3. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, ko biju pazaudējusi. Gluži tāpat, es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” [Lk.15:1-10]

Mūsu Kungs un Pestītājs, pārstaigādams šo zemi, iedams dažādos ciemos un pilsētās, apstādamies dažādos namos, un arī sabata dienās iegriezdamies sinagogās, vienmēr mācīja, runāja uz cilvēkiem vārdus, kurus tiem jādzird un jāsaprot.

Ļoti dažādi ļaudis pulcējās klausīties. Nebija tā, ka Viņš tiešā veidā ietu pie kādiem grēciniekiem, kaut kur lauzdamies iekšā viņu namos pie muitniekiem, pie bauslības pārkāpējiem, pie visiem nicinātajiem, bet bija tā, ka tur, kur Viņš bija apstājies, kādos namos vai kaut kur uz ielām vai brīvā dabā mācīja un sludināja, tur nāca klausīties arī tie, kas citādā ziņā nekad varbūt nenāca ne templī, ne sinagogā, vai arī iegriezās tur retu reizi.

Tā arī šoreiz mēs dzirdam, ko stāsta Lūka. Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai dzirdētu Viņu.

Bija tā, ka tad, kad ap Jēzu bija liels pulks, tad bieži vien tikai tuvākie varēja dzirdēt, ko Viņš saka. Bija arī lielais pūlis ar slimniekiem, ko pieveda vai pienesa, bija gadījuma ļaudis, bija vienmēr klāt esošie farizeji un rakstu mācītāji, kas vienmēr ar modru aci un modru ausi skatījās un klausījās, ko Jēzus dara un runā.

Tas bieži vien bija ļoti raibs un trokšņains pulks. Tad mēs dzirdam, ka tādi, kas citkārt būtu turējušies maliņā, spiežas Jēzum klāt. Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai dzirdētu Viņu.

Ko Viņš tādu runāja? Daudzi cilvēki, stāvēdami ārpus baznīcas, saka – Mēs visu to zinām. Mēs visu to zinām un tā arī dzīvojam. Mēs zinām Dieva baušļus, mēs esam krietni, labi ļaudis. Ko gan jaunu mūs mums varētu pasacīt? Ko mācītājs vai evaņģēlija sludinātās varētu pateikt tādu, ko es nezinu.

Mīļais cilvēk, tu vēl nemaz nezini, ko tu nezini. Tikai tad, kad tu dzirdēsi, tu uzzināsi, ko tu nezini.

Vai šie muitnieki un grēcinieki nezināja baušļus? Baušļus viņi zināja. Jau no bērnības bija mācīti.

Bet vai pietiek zināt baušļus, lai kļūtu par krietnu cilvēku?

Vai mums nav pilni cietumi ar noziedzniekiem? Tie visi zina baušļus. Vai mums nav pilna pasaule ar dzērājiem, narkomāniem un dažādiem paklīdušiem ļaudīm, un tie visi zina, cik tas ir slikti un nelādzīgi.

Mēs pat varētu sacīt, ka šie cilvēki par šīm grēcīgajām un noziedzīgajām lietām zina daudz vairāk par to, cik tās ir sliktas, kaitīgas, bīstamas un nelāgas, bet ar zināšanu vien nepietiek.

Šī pasaule zina bauslību. Tā rakstīta cilvēku sirdīs. Un bieži vien cilvēki domā, ka viņi spēj bauslību turēt. Īpaši pie tiem ļaudīm, kuriem dzīvē tā gludāk gājis, vai nu bagātākos namos mituši, vai labāku audzināšanu un izglītību saņēmuši, vai arī kaut kādā veidā nav dzīvē tikuši tā kārdināti un nākuši tādos apstākļos, kā visi tie, kas pārbaudīti un izrādījušies nederīgi, kļuvuši par muitniekiem un grēciniekiem.

