4. post Pascha svētdienā

Tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. [Jņ.16:5–15]

I

Šīs Evaņģēlija vietas saturu jau daudzkārt esam dzirdējuši; vienīgais trūkums ir tas, ka neesam tos pilnīgi izpratuši un nesaskatām, ka tie runā par lietām, kuras mums jau ir zināmas. Tādēļ mums šie vārdi ir nedaudz jāpaskaidro, lai redzētu, ka tajos ietverts tieši tas pats saturs, kas atrodams gandrīz visās citās Evaņģēlija vietās.

Un šī ir daļa no skaistā sprediķa, kuru Kungs Kristus teicis pēc pēdējām vakariņām kopā ar mācekļiem. Viņš grib mierināt savus mīļos mācekļus un sagatavot tos savai aiziešanai – Kristum ir pienācis laiks mirt, un Viņš zina, ka vēlāk mācekļiem Viņa dēļ nāksies panest draudus un postu, pasaules naidu, vajāšanas un nāvi, – kā arī pats Kristus jau iepriekš bija sludinājis, teikdams, ka mācekļi tiks izraidīti, un tie, kas viņus nonāvēs, iedomāsies, ka ar šādu darbu ir kalpojuši Dievam. Mācekļiem bija smagi un biedējoši dzirdēt šādus vārdus, un tie noskuma – gan tādēļ, ka nāksies zaudēt Kungu Kristu, gan arī tādēļ, ka viņi tiks atstāti tādā postā. Tādēļ patiesi bija nepieciešams sniegt šiem ļaudīm mierinājumu, un Kristus to ir darījis ar vislielāko uzcītību un uzticību – kā lasām šajās trijās nodaļās, kurās atrodams Viņa pēdējais sprediķis. Īsa kopsavilkuma veidā šīs sprediķa daļas saturs ir šāds: lai novērstu trūkumu, ko mācekļi izjutīs pēc Kristus aiziešanas, Viņš apsola sūtīt mācekļiem Svēto Garu, kas mierinās un stiprinās viņu sirdis; tieši tad tiks iedibināta Kristus Valstība, kas izplatīsies visā pasaulē. Turklāt Kungs Kristus skaidri saka, kāda būs Viņa Valstība un ko Svētais Gars ar apustuļu starpniecību paveiks pasaulē.

Tādēļ Kristus vispirms saka: mīļie mācekļi, es labi zinu un redzu, kas jūs esat ļoti izbijušies un nomākti, domādami par to, ko tikko jums sacīju, proti – ka es aizeju no jums. Tomēr jums ir mierinājums: es jums saku patiesību: tas, ka es aizeju, jums nāks par labu; jo mana aiziešana jums nesīs bagātīgu iepriecinājumu. Jūs saņemsit Svētā Gara mierinājumu un spēku, tā, ka Gars ar jūsu starpniecību paveiks to, ko tagad, jūsu vidū būdams, nevaru paveikt. Jo es esmu sūtīts pie jums, nācis miesā, lai ciestu un mirtu, aiziedams pie Tēva un vēlāk sūtītu jums Svēto Garu, kas caur jums paveiks daudz lielākas lietas, nekā es paveicu, būdams jūsu vidū; Svētajam Garam ir uzticēts liels un brīnišķīgs darbs un amats, ar kura palīdzību mana Valstība izplatīsies visā pasaulē.

Tā nu vispirms Kristus mācekļiem atklāj, kādā veidā Viņa Valstība pastāvēs uz zemes; to sacīdams, Viņš atspēko tik ierastās maldīgās domas par ārēji redzamu, pasaulīgu kundzību un valdīšanu pār jūdu tautu un visu pasauli šajā dzīvē. Šādu uzskatu Viņš ir atspēkojis pietiekami skaidri un pamatīgi, apliecinādams, ka Viņš aizies, atstās pasauli un vairs nebūs redzams. Bet, ja Kristus mirst un atstāj pasauli, tad Viņš nevar valdīt pasaulei raksturīgā, ārēji redzamā veidā, kā to dara ķēniņi un ķeizari, kas valda uz zemes. Vēl skaidrāku šo vēsti dara tas, ka Kristus jau pirms un arī pēc šiem vārdiem tik izsmeļošā veidā sludina to, kā mācekļiem klāsies pēc Viņa aiziešanas, proti – ka viņi tiks vajāti, ienīsti, izraidīti, turklāt viņus nonāvēs cilvēki, kas nāks no viņu pašu tautas vidus. Tāpat Kristus saka, ka viņi raudās, sēros un cietīs bailes pasaulē, kura par viņu nelaimēm priecāsies. Tas viss nekādi nesaskan ar mācekļu cerībām par šādas pasaulīgas valstības nodibināšanu uz zems; viņiem jāgaida kaut kas gluži pretējs. Un tomēr mācekļiem bija jāzina, ka Kristus grib nodibināt un uzturēt Kristus Valstību šajā pasaulē; un tieši tādēļ Viņš apsola Svēto Garu.

Kāda tad ir Kristus Valstība un kā tā tiek pārvaldīta? To Viņš parāda, sacīdams: “Svētais Gars liks pasaulei izprast…” Tā nebūs valstība, kas sakārtota pasaulei ierastā veidā – ar cilvēcīgas gudrības, spēka un varas, likumu un kārtības palīdzību, bet Svētā Gara pārvaldīta jeb garīga Valstība, kurā Kristus valda neredzamā veidā un nevis ar ārēju, miesīgu varu, bet tikai caur Vārdu, kas jāsludina Svētajam Garam, darbojoties cilvēku sirdīs. Jo “Svētais Gars,” Kristus saka, “liks pasaulei izprast…” Tas ir – Gars nevis apspiedīs pasauli, izmantojot ieročus un bruņas, bet pildīs Vārda sludināšanas amatu, sludinādams Dieva jeb Kristus sūtītā Svētā Gara Vārdu. Šis Vārds sasniegs un uzrunās visu pasauli – ne tikai dažas dzimtas, tautas vai zemes, bet – gan jūdus, gan pagānus, izglītotus, gudrus, svētus cilvēkus, kas savās valstībās iedibinājuši skaistu un slavējamu kārtību.

Par “pasauli” Kristus šeit sauc nevis vienkāršo, necilo ļaužu pulku, jeb pūli, bet pašaus labākos, šis pasaules kodolu, to, kas šajā pasaulē ir slavējams, un tādu ārēju kārtību un valdīšanu, kurā nav nekā nosodāma. Īpaši tas attiecināms uz cilvēkiem, kuri vairāk par citiem tiecas būt svēti – kā, piemēram, uz jūdiem, kuri sevi sauca par Dieva tautu un ievēroja Mozus Bauslību, un par kuriem Kristus jau iepriekš sacījis, ka tie bez iemesla ienīst Viņu un Viņa ļaudis, – kā tas arī rakstīts viņu Bauslībā.

Un Kristus dod apustuļiem spēku un varu, jā, arī pavēli valdīt pār visu pasauli, kam jāuzklausa apustuļi un jāpakļaujas viņu sludināšanai. Turklāt Viņš tos stiprina un mierina – lai arī viņu amats pasaulē tiks nicināts un netiks cienīts, jo apustuļi ir vienkārši cilvēki, turklāt pasaulē viņi tiek apspiesti un ir ciešanu nomākti, jo tiem jāvēršas pret pasauli ar soda pasludinājumu. Un tomēr Kristus apsola, ka viņiem tiks dots spēks un pastāvība, tā, ka pasaulei nāksies tos uzklausīt, ļaut viņiem iet un turpināt šo darbu, neatturēt un nestāties tiem ceļā – lai kā pasaule plosītos ar visām vajāšanām, izraidīšanu un nonāvēšanu, pielietodama visus savus – un ne tikai savus, bet visas elles valstības – spēkus un varu.

