23. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. [Mt.22:15-22]

Šīs dienas evaņģēlijā aprakstītā saruna starp farizeju mācekļiem, Hēroda ļaudīm un Jēzu par nodokļu maksāšanu notika Jeruzālemes templī dažas dienas pirms Jēzus krusta nāves. Tā bija pēdējā diena, kad Jēzus runāja ar jūdiem un mācīja tiem Dieva vārdu. Pareizi saprast šo sarunu nav viegli, bet tā kā tās fonā ir jautājumus par pareizu ticīga cilvēka attieksmi pret valsti un baznīcu, tad bieži šis teksts tiek saprasts kā paša Jēzus sniegts skaidrojums par valsts un baznīcas attiecībām. Tomēr iedziļinoties tekstā, redzams, ka tas vairāk stāsta par Jēzus attiecībām ar dažādām tā laika politiskām un reliģiskām grupām, nekā par valsti un baznīcu. Šis teksts ir ļoti piemērots vienai no baznīcas gada pēdējām svētdienām, jo tajā no Jēzus mācamies – Pareizu attieksmi pret saviem pretiniekiem un kārdinātājiem.

Farizeji jau sen vairs necerēja no Jēzus izdzirdēt ko pamācošu vai derīgu. Savā starpā viņi bija galīgi un negrozāmi izlēmuši, ka Jēzus ir ļauns cilvēks, krāpnieks un blēdis, kurš apdraud un samaitā jūdu tautu. Tādēļ kopā ar Hēroda ļaudīm viņi bija nolēmuši Jēzu nogalināt. Tomēr šo apņemšanos nebija viegli īstenot, jo atrazdamies romiešu pakļautībā, jūdi paši nevienu nedrīkstēja sodīt ar nāvi. Turklāt vajadzēja arī piesargāties no ārkārtīgi lielās Jēzus popularitātes vienkāršās tautas vidū. Atklāta varmācība pret Jēzu varētu izraisīt plašus nemierus. Tādēļ farizeji ļoti nopietni „apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā”. Farizeji bija autoritātes reliģiskos jautājumos un uzdevums tika uzticēts viņiem. Lai panāktu Jēzus sodīšanu, farizejiem vajadzēja Viņu vienlaicīgi diskreditēt gan romiešu, gan vienkāršās tautas acīs. Kā tas bieži vien bija noticis pirms tam un tika darīts arī vēlāk, farizeji izvēlējās runāt ar Jēzu par nodokļu jautājumu.

Sava nodoma īstenošanai farizeji apvienojās ar ķēniņa Hēroda ļaudīm. Jāsaka – tā bija dīvaina savienība. Farizeji bija galēji jūdu nacionālisti, bet Hēroda ļaudis centās stiprināt Hēroda politisko varu jūdu tautā un ieviest grieķu un romiešu kultūru. Abas šīs frakcijas garīgā un politiskā ziņā bija ļoti atšķirīgas, tomēr šoreiz kopīgs naids pret Jēzu abām grupām ļāva apvienoties kopīgam pasākumam. Gan farizeji, gan hērodieši baidījās, ka Jēzus sludinātā Dieva Valstība patiešām varētu iestāties, un tad viņu valdīšanai pienāktu beigas. Abām šīm partijām kopīgs bija arī naids pret romiešiem. Lai gan hērodiešiem patika romiešu kultūra, tiem nepatika Romas politiskā virsvara. Un tā kopīga naida vadīti, tie nolemj doties pie Jēzus. Šeit farizeji atkal atklāj sevi, kā galējas liekulības iemiesojumu, proti, viņi nevēlas publiski parādīties kopā ar Hēroda ļaudīm, kurus tie nicināja, un tādēļ tie nedodas šajā misijā paši, bet sūta savus mācekļus.