Tad nu šie, kas tādos pārbaudījumos nav nākuši, bieži vien domā, ka viņi ir labi un krietni ļaudis, lai gan tā īsti nemaz nav pārbaudīti. Tā īsti vēl sprukās nav nākuši. Tādās sprukās, kur cilvēciskais prāts meklē izeju un neatrod, un tad tiek piepulcināts pārbaudīto un neizturējušo kārtai.

Jā. Cilvēki cer uz bauslību, ja ir kaut ko vairāk no bauslība dzirdējuši un mācījušies, ka viņiem vajadzīga kāda ļoti svarīga iemaņa – bauslības prasības padarīt vienkāršākas un piepildāmākas, tā sakot, Dieva nolikto latiņu pavilkt uz leju, bet savas spējas, varēšanu un darbus savā prātā un ar savu mēli celt uz augšu. Sevi lielīt, par sevi apdomāt – redz, ka es varu.

Neko tu, cilvēk, nevari. Dieva uzliktā latiņa ir turpat, kur Dievs to ir licis. Lai kā tu domātu savās domās kaut kā celties, tu tāds pats vien paliec, kāds esi.

Tagad mēs redzam, ka daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai dzirdētu Viņu.

Ko Jēzus tādu runāja, ko viņi nezinātu? Ko Jēzus tādu runāja, ko viņi nebūtu dzirdējuši?

Patiesi, Jēzus arī kaut ko tādu runāja, kas nekad neviena cilvēka sirdī nav nācis, ko pasaule ar savu gudrību nav varējusi satvert, ko pasaule ar savu paštaisnību un lepnumu nav nemaz nojautusi. Jēzus runā par Dieva valstību, grēku piedošanu un žēlastību, kas katram cilvēkam vajadzīga.

Viņš ir atnācis šajā pasaulē, kā mēs to kopš seniem laikiem dzirdam caur pravieša Jesajas sacīto un rakstīto. “Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības.” [Jes.42:3] “Ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” [Jes.53:5]

Klausieties! Ne ar bauslību, ne ar baušļiem, bet “ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” [Jes.53:5]

Te mēs redzam to īpašo, ko pasaule savā pašapmierinātība bieži vien ne redz, ne ievēro, nedz pamana – šo lielo Dieva noslēpumu, kā apustulis Pāvils to šodien dzirdētajā lasījumā saka: “Dieva noslēpumu, proti, Kristu.” [Kol.2:2]

Šie muitnieki un grēcinieki to ir saklausījuši.

Jēzus no viņiem nevairījās. Vai Jēzum nerieba grēks? Rieba vairāk kā mums.

Mums bieži vien neriebj grēks, bet riebj grēcinieks. Par viņu taisnie un svētie rauc degunus. No viņa nogriežas un novēršas, it kā paši uz to nebūtu nekādā gadījumā spējīgi, gribētu būt no viņa prom un nost.

Bet Kristus tāds nav. Viņš ļauj viņiem spiesties klāt. Un būt turpat tuvumā.

Citreiz kādā cienījamā namā, kur Viņš ir aicināts kā raibs putns, kuru visi varētu aplūkot un par Viņu brīnīties – farizeja Sīmaņa, spitālīgā, namā – kāda sieva, tajā ciemā pazīstama grēciniece, pie Viņa kājām tupēdama, slacīja tās ar savām asarām un slaucīja ar saviem matiem. Sīmanis pie sevis kurnēja – Vai šis cilvēks nezina, ka viņa ir grēciniece, kas Viņu aizskar? Tur vajadzēja kājas paraut nost. Tur vajadzēja pasēsties kaut kur tālāk. Pie krietnajiem tuvāk, pie labajiem un svētajiem.

Jā, bet Jēzum ir žēl grēcinieku.