Tādēļ – Kristus saka – jums nav jābīstas un jānoskumst, kaut arī miesīgi es no jums aizeju. Jo aiziedams došu jums kaut ko daudz labāku, nekā līdz šim, pie manis būdami, esat saņēmuši, un paveikšu daudz lielākas lietas, proti: Svētais Gars ar jūsu starpniecību paveiks visu, kas jāpaveic manas Valstības labā – daudz spēcīgākā un brīnišķīgākā veidā, nekā jūs tagad spējat iedomāties. Turpmāk jūs vairs netieksities kļūt lieli kungi uz zemes un pakļaut sev ķēniņvalstis (kas ir tikai iznīcīgas lietas, kurām Dieva priekšā nav nekādas nozīmes, un laicīgo varu visbiežāk iemanto ļauni nelieši, nevis dievbijīgi cilvēki). Bet Svētais Gars piešķirs jums varu pār visu cilvēku sirdsapziņām; jums pakļausies viss, kas šajā pasaulē ir tas augstākais, proti – visa cilvēku gudrība un svētums, un jūs spriedīsit tiesu pār visām šīm lietām; jūsu spriedums tās nosodīs un nolādēs. Neviens nevarēs izbēgt no grēka, nāves un elles, nedz nonākt Debesīs, ja neuzklausīs jūsu sludināto Vārdu un nepaklausīs šim Vārdam.

Svētais Gars jums dos arī tādu mierinājumu un drosmi, ka jūs neļausit sevi iebiedēt, nedz izbīsities līdz nāvei pasaules draudu, dusmu un trakošanas priekšā – lai cik briesmīgi tā dusmotos par jūsu pasludinājumu. Jums būs drosme turpināt sludināšanu un nosodīt pasauli, neraugoties uz velna pretestību – vajāšanām, slepkavošanu un visas elles varu.

Tas ir apsolījums, kas sludina darbu, kurš Svētajam Garam jāiesāk Kristus Valstībā, proti – apustuļiem uzticēto sludināšanas amatu. Šī amata uzdevums ir nosodīt pasauli – visus, kuri nav Kristū – gan lielus, gan mazus, svētus, augstu un zemu kārtu ļaudis. Īsi sakot, šis amats pats sev uzkrauj pasaules naidu un dažādas nesaskaņas. Sludinātājiem sava amata dēļ jāpanes, ka viņiem sit vaigā. Jo pasaule, kuras valstība pastāv uz zemes, nevar un negrib paciest, ka tās darbi netiek atzīti par pareiziem; tādēļ apustuļu amats sastopas ar vajāšanām; notiek sadursme, un vājākais ir spiests pakļauties stiprākajam. Bet, tā kā apustuļu amats nevar būt nekas cits, kā sludināšanas amats, tas nevar darboties pasaulīgā spēkā, nedz rīkoties ar laicīgu varu – pasaule patur savu valdīšanu un izmanto savu varu pret apustuļiem. Savukārt apustuļiem uzticētajam soda sludināšanas amatam ir jāvēršas pret pasauli; jo tas ir Svētā Gara amats un darbs, kam nav jātiek apslāpētam, bet jāpārvar visi šķēršļi un jāizlaužas cauri ikvienai pretestībai, – kā Kristus ir apsolījis: es jums došu gudrību, kurai visi jūsu pretinieki nespēs iebilst.

Proti – Svētais Gars gan arī iepriekš, jau kopš iesākuma ir nosodījis pasauli ar Dieva Vārda pasludinājumu (jo Kristus valda visos laikos un ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi, Ebr. 13: 8) ar svēto tēvu – Ādama, Noas, Ābrahāma, Mozus, Elijas, Elīsas, Jāņa Kristītāja starpniecību, un šis sods ir nācis ar dievišķu spēku. Bet nu šim pasludinājumam ir jāatskan ar īstu spēku; Kristus grib, lai pasaule tiktu publiski nosodīta, un soda pasludinājums skartu nevien jūdu tautu, bet skanētu pār visu pasauli līdz pat Pastarai dienai, ar vēl lielāku spēku iespiežoties sirdīs un ievainojot tās, – kā Ap. D. 2: 37, runājot par Sv. Pētera pirmo sprediķi Vasarsvētku dienā, tiek sacīts, ka tas sāpīgi ķēris jūdu sirdis, tā, ka tie ir tikuši izrauti no sava akluma, apgaismoti un atgriezti. Bet, ja šis pasludinājums netiek uzņemts, tas atnes lāstu, apgrēcību un mūžīgu pazušanu. Tātad tas var būt gan spēks, kas ticīgos ved uz dzīvību un pestīšanu, gan arī tāds sprediķis un spēks, kas ved nāvē un pazušanā tos, kuri to neuzklausa, – kā Sv. Pāvils saka 2. Kor. 2: 16.

Kas tad Svētajam Garam ir jānosoda, kas tam ir jāmāca? Arī to Kristus atklāj pavisam skaidri, sacīdams:

Svētais Gars liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu.

Tas tiešām ir liels un grūts uzdevums – apustuļiem, šiem nabadzīgajiem ļaudīm, ir jāiejaucas visā pasaule kārtībā un jānosoda visi tās darbi un rīcība. Te tiešām ir vajadzīga nodrošināta aizmugure un spēcīgs atbalsts. Jo Kristus arī parāda, ka pasaules nosodīšana nav nekāds joks, nedz kāda nenozīmīga, vieglprātīgi uztverama lieta, jā, tā pat nav lieta, kas saistīta ar valdīšanu, zemi un ļaudīm, naudu un mantu, bet ar pašu augstāko, kas uztur un pamato visu šīs pasaules valstību, proti – gudrības, taisnības un šīs pasaules spriedumu labo slavu un lepnumu – it īpaši saistībā ar augstām lietām, kalpošanu Dievam un visu to, kas ir nozīmīgs Dieva priekšā.

Jo Svētajam Garam un Kristum nav svarīga šīs pasaules kārtība attiecībā uz to, kā jāpārvalda nams un sēta, nauda un manta; šajās lietās Kristus ļauj pasaulei uzturēt spēkā un izmantot visu tās gudrību, tiesības un kārtību – lai viss paliek, kā bijis līdz šim; jo šajās lietās pasaulei ir pavēlēts valdīt un pašai izspriest, kas ir slavējams, kas – nosodāms. Tāpat Kristus nenosoda arī pasaules amatus un dažādās kārtas, jo tās ir Dieva radītas un iedibinātas. Bet Kristus un Svētais Gars nosoda pasauli, tas ir, cilvēkus, kuri nevainojami pārvalda pasaules valstību, ar savu prātu un gudrību gribēdami iejaukties arī Dieva lietās un Viņa Valstībā, uzdrīkstēdamies spriest par to, kā jākalpo Dievam; jo viņi domā, ka viss, ko tie apgalvo, ir pareizi arī Dieva priekšā un, ka Dievam šāda rīcība ir tīkama.

