23. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. [Mt.22:15-22]

„Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Jēzu pieķert kādā vārdā.” Tā bija pēdējā diena, kad Jēzus savas dzīves laikā mācīja un sludināja jūdu Templī – otrdiena Viņa pēdējā šīs zemes dzīves nedēļā. Augstie priesteri un tautas vecajie bija mēģinājuši Jēzu apklusināt, jautādami – kas Viņam devis varu sludināt un darīt brīnumus. Jēzus viņiem apsolīja atbildēt, bet ar vienu noteikumu, proti, pa priekšu tiem pašiem jāatbild uz jautājumu – vai Jāņa Kristība ir no debesīm vai no cilvēkiem. Farizeji un tautas vecajie apmulsa. Ja tie sacītu, ka no debesīm, tad Jēzus tiem jautātu – kādēļ jūs neticējāt Jānim, kad viņš deva liecību par mani? Ja tie sacītu – no cilvēkiem – tad tauta varētu sadusmoties, jo visi Jāni uzskatīja par Dieva pravieti. Visa šī saruna bija sākusies tādēļ, ka jūdu valdības vīri neuzdrīkstējās pret Jēzu pielietot fizisku spēku, jo baidījās no tautas. Tagad saprazdami, ka Jēzus ar savu jautājumu tos iedzinis strupceļā, tie atbildēja – „mēz nezinām” vai Jāņa Kristība ir no debesīm vai zemes. Tūdaļ sekoja Jēzus atbilde – tad arī Es jums neteikšu, kādā varā Es to daru.

Pēc augsto priesteru uzdevuma, farizeji nolēma izstrādāt plānu, ar kura palīdzību tie varētu nomelnot Jēzu tautas acīs. Atcerējušies kā Jēzus tos samulsināja un apklusināja ar savu jautājumu par Jāņa kristību, tie nolēma izdomāt līdzīgu jautājumu – tādu uz kuru Jēzus nevarētu atbildēt ne ar jā, nedz ar nē. Plāns, kuru izstrādāja farizeji bija patiesi nelietīgs. Vispirms, lai īstenotu savu nodomu, viņi apvienojās ar ķēniņa Hēroda ļaudīm. Pēc sava rakstura tā bija dīvaina, nedabiska savienība. Farizeji bija galēji jūdu nacionālisti, bet Hēroda ļaudis centās stiprināt Hēroda politisko varu jūdu tautā un centās ieviest grieķu un romiešu kultūru. Abas šīs frakcijas garīgā un politiskā ziņā bija pilnīgi pretējas, tomēr tās apvienojās kopīgam pasākumam. Tas, kas abas šīs citādi pilnīgi atšķirīgās grupas vienoja, bija kopīgs naids pret Jēzu. Gan farizeji, gan hērodieši baidījās, ka Jēzus sludinātā Dieva Valstība patiešām varētu iestāties, un tad viņu valdīšanai būtu pienākušas beigas. Abām šīm partijām kopīgs bija arī naids pret romiešiem. Lai gan hērodiešiem patika romiešu kultūra, tiem nepatika Romas politiskā virsvara. Un tā, kopīga naida vadīti, tie dodas pie Jēzus. Tiesa, farizeji nedodas šajā misijā paši, bet „tie sūtīja savus mācekļus pie Jēzus ar ķēniņa Hēroda ļaudīm”. Iemesli tam bija vairāki: pirmkārt, viņi cerēja, ka Jēzus šos ļaudis nepazīs un tādēļ būs mazāk piesardzīgs; otrkārt, tie nevēlējās publiski parādīties kopā ar Hēroda ļaudīm, kurus tie nicināja. Savukārt Hēroda ļaudis, kas uzskatīja, ka ir atļauts maksāt ķeizaram nodevas, bija nepieciešami tādēļ, lai Jēzum radītu iespaidu, ka abas pretējās puses vienkārši nāk pie Viņa, lai noskaidrotu patiesību.

Farizeju un hērodiešu plāns bija vienkāršs, proti, izprovocēt Jēzu pateikt kaut ko tādu, kas mazinātu Viņa cieņu tautas acīs vai arī nostādītu pret Romas imperatoru. Tiklīdz Jēzus ko sacītu pret imperatoru, Viņu piemeklētu tāds pats liktenis kā Jūdu no Galilejas dažus gadus agrāk, kas tika nogalināts par dumpošanos pret ķeizaru 6. gadā pēc Kristus. Evaņģēlists Lūka farizeju un hērodiešu nodomu apraksta šādi: „Lai tie Viņu pieķertu kādā vārdā un To varētu nodot valdībai un zemes soģa varai.” (Lk.20:20)

