24. post Trinitatis svētdienā

Un, Viņam ar tiem runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec Tu viņai Savu roku, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar Saviem mācekļiem. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: “Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā. Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un uztrauktus ļaudis, Viņš tiem uzsauca: “Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet, kad ļaužu pulku izdzina ārā, Viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās. Un šī slava izpaudās pa visu zemi. [Mt.9:18-26]

I

Šo notikumu plašāk un rūpīgāk izklāstījuši citi evaņģēlisti – Marks un Lūka. Tā ir skaista Evaņģēlija vieta, kas bagātīgi sniedz gan mācību, gan mierinājumu; jo šeit tiek mācīta īsta Dieva gribas un dievišķās gudrības atziņa (kā arī vēstulē esam dzirdējuši), sniegts mierinājums un stiprināta cerība, kura ļauj panest krustu un ciešanas. Daļu no tā visa mēs šeit aplūkosim.

Pirmkārt, šeit mums tiek rādīts Kungs Kristus – kā Viņš staigājis ļaužu vidū kā laipns un lēnprātīgs Vīrs, caur kuru – kā Sv. Pāvils Tit. 3:4 saka – atspīdējusi Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem. Kristus ir bijis lēnprātīgs un gatavs palīdzēt un kalpot ikvienam, arvien sniegdams savu palīdzību tiem, kuri ticībā meklējuši to pie Viņa.

Bet to arvien dara nožēlojami, nomocīti, bēdu un ciešanu nomākti cilvēki; tādiem Kristus ir līdzās, tiem Viņš grib būt atrodams, jo tikai pie viņiem Kristus vārdam un darbiem atrodas vieta. Drošajiem, varenajiem, bagātajiem, pārtikušajiem Viņa sludināšana un brīnumi ir gluži nevajadzīgi, jo šādi ļaudis nespēj saņemt Kristus žēlastību un labos darbus – viņi jau iepriekš ir apmierināti un piepildīti, atraduši savu mierinājumu un laimi citās lietās, vai arī meklē to visu paši pie sevis. Tiem, kas var saņemt Kristus žēlastību, ir jābūt cilvēkiem, kuriem neviena radīta būtne nav sniegusi mierinājumu un palīdzību, tā ka viņi nejūt neko citu kā vien savu postu un nelaimi. Jo patiesi ir vārdi, kurus Kristus baznīca saka par savu Kungu Lk. 1:53: “Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.”

Te tu redzi, cik žēlīgi un tēvišķīgi Dievs izturas pret mums, caur savu mīļo Dēlu nākdams mums tik tuvu un būdams pie nabagajiem, necilajiem un nožēlojamajiem, lai izlietu savu žēlastību pār visiem, kuri to grib pieņemt. Jo tieši tādēļ Dievs ir sūtījis pie mums savu Dēlu, ka caur Viņu ir gribējis mājot mūsu vidū (kā Sv. Jānis Jņ. 1:14 saka), rūpēdamies par mums kā par savu miesu un asinīm. Kristus pats ir nesis mūsu postu un nelaimes, lai izglābtu mūs no grēka un nāves; tādēļ Viņš arī grib, lai ticībā gaidām no Viņa šādu palīdzību, – kā Viņš Jņ. 6:40 saka: “Jo tāda ir mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.”

Tā ir atziņa, kuru mācās un zina visi kristieši; tikai tās dēļ viņi arī kļūst par kristiešiem un Dieva bērniem, – kā Jesaja Jes. 53:11 saka: “Ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus.” Un Jņ. 1:12: “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam.” Jo viss pārējais, ko vien iespējams mācīt vai darīt – lai cik liels, skaists, slavējams, svēts un brīnišķīgs tas izskatītos –, vēl nespēj nevienu darīt par kristieti, tas ir, par tādu cilvēku, kuram ir grēku piedošana un žēlīgs Dievs. To spēj sniegt vienīgi šis Pestītājs, Dieva Dēls, ko Tēvs sūtījis pasaulē tādēļ, lai Viņš ar savām asinīm atņemtu mums mūsu grēkus un remdētu Dieva dusmas; tas mums jāatzīst un jāpieņem ticībā.

Šī Evaņģēlija mācība un atziņa būtu jāmīl un jāslavē visā pasaulē, jo tikai šī mācība sludina nomāktām sirdsapziņām prieka pilnu mierinājumu, ka Dievs noteikti uzņems nabaga necienīgos, nožēlojamos grēciniekus un nepielīdzinās viņiem viņu grēkus, bet tikai savas žēlastības dēļ tos piedos un atlaidīs. Uz zemes nav nevienas citas mācības, nedz pasludinājuma, kas mums to varētu dot un sacīt, – tas jāatzīst visai pasaulei, arī jūdiem, pagāniem un turkiem.

Tādēļ arī neviens cilvēks nevar citādi atbrīvoties no baiļu un šaubu mocītās sirdsapziņas nemiera un drebēšanas Dieva priekšā, nedz arī no sirds piesaukt Dievu, droši paļaujoties, ka Dievs lūgšanas uzklausīs, kā vien tad, ja viņam ir atziņa par Kristu, ko pats Dievs iecēlis par Starpnieku, atklāti apliecinādams, ka caur Viņu būs žēlīgs, uzklausīs un svētīs katru, kurš Viņu piesauc. Tātad tikai kristieši spēj pareizi kalpot Dievam un ar priecīgu paļāvību turēties pie Dieva, kas patiesi ir viņu Dievs, kas ir viņiem līdzās un grib palīdzēt. Turpretī visi pārējie – tie, kuri neatzīst Kristu, – patiesi ir bez Dieva un nespēj no sirds un ar prieku Viņu piesaukt, bet ir nolemti pazušanai, paliekot mūžīgu, briesmīgu šaubu un Dieva lāsta varā.

