23. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. [Mt.22:15-22]

Šīs dienas evaņģēlijs runā par vairākām ļoti svarīgām lietām, kas katram kristietim būtu labi jāzina.

Taču viena lieta ir baisa un šausminoša, proti, mēs redzam šajā notikumā tādus cilvēka tumsas dziļumus, turklāt šie ļaudis ar melnajām dvēselēm nav kādi bezdievji un neticīgie, kaut kādi vienkārši pasaulīgi zagļi vai laupītāji, bet tie ir it kā ticības ļaudis, savā divkosībā, savos ļaunajos nolūkos un beigu beigās arī savā bezdievībā.

Mēs redzam šo notikumu, kad Jēzus ir Jeruzalemē. Nupat ir noticis tas, kad farizeji un saduķeji viens par otru smīkņādami viens otram sacījuši – visa pasaule iet Viņam līdzi, jūs tur nekā neiespējat. Cik ļoti šiem garīgajiem ļaudīm nepatika, ka visa pasaule iet līdzi Jēzum. Pasaulei taču bija jāiet līdzi viņiem – gudrajiem, augstdzimušajiem, kuriem pēc Dieva un cilvēku likuma pienākas gods, cieņa un vara. Bet visa pasaule iet līdzi Jēzum.

To nevarēja pieļaut, tāpēc mēs lasām, kā apspriežas šie gudrie ļaudis. Viņi saprot, ka nu ir jāliek lietā visviltīgākie un visapslēptākie paņēmieni. Viņu taktikai ir jābūt pilnīgi nemanāmai, bet ārkārtīgi iedarbīgai, lai Jēzu varētu gāzt pie zemes – vai nu cēzara priekšā kā dumpinieku, kā valsts noziedznieku, vai kā tautas nodevēju, ja gadījumā Jēzus izrādītu savu lojalitāti cēzaram.

Mēs lasām – farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Vajadzēja tā uzdod savus jautājumus, ka Jēzus nevarētu izvairīties no atbildes, bet kur jebkura atbilde vai tā būtu jā vai nē, būtu Viņam pazudinoša, lai Viņu varētu pieķert. Viņiem bija skaidrs mērķis. Viņiem bija arī kādi principi. Kādi tie bija, to mēs redzam.

Farizeji, apspriedušies saprot, ka viņi paši tā kā nevar iet pie Jēzus, jo viņu sejas bija pazīstamas. Viņi tautā bija pazīstami kā raibi suņi. Visiem zināmi, zināmi ar savu naidu pret Jēzu. Tad viņi nolemj sūtīt savus mācekļus – kādus jaunus, dedzīgus, uzticību izraisošus ļaudis. Protams, labi apmācītus. Viņiem mutē vajadzēja ielikt pareizos vārdus, pareizos jautājumus ar kuriem Jēzu varētu pieķert. Tur līdzi tūdaļ ir arī kādi Hēroda ļaudis.

Tajā laikā Palestīnas zeme bija sadalīta starp četriem valdītājiem, jo tautas rupjā dumpīguma, nemierīguma un nesamierinātības dēļ šī tauta, Dieva izredzētā tauta, bija sadalīta starp četriem valdniekiem. Vienu daļu, pašu galveno, pārvaldīja cēzara ielikts prokurātors Poncijs Pilāts. Otru svarīgāko daļu Hēroda Lielā dēls vārdā Hērods. Cik ļoti gan šis Hērods gribēja izpatikt romiešiem. Viņš taču dzīvoja un valdīja pateicoties romiešu labvēlībai, laipnībai. Pretējā gadījumā viņš nemaz nevarētu būt valdnieks. Atliktu romiešiem tikai pakustināt mazo pirkstiņu, lai viņš būtu kritis no saviem augstumiem un lauzis kaklu. Viņam arvien bija uzticami ļaudis.

Tagad farizejiem, kas tautā bija pazīstami kā tautas brīvības cīnītāji, kuri savus mācekļus mācīja, ka Dieva tautai ir jābūt brīvai, pār šo tautu ir jāvalda valdniekam, kas nācis no pašu jūdu vidus, nevis kādam citam, nemaz nerunājot par negantajiem pagāniem, līdzas ir tādi, kas grib izdabāt šiem negantajiem pagāniem.