Gadījumā, ja izdotos panākt, ka romieši apcietina Jēzu, lieta būtu darīta un tautas masas, kuras simpatizēja Jēzum, šajā lietā nevainotu nedz farizejus, nedz hērodiešus. Abas sazvērnieku grupas bija pilnīgi pārliecinātas, ka Jēzus, kas uzņēmies Mesijas jeb Kristus lomu, noteikti pasacīs kaut ko pret Romas ķeizaru, par ko romieši Viņu nekavējoties apcietinās. Savukārt, ja Viņš piekritīs, ka jūdiem jāmaksā nodevas pagānu valdniekam, tad Viņa popularitātei tautā būs beigas. Daudzi jūdi uzskatīja, ka visas nelaimes, kas viņus piemeklē ir Dieva sods par nepaklausību, maksājot nodevas romiešu valdniekam. Ja Jēzus piekritīs nodokļu maksāšanai, Viņš būs nomelnots tautas acīs un nekādā gadījumā nevarēs vairs pretendēt uz Mesijas vārdu. Sazvērestība bija noorganizēta tik viltīgi, ka farizeji un hērodieši priecīgi berzēja rokas – tūdaļ putniņš būs būrītī! Šķita, ka Jēzus nevarēs izvairīties no izliktajām lamatām. Turklāt ideju, šo lamatu sagatavošanai, tie bija aizguvuši no paša Jēzus. Tiesa, farizeju nolūks bija pilnīgi cits, nekā Jēzum – Jēzus gribēja viņus glābt, viņi gribēja Jēzu pazudināt.

Un tā sazvērnieki tuvojas Jēzum ar vārdiem: „Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu.” Šie cilvēki ir tiktāl pagrimuši, ka nekaunas tautas priekšā atzīt, ka arī viņi zina, ka Jēzus māca patiesību, un tomēr tie vēlas Viņu pazudināt. Šie ļaudis it kā saka Jēzum: Tu savos spriedumos taču esi pilnīgi neatkarīgs un Tev nerūp nekas cits kā patiesība. Tādēļ saki mums: „kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” No romiešiem nedz viņu ķeizara Tu nebaidies, kā to dara citi, bet ņem vērā tikai bauslībā atklāto Dieva gribu. Un Dieva griba saskaņā ar Rakstiem (5.Moz.17:15) ir tāda, ka jūdi nedrīkst pār sevi iecelt svešinieku, lai tas valdītu, nedz arī vairot viņa bagātību. Tādēļ saki mums – vai jūdi drīkst maksāt nodevas Romas ķeizaram vai ne? Vai nodevu maksāšana šādā gadījumā nav Dieva valdīšanas noliegšana un sveštautieša celšana pār sevi? Ar šiem vārdiem Jēzus priekšā tika atvērti vārti uz lamatām, kurās šķita Viņam bija neglābjami jāiekrīt. Šis jautājums bija nevis par nodokļu maksāšanu vispār, bet gan par konkrētu nodokli, kuru jūdiem bija jāmaksā ar romiešu denāriju. Šo monētu patiešām varētu uzskatīt par elkdievības paraugu, jo to rotāja imperatora attēls ar uzrakstu: „Tibērijs Cēzars, dievišķā Augusta dēls, Augusts.” Savukārt monētas otrajā pusē atradās uzraksts Pontifex Maximus, ko mēs varētu tulkot kā „augstais priesteris”. Šis uzraksts ietvēra uz troņa sēdoša Cēzara attēlu, ar zizli labajā un ģerboni kreisajā rokā. Attēli uz monētas simbolizēja neierobežoto ķēniņa varu. Ikdienā jūdi šādu naudu nelietoja, bet maksājot nodokli Romai, viņiem obligāti bija jālieto tieši denāriji ar ķeizara attēlu. Šis nodoklis norādīja uz jūdu pakļautību romiešu varai. Arī te laikam būs noderējuši Hēroda ļaudis, jo paši farizeji diezin vai būs gribējuši ar šo monētu rokās rādīties citiem ļaudīm. Tātad hērodiešu jautājums bija: „Vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne? Vai lai dodam, vai nedodam?” (Mk.12:14)

„Kam jūs mani kārdināt, jūs liekuļi?” – tūdaļ seko Jēzus atbilde. Tā liecina, ka Viņš nav ņēmis vērā savu pretinieku glaimus un labi izprot viņu viltību un liekulīgo izturēšanos, aiz kuras šie ļaudis slēpās. Lai gan medus bija uz šo ļaužu lūpām, tomēr Jēzus redzēja indi viņu sirdīs. Un tā Viņa vārdi kā pļaukas cirtiens triecas intrigantu sejās, tomēr tajos saklausāma arī nožēla un skumjas. – Kādēļ jūs sevi, Dieva tautu esat padarījuši par nicināmiem liekuļiem? „Parādiet Man nodevu naudu” – turpina Jēzus. – „Un tie atnesa Viņam vienu denāriju.” Jau tas vien, ka viņiem bija šī nauda, kuru jūdi parasti nelietoja, atklāja šo cilvēku divkosību un blēdību. Tad paņēmis denāriju, Jēzus pagroza to pirkstos, paceļ visu acu priekšā un it kā bērnišķīgi jautā: „Kā attēls šis un uzraksts?” Varētu šķist, ka Jēzus ir muļķis vai neizglītots vīrs, kurš neprot lasīt. Te nu farizejiem un hērodiešiem atkal būs parādījusies cerība – tūliņ viņš tomēr būs mums rokā!– Tādēļ nekavējoties sekoja atbilde: „Ķeizara.”

