24. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Un, Viņam ar tiem runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec Tu viņai Savu roku, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar Saviem mācekļiem. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: “Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā. Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un uztrauktus ļaudis, Viņš tiem uzsauca: “Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet, kad ļaužu pulku izdzina ārā, Viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās. Un šī slava izpaudās pa visu zemi. [Mt.9:18-26]

Laiks nepielūdzami skrien uz priekšu – proti uz beigām. Visai drīz būs beigas Tā Kunga 2005.žeļastības gadam un iesāksies jauns. Vēl tikai 4 svētdienas un būs beidzies arī šis Baznīcas gads. Un 5.svētdienā iesākot jaunu baznīcas gadu mūsu draudzē tiks aizdedzināta pirmā adventa svecīte.

Šīs dienas evaņģēlijā tekstā dzirdētos notikumus ir aprakstījis ne tikai Matejs, bet arī Marks un Lūka. Tas mums palīdz par šo notikumu gūt plašāku priekšstatu. Jūs arī noteikti dzirdējāt, ka tekstā ir ietverti divi notikumi, šoreiz apskatīšu tikai par tēvu, kuram bija nomirusi meitiņa.

Šis notikums un tuvojošās baznīcas gada izskaņa raisa pārdomas par beigām, jo īpaši par dzīves beigām. Šodienas sprediķim esmu devis virsrakstu: Nāve vai tā visa ir beigas?

Nāve. Vai šis vārds jums ir pazīstams? Vai arī ne vārds vien, bet tā būtība un nozīme nav sveša? Par nāvi es dzirdu ik uz soļa. Nāve dažkārt ir pienākusi man gluži tuvu. Un noteikti nāve reiz skars mani pašu. Tā skars katru no mums, mēs to vienā vai citādā veidā, agrāk vai vēlāk piedzīvosim.

Masu saziņas līdzekļi – TV, radio, internets, žurnāli, laikraksti utt. – vēstī par nāvi. Kari, dabas katastrofas, slimības, slepkavības un aborti, ceļu negadījumi utt. Vai esat pamanījuši, cik bieži mums par to atgādina?

Taču, kamēr tas neskar mani personiski, esmu visai distancēts. Reti, kad ciešanu un sāpju pilns sāku uzdot jautājumus. Reti, kad rodas patiesi dziļas emocijas – kamēr tas notiek kaut kur tur – Āfrikā vai Āzijā, tālās zemēs un pie svešiem ļaudīm.

Bet ir arī tādas reizes, kad nāve pienākusi tuvāk. Nomirst omīte un opītis. Vecvecāku nāve izraisa skumjas, taču pats Dievs ir tā iekārtojis, ka “katrai lietai ir savs nolikts laiks, …savs laiks piedzimt, savs laiks mirt.” (Māc.3:1-2) Cilvēku “dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit.” (Ps.90:10) Tā nu Dievs ir iekārtojis, ka vecvecākiem reiz ir jāmirst. Šī nāve tuvākajiem palicējiem ir skumīga, bet daudzmaz pašsaprotama, tāpēc sēras ir īslaicīgas.

Jau lielākus emocionālos pārdzīvojuma brīžus piedzīvo, kad mirst vecāki. Vienkārši atnāk nāve uz šķir vecākus un bērnus, atstādami pēdējos vienus… Tas taču ir tik pierasts, ka ir kāds, kas rūpējās, kāds, kas izrāda mīlestību. Šo vecāku trūkumu visspilgtāk saprast un piedzīvot var tad, kad nāve savu ir jau paveikusi. Tad reāli tiek novērtēts, ko pa īstam nozīmē vecāki. …Arī šeit pienāk brīdis, kad ir aprasts jauno stāvokli.

Bet emociju intensitāte pieaug, kad mirst bērni. Mirst miesa no manas miesas, kauls no mana kaula. Vecāki ļoti labi saprot, par ko es runāji. Viņi daudz labāk spētu aprakstīt, ko viņiem nozīmē bērns. Īpaši jau māmiņas, kuru vēderā 9 mēnešus bija dzīvojis mazais cilvēciņš.

