22. post Trinitatis svētdienā

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” [Mt.18:21-35]

Šo Evaņģēlija līdzību Kristus stāsta, atbildēdams Sv. Pēterim, kam Viņš iepriekš bija uzticējis atslēgu amatu – varu atraisīt un sasaistīt. Mt. 18:21 Sv. Pēteris jautā: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Un Kristus atbild: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” Un tālāk seko šī līdzība, kuras noslēgumā mūsu Kungs piebilst, ka tieši tā mūsu Debesu Tēvs darīs mums, ja no sirds nepiedosim savam tuvākajam, – gluži kā šis ķēniņš ir darījis savam kalpam, kas nebija vēlējies atlaist savam darbabiedram pavisam sīku parādu, kaut arī viņa paša daudz lielākais parāds bija atlaists.

Pirmkārt, pirms pievēršamies pašam Evaņģēlija skaidrojumam, raudzīsimies, kādu triecienu saņem šis kalps, kura pretenzijas šeit tiek noraidītas. Jo otram kalpam, kas šim bija parādā simts denārijus, būtu pienācies šo parādu atdot – tas būtu pilnīgi likumīgi; tāpat šim cilvēkam ir bijušas pilnīgas tiesības prasīt to, kas viņam pienākas. Ja viņš būtu nācis visas pasaules priekšā un lūdzis padomu, ikviens sacītu: patiesi, ir taisnīgi un pareizi prasīt, lai parādnieks samaksā savu parādu. Kādēļ tad Kungs Kristus atceļ šīs tiesības un turklāt vēl nolād šo kalpu par to, ka viņš grib tās panākt? – Tas rakstīts tādēļ, lai mēs redzētu, cik atšķirīgi uz šādām lietām raugās Dievs un pasaule un ka tas, kas Dieva priekšā ir netaisnība, pasaulei šķiet taisnīgi un pareizi. Jo pasaules priekšā šis kalps ir dievbijīgs cilvēks, turpretī Dieva priekšā viņš tiek saukts par blēdi un apsūdzēts, jo ir rīkojies kā tāds, kurš pelnījis mūžīgo pazušanu.

Tādēļ ir skaidrs, ka tad, kad gribam ko darīt Dieva priekšā, mums jābūt brīviem un jāspēj atteikties no mantas, goda, tiesībām, taisnības un visa, kas mums pieder. Mēs nevaram aizbildināties, sacīdami: “Man ir savas tiesības, un es negribu paciest, ka man tiek darīta netaisnība.” Dievs grib, lai mēs, atkāpdamies no savām tiesībām, piedotu tuvākajam. Taču mūsu augstās skolas un izglītotie vīri līdz šim ir sludinājuši pavisam citādi, – ka mums nevajag piekāpties otram, atsakoties no savām tiesībām, bet ir taisnīgi, ka ikviens īsteno savas tiesības. Tāds ir šis pirmais trieciens. Nu esam nonākuši pie Evaņģēlija.

Kā jau bieži esam sacījuši, Evaņģēlijā jeb Dieva valstībā ir tikai grēku piedošana. Kur nav grēku piedošanas, tur nav ne Evaņģēlija, ne Dieva valstības. Tādēļ ir skaidri jāatšķir šīs divas valstības, no kurām vienā grēks tiek sodīts, otrā – piedots; vienā tiesības tiek pildītas un pieprasītas, otrā – atstātas neīstenotas. Dieva valstībā, kur ar Evaņģēliju valda Viņš pats, nekādas tiesības netiek pieprasītas un arī vara netiek lietota. Te ir tikai un vienīgi piedošana, atlaišana un piekāpšanās un nav ne dusmu, ne soda, bet tikai brālīga kalpošana un labdarība.

Tomēr tas neatceļ laicīgās tiesības, jo šajā līdzībā netiek mācīts par šīs pasaules valstību, bet vienīgi par Dieva valstību. Tādēļ tas, kurš pakļauts laicīgajai varai, vēl ir tālu no Debesu valstības; jo tas viss vēl neglābj no pazušanas. Tā, piemēram, ja valdnieks valda pār savu tautu tā, ka nevienam netiek darīta netaisnība un visi ļaundari tiek sodīti, tad šis valdnieks dara labi un ir pelnījis uzslavu. Jo šajā valstībā ir tā: maksā, ko esi parādā; ja ne – tevi iemetīs cietumā. Tāda valstība mums ir vajadzīga, taču tā nepalīdz nonākt debesīs, un pasaulei tā nesniedz pestīšanu. Bet tā ir vajadzīga tādēļ, lai viss nekļūtu vēl ļaunāk – lai ļaunums tiktu ierobežots un ļaudis būtu no tā pasargāti. Ja tādas varas nebūtu, cilvēki aprītu cits citu un neviens nevarētu pasargāt savu dzīvību, sievu un bērnus. Lai tas viss neaizietu bojā, Dievs ir devis laicīgajai varai zobenu, kam vismaz daļēji jāatvaira ļaunums, – lai vismaz ārēji nodrošinātu mieru un neviens neuzdrīkstētos darīt otram netaisnību. Tādēļ šai varai ir jāpilda tās pienākums. Tomēr, kā jau sacīts, laicīgā vara nav iedibināta to cilvēku dēļ, kuri pieder Debesu valstībai, bet tikai tādēļ, lai ļaudis nenonāktu vēl dziļāk ellē un nepadarītu visu vēl ļaunāku. Tādēļ nevienam neklājas lielīties, ka viņš, pildīdams laicīgās varas prasības, būtu rīkojies pareizi Dieva priekšā, – Viņa priekšā tā visa vēl ir netaisnība; jo tev jāpiedod, ja tavas tiesības, kas tev ir pasaules priekšā, netiek ievērotas.

