22. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” [Mt.18:21-35]

Ja mēs mēģinātu sākt savas pārdomas ar Romas baznīcas grēku uzskaitījumu, šīs dienas dievkalpojums varētu stipri ievilkties. Mums nevajadzētu meklēt šo grēku sarakstu arī tālajos viduslaikos. Mēs varētu iesākt, piemēram, ar Musolīni paziņojumu presei: “Mans gars ir dziļi reliģiozs. Reliģijai ir milzīgs spēks, kuru ir jāciena un jārespektē. Tādēļ es esmu pret antiklerikālo un ateistisko demokrātiju, kas ir veca un nederīga rotaļlieta. Es uzskatu, ka katolicisms ir dižens garīgs spēks…” Cieņu pret Romas baznīcu Musolīni bija iedvesis viņa laika pāvests Pijs XI, kurš arī nemīlēja demokrātiju un visnotaļ palīdzēja fašistu partijai nokļūt pie varas.

1926. gadā Pijs XI svinīgi paziņoja: “Musolīni ir cilvēks, kuru sūtījusi Dievišķā Providence.” Vatikāna saistība ar fašismu ir vispārzināms fakts, tādēļ grāmatā Mit Gott und dem Führer (Ar Dievu un Fīreru) baznīcas vēsturnieks Karlheinz Deschner raksta, ka attiecībā uz fašistisko Vāciju Vatikāns bija: “pirmais un ilgu laiku vienīgais režīma draugs”.

Nav arī tā, ka Vatikāna simpātijas pret fašistiem būtu izgaisušas līdz ar fašistu sakāvi II Pasaules Karā. Kādu laiku atpakaļ ASV valdība atslepenoja “La Vista Report”, datētu ar 1947. gada 15. maiju. Šajā īpaši slepenajā ASV armijas izlūkošanas ziņojumā norādīts, ka Vatikāns palīdzējis izbēgt daudziem augsti stāvošiem nacistu kara noziedzniekiem. Viņu starpā bija serbu, jūdu un čigānu slepkava, Treblinkas nāves nometnes komandieris, divi masu slepkavas – “Rīgas miesnieks” un “Lionas miesnieks”, gāzes mašīnu izgudrotājs, holokausta radītājs un desmitiem tūkstošu citu.

Viena no baismīgākajām šā stāsta lappusēm ir 600 līdz 700 tūkstošu serbu pareizticīgo noslepkavošana. Jesenovacas koncentrācijas nometnē, kur vieni no zvēriskākajiem slepkavām bija Romas baznīcas priesteri un kāds franciskāņu mūks, tika nogalināti kādi 200 tūkstoši. Romas baznīca par šīm lietām vai nu klusē vai tās attaisno.

Kardināls Stepinaks, kurš tajā laikā bija Horvātijas arhibīskaps, vēlāk tika iecelts svēto kārtā. Tagad gan Romas pāvestam ir citas problēmas, viņa virssulainis, kurš nesen nodeva presei skandalozus materiālus par pāvesta galmu un grieķu metropolīts Serafims, kurš šā gada pavasarī pasludināja pāvestu Benediktu XVI par arhi-herētiķi un izslēdza viņu no baznīcas līdz ar visiem tiem, kas atrodas ar pāvestu garīgā kopībā.

Un tomēr, lai cik baismīgas un skandalozas ir šādas lietas, tās nekad nav atradušās luteriskās baznīcas uzmanības centrā. Tas, kas interesēja doktoru Luteru un luteriskās baznīcas tēvus bija kas cits, tas bija tas pats, kas visos laikos interesējis Kristus baznīcu, proti, evaņģēlijs.

Ja kāds raugās uz doktoru Luteru kā uz baznīcas morāles atjaunotāju, tas nav sapratis Reformācijas būtību. Nav pārsteigums, ka to tā īsti nespēja saprast arī Romas baznīca. Bija jāpaiet 300 gadiem, līdz 1816. gadā no pāvesta sūtņa Polijā Klemensa Marijas Hofbauera mutes izskanēja vārdi: „Ne caur ķeceriem un filozofiem, bet gan caur cilvēkiem, kuri patiesi ilgojās pēc reliģijas, kas skar sirdi, reformācija ir izplatījusies un pastāvējusi. To esmu sacījis pāvestam un kardināliem Romā, taču tie nav man ticējuši un palikuši pie uzskatiem, ka reformāciju radījis ienaids pret reliģiju.”