Šis dienas Evaņģēlija tekstā atrodams tieši pēdējais gadījumus. Kā raksta Lūka pie Jēzu atnāca kāds sinagogas [t.i. jūdu baznīcas] priekšnieks. Ticīgs vīrs vārdā Jairs, Viņa ģimeni nupat bija piemeklējusi nelaime. Viņa namā bija atnākusi nāve. Tas bija grūts un mokpilns brīdis, jo bija miris viņu vienīgais bērns – 12 gadus jaunā meitiņa. Šķiet, meitene bija lolots bērns, par viņu tika gadās un cerēja, ka viņa izaugs par krietnu un šķistu jaunavu. Iespējams Jairu mocīja jautājums: kāpēc? Kāpēc tieši viņu skārusi šī nelaime? Kāpēc bija jāmirst tik jaunai meitenei – vienīgajam bērnam? Kāpēc?

Jā, kāpēc gan? Kāpēc mirst bērni? Kāpēc mirst pavisam mazi bērni? Vai tad mazs radījumiņš spēj, ko ļaunu izdarījis? Vai tad viņš jau grēko? Viņš taču izskatās tīri nevainīgs, jauks un mīlīgs gluži kā eņģelītis?

Balstoties uz savu pieredzi tiešam liekas neizprotama bērnu nāve. Par ko gan viņiem tāds sods?

Taču ko mums par to saka Dievs? Jau paša Bībeles sākumā – notikumos Ēdenes dārzā – varam lasīt par viltīgo čūsku – velnu, kas kārdināja un cilvēki krita. Ādams un Ieva nepaklausīja Dieva vienīgajam aizliegumam: neēst no laba un ļauna atzīšanas koka. Pārkāpjot šo aizliegumu pasaulē ienāca grēks. Tā piepildījās Dieva brīdinājums “jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1.Moz.2:17) Caur šo nepaklausības grēku pasaulē ienāca arī nāve.

Nāve ir kā viena no lielākajām ienaidniecēm. Tā ir nepielūdzama. Cīņa pret to ar cilvēciskiem līdzekļiem ir bezjēdzīga. Nāve uzveic jebkuru. Tā nešķiro ne tautību, ne dzimumu, ne vecumu. Tā vienkārši soļo triumfa gājienā pļaujot ar izkapti pa labi un pa kreisi. Jo nav it ne viena taisna, it neviena – visi ir grēkojuši un grēka alga ir nāve! Jo caur pirmo cilvēku ienāca nāve, tad visiem, kas Ādamā – tas ir, kas no miesas un asinīm dzimuši, tas ir dabiskā veidā vecākiem dzimuši, nes sevī pirmā cilvēka nepaklausības zīmogu – grēku. Viesiem, kam grēks, ir jāmirst. (1.Kor.15:21-22)

Neskatoties uz to pasaules daudz laika un pūļu pielieto mēģinot dažādi atrast kādu brīnumlīdzekli, kas spētu paildzināt cilvēka mūžu. Kaut ko, kas spētu uzveikt nāvi. Tomēr līdz šim visi centieni ir izgāzušies kā veca sēta. Vai patiešām tā ir bezizeja? Vai tomēr ir kaut niecīga iespēja?

Acīmredzot šādi jautājumi rodas sinagogas priekšniekam. Visas ģimenes sāpe – proti meitas nāve, liek sinagogas priekšniekam taustīt pēc pēdējā iespējas, pēc salmiņa pie kā varētu tverties. Un tāds ir satverts – viņš tic, ka palīdzēt var vienīgi Jēzus. Tāpēc Jairs nāk pie Pestītāja, metas Viņa priekšā zemē uz lūdz pēc palīdzības: “Nāc, uzliec Tu viņai Savu roku, tad tā taps dzīva.” Šī lūguma izpildīšana ir ārpus dabas spēkiem, jo kas reiz zaudēts, nav vairs atjaunojams. Tomēr, lai gan Jaira meitiņa ir mirusi, Jēzus ceļas un iet. Kristus varā ir iespējams īstenot arī šo lūgumu, jo Viņā ir dzīvība pašam sevī.

