3. post Trinitatis svētdienā: Par pazemību un uzticēšanos, modrību un ciešanām

“Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt, kā lauva rūkdams, un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē. Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis savā mūžīgajā godībā, Tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus. Viņam vara mūžu mūžos. Āmen!” [1.Pēt.5:5-11]

Šī ir Sv. Pētera vēstules noslēguma daļa; tas ir pamudinājums, kas aicina darīt labus darbus, kuri jādara kristietim jeb ticīgam cilvēkam – lai ikviens varētu redzēt un saprast, ka Evaņģēlija mācība (pretēji tam, kā daži to apsūdz) nav mācība, kas aizliedz vai neprasa un neveicina labus darbus. Tā nopietni un uzcītīgi māca darbus – patiesi labus darbus. Un īpaši šajā vēstulē tiek uzsvērtas četras lietas, kas arī būtu aplūkojamas četros kārtīgos sprediķos.

I

Iepriekš, šajā pašā nodaļā, apustulis pamācījis vecākos, tas ir, mācītājus un sludinātājus, kam jāvada baznīca, lai tie ar visu savu dzīvi būtu par priekšzīmi ganāmam pulkam un nekļūtu uzpūtīgi sava amata dēļ, itin kā būtu kungi savu ļaužu vidū; viņiem ar savu amatu jākalpo pārējiem kristiešiem. Tāpat šeit Sv. Pēteris pamāca citus – it īpaši jaunos ļaudis, lai tie būtu paklausīgi vecākiem un visi izturētos cits pret citu pazemīgi, kā apustulis saka, parādīdami godu cits citam. Pazemība ir pats skaistākais, jaukākais mīlestības tikums un visnepieciešamākā lieta ļaužu vidū – lai uzturētu mieru un tikumību; taču visvairāk tas piedien jauniešiem – tā ir viņu rota Dieva un cilvēku priekšā, kas dara tos mīļus un cienījamus, nesdama daudz labu augļu.

Ja izdotos ļaudis pārliecināt un panākt, ka šis tikums izplatītos, viss kļūtu labāk un mums būtu skaista pasaule, kas pilna lielisku tikumu un labu darbu; daudz labprātāk es redzētu pilsētu, kur jaunieši tiek audzināti tikumībā, nekā veselu simtu baskāju mūku un kartēziešu klosteru, kuru iemītnieki dzīvo visaskētiskāko dzīvi. Tagad diemžēl it visur viena no biežāk dzirdamajām sūdzībām ir tā, ka jaunie ļaudis – un vispār visu kārtu cilvēki – ir nepaklausīgi, vieglprātīgi un lepni. Tādēļ būtu nepieciešams ar vislielāko uzcītību ieaudzināt šo tikumu un likt pie sirds šo pamācību – īpaši jauniešiem; tas tiešām varētu līdzēt.

Un visupirms Sv. Pēteris mums rāda Dieva bausli – lai mēs zinātu, ka šis nav darbs, par kuru tu varētu patvaļīgi, pēc savas patikas izlemt, vai to darīsi vai nedarīsi; Dievs to nopietni prasa no tevis, un tev tas jādara ar mīlestību un labu prātu – citādi tev nāksies piedzīvot Dieva dusmas un nebūs ne laimes, ne žēlastības – arī cilvēku vidū. Augstprātība un pārgalvība ir naidīga ikvienam cilvēkam, to nolād visa pasaule – arī svešinieki, uz kuriem tas tieši neattiecas. Jā, arī cilvēks, kas pats ir grimis šajos netikumos un nespēj saskatīt savu kaunu, tomēr necietīs, ka citi izturas pret viņu augstprātīgi – te arī viņš šādas lietas ienīdīs un nolādēs. Turklāt šis netikums nevienam nespēj kaitēt vairāk kā tev pašam – tas padara tevi nīstamu un nicināmu kā Dievam, tā arī cilvēkiem; tu iegūsti sliktu slavu, tā ka ikviens tevi sāk dēvēt par nekaunīgu lielībnieku un uzpūtīgu mēslu. Dievs arī izsaka tev šādu pašu spriedumu; Viņš ļauj, lai tu topi nicināts un redzi, ka šāds netikums nepaliek nesodīts, bet iegrūž cilvēku negodā – kā Sv. Pēteris šeit saka: “.. Dievs stāv pretim lepniem..”.

Cilvēkiem nevajadzētu palikt vienaldzīgiem, redzot, kā šie vārdi ik dienas piepildās viņu acu priekšā; ja nu tu negribi rūpēties par savu godu un gūt pasaules labvēlību, nedz raizējies par ļaužu lāstiem un nicinājumu, kas var tikt vērsts pret tevi; ja tevi nesaista arī Viņa visaugstās personas un mūžīgās Majestātes – Dieva Dēla, mūsu Kunga, izcilais un brīnišķīgais piemērs (kam gan vajadzētu tevi stipri saviļņot, ja vien tavā sirdī ir kaut sīka kristīgas ticības dzirksts), kurā redzi šādu neizsakāmu pazemību, kas pārsniedz visu cilvēka prātu un saprašanu, tā ka kristieša sirdij, uzlūkojot šo piemēru, vajadzētu vai izkust, – ja tas viss tevi neaizkustina, tad tev vajadzētu kļūt pazemīgam, redzot daudzos biedinošos Dieva dusmu piemērus, to, kā Viņš jau kopš paša sākuma arvien satriecis augstprātīgos.

Kas gan var būt briesmīgāks par augstās, eņģeliskās dabas neatgriezenisko atkrišanu un izraidīšanu – par to, kā velns pats sev laupījis cēlo, svētīga gara godu un godību līdz ar vietu mūžīgā Dieva vaiga priekšā! Viņš pats sevi nolēmis mūžīgam, nepanesamam lāstam, gribēdams kļūt līdzīgs Dievam un aizraudams arī cilvēkus sev līdzi šādā atkrišanas postā – šīs pašas augstprātības dēļ! Cik akls, nolādēts cilvēks esi, ja ar savu derdzīgo, apkaunojošo lepnumu un augstprātību dari pats sevi līdzīgu šim nekrietnajam garam, likdams visai pasaulei kļūt par tavu ienaidnieci, turklāt nostādamies pret pašu visvareno Dievu, kura priekšā jādreb pat eņģeļiem! Ja nebaidies zaudēt ļaužu labvēlību un kopīgās lūgšanas, bīsties vismaz no tā, ka Dievs var likt nākt pār tavu galvu zibeņiem un pērkona grāvieniem, kas spēj izkausēt dzelzi, sagraut klintis un kalnus un iemest tevi bezdibenī uz mūžīgiem laikiem – kā Viņš tajā iemetis augstprātīgo garu līdz ar visiem viņa eņģeļiem!

Tādēļ Sv. Pēteris šeit mudina visus – gan tos, kas pilda sludināšanas amatu, gan pārējos kristiešus, kuriem Dievs devis kādu uzdevumu –, lai tie paliek savā amatā un aicinājumā, pazemīgi pildīdami uzticēto darbu, labprāt paklausīdami un kalpodami pārējiem. Jo augstprātība kristiešiem ir pats postošākais netikums; visu valdību, kārtību un dzīvi kristiešu vidū Dievs iedibinājis tādējādi, ka neviens nedrīkst vēlēties kļūt augstāks par citiem, valdīt un paaugstināties pār tiem, kuri ir viņam līdzās – kā to savā valstībā darījis pāvests, kas ir rīkojies kā īsts antikrists. Visās kārtās, visos amatos un darbos kristiešu vidū jāizpaužas pazemībai, kristīgas mīlestības un kalpošanas darbiem.

Turklāt augstprātība garīgajā valdībā ir tiešā pretrunā ar pirmā galdiņa baušļiem; tā ir īsta velnišķīga augstprātība, kas vēršas pret Dieva vārdu – šim netikumam padodas ļaudis, kuri grib būt gudri ticības lietās un valdīt pār Dieva vārdu; tie lepojas, ja ir saņēmuši kādu dāvanu, kuras citiem pietrūkst, un kļūst tik uzpūtīgi, ka noniecina gan Dievu, gan visus pārējos cilvēkus. Šāds netikums visbiežāk izplatīts tieši lielo, gudro, augsti izglītoto bīskapu un sludinātāju, un viņu piekritēju vidū; taču visvairāk tas apdraud jaunos, kas, būdami vēl gluži nepieredzējuši, tiek aizrauti līdzi “gudrajiem”, tādēļ arī paši kļūst iedomīgi un sāk lielīties: es arī esmu izglītots doktors, man ir tāds pats gars un dāvanas kā šim sludinātājam – un pat vēl vairāk! Tiem šķiet, ka izcilā gara un dāvanu dēļ visiem pienāktos viņus uzklausīt un cienīt vairāk nekā jebkuru citu; viņi paši sev šķiet tik gudri, it kā visa pasaule, visi cilvēki salīdzinājumā ar viņiem būtu tīrā niecība. Jo lielāka ir dāvana, jo lielāka un postošāka šī augstprātība. Tāpat tas ir arī citās zinībās un mākslās: ja kāds ko prot un spēj vai ir ieguvis doktora vārdu, viņš tūliņ kļūst iedomīgs un sāk nicināt citus, itin kā viss, kas viņam pieder, nebūtu Dieva dots, bet iedzimts līdz ar cilvēka dabu; itin kā ikvienam vajadzētu slavēt un pielūgt šo augsto dāvanu saņēmēju. Šie augstprātīgie cilvēki pat neiedomājas, ka ar savu uzpūtību metušies cīņā pret Dievu un drīzāk paši iekritīs elles bezdibenī nekā nogrūdīs Dievu no debesīm.

Paraugieties uz mūsdienu piemēriem – kā Dievs satriec šādus cilvēkus! Tomass Mincers ar saviem dumpīgajiem praviešiem un vēlāk viss pārkristītāju novirziens arī bija lepni savās sirdīs; tie negribēja uzklausīt neko no tā, kas viņiem tika sacīts kā brīdinājums, līdz beidzot tos piemeklēja pēkšņa bojāeja – ne vien liels kauns, bet arī mūžīgs posts, kas uzbrucis daudzajiem viņu pieviltajiem ļaudīm. Un vēl šodien ir daudz šādu augstprātīgo, no kuriem daudzi vēl neuzdrīkstas publiski izteikties; tie jūtas ļoti zinoši vai arī kā citādi iemantojuši godu cilvēku vidū un tādēļ sāk lepoties ar sevi, ar visu savu mācību un spējām – palikdami bez Gara un bez augļiem – labi vēl, ja tie nenodara lielāku postu, bet pazudina tikai paši sevi.

Tā notiek ar visām dāvanām un visiem amatiem, it visur, kur pietrūkst pazemības un dievbijības – pie tiem, kuru pienākums ir valdīt – valdniekiem, padomniekiem, juristiem (ja tie nav vienlaikus arī teologi, tas ir, kristieši) un citu līdzīgu amatu pārstāvjiem. Tie ir tik lepni un ietiepīgi, ka iedomājas esam vienīgie cilvēki uz zemes – itin kā tos vajadzētu uzskatīt gluži vai par dieviem; ar šo savu lepnumu viņi izrāda nicinājumu Dievam un cilvēkiem, tieši savas augstprātības dēļ ievezdami postā savu zemi un ļaudis. Tie ir jau saņēmuši spriedumu – viņi tiks satriekti kā Dieva ienaidnieki; viņi paši ir nošķīrušies un atteikušies no Dieva valstības un Viņa žēlastības, un pazaudējuši Kristības un Kristus ciešanu un asins dāvāto svētību.

Tāda ir augstprātība, kas vēršas pret pirmā galdiņa baušļiem – tā nevis izmanto garīgos dārgumus un dāvanas par godu Dievam un par labu tuvākajam, bet iznieko un samaitā visu, ko saņēmusi – kā Dieva, tā cilvēku priekšā; tāds augstprātīgais krīt velna nagos, pats kļūdams viņam līdzīgs.

Taču tikpat bieži šis netikums vēršas arī pret otrā galdiņa baušļiem; tas izpaužas visās kārtās, visu cilvēku dzīvē šajā pasaulē; ikviens lielās pats ar sevi un nicina citus. Valdnieks un dižciltīgs vīrs domā, ka visa pasaule salīdzinājumā ar viņu nav nekas; pilsētnieks un zemnieks, kam ir pilns vēders, lielās ar saviem guldeņiem un iedomājas, ka drīkst visiem spītēt un nevienam nedarīt neko labu. Šādus cilvēkus visi pārējie pamatoti nicina; viņiem augstprātība piestāv ne vairāk kā zelta un sudraba rotas akmens tēlam vai koka klucim. Te nu jāpiemin arī sievas ar viņu muļķīgo lepošanos apģērba dēļ – ar to, ka viena ir labāk un skaistāk izrotājusies nekā otra; šāda grezni rotāta zoss iedomājas, ka neviena cita nespēj tai līdzināties. Nav gandrīz neviena kalpa vai kalpones, kas negribētu lielīties un pārspēt visus citus.