Šajā Evaņģēlija vietā ir divi skaisti piemēri, kuri rāda gan Kristus palīdzību, gan arī ticību, kas turas pie Kristus, saņem no Viņa mierinājumu un palīdzību. Vispirms šeit redzam sinagogas priekšnieka lielisko ticību, kas mudina viņu nākt pie Kristus ciešanu brīdī, kad viņa meitiņa jau ir tuvu nāvei un visi domā, ka viņa jau būs atdevusi garu Dievam un aizgājusi, pirms vēl tēvs pārnāks mājās; jo šis vīrs saka: “Mana meita nupat nomira,” – un ļaudīm vairs nav ne domu, ne cerību, ka šajā brīdī varētu rast kādu padomu vai palīdzību. Tomēr meitiņas tēvs vēl nekrīt izmisumā. Kaut gan visi pārējie viņa namā jau zaudējuši pēdējās cerības, raud un vaimanā, rūpēdamies tikai par to, lai mirušo varētu pavadīt ar stabuļu skaņām utt., tēvs dodas pie Kristus, un viņam vēl ir priecīga paļāvība – ja vien izdotos aizvest Kristu pie meitenes, tā atkal taptu dzīva. Sinagogas priekšnieks tic, ka Kristus ir Vīrs, kurš spēj ne tikai dzīvam cilvēkam atdot un uzturēt veselību, bet arī atdot dzīvību tam, kam tā jau atņemta un dvēsele jau šķīrusies no miesas. Tas tolaik bija īpaši stipras ticības piemērs, jo nekas līdzīgs pat nebija dzirdēts; tikai viens šāds notikums bija iepriekš pieredzēts – tas aprakstīts Lk. 7:11 u.trpm., kur lasām par jaunekli, atraitnes dēlu, kas tika uzmodināts no nāves; arī šī vēsts bija izpaudusies ļaužu vidū. Bet meitiņas tēvam ir vēl lielāka ticība – viņš nešaubās, ka Kristus uzmodinās no mirušajiem arī viņa meitu. Ja meitenes tēvs būtu šaubījies vai sekojis sava cilvēciskā prāta spriedumam, viņš noteikti nebūtu gājis pie Kristus, bet domājis, ka nu jau ir vilcinājies pārāk ilgi un nokavējis īsto laiku; kaut arī Kristus jau iepriekš uzmodinājis vienu vai divus mirušos, sinagogas priekšnieks, paļaudamies uz savu prātu, nevarētu secināt, ka Kristus atdzīvinās arī viņa meitiņu. Daudziem vecākiem taču mirst dēli un meitas, un neviens no šiem bērniem netiek atdzīvināts!

Tāds ir ticības tikums un tās īstā daba, kas tālāk atklājas arī ar asiņošanu sirgstošajā sievā; sinagogas priekšnieks bez svārstīšanās turas pie Kristus un pie vārdiem, kurus dzird par Viņu, neievērodams un nemeklēdams nekādus sava prāta iebildumus, nedz arī to, kam tic un ko dara citi. Viņš spriež tikai pēc tā, ko ir dzirdējis par Kristu, proti, ka Viņš ir tāds Cilvēks, kurš spēj palīdzēt visās nelaimēs un citiem jau ir palīdzējis, tā ka palīdzēs arī viņam. Šāda sirds un ticība pareizi uzņem Kristu, atrod Viņu un arī pieredz to, kam tic.

Otrkārt, sinagogas priekšnieka ticība Jēzum ir tāda, ka tas Viņu pavisam noteikti uzskata par Mesiju, Dieva sūtīto – atšķirībā no tā, ko gaidīja visi pārējie jūdi, it īpaši izglītotie ļaudis un Rakstu mācītāji, kuriem šķita, ka Mesija nāks un atklāsies visai tautai lielā spožumā un godībā, kā varens Kungs un ķēniņš, nākdams no debesīm, tā ka ikvienam vajadzēs Viņu uzskatīt par Kungu, kas ir paša Dieva sūtīts. Turklāt jūdi gaidīja, ka Mesija tos atbrīvos no laicīgās nebrīves un Romas ķeizara kundzības, darīdams viņus pašus par lieliem, vareniem kungiem visā pasaulē. Bet sinagogas priekšnieks pretstatā visiem šiem jūdu sapņiem un domām uzskata šo Vīru par īsto Kungu un Mesiju, kaut arī pati jūdu tauta Viņu nav atzinusi par Dieva sūtīto, kas nācis nevis tādēļ, lai dotu laicīgu varu, mantu, godu un brīvību, bet gan – lai palīdzētu tajās lietās un vajadzībās, kurās neviens cilvēks nespēj palīdzēt, – lai atraisītu no velna varas un izglābtu no nāves draudiem, jā, lai vērstu nāvi dzīvībā. Tātad viņš ir uzskatījis Jēzu nevis par vienkāršu cilvēku, bet par To, kam patiesi ir dievišķs spēks un vara pār visu radību; jo sinagogas priekšnieks tic, ka Jēzus rokās ir nāve un dzīvība, tas ir, ka Viņš ir patiess Dieva Dēls, kā Raksti par Viņu liecina.

Otrs ticības piemērs ir ne mazāk slavējams. To rāda nabaga sieva, kura divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, zaudēdama visus spēkus, un kura jau sen vairs necerēja uz cilvēku palīdzību. Arī viņa nāk pie Kristus, tiklīdz ir dzirdējusi ļaudis par Viņu runājam; arī sieva droši, nešaubīgi paļaujas, ka Kristus palīdzēs viņai izkļūt no šī posta. Sieva no sirds tic, ka Kristus ir tik dievbijīgs un labestīgs, ka noteikti gribēs viņai palīdzēt un neliks vilties. Par to viņa ir pārliecināta, tā ka viņas sirdī vairs nav nekādu raižu, nedz bēdu, lai gan, kā dzirdēsim, viņai būtu pietiekams iemesls šaubīties par to, ka viņa saņems palīdzību. Sievas prātu nodarbina tikai viena doma – kā tikt pie Kunga Kristus; viss, par ko viņa domā, ir: “Ak, kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart,” un viņa savā sirdī jau ir pārliecināta par to, kas tad notiks: “.. tad es taptu vesela.” Taču sievai trūkst padoma, kā tikt pie Kristus, jo tā redz, kāds ļaužu pulks drūzmējas ap Viņu, un nabaga slimajai sievai nav cerību Kristum piekļūt; turklāt arī pēc Bauslības noteikumiem tai bija jānošķiras un tā nedrīkstēja nākt ļaužu vidū. Tomēr ticība un ilgas tapt dziedinātai neļauj viņai padoties, bet mudina spiesties cauri pūlim, līdz viņa no mugurpuses piekļūst Jēzum tik tuvu, ka var aizskart Viņa drēbes.

