22. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” [Mt.18:21-35]

Šodien mēs Vecās Derības lasījumā dzirdējām kādu nelieku daļu no tā šausmīgā un bēdīgā stāsta, kas atrodams otrajā Samuēla grāmatā, vēstījumā par Dieva vīru, ķēniņu Dāvidu. Cik smagi viņš krita grēkā, pārkāpdams laulību, atņemdams sievu kādam no saviem ģenerāļiem, un pēc tam arī pašu uzticamo vīru sūtīja nāvē, nonāvējot ar citu cilvēku rokām. Droši vien daudzi zināja par šiem notikumiem, jo ir tā, ka lielu cilvēku dzīve ir vairāk vai mazāk redzama tiem, kas ir blakus. Apkārt ir daudz kalpu, daudz augstdzimušu ierēdņu un citu ļaužu. Tie visi redz un vēro. Nekas nevar palikt neievērots.

Tā nu tauta, redzēdama, ko Dāvids bija darījis, šo lietu norij. Tā tas pasaulē mēdz būt, bieži vien tie, kuri ir augstā amatā, kas cilvēku likteņus valda un pārvalda, atļaujas darīt ko tādu, kur neviens nespēj neko pretī bilst bez dzīvības briesmām.

Tad mēs lasām: Dievs sūtīja pravieti Nātanu pie Dāvida ar vārdiem, kas ir neiedomājami skarbi pret ķēniņu. Mēs redzam, ka Nātans, ienākot, iesāk ar kādu līdzību par diviem vīriem, vienu bagātu, vienu nabadzīgu. Bagātajam bija neskaitāmi ganāmpulki, visādu mantu un bagātību pārpilnība, bet nabagajam bija tikai viena aitiņa, kas viņam bija kā paša meitiņa, kas bija uzaugusi kopā ar viņa bērniem, ko viņš bija iemīlējis, kas bija viņa dārgums un prieks. Kad pie bagātā iegriezās kāds ciemiņš, viņam bija žēl dot kādu lopu no saviem ganāmpulkiem cienastam. Acīmredzot, kā jau tas mēdz būt, bagātajam tikai atlika izstiep roku, lai paņemtu no nabagā, vai ir kāds likumīgs iemesls, jo nabagajam vienmēr kaut ko vajag no bagātā un viņš aizņemas un laikā nevar atdot un ir no tā atkarīgs, vai arī tāpat vien, bagātais pieradis vienmēr no nabagajiem ņemt, jo bagātie netop bagāti no bagātajiem, bet no nabagiem. Viņš izstiep roku un paņem šo aitiņu, nokauj un izbaro savam viesim.

Dāvids, mēs redzam, pie visa šausmīgā, ko ir nodarījis, aizvien ir cilvēks, kurš prot atšķirt labu no ļauna. Aizvien vēl spēj sajust, kad kādam izdarīta pārestība. Pat just līdzi. Klausoties šo stāstu viņš ir sašutis. Viņš saka – Šis cilvēks ir nāvi pelnījis. Viņam vismaz četrkārtīgi būs jāatdod tas, ko ir ņēmis. Tad Nātans saka ķēniņam – Tu ķēniņ esi šis cilvēks.

Šie vārdi atskan kā pērkona grāviens. Tālāk seko briesmīgi apsūdzības vārdi. Cik daudz Dievs, tas Kungs, ir Dāvidam devis. Gan valsti, gan bagātību, gan cilvēkus viņam apkārt, tā sacīt, viņu dvēseles un miesas. Varu pār divpadsmit ciltīm. Dievs saka – Ja tev vēl būtu par maz, es tev piemestu vēl. Bet tas, ko tu esi darījis, izraisa manas dusmas pret tevi. No šī brīža zobens neatkāpsies no tava nama. Tev nebūs glābiņa nekur. Dāvids, to visu dzirdēdams, satriekts sauc – Es esmu grēkojis pret to Kungu.

Ievērojiet, tā bija Dieva balss, kas skanēja no pravieša Nātana, un nebija Dieva balss, kas skanēja no mākoņa malas, no Debesu augstumiem. Dievs nesūtīja kādu varenu eņģeli, kas būtu lielas kā tornis, un pērkona dimdošā balsī izteiktu Dāvidam šo apsūdzību, kur būtu redzams, ka Dāvids stāv kādu lielu spēku, paša Visuvarenā Dieva priekšā. Dievs sūtīja labi pazīstamo vīru, pravieti Nātanu, kurš nāk un Dāvidam saka šos vārdus.

Dāvids varēja sacīt – Sardze, satveriet viņu. Pakārt, sadedzināt, gabalos saraustīt. Ko viņš atļaujas ar ķēniņu runāt. Viņš varēja. Nātans bija tikai cilvēks. Viņš varēja pažēlot Nātanu un sacīt – Ej projām, es negribu vairs tevi redzēt. Un nemūžam Nātans vairs neredzētu Dāvida vaigu.