Īsi sakot: esam nonākuši tik tālu, ka ikviens cenšas paaugstināties pār citiem lielīdamies un plātīdamies; neviens negrib izturēties pazemīgi pret citiem. Turklāt katram šķiet, ka viņam ir tiesības tā rīkoties un nav pienākuma piekāpties otram. Laicīgā valdība ir kļuvusi tik vāja, ka nav nekādu cerību novērst šo uzpūtību, kas valda visās kārtās – no augstākajām līdz pat zemākajām; un galu galā Dievam nāksies iejaukties ar pērkona grāvieniem un zibens spērieniem; tā mēs piedzīvosim un atzīsim, ka Viņš stājas pretī augstprātīgajiem un negrib augstprātību paciest. Tādēļ jauniešus, ko vēl ir iespējams audzināt, nepieciešams pamācīt un radināt, lai tie, cik vien iespējams, sargātos no šāda netikuma.

Sv. Pēteris šeit lieto īpašus vārdus, sacīdams: “.. visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību.” Tas nozīmē: turieties cieši kopā, it kā būtu saistīti cits ar citu – gluži kā auduma pavedieni, kas cieši savijušies un sašūti, tā ka nav atraujami cits no cita. Apustulis uzsver, ka ikvienam kristietim uzcītīgi jātiecas izturēties pret citiem tā, lai viņa darbos atklātos šis tikums – itin kā tajā visi kristieši būtu saausti un sasaistīti kopā. Jums – apustulis saka – jāsaistās un jāsavijas citam ar citu, lai ikviens padotos citiem un sniegtu roku otram, lai pazemība nekad neiznīktu un nevarētu tikt iznīcināta – pat tad, ja kāds, velna sakūdīts vai izdzirdējis ļaunu vārdu, justu pamudinājumu dusmoties un atbildēt otram iecirtīgi un lepni: ak, vai gan man vajadzētu paciest tādu pārestību no šī …? Es taču esmu tāds vīrs… Jums jāatceras, ka kristiešiem piederas panest citam citu un piekāpties – jo jūs visi esat viena miesa un visi kopā dzīvojat uz zemes, lai mīlestībā kalpotu cits citam.

Šeit katram jāatzīst pašam savs vājums un jādomā par to, ka arī otram Dievs kaut ko devis; varbūt viņam Dievs grib dot vēl vairāk nekā tev; tādēļ tev ar labu prātu jākalpo un jāpakļaujas pārējiem – kā cilvēkiem, kas arī tev ir vajadzīgi. Jo ikviens no mums ir radīts citu cilvēku dēļ – lai visi kalpotu cits citam; visiem Dievs dāvā vienādu žēlastību un pestīšanu, lai nevienam nebūtu pamata paaugstināties pār otru; ja kāds tomēr to dara, viņš zaudē saņemto žēlastību un nonāk vēl dziļākā sodībā nekā pārējie. Tādēļ ir nepieciešams palikt pazemībā un cieši pie tās turēties, lai šī vienotība netiktu izjaukta; velns tīko to izpostīt, viņš meklē un rāda cilvēkiem dažādus ieganstus, lai tikai tie sāktu cits citu nicināt un nodot, mēģinādami pārspēt viens otru spītībā un augstprātībā; cilvēka miesa un asinis jau tāpat arvien sliecas uz šādām lietām. Tā nu pazemība itin viegli var tikt zaudēta – ja vien nebūsim uzcītīgi, aizstāvēdamies pret velna un mūsu pašu miesas tieksmēm.

Pazemība ir viena no skaistākajām rotām, kas grezno kristiešus Dieva un pasaules priekšā (tā arī Sv. Pāvils Kol. 3:12 aicina kristiešus tērpties pazemībā). Šī rota pārspēj visus kroņus, visu šīs pasaules greznību; tā ir īsta garīgā dzīve, kas ir Dievam tīkama – tā nav jāmeklē nekur citur, ne klosterī, ne tuksnesī, ne pelēkos svārkos, ne mūka kapucē. Ar šiem Sv. Pētera vārdiem visu kārtu ļaudis tiek mudināti turēties pie pazemības tikuma; šis sprediķis par labajiem darbiem uzrunā cilvēkus visos amatos, katrā namā, pilsētā, ciemā, baznīcā, skolā – lai bērni, saime, jaunieši, padotie būtu pazemīgi un paklausīgi saviem vecākiem, kungiem un vecajiem. Savukārt tiem, kas valda un pieder augstākajām kārtām, jākalpo saviem padotajiem un pat visneievērojamākajiem cilvēkiem. Ja tas tiktu darīts, labo darbu mums būtu pārpārēm, jo nav iespējams, ka pazemība darītu ļaunu; tā ir noderīga, palīdzīga un laipna pret katru cilvēku.

Šis tikums ļauj pazīt īstus, svētus kristiešus – labāk un drošāk nekā viss mūku un vientuļnieku svētums un darbi. Nav jau nemaz tik grūti uzvilkt pelēkas drānas drēbes ar kapuci, tāpat arī naktī gulēt uz kailas zemes un nakts vidū celties augšā; to bieži vien dara arī nelieši, zagļi un slepkavas. Turpretī valkāt šo eņģeļu ietērpu – pazemību – un cieši pie tā turēties pasaulei nekādi neizdodas, kaut arī visa šī pasaule ir mūku un viņu darbu pārpilna. Tas tādēļ, ka miesa un asinis negrib turēties pie šāda tikuma; katrs cenšas dzīvot vieglu dzīvi – par prieku sev pašam –, nevis kalpot citiem un panest citu darītās pārestības; tieši tādu dzīvi arvien ir meklējuši un izraudzījušies mūki.

Šim pamudinājumam Sv. Pēteris pievieno arī pamatojumu, sacīdams: “Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.” Te – kā jau iepriekš sacīts – apustulis norāda uz Dieva stingro pavēli un bargajiem draudu vārdiem. Viņš saka nevis vienkārši: Dievs soda augstprātīgos vai – Dievs ir augstprātīgo ienaidnieks, bet: Viņš turas tiem pretī, nostājas pret tiem. Bet kas gan ir visu cilvēku augstprātība, kad tā nostājas pret Dievu? Nekas vairāk kā nožēlojams, niecīgs burbulis vai pat kaut kas vēl niecīgāks. Šis burbulis uzpūšas, itin kā gribēdams iekarot debesis, un dodas cīņā pret zibeni un pērkonu, kas taču var satriekt gan debesis, gan zemi. Bet ko gan spēj visas radības, spēki un vara, ja Dievs turas tai pretī? Un kā gan nožēlojamais cilvēks, kura sirdi var apklusināt pat mēris vai kāda cita kaite, uzdrīkstas izaicināt visvareno Dievu, kas jebkurā mirklī var iemest viņu elles dziļumos? “Ko tad lepojas pīšļi un pelni” – saka Sīraks 10:9.

Vai gan nepietiek – un pat par daudz – visu citu mūsu grēku un nepaklausības, ar ko sadusmojam Dievu un nopelnām smagu sodu? Kādēļ gribam Viņu vēl vairāk izaicināt ar šādu augstprātību un spītību, lai Viņš visā savā godībā stātos mums pretī? Citus grēkus Dievs vēl var paciest, mudinādams un aicinādams mūs uz grēku nožēlu; bet, ja mēs nocietināmies un savās neatgriezīgajās sirdīs nolemjam Dievam spītēt un pretoties, tad arī Viņš bargi stājas mums pretī. Kurš gan spētu šo bardzību panest un pastāvēt, kad Dievs vērš savu vaigu un spēku pret nabaga nožēlojamo cilvēku, kas jau tāpat ik mirkli bijis pakļauts nāves un velna varai?

Jau kopš pasaules sākuma daudzi vēsturiski notikumi ir nepārprotami apstiprinājuši šos vārdus: “Dievs stāv pretim lepniem.” Viņš arvien satriecis un postījis augstprātīgo pasauli, notriekdams pie zemes lepnos un spītīgos ķēniņus un kungus. Tā tika pazemots Bābeles lielais ķēniņš Nebukadnēcars – viņš tika nomests no ķēniņa troņa un izstumts no cilvēku sabiedrības, tā ka bija spiests līdz ar lopiem ēst zāli laukā, Dan. 4:30. Tāpat tika satriekts lielais ķēniņš Aleksandrs, kad pēc Dieva dotās uzvaras un lielās veiksmes viņš sāka kļūt lepns un vēlējās tikt uzskatīts par Dievu. Līdzīgi notika arī ar ķēniņu Hērodu Agripu – kā lasām Ap. d. 12:23. Lepnais, gudrais ķeizars Juliāns, nikns Kristus noliedzējs, vajātājs un izzobotājs, drīz vien tika noslīcināts pats savās asinīs. Un kur palikuši visi lepnie, stūrgalvīgie tirāni, kas gribējuši apspiest un nomākt kristietību?

Arī pāvests savā velnišķīgajā augstprātībā pats sevi paaugstināja, gribēdams Dieva namā līdzināties pašam Dievam; turklāt viņš centās pārspēt visus laicīgā greznumā un lepnumā un lika, lai pat ķeizari un ķēniņi skūpstītu viņa kājas; to pāvests bija mācījies no pagānu ķeizariem, tādiem kā Diokletiāns un citi tirāni. Kādu atklāti necilvēcīgu augstprātību un uzpūtību izrādīja pāvests Aleksandrs Trešais, kas ar tukšu, nepamatotu draudu palīdzību (draudēdams ar savu nožēlojamo lāstu) piespieda vareno, dievbijīgo ķeizaru Frīdrihu Barbarosu mesties viņa priekšā zemē; tad pāvests uzkāpa viņam virsū, sacīdams: Super aspidem et basiliscum ambulabis (tu samīsi odzes un baziliskus); un, kad ķeizars iebilda pret šādu apkaunojošu augstprātību un sacīja viņam: Non tibi, sed Petro (ne tev, bet Pēterim pienākas to darīt), augstprātīgais pāvests uzkāpa viņam vēlreiz un teica: Et mihi, et Petro (gan man, gan Pēterim)! Tā tiešām ir neiedomājama augstprātība.

Tagad arī turki ir tik lepni kā nekad agrāk, un es ceru, ka nu jau viņu augstprātība ir sasniegusi visaugstāko pakāpi, tā ka sliktāk vairs nevar būt; tie gan vēl var mūs mocīt un pazemot, taču galu galā Dievs ar savu stipro roku satrieks gan pāvestu, gan turkus – kā Daniēls saka, bez cilvēku roku palīdzības. Jo šie vārdi: “Dievs stāv pretim lepniem”, ir nemaldīgi un arvien tiek apliecināti darbos, lai cilvēki redzētu, ko nozīmē nostāties pret Dievu; citādi neviens šiem vārdiem neticētu. Un, ja arī turki un visa pasaule būtu vēl tūkstoškārt lepnāka un varenāka, tā nekur neradīs glābiņu, kad Dievs debesīs atdarīs savas acis, uzlūkos viņus ar dusmām un bardzību un pacels pret tiem savu roku; Viņam visi turku ķeizari un pāvesta vara nenozīmē vairāk par beigtu mušu.

Vēstulē ebrejiem 10:31 rakstīts: “Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!” Bet tas nav nekas cits kā ar savu nicinājumu un spītību stāties Viņam pretī, tā ka arī Dievam nākas izrādīt pretestību cilvēkam un pacelt roku pret viņu. Tādēļ ikviens lai piesargās, ka neuzvedas lepni un lielīgi dievišķās Majestātes priekšā – ne vien tādēļ, lai nesadusmotu Dievu, bet arī tādēļ, lai darbos, ko cilvēks nodomājis darīt, viņam tiktu dota žēlastība un svētība. Ja tu ko iesāc, ietiepīgi paļaudamies uz saviem spēkiem un gudrību – nedomā, ka tevi sagaida veiksme un svētība, īstenojot iecerēto. Turpretī tad, ja esi pazemīgs un sāc kādu darbu bijībā pret Dievu un paļāvībā uz Viņa žēlastību, vēlēdamies rīkoties pēc Dieva prāta – tad gan tev ir apsolīts (kā apustulis saka: “.. pazemīgiem Viņš dod žēlastību”), ka iemantosi ne vien ļaužu labvēlību, bet arī veiksmi, tā ka varēsi būt noderīgs gan Dievam, gan pasaulei un spēsi paveikt savu darbu, pārvarēdams velna un viņa sekotāju pulka pretestību. Jo tur, kur ir Dieva žēlastība, būs arī Viņa svētība, aizsardzība un aizstāvība, tā ka cilvēks netiks uzvarēts, nedz satriekts; ja arī viņš kādu laiku būtu apspiests un nomākts, tomēr visbeidzot atkal tiks paaugstināts – kā Sv. Pēteris noslēgumā saka:

“Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā.”