Redzi, šeit tiek parādīti divi lieli šķēršļi, kurus ticībai nākas pārvarēt. Pirmkārt, sievas ticība ir pietiekami stipra, lai viņa spētu ticēt, ka viņai noteikti tiks palīdzēts pat tad, ja viņa tikai pieskarsies Jēzus drēbēm. Viņa domā, ka pat nav nepieciešams nākt Kristus priekšā, plaši izklāstīt savas bēdas un izlūgties, lai Viņš par nabaga sievu iežēlojas un viņai palīdz; viņa arī nemeklē kādu, kas varētu par viņu aizlūgt, bet tiecas tikai nokļūt pie Kristus un pieskarties Viņam; ja tas notiktu, viņa jau būtu saņēmusi palīdzību. Sieva nepavisam nešaubās nedz par Kristus varu, nedz arī par Viņa labo gribu. Viņa uzskata, ka nav pat nepieciešams Kristu uzrunāt; sieva ir pārliecināta, ka saņems palīdzību un nepievilsies, ja vien varēs aizskart kaut pašu Kristus apģērba malu. Slimā sieva neuzskata par nepieciešamu nākt Kristus vaiga priekšā, lai Viņš to varētu uzlūkot; jā, viņa arī nejūtas cienīga runāt ar Viņu; tomēr viņas sirdi ir piepildījusi tik droša paļāvība uz Kristu, ka, neraugoties uz savu nespēju nākt Viņa vaiga priekšā un rīkoties tā, lai Kristus viņu dzirdētu un redzētu, viņa tomēr ne brīdi nešaubās, ka saņems palīdzību, ja tikai slepus no mugurpuses drūzmā aizskars Jēzus drēbes. Un, tiklīdz sieva ir aizskārusi Kristus drēbju vīli, viņas ticība arī pieredz to, kam ticējusi, – viņas asiņošana uzreiz tiek apturēta.

Tai tiešām ir jābūt lielai, brīnišķīgai Gara atklāsmei un ticības atziņai – nabaga vienkāršā sieva redz un atzīst, ka šī Vīra spēks un palīdzība sniedzas tik tālu, ka pat nav nepieciešams gari runāt ar Viņu; sieva tic, ka Viņš redz arī to, kas nav atklāts citu acīm, kaut arī ārēji neizrāda, ka zinātu par mūsu postu un gribētu ko darīt mūsu labā. Tomēr viņas ticība ir tik droša, it kā slimība jau būtu projām, – viņai tikai kaut mazliet jāpietuvojas Kristum, tad viņai jau būs palīdzēts. Tātad viņa ir ticējusi, ka šim Vīram ir dievišķs, visvarens spēks un vara, tā ka Viņš spēj saskatīt un saprast cilvēka sirds slepenās ilgas un domas, kaut arī cilvēks Viņam neko nav sacījis; Viņš dara savu darbu un palīdz arī tur, kur ārēji nav redzams un jūtams nekas cits kā vien Dieva vārds jeb pasludinājums, ko no Viņa esam dzirdējuši un kas sirdī modinājis ticību.

Šeit sieva nevar un nevēlas darīt neko vairāk kā tikai aizskart Jēzus drēbes; to viņa izmanto kā ārēju līdzekli jeb zīmi, kas liecina, ka viņa Kristum ir piekļuvusi. Tāpat arī mums šajā dzīvē un ticības valstībā nav nekā cita kā vien sludinātais vārds un Sakraments – tā Kristus ļauj mums ārēji pieskarties Viņam un satvert Viņu kā aiz drēbēm.

Te tu redzi, kas ir ticība, kura turas pie Kristus, un ko tā dara, proti, – tā ir sirds, kas uzskata Viņu par Kungu un Pestītāju, par Dieva Dēlu, ar kura starpniecību Dievs mums atklājas un apsola savu žēlastību – Kristus dēļ Viņš grib mūs uzklausīt un mums palīdzēt. Tas ir īstais, garīgais, iekšējais dievkalpojums – ka sirds runā ar Kristu un piesauc Viņu, pat neteikdama ne vārda, un dod Viņam īsto godu – uzskata Viņu par īsto Pestītāju, kas pazīst un uzklausa pat slepenās sirds ilgas, pierādīdams savu spēku un palīdzēdams, kaut arī nevaram Viņa palīdzību sajust un satvert tā, kā esam iedomājušies.

Otrs ticības darbs ir tas, ka tā spēj pārvarēt pati savu necienīgumu un nomest no sirds smago akmeni, kas to tik ļoti nospiež, tomēr tā arī dara ticīgo tik biklu, ka viņš neuzdrīkstas atklāti nākt un stāties Kristus priekšā, kā to dara citi cilvēki. Saskaņā ar Bauslības spriedumu sieva uzskatāma par nešķīstu un viņai ir liegts atrasties sabiedrībā; jo Mozus 3. Moz. 15:19 u. trpm. saka: sieva ir nešķīsta, kamēr viņai ir asiņošana, un viss, kas atrodas ap viņu – arī tas, kas viņai pieskaras vai kam pieskaras viņa –, tāpat kļūst nešķīsts. Tas ir bijis nopietns kārdinājums – sieva jutusi ne tikai savu sērgu un miesīgo nešķīstību, bet arī Dieva sodu, kas viņu skāris smagāk nekā visus pārējos cilvēkus, tā ka viņai pat jānošķiras no visas Dieva tautas kopības. Un tā tas ir turpinājies visus divpadsmit gadus, kuru laikā sieva bija meklējusi palīdzību pie visiem ārstiem, taču neviens nebija spējis viņu dziedināt un slimība kļuvusi tikai vēl smagāka. Tā nu šai sievai bija jādomā, ka Dievs tieši viņu tik smagi sodījis viņas grēku dēļ un nav gribējis viņai palīdzēt. Tā nu viņa, zaudējusi cerības uz cilvēku palīdzību, jau bija gatava mirt šīs nelaimes un Dieva soda dēļ.

