21. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. [Jņ.4:46-54]

Mūsu Kungs un Pestītājs nupat ir nogājis kādu sarežģītu un grūti saprotamu ceļu. Viņš no Jūdejas atgriezās Galilejā, zinādams, ka pravietis savās tēva mājās netiek cienīts. Tomēr nāca uz Galileju pie saviem ļaudīm, un tur varēja pamanīt, cik ārkārtīgi ļaužu sirdis ir nepastāvīgas, cik prāti juceklīgi, cik viegli velns gūst pārsvaru pār viņu prātiem un sirdīm.

No sākuma ļaudis Viņam uzgavilēja. Viņi bija dzirdējuši, un daži redzējuši, ko Viņš bija darījis Jeruzalemē. Viņš bija šķīstījis Jeruzalemes Templi, izdzīdams upurdzīvnieku tirgotājus un naudas mijējus. Ļaudis bija izbrīnīti. Daudzi gaidīja, ka Viņš varbūt ir Mesija, Kristus. Tas, kurš tautu atbrīvos, kā jūdi to cerēja, no pasaules ļaunuma lielvaras, kas bija paverdzinājusi Dieva izredzēto tautu, un atklās Dieva patiesību. Viņu domas bija visai miesīgas. Viņi bija kā apsēsti ar politiku, un mēs redzam, ka cilvēki visos laikos ir diezgan līdzīgi.

Kad Jēzus ieradās savā dzimtajā pilsētā Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis kopš mazām dienām, un kas tika saukta par Viņa dzimto pilsētu (kaut arī dzimis bija Betlemē), ieiedams sinagogā Viņš sastop šādus ļaudis, kas no sākuma grib klausīties, ko gan Viņš sacīs, un uzgavilē Viņa sacītajam, bet tikko Viņš aiziet prom no mīļotās un ilgi gaidītās politiskās nots, runā par viņu grēkiem un viņu vainām, aicinādams uz atgriešanos no grēka, uzreiz dievnamā visi kļuva dusmu pilni. Viņi izgrūda Viņu ārā līdz klintij uz kuras pilsēta bija celta, lai nogrūstu Viņu zemē. Bet Viņš, caur viņu vidu iedams, aizgāja. Neviens viņam nevarēja pielikt rokas. [Lk.4]

Tagad Jēzus, pēc visām šīm trauksmainajām lietām, kas ir pieminētas un varbūt atstātas nepieminētas evaņģēlijos, ir atnācis Galilejas Kānas ciemā. Un tur, ap pusdienslaiku, kad droši vien galds jau klāts, kur mīļi cilvēki, kas ir pieredzējuši Viņa spēku un žēlastību, ar lielu prieku Viņu ir uzņēmuši, uz turieni nāk kāds augstdzimis vīrs, ķēniņa galminieks, proti, augstas kārtas cilvēks, lai lūgtu par savu dēlu, kurš Kapernaumā, pilsētā kurā Jēzus tajā laikā bija apmeties, gulēja slims uz nāvi. Galminieks nāk, lai vestu Jēzu sev līdzi.

Droši vien šī saruna būs bijusi garāka, ne tik īsa. Svētie Raksti bieži vien lietas izsaka un izstāsta ļoti īsi. Tikai tā, lai mēs varētu saprast pašu galveno. Mēs saprotam, ka, acīmredzot, tur ir bijusi kāda saruna, galminieks ir aicinājis Jēzu sev līdzi, un tad Jēzus viņam saka tādus skarbus un itin kā noraidošus vārdus: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”

Liekas, ka šis vīrs bija izdarījis pašu prātīgāko lietu, ko varēja darīt. Savā dēla ārkārtīgi bīstamā slimībā viņš bija meklējis drošu palīdzību. Tā taču bijusi ticība, kas viņu vedusi pie Jēzus. Viņš bija Jēzu meklējis. Varbūt jau izstaigājis vienu otru ciemu, iedams Jēzus pēdās, kur Viņš bija iepriekš gājis, līdz atrada Viņu Kānas ciemā. Bet tad Jēzus it kā viņu atraida sacīdams: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”

Ko gan Pestītājs ir gribējis sacīt un mācīt?