Viņš ļoti labi redz katru savu radību. Jo kā mēs lasām: “Viss ir radīts caur Viņu.” [Kol.1:16] Viss, kas caur Viņu radīts ir labs un svēts. Tad, kad Viņš ienāk šajā pasaulē, un redz savu radījumu izpostītu, grēka saplosītu, sasmērētu, sagandētu, briesmīgā postā un bēdās, kā Viņš varētu rauties prom, kā Viņš varētu iet kaut kur sāņus, vai grūst šos nelaimīgos prom?

Sak: Ej pamācies kā jādzīvo! Vai tad tu baušļus nezini?

Kurš gan tos nezina…

Pilni cietumi ar slepkavām, kas zina – Tev nebūs slepkavot, ar zagļiem, ka zina – Tev nebūs zagt, ar meļiem, kas zina – Tev nebūs melot, pilna pasaule ar netikļiem, kas zina – tev nebūs netiklību dzīt.

Vai tad, kad viņi to dzirdēs vēlreiz, tas viņiem palīdzēs? Pat cietums un bende viņus nevar izmācīt.

Tikai Evaņģēlijs var viņus dziedināt. Tikai Dieva Dēls, neviens cits.

Protams, ir arī tādi, kas ir tāpat izpostīti, bet kaut kā savas plaisas un neglītumu piebalsinājuši, un domā, ka ir svēti. Šie stāv malā un saka: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”

Viņiem liekas, ka ar viņiem viss ir vislabākajā kārtībā. Bauslis saka – Dari – viņi dara. Bauslis saka – Nedari – viņi nedara.

Vai tiešām dara, un vai tiešām nedara?

Tā paši viņi gan domā, bet Dieva tiesa pār viņiem ir bez žēlastības un saudzības. Jo tieši par viņiem Jēzus saka: “Jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību.” [Mt.23:27] “Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet.” [Mt.23:13]

Bet šeit Jēzus viņus pamāca kaunā likdams ar vienkāršu stāstu. Viņš saka – Jūs mani redzam sēžam starp grēciniekiem. Kas šos grēciniekus ir radījis? Vai tie no mēness nokrituši? Vai velns viņus uztaisījis, vai kāds cits? Nē. Viņi ir tieši tāda pati Dieva radība kā jūs. Jā1 Aizmaldījušies. Jā! Pazuduši. Jā! Lielā nelaimē iekļuvuši. Nu tad ko? Vai tad tāpēc viņi nav Dieva radījumi? Vai tad tāpēc viņi nav Dievam dārgi?

Viņš saka: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?”

Redziet, par cilvēkiem jūs degunus raušat, bet savu avju dēļ jūs tūdaļ aujat kājas un drēbes jožat, lai varētu iet un meklēt līdz jūs to atrodat.

Kad jums pazūd grasis, tad jūs neraucat degunus, bet tūdaļ ņemat rokās slotu un lukturi, un meklējat kamēr atrodat. Tur jums uzreiz ir saprašana, ka kaut kas ir pazudis un kaut kas ir jāatrod, kaut kas ir nācis nelaimē, kaut kas ir jāglābj.

Jā. Kad tas ir grasis vai aita, jūs to saprotat. Bet vai saprotat par cilvēku?

Tur jūs kājas neaujat un nepošaties, lai meklētu. Tur jūs raucat degunus un grūstāties. Gluži kā pravieša Ecehiēla sacītajā, kur Dievs tas Kungs runā uz Israēla ganiem, tos tiesādams, un uz Israēla avīm, spriezdams tiesu, starp avīm. Starp treknajām, taukajām, stiprajām un vārgajām, panīkušajām un slimajām. Stiprās kaudams nost, bet vārgās un slimās rokās ņemdams, dziedinādams, pabarodams, aprūpēdams.

Tā arī Jēzus šajā līdzībā, nevien trāpa ļaudīm ar pārmetumu, ka tie savas laicīgās mantas dēļ gan būtu gatavi daudz ko darīt pašaizliedzīgi, bet vēl parāda sevi kā brīnišķīgu, labu Ganu, kas tad, kad viņam kaut viena avs ir pazudusi, lai arī viņam vēl būtu deviņdesmit deviņas, atstās tās tuksnesī un dosies pakaļ pazudušajai līdz atradīs, un atradis avi, viņš ceļ to uz saviem pleciem priecādamies.