Tātad sievas ticība nebūs izvairījusies no cīņām un sadursmēm – tai nācās cīnīties un izturēt, lai varētu saņemt to, ko sieva meklēja pie Kristus. Jo viņai nācās domāt: “Es esmu nešķīsta sieva – Dievs mani ir sodījis, un ikviens mani pazīst; ja nākšu šī Kunga priekšā, tad visi ļaudis un arī Viņš pats mani pamatoti nolādēs – tādēļ, ka esmu tik pārdroši un nekaunīgi stājusies Viņa acu priekšā; tad jau drīzāk sagaidīšu no Viņa vēl bargāku Dieva sodu, nevis žēlastību, un man arī pašai būs jāatzīst, ka Viņš būs rīkojies taisnīgi, dusmodamies un mani atraidīdams.” Par šo cīņu un kārdinājumu liecina arī tas, ka vēlāk – kā šeit, Evaņģēlijā, sacīts –, kad sieva atklāj, ka Kristus viņu pamanījis, tā izbīstas, kaut arī jau ir saņēmusi palīdzību. Viņa joprojām raizējas, ka Jēzus varētu sadusmoties par to, ka viņa ir uzdrīkstējusies tuvoties Viņam un zagšus saņemt Viņa palīdzību.

Taču ticība, pretodamās tam visam, laužas uz āru – sieva iztēlojas tikai Kristus labo un žēlīgo sirdi. Turklāt arī vajadzība un izmisums spiež viņu nekaunēties pat Dieva priekšā, neņemt vērā Bauslības spriedumu un aizliegumu. Ticība liek pārvarēt sievai viņas kaunu un domāt: “Man jāsatver šis Pestītājs, lai ko par to teiktu Bauslība, mana sirds un visa pasaule, jā, pat Viņš pats. Šeit ir Vīrs, kas spēj man palīdzēt, – Viņš ir labais, dievbijīgais, uzticamais Pestītājs. Es esmu nabaga nelaimīgā sieva, kam vajadzīga palīdzība; un arī pret mani Viņš neizturēsies citādi, Viņš neliegs man savu žēlastību un palīdzību. Lai man notiek pēc Viņa labā prāta! Labāk cietīšu kaunu nekā palaidīšu garām Viņa palīdzību!” Sieva no visas sirds paļaujas, ka tad, ja varēs kaut tikai pieskarties Kristum, viņa jau būs dziedināta; ar Mozu un Bauslību būs jāizskaidrojas vēlāk, un varbūt arī tā viņu nenolādēs.

Redzi, tā ir lieliska ticība, kas atzīst savu necienīgumu, tomēr nepieļauj, ka tas traucētu paļauties uz Kristu, un nešaubās par Viņa žēlastību un palīdzību; tā laužas cauri Bauslībai un visam, kas to grib aizbiedēt projām no Kristus; jā, kaut arī visa pasaule stātos šai ticībai ceļā, tā tomēr pat nedomā atkāpties no šī Vīra, līdz būs Viņu satvērusi. Tādēļ ticība pārvar visus šķēršļus un saņem to, ko ir meklējusi pie Kunga Kristus; tā saņem spēku un Kristus darbu, pirms vēl Viņš to ir uzrunājis. Jo ticība, kas turas pie šī Vīra, nevar kļūdīties – to arī Viņš pats apliecina, sacīdams sievai: “Tava ticība tev palīdzējusi.”

Šī ticība arī Kristum patīk tik ļoti, ka Viņš negrib, lai tā paliktu apslēpta, nedz arī, lai tās spēks un paveiktais darbs tiktu noklusēts; tam jātiek atklātam visu ļaužu acu priekšā – ikvienam jādzird, kas bijis apslēpts sievas sirdī, lai viņas ticība tiktu slavēta visas pasaules priekšā un arī pati saņemtu stiprinājumu. Tādēļ Kristus sāk raudzīties apkārt un jautāt, gribēdams zināt, kas Viņu aizskāris. Nu sieva ir pavisam izbijusies – Kristus ir sajutis, ka spēks izgājis no Viņa. Sieva bailēs dreb, jo nu viņa ir pamanīta. Viņas sirdī līdzās stiprajai, lielajai paļāvībai tomēr ir arī pazemība un sava necienīguma atziņa. Sieva atzīst savu vainu – viņa ir pārkāpusi Mozus Bauslību, tā ka Kristum būtu pamats uz viņu dusmoties lielās pārdrošības un nekaunības dēļ, ar kādu viņa ir spiedusies pie Kristus. Tā nu šajā brīdī, kad ticība jau ir paveikusi savu darbu un saņēmusi palīdzību un prieks jau ir ielijis sirdī, tai tomēr vēl jācīnās ar šausmām un bailēm. Taču tas notiek tikai tādēļ, lai ticība iemantotu vēl jo lielāku prieku un mierinājumu Kristū. Jo Viņš grib, lai ticība nepaliktu apslēpta cilvēka sirdī, bet izpaustos un tiktu apliecināta – lai Dieva gods tiktu slavēts un arī citi cilvēki tiktu pamudināti ticēt.

Tādēļ brīdī, kad sieva ir baiļu varā, apkaunota ikviena cilvēka priekšā un pēc Bauslības pelnījusi lāstu, tā ka arī pati to var atklāti apliecināt, Kristus sāk runāt, apstiprinādams viņas ticību un atzīdams, ka viņa darījusi labi un pareizi, pretodamās Mozum un Bauslībai, tas ir, paceldamās pāri sava necienīguma atziņai. Arī pats Kristus ar saviem vārdiem izrauj sievu no Bauslības sprieduma, kas atzīst viņu par necienīgu; Viņš grib, lai sieva netiktu ne apsūdzēta, ne nolādēta, jā, Viņš tā cildina sievas ticību, ka piedēvē tai visu spēku un darbu, teikdams, ka tieši ticība viņai ir palīdzējusi, – itin kā Viņš pats neko nebūtu darījis. Arī citviet Kristus mēdz šādi izteikties, piemēram, Mt. 8:13 Viņš saka virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis,” un Mt. 15:28 – pagānu sievai: “Tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.”