Ja nu Jēzus gadījumā kaut ko pārāk atklāti kaut ko pasaka pret cēzaru, kaut ko par to, ka īsti tā kā nebūtu pareizi viņam maksāt nodevas, bet vajadzētu cīnīties ar šo okupācijas, iekarotāju, varu, tad uzreiz Hēroda piekritēji būtu klāt un visu paši dzirdējuši. Tad farizeji nemaz nebūtu vainīgi, ka būtu nodevuši Jēzu. Tā sacīt, tā gadījās. Tik viltīgu plānu viņi bija izperinājuši.

Viņi nāk un jautā Jēzum ar garu ievadu, īpaši laipni, īpaši maigi, īpaši atzinīgi. Skolotāj, viņi saka, mēs zinām, ka Tu esi patiess, māci Dieva ceļus patiesībā, nelokies neviena priekšā, jo Tu neuzlūko cilvēka ārieni. Saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts cēzaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi?

Kas ir šie ļaudis, kas satikušies ar tik nesamierināmiem uzskatiem? Vai tie ir dažādu ticību ļaudis? Gan jā, gan nē.

Mēs varētu jautāt vai šie farizeji ir vienā draudzē, vienā baznīcā ar Jēzu un viņa mācekļiem? Jā. Vēl vairāk, viņi ir šis draudzes vadītāji, viņi ir tie, kuriem ir visaugstākā autoritāte šajā Vecās Derības baznīcā, viņu labi draugi un līdzdarbinieki pie tautas pārvaldīšanas ir augstie priesteri, virspriesteri jeb saduķeji. Viņiem ir kopīgs ienaidnieks – Jēzus.

Mēs redzam šeit kādu ļoti nopietnu nošķīrumu starp patieso Baznīcu un viltus baznīcu. Šajā robežšķirtnē mēs redzam sadursmes līniju, kas Dievam šajā pasaulē ir ar velnu un velnam ar Dievu. Šī cīņas frontes līnija neiet caur krogiem un prieka mājām, bet iet cauri baznīcai, cauri draudzei. Mēs varētu sacīt, ka baznīcā mēs redzam visbriesmīgākos, visvelnišķīgākos ļaudis. Tur mēs viņus varam sastapt. Un baznīcā mēs redzam visšķīstākos svētos, Dieva ļaudis un karavīrus. It kā vienā baznīcā, it kā vienā draudzē, it kā runā vienu un to pašu, tomēr šī robeža iet šiem ļaudīm pa vidu.

Jēzus saviem oponentiem un jautātājiem atbild ļoti tieši. Viņš saka – Ko jūs mani izaicināt, jūs, liekuļi.

Kas ir liekulis? Protams, cilvēks ar sašķeltu dvēseli. Liekulis ir cilvēks, kas zina patiesību, kas zina to, kā ir jādara un jārīkojas pareizi, bet kurš reizē ar šo zināšanu grib sasniegt kādus savus, ļoti savtīgus mērķus. Tā viņš skatās, kā sasniegt šos mērķus, savu pareizību izmanto kā piesegu, jo vieglāk savtīgu mērķi ir sasniegt, ja to piesedz ar kādiem pareiziem vārdiem.

Ja sacītu atklāti – es esmu zaglis, laupītājs, es gribu varu, es gribu labi dzīvot, es gribu atņemt otram, lai būtu man, tad tādam gan viss neizdotos. Bet, ja cilvēks saka, ka grib visiem palīdzēt, es visiem daru labu, es gribētu cilvēkus vadīt pretī kādai lielākai laimei un labklājībai, ja tikai viņi man nāktu līdzi, es būtu ar mieru viņiem kalpot. Runājot šādus vārdus daudzas sirdis atvērtos, un daudzi maki paliktu nepieskatīti, un tad varētu pie tiem sildīt savas rokas daudz vieglāk, nekā atklāti savu negantību atklājot cilvēku priekšā.

Mēs zinām, ka šādu liekuļu ir pilna pasaule. Viņi sēž augstos amatos, viņi ir cienījami un ietekmīgi ļaudis, ar savu liekulību un divkosību viņi ir dabūjuši sev daudz piekritējus, varētu sacīt, ka izveidojas tādi kā liekuļu midzeņi.

Bet vēl briesmīgāka liekulība par šo ir baznīcā. Tur nav jāliekuļo tikai cilvēku priekšā, kas ir pasaulīgi ļaudis, bet vajag piesaukt Dievu, lietot Dieva Vārdu, izlikties par dievbijīgiem. Kādus elles bērnus rada šāda liekulība! Briesmīgus.

