4. nodaļas spēks

Ja Svētie Raksti mums nebūtu pieejami izņemot Vēstules romiešiem 4. nodaļu, mums tik un tā būtu zināma Evaņģēlija galvenā vēsts. Caur ticību Kristū Dievs “piešķir” mums Jēzus glābjošo taisnumu, kuru mēs neesam nedz pelnījuši, nedz arī paši varam iegūt.

Sv. Pāvils raksta par to prieku, kuru viņš iemantojis caur Kristu un kura dēļ viņš neguva “savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata” (Fil.3:9)

Apustuļa Pāvila vēstules romiešiem 4. nodaļa:

Ko lai sakām par savu ciltstēvu pēc miesas – Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis? Jo, ja Ābrahāms kļuvis taisnots ar saviem darbiem, tad viņš ir liels, bet ne Dieva priekšā. Jo ko saka raksti? “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.” Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību. Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem: svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku. Vai šie svētības vārdi attiecas vienīgi uz apgraizītajiem vai arī uz neapgraizītajiem? Es uzsveru: Ābrahāmam ticība pielīdzināta par taisnību. Kā tā viņam ir pielīdzināta? Apgraizīšanā vai neapgraizīšanā? – Ne apgraizīšanā, bet neapgraizīšanā. Bet apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā zīmogu ticības taisnībai, kas bija pirms apgraizīšanas, tā kļūdams par tēvu visiem, kas tic, būdami bez apgraizīšanas, tā ticība tiem tiek pielīdzināta par taisnību, kā arī par tēvu tiem, kas apgraizīti, protams, ja viņi ne vien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl nebija apgraizīts. Tātad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā. Jo, ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē savu saturu, un apsolījums paliek nepildīts. Jo bauslībai seko dusmība. Bet, kur nav bauslības, tur nav arī pārkāpuma. Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu. Pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām, kā sacīts: tāds būs tavs dzimums. Viņš arī nezaudēja ticību, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi – viņam varēja būt jau simts gadu – un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt. Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Bet ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts, bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam Tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.

Savās vēstulēs draudzēm Sv. Pāvils arvien piemin Dieva pestīšanas plānu: TAISNOŠANU TICĪBĀ

Sv. Pāvils tiek uzskatīts par ievērojamāko misionāru un evaņģēlistu vēsturē. Viņa dedzība, gan rūpīgi rakstot vēstules, gan saprotami sludinot, ir atstājusi lielu iespaidu pat uz nekristīgiem vēsturniekiem.

Pēc atgriešanās viņu vadīja ne tikai atjaunoti fiziski spēki. Tā bija Gara dota atklāsme, ka Kristū pat vislielākajiem grēciniekiem, pat tādiem kā pats Sv. Pāvils vēl ir cerība. Varam iedomāties, kādas izjūtas pārņēma Sv. Pāvilu, kad viņš, lasot Veco Derību, atklāja tanī arvien vairāk Evaņģēlija. Svēto Rakstu lasīšana viņam kļuva par kaut ko līdzīgu darbam dimantu raktuvēs. Ar redzi atguvuša aklā entuziasmu apustulis nemitīgi skaidroja, ka mēs paši ar savu taisnumu esam pazuduši uz mūžu. Tomēr caur ticību Kristum Dievs žēlīgi un brīvi “piešķir” mums, grēciniekiem, Kristus pestījošo taisnumu.

Vairākkārt un dažādos veidos Sv. Pāvils ar savu ienaidnieku apskaustu enerģiju līksmi pasludina, ka “to, [Jēzu], kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” (2.Kor.5:21).