Tā arī mums būtu no šīs sievas jāmācās iepazīt ticības spēku, piesaucot Kristu mūsu cīņās un kārdinājumos. Jo, kā jau sacīts, tikai ticības dēļ kļūstam kristieši. Tāda ir atšķirība starp kristieti un visiem citiem cilvēkiem uz zemes – turkiem, pagāniem un jūdiem; mums jāzina, ka būt dievbijīgam cilvēkam, darīt daudz darbu, dzīvot skaistu, godājamu, tikumīgu dzīvi – tas ir pavisam kas cits, nekā – būt kristietim. Jo visā, kas saistīts ar mūsu dzīvi un darbiem, arī jūdi un turki bieži tiek slavēti un cildināti ļaužu priekšā. Pagānu tautu vēsturē ir pazīstami daudzi izcili un lieliski cilvēki, kuri tikuši godāti savu tikumu dēļ; daudz šādu cilvēku ir bijis arī jūdu vidū – kā, piemēram, Gamaliēls, Pāvils pirms savas atgriešanās, Nikodēms un citi, kuri ļoti centušies dzīvot atbilstoši Bauslības prasībām, ar savu nevainojamo dzīvi pasaules priekšā pārspēdami daudzus patiesus kristiešus (tādus kā šī nabaga sieviņa).

Taču šajā lietā atšķirība ir tik liela kā attālums starp debesīm un zemi: kristietis ir cilvēks, kura sirdī spīd pavisam cita gaisma – ticība, kas patiesi atzīst un satver Dievu; tā spēj runāt ar Dievu, Viņu patiesi piesaukdama. Jo no Dieva vārda kristietis zina un atzīst savu necienīgumu, tādēļ viņā mīt patiesa bijība Dieva priekšā; bet viņš arī rod mierinājumu Kristus žēlastībā, tic un paļaujas uz to, ka viņam ir grēku piedošana un pestīšana Kristū, Dieva Dēlā, un Viņa dēļ kristietis ir Dievam tīkams, izredzēts mūžīgajai dzīvošanai. Viņš tic, ka ikvienās grūtībās, piedzīvodams vājumu un kārdinājumus, viņš varēs rast patvērumu pie Kristus, piesaukt Viņu un sagaidīt no Viņa palīdzību; viņš droši zina, ka tiks uzklausīts.

Redzi, neviens cits cilvēks to visu nespēj – vienalga, vai viņš būtu jūds, turks, pāvesta piekritējs vai vēl kāds cits, lai cik dievbijīgs viņš būtu, lai cik krietnu dzīvi dzīvotu un lai kā lepotos, ka pielūdz Dievu un kalpo Viņam, tiekdamies pēc mūžīgās dzīvības. Jo visu cilvēku kalpošanai, Dieva piesaukšanai un dzīvei vēl piemīt divi lieli trūkumi, kuru dēļ visas šīs lietas nevar patikt Dievam. Pirmkārt, viņi nesastop īsto Dievu, tas ir, neatzīst Viņu tā, kā Viņš ir sevi atklājis un grib tikt atzīts, proti, – kā Kunga Jēzus Kristus, sava Dēla, Tēvs. Viņi paliek savā aklumā un nesastop Dievu, jo meklē Viņu ārpus un bez Kristus, sekodami paši savām domām un nolaupīdami sev īstās Dieva būtības atziņu.

Otrkārt, viņi kļūdās, domādami, ka nav iespējams skaidri zināt Dieva gribu. Jo viņiem nav Evaņģēlija un viņi nevar būt pārliecināti, ka Dievs viņus noteikti uzklausīs; tie arvien turpina šaubīties, vai Dievs viņus uzņems un gribēs uzklausīt. Tā viņu Dieva piesaukšana jeb lūgšana nav nekas vairāk kā vien nožēlojamas, veltīgas domas un tukša pļāpāšana; viņu sirdis nerod mierinājumu Dievā un neko negaida, bet drīzāk gan bēg no Viņa, tā ka viņi patiesi ir bez Dieva un velti piesauc Viņa vārdu.

Bet kristieši piesauc patieso Dievu, proti, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu, kas atklājas cilvēkiem savā vārdā, turklāt viņiem ir droša paļāvība un viņi bez šaubīšanās uzticas tam, ka Dievs mums ir žēlīgs un uzklausa mūsu lūgšanas šī Starpnieka, sava mīļā Dēla, dēļ.

Tāds ir šīs sievas jaukais piemērs. Nu nonākam pie sinagogas priekšnieka meitiņas. Arī šeit ticībai ir jācīnās un jāpieņemas spēkā. Lai gan šim cilvēkam ir ticība – kā iepriekš dzirdējām –, tomēr viņam būtu grūti pastāvēt, ja viņš nesaņemtu stiprinājumu. Jo, kamēr Kristus vēl runā ar sievu – kā Mk. 5:35–36; Lk. 8:49 lasām –, sinagogas priekšnieks jau saņem ziņu, ka viņa meita ir mirusi un viņam vairs nav vērts apgrūtināt Mācītāju. Īstais brīdis ir nokavēts, nekas vairs nav atgūstams; tēvam jāiet un jādomā vairs tikai par to, kā aiznest mirušo meitu uz kapu.