To Evaņģēlijs šeit grib panākt, aprakstot abpusēju piedošanu. Pirmkārt, kungs atlaiž kalpam viņa parādu; otrkārt, viņš prasa, lai arī kalps tāpat piedotu un atlaistu parādu savam darbabiedram. To Dievs grib, un tā ir jānotiek Viņa valstībā. Neviens nedrīkst būt tik ļauns un saniknoties tik ļoti, ka nespētu piedot savam tuvākajam; un, kā šeit rakstīts, ja kāds tevi ir sadusmojis kaut septiņdesmit reiz septiņas reizes, tas ir, cik bieži vien iespējams, tev tomēr jāatsakās no savām tiesībām un no laba prāta tas viss viņam jāpiedod. Kādēļ tā? Tādēļ, ka Kristus tev ir darījis tieši tā. Viņš iedibinājis tādu valstību, kurā ir tikai žēlastība, kas nekad nebeidzas, tā ka tev tiek piedots ik reizi, kad tu grēko. Kopš Kristus ir licis atskanēt savam Evaņģēlijam, tiek sludināts nevis sods, bet tikai žēlastība. Ja esi šajā valstībā, tad, lai cik dziļi tu būtu kritis, arvien atkal varēsi piecelties. Ja arī tu krīti, tomēr Evaņģēlijs, šis žēlastības tronis, paliek; tādēļ, tiklīdz tu atgriezies un celies augšā, tūliņ atkal esi iemantojis žēlastību. Bet Dievs no tevis grib, lai tu tāpat piedotu savam tuvākajam, kas izdarījis kādu pārkāpumu pret tevi; citādi tu nevarēsi būt šajā žēlastības pilnajā valstībā, nedz baudīt Evaņģēliju un savu grēku piedošanu. Tāda, īsi runājot, ir šīs Evaņģēlija līdzības jēga un nozīme.

Taču šeit netiek aizmirsts, kuri ir tie, kas satver Evaņģēliju un kam tas ir tīkams. Jo šī ir brīnišķīga ķēniņvalsts, žēlastības pilna valstība, kurā tiek sludināta tikai grēku piedošana; taču ne katram šis pasludinājums iet pie sirds. Tādēļ daudzi nekaunīgi ļaudis nelietīgi izmanto Evaņģēliju, dzīvo pārgalvīgi un dara visu, kas vien ienāk prātā, domādami, ka neviens nevarēs viņus sodīt, – Evaņģēlijs taču sludina tikai grēku piedošanu! Tādiem Evaņģēlijs netiek sludināts; viņi šo nenovērtējamo dārgumu nicina un izturas pret to vieglprātīgi, tādēļ nepieder Kristus valstībai, bet tikai pasaules valstībai, kurai arī jāraugās, lai tie nedarītu visu, ko vēlas.

Kuriem tad tiek sludināta grēku piedošana? Tiem, kuri apzinās savu postu – kā šis kalps. Tādēļ skaties, kā viņam klājas. Kungs iežēlojas par viņa postu un atlaiž tam lielāku parādu, nekā kalps būtu uzdrīkstējies vēlēties. Bet, pirms tas notiek – kā šeit sacīts –, kungs grib norēķināties ar saviem kalpiem. Un pats pirmais kunga priekšā nāk šis cilvēks, kas kungam ir parādā desmit tūkstošu talentu. Un, kad tas nevar parādu atdot, kungs liek pārdot kalpu līdz ar viņa sievu un bērniem, ar visu, kas tiem pieder, lai parāds tiktu samaksāts. Tas nebija prieka pilns pasludinājums, bet īsta bardzība un vissmagākais spriedums. Nu kalps ir izbijies – viņš krīt pie zemes, lūdz kunga žēlastību un apsola vairāk, nekā var dot un samaksāt, sacīdams: “Cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu.” Šis tēls rāda mūs pašus, kuriem Evaņģēlijs tiešām ir nepieciešams.