Dāvids saprot, ka viņa priekšā ir tikai cilvēks, Nātans, kuru viņš labi pazīst. Tā ir paša Dieva balss. Viņš redz atveramies elli sev zem kājām, un sevi krītam šajā bezgalīgajā Dieva dusmu jūrā. Viņš saprot, ka ir pazudis. Tik daudz viņam Dievs devis, un tik zemu viņam tagad jākrīt. Līdz pašiem elles dziļumiem.

Mēs redzam Dāvida ticību. Viņš pieņēma Dieva vārdu kā Dieva vārdu. Lai gan tas neskanēja no varena eņģeļa mutes, tas nenāca no mākoņa maliņas, kā pērkona dimdoša balss.

Šis notikums mums māca ko ļoti būtisku par šīs dienas evaņģēliju. Proti, par to, kā Dieva vārds tiek sludināts, un kā Dievs spriež tiesu savā Baznīcā – ļoti reāli, ļoti konkrēti. Jēzus šajā līdzībā grib vērst savu mācekļu uzmanību, cik tas ir tieši un nopietni ņemams – to, ko viņi dzird baznīcā, kā Dieva vārda sludināšanu. DIEVA vārda sludināšanu.

Iemesls, kāpēc Jēzus saka šo līdzību ir tāds. Nupat Viņš mācīja kā kristīgajā draudzē būs grēciniekus uz patiesu ticības ceļu atgriezt. Viņš sacīja – Kad tavs brālis pret tevi grēko, ej uzrādi viņa vainu, kad esat divatā. Ja viņš tevi klausa, tu esi atguvis savu brāli. Ja neklausa, ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds, katra lieta tiek apstiprināta un tā tālāk. Lai atgrieztu grēcinieku.

Tur, kur šis brālis, pret kuru ir grēkots, iet, lai uzrādītu savam brālim viņa grēkus, viņš nenāk ar cilvēcisku uzdevumu. Viņš nāk ar dievišķu uzdevumu. Pats Dieva Dēls saka – Ej un dari tā. Viņš nesaka – Ja tu gribi, tu vari iet un tā darīt. Viņš saka – Tev jāiet un jādara tava brāļa dēļ.

Tad Pēteris, viens no Jēzus mācekļiem, pieiet Kungam klāt un vaicā: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes? “Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties.””

Dievs prasa norēķinu saviem kalpiem nevien tiesas dienā, kad tiesās dzīvos un mirušos, gan tos, kas bijuši Viņa kalpi, gan tos, kas bijuši Viņa ienaidnieki, Viņš prasa norēķinu jau šeit un tagad. Viņa balss neskan no mākoņa malas, kā pērkona dimdoša balss, kas neļauj izbēgt un noslēpties, tā neskan kā kāda varena eņģeļa vēsts, bet ar cilvēka muti sludināta, kad Dieva Vārds tiek sludināts un mācīts.

“Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā.”

Jēzus māca, kā Dieva Valstība izskatās no Dieva puses. Viņš nestāta, kā tā izskatās no cilvēka puses. To Viņš jau pa daļai ir pastāstījis sacīdams – Kur divi vai trīs pulcējas manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū. No cilvēku puses šī Dieva valstība izskatās ļoti necili. Cilvēki svētdienas rītā atnāk uz dievnamu, citi pēc sava paraduma, kā allaž to darījuši, citi kaut kā meklēdami ceļu pie Dieva. Tad mācītājs viņiem sludina Dieva Vārdu. Viņi neredz Dieva godību, viņi neredz nekādas zīmes un brīnumus, tikai vārds runā uz viņiem. Tā tas izskatās no cilvēku puses.

Jēzus stāsta, kā šis brīdis izskatās no Dieva puses. Itin kā siena būtu starp mums, kad mēs virzienā uz Dievu neredzam, bet tikai dzirdam Viņa vārdu, bet Viņš ir mūsu priekšā un redz un caurredz katru, ikvienu.

Lūk, kad cilvēks dzird Bauslības vārdu, viņš ir nostājies Dieva tiesas priekšā. Dieva vārds viņu tiesā kā ķēniņš, kas nolēmis prasīt norēķinu saviem kalpiem. Šie kalpi, kas evaņģēlijā nosaukti par vergiem, pieder šim ķēniņam. Viņi jau tāpat pieder Viņam ar visu, kas viņiem ir. Viņš ir devis viņiem visu to, kas viņiem pieder, kā Dievs bija devis Dāvidam gan bagātību, gan godu, gan spēku un varu sakaut visus ienaidniekus un pretiniekus, gan tos, kas ārpus tautas, gan tos, kas iekšienē. Varu pār divpadsmit ciltīm. Milzīgu varu. Bet Dāvids pats piederēja Dievam, tikai viņš nedarīja, kā klājas Dieva kalpam.