Galvenais jautājums, par kuru baznīcas doktors Luters vēlējās diskutēt savās tēzēs bija patiesi reliģisks. Lutera 95 Tēzes iesākas ar vārdiem: „Kad mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus sacīja: „Nožēlojiet grēkus”, Viņš vēlējās, lai visa ticīgo dzīve būtu nepārtraukta grēknožēla.” Ko īsti Luters vēlējās ar šiem vārdiem pasacīt?

Viena no izplatītākajām domām viduslaiku teoloģijā bija uzskats, ka Dieva žēlastību saņem tas cilvēks, kurš patiesi nožēlo grēkus. Tādējādi pestīšana bija atkarīga no grēknožēlas dziļuma un patiesuma.

Šo iemeslu dēļ Luters bija ārkārtīgi norūpējies par postošo ietekmi, kādu uz vienkāršajiem kristiešiem atstāja grēkatlaižu tirgošana. Nespēdami iedziļināties niansēs, cilvēki sāka uzskatīt, ka grēku piedošana iegūstama viegli, nevis ar nopietniem gandarīšanas darbiem, nemitīgi apliecinot savu grēknožēlu.

Šāda attieksme uztrauca Luteru kā baznīcas skolotāju un mācītāju. Viņš bija uztraucies, ka cilvēki tādējādi pazaudēs Romas baznīcas Kanoniskajā likumā formulēto grēknožēlas izpratni. Tādēļ 95. Tēzēs Luters māca, ka grēku piedošanas saņemšanai ir nepieciešams visā pazemībā pakļauties gan priesterim, gan grēknožēlas kanoniem.

Purgatorijs joprojām ir tā vieta, kur par nenožēlotiem grēkiem tiek pakāpeniski samaksāts ar ciešanām, un tikai tad dvēsele tiek ielaista Debesīs. Patiesas grēknožēlas pārņemtai dvēselei no sirds ir jāilgojas un jāmīl baznīcas uzliktie sodi, kas ir daļa no grēknožēlas sakramenta. Luters arī atzīst, ka pāvesta grēkatlaides var tikt sludinātas, jo, pareizi lietotas, tās ir labas un noderīgas. Pāvesta vara joprojām tiek vērtēta ļoti augstu, taču pats galvenais grēku piedošanas nosacījums ir un paliek dziļa un patiesa grēknožēla, ko kristietis veic ar saviem spēkiem, vai citiem vārdiem sakot, tā ir aktīva grēknožēla, kaut kas tāds, ko cilvēks dara ar Dieva žēlastības palīdzību. Tādējādi Luters nenostājās pret grēkatlaidēm. Viņš atzina tās pat par labām un derīgām, bet vēlējās, lai tās tiktu pareizi lietotas un neaptumšotu Romas baznīcas mācību. Paradoksāli, bet nosodot Lutera 95 tēzēs pausto mācību, Romas baznīcas vadība nosodīja pati sevi kopā ar visiem lielākajiem viduslaiku teologiem. 95. tēzēs Luters vēl joprojām ir īsts un pārliecināts pāvestietis. Tomēr Romas uzbrukums spieda Luteru arvien vairāk un vairāk iedziļināties šajā jautājumā, līdz beidzot viņam uzausa gaisma.

Divdesmit gadus pēc 95 tēžu publicēšanas Luters uzrakstīja kādu citu dokumentu, ko nosauca par Šamlkaldes artikuliem. Arī tajos viņš runā par grēknožēlu, bet jau pavisam citādi.

Vispirms Luters apraksta Dieva bauslības lomu – atklāt iedzimto grēku, pārliecināt cilvēku par viņa samaitātību un tiem grēka dziļumiem, kādos cilvēka daba ir iestigusi. Ar bauslību Dievs kā ar āmuru un pērkona cirvi rada sirds satriektību – dziļas, patiesas sirds skumjas, ciešanas un domas par nāvi. Te Luters vispirms uzmanīgi norāda, ka tā ir nevis grēknožēla, bet gan sirds satriektība, par ko viņš šeit runā. Pēc tam viņš uzsver, ka tas ir nevis kaut kas, ko dara pats cilvēks, bet tas ir sirds stāvoklis, kuru rada Svētais Gars.