Jo tāpat notiek arī starp Dievu un mums. Kad Dievs grib ar mums norēķināties, Viņš ļauj atskanēt Bauslības pasludinājumam, no kā mēs mācāmies atzīt savu pienākumu un savu parādu. Tā, piemēram, kad Dievs saka sirdsapziņai: “Tev nebūs citus dievus turēt, bet uzskatīt par Dievu tikai mani, mīlēt mani no visas sirds un paļauties vienīgi uz mani,” – tas ir rēķins un parādu raksts, kurā teikts, ko esmu Dievam parādā. Viņš ņem rokā šo rakstu, lasa to un saka: “Redzi, tev bija pienākums to darīt; tev būtu vajadzējis bīties, mīlēt un godāt tikai mani, tev būtu vajadzējis paļauties tikai uz mani un gaidīt no manis pašu labāko; bet tu rīkojies gluži pretēji un esi mans ienaidnieks – tu man netici un paļaujies uz citām lietām, īsi sakot, – tu pats redzi, ka nepildi nevienu Bauslības burtu.”

Kad sirdsapziņa to dzird un Bauslība īsti skar cilvēku, viņš redz, kāds bijis viņa pienākums un ko viņš nav darījis, nav piepildījis nevienu Bauslības burtu; viņam nākas atzīt, ka viņš ne mirkli nav ticējis Dievam, nedz Viņu mīlējis. Ko nu dara Tas Kungs? Kad sirdsapziņa ir šādi sagūstīta un atzīst, ka to gaida pazušana, kad tā ir izbijusies, Dievs saka: “Pārdodiet viņu līdz ar visu, kas viņam pieder, un lieciet viņam samaksāt.” Šis spriedums nāk, tiklīdz Bauslība ir atklājusi grēku un teikusi: “Tas tev ir un bija jādara, bet tu to neesi darījis.” Jo grēkam pienākas sods, un par to ir jāmaksā. Dievs savu Bauslību ir devis ne tādēļ, ka gribētu atstāt nesodītus tos, kuri neievēro Bauslības prasības. Bauslība nav salda un laipna, bet nes sev līdzi briesmīgu smagu sodu, nodod mūs velna varā, iemet ellē un liek ciest sodu, līdz būsim samaksājuši savu parādu līdz pēdējam grasim. To Sv. Pāvils pareizi izskaidro Rom. 4:15: “Jo Bauslībai seko dusmība. Bet, kur nav Bauslības, tur nav arī pārkāpuma,” – tas ir, kad Bauslība mums atklāj, ka esam rīkojušies netaisni, tā mums nenes neko citu kā vien dusmību un nežēlastību. Jo, kad sirdsapziņa redz, ka ir rīkojusies slikti, tā arī jūt, ka ir pelnījusi mūžīgo nāvi. Un tūliņ seko sods, tā ka mums jākrīt izmisumā. Tas līdzībā izteikts tādējādi, ka kungs liek pārdot kalpu līdz ar visu, kas viņam pieder, jo tas nespēj samaksāt savu parādu.

Ko nu dara kalps? Viņš, ģeķis, domā, ka parādu tomēr varēs samaksāt; kalps krīt zemē sava kunga priekšā un lūdz viņu būt pacietīgam. Tā ir visu sirdsapziņu nelaime: kad grēks nāk un uzbrūk, tā ka sirdsapziņa jūt, cik slikti ir izturējusies pret Dievu, tai vairs nav miera – tā skraida šurpu un turpu, meklē palīdzību drīz te, drīz tur, mēģina atbrīvoties no grēkiem un iedomājas, ka spēs darīt tik daudz, lai varētu atlīdzināt Dievam savu parādu. Tā mums līdz šim ir mācījuši darīt, un tieši ar šādu nodomu ir radušies visi daudzie svētceļojumi un klosteri, visi ziedojumi, mises un citi ģeķīgi darbi. Mēs esam gavējuši un šaustījuši sevi, kļuvuši par mūkiem un mūķenēm tikai tādēļ, ka esam uzdrīkstējušies sākt šādu dzīvi un darīt tik daudz darbu, lai Dievs tos pieņemtu kā samaksu par mūsu grēkiem; mēs esam domājuši, ka tā spēsim apklusināt sirdsapziņu un samierināt to ar Dievu. Mēs darām tieši tāpat kā šis ģeķīgais kalps.