Svētā Gara pasludinājums šādas iedomas nosoda – tas iznīcina un nolād nevis tikai kādas atsevišķas lietas un darbus, bet visu, ko nolemj un uzsāk prāts un pasaulīga gudrība. Īsi sakot – Svētais Gars nosoda un nopeļ tieši to, ko pasaule slavē un cildina, nepieļaudama, ka šādas lietas varētu tikt nosodītas; jo pasaule uzskata, ka ir mācījusi un darījusi labi un pareizi. Svētais Gars nosauc par grēku un kaunu visu pasaules lepnumu, atklāti apsūdzēdams pasauli un teikdams, ka tā nezina un nevar mācīt šādas lietas – kā atzīt grēku un kā no tā atbrīvoties, kā iemantot taisnību un nosodīt netaisnību. Kas labs var palikt tur, kur Svētā Gara pasludinājums gluži kā zibens spēriens notriec pie zemes visu, ar ko lepojas pasaule? Un Kristus pats paskaidro trīs lietas, kuras ir nepieciešams sludināt; pirmkārt, Viņš saka:

…grēku, jo tie netic Man.

Arī pašai pasaulei nākas atzīt, ka tā nesaprot nevienu no šīm trim lietām, par kurām Kristus runā. Jo kurš gan agrāk ir dzirdējis, ka šīs pasaules gudrie un izglītotie cilvēki būtu teikuši: grēks ir – neticēt Jēzum no Nācaretes? Kura cilvēka prāts būtu spējis radīt šādu domu, kurā grāmatā tas būtu rakstīts? Vai tad pats Mozus un visa pasaule par grēku nesauc Bauslības prasību neievērošanu vārdos, darbos un arī domās? Nu Svētais Gars pabeidz šo mācību un nosauc lietas īstajos vārdos: pasaules grēks ir tas, ka tā netic Kristum. Ne tā, ka dažāda veida pretošanās Bauslībai nebūtu grēks, bet – šis ir īstais un galvenais grēks, kas nolād visu pasauli – pat tad, ja tā spētu nedarīt nevienu citu grēku.

Tā nu šim soda pasludinājumam ir jāatskan, lai vestu cilvēkus pie īstas atziņas un pestīšanas. Un pati pirmā lieta ir tā, ka visi cilvēki – arī izglītoti, izcili un svēti – tiek atzīti par grēciniekiem. Viņi ir grēcinieki tieši tādēļ, ka netic Kristum. Savas neticības dēļ viņi ir pakļauti Dieva dusmām, lāstam un mūžīgās nāves spriedumam (jo tieši tā pasaulei tiek mācīts izprast grēku) – tas attiecas arī uz cilvēkiem, kuri pasaules priekšā ir nevainojami, jā, arī uz tiem, kuri cenšas dzīvot saskaņā ar Bauslību un pildīt desmit baušļus, – kā to darīja Pāvils pirms savas atgriešanās, arī Nikodēms un daudzi citi cilvēki jūdu tautā, par kuriem Sv. Pāvils dod liecību, sacīdams, ka tie bijuši dedzīgi kalpošanā Dievam un tiekušies pēc taisnības, tomēr nav to iemantojuši, Rom. 9: 31. Tātad vārdā “grēks” tiek ietverts un īsi norādīts viss, ko cilvēks dara un kā viņš dzīvo bez ticības Kristum.

Te tu sacīsi: kā tas notiek? Vai tad ir grēks dzīvot krietnu un godājamu dzīvi paklausībā desmit baušļiem, nenonāvēt, nepārkāpt laulību, nezagt, nemelot un nekrāpt? Atbilde: protams, nē. Tomēr ar to vien nepietiek; tā vēl nav desmit baušļu pildīšana, kaut arī ar darbiem Bauslības prasības netiek pārkāptas. Jo Bauslība prasa ne tikai ārēji redzamas lietas vai dievbijīgu izskatu, bet ielūkojas sirdī un prasa pilnīgu sirds paklausību; tādēļ arī Bauslība tiesā cilvēkus ne tikai pēc ārējās dzīves un izturēšanās, bet pēc tā, kas atrodams viņu sirds dziļumos. Taču pasaule to nesaprot un neņem vērā. Jo tā nezina neko vairāk, kā vien – prot pazīt acīmredzamus, ārējus grēkus, tādus kā slepkavība, laulības pārkāpšana, zagšana un līdzīgus noziegumus, kurus arī juristi sauc par grēkiem un nosoda. Bet pašas šo grēku saknes – Dieva nicināšanu, iedzimto iekšējo sirds nešķīstību, nepaklausību Dieva gribai – to visu pasaule neredz un nepazīst. Tomēr tieši šie grēki ir un paliek visos cilvēkos, kuri nav darīti svēti caur ticību. Ikviens, kas ir gatavs atzīt patiesību, pats pie sevis var redzēt, ka, lai cik dievbijīgs viņš būtu (kā žēlojas arī svētie), lai kā viņš censtos pildīt Dieva Bauslību, tomēr miesa un asinis, tas ir, visa cilvēka daba līdz ar sirdi un visiem locekļiem pretojas Bauslībai, – kā Sv. Pāvils Rom. 7: 23 saka: “Savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.” Vēl jo spēcīgāk grēks valda tajos, kuriem nav Dieva žēlastības un Svētā Gara, kuri tikai bailēs no soda vai arī tukša goda un lepnuma dēļ dzīvo ārēji nevainojamu dzīvi, lai gan labprātāk rīkotos gluži pretēji, ja vien nevajadzētu bīties elles vai kauna un soda; viņu sirdis arvien jūt naidu pret Bauslību un pretojas tai ar savu iekšējo nepaklausību.

Tā kā neviens cilvēks nepilda Dieva Bauslību un nespēj būt bez grēka Dieva priekšā, tā, ka visi cilvēki ir nopelnījuši Dieva dusmas un ar Bauslības spriedumu nolemti mūžīgam lāstam, Dievs ir atradis padomu, kā novērst šo ļaunumu un nolēmis sūtīt pasaulē savu Dēlu, lai Viņš kļūtu par upuri mūsu labā, ar savu asiņu izliešanu un miršanu gandarīdams par mūsu grēkiem, atbrīvodams mūs no Dieva dusmām (kuras nebūtu spējusi remdēt neviena cita radīta būtne) un atnesdams mums grēku piedošanu; turklāt Dieva Dēls dāvā mums Svēto Garu, lai mēs to visu varētu saņemt un iemantot, lai mēs sāktu kļūt pavisam jauni cilvēki, kas varētu pāriet no grēka un nāves taisnībā un mūžīgā dzīvībā.

To Dievs ir paveicis un licis sludināt Evaņģēlijā; kā dzirdējām Lieldienu sprediķī, Viņš prasa, lai visi cilvēki nožēlotu savus grēkus, tas ir, patiesi atzītu tos un bītos no Dieva bargajām dusmām, ticēdami, ka Dievs sava Dēla dēļ grib piedot grēkus, kurus viņi tā nožēlo. Kas tic šim pasludinājumam, tas ticībā saņem grēku piedošanu un ir nācis Dieva žēlastībā. Ja arī ticīgais neizpilda Bauslības prasības, tomēr vēl atlikušais grēks viņam vairs netiek pielīdzināts – arī tas ir pakļauts piedošanai. Un līdz ar šādu ticību cilvēkam tiek dots arī Svētais Gars, tā, ka viņš iemanto prieku un patiku darīt labu un pretoties grēkam. Tādēļ Bauslība viņu vairs nenolād kā grēcinieku, kaut arī viņš nav izpildījis it visu, ko tā prasa – Dieva priekšā viņš tiek uzņemts žēlastībā un piedošanā; Dievs uzlūko ticīgo tā, itin kā viņš būtu bez grēka.