Tāpat arī šeit tiek atvests viens, kas ir parādā savam kungam desmit tūkstoš talantu. Liekas, kā cilvēks var būt parādā tādu summu? Ja tas ir zeltas, tad trīs simts tonnas, ja sudrabs, tad četrsimts. Kur vispār varētu būt tāda bagātība, tāda milzu bagātība, ka kāds būtu to otram aizdevis?

Mēs labāk sapratīsim šos vārdus, ja ieklausīsimies mūsu ticības tēva, Mārtiņa Lutera, sacītajā, kad viņš, saprazdams šīs lietas, ieraudzīdams tās skaidri, ir sacījis tā, ka gandrīz neviens cilvēks to nespēj saprast un izskaidrot. Viņš sacīja: “Bezdievis grēko tā Kunga priekšā, vai viņš ēd vai dzer, vai guļas vai ceļas.” Varētu domāt, kā cilvēks varētu grēkot Dieva priekšā elpodams, ēzdams, dzerdams? Viņš taču nevar bez tā iztikt, citādi viņam būtu jānomirst. Viņš taču nevar iztikt bez atpūtas. Bez darbiem, kas viņam jādara. Vai tie būtu ļauni? Nē! Luters nesaka, ka šie darbi ir ļauni, ka ēst ir ļauni vai dzert ļauni. Viņš saka – bezdievis grēko vai ēd vai dzer vai guļas vai ceļas. Viņš grēko tā Kunga priekšā ar visu savu dzīvi, ar katru savu elpas vilcienu. Dievs viņam ir devis dvēseli un miesu, dzīvību un visu, kas viņa miesas dzīvībai vajadzīgs, daudz dažādas brīnišķīgas lietas, bet viņš dzīvo tā, ka Dieva nemaz nebūtu, it kā viņš pats to būtu mantojis, ne pēc Dieva cilvēkiem dotas pavēles. Ar katru apēsto kumosu viņa parāds aug. Ar visu savu dzīvi viņš ir parādā tam Kungam. Briesmīgu, šausmīgu vērtību. To bauslība atklāj.

Šeit mēs redzam, ka kalps, kurš ir parādā desmit tūkstoš talantu jeb četri simti tonnu sudraba, nav kāds mītisks bagātnieks vai ķēniņš, bet jebkurš no mums, katrs no mums. Cik daudz Dievs mums ir devis. Protams, ne tik daudz kā Dāvidam vai kādam citam, bet ja visu to saliktu kopā, ja to varētu tā salikt kopā un saskaitīt, cik milzīga bagātība tā ir.

No Dieva puses tas izskatās tā. Un Kristus šeit stāv un runā uz mums, no Dieva puses šīs lietas atklādams. Mēs varam to saņemt vienīgi ticēdami vārdam. Ja ticēsim Vārdam, šis vārds mūs vedīs un vadīs Dieva žēlastībā un savstarpējā izlīgumā. Kā saka apustulis Pāvils: “Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, jo tam jūs esat aicināti kā viena miesa; esiet pateicīgi! Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos: pamācait un paskubinait cits citu visā gudrībā ar psalmiem, himnām un garīgām dziesmām, žēlastībā dziedādami savās sirdīs Dievam! Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu. [Kol.3:12-17]

Tā mēs varam palikt Dieva žēlastībā, pie šīs žēlastības straumes.

Tas, kurš netic, kurš šīs līdzības vārdus neņem nopietni, tā liktenis ir citāds. Mēs redzam līdzībā, ka ļaunais kalps, kas neiežēlojās tā mazumiņa dēļ, kā lūdza viņa parādnieks, tiek atpakaļ pie tiesas un tiek saukts pie taisnības, pie mūžīgas tiesas, pie mūžīgas taisnības caur mūžīgu sodību.

Kristus noslēguma vārdi ir ļoti dziļi, smagi un grūti, un tomēr tajā pašā laikā ir kā enkurs, kas mūsu dzīves kuģi noenkuro pie Kristus Vārda. Viņš neprasa, lai mēs to darītu savā spēkā, Viņš prasa, lai mēs to lūgtu “Kungs, piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.”

Lai Dievs dod mums spēku, ka mēs varētu piedot, ka mēs varētu žēlastība un piedošanā staigāt, un mīlestība apkampt pat to, kas mums pāri darījis. Viņš jau nav mūsu ienaidnieks, viņš tāpat pieder mūsu Kungam, un reiz, Dieva mīlestībā, šīs visas pasaules robežas būs kritušas. Mīlestība brīvi plūdīs no sirds uz sirdi, un mēs priecāsimies kopā mūžīgi, ienaidu neviens vairs neieminēs.

Gods lai ir Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Kā iesākumā bija, tā tagad ir un būs, no mūžības un mūžību, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]