4. Adventē

Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzalemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.” Tos bija sūtījuši farizeji, un tie viņam jautāja: “Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.” Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja. [Jņ.1:19-28]

Šodien mēs pievēršamies Jāņa Kristītāja kalpošanai, kurā viņš bija sūtīts kā Kunga eņģelis, kā vēstnesis paša Kunga priekšā sagatavot ceļu, nolīdzināt, atgriezt, kā bija par viņu pravietots, dēlu sirdis pie tēviem un tēvu sirdis pie dēliem, un sagatavot tam Kungam staigājamu ceļu.

Jānis kristī kādā zīmīgā vietā. Šī vieta Jāņa evaņģēlijā pieminēta vairākkārt. Domājams, tā ir vieta, kur Galilejas svētceļnieki, nākdami no Galilejas, un negribēdami iet caur Samariju, Galilejas galā pārgāja Jordānas upi, tad pa upes otru krastu, pa ceļu, aizgāja līdz kādai vietai, kas nosaukta par Betāniju viņpus Jordānas iepretī Jeruzalemei, un tad atkal šķērsojuši upi otreiz, nonāca Jeruzalemē.

Tā visi svētceļnieku pulki, kas negribēja mērot ceļu caur Samariju, jo jūdi ar samariešiem nesatika, gāja tajā vietā pāri Jordānai, lai dotos uz svētkiem Jeruzalemē.

Šajā tuksnesīgajā vietā bija izveidojusies Betānija – “Nabagmāja”. Proti, galiliešu izceļotāju ciematiņš, kādu mēs atrodam arī pašā Jeruzalemes pievārtē, kur bija apmetušies, domājams, lielākoties ļaudis no Galilejas, kas meklēja mazliet labāku un vieglāku dzīvi tuvāk diženajai Jeruzalemei.

Tā nu Jānis šajā vietā kristī, un visi nāk pie viņa, kā mēs lasījām. Pie viņa nāk, kā mēs lasām citviet evaņģēlijos, pirmkārt, visa Galileja, Jūdeja, Jeruzaleme. Bet kas ir šie cilvēki, kas nāk? Tie, par kuriem neviens nemaz nebūtu iedomājies, ka viņi būtu kaut kādā ziņā reliģiozāki par citiem, vairāk patiesības un Dieva meklētāji nekā citi, par kuriem varēja droši sacīt, ka gan ir.

Pie Jāņa nāk muitnieki, grēcinieki, netikles. Kā Pestītājs pats to apliecina – kad Jānis sludināja, tad muitnieki, netikles un grēcinieki pieņēma viņa vēsti, bet farizeji un Rakstu mācītāji palika Jāņa nekristīti, nicinādami viņa sludināšanu un padomu.

Bet šī ir tā reize, kad pie Jāņa nāk vesela delegācija. Bet ne tāpēc, lai meklētu patiesību un būtu Dievam tuvāk. Viņi nāk pildīdami savus amata pienākumus. Viņus ir sūtījis jūdu sinedrijs no Jeruzalemes jeb jūdu valdība, ja tā drīkst sacīt. Tur ir kādi priesteri, viņu kalpi, domājams bruņoti, – levīti, turpat līdzi nāk arī no sinedrija opozīcijas pārstāvjiem – mēs varētu sacīt nacionālais bloks – farizeji. Viņi nāk skatīties, vai šajā izmeklēšanā viss notiks godīgi un krietni, bet ja nē, tad viņi bija gatavi sacelt kādu brēku, kā tas palaikam notiek politikā.

Nu lūk, šāda delegācija nāk no Jeruzalemes, nevis, lai Jāni Kristītāju godinātu iespējams kā Kristu. Tad jau būtu bijis vairāk godbijības. Viņi nāk, lai viņu iztaujātu un izklaušinātu, jo ļaudīs sacēlies pārāk liels nemiers. Pārāk liela sajūsma par Jāni. Turklāt tie ir deklasētie elementi, kas ir īpaši atvērti Jāņa sludināšanai – grēcinieki, muitnieki, netikles un vienkāršie zemes ļaudis. Nemācītie. Tie, kurus vadoņi parasti nicina. Abhārec – zemes ļaudis. Ūdens nesēji, malkas piegādātāji, zvejnieki, sīkamatnieki un citi tamlīdzīgi ļaudis.