Turpretī tas, kuram nav ticības, nevar kļūt brīvs no grēka, nedz paglābties no Dieva dusmām; jo viņam nav piedošanas, kaut arī šis cilvēks, cik vien spēdams, cenšas dzīvot saskaņā ar Bauslību. Jo viņš taču nevar piepildīt visu Bauslību, turklāt nepieņem Kristu, kas atnes grēku piedošanu un dāvā ticīgajiem Bauslības piepildījumu līdz ar spēku, kas ļauj tiem sākt no sirds pildīt Bauslības prasības.
Tādēļ tur, kur ļaudis negrib uzņemt šo pasludinājumu, grēks un lāsts joprojām saglabājas; jā, šāda neticība arī ir īstais un galvenais grēks. Jo, ja šiem ļaudīm būtu ticība Kristum, visi grēki viņiem tiktu piedoti; bet tagad viņi negrib ticībā pieņemt Pestītāju, tādēļ saņem taisnīgu sodu un paliek savu grēku pelnītajā lāstā. Neko nepalīdz arī tas, ka viņi dara daudz Bauslības darbu, nododas ārējai dievkalpošanai un, sekodami sava prāta gudrībai, spriež tā: ja jau esam grēkojuši ar saviem darbiem, tad varēsim ar darbiem atlīdzināt par izdarītajiem grēkiem, jeb nolikt malā grēkus un nopelnīt Dieva žēlastību. Taču tā viņi nedara neko citu, kā vien – uzdrīkstas mēģināt iznīcināt vienu grēku ar otru, jā, ar maziem grēkiem samaksāt par lielākiem, vai arī – darīt jaunus, tikpat lielus grēkus, lai atbrīvotos no iepriekšējiem. Jo nepietiek vēl ar to, ka viņi, palikdami savā nepaklausībā un grēkos, pretojas Dieva baušļiem un dzīvo tādā aklumā, ka neredz un nesaprot, ko dara, bet bez bijības un grēknožēlas pārdroši un augstprātīgi dodas pretī Dieva dusmām, gribēdami paši ar saviem darbiem un nopelniem patikt Dievam. Turklāt vēl, papildus tam visam, viņi nevien nicina, bet pat vajā šo pasludinājumu par Kristu, kas mudina uz grēknožēlu un ticību; ar to pietiktu, lai viņi sev būtu uzkrāvuši mūžīgas Dieva dusmas un sodu – pat tad, ja nevienu citu grēku viņi nebūtu darījuši un būtu izpildījuši visas Bauslības prasības.

Tā nu Svētais Gars taisnīgi un pamatoti sauc par grēciniekiem un nolādētiem cilvēkiem visus, kuriem nav ticības Kristum. Jo, kur nav ticības, tur arvien seko liels daudzums citu grēku – neticīgi cilvēki nicina un ienīst Dievu, būdami nepaklausības pilni un grēkodami pret visiem pirmā galdiņa baušļiem. Kas neiepazīst Dievu Kristū, tas nespēj gaidīt no Viņa visu labo, nedz arī no sirds Viņu piesaukt un godāt Viņa Vārdu, bet pieķeras velna meliem, vajā un zaimo pareizo mācību, nocietinādamies un iespītēdamies tā, ka pat apkauno Svēto Garu; un tālāk – viņi kļūst nepaklausīgi arī otrā galdiņa baušļiem – tie nedara neviena cilvēka labā to, ko vajadzētu darīt; viņiem pietrūkst sirsnīgas mīlestības, labestības, lēnprātības, pacietības, tieksmes pēc šķīstības un taisnības; viņu sirdīs nav ne uzticības, ne patiesības – tie rīkotos gluži pretēji, ja vien nevajadzētu bīties kauna vai soda.

Redzi, tā neticībai neizbēgami seko velna pūķa aste ar visu elli. Pamatojums: tas, kurš netic Kristum, jau ir novērsies un pilnīgi nošķīries no Dieva; tādēļ viņš nevar saņemt Svēto Garu; viņam nekur nav iespējams rast labas domas, nedz sirsnīgu vēlēšanos dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, kaut arī ārēji viņš rīkojas kā liekulis un izturas tā, lai netiktu nosodīts un nopelts. Šis cilvēks dzīvo tāpat, kā nekrietna, neaudzināta saime, kura jūt naidu pret savu kungu un pilda viņa pavēles tikai tādēļ, ka tai nav citas iespējas – šāda saime paklausa kungam negribīgi, un, ja vien rodas iespēja, vairs nedara neko labu. Šie skaistie, cēlie augļi ienākas tā paša neticības koka zaros, tas ir, pie tiem, kuri negrib uzņemt un uzklausīt Kristu kā Pestītāju, ko Dievs mums ir dāvājis, lai Viņš izdeldētu mūsu grēkus un atbrīvotu mūs no Dieva dusmām.

Tā nu tu šeit redzi, kas ir pasaule, proti – nekas cits, kā liels šādu ļaunu, stūrgalvīgu ļaužu pulks, kuri negrib ticēt Kristum, nicina Dieva Vārdu, slavē un pieņem velna vilinājumus, turklāt vēl lepni spītē un pretojas visiem Dieva baušļiem. Viņi ņem sev visus Dieva dārgumus un žēlastības darbus, atlīdzinādami Viņam ar šādu nepateicību un zaimošanu, tomēr, neraugoties uz to visu, grib tikt saukti par dievbijīgiem, godājamiem, svētiem cilvēkiem – kā jūdi, kuri sita Kristu krustā un vajāja Viņa apustuļus, gribēja tikt slavēti kā tie, kuri uzcītīgi kalpojuši Dievam. Tādēļ Svētajam Garam ir jāvēršas pret pasauli ar savu soda sludināšanas amatu un ar savu dievišķo spēku un varu jāturpina šis darbs līdz pat Pastarai dienai.

Jo Svētais Gars ir sācis nosodīt pasauli nevis tādēļ, lai atkal pārtrauktu sludināšanu un ļautu sev aizbāzt muti, bet ka tajā nav nekā laba un viss, kas pasaulē atrodams, ir pakļauts Dieva dusmām un lāstam – lai kā pasaule, to dzirdēdama, dusmojas un trako. Dažus šāds Svētā Gara nosodījums var vest pie grēknožēlas un ticības, jo šis sprediķis jau ir iesācies un atskanējis, bet citus – tos, kuri negrib tikt nosodīti, tas pārliecina par viņu grēku un nolād. Jo visai miesai un asinīm ir jāsaņem un jādzird šis soda pasludinājums – vai nu tas ved pestīšanā, vai pazušanā. Un arvien paliek spēkā spriedums, kuru Kristus pavēl sludināt visai radībai: “Kas tic, tas taps pestīts, bet, kas netic, taps pazudināts.” Ar to pietiktu, runājot par Svētā Gara pasludinājuma pirmo daļu; tālāk seko otra:

Taisnību – jo Es aizeju pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit.