Mūsu pieredze liecina un mums tas ir pilnīgi pašsaprotami, ka šādā situācijā jebkāda dziednieka nākšana un dziedināšana ir novēlota. Tā ir vienkārši bezjēdzīga, jo jau ir krietni par vēlu. Tomēr Jēzus Kristus nenāk par vēlu, jo Viņš ir tas Dziednieks, kas spēj dziedināt arī pēc nāves, jo Kristus ir augšamcelšanās un dzīvība.

Aplūkojiet dziesmu lapiņas augšējā stūri ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Tur ir arī redzams karogs, kuru nes Jērs. Lieldienu notikumi, kad “Kristus ir miris par mums… un trešajā dienā augšāmcēlies”, kad kaps ir tukšs, mums māca, ka “no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu.” (Rom.6:9) Jēra karogs ir uzvarētāja karogs.

Arī mēs, kad ir ciešanas un bēdas, dodamies pie Jēzus Kristus. Arī mūsu tuvinieku nāve ved mūs pie Kristus, jo Viņš ir mūsu augšāmcelšanās un dzīvība.

Tas, ka Jēzus dodas ar tēvu stiprina Jaira ticību. Vēl vairāk, lai arī meitiņa ir Jēzu saka: “Nebīsties, tici vien!” un turpina “Tas bērns nav miris, bet guļ.” Tam, kam ir dzīvība pašam sevī, nāve ir tikai miegs. Ar šiem vārdiem Jēzus grib mierināt un stiprināt ģimenes locekļus ticībā uz Viņu.

Pēc jūdu tradīcijas jau notiek mirušā apraudāšana. Viņi izsmej Jēzu par sacītajiem mierinājumu vārdiem, nesaprazdami, ka “Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” (Mt.22:32) Tāpēc Kristus liek izraidīt visus neticīgos, smējējus un ziņkārīgos. Jo Dieva žēlastības saņēmēji un liecinieki būs tikai ticīgie.

Šie Jēzus darbi, kas attiecas uz tiem, kas kristīti trīsvienīgā Dieva Vārdā. Kā to apliecina apustulis, sacīdams: “mēs visi, kas esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē! Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā.” (Rom.6:3-5) Tas mums māca cerēt uz šo kristību apsolījumu un rāda mums nākotnes notikumus, kad Jēzus Kristus nāks pēc saviem bērniem un augšāmcels ikvienu kristieti, lai dāvātu apsolīto mūžīgo dzīvošanu Debesu Valstībā.

Mēs katrā dievkalpojumā apliecinām savu kristīgo ticību ar apustuļu ticības apliecības vārdiem. Un katru reizi mēs sakām: “Mēs ticam… uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu” Šādi tiek apliecināta mūs cerība uz to kas miruši iekš Tā Kunga pastarajā dienā atskanot eņģeļu bazūnēm tiks augšāmcelti miesā. Pēdējā, galējā un pilnīgā atpestīšana no nāves, kad pat mūsu mirušie ķermeņi celsies augšām un būs apskaidroti..

Nobeigumā atgādināšu, ka:
1] Nāve ir šausmīga un neizbēgama realitāte. Nāve ir grēka sekas, ar ko sastopas cilvēka miesa.
2] Caur nāvi un augšāmcelšanos Kristus ir kļuvis par nāves uzvarētāju un cilvēku atpestītāju.
3] Kristus izcīnītā uzvara dod mums cerības uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Viņš vada mūsu dvēseli cauri nāvei drošībā un galu galā atjaunos un apskaidros mūsu ķermeni.
4] Tiem, kas tic un paļaujas uz Kristus nopelnu un kas svētajā Kristība ir ietērpti Kristus nopelnā (Gal.3:28), var ar prieku pievienoties Pāvila vārdiem: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? – Nāves dzelonis ir grēks, bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. (1.Kor.15:55-57) Jo Jēzus Kristus ir augšāmcelšanās un dzīvība; kas Viņam tic, dzīvos, arī ja mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Viņam, nemirs nemūžam! (Jņ.11:25-26)

Tas tiešam ir tiesa. Āmen.

Sacīts 2005.gada 23.oktobrī, LELB Ādažu draudzē, Baltezerā