Farizeju un hērodiešu nodoms bija samērā vienkāršs. Vienkāršā tauta ienīda romiešu varu un nevēlējās tai maksāt nodokļus. Jebkurš labvēlīgs Jēzus izteikums attiecībā uz romiešiem tiktu saprasts kā nacionāla nodevība. Savukārt, jebkurš izteikums pret romiešu varu tiktu uzskatīts par pretvalstisku un smagi sodāmu noziegumu. Farizeju nodoms bija uzdot tādu jautājumu, uz kuru Jēzus nevarētu atbildēt ne pozitīvi, nedz noliedzoši. Ja viņš sacītu ko labu par romiešiem, tad iematotu tautas naidu, ja sacītu ko sliktu, viņam nāktos atbildēt romiešu priekšā. Paši hērodieši un farizeji Romas varu ienīda, bet ja Jēzus kaut ko bilstu pret to, tad viņi viņu nekavējoties nosūdzētu Romas virsvarai kā dumpinieku. Šādos gadījumos romieši rīkojās bargi un nekavējoties izrēķinājās ar saviem pretiniekiem. Evaņģēlists Lūka farizeju un hērodiešu nodomu apraksta izsmeļoši: „Lai tie Viņu pieķertu kādā vārdā un To varētu nodot valdībai un zemes soģa varai.” (Lk.20:20)

Tātad viņi gatavojās Jēzum uzdot provokatīvu jautājumu, uz kuru nebūtu iespējams atbildēt. Katrā laikmetā ir iespējams sagudrot šādu jautājumu. Reiz man kāda sieviete sacīja: es līdz šim viltoju elektrības skaitītāja rādītājus. Vai varu to darīt arī turpmāk, jo pretējā gadījumā man nebūs ko dot bērniem ēst? Ja es būtu sacījis – „jā” – viņa pēc tam teiktu, ka mācītājs viņai ieteicis viltot rēķinus. Ja es sacītu – „nē” – viņa teiktu – redz, cik briesmīgs cilvēks ir šis mācītājs, viņš vēlas, lai mani bērni nomirtu badā. Līdzīgi rīkojās arī farizeji. Ja viņiem izdotos panākt, ka Jēzus pasaka kaut ko pret romiešiem un tie Viņu apcietina, tad lieta būtu darīta un tautas masas, kuras simpatizēja Jēzum, šajā lietā nevainotu ne farizejus, nedz hērodiešus, bet gan romiešus.

Savukārt, ja Jēzus piekristu, ka jūdiem jāmaksā nodevas pagānu valdniekam, tad tauta Viņu ienīstu, jo daudzi jūdi uzskatīja, ka visas nelaimes, kas viņus piemeklē ir Dieva sods par to, ka viņi maksā nodevas romiešu valdniekam. Ja Jēzus piekritīs nodokļu maksāšanai, Viņš kļūs par tautas ienaidnieku, ja Jēzus iebildīs pret to, Viņš kļūs par romiešu ienaidnieku. Sazvērestība bija noorganizēta tik viltīgi, ka nebija redzams, kā Jēzus varētu izvairīties no lamatām.

Un tā šie ārēji cienījamie un svētie ļaudis tuvojās Jēzum ar vārdiem: „Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu.”

Blēži vienmēr cenšas izlikties par draugiem, bet šajos vārdos slēpjas arī kārdinājums. Tas bij tā, it kā viņi sacītu: Jēzu, savos spriedumos Tu taču esi pilnīgi neatkarīgs no cilvēkiem un Tev nerūp nekas cits kā Dieva likums. Saskaņā ar Rakstiem (5.Moz.17:15) Dieva griba ir tāda, ka jūdi nedrīkst pār sevi ļaut valdīt svešiniekiem, nedz arī vairot viņu bagātību. Tādēļ saki mums – vai jūdi drīkst maksāt nodevas Romas ķeizaram vai nē? Vai nodevu maksāšana šādā gadījumā nav Dieva valdīšanas noliegšana un sveštautiešu varas atzīšana? Ar šiem vārdiem Jēzus priekšā tika atvērti vārti uz lamatām, kurās šķita Viņam it kā bija neglābjami jāiekrīt.