Tā nu sirds, kuru skārusi Bauslība un kura apjauš savu trūkumu un postu, kļūst patiesi pazemīga. Tā krīt zemē sava Kunga priekšā un lūdz žēlastību; tās vienīgā kļūda ir tāda, ka tā joprojām grib pati sev palīdzēt, – šo vēlmi nav iespējams izraut no cilvēka dabas. Kad sirdsapziņa jūt savu postu, tā uzdrīkstas solīt vairāk, nekā spēj darīt visi eņģeļi debesīs; tā ir viegli pierunājama apņemties darīt visu, kas vien no tās tiek prasīts; jo cilvēks arvien vēl cer gandarīt par grēku ar saviem darbiem.

Te nu jāatceras, kas līdz šim ir noticis visā pasaulē. Ir sludināts tā: dod baznīcai, ej klosterī, ziedo misēm, tad tavi grēki tiks piedoti. Un, kad sirdsapziņas bija grēksūdzes nomāktas, mēs darījām visu, kas mums tika likts par pienākumu; mēs devām vairāk, nekā bija pavēlēts. Ko gan lai nabaga ļaudis būtu darījuši? Viņi bija priecīgi par šādu palīdzību, tādēļ skrēja un mocīja paši sevi, lai noliktu savus grēkus. Tomēr tas nelīdzēja – sirdsapziņas palika šaubu varā tāpat kā iepriekš, jo nezināja, ko Dievs par to domā. Bet, ja kāds jutās drošs, tad ar viņu kļuva vēl ļaunāk un viņš kļuva pārgalvīgs, iedomādamies, ka Dievam vajadzētu ievērot viņa darbus. Prāts nespēj atbrīvoties no šādas tieksmes.

Tādēļ Kungs nāk un iežēlojas par sava kalpa postu, jo tas guļ sagūstīts savos grēkos, turklāt ir tāds ģeķis, ka pats no tiem nespēj atbrīvoties un nemeklē Dieva žēlastību. Viņš neko nezina par žēlastību un nejūt neko citu kā vien grēku, kas viņu smagi nospiež. Cilvēks nezina neviena, kas viņam varētu palīdzēt. Un tad Kungs par viņu apžēlojas un dara viņu brīvu.

Tā mums tiek parādīts, kas ir Evaņģēlijs un kāda ir tā daba, kā Dievs izturas pret mums. Kad esi nogrimis grēkos un raizējies, kā no tiem izkļūt, Evaņģēlijs nāk un saka: nē, ne tā, mans mīļais draugs, – tas, ka tu pats sevi biedē un nomoki, tev nepalīdzēs. Tavi darbi te nespēj palīdzēt; tikai Dieva apžēlošanās spēj tevi glābt. Viņš iežēlojas par tavu postu un redz, ka tevi māc tādas bailes, ka tu ej bojā pats savos netīrumos un nespēj no tiem izrauties; Viņš redz arī to, ka tu savu parādu nespēj samaksāt, tādēļ Viņš tev to visu atlaiž. Tā ir tikai Dieva žēlsirdība; jo Viņš piedod tavu grēku ne tavu darbu un nopelnu dēļ, bet tādēļ, ka Viņu sāpina tavi kliedzieni, žēlošanās un krišana pie zemes. Tā Dievs uzlūko pazemīgu sirdi, – kā pravietis Dāvids Ps. 51:19 saka: “Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.” Šāda satriekta un pazemota sirds, kas pati sev nespēj palīdzēt un priecājas, ka Dievs tai sniedz savu roku, ir labākais upuris Dievam un īstais ceļš uz debesīm.

Dievs parāda savu žēlastību un iežēlojas par cilvēka postu, tādēļ atsakās no savām likumīgajām prasībām un atceļ tās; Viņš vairs nesaka: “Pārdod visu, kas tev pieder, un samaksā parādu.” Viņš gan joprojām būtu varējis pieprasīt: “Tev jāmaksā – man ir tiesības to prasīt no tevis, un Es no šīm tiesībām negribu atteikties,” – un neviens nevarētu Dievu par to nosodīt. Bet Viņš negrib izturēties pret tevi atbilstoši savām tiesībām; Dievs vērš savu taisnību žēlastībā, iežēlojas par savu kalpu un atlaiž viņu, viņa sievu un bērnus līdz ar visu, kas tiem pieder, turklāt piedod viņam viņa parādu. Tieši to Dievs liek sludināt Evaņģēlija vārdā: kas tic, tam tiks piedots – viņam tiek atlaists ne vien parāds, bet arī mokas. Te nu nav jāpievieno nekādi darbi; jo, kas sludina, ka ar darbiem ir iespējams atbrīvoties no parāda un mokām, tas jau ir noliedzis Evaņģēliju. Jo nav iespējams apvienot šīs divas lietas – ka Dievs iežēlojas par tevi un ka tev kaut kas jānopelna. “Bet, ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība.” (Rom. 11:6) Ja tu samaksā savu parādu, Dievs tev žēlsirdību neparāda; bet, ja Viņš tev parāda žēlsirdību, tad tu nemaksā. Tādēļ mums jāļauj, lai tikai Dievs dara savu darbu mūsu labā, – mums jāsaņem no Viņa un jātic. To prasa šī Evaņģēlija vieta.