Visupirms, droši vien, šim galminiekam bija jāzina kāds cits notikums, kas vēl pirms šī bija noticis Kapernaumā. Kad Jēzus bija atgriezies no sava kārtēja ceļojuma pa ciemiem, kur sludināja Evaņģēliju un dziedināja, Viņam tūdaļ pretī iznāca šīs pilsētas vecaji, ticīgie jūdi, sinagogas priekšnieks, viņa ļaudis, ar pazemīgu lūgumu. Lūk, šajā pilsētā esot kāds romiešu virsnieks. Bet lai nedomā, ka viņš ir ienaidnieks. Viņš ir jūdu tautas draugs. Viņš tic uz Dievu. Viņš pat jūdiem ir uzcēlis šajā pilsētā sinagogu. Un, kā paši jūdi teica Jēzum, viņš ir tā vērts, ka Tu viņu uzklausi, jo kāds viņam ļoti mīļš kalps guļ uz nāves gultas. Jēzus arī tūdaļ iet, bet šis virsnieks, kapteinis, saprazdams, ka Jēzus nāk uz viņa mājām, lielā apjukumā un lielā biklumā, ko nemaz nevarētu gaidīt no tāda karavīra, uzreiz sūta pretī savus kalpus ar vārdiem: Kungs, es neesmu cienīgs, ka tu nāc manā namā.”Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta. Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie Tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un, ja es kādam saku: ej, – tad viņš iet; un otram: nāc, – tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, – tad viņš dara.” Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās un, pagriezies uz ļaudīm, kas Viņam gāja līdzi, sacīja: “Es jums saku: tādu ticību Es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis.” [Lk.7]

Mēs redzam, cik bieži Jēzus dziedināja, cik daudz cilvēku bija Viņam visu laiku apkārt, kas meklēja pie Viņa palīdzību, bet tikai retajam uzteica viņa ticību. Viņš bija uzteicis šī romiešu karavīra paļāvīgo ticību, kuru varēja saprast tikai tad, ja pieņēma, ka šis karavīrs tiešām saprata, ka Jēzus ir dievišķais Pestītājs, ka Viņam pieder kāda dievišķa vara, Debesu Valstības spēks, ka Viņam pašam nemaz nav jānāk, ka Viņam pietiek tikai sacīt vārdu, jeb kā mēs to lasām vēstulē ebrejiem 1:3, ka Viņš arī tagad uztur visas lietas ar savu varenības vārdu. Jēzus saka šo vārdu, un kalps izveseļojas.
kaot, ja viņš arī par šādu notikumu bija dzirdējis. Tāpēc, acīmredzot, Jēzus grib viņu mācīt un vest pie dziļākas ticības izpratnes. Tāpēc Viņš saka: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”

Cilvēki bieži domā, zīmes un brīnumi iet ticībai pa priekšu. O! Ja tu šajā vietā, vai pie tāda vai cita cilvēka, vai pie tādas vai citas lietas es redzējis kādas brīnumainas izpausmes, tad tu vari ticēt, ka arī citreiz tur var notikt kādi brīnumi, kādas brīnumainas vai apbrīnojamas lietas var gadīties. Tā mēs redzam, ka cilvēki šajā pasaulē allaž meklējuši kādas, kādus svētus priekšmetus vai svētus cilvēkus saistībā ar ko ir notikuši kādi brīnumi. Tā arī šodien. Simtiem tūkstošu un miljoniem cilvēku dodas un kādām vietām, lai pielūgtu, jo tur ir notikuši brīnumi un zīmes it kā Dievs būtu pie šīm lietām un vietām piesiets. Viņi apmeklē kādus īpašus dievnamus, relikvijas, svētas bildes un statujas, jo tur, redz, notiek brīnumi. Visos laikos tā ir bijis.

Pagāni, pusticīgie un arī ticīgie ir bijuši šajās lietās iesaistīti. Ir kāds stāsts par vīru, par kuru lasām Vecajā Derībā, kuru sauca Bīleāms. Viņš bija tik varens un spēcīgs, ka varēja ar savu svētību vai lāstu celt vai izpostīt veselas valstis. Tik lielas Dieva spēks viņā darbojās. Par viņu zināja tuvu un tālu. Un viņš pazina un atzina Dievu, to Kungu. Viņš nebija bezdievis. Nebija Dievam no tāluma stāvošs cilvēks. Mēs lasām par notikumu, kas kāds Kānaāna zemes ķēniņš uzaicina Bīleāmu, lai tas nolādētu Israēla tautu, lai tā neiekarotu viņa valsti, viņa pilsētu, bet būtu izšķīdināta un Dieva atstumta. Bīleāms, pēc daudzkārtīga Dieva brīdinājuma neiet, tomēr iet mantkārības dzīts, jo viņam piesolīta lieta samaksa. Tā viņš mēģināja izlavierēt starp Dievu un cilvēkiem, starp paklausību Dievam un savu sagrozīto sirdi, un, kad Dievs viņam vēlreiz skaidrā veidā parāda, kas viņam jādara, viņš svētī Israēla tautu un nevis nolād, kā ķēniņš gaidījis. [4.Moz.22]

Šis vīrs ir tik nozīmīgs, ka vēl četrus gadu simtus pirms Kristus dzimšanas viņam bija templis, kur ļaudis nāca pielūgt. Bīleāms sen bija miris. Gandrīz tūkstoš gadu bija pagājis, bet ļaudis joprojām pielūdza tur, kur varbūt atdusējās Bileāma pīšļi, kur bija uzcelts templis, kur notika brīnumi un zīmes.