Šajos vārdos apustulis parāda, kas ir īsta pazemība un no kurienes tā nāk. Proti, tā rodas, kad sirds, atzinusi savu grēku un izbijusies draudošo Dieva dusmu priekšā, dedzīgi meklē žēlastību; šāda pazemība ne vien izpaužas ārēji, cilvēku priekšā, bet nāk no sirds dziļumiem – Dieva dēļ; tā sakņojas bijībā pret Dievu, sava vājuma un necienīguma atziņā. Jo cilvēks, kas bīstas Dievu un Viņa vārdu – kā Jesaja 66:5 saka –, noteikti neizturēsies pret citiem ar augstprātību, uzpūtību un lielību; viņa sirds būs lēnprātīga pat pret ienaidniekiem, tādēļ arī viņš iemantos kā Dieva, tā cilvēku žēlastību.

To – Sv. Pēteris saka – paveic Dieva varenā roka. Tas ir, it kā viņš gribētu teikt: jums nav jāraugās, ko darīt vai nedarīt cilvēku dēļ, bet jāpazemojas zem Dieva rokas. Tā ir pietiekami spēcīga un varena, sodīdama un satriekdama lepnos un pārdrošos, lai cik cietas būtu viņu galvas un sirdis – tie visi gulēs pelnos un putekļos, jā, elles bailēs, mokās un izmisumā, tiklīdz Dievs tiem kaut uz mirkli pievērsīsies ar savas dusmības draudiem. To pieredzējuši arī svētie; ne velti viņi kliedz un sūdzas par to, cik nepanesami smaga ir Dieva roka. Tā Psalmos 38:3‑4 sacīts: “.. Tavas bultas ķērušas mani, un smagi guļ uz mani Tava roka. Nav vietas manās miesās, ko nebūtu skārusi Tava dusmība..”. Un Psalmos 102:10‑11: “Es ēdu pelnus kā maizi un jaucu savu dzērienu ar asarām Tavas bardzības un dusmības dēļ, jo Tu pacēli un atkal nogāzi mani.” Tāpat Psalmos 39:11‑12: “Atlaid man Tevis uzlikto sodu, jo Tavas rokas smagums mani iznīcina. Kad Tu cilvēku pārmāci par viņa noziegumiem, tad viņa godība iznīkst kā drāna, ko saēd kodes.”

Tomēr šī varenā roka spēj arī piecelt pazemotos un izbiedētos, mierināt un stiprināt viņus, un – kā Sv. Pēteris šeit saka – atkal tos paaugstināt, lai viņi, kas bijuši pakļauti baiļu varai, tomēr nezaudētu cerības vai nesāktu bēgt no Dieva, bet atkal celtos un saņemtu Dieva sniegto mierinājumu. Dievs grib, lai tiktu parādīts un sludināts arī tas, ka Viņa roka vēršas pret mums nevis, gribēdama pazudināt, samaitāt vai iznīcināt, bet Viņam nākas to darīt, lai vestu mūs pie grēknožēlas; citādi mēs nekad nesāktu jautāt pēc Dieva vārda un Viņa prāta. Un, tiklīdz meklējam Dieva žēlastību, Viņš mums atkal palīdz piecelties, piedod grēkus, dāvā Svēto Garu un mūžīgo dzīvību. Par to daudzkārt runāts Psalmos un praviešu grāmatās; tā, piemēram, Ps. 118:18: “Tas Kungs mani gan smagi pārmācīja, bet tomēr nenodeva nāvei.” Un Ps. 146:8: “Tas Kungs uzceļ nospiestos.”

Dievs – apustulis saka – jūs paaugstinās savā laikā. Ja arī Viņš vēl kavējas un šķiet, ka pazemotajiem un cietējiem pārāk ilgi jāpaliek nomāktiem zem Dieva smagās rokas, tā ka tie jau gandrīz iznīkuši – tomēr, neraugoties uz šīm izjūtām, viņiem jāatceras Dieva apsolījums: kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 10:13, Viņš nepārbaudīs tos ilgāk un smagāk, kā viņi spētu izturēt. Dievs uzklausīs viņu saucienus un palīdzēs īstajā laikā. Tas šādiem cilvēkiem ir drošs mierinājums. Savukārt lepnajiem jābīstas, ka, lai arī Dievs vēl kādu laiku ļauj tiem nesodīti dzīvot iedomībā un spītībā, tomēr Viņš savā laikā nāks arī pie tiem – ar tādu spēku, ka tas nebūs panesams. Dievs ir jau izstiepis savu vareno roku, lai satriektu bezdievjus un paaugstinātu pazemīgos.

II

“Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.”

Kā lai tas, kam jāpaliek savā kārtā, dzīvojot dievbijībā un pazemībā, rod spēku dzīvot ļaužu vidū? Jeb – kur viņam meklēt aizsardzību un aizstāvību, lai varētu saglabāt šo dievbijību? Ik dienas redzam un piedzīvojam, ka dievbijīgie tiek mocīti un vajāti, kļūdami pasaulei par kājslauķi. Tādēļ apustulis saka: tā kā jums, kristiešiem, jācieš pasaules kārdinājumi, pretestība, posts un trūkums – kā laicīgās, tā garīgās lietās, jūsu sirdis nomāks bailes un raizes; jūs domāsit: ak, kur lai palieku? Kur lai atrodu sev iztiku? Kur palikšu, kad man būs jāmirst? Pasaule raizējas tikai par to, kā kļūt bagātai un piepildīt savu vēderu. Pasaulīgu cilvēku bailīgās un neticīgās sirdis mēģina iemantot žēlīgu Dievu un svētīgu miršanu pašas ar saviem spēkiem un saviem labajiem darbiem. Te nu – apustulis saka – uzklausiet mani! Es gribu dot jums īsto padomu un mācību, lai jūs zinātu, kā atbrīvoties no visām jūsu raizēm. Viņš šeit īsi atkārto 55. psalma 23. panta vārdus, kas skan tā: “Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus nemūžam taisnajam šaubīties.” Tā jādara arī jums – nenesiet paši savu nastu! Jūs to nevarat panest, un galu galā tā jūs iznīcinās; metiet to projām, atstādami Dievam. Sakiet droši un ar prieku: Debesu Tēvs, Tu esi mans Kungs un Dievs, kas mani radījis, kad es vēl nebiju nekas, turklāt arī atpestījis caur savu Dēlu. Nu Tu man esi uzticējis šo amatu un darbu; tas neizdodas tā, kā es gribētu, un mani māc bailes, ka pats sevī neatradīšu ne padomu, ne palīdzību; tādēļ lai tas paliek Tavā ziņā – dod padomu un palīdzi; paveic pats šīs lietas!

Tāda lūgšana ir Dievam tīkama; Viņš mums saka, lai tikai darām, kas mums pavēlēts, un atstājam Viņam visas raizes par to, kā mūsu darbs paveicams. To māca vēl citi līdzīgi Rakstu vārdi, kā Ps. 37:5: “Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs..”. Neviens pagāns, filozofs, jurists, kam nav Dieva vārda, nevar mest uz Dievu savas raizes un nastas; visa pasaule, it īpaši lielie un gudrie, kuru rokās ir vara, cenšas ar rūpīgu un apdomīgu rīcību paveikt visu, ko iecerējuši. Un, ja tas neizdodas – kā bieži ir noticis arī pašiem augstākajiem un gudrākajiem cilvēkiem –, viņi kļūst aplami un neprātīgi, sāk kurnēt un vērsties pret Dievu un Viņa valdīšanu, it kā Viņš nevaldītu pareizi. Taču tādiem notiek pēc taisnības – ne velti Dievs liek tiem vilties viņu iecerēs un domās un dara tā, ka viss notiek gluži pretēji: jo viņi negrib domāt par to, ka arī viņiem vajadzīgs Dievs. Pasaules varenie uzskata, ka viņiem pašiem pietiek gudrības, spēka un varas un Dievam vajadzētu ļaut visam notikt tieši tā, kā viņi izdomājuši. Viņi piepilda savu dzīvi ar neskaitāmām veltīgām, nevajadzīgām iecerēm un rūpēm, tomēr vēlāk savā pieredzē bieži ir spiesti mācīties un atzīt kaut ko pavisam citu.

Tādēļ šī ir kristiešu prasme un tikums, kura pietrūkst visiem pārējiem cilvēkiem uz šīs zemes – kristieši zina, ko darīt ar savām raizēm, ar kurām citi cilvēki nomoka sevi, līdz kļūst pavisam slimi un galu galā zaudē visas cerības. Viņu izmisums ir neticības sekas – tā notiek ar katru, kam nav Dieva un ir jārūpējas par sevi pašam. Bet ticība satver vārdus, ko Sv. Pēteris saka, norādīdams uz Rakstiem: “.. jo Viņš gādā par jums”, un ar prieku uz tiem paļaujas, dara un panes visu, kas jādara un jāpanes; jo ticīgais zina, ka tieši šādai dzīvei viņš ir aicināts. Viņš atstāj rūpes Dievam, droši pārvarēdams visus kārdinājumus; jo ik brīdi viņš var piesaukt Dievu kā savu Tēvu un sacīt: es gribu darīt to, ko Dievs man pavēlējis, bet par to, kā tas izdosies, es ļaušu rūpēties Viņam pašam.

Cilvēkam, kas grib iemantot pestīšanu, taču nākas tā rīkoties visaugstākajās lietās, proti, briesmu brīžos un nāves stundā, kad viņš ar savu raizēšanos nekādi nespēj nedz iedomāties, nedz saskatīt, ko darīt un kur palikt. Te viņam nākas aizvērt savas acis, apklusināt domas un jūtas, ticībā un uzticībā nodot sevi Dieva rokās un sacīt: Dievs bez kādām manām raizēm ir ļāvis man dzīvot līdz pat šai stundai, turklāt devis man savu mīļo Dēlu – kā drošu ķīlu mūžīgajai dzīvībai; tādēļ aizej ar prieku, mana mīļā dvēsele! Tev ir uzticams Tēvs un Pestītājs, kas tevi ir ņēmis savās rokās un droši pasargās.

Tā jādara arī visai kristīgajai baznīcai tās augstajā garīgajā amatā un valdībā, par kuru Sv. Pēteris šeit runā – zinot, ka neviens cilvēks, nedz kāda cita radīta būtne ar savām domām, gudrību un spēkiem nespēj to uzturēt – tā ka pasaulē nav jāmeklē nekāda vara, nedz spēks un aizsardzība, uz kuru baznīca drīkstētu paļauties. Viss ir tikai Dieva rokās – Viņš ar savu dievišķo spēku uzturēs savu baznīcu, kā jau kopš senlaikiem arvien to brīnumaini uzturējis šajā pasaulē – par spīti tās vājumam, sašķeltībai dažādu novirzienu un ķeceru dēļ, tirānu izraisītajām vajāšanām utt. Kristīgajā baznīcā valda tikai pats Dievs, taču Viņš uztic amatu un kalpošanu cilvēkiem, ko grib izmantot savas baznīcas labā, lai ar viņu mutēm un rokām izdalītu savu vārdu un Sakramentu. Tādēļ ikvienam kristietim – īpaši tam, kas ir šādā amatā un kopībā – jādomā vienīgi par to, kā uzticīgi kalpot Dievam amatā, kurā Viņš to aicinājis un iecēlis, un darīt to, kas viņam pavēlēts. Raizes par to, kur un kā baznīca radīs patvērumu, lai tiktu pasargāta pret velna un pasaules uzbrukumiem, ir jāatstāj Tā Kunga ziņā. Viņš pilnīgi uzņemas visas šīs raizes un atbrīvo mūs no tām – lai mēs droši zinātu, ka baznīca paliks un pastāvēs; jo, ja šīs lietas būtu atkarīgas no cilvēku padoma, spēkiem un gribas, velns ar savu spēku drīz vien visu izpostītu.

Tāpat cilvēkiem visās kārtās un amatos jāseko šim Sv. Pētera padomam: valdniekiem jācenšas aizsargāt savu zemi un ļaudis, veicināt Dieva vārda izplatīšanos, uzturēt mieru un kārtību, izturēties taisnīgi pret katru cilvēku, sodīt nepaklausīgos utt.; padomniekiem, amata vīriem un pārvaldniekiem uzticīgi jāpalīdz un jādod padoms šādās lietās; mācītājiem un sludinātājiem godīgi un bezbailīgi jāsludina Dieva vārds un patiesība; ikvienam pilsonim, padotajam un pavalstniekam jādara viņam uzticētais darbs, visus neparedzētos gadījumus atstājot Dieva ziņā. Bet pasaule tā nerīkojas; ikviens domā: kādēļ gan man vajadzētu uzkraut sev tik daudz briesmu, pretestības un dažādu nelabvēļu naida? Kādēļ man veltīgi jāpūlas un jādara tik grūts darbs? Es taču nemaz nespēju to paveikt! Šādu baiļu un raižu dēļ cilvēks vai nu pilnīgi atstāj novārtā viņam uzticēto amatu un darbu, vai pilda to nolaidīgi. Taču tiem, kas tā rīkojas, jāzina, ka viņi nav kristieši un nespēj kalpot, nedz būt noderīgi Dievam Viņa valstībā un amatos, kuri tiem bijuši uzticēti. Ja viņi negrib rīkoties citādi, tiem jāatsakās no Dieva dotajiem amatiem. Jo nepietiek ar to vien, ka tu esi amatā un ļauj, lai citi tevi godā; mēs visi labprāt klausāmies, kā tiek slavēti un godāti mūsu amati un kārtas. Taču tev jāzina, ka esi šajā amatā ne tādēļ, lai staigātu skaistā tērpā, sēdētu goda vietā un tiktu dēvēts par žēlīgo kungu un junkuru, bet – lai uzticīgi pildītu Dieva uzticēto amatu, kura dēļ topi godāts – neatkarīgi no tā, vai saņem godu un labumu vai kaunu un zaudējumus.