Jautājums šoreiz bija nevis par nodokļu maksāšanu vispār, bet par konkrētu nodokli, kuru jūdiem bija jāmaksā ar romiešu denārijiem. Uz šiem romiešu naudas gabaliem bija attēlots ķeizars, kuru vainagoja uzraksts – dieva dēls. Ikdienā jūdi šādu naudu nelietoja, bet maksājot nodokli Romai, viņiem bija jālieto tieši denāriji ar ķeizara attēlu un uzrakstu. Šis nodoklis norādīja uz jūdu pakļautību romiešu varai un pazemoja jūdus.

„Kam jūs mani kārdināt, jūs liekuļi?” – sekoja Jēzus atbildes jautājums. Tas liecina, ka Jēzus bija ignorējis farizeju glaimus un labi saprata viņu viltību un liekulīgo izturēšanos, aiz kuras šie ļaudis slēpās. Tomēr šajos Jēzus vārdos slēpjas arī nožēla un skumjas. Par ko jūs esat sevi padarījuši! Jums ir jāmāca patiesība, bet jūs nodarbojaties ar liekulību un kārdināšanu.

Pēc tam Jēzus tiem saka: Parādiet Man nodevu naudu. Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Jau tas vien, ka farizejiem un hērodiešiem bija šī nauda, kuru jūdi ikdienā nelietoja, atklāja šo cilvēku divkosību un blēdību. Tad paņēmis denāriju, Jēzus pagrozīja to pirkstos, pacēla visu acu priekšā un jautāja: „Kā attēls šis un uzraksts?” „Ķeizara” – nekavējoties sekoja atbilde. „Tad dodiet atpakaļ ķeizaram to, kas viņam pieder.” Ja jau jūs lietojat ķeizara naudu, kādēļ tad jūs nevarētu to dot viņam atpakaļ kā nodevas? Jēzus vaicāja. Viņš nesacīja ne vārda par to vai ķeizars ir labs vai slikts, vai jūdiem vajadzētu palikt zem Romas varas, vai censties no tās atbrīvoties. – Jūs taču piekrītat, ka tā ir ķeizara nauda, ar viņa attēlu un uzrakstu. Tad dodiet viņam atpakaļ to, kas viņam pieder. Pat visdedzīgākie jūdu nacionālisti nevarētu Jēzum neko pārmest par šādiem vārdiem. Arī ķeizara gods nekādā veidā netika aizskarts. Un tūdaļ Jēzus piebilst: un Dievam dodiet to, kas Dievam pieder.

Tātad Jēzus neteica, ka nodokļu maksāšana okupācijas varai, būtu nepareiza. Būtībā Viņš par šo jautājumu vispār neizteicās. Jēzus vārdi tomēr nebija saprotami pilnīgi viennozīmīgi. Tos varēja saprast arī kā prasību- augstāko varu un godu dot Dievam, un tādēļ pat visagresīvāk noskaņotajiem jūdu nacionālistiem pret Jēzus vārdiem nebija nekas iebilstams. Vienlaicīgi tas bija pārmetums farizejiem, ka ar savu liekulīgo un apkaunojošo rīcību viņi nav devuši Dievam to, kas Viņam pieder, proti, Dieva godu. To dzirdēdami, farizeju mācekļi un hērodieši brīnījās. Viņus pārsteidza Jēzus neparastā gudrība, kas bija viņam ļāvusi izvairīties no farizeju lamatām un beigu beigās viņus pašus kārtējo reizi pazemojusi tautas acīs. Pārsteigti un nepamierināti, bet nebūt negrasīdamies mainīt savas domas par Jēzu, tie devās prom.

Viss, ko Jēzus sacīja par ķeizaru bija: ķeizars ir izdevis savu naudu un viņam ir tiesības prasīt tās lietotājiem par to samaksu. Savukārt Dievam jums jādod tas, kas pieder Dievam, proti, pateicība un gods. Mums šis teksts māca kā pareizi izturēties pret kārdinātājiem. Salamans par to ir sacījis: „Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam, bet atbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai viņš neiedomātos sevi gudru esam.” (Sal. pam. 26: 4-5) Citiem vārdiem sakot: ir bezjēdzīgi censties pierādīt muļķim viņa muļķību, bet ja tu atbildi viņam, tad dari to tādēļ, lai nedzirdēdams no tevis atbildi, viņš neuzskatītu sevi par gudru. Āmen.