Paskatieties uz farizeju mācekļiem, kas bija tik pat ļauni, kā viņu skolotāji. Viņi bija gatavi Jēzum izlikt lamatas. To viņi bija mācījušies no saviem skolotājiem. Tie bija īsteni elles bērni. Paklausoties, ko viņi saka. Šķīstu patiesību. Katrs vārds ko viņi saka ir šķīsta patiesība. Tā arī ir, jā un āmen. Viņi saka – Skolotāj, viņi saka, mēs zinām, ka Tu esi patiess. Protams, Jēzus ir patiess. Nav neviena patiesāka par Jēzu. Ja kāds tādus vārdus ir pelnījis, tad Jēzus noteikti. Tālāk viņi saka – Tu māci Dieva ceļus patiesībā, nelokies neviena priekšā. Jā un āmen. Jēzus mācīja Dieva ceļus patiesībā un nekad nelocījās neviena priekšā. Cik svēti šķīsti vārdi. Tu neuzlūko cilvēka ārieni, proti, vienalga, kas stāv tavā priekšā, Tu saki tikai patiesību. Jēzus tā darīja. Jā un āmen.

Tomēr šie liekuļi ar savu liekulību šos patiesākos vārdus padara par meliem, par briesmīgiem, šausmīgiem, negantiem meliem. Ar ko? Ar savu neticību. Viņi gan runā pareizi, bet viņi netic tam, ko viņi saka. Vēl vairāk – viņi tic pilnīgi pretēji. Lai arī vārdi ir glaimojoši, šis skolotājs ir jāiznīcina.

Redziet, kādreiz ir grūti izprast liekulības līkločus. Mēs zinām, ka cilvēki bieži domā citādi nekā runā, un runā kaut ko citu nekā dara, bet reizēm cilvēki domā citādi nekā viņi domā. Viņu sirdīs ir tik daudz attaisnojumu tam, ko viņi dara. Šie ļaudis, kas Jēzu gribēja tvert, Viņu kaut kādā veidā sagūstīt, kāds bija viņu pašu iekšējais aizbildinājums? Viņu pašu iekšējās domas? Ja viņu pašu ļaudis vaicātu, vai bija tā labi darīt, tad viņiem uzreiz būtu vairākas atbildes.

Kāda briesmīga tumsa un pievilšana. Velns izmanto šādus ļautiņus, kas domā, ka viņi ir tik gudri un apsviedīgi. Kas gan viņus varēs pieķert viņu viltībā? Dievs pieķer viltniekus viņu viltībā. Dievs, mīļie, ir tas, kurš pieķer. Jēzus redz tam visam cauri.

Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man naudu, ko maksājat nodevās. Nodevas taču jūs maksājat. Un tie atnesa Viņam vienu sudraba denāriju. Un Viņš atkal jautā tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Cēzara. Ķeizara. Augstā Valdnieka.” Ah, tad jūs tomēr viņu atzīstat par ķeizaru, par valdnieku? Viņa naudu kabatā nēsājat, lietojat, viņa varu atzīstat, bet man liekat lamatas? Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Šeit ir otra šī evaņģēlija mācība – par mūsu attieksmi pret laicīgo varu un Dieva varu.

Ir lietas, kas šajā pasaulē ir nodotas laicīgo valdnieku rokās. Viņi var būt ļoti dažādi. Bieži vien vislabākie valdnieki ir vismazāk dievbijīgi. Tā gadās, bet viņi ir visizveicīgākie, visattapīgākie, kas zina darīt kādas lietas arī reizēm, ko prasa tautas labums. Un Svētie Raksti mums rāda, ka arī bezdievīgie ķeizari jeb cēzari, kā šajā Rakstu vietā sacīts – Romas imperatori – ir Dieva ierocis šis pasaules pārvaldīšanai.

Tas nekas, ka šie ļaudis ir bezdievīgi. Kamēr viņi dara to, kas tiem pieklājas un pienākas, neskatoties uz savu bezdievību un neticību, viņi ir gana labs ierocis Dieva rokās šīs pasaules ārējās kārtības uzturēšanai – ļaunos sodīt, krietnos atalgot, pilsētas būvēt, ceļus taisīt, saimnieciskās lietas vadīt. To visu var arī bez ticības un dievbijības.