Taču te mums arvien pietrūkst vēlēšanās ticēt Dievam un uzticēties tam, ka Viņš rūpēsies par mums; bet Viņš taču ir uzņēmies vislielākās rūpes un paveic to, ko nespēj neviens cilvēks uz šīs zemes. Dievs ir rūpējies par mums, pirms vēl bijām dzimuši; Viņš itin labi varētu pats paveikt visus darbus, iztikdams bez cilvēku palīdzības; taču Viņš grib izmantot mūs kā starpniekus saviem dievišķajiem darbiem – lai valdītu, sodītu, mācītu, mierinātu utt.

Šajā ziņā pasaule ir īpaši noziedzīga, ja tai kas jādara augstās lietās, pildot Dieva pavēli; tā vienmēr cenšas jau iepriekš ar savu gudrību paredzēt visus iespējamos draudus un negadījumus, lai censtos tos novērst. Tā tiecas pēc cilvēku palīdzības, draudzības un atbalsta un, kur vien iespējams, meklē sabiedrotos un izmanto vēl citus paņēmienus, domādama, ka uz tiem varēs droši paļauties un būt pietiekami stipra, lai uzvarētu pretiniekus; pasaule meklē šādu drošību pati savā spēkā. Tā nav uzticēšanās Dievam, nedz vēlēšanās atstāt Viņa ziņā visas rūpes par mums, bet tieksme nodrošināties pašiem ar savām raizēm un piesardzību. Pasaule neredz un netic, ka ar savām raizēm un darbošanos tā neko nespēj panākt un ka cilvēku gudrība nevar saskatīt, nedz ietekmēt neko no nākamajām lietām. To mums māca visa vēstures pieredze; ja vien mēs gribētu ielūkoties pagātnē, tad ieraudzītu, cik briesmīgu vilšanos piedzīvo cilvēku gudrība, ja tā paļaujas pati uz sevi; nekas nenotiek tā, kā domāts – viss pavēršas gluži citādi un notiek pretēji tam, kā cilvēks domājis.

To apliecina daudzie Rakstos minētie piemēri par Jūdas un Israēla ķēniņiem, kas daudzkārt bargi sodījuši praviešus, tā ka tiem nācies meklēt patvērumu un palīdzību pie svešām tautām un ķēniņiem; šie pravieši arvien sacījuši, ka ķēniņiem neklājas paļauties uz cilvēku palīdzību, bet ir jārīkojas saskaņā ar Dieva vārdu un pavēli – Viņš tos noteikti pasargātu un uzturētu. Taču ķēniņi negribēja klausīties. Tie turpināja iesākto; tie vienojās par draudzību ar Ēģiptes, Sīrijas, Bābeles, Asīrijas ķēniņiem, darīdami tos par saviem sabiedrotajiem, un ielūdza viņus viesos. Vēlāk šie ķēniņi nāca un uzbruka jūdu zemēm, izpostīja tās un aizveda ļaudis gūstā. Tādu algu saņēma šie ķēniņi – tādēļ, ka nebija gribējuši paklausīt, nedz ticēt Dieva vārdam, kas apsolīja, ka pats Dievs rūpēsies par viņiem, aizsargās un aizstāvēs viņus, ja vien viņi uzticēsies un paklausīs Dievam. Paši gudrākie, krietnākie ļaudis – arī no pagānu vidus – ir žēlojušies, ka viņiem savos vislabākajos nodomos nācies piedzīvot briesmīgu vilšanos. Tomēr vēl tagad pasaule neklausās un nekļūst prātīgāka, mācīdamās no svešām, jā, arī pati no savām kļūdām.

Tādēļ šie vārdi netiek sludināti nevienam citam kā tikai kristiešiem, kam ir dots Dieva vārds; turklāt viņi ir tikuši pazemoti un mācījušies, ka nevar paļauties paši uz savu gudrību, domām vai cilvēku palīdzību un mierinājumu. Viņi kļuvuši par cilvēkiem, kas tic, ka Dievs rūpējas par viņiem. Kristieši dara to, ko prasa viņu pienākums un par ko viņi zina, ka tas ir pareizi; te viņus neaizkavē lietas, no kurām bīstas un par kurām raizējas pasaule – ne briesmas, ne zaudējumi, ne pretestība. Visus šos šķēršļus kristieši atstāj Dieva ziņā un droši dodas tiem pāri, sekodami Dieva vārdam.

Ko gan es būtu varējis izdarīt (minēšu piemēru no savas pieredzes), ja, tikko sācis nosodīt grēku atlaidu melus un vēlāk arī visus pārējos pāvestības maldus, es būtu klausījies un ņēmis vērā to, ko visa pasaule lielās dusmās man rakstīja un sacīja, visus draudus, kas tika man izteikti? Cik bieži man nācās dzirdēt: ja uzdrīkstēšos rakstīt pret tiem vai citiem krietnajiem ļaudīm, tad radīšu pret sevi tik lielu nepatiku, ka man un visai vācu zemei tā būs grūti panesama. Bet, tā kā šo darbu biju iesācis ne pats pēc sava prāta, bet biju spiests tā rīkoties (citādi gan daudz labprātāk būtu cietis klusu) un iesaistīts šajā cīņā man uzticētā amata dēļ, man vajadzēja turpināt; es atstāju šīs lietas Dieva ziņā un ļāvu Viņam par tām rūpēties – gan par to, kā tas viss atrisināsies, gan arī – kas notiks ar mani pašu. Un, neievērodams tos, kas savā neprātā vērsās pret mani, es tiku tālāk, nekā iepriekš būtu uzdrīkstējies cerēt un iedomāties.

Ak, cik daudz laba Dievs varētu paveikt caur mums, ja cilvēki – it īpaši lielie, gudrie kungi un varasvīri – būtu pārliecināti par to, ka šie Sv. Pētera vārdi – Dievs gādā par mums – ir patiesi! Kaut viņi necenstos apbruņoties un kļūt stipri ar savas gudrības un domu palīdzību, nodrošinādami sev cilvēcisku varu, atbalstu, draudzību un noslēgdami savienības, lai sasniegtu savus mērķus un īstenotu nodomus. Ir taču redzams, ka visi šie mēģinājumi arvien cieš neveiksmi un nepanāk neko vairāk kā tikai traucē Dieva darbu; ja cilvēki negrib uzticēties Dievam, Viņš arī nevar dot ne žēlastību, ne veiksmi šādām lietām, kas iesāktas paļāvībā uz cilvēku gudrību. Un galu galā cilvēkiem arī nākas to atzīt un nožēlot – tieši tādēļ, ka iepriekš viņi nav gribējuši tam ticēt.

Kurš grib būt kristietis, tam tomēr jāmācās ticēt Dieva gādībai un izrādīt šo ticību gan garīgās, gan laicīgās lietās, darbos un ciešanās, dzīvojot un mirstot – tā, lai varētu atvairīt un droši atmest visas raizes un baiļu pilnās domas. No šīm rūpēm un baiļošanās nav iespējams tik vienkārši atbrīvoties – kā daži veltīgi mēģina darīt; no tām nevar tikt vaļā, ja tās turpina mājot sirdī. Sirds līdz ar visām raizēm jāliek Dieva rokās, jo Viņš ir tik stiprs, ka spēj panest visas mūsu raizes; turklāt Viņš mums pavēlējis, lai atdodam tās Viņam. Tu nemaz nevari uzkraut Dievam pārāk daudz rūpju – Viņš labprāt nesīs tās visas un vēl vairāk; Dievs apsola, ka tavā vietā nesīs itin visas tavas raizes un nastas.

Tas ir Viņa apsolījums, brīnišķīgi zelta vārdi – ja vien mēs gribētu tiem ticēt. Ja mums ko tādu apsolītu kāds varens šīs zemes ķeizars, ķēniņš vai kungs, prasīdams, lai ļaujam viņam mūsu vietā gādāt par zeltu, sudrabu un visām šīs zemes vajadzībām – ak, cik priecīgi un bez raizēm ikviens paļautos uz šādu solījumu! Bet tagad šos vārdus saka vēl daudz dižāks un varenāks Kungs; Viņš ir visspēcīgs un patiess, Viņam ir vara pār mūsu miesu un dzīvību, un Viņš spēj un grib mums dot visu, kas vajadzīgs – gan laicīgās, gan mūžīgās lietās. Ja mēs ticētu Viņa apsolījumam, jau šeit uz zemes būtu gluži vai debesu valstība, jā pilnīga paradīze. Kas gan var būt labāks un cēlāks par mierīgu sirdi – visi cilvēki cīnās un strādā, lai gūtu sirdsmieru! Arī mēs agrāk tā darījām, skrējām šurpu un turpu, tomēr miers nav atrodams nekur citur kā vien Dieva vārdā, kas liek mums mest mūsu raizes un nastas uz Dievu un Viņā meklēt mieru. Tātad viss, kas mūs nomāc un biedē, mums jāuztic Dievam; Viņš negrib, lai mūsu sirdīs paliktu raizes; tām tur arī nav īstā vieta – tās mūsu sirdīs iedēstījis velns.

Tādēļ, arī panesdams dažādas grūtības, kārdinājumus un nelaimes, kristietis priecīgi dodas tām cauri un saka: mīļais Kungs Dievs, Tu esi man pavēlējis tā ticēt, mācīt un darīt; Tavā vārdā es darīšu visu, ko no manis prasi, un atstāšu Tavā ziņā visu, kas notiks ar mani. Tāds cilvēks spēj darīt visas lietas un var paveikt daudz laba, jo viņš ir brīvs no vislielākās nelaimes un vissmagākais akmens nav vairs viņa, bet Dieva kaklā. Turpretī cits nespēj paveikt gluži neko, tikai piepilda pats savu sirdi ar bailēm un nemieru; viņš nekad netiek līdz labiem darbiem un nav vairs spējīgs ne ko darīt, ne paciest, jo baidās no katra krūma vai arī savas nepacietības un īgnuma dēļ nekad nespēj rīkoties pareizi. Tā tagad dara pasaule, kurā valdnieki, kungi, padomnieki, pilsētnieki un zemnieki tiecas tikai pēc varas, goda un mantas, taču neviens negrib neko darīt; katrs baidās, ka viņam varētu notikt tāda vai citāda nelaime, lai gan vēl nekad pasaulei nopietna un krietna valdība nav bijusi tik ļoti nepieciešama kā tagad. Valdnieki un kungi sēž savās goda vietās, skaistiem vainagiem rotāti, un saņem godu tieši tādēļ, ka Dievs viņiem to devis, lai tie pildītu savu valdnieku amatu. Jo pasaulei katrā ziņā jātiek pārvaldītai, jaunatnei – audzinātai, ļaundariem – sodītiem. Ja gribi saņemt tikai godu, bet nekad neiekāpt dubļos un nepaciest nekādas nedienas, ja negribi mācīties uzticēties Dievam un visu darīt Viņa dēļ, tad neesi žēlastības cienīgs, tā ka nevarēsi paveikt neko labu un svētīgu, bet par sodu iemantosi Dieva dusmas un būsi nederīgs labiem darbiem.

III

“Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt, kā lauva rūkdams, un meklē, ko tas varētu aprīt.”