Bet mēs redzam cauri visai vēsturei, ka šie brīnumu un zīmju ticīgie, kas negrib ticēt vārdam un tam, ko Dievs ir sacījis, aizmaldās prom no ticības ātri vien. Pat vissvētākos Dieva ļaudis padarīdami savās sirdīs par elkiem, bet Dieva vārdu aizmirsdami, kļūdami par pagāniem.

Vai tad tie ļaudis, kas tūkstoš gadu pēc Bīleāma nāves pielūdza viņa ģēniju, bija Dieva ļaudis? Nē. Viņi jau sen bija aizmirsuši Dievu, Viņa vārdu, bet zīmes un brīnumi aizvien bija viņu sirdīs.

Tā ir pirmā mācības stunda, ko Pestītājs mums māca šodien. Tas ir noraidījums: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”

Otrā mācību stunda, ko Viņš dod mums un reizē šim ķēniņa galminiekam ir tas, lai mēs savā ticībā vienmēr augtu. Jo ticība nekad nevar palikt uz vietas. Ja ticība paliek uz vietas, tā iet bojā. Ticībai vienmēr ir jāaug. Tikai saduroties ar grūtībām un pārbaudījumiem, tā var augt. Viņa var tikt uz priekšu un augt uz augšu. Viņa var augt tikai tad, kad sastopamies ar pārbaudījumiem un pretestību.

Šeit Jēzus saka vārdus itin kā noraidījumu šim galminieka lūgumam. Bet tomēr tas nav noraidījums, bet pārmetums. “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Viņš māca – atsakies no savas aplamās ticības, meklē pēc īstas.

Tad tēvs, kura dēls ir slims uz nāvi, ja tā var sacīt, pāriedams jaunā ticības līmenī, nepieņemdams šos Jēzus skarbos vārdus kā noraidījumu, bet pazemīgi kā pamācību, saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.”

Viņš aizvien ir pieķēries Jēzum. Viņš ir gatavs gaidīt, ko Jēzus tagad sacīts. Jēzus viņam saka pavisam vienkārši “Ej, tavs dēls dzīvs.” Šie vārdi iedveš galminiekam tādu ticību un pārliecību, ka visas šaubas tajā brīdi ir pabīdījušas nost. Viņš vairs nemēģina Jēzu dabūt sev līdz, jo viņš zina, ka tas, ko Jēzus saka ir patiesība. Ar to jāpietiek. Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Viņa ticība no brīnumiem un zīmēm tika vērsta uz Vārdu un mācību. Tā ir jāaug ticībai, nevis otrādi, kā mēs redzam, ka iesāk ar Vārdu, bet čamda pēc brīnumiem. Un tā aiziet prom no vārda un Dieva. No brīnumiem ir jānāk pie Vārda. Brīnumi jāaizmirst, Vārds jāpatur sirdī.

Mēs lasām, ka vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs.

Mēs trīs reizes mēs lasām par viņa ticību. Ticība veda viņu pie Jēzus, lai meklētu dziedināšanu savam dēlam. Bet viņa ticībai bija jāaug par tādu ticību, kas tic Dieva vārdam, un kad viņš pieredzēja cik šis vārds ir stiprs, tad viņa ticība izauga vēl vairāk. Mēs lasām: Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu.

Svētie Raksti laikam uzreiz vārdā nenosaucot liecina par viņa nama ļaudīm.

Lūkas evaņģēlija astotajā nodaļā mēs lasām par kādām sievām, kuras dziļā pateicībā par to, ko Jēzus viņu dzīvē darījis, sekoja mācekļiem un no sava padoma Viņam kalpoja, mēs lasām: kā arī dažas sievas, kuras Viņš bija dziedinājis no ļauniem gariem un vājībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļauni gari, un Joanna, Hēroda nama uzrauga Kūzas sieva. Savu dēlu atguvusi tagad staigāja līdzi Jēzum. Kā mēs lasām: kas no sava padoma Viņam gādāja uzturu.

Patiesi, šis galminieks, kurš bija kļuvis ticīgs, bija kļuvis par lielu svētību saviem apkārtējiem. Šī ticības uguns, kas viņā bija iedegusies jo gaiši, aizdedzināja arī citus līdzi, ka tie savas dzīves nodeva Jēzum, Viņa vārdam ticēdami, Viņam sekodami un tagad līdz ar Viņu Debesu priekā līksmodami.

Lai Dievs palīdz mums tā ticībā augt, ka paļāvībā uz Dieva vārdu mēs ietu itin kā akli un kurli, neko negribēdami redzēt un dzirdēt apkārt, kas šim Dieva vārdam stāv pretī, tad atnākdami galā mēs redzēsim un dzirdēsim skaidri cik šis Vārds ir varens un skaidri piepildījies, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]