Redzi, kad nu kalps ar savu grēkatziņu ir kļuvis pazemīgs, viņš dzird brīnišķīgos, mierinošos vārdus, ka kungs viņam piedod un atlaiž gan parādu, gan mokas. Tā tiek parādīts, ka Evaņģēlijs skar nevis nekaunīgas sirdis, nedz arī tos, kas dzīvo pārgalvīgi, bet tikai grēka nomāktas un izbiedētas sirdsapziņas, kuras vēlas no sava grēka atbrīvoties. Par tādiem cilvēkiem Dievs iežēlojas un atlaiž viņiem visus parādus.

Tā nu šim kalpam bija jāpieņem kunga vārdi un jākļūst par viņa draugu. Ja viņš vārdus nebūtu pieņēmis, tas viņam nebūtu palīdzējis un parāda atlaišana neko nebūtu devusi. Tādēļ nepietiek ar to vien, ka Dievs liek sniegt mums grēku piedošanu un sludināt žēlastības pilno zelta gadu; piedošanai jātiek satvertai un uzņemtai ticībā. Ja tu tai tici, tad esi brīvs no grēka un viss ir vienkārši. Tā ir kristīgas dzīves pirmā daļa, kuru mums māca gan šī līdzība, gan viss Evaņģēlijs; šeit tiek runāts par ticību, kas vienīgā nosaka mūsu attiecības ar Dievu. Tāpat arī tiek parādīts, ka Evaņģēliju nespēj satvert nekas cits kā vien nomākta, pazemīga sirdsapziņa.

Tā nu varam secināt, ka sludināšana par mūsu darbiem un brīvo gribu ir viena vienīga krāpšana – kā viss, kas tiek mācīts par citiem grēka izdeldēšanas un žēlastības iemantošanas veidiem, nevis to, kas tiek parādīts šeit, Evaņģēlijā, proti, ka dievišķā Majestāte uzlūko mūsu postu un iežēlojas par mums. Jo šeit skaidri sacīts, ka Dievs piedod un atlaiž grēkus tiem, kuriem nekā nav, un mums nākas secināt: mums nav nekā, ar ko samaksāt parādu Dievam. Lai kāda būtu tava brīvā griba, tai jāizpaužas laicīgās lietās (ārējā dzīvē jeb ārējā dievbijībā un tikumībā, kādu cilvēki var parādīt cits citam); bet šeit dzirdi, ka Dieva priekšā tas viss nav nekas. Ko gan spēj tava brīvā griba? Vai tad tevī ir kas cits kā vien nemiers un izbailes? Ja gribi būt brīvs no grēka, tev jāatsakās no visiem saviem darbiem un pazemīgi jānāk pie krusta, jālūdz Dieva žēlastība un tad ticībā jāsatver Evaņģēlijs.

Tālāk seko līdzības otrā daļa, kas runā par kalpa darbabiedru. Ja mums ir ticība, mēs varētu mirt jebkurā brīdī; jo šim kalpam visa ir diezgan – viņš var paturēt savu dzīvību un mantu, sievu un bērnus; viņam ir žēlīgs kungs. Šis cilvēks būtu liels muļķis, ja viņš tagad ietu un kā vien spēdams pūlētos iemantot sev žēlīgu kungu; arī kungs tad varētu teikt, ka viņa kalps zobojas par viņu. Tā nu kalpam nav jādara neviens darbs, lai uzņemtu šo žēlastību, kas viņam tiek sniegta, bet tikai jāpriecājas un jāpateicas kungam, turklāt jādara citiem tā, kā kungs ir darījis viņam.

Tāpat ir arī ar mums. Ja ticam, mums ir žēlīgs Dievs un nekas vairāk nav vajadzīgs – mēs varētu mirt kaut šajā brīdī. Bet, ja mums jādzīvo uz zemes, tad mūsu dzīvei nav jābūt vērstai uz to, lai mēs ar darbiem iemantotu Dieva labvēlību. Kurš to dara, tas zobojas par Dievu un zaimo Viņu, – kā līdz šim ir ticis mācīts tik ilgi zvanīt Dievam ausīs ar labajiem darbiem, lūgšanām, gavēšanu un citām līdzīgām lietām, līdz iemantosim žēlastību. Mēs jau esam saņēmuši žēlastību, taču tā nāk ne no mūsu darbiem, bet tikai no Dieva žēlsirdības. Ja tev jādzīvo, tad arī ir nepieciešams kaut ko darīt; un visiem taviem darbiem jātiek veltītiem tavam tuvākajam, kā Kristus saka.