Iepriekš apustulis mums mācījis divas lietas, kam jāparādās visā kristieša dzīvē, proti, runājis par kristīgu pazemību, kas ir dievbijība, un par ticību un uzticēšanos Dievam. Te Sv. Pēteris mudina uz cīņu, lai to visu nepazaudētu; viņš rāda, ka mums ir ienaidnieks un pretinieks, kas tīko nolaupīt mūsu dārgumu, izpostīt mūsu pestīšanu un mūžīgo dzīvošanu. Tādēļ Sv. Pēteris grib sacīt: netiecieties iegūt augstu stāvokli pasaulē, nedz nodrošināt sev pārticību, bet domājiet, kā varat kļūt pazemīgi Dieva priekšā un paļauties uz Viņu. Tiecieties palikt pie šīs žēlastības un neļaujiet sevi aizraut projām no tās. Jo velns grib to izdarīt; viņš arī ir tas, kas izraisa šādas aizliegtas rūpes un līdz ar to – visāda veida nepaklausību Dievam – lai izrautu no jūsu sirdīm ticību un Dieva vārdu. Tādēļ jūs nedrīkstat neņemt vērā šo brīdinājumu, lūkodamies pēc kā cita, vai arī kļūt pārdroši, gulēt un krākt, it kā jums vairs nekas nedraudētu. Jums jāzina, ka nedzīvojat rožu dārzā, bet vietā, kur nākas izcīnīt grūtu cīņu; jums jāraugās apkārt, jābūt modriem un apbruņotiem, lai varētu aizstāvēties. Jums ir ienaidnieks un pretinieks, kuru nedrīkst neievērot vai novērtēt pārāk zemu – viņš ir stiprs un varens, turklāt nikns un ļauns; tas necīnās ar kokiem un akmeņiem, negāž kokus un nesagrauj klintis, bet uzbrūk jums, kristiešiem. Šis ienaidnieks nepagurst un nekļūst kūtrs, bet seko jums bez mitas un bez atelpas – ne vien tādēļ, lai redzētu, ko jūs darāt, vai atrastu iespēju jums kaitēt un izdarīt ko nepatīkamu, bet – tīkodams jūs pilnīgi aprīt.

Visas velna domas un tieksmes vērstas uz to, lai nonāvētu cilvēku – kā garīgi, tā arī miesīgi; tā jau pašā iesākumā, tikko cilvēks bija radīts, velns ievilināja un iedzina viņu nāvē. To viņš joprojām šausminošā veidā turpina darīt pasaulē ar tiem, kas netic Kristum; viņš nerimsies līdz pat pastarajai dienai. Mēs redzam, kā velns bez mitas plosās, atklāti cīnās un trako, vērsdamies pret kristietību, izmantodams turkus un citus tirānus un bezdievjus. Turklāt vēl viņš izraisa īpašu postu un slepkavošanu, apsēzdams un dīdīdams cilvēkus tā, lai tie radītu ciešanas paši sev vai gluži bez pamata nonāvētu citus; velns atrod vēl citus apkaunojošus veidus, kā iegrūst cilvēkus nelaimē un postā. Īsi sakot, pasaule nav nekas cits kā velna slepkavu bedre – kā garīgās, tā laicīgās lietās. Un, lai gan fiziskas slepkavošanas novēršanai un apturēšanai Dievs uzticējis pienākumus laicīgajai valdībai, tēvam un mātei, kā arī citiem varas pārstāvjiem, kam modri un uzcītīgi jāpilda sava amata pienākumi – par ko mums jāpateicas Dievam un jālūdz, lai Viņš palīdz šos cilvēkus uzturēt un saglabāt, jo citādi miera nebūtu un it visur uz zemes nepārtraukti notiktu slepkavošana –, tomēr tas vēl nenovērš vislielāko velna izraisīto slepkavošanu, kas vērsta pret tiem, kuriem nav Dieva vārda un ticības.

Tādēļ ir nepieciešamas pavisam citādas bruņas un aizsardzība, citāda modrība un prāta skaidrība, lai paglābtos no šī asinskārā slepkavas, paliktu neievainoti un neaprīti. Par to Sv. Pēteris šeit runā ar kristiešu pulciņu; viņš saka: nu jūs caur Kristus asinīm un nāvi esat paglābušies no velna meliem un slepkavībām, darīti dzīvi un ievesti debesu dzīvē – tāpat kā jūsu mīļie tēvi – Ādams, Ābels utt., kas vairs nav melu un slepkavības varā, bet dzīvo Kristū, lai arī miesa kādu laiku guļ zemē; patiesībai un dzīvībai jūsu miesā un dvēselē reiz atkal jākļūst par vienotu veselumu. Bet, tā kā vēl dzīvojat pasaulē, jums uzglūn dažādi draudi, jo ar savu miesu vēl esat slepkavas namā un pajumtē. Tādēļ jums jāuzmanās, lai viņš jūs nenoslepkavo un nenonāvē dvēseles, kas mājo šajās mirstīgajās miesās. Jums nevar kaitēt tas, ka dvēsele ir bijusi samaitāta un miesa vēl arvien ir pakļauta nāvei; “.. jo Es dzīvoju,” saka Kristus Jņ. 14:19, “un jums būs dzīvot.” Tikai jums jācīnās, lai varētu palikt patiesībā un dzīvībā; tieši tādēļ jūs dzīvojat šeit, uz zemes, citādi jau būtu paradīzē. Bet velns vēl nav pilnīgi padzīts un saņēmis visu savu pazudinošo sodu – līdz pastarajai dienai, kad viņš beidzot tiks padzīts no zemes un gaisa un iemests elles bezdibenī, tā ka vairs nevarēs mums uzbrukt; tad starp mums un Dievu līdz ar Viņa eņģeļiem vairs nebūs neviena mākoņa, nedz aizsega.

Apustulis turpina: lai jūs reiz tiktu izglābti no velna slepkavībām un spētu pasargāt no viņa uzbrukumiem savu iesākto jauno dzīvi, jums jābūt nomodā un skaidrā prātā – ne vien ar savu miesu, bet it īpaši ar garu un dvēseli. Jo, lai gan patiesi ir tā, ka kristietim, kam jāstājas pretī velnam, jābūt skaidrā prātā arī miesīgi – jo piedzērusies cūka un žūpa nevar būt modrs, nedz domāt par to, kā aizstāvēties pret velnu –, taču kristietim vēl daudz vairāk jāsargās, lai viņa dvēsele nekļūtu gurdena, nedz apskurbusi. Dvēsele tiek apgrūtināta, ja miesu novārdzina dzērums; turpretī, ja dvēsele ir modra un skaidra, arī miesa būs atturīga un spējīga uzklausīt Dieva vārdu. Ja miesa guļ piedzērusies, tas nozīmē, ka vispirms jau dvēsele ir kļuvusi par dzērāju, kas nepievērš nekādu uzmanību ne Dieva vārdam, ne lūgšanai; un, kad tā ir nogrimusi un apreibusi savā pārdrošībā, nelīdzēs arī tas, ka miesa nomokās ar kartēziešu mūka vai vientuļnieka dzīvi, stingru gavēni un miesas mērdēšanu.

Tādēļ Sv. Pēteris šeit aizliedz ne tikai miesīgu žūpošanu, bet arī dvēseles skurbumu – kad cilvēks dzīvo miesīgā drošībā, nedomādams un nerūpēdamies par to, kā saņemt un paturēt Dieva vārdu. Viņš nedomā ne par Dieva dusmām, ne žēlastību, turklāt ļauj sevi piepildīt ar maldu mācību saldo indi, kuru velns caur saviem sektantiem izgāž pār ļaudīm, tā ka tie pilnīgi sastingst, zaudē ticību, skaidro saprašanu un prātu, līdz paši kļūst tik pilni, ka izvemj to pār citiem.

Tā tas notiek, kad cilvēks sāk uzskatīt sevi par gudru Dieva lietās, paļaudamies uz cilvēcisko saprašanu; to Sv. Pēteris nosauc vārdā doctas fabulas – izgudrotas pasakas, 2. Pēt. 1:16, un saka: “Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu..”. Šīs pasakas ir skaisti vārdi un sprediķi, kas šķiet liela gudrība un svētums un cilvēka dabai ļoti patīk. Tā, piemēram, kad, pamatojoties cilvēku prātam saprotamajā filozofijā un bauslības mācībā, tiek dedzīgi un krāšņi skaidrots, cik brīnišķīgi ir, ja cilvēks dzīvo godājamu, tikumīgu dzīvi, vingrinādamies labos darbos un tikumos. Un šādi apgalvojumi tiek izmantoti, lai ļautu cilvēkiem domāt, ka ar šādām lietām (nevis tikai caur ticību) mēs topam taisnoti Dieva priekšā, tas ir, atpestīti no grēkiem un nāves.

Tāpat ir citi novirzieni, kas runā skaistus vārdus, ko dzirdējuši mūsu mācībā: ārējās lietas dvēselei neko nespējot palīdzēt, te esot vajadzīga Gara darbība utt. Viņi nicina svēto Kristību un Sakramentu – kā Tomass Mincers ar savu dumpīgo zemnieku un pārkristītāju baru, meistarīgi izlikdamies, sludināja par pasaules apkaunojošo, neganto dzīvi, īpaši par kungiem un valdniekiem, ka tie dzīvojuši kā bezdievīgi ļaudis un tirāni, izpelnīdamies Dieva dusmas un sodu, tādēļ viņus vajagot gāzt un nonāvēt, lai veidotu jaunu valdību, kurā būtu tikai dievbijīgi un svēti cilvēki. Šīs un tamlīdzīgas domas Sv. Pēteris nosauc par “izgudrotām pasakām”, kurās ar lielu gudrību un prasmi skaisti un cienīgi tiek apgalvots un slavēts tas, kas cilvēka prātam šķiet jauks un patīkams; tā visāda veida elku kalpošana, ķecerības un maldu mācības jau kopš iesākuma šajā pasaulē arvien ieviesuši jauki, izglītoti, gudri ļaudis, kas šīs pasakas pratuši lieliski izskaistināt.

Cik šķietami brīnišķīgas bija pasakas, kuras sacerēja Ārijs un viņa piekritēji, pretodamies ticībai Kristus patiesajai dievišķībai! Tie mācīja, ka Kristus ir augstāks par visiem eņģeļiem un visu radību un Viņam pienākas viss gods, vara un valdīšana kā debesīs, tā virs zemes, jā, Viņš visādā ziņā līdzīgs Dievam, vienīgi neesot homousios, tas ir, vienots ar Dievu vienā nedalāmā, mūžīgā dievišķā būtībā – jo Dieva būtība esot tik nedalāma, ka tā nevarot tikt piešķirta itin nevienam. Tas esot par daudz – sacīt, ka Cilvēks ir reizē arī patiess Dievs! Šāda izlikšanās maldinājusi tik daudzus kristiešus, ka arī bīskapu vidū tikai retais palicis pie šķīstas mācības un ticības; un vēlāk šī inde izplatījusies gudru cilvēku vidū Āzijā un Grieķijā – līdz Muhameds ar saviem saracēņiem un turkiem nožēlojamā veidā pazudinājuši lielāko daļu pasaules.

Arī pāvests savas negantības un elku kalpošanu izrotājis ar ārišķīgu, liekuļotu spožumu, kas brīnišķi papildina viņa skaisto, lieliski sakārtoto dievkalpojumu. Un cik noderīga lieta ir viņa skaistā, krietnā valdīšana un baznīcas vara! Tā ir smalki sadalīta, sašķirojot visus amatus un kārtas – bīskapi ir pārāki par parastiem priesteriem, bet virs tiem atrodas Romas Sv. Pētera krēsls, kam ir vara, kad vien vajadzīgs, sapulcināt vispārējus koncilus, lai izspriestu un pieņemtu lēmumus visās lietās, kas saistītas ar ticību; ikvienam jāseko un jāpaklausa šiem lēmumiem. Un cik lielu svētību un mierinājumu visai pasaulei nes pāvesta iedibinātais īpašais darbs – ka priesteri misē ik dienas atjauno un pienes Dievam upuri, ko Kristus nesis pie krusta! Tas ir saldais vīns Bābeles sarkanās netikles zelta biķerī – Jņ. atkl. 17:2‑4 –, ar kuru tā piedzirdījusi visus ķēniņus un visas tautas.

Kad nu velns atrod cilvēkus, kas uzklausa šādas pasakas, viņš dzen tos tālāk un piepilda viņus ar šīm aplamībām tā, ka tie neko vairs neredz un nedzird; viņi domā, ka tikai viņu uzskati ir pareizi, un neuzklausa pamācības, kas balstītas Dieva vārdā. Šie ļaudis kļūst pavisam neprātīgi, viņiem tiek pilnīgi laupīta izpratne visās ticības un šķīstas mācības lietās; viņi savā aptumšotajā prātā tiecas tikai pēc saviem izsapņotajiem, melu pilnajiem niekiem, nenožēlo grēkus un nelabojas. Viņiem nav dota žēlastība mācīt vai darīt ko labu, kā to skaidri rāda visu novirzienu piemēri.

Tādēļ Sv. Pēteris mūs mudina būt modriem un skaidrā prātā – īpaši garīgajā ziņā – un sargāties no šādas saldas indes, no skaisti izrotātiem meliem un velna pasakām. Apustulis mums māca, kā bruņoties un aizsargāties pret mūsu ienaidnieku.

“Tam turieties pretī stipri ticībā..”