Te nu sinagogas priekšnieka ticība saņem smagu triecienu; bet, lai tā šajā brīdī neizdzistu pavisam, viņam jāredz, ka ar asiņošanu slimā sieva tiek dziedināta; tā arī sinagogas priekšnieka ticība saņem stiprinājumu, kas ļauj tai izturēt pārbaudījumu – izmisumu, kurš tēvam uzbrūk meitiņas nāves dēļ. Arī Kristus pats tūliņ ir klāt, stiprina un mierina meitiņas tēvu, lai parādītu, ka Viņš negrib noniecināt arī vāju ticību, bet vēlas, lai tā kļūtu stiprāka. Viņš pats mudina un stiprina ikvienu, sacīdams: “Nebīsties, tici vien!” Te redzam, ka Viņš vēlas tikai, lai ticība turētos pie Viņa; Kristus pats rūpējas, lai tad, kad ticība kļuvusi vāja, tā tomēr neizzustu, – kā Viņš arī apustuļiem, īpaši Pēterim, kas tomēr drīz atkrita no ticības, saka: “Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” (Lk. 22:32)

Kad Kristus līdz ar meitiņas tēvu ienāk namā, šī vīra ticībai atkal nākas atvairīt uzbrukumu. Viņš nedzird neko citu kā raudas, vaimanas un stabuļu skaņas (ko jūdi izmantoja, pavadot mirušo, gluži kā mēs mēdzam zvanīt zvanus). Tas viss atskan kā kliedziens nabaga vīra sirdī – te nav nekā cita kā vien nāve un šķiet, ka uz dzīvību vairs nav nekādu cerību. Ticībai atkal nav nekā cita, ar ko varētu stāties pretī izmisumam, – tikai Kristus vārdi, ko Viņš saka šiem stabulniekiem un mirušo apraudātājiem: “Meitene nav mirusi, bet guļ.” Par šiem vārdiem ļaudis apsmej un izzobo Kristu kā pilnīgu muļķi; jo viņi visi ir redzējuši, ka meitiņa ir nomirusi, – viņa vairs neelpo un viņā nav ne sīkākās dzīvības dzirksts, tā ka tie domā: “Redziet, mūsu meistars un mācītājs ir gluži neprātīgs, ja jau ieved namā tādu ģeķi, kurš mēģina mūs pārliecināt, teikdams, ka meitiņa neesot mirusi, lai gan ikvienam taču ir redzams, ka viņa guļ mirusi un nekustīga – te vairs ir tikai nedzīva miesa, kas jāaprok zemē.”

Ļaudis ir pulcējušies sinagogā kā kopējā namā; mums tādas ir draudžu baznīcas; sinagogā sabatā tika sludināts Dieva vārds, jo nekur citur visā zemē – atskaitot Jeruzalemi – nevienai baznīcai jeb Dieva templim nebija jābūt. Un šis sinagogas priekšnieks pildīja tādu pašu amatu kā pie mums mācītājs; citi bijuši viņam līdzās kā kapelāni jeb sludinātāji; tie ir lasījuši un sludinājuši Mozu, apgraizījuši bērniņus, mācījuši jauniešus, kā arī bijuši līdzās slimajiem un sērojošajiem, lai tos mierinātu. Šiem ļaudīm bija jāsapulcējas sinagogā un jākļūst par šī Kristus darba lieciniekiem pat ar savu zobošanos un izsmieklu, jo meitiņa tiešām bija mirusi un tika uzmodināta no mirušajiem. Pirms sinagogas priekšnieks pieredz Kristus brīnumdarbu, viņam atkal jāstājas pretī šai apgrēcībai un izsmieklam, turoties vienīgi pie Kristus vārdiem un līdz ar Kristu kļūstot par ģeķi, lai šādā ģeķībā mācītos garīgu gudrību – ka Kristum nāve patiesi nav nāve, bet tikai miegs.

II

Te arī mums jāmācās līdz ar Kristu un sinagogas priekšnieku kļūt par ģeķiem, lai mēs spētu saprast šos vārdus. Jo, kaut arī pasaulē šī Vīra vārdi tiek izsmieti un uzskatīti par ģeķīgiem, tie tomēr ir labi un brīnišķīgi, jo tajos apslēpta dievišķā gudrība – augstākā gudrība, kāda atrodama debesīs un virs zemes. Jo šie vārdi ir vispārīgi un māca tev, ka arī tava nāve Kristū nav nekas cits kā vien miegs, tā ka cauri briesmīgajam nāves mirklim, cauri šausminošajai nāves maskai un kapam vari jau ieskatīties dzīvībā, jā, satvert dzīvību pašā nāvē, ja vien ar ticību uzklausi šos vārdus un tici, ka Kristus saka patiesību.

Jo te nav vajadzīgas govs vai teļa acis, jā, arī cilvēka acis ne, bet tādas acis, ar kurām skatās pats Kristus, un ausis, ar kādām klausās kristieši, tādas sajūtas un sirds, kādas ir pašam Kristum. Cūka, redzēdama savā priekšā miruša cilvēka miesu, nevar teikt neko citu kā – tur guļ maita, tāda pati kā visas citas maitas, – putni vai zvēri tādas saplosa vai arī tās iznīkst pašas. Tāpat arī cilvēks, kuram nav ticības, te neredz un nesaprot neko vairāk kā cūka – vienīgā atšķirība ir tā, ka viņš staigā augstu paceltu galvu, bet cūka liek savu šņukuru pie zemes. Neticīgajam nav un nevar būt citu domu kā tikai tās, kuras saistītas ar šīs zemes dzīvi. Tādēļ nav brīnums, ka prāts gudri spriedelē: kā gan cilvēks var gulēt, ja viņš neelpo un viņā nav dzīvības, ja viņam jātiek apraktam zemē un jāiznīkst? Bet ir tā: kurš grib mācīties saprast un pieredzēt Dieva valstību, spēku un darbu, tam jāaizver savs prāts un sajūtas, jāšķīstī acis un ausis, lai varētu dzirdēt un redzēt, ko Kristus šeit saka, – kā viss notiek ārpus šīs dzīves, Viņa priekšā, tur, kur mūsu prāts, sajūtas un domas nespēj ielūkoties.