Delegācija nāk pie Jāņa un vaicā – Kas tu esi?

Tā kā ļaudīs bija domas par to, vai pats Jānis Kristītājs nav Kristus, jo neviens nekad nekad tautu tā nebija sakustinājis un uzrunājis kā Jānis Kristītājs.

Viņš pavisam stingri un noteikti apliecina – Es neesmu Kristus.

Tad tie, izbrīnīti, ka viņš negrib šo ļoti godpilno titulu pieņemt, ar ko varētu pretendēt stāties tautas priekšgalā, jo domājams, ka Jānis Kristītājs bija no Dāvida cilts un dzimuma. Gan Jāzeps, gan Marija, Jēzus tuvākie ļaudis, bija no Dāvida cilts un dzimuma, bet Jāņa Kristītāja māte bija Jēzus mātes Marijas māsa. Tā varētu sacīt, ka Jānis Kristītājs bija Jēzus Kristus brālēns -arī no Dāvida cilts un dzimuma. Viņš arī varēja pretendēt būt par Dāvida Dēlu. Tad viņam daudzi būtu uzgavilējuši. Vienkāršā tauta būtu nostājusies viņa pusē. Varbūt pat celtos nemieri. Tāpēc izmeklēšanas komisija ir ņēmusi līdzi levītus – tempļa kalpotājus, sargus, iespējams bruņotus, lai gadījumā, ja šādi nemieri nekontrolēti izceltos, lai mīļi palūgtu Jāni nākt līdzi uz Jeruzalemi un varbūt sinedrija priekšā atbildētu uz kādiem papildus jautājumiem, lai vēl iztaujātu un izmeklētu, vai tiešām viņš varētu būt Kristus.

Un droši vien šie priesteri un levīti, kas bija sinedrija sūtīti, bija pārliecināti, ka Jānis sacīs – Jā, es esmu Kristus.

Bet tā nav. Viņiem par izbrīnu, un domājams, par ārkārtīgu izbrīnu, Jānis pavisam droši un stingri apliecināja – Es neesmu Kristus.

Tie viņam jautāja, kas tad? Vai tu esi Ēlija? Proti, ļaudis par Jāni Kristītāju arī runāja, ka viņš varētu būt Ēlija. Proti, tāds vīrs, kas Ēlijas spēkā nāk tam Kungam ceļu sagatavot. To eņģelis bija apliecinājis par Jāni vēl pirms viņa dzimšanas. Kad viņa tēvs Caharija templī pienesa upurus pēc saviem pienākumiem, tad viņam atklājās tā Kunga eņģelis un sacīja, kad tev piedzims dēls, viņš ies tam Kungam ceļu sagatavot Viņam pa priekšu Ēlijas garā un Ēlijas spēkā. Proti, viņš būs īsts Ēlija, bet, protams, ne jau tas Ēlija, kurš reiz ugunīgos ratos tika debesīs uzņemts. Bet ļaudīs bija tāds domas. Tādēļ viņam jautā, vai tu esi Ēlija, kas nācis no Debesīm?

Viņš tiem sacīja, es tas neesmu.

Tad tie jautā, vai tu esi kāds pravietis, kas nes jaunu mācību? Jo daudz kas Jāņa sludināšanā bija neparasts un nedzirdēts. Četrsimts gadu Israēlī nebija neviena pravieša, turklāt bija arī sacīts, ka praviešu laiks ir beidzies līdz pat Kristus Ķēniņa atnākšanai. Un Jānis atbild – Nē. Jo viņš jau arī nav pravietis. Viņš ir kaut kas vairāk nekā pravietis, kā Kungs par viņu ir apliecinājis.

Ja pravieši kopš Mozus un Samuēla laikiem rādīja uz Kristu, kurš nāks, apliecinādami – Viņš nāks tad un tad! Viņš būs tāds un tāds! Mums Viņu jāgaida, kad tādas un tādas zīmes piepildīsies! Viņi runāja lūkodamies uz priekšu uz ļoti tāliem laikiem.

Jānis Kristītājs nerunāja par nākotni. Jānis Kristītājs bija tas, kas atvēra Pestītājam durvis, kā Viņa kalps. Viņš teica nevis – Viņš nāks, bet – Redzi, tas ir Viņš.

Tas ir vairāk nekā visi pravieši.