Pasaule tiek nosodīta ne tikai tās grēka dēļ, bet arī tādēļ, ka tā nezina, kā kļūt dievbijīgai un kas ir taisnība jeb dievbijība. Taču šeit Kristus nerunā par tādu taisnību, kāda ir pazīstama filozofiem un juristiem un kura saistīta ar laicīgo vai ķeizara likumu ievērošanu vai rīcību, kas atbilst prāta spriedumiem; Kristus runā par tādu taisnību, kura ir spēkā arī Dieva priekšā – taisnību, kuru pats Dievs sauc par taisnību. Bet kāda tad ir šī taisnība un kur tā atrodama? Kristus saka: taisnība ir tas, ka “Es aizeju pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit.” Tas skan pavisam nesaprotami, un pasaulei šķiet pat smieklīgi. Ja jau pasaulei šķita nesaprotama šī sprediķa pirmā daļa – ka šīs pasaules grēks ir neticība Kristum – , tad šie vārdi skan vēl daudz dīvaināk un nesaprotamāk: taisnība ir tikai tas, ka Kristus aiziet pie Tēva un vairs nebūs redzams.

Ko gan lai pasaule šeit saka? Tā taču tiecas pēc taisnības un grib arī Dieva priekšā tikt uzskatīta par dievbijīgu; jūdu, turku un pāvesta svētie saskata apgrēcību šajā muļķīgajā un kaitinošajā mācībā, kas mēģina apgalvot, ka visi labie darbi, svētbijība, labie nodomi, skaistā paklausība, stingrā un nopietnā dzīve, kādu dzīvo tik daudzi cilvēki, Dieva priekšā nav nekas vērtīgs. Un kādēļ Kristus tik savādi un aplami izsaka taisnības definējumu: cilvēkam jākļūst taisnam Dieva priekšā tādēļ, ka Viņš iet pie Tēva un vairs nebūs redzams? Kā tad šīs lietas sader kopā – kā cilvēks var kļūt taisns kā tāda dēļ, ko nav iespējams ne redzēt, ne sajust?

Labi, te tu dzirdi, cik pārliecinoši Kristus atzīst, ka īsta taisnība ir tikai tā, kuru Viņš sauc par taisnību, un pasaule tiek nosodīta tādēļ, ka tai šādas taisnības nav. Tas ir, itin kā Kristus sacītu: kam gan jūs tik daudz spriežat par labiem darbiem, svētu dzīvi un kā jūs domājat ar šādām lietām iemantot taisnošanu? Ja jums pietrūkst tā, ka es aizeju pie Tēva, tad visi jūsu darbi Dieva priekšā nav nekā vērti. Kaut arī jūs ar savu tiekšanos, domāšanu, studēšanu un sacerēšanu nopūlētos līdz nāvei, kaut arī jūs ar visiem saviem spēkiem un dzīvi censtos iemantot taisnību, jūs to tomēr neizdomāsit un nesapratīsit. Ir vajadzīga pavisam citāda taisnība, ne tā, kuru jūs saprotat un ar kuru tik daudz nopūlaties, iedomādamies, ka ir nepieciešams ķerties pie Bauslības darbiem – paklausīt Bauslībai un dzīvot saskaņā ar to. Tam tiešām ir tālu jāpārsniedz viss pārējais – ne cilvēku likumi un pavēles, ne kādi cilvēku darbi, bet tikai mans darbs spēj jums dāvāt taisnību; proti, to paveic tas, ka “Es aizeju pie Tēva.”

Kā tad tas notiek? Atbilde: iepriekšējā daļā esam dzirdējuši, ka visi cilvēki tiek nosodīti grēka dēļ; tas nozīmē, ka neviens no viņiem – kā jau sacīts – nepilda Bauslību jeb desmit baušļus. Jo, ja kāds tos piepildītu, tas noteikti netiktu nosodīts kā grēcinieks, un šādas paklausības jeb Bauslības piepildījuma dēļ tiktu atzīts par taisnu, – kā Sv. Pāvils Gal. 3: 21 – 22 saka: “Ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību. Bet Raksti it visu ir saslēguši grēkā…” Ja nu neviens cilvēks nespēj piepildīt Bauslību, tad arī Bauslība mums nesniedz un mūsos neieliek nekādu taisnību, ar kuru mēs varētu pastāvēt Dieva dusmu un tiesas priekšā; ja gribam nākt pie Dieva, ir jāiemanto cita, sveša taisnība, ko Dievs uzlūkotu un kas būtu Viņam tīkama.

Jo sods grēka dēļ nāk pār visu cilvēku dzīvi šeit, uz zemes, tā, ka arī svētajiem un kristiešiem nākas uzklausīt šādu spriedumu attiecībā uz vislabākajiem dzīves veidiem un darbiem, un atzīt, ka arī viņiem ir grēks, jo, ja viņu dzīve tiktu tiesāta pēc Dieva Bauslības, Viņa soģa krēsla priekšā, tā vēl arvien būtu atzīstama par netaisnu un nolādētu, – kā pravietis Dāvids, kas taču bija svēts vīrs un paveic daudz labu darbu, lūdz un saka, Ps. 143: 2: “Kungs, neej tiesā ar savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū,” un Sv. Pāvils 1. Kor. 4: 4: “Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs.” Bet, lai kristieši netiktu nolādēti – kā tas notiek ar citiem – to nosaka tikai šī atšķirība, proti, ka kristieši šo soda pasludinājumu uzņem, atzīst un izsūdz savu grēku, un meklē piedošanu Kristū, kam viņi tic. Tā viņi iemanto svešu taisnību, kas ir tikai un vienīgi Kunga Kristus īpašais darbs, spēks un nopelns, ko Viņš pats nosauc šajos vārdos: “Es aizeju pie Tēva.”

Jo Kristus vārdi: “Es aizeju pie Tēva” ietver visu mūsu pestīšanas un svētīšanas darbu, kura dēļ Dieva Dēls ir sūtīts no Debesīm un ko Viņš mūsu labā darījis, vēl arvien dara un turpinās darīt līdz pat pasaules galam, proti – Viņa ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos, visu Kristus Valstību, kas atrodama Baznīcā. Jo šī Kristus aiziešana pie Tēva nenozīmē neko citu, kā to, ka Kristus nodod sevi par upuri, izliedams savas asinis un mirdams, lai samaksātu par mūsu grēkiem. Un ar savu augšāmcelšanos Viņš uzvarējis un pakļāvis savai varai grēku, nāvi un elli; Kristus atkal dzīvs sēž pie Tēva labās rokas, no kurienes Viņš neredzamā veidā valda pār visu, kas vien ir Debesīs un virs zemes, un ar Evaņģēlija pasludinājumu sapulcina savus kristiešus, darīdams viņu pulku arvien plašāku. Un tos, kuri šādi tic, Kristus kā mūžīgs Starpnieks un Augstais Priesteris aizstāv Tēva priekšā, aizlūdz par viņiem viņos vēl palikušā vājuma un grēka dēļ. Turklāt Kristus tiem dod Svētā Gara spēku, kas ļauj uzvarēt grēku, velnu un nāvi.