Kalps izgāja ārā. No kurienes viņš izgāja? Kur viņš bija bijis? Ticībā. Bet tagad viņš iziet ārā (kur viņam būtu jāparāda mīlestība pret citiem cilvēkiem). Jo ticība ved cilvēku projām no citiem ļaudīm, iekšā, pie Dieva; mīlestība ved viņu ārā, pie cilvēkiem. Iepriekš viņš bija divatā ar Dievu, jo ticību neviens nevar redzēt un tajā, kas notiek starp cilvēku un Dievu, neviens cits nevar ielūkoties. Tas notiek projām no ļaužu acīm, to nejūt un neredz neviens cits kā tikai Dievs, un tam, ko paveic ticība, nekādi ārēji darbi nav jāpievieno. Nu kalps nāk ārā, pie sava tuvākā. Ja viņš būtu palicis iekšā, tad būtu varējis arī mirt; bet viņam bija jāiet ārā, jādzīvo citu cilvēku vidū un jābūt saistītam ar viņiem. Te nu ir nepieciešama mīlestība. Bet kalps sastop savu darbabiedru, sāk viņu sist un žņaugt, pieprasīdams, lai tas samaksā parādu, un neizrādīdams tam nekādu žēlsirdību.

Esmu jau sacījis, ka mums, kristiešiem, ir ar darbiem cilvēku priekšā jāpierāda, ka mums ir īsta un godīga ticība. Dievam tavi darbi nav vajadzīgi, Viņam pietiek ar ticību; bet Viņš grib, lai dari darbus, apliecinādams savu ticību pats savā un pasaules priekšā. Jo Dievs tavu ticību redz gluži labi, bet ne tu, ne citi cilvēki to vēl nevar redzēt; tādēļ taviem darbiem ir jābūt noderīgiem tavam tuvākajam. Tā nu šis kalps ir visu to cilvēku attēls, kuriem ticībā jākalpo tuvākajam.

Bet ko viņš dara? Viņš rīkojas tāpat kā mēs, kas iedomājamies, ka ticam – un pa daļai jau arī ticam –, priecādamies par to, ka esam dzirdējuši Evaņģēliju; mēs protam daudz par to runāt, tomēr ar savu dzīvi šiem vārdiem līdzi netiekam. Tik tālu esam tikuši, ka velna mācība un māžošanās ir daļēji atspēkota, un nu mēs redzam un zinām, kas ir pareizi, kas – nepareizi. Mēs atzīstam, ka Dieva priekšā varam nākt tikai ar ticību, savukārt tuvākā labā ir jādara darbi; bet grūti ir mīlēt un darīt citiem tā, kā Dievs ir darījis mums; arī mēs paši sūdzamies, ka daži no mūsējiem kļūst daudz ļaunāki, nekā bijuši iepriekš.

Tā šis kalps negrib piedot savam tuvākajam, bet tiecas panākt savas tiesības; tieši tā darām arī mēs. Mēs sakām: “Man nav pienākuma dot otram to, kas ir mans, un atsacīties no savām tiesībām; ja šis cilvēks mani ir sadusmojis, viņš ir vainīgs manā priekšā, – lai viņš meklē samierināšanos un lūdz man piedošanu.” Tā māca un dara pasaule, un tādas ir tavas tiesības. Neviens valdnieks, nedz ķēniņš tevi nepiespiedīs dot otram to, kas ir tavs; tev ir atļauts rīkoties ar savu mantu, kā pats gribi. Laicīgā vara raugās tikai, lai tu nedarītu ar otra cilvēka mantu tā, kā tev ienāk prātā, bet neprasa, lai tu savu mantu dotu otram. Tādas ir laicīgās, pasaulīgās tiesības, kuras atbilst prāta spriedumam: katram pienākas tas, kas pieder viņam. Tādēļ tas, kurš lieto savu mantu, nedara netaisnību; viņš var rīkoties, kā grib, un to, kas pieder viņam, neviens nedrīkst atņemt.

Bet ko saka Evaņģēlijs? Ja Dievs būtu rīkojies šādi un īstenojis savas tiesības, sacīdams: “Es daru pareizi, sodīdams ļaundarus un ņemdams sev to, kas ir mans; kas mani var atturēt?”, – ko tad mēs darītu? Mums visiem būtu jākrīt velna nagos. Tādēļ, tā kā Dievs ir atteicies no savām tiesībām pret tevi, Viņš grib, lai tu darītu tāpat. Tādēļ atcel savas tiesības un domā: “Ja Dievs man ir atlaidis desmit tūkstošu talentu lielu parādu, kādēļ tad lai es neatlaistu savam tuvākajam simts denāriju parādu?”