Tomēr intrigantu cerībām nav lemts piepildīties. Patiesībā Jēzus jau ir panācis, ka viņi paši atbild uz savu jautājumu. Ja jau tā ir ķeizara nauda, „tad dodiet atpakaļ ķeizaram to, kas viņam pieder.” Ja jau jums ir ķeizara nauda un jūs to lietojat, kādēļ tad jūs nevarētu to dot viņam atpakaļ kā nodevas? Ievērojiet, ka Jēzus nesacīja ne vārda par to vai ķeizars ir labs vai slikts, vai jūdiem vajadzētu palikt zem Romas varas, vai censties no tās atbrīvoties. – Jūs piekrītat, ka tā ir ķeizara nauda, tad dodiet viņam atpakaļ to, kas viņam pieder. Pat visdedzīgākie jūdu nacionālisti nevarētu Jēzum ko pārmest par šādu padomu. Arī ķeizara gods nekādā veidā netika aizskarts. Ķeizaram ir vara pār finansiāliem darījumiem, kas notiek viņa impērijā. Īsi sakot, Jēzus neteica, ka nodokļu maksāšana okupācijas varai, būtu nepareiza. Cilvēks var vienlaicīgi pildīt laicīgās dzīves prasības un būt uzticīgs savam Dievam, pat atrodoties pagāniskas valsts okupētā zemē. Laicīgā vara ir Dieva dota tāpat kā baznīca. Tās abas nav jānostāda viena otrai pretī kā konfliktējošas varas, bet drīzāk jāatzīst par Dieva iedibinātām. Protams, romiešu vara jūdiem bija pazemojoša, bet to bija jāuztver kā Dieva rīksti, kas nākusi pār nepaklausīgo tautu. Tādēļ dodiet arī „Dievam, kas Dievam pieder”. Šis Jēzus izteikums tomēr nebija tik viennozīmīgi saprotams. To varēja saprast arī kā apgalvojumu, kas augstāko varu pieprasīja Dievam, un tādēļ pat visagresīvāk noskaņotajiem jūdu nacionālistiem, zēlotiem te nebija nekas iebilstams.

Tomēr ar vārdiem dodiet „Dievam, kas Dievam pieder”, Jēzus pasaka kaut ko vairāk. Tajos Viņš apkopo visu savu dzīvi. Izmantodams savu pretinieku viltīgo jautājumu, Jēzus vēlreiz tiem parāda un uzsver savu sūtību. Tāpat kā jūs, maksājot nodevas, atdodat ķeizaram to, kas viņam pieder, Es ar savu kalpošanu atdošu Dievam to, kas pieder Dievam. Velns ir nolaupījis un samaitājis Dievam Viņa radību. Dieva Dēls iznīcinās velna darbus un atdos Dievam Viņa radību atjaunotā stāvoklī. Lai to paveiktu, Viņš ir tapis par cilvēku, un ar savu nāvi un augšāmcelšanos dos sākumu jaunai radībai, jaunajam Ādamam. Jēzus, kam pieder visas lietas, atdos Dievam to, kas Dievam pieder. Tāpat kā ķeizaram piederošo monētu rotā ķeizara attēls, tā Dievam piederošo cilvēci rotā Dieva attēls un tādēļ to jāatdod Dievam.

Jūdu augstās tiesas delegācija, ka bija nākusi kā spiegi, „lai pieķertu Jēzu kādā vārdā” un rastu iespēju nodot Viņu laicīgās varas rokās, ir ne tikai atmaskota un apkaunota, bet arī pamācīta. Tā apstiprinās tas, ka Jēzus patiešām ir patiesības mācītājs jebkuros apstākļos. Šodien Viņš ir pamācījis arī katru no mums. Viņa Svētās Kristības svētīti, mēs esam atjaunoti pēc Dieva attēla un atdoti atpakaļ savam Debesu Tēvam. Lai nostiprinātu mūsos šo attēlu, Jēzus mūs pabaros un padzirdīs ar zālēm pret nāvi, velnu un elli – savu miesu un asinīm. Tā stiprināti, mēs atkal varēsim doties atpakaļ šajā pasaulē, apzinādamies, ka mēs tomēr neesam no šīs pasaules un nepiederam šai pasaulei, jo nesam nevis pasaules, bet sava Radītāja attēlu. Ar Svētās Kristības ūdeni Viņš mūs ir apzīmogojis mūs un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs. Tagad uz mums ir rakstīts Trīsvienīgā Dieva vārds, mēs esam Viņa īpašums, svēta tauta Dievam Tēvam par godu. Āmen.