Te tu dzirdi, ka Kristus saka: “Cilvēka miršana ir nevis nāve, bet tikai miegs,” – jā, Viņa priekšā neviens no tiem, kas līdz šai dienai ir dzīvojuši un aprakti, nedz arī, kuri vēl tiks aprakti, nav miris – te visi ir dzīvi, gluži kā tie, ko redzam mūsu acu priekšā; jo Dievs ir lēmis, ka tie visi dzīvos, un viņu dzīvība jau ir Viņa rokās. Šeit tev jāatšķir Kristus domas un darbi no šīs pasaules domām, izpratnes un priekš- statiem – kā jau esmu sacījis –, lai tu nepaliktu aklajās, lopiskajās sajūtās un domās, redzēdams, ka nedzīva miesa guļ un satrūd, bet vispirms domātu: Dievs ir visas radības Kungs, vienalga, vai radītās būtnes ir mirušas vai dzīvas, un visa radība izplūst no Viņa; tikai caur Viņu un Viņā tā var pastāvēt – ja Dievs dzīvību neuzturētu, neviena būtne nevarētu dzīvot ne mirkli.

Dievam jāuztur mūsu dzīvība ik dienu – arī tad, kad mēs guļam, kad neviens cilvēks nevalda pār savām sajūtām un dzīvību un nemaz nezina, kā viņš iegrimst miegā un kā pamostas; šajā laikā dzīvība viņā tiek uzturēta bez kādas viņa paša līdzdalības un zināšanas. Tādēļ Dievam nav grūti turēt savās rokās cilvēka dvēseli un garu arī tad, kad dvēsele šķiras no miesas; Viņš var mums dot jaunu miesu, kaut arī paši neko no tā neredzam un nejūtam, jā, kaut arī miesa pilnīgi sairst. Jo, kā dzīvības dvašu un garu Dievs var uzturēt arī ārpus miesas, tā Viņš var atjaunot miesu no pelniem un putekļiem. To Viņš ir pierādījis šajā un daudzos citos līdzīgos gadījumos, kur tie, kuri patiesi ir miruši, kuru dvēseles šķīrušās no miesas, ar vienu Viņa vārdu atkal tikuši uzmodināti. Tā nu mums jāsaka: Dievs tur savās rokās arī mirušo cilvēku dzīvību, – ja tā nebūtu Viņa varā, Viņš nevarētu to atkal atdot.

Otrkārt, šajā lietā tev nav jāskaita un jārēķina, cik tālu dzīvība un nāve ir viena no otras vai – cik gadu paiet, līdz miesa kapā sapūst, nedz arī – cik daudz cilvēku mirst viens pēc otra. Tev Kristū jādomā gluži citādas, nevis cilvēku domas un jāraugās ārpus šī laika. Jo Dievs neskaita laiku tā, kā to darām mēs, – gadu desmitos, simtos un tūkstošos, nedz arī ņem vērā, kurš notikums noticis agrāk, kurš vēlāk, – kā mums nākas darīt šajā dzīvē. Viņš vienā acumirklī satver visa cilvēku dzimuma iesākumu, vidu un beigas, visus laikus. Ko mēs rēķinām, pakārtodami laikam kā garai un izvērstai mērauklai, to Dievs saņem kopā – Viņam pirmā un pēdējā cilvēka nāve ir tikai viens acumirklis.

Tā nu mums jāmācās pareizi uzlūkot mūsu nāvi, lai mēs tās priekšā neizbītos, kā to dara neticība; jo Kristus priekšā tā patiesi nav nāve, bet tikai īss, viegls, salds miegs, kurā tiekam atbrīvoti no visa šī posta – no grēka, nāves mokām un bailēm, no visām šīs dzīves nelaimēm. Šajā miegā esam drošībā un bez rūpēm, saldi un liegi vēl īsu mirkli atdusamies kā mīkstā gultā – līdz tam laikam, kad Dievs mūs līdz ar visiem saviem mīļajiem bērniem modinās un aicinās savā mūžīgajā godībā un priekā. Tā kā Kristus mūsu nāvi sauc par miegu, mēs zinām, ka tajā nepaliksim, bet atkal modīsimies un dzīvosim un laiks, kuru pavadām miegā, mums pašiem nebūs ilgāks kā, ja tikko būtu iemiguši. Mēs paši varēsim sevi nopelt, ka, tuvojoties šim miegam, savā nāves stundā bijām tik izbijušies; un tad vienā mirklī no kapa un satrūdēšanas atkal dzīvi, spirgti, pilnīgi veseli šķīstā, spožā, apskaidrotā miesā nāksim pretī mūsu Kungam un Pestītājam Kristum, kas parādīsies padebešos.

Tādēļ arī mums piederas ar pilnīgu paļāvību un prieku uzticēt savu dvēseli, miesu un dzīvību mūsu uzticamajam Glābējam un Pestītājam – gluži kā bez rūpēm un raizēm uzticam Viņam savu dzīvību miesīgā miega un atdusas laikā, būdami droši, ka savu dzīvību nezaudēsim – kā mūsu acīm varētu šķist –, bet būsim pasargāti Viņa rokā, tiksim uzturēti un atkal modīsimies. Jo šeit tu redzi, cik viegli Viņam ir uzmodināt cilvēku no mirušajiem un atdot tam dzīvību; Viņš nāk pie meitiņas, tikai satverdams viņas roku, kā jebkurš cits cilvēks varētu pamodināt kādu aizmigušo, un uzsauc viņai: “Meitiņ, celies augšā!” – un meitiņa tūliņ pieceļas, itin kā būtu tikai gulējusi. Nu vairs nav ne miega, ne nāves – meitiņa ir spirgta un nomodā, – tāpat kā Lācars, iznākdams no sava kapa.

Redzi, tā ticībai šie Kristus vārdi nav apsmiekls un ģeķība (kā visam gudro un Bauslības svēto pulkam, kas arvien paliek bailēs un šaubās nāves priekšā, nododamies nebeidzamām nāves domām un darbiem), bet augsta gudrība, kuras priekšā nāve un visi nāves tēli iznīkst, un to vietā ticība satver tikai mierinājumu, prieku un dzīvību. Šiem Kristus vārdiem, protams, ir jāseko arī darbiem un pieredzei; ticība nevar palaist garām Kristus vārdus. Lai arī tev šī prasme ir brīnišķīga alķīmija, kas pārvērš nevis varu vai svinu zeltā, bet nāvi – miegā, tavu kapu – mīkstā gultā, laiku no Ābela nāves līdz pastarajai dienai – īsā brīdī! Tas nav iespējams nevienam citam kā ticībai, kas patveras Kristū. Ja arī tu tam spēj ticēt, tas ir, ja atzīsti Kristus vārdus par patiesiem un nesauc tos par meliem, tad esi jau uzvarējis cīņā ar nāvi un darījis to sev par saldu miegu.

