27. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. [Mt.25:1-13]

„Esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.” Tie ir brīdinājuma pilni vārdi, ar kuriem Kristus vēršas pie mums. Jā, tieši mums baznīcas cilvēkiem, nevis neticīgajai pasaulei Viņš adresē šos vārdus. Šīs briesmas kļūt par miesīgiem, pasaulīgiem cilvēkiem apdraud mūs ik brīdi, pat tad ja baznīcā neesam reti viesi. Tādēļ Kristus, mūs brīdinādams, stāsta līdzību par desmit jaunavām.

Piecas no tām bija ģeķīgas jeb muļķes, bet piecas gudras. Visas šīs desmit jaunavas ir Kristus baznīca, kas kā līgava gaida Līgavaiņa Kristus atnākšanu, lai Viņš tās vestu pie sevis uz jaunajām mājām. Tāda bija jūdu tradīcija, ka līgava gaidīja līgavaini savās tēva mājās, līdz tas ar saviem pavadoņiem nāca un veda to uz līgavaiņa mājām. Pats galvenais, kas līgavai bija jāzina, bija tas, ka tēva mājas nav vieta, kur viņa paliks. Viņai jāgatavojas jaunai dzīvei kopā ar Līgavaini. Šai jaunajai dzīvei būs vajadzīgs Gars, kuru Kristus salīdzina ar eļļu lukturī. Muļķa jaunavas ir tie kristieši, kas gan nāk baznīcā, bet garīgu dzīvi nedzīvo. Viņu ticības lukturis gan tika iedegts Svētajā Kristībā, bet tie nav turējuši pilnus savus eļļas traukus, tas ir, tiem nav Kristus Evaņģēlija, kas pildītu šos traukus ar Svēto Garu.

Dieva žēlastības dēļ, Līgavainis Kristus kavējas nākt, gaidot, lai iespējami daudz cilvēku tiktu izglābti. Tā nu mēs raugāmies šajā pasaulē un neko tādu īsti dramatisku neredzam. Šķiet, ka rīt vēl nemirsim, un pasaules gals arī vēl nebūs un tā maz pamazām ieslīgstam snaudā. Gan jau, kad Līgavainis nāks, mēs celsimies un dosimies Viņam pretī. Te pēkšņi nakts vidū parādās Līgavainis ar savu svītu, un līgava tiek aicināta iziet Viņam pretī. Tā tas būs arī pastarās tiesas dienā vai mūsu nāves stundā. Gan viena, gan otra pienāks negaidīti. Cik gan liels daudziem tad būs pārsteigums, ka šai stundai viņi nav gatavai. Tie būs rosījušās pa tēva mājām, pušķojušies un greznojušies un sakrājuši daudzas un dažādas mantas, bet eļļas lukturus atstājuši novārtā, tukšus. Redzot draudošās briesmas, šie cilvēki nāks pie citiem kristiešiem pēc palīdzības, taču saņems atteikumu, jo katram ir vajadzīga pašam sava ticība, neviens to nevar otram aizdot. Tad nu ģeķīgie baznīcā gājēji metīsies meklēt palīdzību pie mācītājiem, bet pa to laiku Kristus jau būs atnācis un visus ticīgos, kas bija gatavi, paņēmis pie sevis. Kad ieradās muļķa jaunavas, durvis bija aizslēgtas un viņām bija jādzird atteikums – es jūs nepazīstu! Pastarajā dienā vai nāvei tuvojoties glābšanu meklēt ir par vēlu. Tādēļ arī šis Kristus brīdinājums: „Esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.”

Šis brīdinājums mudina mūs jautāt – vai varam būt droši, ka piederam pie gudrajām nevis muļķa jaunavām? Lai varētu to zināt, jautāsim – kas notiktu tad, ja Kristus nāktu tagad, pašreiz? Vai Viņš atrastu mūs ar mieru un Svēto Garu sirdī jeb arī tajā būtu pasaules nemiers un ļauns gars?

Lai noskaidrotu šo vienu lielo jautājumu uzdosim sev vairākus mazus jautājumus un raudzīsim rast uz tiem atbildes.