Tāda ir īstā aizsardzība un pretošanās, kuras dēļ mums jābūt modriem un skaidrā prātā – lai spētu rast drošu pamatu Dieva vārdā un cieši pie tā turēties, kad velns ar savām gudrajām pasakām, kas tik labi saskan ar cilvēka prātu un saprašanu, mēģina iznīcināt mūsu ticību. Cilvēka saprašana ir velna līgava, kas arvien cenšas būt gudra Dieva lietās un iedomājas, ka tas, ko tā uzskata par labu un pareizu, ir labs arī Dieva priekšā. Turpretī ticība turas tikai pie Dieva vārda un zina, ka Dieva priekšā cilvēka gudrībai, izcilajām prasmēm, lielajai varai un visām pārējām dāvanām un tikumiem, kādi vien cilvēkam var būt doti, nav nekādas vērtības; te nozīmīga ir tikai Viņa žēlastība un grēku piedošana Kristū. Tādēļ ticība var atspēkot un noraidīt visu šo skaisto izlikšanos un izgudrotās pasakas.

Tā, piemēram, ja laicīgie valdītāji – ķeizari, ķēniņi, firsti u.c. – gribētu Dieva priekšā lepoties ar savu varenību un sacīt: mans kronis ir kronis arī Dieva priekšā, jo vara, kas man ir, ir Dieva dota, tādēļ Viņam tā jāpieņem un jāatzīst, ka tas, ko es saku, daru un prasu, ir pareizi; tas ikvienam jāatzīst par pareizu. Vai arī – ja gudrs filozofs vai jurists gribētu lepni apgalvot: mēs esam augsti izglītoti, gudri pasaules pārvaldnieki; mums ir teicami likumi, lieliska, skaista mācība par labiem darbiem un tikumiem; mūs ikvienam jāuzklausa, un mūsu zināšanām pienākas priekšrocības visu pārējo lietu vidū; kas spēj mūsu likumus ievērot, tas Dieva priekšā ir daudz augstāks par citiem!

Nē, mīļais cilvēk, – ticība šeit saka – tu gan vari lepoties, ka Dievs tev to visu devis, pavēlējis un apstiprinājis, taču šīm lietām ir nozīme tikai šajā laicīgajā, pasaulīgajā valstībā un dzīvē. Pasaules priekšā tas tiešām ir kronis, tiesības un gudrība; bet Dieva priekšā tev tavs kronis jānoliek un jāatsakās no tev piešķirtās varas, tiesībām, varenības un gudrības, un jāsaka: Dievs, esi man, nabaga grēciniekam, žēlīgs! Cilvēka prātam gan ir tāda priekšrocība, ka tas bruņots un rotāts ar paša Dieva vārdiem, ar kuriem Viņš apstiprina un labprāt pieņem tā varu uz zemes – tomēr prāts nedrīkst jaukties lietās, kurās valda pats Dievs, nedz lielīties un lepoties Viņa priekšā. Cilvēkam jāzina, ka tas, kas uz zemes tiek saukts par gudrību, Dieva priekšā saucams par ģeķību; kas pasaulē tiek slavēts kā skaistas, jaukas lietas, gods un tikums, tas Dieva priekšā ir grēks un pelna tikai Viņa dusmas; kas uz zemes tiek saukts par dzīvību, tas Dieva priekšā nav nekas cits kā nāve.

Ja nu tas viss, ko pats Dievs devis un uzticējis vecākiem, valdībai un citām kārtām (kurās ir arī kristieši), turklāt apstiprinājis ar savu vārdu, Viņa priekšā nākamajā dzīvē nevarēs pastāvēt, – tad vēl jo mazāk Viņš atzīs par vērtīgu un pieņems to, ko cilvēks izdomājis un izgudrojis pats. Ja gribi būt gudrs un saprotošs, esi gudrs lietās, kuras tev pavēlētas – savā namā, valstī, amatā, tas ir, laicīgajās, miesīgajās, šīs zemes lietās. Raugies, kā šajās lietās labi un pareizi valdīt; bet arī te tev nepietiks visu grāmatu, gudrības un saprašanas. Ja sāksi apgalvot, ka tas, ko šajās lietās pēc savas saprašanas esi darījis, arī Dieva priekšā saucams par gudru un saprātīgu rīcību, dzirdi – Sv. Pēteris saka – tas nav nekas cits kā pasakas un melīgas blēņas.

Tā, piemēram, ja mūks saka: kas uzvelk mūka kapuci, tas spēj dzīvot svētu dzīvi, jo viņš ir nošķīries no pasaules, tādēļ var atvairīt visas raizes un nepatiku, būt mierīgs un netraucēti kalpot Dievam, – tas varbūt ir gudri sacīts, tomēr pašos pamatos nav nekas cits kā tukša, lieka, bezjēdzīga pļāpāšana. Tas redzams no Dieva vārda, kas man māca, ka Dievs mums aizliedzis iedibināt pašiem savu dievkalpošanu; tāpat arī – ka Dievs grib, lai Viņam kalpojam ikdienas dzīvē un kārtās, nevis bēgam no tām. Tādēļ šāda mūku dzīve nevar būt patiesi svēta, Dievam tīkama dzīve. 119. psalma 85. pantā sacīts: Narraverunt mihi iniqui fabulationes – “Pārgalvji man rok bedres, tie, kas nerīkojas pēc Taviem likumiem”, tas ir, tie man sludina par savām brīnišķīgajām lietām un cenšas tās iztēlot tik skaisti, lai es iekristu; taču, ja es to visu uztveru pareizi, tad redzu, ka tas neatbilst Tavam vārdam un likumam, kas ir tīra, skaidra patiesība. Meli arvien ir skaisti, tie liekuļo un izliekas par patiesību, turklāt tiem ir kāda priekšrocība – tie prot sevi izskaistināt, izmantojot Dieva vārdu, ņemt to sev par palīgu un sagrozīt atbilstoši savām blēņām. Turpretī patiesība nešķiet tik spoža un jauka, jo tā necenšas pielāgoties mūsu saprašanai. Tā, piemēram, tas, ka vienkāršs kristietis kopā ar citiem klausās Evaņģēliju, tic, lieto sakramentus, dzīvo kristīgu dzīvi savā namā kopā ar sievu un bērniem – tas nešķiet nekas tik izcils kā svēta kartēzieša vai vientuļnieka brīnišķīgie meli – ka viņš, nošķīries no visiem cilvēkiem, grib būt svēts Dieva kalps; tāds šķiet pārāks par citiem, tomēr nav noderīgs nevienam – viņš ļauj, lai citi sludina, valda un strādā vaiga sviedros.

Tādēļ šajās lietās visupirms jāraugās, lai mums būtu Dieva vārds, un atbilstoši tam jāizvērtē visas cilvēku mācības un nodomi, izšķirot visu tā, lai prāta gudrība un cilvēciska saprašana tiktu vērtēta daudz zemāk par Dieva vārdu un netiktu lietota plašāk kā vien tur, kur Dievs to ļāvis un apstiprinājis – lai pārvaldītu un izspriestu šīs – laicīgās lietas. Kam ir ticība, tas itin viegli var ieraudzīt, kad cilvēka prāts darbojas bez Dieva vārda vai cenšas to pārspēt ar savu gudrību. Tas ir tāpat kā laicīgās lietās – katrs savā kārtā vai amatā, ko viņš prot un pilda, itin labi saprot, vai otrs, uzsākdams to pašu darbu, rīkojas pareizi vai nepareizi. Ikviens namatēvs labi zina un saprot, ka nedrīkst pieļaut, lai saime rīkotos viltīgi un netaisni vai arī lai kāds cits, kam neklājas to darīt, ietu pie viņa sievas un meitām. Tikai Dieva lietās prāts prot tā izlikties un pielāgoties, ka neviens tā viltību nepamana, ja nav patiesi un godīgi, ticībā satvēris Dieva vārdu. Jo prāts nevar rimties – tas grib būt gudrs un zinošs vienmēr un visur, arī Dieva lietās, kas tam nav uzticētas. Un velns, to izmantodams, rada lielu postu un nelaimes, ko ienesis šajā pasaulē jau no iesākuma caur mūsu vecākiem. Un tomēr pats savā jomā mūsu prāts nespēj paciest, ja kāds uzdrīkstas spriest par to, ko nepārzina un nav mācījies, vai arī ko uzsākt, cenzdamies ar savu rīcību iejaukties cita lietās un valdīšanā, kas tam nepiederas un nepieklājas.

Ja kāds kurpnieks gribētu uzstāties baznīcā un nosodīt ļaudis, kas nevalkā viņa darinātās kurpes, turklāt gribētu viņiem iestāstīt, ka valkāt tieši šīs kurpes ir nepieciešams pestīšanai, – šāds kurpnieks tiktu izmests no baznīcas ar visām tupelēm, tā sakot: tu ar savām kurpēm un liestēm paliec pie sava amata – valdīt pār dvēselēm nav tava daļa! Bet, ja kāds jūsmotājs savā gudrībā pļāpā: es esmu dievbijīgs, svēts vīrs, kam dota īpaša gara apgaismība, tādēļ zinu, ka nav jātic tam, ko viņi saka, pamatodamies nedzīvajā burtā – ka Kristus, viena persona, var būt reizē Dievs un cilvēks vai arī ka jaunava var būt māte, vai arī ka caur ūdeni un izrunāto vārdu cilvēks var tikt šķīstīts no grēkiem utt., – te nu neviens neko nespēj iebilst un cilvēka prāts gūst virsroku, ja vien tas prot lepoties ar Garu, ar svētu dzīvi utt.; tas iespējams tur, kur nav šķīstas ticības un Dieva vārda.

Redzi, kādu postu radījuši un vēl joprojām rada turki ar savu Muhamedu – tikai tādēļ, ka tie lepni apgalvo: viņi pielūdzot vienu vienīgo Dievu; un, tā kā Muhamedam esot vienīgais īstais Dievs, viņš līdz ar savējiem esot vienīgā Dieva tauta uz zemes; tā nu turki karojot un cīnoties pret kristiešiem par godu Dievam. To viņi tik droši apgalvo tāpēc, ka ir tik veiksmīgi karotāji un itin viegli gūst uzvaras, turklāt daudzi kristieši, kas nonāk pie viņiem, pieņem turku ticību, paši kļūdami par turkiem, lai gan neviens turks nekļūst par kristieti.

Tādēļ šeit nav cita padoma kā stāties pretī velnam, lai viņš nevarētu mūs aprīt – ir nepieciešama stingra ticība – kā Sv. Pēteris saka. Tā ir sirds, kas cieši turas pie Dieva vārda, to pilnīgi satver un uzņem, uzskatīdama par tīru patiesību. Jo ticība nevar palikt un pastāvēt bez Dieva; tā arī nespēj klausīties, nedz satvert ko citu. Tādēļ ticība pavisam skaidri atšķir Dieva vārdu un vērtē to daudz augstāk par visu gudrību un saprašanu, kas nav gluži nekas, jā, tā ir nedzīva un nederīga lietās, kas saistītas ar Dieva valdīšanu – ar to, kā atbrīvoties no grēka un mūžīgās nāves. Te prātam jācieš klusu un jādod patiesības gods vienīgi Dieva vārdam; kā Sv. Pāvils 2. Kor. 10:5 saka par Evaņģēlija sludināšanas amatu: “.. un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi..”. Un kādēļ tad nemetu malā Evaņģēlija grāmatu un visus Svētos Rakstus? Mēs, kristieši – saka Sv. Pāvils 1. Kor. 1:20‑21 –, sludinām ko citu, ko augstāku, nekā prāts spēj saprast; pasaulei tā šķiet viena vienīga ģeķība. Ja prāts man mācītu, ka Kristus māte ir jaunava, tad eņģelis Gabriels būtu varējis mierīgi palikt debesīs un klusēt. 1. Kor. 2:5 apustulis Pāvils saka: “.. lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.” Jā, tieši cilvēka prātā pamatotie apgalvojumi, kas ir pretrunā ar Dieva vārdu, ir velna intrigas un paņēmieni, ko viņš izmanto, lai tevi aprītu.

Šāda ir Sv. Pētera pamācība visiem kristiešiem, it īpaši sludinātājiem – apustulis norāda, kā viņiem izsargāties no velna viltībām un māņiem, ar kuriem tas cenšas viņus satvert. Sv. Pēteris māca mums divas lietas: pirmkārt, lai pazīstam savu ienaidnieku un zinām, kādi ir viņa nodomi, ko viņš grib darīt un kā mums apbruņoties, lai stātos tam pretī un aizstāvētos, ka varētu pastāvēt un uzvarēt. Velns ir briesmīgs, spēcīgs ienaidnieks – apustulis saka –, kas ir arī pasaules dievs; viņam piemīt lielāka gudrība un viltība nekā visiem cilvēkiem, viņš spēj apstulbot un sajaukt prātus tā, ka ļaudis viņam labprāt tic un seko. Turklāt velns ir sevišķi nikns ienaidnieks jums, kas esat Kristū iemantojuši dzīvību; to viņš nespēj paciest – velns domā un tīko jums dzīvību atņemt. Un nedomājiet, ka viņš ir tālu no jums vai nāks un uzbruks no tālienes; šis ienaidnieks ir tepat, jums tieši līdzās, apmeties jūsu tuvumā, jā, jūsu pašu kaujas laukā, tas ir, jūsu miesā un asinīs, kur viņš mēģina jums piezagties un jūs pārsteigt nesagatavotus; velns izmēģina drīz vienu, drīz citu paņēmienu un, ja ar vienu neizdodas jūs nokaut, atrod vēl kādu – viņš uzbrūk te ar šaubām un maldīgu paļāvību, te atkal ar dusmām, nepacietību, alkatību, ļaunām kārībām, meklēdams, kur varētu jūsos atrast vājo vietu. Tādēļ nedomājiet, ka tas ir kāds joks, ka viņš ar jums spēlējas. Ienaidnieks ir saniknots un izbadējies vairāk nekā izsalcis, dusmīgs lauva; viņš grib nevis tevi ievainot vai tev iedzelt, bet pilnīgi aprīt, lai nekas no tevis nepaliktu pāri – ne miesa, ne dvēsele.