Tad komisijas cienījamie ļaudis viņam jautā – kas tu esi? Mums jāatbild tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tad tu te darbojies, ja tu neesi nedz Kristus, nedz Ēlija, nedz pravietis? Kāpēc tu esi sacēlis tādu nemieru tautā? Ko tu pats saki par sevi?

Un Jānis tiem atbild – Es esmu saucēja balss tuksnesī. Dariet līdzenu ceļu Kungam, kā pravietis Jesaja sacījis.

Farizejiem, kas bija nākuši pie viņa ar saviem nolūkiem un nodomiem, ne jau no sirds, bet paši piepildīdami kādas savas domas, jautāja, ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne pravietis.

Viņiem Jānis atbildēja – Es kristīju ūdenī, bet jūsu vidū stāv kāds, ko jūs nepazīstat. Viņš, kas ir pirms manis, nāk pēc manis. Viņam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas.

Šeit ir Jāņa Kristītāja galvenā mācība, ko mēs šodien mācīsimies. Kad Jānim vaicā, kas viņš ir, viņš saka – Es esmu balss, kas sauc tuksnesī: “Sataisiet tam Kungam ceļu, kā pravieša Jesajas grāmatā rakstīts.”

Balss sauc – tuksnesī sataisiet Kungam ceļu. Klajumā nolīdziniet taku mūsu Dievam. Visas ielejas lai aizber. Visus kalnus un paugurus nolīdzina. Kas nelīdzens, paliek līdzens, un raupjums gluds, lai Kunga godība atklājas, lai redz visa radība, visa miesa, jo Kunga mute ir runājusi.

Jānis sevi, visaugstāko vīru, kas no sievām ir dzimis, uzskata par neko.

Mums, kas dzīvojam šajā pasaulē, gara milžu valoda šķiet neskaidra. Kā tas var būt, ka Jānis, visizcilākais, saka es neesmu nekas. Mēs taču tomēr vēl esam kaut kas.

Tāpat mēs dzirdam apustuli Pāvilu par saviem grēkiem raudam un žēlojamies, par savu nespēku gaužamies. Kad mēs dzirdam viņu sakām – manī, tas manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs, tad mums uzreiz gribas jautāt – kā tad tā?! Mūsos gan vēl kaut ko labu var atrast.

Redziet, šeit ir jautājums ar mērogiem, kas ir mūsu dzīvei. Ja mēs ņemam tikai cilvēcisko mērogu, tad protams, tur ir lielāki un mazāki ļaudis, krietnāki un sliktāki, grēcīgāki un svētāki, un mēs varam ieraudzīt to, ko Kungs caur Jesaju sacījis – dariet līdzenus tā Kunga ceļus. Katra ieleja lai top piepildīta, katrs kalns lai top nolīdzināts. Mēs uzreiz nevaram saprast, kāpēc Jānis sevi sauc tikai par balsi, kura sauc. Kādēļ viņš saka, ka nav cienīgs atraisīt sandaļu siksnas tam, kura priekšā viņš ir sūtīts?

Jēzus mācekļi vēl ceļā uz Jeruzalemi, dažas dienas pirms Kristus ciešanām un nāves, strīdas savā starpā, kurš no viņiem ir lielāks, kurš cienīgāks. Bet Jānis Kristītājs saka, es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas, jo viņš ir ieraudzījis kaut ko ārkārtīgi lielu, nozīmīgu, godības un diženuma pilnu. Kur viss cilvēciskais lielums top par neko. Kur visi cilvēciskie sasniegumi nav nekas. Šo lielo ieraudzījis, viņš ir prieka pilns. Jo viņš zina, ka šis lielais un diženais, nāk pie cilvēkiem, lai dotu cilvēkiem to, kas ir šim lielajam un diženajam, tā vietā, ko cilvēki tur par augstu vai zemu, par svētu vai grēcīgu, lai dotu to, kas nāk no paša Godības Kunga.

Tāpēc Jānis ir prieka pilns. To arī nozīmē šie Jāņa vārdi, ko viņš, citēdams pravieti Jesaju, saka – Es esmu saucēja balss tuksnesī. Tuksnesī sataisiet tam Kungam ceļu. Klajumā nolīdziniet taku mūs Dievam. Visas ielejas lai aizber, visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina. Kas nelīdzens, lai top līdzens, un raupjums gluds. Lai Kunga godība atklājas, un lai redz visa radība, ka Kunga mute to ir runājusi.