• Vai es esmu grēcinieks? Nepietiek, ja uz šo jautājumu atbildam vispārīgi, proti, ka iedzimtā grēka dēļ mēs visi esam grēcīgi.
• Tā gan ir patiesība, bet mums jāraugās uz savu dzīvi arī pavisam konkrēti un jājautā: Vai esmu Dievu bijies, mīlējis un uz Viņu paļāvies vairāk par visu citu?
• Vai neesmu Viņa vārdu aizmirsis piesaukt bēdās un vai neesmu aizmirsis Viņam pateikties priekos?
• Vai neesmu bijis aizmāršīgs svētdienas dievkalpojumu apmeklētājs?
• Vai ikdienā lasu un mācos Bībeli un katehismu? Vai pienācīgi gatavojos Vakarēdiena saņemšanai?
• Vai esmu godājis savus vecākus, laicīgo un garīgo valdību?
• Vai esmu darījis visu, kas man pienākas, lai rūpētos par šo Dieva iedibināto kārtību un to uzturētu?
• Vai neesmu darījis pāri savam tuvākajam, to aizskāris ar domām, vārdiem un darbiem?
• Vai esmu palīdzējis savam tuvākajam visās viņa dzīves vajadzībās?
• Vai esmu turējis savu laulības dzīvi šķīstu?
• Vai neesmu ņēmis to, kas pieder kādam citam?
• Vai neesmu centies to iegūt ar netaisniem līdzekļiem?
• Vai esmu labi rūpējies par to, kas pieder citiem, lai tas viņiem labi kalpotu un nestu augļus?
• Vai neesmu bijis nolaidīgs un slinks? Vai neesmu kādam cēlis neslavu un aizmirsis rūpēties par viņa labo slavu, to aizbildinot un aizstāvot?
• Vai neesmu iekārojis to, kas man nepieder?
• Vai esmu savus grēkus atzinis, izsūdzējis un saņēmis par tiem piedošanu?
• Vai esmu meklējis Dieva palīdzību un stiprinājumu arī Svētajā Vakarēdienā, vai arī gājis to saņemt tikai ieraduma pēc, bez nožēlas sirdī?
• Ja mēs atklājam, ka neesam bijuši šajās lietās pilnīgi, vai tad aizbildināmies un sakām – tas jau nekas, tā jau šajā pasaulē notiek – vai arī to no sirds nožēlojam un lūdzam Svētā Gara palīdzību, lai varētu laboties?
• Vai esmu ticējis, ka mācītāja piedošana patiešām ir paša Dieva piedošana?
• Vai ticu, ka Vakarēdienā saņemu patiesu Kristus miesu un asinis, kas izlietas manu grēku piedošanai?
• Vai pēc Vakarēdiena saņemšanas esmu centies laboties un lūdzis Dieva palīdzību?
• Vai esmu bijis godīgs, krietns un atklāts un centies turēt mieru ar visiem?
• Vai pazīstu Bībeli? Vai zinu, kur meklēt mierinājumu bēdās?
• Vai bieži lūdzu Dievu?
• Vai esmu lūdzis mācītājam palīdzību savā garīgajā dzīvē?
• Vai esmu citiem kristiešiem lūdzis padomu un viņu aizlūgšanas?
• Vai stipri ticu, ka Jēzus ir miris par maniem grēkiem un pēc nāves es būšu kopā ar Viņu debesīs?

Ja esam godīgi, tad atklāsim, ka daudzējādā ziņā līdzināmies nevis gudrajām, bet gan muļķa jaunavām, ka esam bijuši neuzmanīgi un nolaidīgi pret savu dvēseli, pārāk daudz rūpējušies par miesas lietām un bijuši nevērīgi pret garīgajām lietām. Te nu mums ir vajadzīga Dieva žēlastība, Jēzus svētajām asinīm ir jāšķīsta mūs no visiem grēkiem, un Svētajam Garam jānāk palīgā ar savu spēku un padomu, lai mēs cienīgi varētu sagaidīt Tā Kunga dienu.

Lai kristieši gatavotos šai galvenajai dzīves dienai, kad izšķirsies kurā pusē viņi atradīsies, jau kopš senseniem laikiem diakons austrumu baznīcā sauca – durvis, durvis! Kas svēts, tas lai nāk, kas nesvēts, tas lai atgriežas. Uz šo robežlīniju starp svētumu un pasauli tagad norāda sētiņa baznīcā, kas izveidota ap altāri. Tas ir brīdinājums, ka katram, kas grib nākt un saņemt svētās lietas – Kristus miesu un asinis, ir jābūt bruņotam ar patiesu mācību, ticību un grēknožēlu. Senajā baznīcā visiem, kas nebija gatavi ieiet pa Svētā Sakramenta durvīm, lai sastaptos ar savu Kungu, bija jāatstāj baznīca. Tā baznīca liecināja, ka šie ļaudis atradīsies aiz durvīm arī tajā lielajā dienā, kad tas Kungs nāks tiesāt šo pasauli.

Taču baznīca neaprobežojas tikai ar to. Tā aicina arī ikvienu kristieti atkal un atkal no sirds pārbaudīt – vai viņš ir gatavs, šai lielajai dienai. Tie kristieši, kas sevī joprojām nes senbaznīcas ticību – ticību, kas svētiem reiz uzticēta – turpina gan ikdienas pārbaudīt sevi, gan liecināt pasaulei par mūžības durvīm, kuru priekšā reiz būs jāstāv ikvienam. „Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.” Bet Gars un Līgava aicina: „Nāc! Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” Āmen.