kur Jēzus mūs aicina ticēt Viņa vārdam, pat tad, ja mums nav nekādas līdzīgas dzīves pieredzes vai pat tā ir gluži pretēja. Piemēram, mēs zinām, ka esam grēcīgi cilvēki, bet Jēzus aicina mūs ticēt, ka pretēji tam, par ko liecina mūsu pieredze, mēs Viņa vārda dēļ esam svēti. Mūsu pieredze liecina, ka cilvēks nomirst, viņu aprok un augšā neviens neceļas, bet Jēzus aicina mūs ticēt, ka Viņa vārda spēkā mēs reiz tiksim celti augšā no nāves. Šādām lietām paši ar savu spēku mēs ticēt nespējam. Tādēļ ticība ir brīnums, kuru Jēzus mums dāvina ar savu vārdu. To kā tas notiek, mēs redzam šīs dienas evaņģēlijā, kur Jēzus māca uzticēties nevis savām cilvēka domām un priekšstatiem, bet Viņa vārdam. Nevis mūsu pašu pieredzei vai mūsu prātam ir jāapstiprina Jēzus vārdu patiesums, bet otrādi, Jēzus Vārdiem ir jābūt augstākajai autoritātei, kas nosaka visu. Jo pat laicīgās lietās ir tā, ka mūsu prāts un maņas mūs bieži pieviļ. Pavisam noteikti tas tā notiek garīgās lietās, bet Jēzus vārdi nepieviļ nekad!

Ļoti uzskatāmi tas atklājas Svētā Vakarēdiena noslēpumā. Ja mums tiktu mācīts, ka Svētajā Vakarēdienā mūsu dvēselei ir jādodas augšā pie Dieva, lai saņemtu svētību no Viņa tur, mums nebūtu tam grūti ticēt, jo mūsu prāts šādu darbību saprot, kaut arī tā ir neiespējama. Ja, mums mācītu, ka Vakarēdiens ir tikai piemiņas mielasts, kur pieminam un cildinām Kristus veikumu, arī tad tas mūsu prātam nekādas grūtības nesagādātu. Taču Kristus grib vingrināt mūsu ticību. Lai gan mūsu acis redz tikai maizi un vīnu, tomēr Viņš grib lai mēs ticam Viņa vārda apsolījumam, ka tur ir arī Viņa patiesa miesa un asinis. Kā tas var būt, to mēs nesaprotam, mums atliek tikai ticēt Kristus vārdiem. Jūs teiksiet, tas ir muļķīgi. Es piekrītu, pēc cilvēka domām ticība arvien ir muļķīga, bet tā ir muļķība, ka ir gudrāka par visas pasaules gudrību. Pasaules gudrība bieži mūs pieviļ, bet Dieva vārds neviļ nekad. Tādēļ patiesa gudrība ir uzticēšanās nemaldīgajam Dieva vārdam, nevis šīs dzīves šaubīgajai pieredzei.

Tādēļ apustulis Pāvils šīsdienas vēstulē mūs mudina bruņoties ar Dieva ieročiem, kas vienīgie spēj pasargāt no velna viltības. Pāvils norāda, ka mūsu cīņa nav cīņa pret miesu un asinīm, bet gan pret ļaunajiem gariem debesīs un šīs pasaules tumsības kalpiem, kas arvien maskējas savu ļauno mērķu sasniegšanai. Lai varētu cīnīties ar šo briesmīgo spēku, mums ir jāatmet visas pus patiesās un atklāti maldīgās cilvēku izdomātās lietas un savus gurnus, kā karavīram ar jostu, jāapjož ar patiesību. Savukārt taisnīgums kalpos mums kā bruņas, bet vēlēšanās kalpot miera evaņģēlijam būs līdzīga karavīra naglotajiem zābakiem, kas neļaus mūsu kājām slīdēt ikdienas kaujas laukā. Kad velns raidīs un mums savas ugunīgās apsūdzības bultas, tad mūs aizstāvēt spēs vienīgi ticības vairogs. Kad pār mūsu galvu pacelsies velna zobens, tad mūsu galvu sargās bruņu cepure – apziņa, ka esam glābti Kristus nāves un augšāmcelšanās dēļ, un neviens mums šo uzvaru nevar atņemt. Savukārt Dieva vārds mums pašiem kalpos kā zobens, ar ko varēsim gan aizstāvēties, gan arī aizsist velna melīgo muti. Visbeidzot nemitīgi lūgsim Dievu gan katrs par sevi, gan visiem svētajiem un īpaši par tiem, kas kalpo sludinot Evaņģēlija noslēpumu. Tad velns nespēs mūs uzveikt, bet mēs arvien pieaugsim ticības spēkā, godājot un slavējot savu mīļo Kungu Jēzu, Debesu Tēvu un Svēto Garu mūžīgi mūžam. Āmen.