Kas grib pretoties tādam ienaidniekam, tam jābruņojas ar citiem ieročiem un bruņām, ne ar cilvēcisku izveicību, izpratni vai spēkiem un spējām. Šie īstie ieroči, kā Sv. Pēteris saka, nav nekas cits kā ticība, kas satver un patur Dieva vārdu. Ja vien pie tās cieši turamies, ienaidnieks nevar mūs pārspēt; jo tas ir Dieva spēks un Viņa patiesība, kā priekšā velns ar saviem meliem un slepkavošanu nespēj pastāvēt; te viņam jāatkāpjas un jābēg; tādēļ arī Sv. Pāvils Ef. 6:16 pavēl satvert ticības vairogu, lai dzēstu visas ļaunā ugunīgās bultas, ko tas raida mūsu sirdīs ar skaistām, saprātīgām, cilvēciskas gudrības domām; tā velns izliekas par gaismas eņģeli, lai sagrozītu īsto prātu un ticību, novestu mūs pie aplamām iedomām un ticības maldiem un tālāk – neuzticībā, naidā un dusmās pret Dievu. Tāpat tas notiek arī citos kārdinājumos un cīņās, kas saistītas ar visu cilvēka dzīvi – velns mudina cilvēkus uz grēkiem un nepaklausību Dieva baušļiem, uz alkatību, augļošanu, dusmām, atriebības kāri, nešķīstību un citiem grēkiem. Te viņš izmanto tās pašas viltības, lai izrautu no cilvēka sirds Dieva vārdu; viņš apstulbo prātu ar skaistām, jaukām domām: tas jau nav nekas tik ļauns, Dievs uz tevi nemaz tik ļoti nedusmosies – Viņš taču spēj būt pacietīgs pret tevi, jo tev arī Evaņģēlijs ir mīļš utt. Tā velns tevi aizrauj projām no Dieva vārda un iegrūž briesmīgajās Dieva dusmās un pazušanā.

Lai pastāvētu pret šādiem uzbrukumiem, nav cita veida, nedz padoma kā vien – tev jācīnās pret šādiem vilinājumiem ar Dieva vārdu un stingru ticību. Atgādini pats sev savus agrākos zaudējumus un tagad saņemto žēlastību – to, ka iepriekš biji pakļauts Dieva dusmībai, dzīvodams bez dievbijības un būdams velna varā ar visu savu gribu; tev būtu vajadzējis iet bojā, ja Dievs savā bezgalīgajā labestībā nebūtu piedevis tev tavus grēkus un dāvājis savu žēlastību. Tad nu pielūko, ka atkal nepazaudē šo dārgumu! Turklāt Dievs tev arī apsola dot Svēto Garu, lai palīdzētu uzvarēt un neciest sakāvi – ja vien paliksi ticībā. Viņš arī māca, lai, jūtot vājumu un ciešot trūkumu, tu Viņu piesauc un lūdz, droši zinādams, ka Viņš grib tevi uzklausīt; kā Viņš saka Jņ. 16:23: “.. ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos manā vārdā”, un Jņ. 15:7: “Ja jūs paliekat manī un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.”

Jo ar šiem vārdiem Sv. Pēteris grib darīt kristiešus drošus un bezbailīgus, spējīgus pastāvēt un aizstāvēties pret velna uzbrukumiem – lai viņi neizbītos un nekristu izmisumā arī tad, ja velns tos ļoti nomāc kā ar pasaules un viņu miesas starpniecību, tā arī pats ar savām dziņām, it kā būtu kristiešiem pārāk spēcīgs pretinieks un viņiem vajadzētu tam padoties. Bet mums jābūt vīrišķīgiem un bruņinieciski jācīnās – caur mūsu ticību, zinot, ka, ja vien nešaubīgi paliksim pie tās, mums būs arī spēks un priekšrocības šajā cīņā, tā ka velns mūs neuzvarēs, bet mēs, ar viņu cīnīdamies, kļūsim par īstiem bruņiniekiem. Jo tam mūs Dievs ir aicinājis, tādēļ Viņš mūs iecēlis šajā kārtā – darījis par kristiešiem, lai mēs spētu atsacīt velnam un cīnīties pret viņu – lai Dieva vārds un valstība tiktu aizstāvēti pret velna uzbrukumiem. Kristus, mūsu Galva, mūsu labā satriecis un iznīcinājis velnu un viņa varenību; turklāt Viņš dod mums Svēto Garu, caur kuru varam atspēkot vēl atlikušo šā ienaidnieka ļaunumu, spēku un dusmas, ko tas cenšas vērst pret mums.

Tas, es saku, kristietim jāatceras, mācoties atzīt un iepazīt ticības spēku un varu – lai viņš nesekotu kārdinājumiem un vilinājumiem, nedz arī par prieku velnam vai pasaulei un par mūžīgu postu sev pašam kāda nenozīmīga laicīga labuma, goda vai prieka dēļ atraidītu Dieva žēlastību un Svēto Garu, pats sevi atkal pakļaudams mūžīgām Dieva dusmām un lāstam.

IV

“.. zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē.”

Tie ir patiesi brīnišķīgi mierinājuma vārdi, ko Sv. Pēteris rakstījis ne vien, Svētā Gara iedvesmots, bet arī tādēļ, ka pats to piedzīvojis. Kad viņš augstā priestera namā bija trīsreiz noliedzis savu Kungu, tādēļ brīdi vēlāk kritis lielās bailēs un bažās, viņš būtu varējis sekot nodevējam Jūdam, ja Kristus nebūtu paskatījies viņā. Tādēļ arī drīz pēc savas augšāmcelšanās Kristus pavēl Pēterim sludināt un arī iepriekš, Lk. 22:32, viņam saka: “.. Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” To apustulis uzcītīgi pilda, sacīdams šos vārdus: jums pasaulē nākas daudz un smagi ciest, piedzīvot kā garīgus, tā miesīgus kārdinājumus, kas vēršas gan pret pirmā, gan otrā galdiņa baušļiem; tā velns jūs vajā ar saviem meliem un slepkavošanu.

Vājiem kristiešiem nepanesamas bēdas rada tas, ka miesas un asiņu dēļ viņiem vienmēr jācieš velna radītās mokas; viņus šīs ciešanas nomāc tik ļoti, ka ikvienam šķiet: citiem noteikti nav jācieš tik smagi kā viņam. It īpaši tas attiecas uz augstiem, garīgiem kārdinājumiem, kas uzbrūk tieši cilvēkiem, kuri saņēmuši visizcilākās dāvanas un kuriem būtu jāiet pa priekšu visiem pārējiem. Cik bieži Sv. Pāvils sūdzas par saviem smagajiem kārdinājumiem; vairums ļaužu to nesaprot un arī nespētu šādus kārdinājumus panest. Un Dievs šajās lietās ievēro mēru – Viņš katram uzliek savu krustu – atbilstoši tam, cik viņš ir stiprs un spēj panest. Taču tās ir ciešanas, kas varētu pavisam nomākt un novārdzināt pat lielus un spēcīgus garus, ja Dievs tiem nesniegtu mierinājumu; jo šie kārdinājumi uzbrūk sirdij un spiežas līdz pat kauliem – kā Psalmu autori gauži žēlojas.

Šādas ciešanas iepazinuši arī daži klosteru iemītnieki un dažkārt izjūt arī citas dievbijīgas, krietnas sirdsapziņas; tās zina, cik grūti panest šos kārdinājumus – it īpaši pāvestības aklumā un tumsībā, kur bija tik maz īsta mierinājuma. Bet ir bijuši arī daži nepieredzējuši, vīzdegunīgi ļaudis, kas to ir redzējuši, bet nav sapratuši; tomēr arī viņiem ir gribējies daudz zināt par lieliem kārdinājumiem. Tā nu viņi tos iepazinuši, taču nav varējuši panest. Par kādu no šiem cilvēkiem stāsta: viņš esot dzirdējis citus tik gauži žēlojamies par pieredzētajiem kārdinājumiem, ka lūdzis Dievu, lai arī viņam tiktu ļauts ko tādu piedzīvot. Nu Dievs ļāvis, lai šim cilvēkam uzbrūk miesas kārība; kad nu viņš to nav varējis izturēt, tad atkal lūdzis Dievu, lai dod viņam citu kārdinājumu – to, kas jāpanes viņa brālim; bet brāli viņš vērtējis daudz zemāk nekā sevi. Taču, iepazinis brāļa kārdinājumu, tas vēl jo dedzīgāk lūdzis, lai Dievs labāk dod viņam iepriekšējo.

Šādos kārdinājumos Sv. Pēteris mierina ciešanu nomāktos kristiešus, sacīdams, ka viņi ne vien nav pirmie, kas tiek tā kārdināti – lai viņi nejustos kā neparastu, nedzirdētu, nebijušu ciešanu un krusta nesēji, kam vienīgajiem nākas ko tādu paciest –, bet arī – ka viņiem jāzina: viņu brāļi, kristieši visos laikos un visās vietās, ir bijuši spiesti panest tās pašas velna un viņa sekotāju izraisītās ciešanas – tādēļ, ka kristieši dzīvo šajā pasaulē; kad cietējs redz un zina, ka viņš necieš vienīgais, bet ir tikai viens no lielā cietēju pulka, viņam kļūst daudz vieglāk un mierīgāk.

Ārējos velna un pasaules kārdinājumos, kas vienkāršam kristietim rada pietiekami daudz ciešanu, šis mierinājums ir viegli iegūstams, jo ikviens redz un dzird, ka arī citi cieš tieši tāpat. Bet tad, kad velns ar savām indīgajām bultām skar tevi vienu – kā, piemēram, kad viņš mudina zaudēt cerības uz Dieva žēlastību, mēģinot iegalvot, ka tu viens esi atmests, tāpat arī, kad velns mēģina tev iedvest zaimojošas domas, lai tu ienīstu Dievu, tiesātu un nosodītu Viņa valdīšanu utt., tādējādi nomocīdams un izbiedēdams tavu sirdi tik ļoti, ka tev šķiet: neviens cilvēks uz šīs zemes nekad nav ticis tā kārdināts –, tad ir svarīgi dzirdēt mierinājuma vārdus, ar kuriem Sv. Pēteris mierina tevi un visus kristiešus. Viņš saka: mīļie, neļaujiet velnam un jūsu ciešanām jūs iebiedēt, nedz iedzīt izmisumā! Jums jāzina un nav jāšaubās, ka neciešat vieni; lai cik briesmīgi velns jums uzbruktu, viņš to pašu ir darījis un vēl arvien dara arī citiem. Viņš vajā ne tikai tevi, bet visus kristiešus, arvien cenzdamies viņiem ciešanās izraut no sirdīm Dieva vārdu un nolaupīt mierinājumu, ko tie saņēmuši Kristū. Velns cietējiem iztēlo Dievu visbriesmīgākajā un naidīgākajā veidā, lai cilvēku sirdīs vairs nebūtu labu domu par Viņu. To velns prot panākt ne vien ar augstām, garīgām, izsmalcinātām domām, bet arī ar rupjiem ārējiem iespaidiem, par kuriem pašam cilvēkam nāktos kaunēties un izbīties. Es pats esmu redzējis un dzirdējis kādu jaunu meiteni sūdzamies par šādu kārdinājumu – ka viņa, stāvēdama baznīcā un redzēdama priesteri paceļam Sakramentu, ar šausmām pamanījusi, kādas domas iešāvušās viņai prātā: redzi, kādu lielu blēdi priesteris paceļ savās rokās – un viņa pēkšņās izbailēs noslīgusi zemē.