Tā nu tava manta vairs nepieder tev, bet tavam tuvākajam. Dievs būtu varējis paturēt sev visu to, kas pieder Viņam; un Viņam nav bijis pienākuma tev ko dot, tomēr Viņš tev dod visu, kļūst par tavu žēlīgo Kungu, ir pret tevi labvēlīgs un kalpo tev ar visiem saviem dārgumiem; viss, kas pieder Dievam, ir darīts par tavu īpašumu. Kādēļ lai tu nedarītu tāpat? Ja gribi būt Dieva valstībā, arī tev ir jādara tā, kā dara Viņš; bet, ja gribi palikt šīs pasaules valstībā, tad Dieva valstībā netiksi. Tad tev būs jādzird vārdi, kurus Kristus pastarajā dienā teiks nekristīgiem cilvēkiem (Mt. 25:42): “.. Es biju izsalcis, un jūs neesat mani paēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs neesat mani dzirdinājuši.”

Bet, ja tu saki: “Tu taču pats apgalvo, ka Dievs negrib uzlūkot darbus, nedz arī darbu dēļ kādu atpestīt!” – Viņš grib, lai darbi tiktu darīti brīvprātīgi un bez atlīdzības – ne tādēļ, lai mēs ar tiem ko nopelnītu, bet lai mēs tos darītu sava tuvākā labā un apliecinātu, ka mums ir īsta un godīga ticība. Jo vai gan tev ir kas tāds, ko tu varētu dot Dievam un ar ko tu varētu nopelnīt to, ka Viņš iežēlojas par tevi un piedod tev visus pārkāpumus, ko esi darījis pret Viņu? Jeb – kāds Viņam no tā būtu labums? Viņš no tevis nevar saņemt neko citu kā vien slavu un pateicību, kā arī to, ka tu dari citiem tā, kā Viņš tev ir darījis, – lai arī tevis dēļ Viņš saņemtu pateicību. Tad esi Viņa valstībā un iemanto visu, kas tev vajadzīgs. Tā ir kristīgās dzīves otra daļa – mīlestība; tajā cilvēks iet ārā – no Dieva pie sava tuvākā.

Tie, kuri neapliecina savu ticību ar mīlestības darbiem, ir tādi kalpi, kuri grib, lai kungs viņiem piedod, bet paši savam tuvākajam negrib piedot, nedz atteikties no savām tiesībām. Tiem klāsies tāpat kā šim kalpam. Jo, kad citi kalpi, tas ir, tie, kuri sludina Evaņģēliju, redz, ka Dievs viņiem visus parādus ir atlaidis, un tomēr viņi paši nevienam negrib piedot, tie ir noskumuši, ka nākas redzēt tādas lietas; viņiem nav vienalga, ka ļaudis izturas pret Evaņģēliju tik ģeķīgi un neviens negrib tam sekot. Ko tad Evaņģēlija sludinātāji dara? Viņi var vienīgi nākt sava Kunga priekšā, sūdzēt to visu Viņam un teikt: “Redzi, Kungs, kā notiek, – Tu atlaid viņiem gan parādu, gan mokas un piedod itin visu. Tomēr mēs nespējam panākt, lai viņi darītu citiem tāpat, kā Tu esi darījis viņiem.” Tās tiešām ir īstas bēdas. Tad nu Dievs pastarajā tiesā sauks priekšā šādus kalpus, atgādinās un teiks: “Kad tu biji izsalcis un nožēlojams, Es par tevi iežēlojos un atlaidu tavu parādu. Vai tu savam tuvākajam esi darījis tāpat?” Un Dievs viņiem teiks šādu spriedumu: “Tu, blēdi! Es par tevi iežēlojos un atteicos no savām tiesībām, bet tu negribēji iežēloties par citiem, nedz piedot viņiem viņu parādus; tādēļ nu arī tev nāksies maksāt tavu parādu.” Nu vairs nav žēlastības, nedz žēlsirdības, bet vienīgi dusmība un mūžīgā pazušana; lūgšana vairs nepalīdz – nekrietnajam kalpam ir jāpaliek mēmam un jātiek iemestam moku vietā, līdz viņš būs nomaksājis pēdējo grasi.

Tādi ir cilvēki, par kuriem arī Sv. Pēteris 2. Pēt. 2:20–21 māca, ka tie dzirdējuši Evaņģēliju, taču atkal ir atkrituši: “Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā, pie atziņas nākušiem, nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa.” Kādēļ tas būtu labāk? Tādēļ, ka tad, kad viņi atkāpjas, viss kļūst divreiz sliktāk, nekā bijis iepriekš, pirms viņi dzirdējuši Evaņģēliju, – kā Kristus saka Mt. 12:45, runādams par nešķīsto garu, kurš ņem sev līdzi septiņus citus, kas ļaunāki par viņu pašu, nāk un līdz ar viņiem mājo cilvēkā, no kura iepriekš bija izgājuši; tā nu ar šo cilvēku kļūst sliktāk, nekā bijis iepriekš.