Protams, mēs redzam arī krietnus un dievbijīgus valdniekus. Bet paklausība valdniekam nav atkarība no viņa krietnuma vai dievbijības, bet tikai no valdnieka kārtas. To, ko pienākas viņam dot, to ir jādot, neatkarīgi no tā, vai šī vara ir tīkama vai nīstama, vai tā mums patīk vai nē.

Te mums, kristīgajiem ļaudīm, arī būtu daudz ko mācīties, un mācīt savus bērnus. Pajautājiet mājās saviem bērniem, ko viņi domā par mūsu Latvijas valdību. Tad jūs sadzirdēsiet atbildi, vai jūs esat krietni kristieši. Vai jūs esat mācījuši saviem bērniem paklausīt, tāpat kā apustulis Pāvils mācīja paklausīt valdniekiem, vai kā Jēzus mācīja – dodiet cēzaram, kas cēzaram pienākas. Arī godu un paklausību. Jā, arī no savas mantas – gan muitu, gan nodokļus, gan visu citu, kas valsts vadībai pienākas.

Te katrs var padomāt, un katrs var pajautāt saviem bērniem – Bērniņ, ko tu domā par Latvijas valdību. Nez, kāda būtu šī atbilde? Šī atbilde būtu tāda, kādu šis bērns ir dzirdējis mājās. Kur ir nepaklausība, pretestība, nepatika, naids – visas šīs lietas, kas dzīvo pilsoņu sirdīs. Jo nevienam jau nepatīk kāds, kas par viņu augstāks. Kura rokās ir viņa likteņi, kura rokās pa daļai ir viņa maks. Jā, arī svētie maki bieži vien ir mūsu valdības ziņā. Mēs gan gribētu tos paturēt vienīgi savās rokās. Bet redziet, ko Jēzus saka par denāriju, uz kura ir cēzara attēls un uzraksts – nu, dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder. Tā ir viņa kaltā nauda, bet Dievam to, kad Dievam pieder – skaidru, šķīstu sirdi.

Mēs redzam, ka pasaules priekšā īstā manta ir nauda un bagātība. Dieva priekšā īstā manta ir ticīga sirds, kas neliekuļotā ticībā Dieva patiesību pauž. Kas neapzog Dievu ar savu nepaklausību, negantību, viltību un liekulību, bet, kas ar šķīstu sirdi grib pie Dieva vārda turēties.

No šī evaņģēlija mēs redzam, ka nekas pa šiem gadiem nav mainījies. Aizvien vēl frontes līnija starp Dievu un velnu iet caur draudzi, baznīcu. Aizvien vēl baznīcā mēs varam atrast visbriesmīgākos un velnišķīgākos liekuļus un elles izdzimumus, un visšķīstākos, vistaisnākos, viskrietnākos svētos.

Tāpat kā toreiz, kad Jēzus runāja ar šiem elles bērniem – Viņš, Svētais un Krietnais, un ar Viņu kopā Viņa mācekļi, kas darīti par Viņa miesas locekļiem, kas šķīstīti ar Viņa svētajām asinīm, par kuriem ir sacīts – ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. [2.Kor.5:17]

Tā nu mēs esam tapuši par jaunu. Mums nav vairs jāiet atpakaļ vecajā grēka pasaulē padomu prasīt un godu meklēt. Mēs piederam Jēzum, tam, kurš ir patiess un māca Dieva ceļus patiesībā, un nelokās neviena priekšā un neuzlūko cilvēka vaigu, bet grib, lai visi cilvēki tiktu glābti. Lai arī elles bērni top ar Dievs bērniem.

Tad nu, lai skatāmies, kā dzīvojam – vai kā saprātīgi vai nesaprātīgi, vai ar vienu kāju iedami vienu ceļu, ar otru otru, vai ar abām kājām iedami vienu ceļu – dievbijības un patiesības ceļu?

Tur izšķiras mūsu likteņi. Mēs stāvam Dieva priekšā vai nu kopā ar Jēzu mācekļu pulkā, vai arī tur pat blakus pret Jēzu, farizeju un Hēroda piekritēju pulkā. Tā tas turpināsies līdz Kristus atnākšanai. Nekas nebūs citādi. Mums pašiem jāmācās šī patiesība, un jāmāca saviem bērniem. Gan patiesu, neliekuļotu ticību, gan cēzaram dot to, kas cēzaram piederas, un Dieva to, kas Dievam pieder. Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]