Šādas bailes un šausmas rada tas, ka cilvēks maldīgi iedomājas, it kā nevienam citam cilvēkam neuzbruktu tik briesmīgi kārdinājumi kā viņam un viņš vienīgais piedzīvotu īpašas, neparastas un neredzētas ciešanas. Lai gan patiesi ir tā, ka vienam cilvēkam kārdinājumi dažādu apstākļu un sakritību dēļ var atklāties citādā veidā nekā otram, tā ka šo cilvēku ciešanas šķiet pavisam atšķirīgas un nesalīdzināmas, tomēr visu kristiešu ciešanas ir līdzīgas un vienādas tajā ziņā, ka velns cenšas viņus visus novērst no dievbijības un paļāvības uz Dievu, lai iedzītu neticībā, Dieva nicināšanā, zaimošanā un naidā pret Viņu. Tādēļ arī apustuļi mēdz dēvēt kristiešu ciešanas par sadraudzību ciešanās un bēdās; viņi saista visas savas ciešanas ar mūsu Kunga, sava Priekšgājēja un Galvas – Kristus ciešanām – kā Sv. Pēteris saka 1. Pēt. 1:11 – kā “norāda Kristus Gars viņos, kas iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību”, un Sv. Pāvils Kol. 1:24: “.. es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā..”.

Ja gribam runāt par īpaši smagām ciešanām, – laikam gan neviena cilvēka sirds nespēj ne iedomāties, ne izteikt to, cik lielas un briesmīgas bailes un sirdssāpes juta mūsu pirmie priekšteči – Ādams un Ieva pēc savas briesmīgās krišanas. Un kādu postu Ādamam savas dzīves deviņsimt gados nācās redzēt, vērojot visu, kas notika ar viņa pirmdzimto dēlu Kainu un viņa bērniem! Tāpat neviens nekad nav piedzīvojis ko tādu, ko Ādams un Ieva izcieta pēc Ābela nāves, kad tie gandrīz simt gadus nenāca kopā kā laulāti ļaudis – līdz brīdim, kad dzemdināja savu trešo dēlu. Ir skaidrs, ka viņiem šie deviņsimt gadi bija patiesi bēdīgs, ciešanu pārpilns laiks. Ar šo mūsu sentēvu varēsim pastarā dienā diskutēt par to, kas ir lielas ciešanas vientulībā – tādas ciešanas, par kādām mums nekas nav zināms. Tad labprāt atzīsim, ka šajā ziņā Ādams ir mūsu skolotājs un tēvs, savukārt mēs joprojām esam bijuši tikai necienīgi skolnieki; viņš laikam gan pieredzējis vissmagākās un bīstamākās ciešanas, jo Ādamam nebija neviena līdzīgu ciešanu piemēra, kuru uzlūkojot varētu gūt mierinājumu.

Tāpat arī – ja tu spētu saskatīt un iedomāties, kādas ciešanas panesuši svētie tēvi, pravieši un apustuļi, it īpaši Sv. Pāvils un pats Sv. Pēteris, tāpat arī vēlāk visi mīļie mocekļi un svētie, tad tu pats teiktu, ka visi tavi kārdinājumi un ciešanas nav gluži nekas salīdzinājumā ar viņu ciešanām. Tomēr arī visu to pārsniedz Kunga Kristus pārciestie kārdinājumi un ciešanas; caur Viņa sirdi gājušas īstas ugunīgas velna bultas un rūgti dzēlieni, tā ka Viņa miesa dziļās izbailēs svīdusi asins sviedrus. Viņš ar savām ciešanām gājis mums visiem tālu pa priekšu, tā ka mēs ar visām savām ciešanām tikai sekojam Viņam pa pēdām.

Tādēļ mācies labi saprast šos Sv. Pētera vārdus, lai nedomātu, ka tu vienīgais ciet tik smagus, briesmīgus kārdinājumus un velna triecienus, bet zinātu, ka tavi brāļi – ne tikai tie, kas jau miruši (lai gan arī viņi tev var sniegt skaistu piemēru), bet arī tie, kuri dzīvo tev līdzās šajā pasaulē – ir izcietuši un izcieš šādas šausmas un postu; jo viņiem ir tas pats ienaidnieks, kas ir Kristum un visiem kristiešiem. Ar to tu vari priecīgi lepoties un sacīt: lai slavēts Dievs! Es neesmu vienīgais, kam nākas ciest; kopā ar mani cieš viss mīļo kristiešu pulks, kas dzīvo uz šīs zemes – mani mīļie brāļi un māsas; tā tas būs līdz pat pastarajai dienai. Un šeit Sv. Pēteris, paklausīdams Kristus pavēlei, stiprina un mierina mani – kā vīrs, kas arī izjutis un pieredzējis šādas ciešanas, bez šaubām, daudz lielākā mērā nekā es un citi.

Es savās ciešanās gan arī esmu domājis, ka varētu pastrīdēties ar Sv. Pēteri un Sv. Pāvilu, vai viņi kārdināti smagāk nekā es. Tā velns rīkojas – ja viņš nespēj neko vairāk, tad noved cilvēku tik tālu, ka tas vairs nespēj redzēt neko citu kā vien savas ciešanas un postu; velns nomāc viņu ar šādām domām: nevienu citu cilvēku Dievs nav tik pilnīgi pametis un atstūmis vai atstājis tik dziļās bailēs un nelaimē. Arī mani ienaidnieks nogurdinājis ar šādām diskusijām tik ļoti, ka neesmu vairs zinājis, kādus argumentus viņam piedāvāt; man nācās vienkārši vērsties pie Kristus, kam netrūkst pārliecinošu argumentu, lai šādā strīdā uzvarētu. Un, ja mums nav šādas iespējas, pretinieks ir pārāk spēcīgs – mēs paši nespējam apklusināt viņa iebildumus. Arī visu manu prasmi viņš drīz vien pārspēja un sakāva mani ar manis paša zobenu.

Tomēr sektantu vadītāji un citi pārdroši gari ir nožēlojami nabaga ļaudis, kas neko no šādas cīņas nav piedzīvojuši. Viņi staigā apkārt, nogrimuši savos sapņos un iedomās, kas tiem šķiet pilnīgi drošas un nemaldīgas. Daži no viņiem nekaunīgi zaimo Dievu, sacīdami, ka pat Viņš tiem nevarētu atņemt šīs lieliskās iedomas. Un velns viņus stiprina, ļauj, lai tie ir ar sevi apmierināti un nocietinās vēl vairāk. Tomēr tieši tā ir zīme, ka viņi velnu vēl nepazīst, bet ir jau viņa apstulboti un sagūstīti; velns var viņus satriekt, kad vien vēlas.

Īsti kristieši nekad nav tik pārdroši un iedomīgi, sastopoties ar velna uzbrukumiem; viņi izcīna šo smago cīņu un pārvar visas bailes, raudzīdamies, lai velns neatņemtu viņiem zobenu. Es zinu, ka arī pats esmu izmācījies par doktoru un mazliet esmu izbaudījis, ko velns spēj, bet man jāapliecina, ko rāda mana ikdienas pieredze: ja es nebūtu droši pasargāts ticībā un manā sirdī nebūtu Kristus, velns itin viegli spētu mani sakaut. Arī Tomass Mincers bija tik nelokāms un pašpārliecināts, ka uzdrīkstējās sacīt: viņš neuzlūkojot Kristu, kamēr pats negribot ar Viņu runāt. Taču tad, kad velns sāka Minceram uzbrukt, kļuva redzams, cik nepamatota bijusi viņa lielība un spītība. Nē, tie, kas ir tik pašpārliecināti un spītīgi, itin kā jau būtu velnu apēduši, nekad neredz, ka viņi paši jau sen ir velna aprīti – septiņas reizes no vietas – un atrodas viņa rīklē.

Arī ķeceris Ārijs izturējās pret dievbijīgajiem bīskapiem un kristiešiem ļoti lepni un pārdroši; jā, kad kāds bīskaps ķeceri nosodīja viņa sludināto maldu dēļ un mudināja no tiem atteikties, Ārijs kļuva tikai vēl stūrgalvīgāks un žēlojās par briesmīgajām vajāšanām; tās bija viņa lielās ciešanas – ka citi nepieņēma un neatzina par labiem viņa briesmīgos zaimus. Tā tas bijis vienmēr – visi sektanti un zaimotāji, jā, arī atklāti slepkavas un tirāni grib tikt uzskatīti par mocekļiem, ja tiem netiek atļauts pretoties Dieva vārdam un nonāvēt dievbijīgus ļaudis. Viņi ir tik pārdroši un pārliecināti par savu taisnību, ka nemaz nebīstas Dieva un uzskata velnu par beigtu kameni – līdz beidzot viņš pēkšņi tos sagrābj un nonāvē vienā acumirklī.

Bet nabaga kārdināto kristiešu sirdīm ir nepieciešams Dieva vārda stiprinājums un mierinājums; jo viņiem nākas visiem spēkiem cīnīties, lai smagajos kārdinājumos nezaudētu Dievu, Kristu, ticību un Mūsu Tēvs lūgšanu. Tādēļ šeit ir nepieciešams amats un darbs, kas uzticēts Sv. Pēterim – stiprināt viņa brāļus. Tas bijis nepieciešams arī pašam Sv. Pēterim, kad kārdinājumi piemeklēja viņu; pats Kristus apustuli mierināja, sacīdams, ka ir par viņu lūdzis, lai Pētera ticība neizdzistu un nemitētos – tomēr no brīža, kad Pēteris bija Kristu noliedzis, līdz trešajai dienai pēc Viņa nāves apustuļa ticība jau gandrīz izdzisa; no tās bija palikusi tikai sīka dzirksts. Tādēļ nu viņš, uzticamais apustulis, mierina tos, kas nonākuši līdzīgās dziestošas un zūdošas ticības bailēs un nemierā; viņš uzrunā visus cietējus un mierina bēdu nomāktos: mans mīļais brāli, tikai nedomā, ka tu viens esi nonācis šādā postā un kārdinājumos; ir vēl daudz brāļu, kuri cieš tikpat smagi kā tu. Ārī es esmu cietis tāpat – ja ne vēl smagāk, un esmu bijis vēl vājāks, nekā tu jebkad vari kļūt. Ja tu tam negribi ticēt – skaties, kas notika ar mani Kajafas, augstā priestera, namā, kad biju pārdroši iedomājies, ka iešu Kristum līdzi cietumā un nāvē. Tiklīdz kalpone mani uzrunāja, es tūliņ atkritu, šausminošā veidā noliegdams savu Kungu un zvērēdams, ka Viņu nepazīstu. Šādā postā pavadīju veselas trīs dienas, un nebija neviena, kas mani mierinātu vai ciestu līdz ar mani – vienīgi mans mīļais Kungs vēl reizi bija mani laipni uzlūkojis.

Tādēļ neviens lai neuzskata savas bailes un postu par kaut ko tik smagu un šausmīgu, it kā tas būtu kas gluži jauns un nevienam neko līdzīgu nebūtu nācies pieredzēt. Tev pašam gan tas ir kas jauns un nepieredzēts, taču paraugies uz visu mūsu mīļajai baznīcai piederīgo ļaužu pulku – no tās pirmsākumiem līdz pat šim brīdim! Šī baznīca ir pasaulē tieši tādēļ, lai arvien lauztos cauri velna šķēpiem un bez mitas tiktu sijāta kā kvieši – kā pats Kristus saka Lk. 22:31. Mīļais, tu vēl neesi redzējis un piedzīvojis to, ko mūsu pirmajiem vecākiem – Ādamam un Ievai nācies ciest un panest visas dzīves garumā, nedz arī to, ko izcietuši visi mīļie, svētie tēvi – līdz pat Kristum. Arī Sv. Pēteris šajā skolā ticis daudz bargāk pārbaudīts nekā es un tu, un es pat varētu sacīt – nezin vai vēl kaut kur atrodami kārdinājumi, kas līdzīgi Sv. Pētera pieredzētajiem. Arī Sv. Pāvils 1. Kor. 4:13 runā par sevi un sev līdzīgajiem – mīļajiem apustuļiem: Dievs mūs ir darījis par lāstu un par atkritumiem eņģeļu un pasaules priekšā; velns var mūs mocīt pēc savas patikas, priecādamies par mūsu ciešanām. Un kas gan ir visu cilvēku ciešanas salīdzinājumā ar Kristus bailēm un cīņu, kad Viņš tevis dēļ svīda asins sviedrus?

Atgādini to velnam, kad viņš tevi moka ar visiem saviem kārdinājumiem, un ļauj, lai viņš diskutē ar Kristu, kurš varēs pateikt, kādi ir vissmagākie kārdinājumi, kas ir nāves cīņa un elles bailes utt. Rodi mierinājumu, zinādams, ka tu piederi to pulkam, kas bijuši, ir un būs ciešanu sadraudzībā ar tevi – līdz pat pastarajai dienai. Tas ir skaists, brīnišķīgs pulks – jums visiem ir viens Kungs un Galva – Kungs, kas atņēmis varu velnam līdz ar visu viņa elli. Īsi sakot: tavas ciešanas nevar būt smagākas, kā tās bijušas mīļajiem apustuļiem, praviešiem, tēviem un visiem svētajiem, bet jo īpaši – pašam Kristum; ciezdami līdz ar viņiem, mēs varam nešaubīties, ka – kā saka Sv. Pāvils Rom. 8:17 – arī mēs līdz ar Kristu tiksim apskaidroti un nāksim godībā.