Redzi, to Kristus sauc par taisnību Dieva priekšā, proti, ka Viņš aiziet pie Tēva, tas ir, cieš, mirst un ceļas augšām mūsu labā, samierinādams mūs ar Tēvu, tā, ka Kristus dēļ iemantojam žēlastību un grēku piedošanu; un tas nekādā ziņā nav mūsu darbs un nopelns, bet tas, ko paveic Viņa aiziešana pie Tēva mūsu labā. Tā ir sveša taisnība, kuras labā mēs paši neko neesam darījuši, nedz nopelnījuši, nedz arī spējam to nopelnīt. Šī taisnība mums ir dāvāta un nodota mūsu īpašumā, lai kļūtu par mūsu taisnību, ar kuru mēs esam Dievam tīkami un topam par Viņa mīļajiem bērniem un mantiniekiem.

Bet tas, ka šāda dāvāta taisnība iemājo mūsos un mēs varam par to priecāties kā par savu lielāko dārgumu, kļūst iespējams vienīgi caur ticību; jo mums šī dāvana ir jāpieņem un jāsaņem. Bet to nevar saņemt citādi, kā vien ar sirdi, kas turas pie šīs Kristus aiziešanas un nešaubīgi tic, ka Viņš ar šādu aiziešanu izcīnījis mums grēku piedošanu un pestīšanu no grēka un nāves. Jo tā nav kāda ārēja lieta, ko būtu iespējams īstenot ar cilvēku darbiem, noteikumiem vai vingrinājumiem, bet gan augsts, apslēpts dārgums, kas nav saskatāms ar acīm, nedz satverams ar mūsu sajūtām, – kā arī pats Kristus šeit saka: “Jūs mani vairs neredzēsit.” To varam saņemt tikai ticībā.

Tā nu šeit reizi par visām reizēm ir atcelts un noraidīts viss, ko pasaule nemitīgi turpina meklēt, jautāt un diskutēt, gribēdama tikt skaidrībā par to, kā cilvēks var kļūt patiesi dievbijīgs, un ikviens saka ko savu un īpašu – viens māca darīt šo, otrs citu darbu, tomēr neviens nekad nenonāk līdz patiesai dievbijībai, kaut arī būtu klausījies, mācījis un īstenojis savā dzīvē visas mācības par Bauslību un labajiem darbiem. Tādēļ visiem vajadzētu lūgt padomu šim Meistaram – Kristum un priecāties, dzirdot, ko Viņš saka; jo, ja šī pasludinājuma nebūtu, katram nāktos skriet vai līdz pasaules galam, meklējot padomu. Jo ikviens cer izdzirdēt un arī pats pasacīt vēl kaut ko, kas būtu jādara, turklāt vēl daudz augstāku un labāku, nekā mācījuši visi citi.

Bet ko Kristus saka? Viņš nesaka ne vārda par mūsu darbiem, bet atklāj mums pavisam ko citu: mūsu darbu taisnība Dieva priekšā nav derīga. Ja gribi būt dievbijīgs un taisns Dieva priekšā, tev jāiemanto kas cits, proti – kas tāds, kas nav ne tavos, ne citu cilvēku spēkos – tas, ko Kristus saka: “Es aizeju pie Tēva.” Tas nozīmē: neviens nekļūst taisns Dieva priekšā citādi, kā vien tādēļ, ka es mirstu un ceļos augšām. Vienīgi šī Kristus aiziešana panāk to, ka Dievs uzņem cilvēku savā žēlastībā un uzskata viņu par taisnu, ja viņš ar ticību turas pie Kristus.

Tādēļ šie vārdi ir uzticīgi jācenšas saprast un iegaumēt – Kristus ir neparasts Vīrs, kas ar saviem vārdiem stājas pretī visu cilvēku – it īpaši gudro un svēto – izpratnei un domām, kas, runājot par dievbijību un taisnību, nezina nekā cita, bet prot paskaidrot tikai to, ko viņi sauc par justitiam formalem, tas ir, par tikumu, kas atrodams mūsos pašos un izpaužas mūsu darbos vai paklausībā.

Tu atkal jautāsi: kam tad vajadzīga mācība par labajiem darbiem? Vai tad labie darbi nekam nav derīgi, vai nav skaisti un slavējami, ja cilvēks cenšas ievērot desmit baušļus, būt paklausīgs, godīgs, tikumīgs un patiesīgs? Atbilde: jā, protams, tas viss ir jādara un jāievēro, tā ir laba mācība un krietna dzīve, taču tai ir sava vieta; ir nepieciešams atšķirt un ievērot šīs divas mācības: pirmkārt – kā kļūt dievbijīgiem un taisniem Dieva priekšā, un otrkārt – kā un kālab jādara labi darbi. Jo, lai gan ir nepieciešams mācīt mācību par labiem darbiem, tomēr līdzās tai un visupirms (lai Evaņģēlija un ticības mācība paliktu šķīsta un nesagrozīta) ir uzcītīgi jāmāca, ka visi mūsu darbi, lai cik labi un svēti tie būtu, nav dārgums un nopelns, ar kuru mēs varētu kļūt Dievam tīkami un iemantot mūžīgo dzīvošanu; to panāk vienīgi Kristus darbs – tas, ka Viņš aiziet pie Tēva, nopelnīdams mums šīs lietas, dāvādams un piešķirdams mums savu taisnību, nevainību un nopelnu; tā Viņš mūsos sāk radīt tādu Valstību, ka mēs, kas Viņam ticam, Viņa spēkā un Garā tiekam atpestīti no grēkiem un nāves, lai kopā ar Viņu dzīvotu mūžīgi. Tā nav tāda taisnība, kas pastāv tikai šeit, uz zemes, un vēlāk izbeidzas, bet gan jauna taisnība, kas pastāv mūžīgi – nākamajā dzīvē, pie Dieva – tāpat, kā Kristus mūžīgi dzīvo un valda Debesu augstībā.

Tādēļ es daudzkārt esmu sacījis, ka, lai pareizi runātu un spriestu par šīm lietām, ir jāpamana atšķirība starp labu, dievbijīgu vīru (kā filozofi saka, bonum virum) un kristieti. Mēs sakām, ka ir labi un slavējami būt dievbijīgam vīram – uz zemes nav nekā godājamāka, un arī tā ir Dieva dāvana, tāpat, kā Saule un Mēness, graudi un vīns, tāpat, kā visa radība; tomēr nav pieļaujams, ka tik atšķirīgas lietas tiktu sapludinātas un sajauktas kopā, tādēļ ir jāļauj, lai dievbijīgais vīrs saņem savu godu un slavu pasaules priekšā, un jāsaka: dievbijīgs vīrs gan ir krietns un lielisks cilvēks uz šīs zemes, taču tas vēl nenozīmē, ka viņš būtu kristietis. Jo arī turks vai pagāns var būt dievbijīgs vīrs; senlaikos daži no šādiem vīriem bija plaši pazīstami. Un citādi jau arī nevar būt – visu daudzo ļauno ļaužu vidū laiku pa laikam ir jāatrodas arī kādam dievbijīgam cilvēkam. Taču, lai cik dievbijīgs viņš būtu, tāds cilvēks ar visu savu dievbijību vēl joprojām ir Ādama bērns, tas ir, pasaulīgs cilvēks, kas pakļauts grēkam un nāvei.