Tāpat tagad notiek ar mums, un daudziem tā klāsies arī turpmāk. Romā ir noticis tieši tā. Sākumā, mocekļu laikos, viss bija labi, bet vēlāk ir notikusi atkrišana un dažādas negantības, tā ka antikrists valda viņu vidū un ir radījis tādu dzīvi, ka vēl sliktāka vairs nav iedomājama. Dieva žēlastība, kas tiek pasludināta Evaņģēlijā, ir tik liela, ka ļaudis to nespēj aptvert; tādēļ ir jānāk arī lielam un bargam sodam. Tā arī mēs saņemam pelnītu sodu par to, ka neklausām Evaņģēlijam, kuru zinām un esam saņēmuši.

Jo, pirms Dievs ļauj nākt briesmīgam sodam, Viņš arvien dod spožu gaismu; kad Viņš gribēja vest jūdus projām no viņu zemes, Bābeles gūstā, Viņš vispirms deva dievbijīgo ķēniņu Josiju, lai Bauslība atkal tiktu nostiprināta un tauta kļūtu dievbijīga. Bet, kad daudzi tomēr atkrita, Dievs sūtīja tautai pelnīto sodu. Tāpat arī, kad Viņš gribēja iznīcināt ēģiptiešus, Viņš lika Mozum un Āronam iedegt un sludināt spožu gaismu, 2. Moz. 4:14 u. trpm. Tāpat arī, kad Viņš bija nolēmis pazudināt pasauli grēku plūdos, Viņš deva tēvu Nou, 1. Moz. 6:7–8; bet, kad ļaudis neticēja un kļuva tikai vēl ļaunāki, sekoja briesmīgs sods. Tāpat tika nopostītas piecas pilsētas – Sodoma, Gomora un vēl citas, kas negribēja uzklausīt dievbijīgo Latu, 1. Moz. 19. Tādēļ arī tagad briesmīgs sods nāks pār tiem, kuri dzird, bet neuzņem Evaņģēliju, – kā kalps šajā līdzībā tiek iemests moku vietā un piespiests samaksāt visu savu parādu. Šeit sacīts tikai: “viņam nācies ciest mokas”; bet, kuram jācieš mokas sava parāda dēļ, tas nekad netiek pestīts, jo grēka alga ir nāve, un, kad grēcinieks mirst, viņš mirst mūžīgi, tā ka viņam vairs nav nekāda glābiņa, nedz palīdzības. Tā nu mums jāuzklausa šis brīdinājums; bet tiem, kuri ir nocietinājušies un negrib to dzirdēt, jāsargās no soda.

Šis ir mierinošs Evaņģēlijs, un nomāktām sirdsapziņām tas sniedz tikai grēku piedošanu. Turpretī stūrgalvjiem un nocietinātām sirdīm tas ir biedinošs spriedums – īpaši tādēļ, ka šis kalps nav pagāns, bet viens no tiem, kuri ir dzirdējuši Evaņģēliju un iemantojuši ticību. Jo, tā kā kungs iežēlojas par viņu un piedod viņam visu, ko viņš darījis, šim cilvēkam, bez šaubām, vajadzēja būt kristietim. Tādēļ kalpa saņemtais sods nav sods pagāniem, nedz arī vienkāršo ļaužu pulkam, kas nedzird Dieva vārdu, bet tiem, kuri ar ausīm gan dzird Evaņģēlija vārdu un ar muti to izrunā, bet negrib dzīvot saskaņā ar to. Tāda ir šīs Evaņģēlija līdzības galvenā doma.

Bet sofisti mēdz diskutēt arī par to, vai jau piedotais grēks atkal atgriežas; es tādās diskusijās neiesaistīšos. Jo viņi nezina, kas ir grēku piedošana, un domā, ka tā ir tāda lieta, kura iegulst sirdī un paliek tur, lai gan piedošana ir visa Kristus valstība, kas turpina pastāvēt mūžīgi un nekad nebeidzas. Jo, kā saule turpina spīdēt arī tad, ja es aizveru acis, tāpat šīs žēlastības tronis jeb grēku piedošana turpina pastāvēt arī tad, ja es krītu. Un, kā es atkal ieraugu sauli, tiklīdz atveru acis, tāpat atgūstu grēku piedošanu, tiklīdz ceļos augšā un atkal nāku pie Kristus. Tādēļ piedošanu neklājas uztvert tik šauri, kā to dara šie nejēgas. Ar to pietiktu, runājot par šo Evaņģēlija vietu.