Jau šie divi uzsvari uzskatāmi parāda cik atšķirīgs ir 95. tēžu un Šmalkaldes artikulu Luters. Taču tā ir, lai gan būtiska, tomēr tikai neliela daļa no tām pārmaiņām, kas pa šo laiku notikušas Lutera teoloģiskajā izpratnē. Parādījis bauslības darbību, Luters nevilcinoties piebilst, ka šis stāvoklis, ir tikai pats atgriešanās sākums. Tā vēl nav pati atgriešanās un tāda nebūs, pirms cilvēkam, kuru bauslība pārliecinājusi par viņa grēcīgumu, palīgā nenāks Evaņģēlijs ar savu žēlastības pilno mierinājumu, kuram jātic.

Te Luters citē tos pašu Kristus vārdus no Marka evaņģēlija pirmās nodaļas, ar kuriem viņš bija sācis savas 95 tēzes. Tikai tagad tas vairs nav aicinājums uz grēknožēlu, bet aicinājums kļūt citādam, rīkoties citādi un ticēt Kristus apsolījumam. Tādējādi atgriešanās tagad ir saprotama, kā grēcinieka kļūšana par to, kas viņš agrāk nav bijis, kļūšana par jaunu cilvēku un to paveic nevis vairs cilvēks, bet gan Dievs.

Turpat tālāk Luters apraksta pāvesta piekritēju, arī savu kādreizējo, neīsto atgriešanos. Tāds, pāvesta piekritējs, viņš bija bijis savā jaunībā un tādēļ arī bija kļuvis par prieteri un mūku, lai no visas sirds nožēlotu grēkus un izpelnītos piedošanu. Tomēr, lai kā viņš un viņam līdzīgie centās, tie nekad nebija īsti droši, vai viņu nožēla ir pietiekama.

Tagad turpretī Luters bija kļuvis par jaunu cilvēku, viņš patiesi bija atgriezies. Arī grēknožēlas izpratne Luteram tagad ir citāda. Cilvēks, kurš nožēlo grēkus, ir cilvēks, kas atzinis, ka viss viņā, visi viņa darbi un viņš pats ir grēks.

Nepaliek vairs nekas, ar ko varētu izpirkt savu grēku, „paliek vienīgi izmisums par visu, kas mēs esam, ko domājam, runājam vai darām utt.” Tagad arī grēksūdze ir citāda. Tā nav atsevišķu ļaunu darbu uzskaitīšana, bet atziņa, ka pēc savas dabas esam grēcinieki un tādēļ šāda grēksūdze neizlaiž nevienu grēku, bet sauc vārdā visus.

Grēcinieks cilvēks ir nevis tādēļ, ka viņš dara sliktus darbus. Sliktus darbus viņš dara tādēļ, ka ir grēcinieks.

Viss tagad ir skaidrs arī par gandarīšanu. Nav vairs jāprāto un jāuztraucas, vai darīts pietiekoši. Tie vairs nav mūsu darbi, kas nopelna piedošanu, bet tas ir Kristus darbs. Tas ir nevainīgais Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Tā tagad Lutera izpratnē ir atgriešanās, tā atgriešanās, kuru sludina Jānis Kristītājs un Kristus. Un šī ir tā atgriešanās, kas turpinās kristiešos līdz pat nāvei. Taču tā sen vairs nav tā atgriešanās, par kuru Luters runāja 95 tēzēs. Jo tā norit ne ar paša spēkiem, bet ar „Svētā Gara dāvanas palīdzību, kas seko grēku piedošanai. Šī dāvana ik dienas šķīstī no pārpalikušajiem grēkiem, izmēž tos, lai cilvēku padarītu īsti tīru un svētu.”

Diemžēl par šo dāvanu „neko nezina ne pāvests, ne teologi, ne juristi un vispār neviens cilvēks. Tā ir mācība no debesīm, kura saņemta kā atklāsme caur Evaņģēliju un kuru bezdievīgie svētuļi sauc par ķecerību.” Te tad arī atklājas tā problēma, kas uztrauc luterāņu baznīcu. Lai cik briesmīgas citas posta lietas arī būtu darījusi Romas baznīcas vadība, tomēr īstais posts un nelaime slēpjas evaņģēlija noliegšanā. Kamēr baznīcai vēl ir evaņģēlijs, tai ir grēku piedošana un cerība. Kad evaņģēlijs ir zaudēts, zaudēta ir arī cerība, un baznīca pārvēršas par baismīgu un postošu institūciju. No tā lai mīļais Kungs Jēzus mūs pasargā un uztur savu evaņģēliju mūsu vidū, līdz Viņš pats atnāks tiesāt šo pasauli. Āmen.