Bet, ja tu meklē kristieti, tev jāraugās augstāk; jo kristietis ir citāds cilvēks – viņš vairs nav saucams par Ādama bērnu, viņam nav tēva un mātes uz šīs zemes; kristietis ir Dieva bērns, Debesu Valstības mantinieks. Bet kristieša vārdā viņš tiek saukts tādēļ, ka ar sirdi turas pie Pestītāja Kristus, kas aizgājis pie Tēva, uzkāpdams Debesīs; kristietis tic, ka Kristus dēļ un caur Kristu ir iemantojis Dieva žēlastību, mūžīgu pestīšanu un dzīvību. Tas nav izcīnāms, satverams, iemantojams un iemācāms ar mūsu dzīvi, tikumiem un darbiem, kuru dēļ šeit, uz zemes, tiekam saukti par dievbijīgiem ļaudīm, nedz arī ar Bauslības un desmit baušļu ievērošanas taisnību, kas gan – kā jau iepriekš sacīts – arī ir vajadzīgas lietas, kurām jābūt atrodamām ikviena kristieša dzīvē. Tomēr tas viss vēl nesasniedz šo galveno lietu un taisnību, par kuru Kristus šeit runā un kas šajā Evaņģēlija vietā tiek nosaukta par taisnību.

Jo, ja arī cilvēks visu savu mūžu ir vingrinājies visos šajos labajos darbos un darījis visu, ko spējis, tomēr viņš nekādi nevar būt pārliecināts, ka tas viss Dievam patīk un ka Dievs viņam patiesi ir žēlīgs; Tā viņa sirds ar visu šo krietno dzīvi tomēr joprojām paliek nedroša un šaubu pilna. Pieredzējušām sirdsapziņām to visu nākas atzīt un apliecināt; mūki paši savās grāmatās sniedz šādu liecību, atklāti mācīdami, ka šaubām ir jāpaliek un jāsaglabājas, jo cilvēks nevarot zināt, vai viņš ir uzņemts Dieva žēlastībā, un esot liela pārdrošība lepoties un apgalvot, ka tas jau ir noticis.

No tā visa nākas secināt: ja cilvēks ir šādu šaubu varā, viņa sirds neprot pareizi izturēties pret Dievu; viņš nespēj ar visu sirdi pievērsties Dievam un Viņu no sirds piesaukt; šāds cilvēks ir bikls un bēg no Dieva, tā, ka galu galā iekrīt izmisumā un sāk ienīst Dievu. Jo, kad pienāk īstais cīņas laiks un cilvēkam jāstājas Dieva tiesas priekšā, viņš jūt un redz, ka ar saviem darbiem un dzīvi nevar pastāvēt Dieva dusmības priekšā, bet nogrimst elles bezdibenī līdz ar visu, kas viņā ir labs.

Lai pastāvētu šādās grūtībās un spētu tās pārvarēt, nekrītot izmisumā, mums vajadzīgs cits pamats, nevis mūsu pašu jeb Bauslības taisnība, proti – mums nepieciešama šī mūžīgā Kristus taisnība, kas ir pie Tēva labās rokas – tādā vietā, kur to neapdraud ne velns, ne Dieva tiesas apsūdzība. Ar mani velns var tikt galā, kad vien vēlas; tiklīdz viņš man rāda Dieva tiesu un dusmību, visa mana dzīve un darbi tiek aizpūsti projām, gluži kā sīka pūciņa vēja brāzmā. Bet, kad es velnam norādu nevis uz sevi un saviem darbiem, bet uz savu Kungu Kristu, kas sēž pie Tēva labās rokas un dāvā man savu taisnību, jo tieši tādēļ Viņš ir aizgājis pie Tēva, – tad velnam ir jāatkāpjas; šo taisnību viņš nevar sagraut, jā, tai viņš neuzdrīkstas uzbrukt.

Tādēļ Kristus rīkojas kā uzticams, dievbijīgs Pestītājs – Viņš atņem visiem cilvēkiem šādas rūpes un uzņemas tās pats, pamatodams mūsu taisnību tikai savā aiziešanā pie Tēva – lai mēs zinātu, kur rast drošu patvērumu pret visiem velna un viņa elles vārtu uzbrukumiem. Jo, ja mums būtu jāpaliek pie saviem darbiem vai cienīguma, domājot par to, vai esam pietiekami nožēlojuši grēkus un paveikuši pietiekami daudz labu darbu, tad mūsu sirdis nekad nerastu mieru un galu galā nespētu pastāvēt.

No tā visa redzam, cik neganta un nolādēta ir bijusi mūku un visas pāvestības mācība, ar kuru tie maldinājuši visu pasauli. Viņi ne tikai nav mācījuši ne vārda par Kristu un ticību, bet arī nekaunīgi apgalvojuši, ka viņu mūka kārta esot daudz augstāka, cēlāka, pilnīgāka, nekā vienkārša kristieša kārta; to dzirdot, ikvienam kristietim vajadzētu just šausmas un riebumu. Jo, lai kā tiktu cildināta cilvēka dzīve un dievbijīgu jaunavu šķīstība, vientuļnieku tikumība un miesas mocīšana, kā arī izcilu, krietnu, dievbijīgu kungu un valdnieku lieliskie darbi un tikumi līdz ar visu, ko vēl varētu ieraudzīt pie dievbijīgiem ļaudīm, – tomēr tas viss nekādi nav pielīdzināms kristietim, tas ir, cilvēkam, kuram ir šis Kungs, kas sēž pie Tēva labās rokas, un Viņa taisnība. Mēs labprāt ļautu, lai arī šie darbi un tikumi saglabā savu vērtību un tiek slavēti kā brīnišķīgas dāvanas; taču kristietis ir cildināms un vērtējams augstāk par visām šīm lietām – kā Kungs, kas iemantojis šo mūžīgo dārgumu un mantojumu Debesu Valstībā, pie Dieva labās rokas un pie Kristus, sava Brāļa.

Kas šīs lietas saprot un spēj izšķirt, tās prot pareizi mācīt un spriest arī par visu dzīvi, pareizi izturēties pret visām lietām un sargāties no visiem maldiem; jo viņš visu izvērtē atbildi tam likumam un mērauklai, kuru Kristus šeit māca, proti – ka kristieša taisnība nav tāda taisnība, kura būtu izaugusi mūsos pašos, kā viss, kas saucams par Bauslības jeb cilvēku taisnību, bet ir dievišķa, debesu lieta, kas atrodas ārpus mums un augstāk par mums.

Tādēļ, ja kāds nāk un grib tevi piemuļķot, gari pļāpādams un darīdams tavu acu priekšā brīnumus, lai pārsteigtu ar lielu, īpašu svētumu un pamācīdams sekot viena vai otra liela svētā piemēram, it kā tādā veidā varētu patikt Dievam vai kļūt par kristieti, – tu vari iebilst un sacīt: mīļais, tas viss ir labi; arī es gribu būt dievbijīgs un rīkoties saskaņā ar Dieva baušļiem, sargāties no grēkiem utt.; taču tev neklātos man mācīt, ka ar šādiem darbiem kļūšu par kristieti vai sasniegšu kaut ko vairāk un kaut ko augstāku. Arī šie svētie nav kļuvuši kristieši, ilgi gavēdami, darīdami labus darbus un panesdami ciešanas. Tas būtu apvainojums manam mīļajam Kungam Kristum, ja Viņš būtu veltīgi aizgājis pie Tēva un cilvēku darbi izrādītos līdzvērtīgi šim Viņa darbam. Es gribu saukt sevi par kristieti – kā Viņš pats mani ir mācījis un kā jādara arī visiem svētajiem, ja tie grib pastāvēt Dieva priekšā – tādēļ, ka turos pie sava Pestītāja un, kā Sv. Pāvils Fil. 3: 9 saka, atrodos Viņā, negūdams savu taisnību no Bauslības, bet no Viņa. Tā ir taisnība, ko Viņš, aiziedams pie Tēva, ir izcīnījis manā labā, uzvarēdams manu grēku un nāvi; šo taisnību Viņš man sludina un dāvā caur Evaņģēlija pasludinājumu. Ja tev tā ir, dari labus darbus, cik vien spēj, tikai raugies, lai tas notiktu atbilstoši Dieva baušļiem. Citādi tu neko labu nevarēsi paveikt; jo tad tu vēl esi neticībā un neesi iepazinis, nedz iemantojis Kristu, tādēļ joprojām paliec grēka varā līdz ar visu, ko tu dari – kā esam dzirdējuši sprediķa pirmajā daļā.