Ja šai avij stāstīs, ka tad, ja tu neiesi, tad tu iesi bojā, tevi aprīs vilks, tu tepat iesi bojā. Tas nedod nekādu spēku. Šī avs nespēj it neko. Pilnīgi neko. Tā var vienīgi žēli blēt un spiesties pie sava gana ar lielu ilgošanos.

Tad, mēs lasām, gans ceļ šo smago radījumu, kurš pats savas vainas dēļ ir aizmaldījies un gājis kaut kur projām, bez pārmetuma un ar prieku un gavilēm, un nes uz mājām.

Nu vairs ne vilks, ne bīstamā aiza, ne spēku izsīkums šai avij neko nevar izdarīt. Viņa ir izglābta. Viņa ir atrasta. Viņa ir uz pleciem celta. Un gans, kuram tas ir prasījis daudz pūļu, ko katrs nemaz tā nevarētu izdarīt, viņš nevis sūrojas un bēdājas, bet viņš gavilē un priecājas. Viņš savu avi ir atradis.

Jēzus, sēdēdams starp daudz muitniekiem un grēciniekiem, arī gavilē. Viņš ir viņus atradis. Viņi bija pazuduši. Nu viņi ir atrasti.

Vēl Viņam būs viņus jāceļ uz saviem pleciem un jānes uz mājām, jo viņi jau paši neko nespēj, paši neko nevar. Viņam vēl būs jāiet krusta ceļš, lai viņu grēkus izdeldētu pie krusta staba, lai uzņemtos viņu kaunu, viņu sodu, lai uzņemtos visu to, ko viņi paši nespēj nest, ko viņi paši nespēj gādāt, lai savu dzīvību pie krusta atdotu par viņiem.

Mums, kristīgai draudzei, kas esam šīs avis, kas atvestas atpakaļ, kas tiek vestas un nestas pie ganāmā pulka, uz Jēzus jālūkojas nevien kā uz žēlastība pilnu sakramentu un pestīšanu, bet arī kaut mazliet jāmācās no Viņa, kā no piemēra.

Vai mēs, kas esam sapratuši to dziļo postu, no kura esam izrauti, vienmēr vara būt tādi, ka grēcinieki gribētu un varētu spiesties tuvāk pie Jēzus, kurš ir mūsu vidū, savu vārdu sludinādams, savus sakramentus dalīdams?

Patiesībā jau viņu nemaz nav tik daudz – šo gribētāju, meklētāju. Ir pilna pasaule ar tādiem, kuriem to vajadzētu, bet maz tādu, kuri to meklētu. Tomēr mēs varam būt par šo Jēzus balsi, Viņa apliecinātāji un liecinieki būdami.

Katrā ziņā, ja jums, mīļie, gadās, ka kaut kur tur, kur jūs Dievam esat tuvu, kur jūs Dieva vārdu klausāties un baznīcā nākat, ja kāds tāds ienāk, tad nerauciet degunu, nekāpieties nost, lai arī cik ļoti to gribētos darīt, tā nejaukuma un neglītuma dēļ, ko šis cilvēks līdzi ienesis, ko viņš līdzi nes. Pacietiet, kā Jēzus pacieta.

Varbūt viņš ir jūsu brālis vai māsa, tikai vēl netrīs un slims, tikai vēl nespēcīgs un nāvei nolemts.

Bet Jēzus viņu var glābt, un darīt tīru un spožu. Ja jūs viņu ar saviem elkoņiem neaizgrūstīsit un, savus degunus raukdami, neatstumsit.

Redziet, te jūs arī kaut ko varat darīt. Te mēs visi kaut ko varam darīt.

Lai Dievs dod redzīgas acis, to redzēt, un dzirdīgas ausis, to saklausīt, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]