Šī pilnīgā nelīdzenumu nolīdzināšana. Mēs jau uzreiz pa daļai no šī vārda saprotam, ko gan nozīmē ielejas un bedres. Tie ir mūsu grēki. Kas ir kalni? Tie ir mūsu sasniegumi, mūsu diženie darbi. Ka jāpiepilda ielejas, to mēs varētu vēl saprast, bet kāpēc nolīdzināt kalnus? Vai tad kalni nav tuvāk debesīm, nekā bedres un ielejas?

Pravietis Jesaja un Jānis Kristītājs līdzi, runā šeit nevis par darbu ārējo veidu, bet par sirdi.

Ja mēs saprotam ar bedrēm grēkus, kā darbu grēkus, un sasniegums jeb kalnus, kā darbu sasniegumus, tad protams, ko var izdarīt ar bedrēm, kas šajā pasaulē saraktas cilvēka grēka dēļ. Vai grēku var padarīt nebijušu? Vai tu uzliksi kādu plāksteri vai pacelsi pāri tiltu? Vai arī kādu labā darba kalnu iebērsi šajā bedrē, lai grēka vairs nebūtu? Nē! Grēki, kas darīti, paliek. Tāpat paliek visi labie darbi, ko cilvēki darījuši, kas ir viņu sasniegumi, kas ir viņu panākumi.

Ar grēkiem un panākumiem, kas īstenojušies darbos, Kungs pats tiks galā. Bet šeit ir runa par sirdi. Par sirdi, kurā Kungs grib nākt un mājot. Ka cilvēks ieraudzītu sava grēka dziļumu un savu nevarību, neceltos lepns savu darbu dēļ un nekristu izmisumā savu grēku dēļ. Ka patiesā degsmē viņš ar cerību uzlūkotu Kungu, kas spēj viņa bedres piepildīt. Viņš ar prieku uzlūkotu Kungu, pret kuru visi viņa sasniegumi, visi viņa kalni, ko viņš ir sastūmis un saveidojis, patiesībā ir nekas. Ka viņš varētu nostāties tā Kunga priekšā ar tukšām rokām kā nabags.

Redziet, cilvēku sirdis ir pilnas ar grēkiem un lepnību. Ar to, ko cilvēks savā lepnībā darījis – labu vai ļaunu, kā viņam šķiet – šī sirds ir pilna. Par grēkiem bēdājas, par sasniegumiem lepojas. Tāpēc šajā sirdī Kungs nevar nākt. Tur jau kaut kas ir priekšā. Šī sirds ir pilna. Tāpēc Jānis aicina šo sirdi iztukšot kā vietu tam Kungam. Grēkus nožēlot, lepnību atmest. Uz Viņu vien raudzīties.

Redziet, mūsdienu cilvēkam to ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ko nozīmē skatīties uz Jēzu, ko nozīmē raudzīties un gaidīt uz Viņu, kas ir ārpus tevis. Kas toreiz nāca, savās miesas dienās, savā miesā, redzams, dzirdams, sajūtams, un šodien nāk caur Svēto Rakstu vārdiem arī no ārpuses tavā sirdī.

Mūsdienu cilvēku mēdz aicināt, ka viņš pats varētu būt liels, ieklausīties sevī, sevī meklēt, sevī atrast Dievu, sevī atrast ceļu pie Dieva. Ilgi to pārdomāt, uz to vērsties. Uz sevi.

Izcilākie vīri saka – Manī, tas ir manā dabiskajā miesā, nemājo nekas labs. Es neesmu pat cienīgs Viņam atraisīt kurpju siksnas.

Ko es sevī varu labu atrast? Kādu dievišķu ceļu es varu sevī sameklēt?

Katra ieleja lai top pilna. Katrs kalns lai top nolīdzināts. Un tad visa miesa redzēs Kunga godību. Tad Viņš nāks pazīstams un redzams. Jo tāpat kā Jānis tolaik sacīja – Jūsu vidū stāv kāds, ko jūs nepazīstat. Šis Lielais un Varenais. Tad kad sirds ir gatava un vaļā, Viņš dodas pazīstams.

Viņu pazīdami, un savu sirdi Viņam atkal un atkal no jauna atvērdami, savā sirdī Viņu uzņemdami un paturēdami, staigāsim Viņa gaismā, Viņa godības spožumā. Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]