Šo mierinājumu Raksti sniedz it visās vietās; arī tie par svēto nāvi runā tā, it kā viņi būtu tikai aizmiguši un pulcējušies pie saviem tēviem, tas ir, šajā ticībā un mierinājumā Kristū uzveikuši nāvi, gaidīdami augšāmcelšanos līdz ar citiem svētajiem, kuri nomiruši jau pirms viņiem. Tādēļ jau no senatnes kristieši no apustuļiem un viņu mācekļiem ir mantojuši paradumu apglabāt mirušo godbijīgi, sapulcēdamies un, kas vien var, būdami klāt šajā brīdī; un vietas, kur kristieši apglabāti, nav sauktas par kapu vietām vai kapsētām, bet citā vārdā – coemeteria, dormitoria – tas ir, par atdusas namiem jeb vietām. Arī pie mums šādi apzīmējumi saglabājušies līdz mūsu dienām, un mēs, vācieši, kopš senatnes mēdzam saukt apbedījumu vietas par Dieva tīrumu, – gluži kā Sv. Pāvils 1. Kor. 15:44 saka: “Sēta top dabīga miesa..” Jo baznīcu pagalmi sākotnēji nav bijuši apbedījumu vietas. Redzi, tāda ir šī Evaņģēlija mācība un mierinājums.

Šeit – gan ar asiņošanu slimās sievas, gan sinagogas priekšnieka meitiņas piemērā – gluži kā gleznā tiek attēlots tas, kas notiek šajā valstībā, kur sirdsapziņas tiek vadītas un pārvaldītas ar Bauslības palīdzību un Kristus netiek atzīts. Jo te ir divējādi cilvēki: daļai ļaužu ir slimas, nabadzīgas, biklas sirdsapziņas, kas apjauš un jūt savu apslēpto grēka postu līdz ar Bauslības spriedumu un lāstu, tas ir, Dieva dusmību, kura pār tām nākusi. Tās labprāt atbrīvotos no šī posta, tādēļ meklē palīdzību un padomu pie visiem ārstiem, veltīdamas šiem meklējumiem visus savus spēkus, miesu un dzīvību; tomēr tas viss nespēj palīdzēt, dziedināt un mierināt, bet cilvēka sirdsapziņai no šādas palīdzības kļūst tikai vēl sliktāk, tā ka galu galā tai jākrīt izmisumā un nāvē, līdz nāk Kristus ar savu Evaņģēliju. To līdz šim, pāvesta varas laikos, ir pieredzējuši daudzi krietni, labsirdīgi ļaudis, kuri ar vislielāko nopietnību centušies kļūt dievbijīgi, darīdami it visu, kas tiem tika norādīts un mācīts. Taču viņu sirdsapziņas kļuva tikai vēl bailīgākas un nemierīgākas, tā ka viņi lielās bailēs un šausmās nāves un pastarās dienas priekšā labprāt būtu bēguši līdz pašai pasaules malai. Tādus augļus bija nesušas visas – pat vislabākās – mācības, kas palika ārpus Kristus atziņas.

Otrs ļaužu pulks, ko atveido sinagogas priekšnieka meitiņas tēls, ir tie, kuriem nav Bauslības – vai tie būtu jūdi, vai pagāni – ļaudis, kuri dzīvo droši un nejūt Bauslības draudus, domādami, ka viss ir labi, līdz piepeši nāve ir klāt, – kā Sv. Pāvils saka par sevi pašu (Rom. 7:11), ka arī viņš dzīvojis kā bez Bauslības, taču tad Bauslība atdzīvinājusi grēku un tas viņu nonāvējis.

Lai šie divējādie ļaudis tiktu glābti no posta un nāves, nav cita padoma, nedz palīdzības kā vien Kristus atziņa; tiem jādzird dzīvinošā Evaņģēlija balss, kas spēj padzīt grēku un nāvi, sniedzot sirdsapziņai mūžīgu mierinājumu, prieku un dzīvību, – ja vien tiek satverta ar ticīgu sirdi. Te skaidri tiek atklāta un rādīta mācība, ka bez mūsu pašu nopelniem – gratis,^[1] tikai ticībā tiekam taisnoti un atpestīti, tas ir, atraisīti no grēkiem un nāves. Jo nabaga sieviņa Kristus priekšā nenes neko citu kā vien savu lielo necienīgumu, par ko arī viņai pašai nākas kaunēties, jā, drebēt un bīties, jau iedomājoties vien, ka tas atklāsies un kļūs zināms. Vēl mazāk cienīguma un nopelnu ir sinagogas priekšnieka meitiņai, kura guļ, nāves satverta, un kurai nav ne dzīvības, ne darbu. Visu apkopojot, – te mums jāatzīst, ka paši nespējam tā dzīvot un darīt ko tādu, kas patiktu Dievam un vestu mūs žēlastībā un dzīvībā; mūs var glābt tikai tīra, nepelnīta žēlastība, kura mums tiek dāvāta.

Bet tad, kad esam iemantojuši grēku piedošanu, mierinājumu un dzīvību, jāsāk mācīt un darīt labus darbus. Gluži kā sieva, tapusi vesela, un meitiņa, uzmodināta un dzīva, atkal ir darījušas veselu un dzīvu cilvēku darbus. Jo nu mums Kristū ir spēks, kas ļauj dzīvot pēc Dieva prāta, zinot, ka mūsu iesāktais darbs un dzīve Viņam ir tīkama. Pašlaik nevaram aplūkot visu pārējo – kā Kristus dara darbus un brīnumus savā baznīcā, kur parādās Evaņģēlija augļi, kādēļ Kristus darbi paliek apslēpti (kā Viņš darījis ar šo sievu un meitiņu), tā ka pasaule tos nespēj saskatīt.

---

[1] – No Žēlastības.