Redzi, tādā veidā un tādiem vārdiem Kristus runā par taisnību, kuru arī Viņš uzskata par taisnību. Tā nav ārēja lieta, kas saistīta ar cilvēka dzīvi uz zemes, bet neaptverama un šajā dzīvē neredzama lieta. Šī taisnība nav atrodama uz zemes, tā nemājo mūsos, cilvēkos, nedz arī iegūstama ar cilvēku palīdzību, bet ir jauna, Debesu taisnība, ko Kristus radījis un iedibinājis ar savu miršanu un augšāmcelšanos, un ko mēs tagad varam satvert ticībā (jo mēs to vēl neredzam). Šī taisnība atklāsies jaunā, neiznīcīgā dzīvē, kur Viņš valdīs jaunā, Debesu godībā.

Jo šī taisnība nemaina šīs zemes dzīvi, kura joprojām ir grēka un nāves samaitāta, tā, ka galu galā tiek pakļauta iznīcībai. Tādēļ Dieva Dēls no Debesīm ir iedibinājis tādu Valstību, kas nav saistīta ar ārējām, pasaulīgām lietām un kārtību – kā jūdi un apustuļi maldīgi iedomājās, iztēlodamies Kristus Valstību – , nedz arī ar necilo, nožēlojamo šīs dzīves taisnību, kas pārvērš un atjauno visu cilvēka dabu, tā, lai tajā vairs nebūtu ne grēka, ne nāves, bet tikai pilnīgs Dieva darbs un dievišķa dzīve. Tas ir darbs, kuru Kristus iesācis ar šo aiziešanu pie Tēva un pats jau pilnīgi pabeidzis, turklāt jau šajā dzīvē ar Evaņģēlija pasludinājuma un Svētā Gara darbības palīdzību arvien turpina mācīt ticīgo sirdīm; tas turpinās līdz pat Pastarai dienai. Bet nākamā dzīvē tas mūsos atklāsies un kļūs redzams pilnīgā veidā.

To Kristus grib pateikt, sacīdams: “Es aizeju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsit.” Viņš saka: es nerunāju par šo laicīgo dzīvi uz zemes, kas ar savu samaitāto dabu nevar būt brīva no grēka un nāves; tādēļ šajā dzīvē pilnīga taisnība un dzīvība nav iespējama. Un manai Valstībai nav jāiekļaujas šajā iznīcīgajā dzīvē – visam ir jākļūst citādam; ir jānotiek tā, ka jūs mani vairs neredzēsit – es mūžīgi valdīšu ārpus šīm miesīgajām, redzamajām lietām, un arī jūs vadīšu turp, kur būs tikai jauna, pilnīga taisnība un dzīvība. To es tagad sāku īstenot kristiešu vidū ar Svētā Gara pasludinājumu un darbu palīdzību.

Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.

Divās iepriekšējās daļās Kristus ir runājis par mācību un īsi izteicis visu Evaņģēlija kopsavilkumu: pirmkārt, ka viss, kas ir cilvēka dabā, spēkos, darbos un dzīvē, ir grēks, ja vien cilvēks netic Kristum. Otrkārt, ka tiekam taisnoti, tas ir, atpestīti no grēkiem un nāves, iemantojam Dieva labvēlību un mūžīgo dzīvību tikai tādēļ, ka Kristus aiziet pie Tēva. Nu seko trešā lieta – šeit redzam, kā pasaule izturas pret šādu pasludinājumu un kā Svētais Gars, savukārt, šajā sludināšanā turpina savu darbu.

Par to Kristus saka: Svētais Gars liks pasaulei izprast arī tiesu. Mūsu ausīm gan šie vārdi šķiet savādi un grūti saprotami, jo neesam pazīstami ar ebreju valodu, kurā vārds “tiesa” nenozīmē neko citu, kā to, ka tiks izspriests, kura no divām strīdā iesaistītām pusēm ir taisnība, kurai – nē. Šī izpratne vārdā “tiesa” ietver arī abas ar tiesu saistītās un spriedumu noteicošās lietas, proti – žēlastību un dusmību jeb palīdzību un sodu. Nevainīgais tiek attaisnots un viņam tiek palīdzēts īstenot viņa tiesības; turpretī vainīgais tiek nolādēts un sodīts. Tomēr visbiežāk pēdējam tiek pasludināts tiesas spriedums, proti – spriedums, kas nolād un nosaka soda izpildes kārtību.

Tieši tādā veidā Kristus šeit runā par tiesu, gribēdams parādīt, ka tad, kad Svētais Gars mācīs pasaulei šīs sava pasludinājuma divas daļas, likdams tai izprast grēku un taisnību, pasaule to neuzņems un negribēs tikt nosodīta. Tā neatzīs, ka ir grēka varā un ka tai trūkst taisnības, turklāt arī piedāvātā Kristus taisnība pasaulei būs vienaldzīga. Pasaule pretosies šādai mācībai un Svētā Gara nosodījumam, sāks to vajāt un nolādēt, turklāt apgalvo un uzskata, ka dara pareizi un tai nav jāpacieš šāds pasludinājums, kas noniecina pasaules gudrību, taisnību utt. – visu, ko tā uzskata par Dieva dāvanām un kalpošanu Dievam. Tam pasaule pretojas ar visiem saviem spēkiem. Tādēļ Svētajam Garam ir jāturpina soda pasludinājums – šādas tiesas dēļ, pasludinot soda spriedumu un sakot, ka pēc šī sprieduma pasaule ir nolādēta līdz ar savu valdnieku un galvu – velnu.

Te nu sākas strīds, un viena tiesa stājas pretī otrai. Jo arī pasaule izsaka savu spriedumu un apliecina savu gudrību, nicinādama nevien šo mācību – tādēļ, ka tā nenāk no pasaules gudrības, nedz no dižu, pasaulē godātu cilvēku prātiem, bet atskan no nabadzīgu, necilu ļaužu mutēm – , bet atdarīdama savu muti un sacīdama: man šie vārdi nešķiet nekā vērti – daži ubagi, garām iedami, runā pretī likumīgajai varai, gribēdami noliegt un atspēkot visu, ko iepriekš ikviens ir zinājis un ievērojis, jā, to, ko pats Dievs bija iedibinājis! Pasaule nolād, izraida un padzen gan šo mācību, gan sludinātājus; tā iet vēl tālāk un cenšas tiem aizbāzt muti ar savas varas draudiem un bardzību, ķerdamās arī pie zobena. Pasaule vienkārši grib, lai tās maldi un elkdievība paliktu neapdraudēti un nenosodīti, jā, tā vēlas, lai šādas lietas tiktu uzskatītas par gudrību un svētumu, uzturētas spēkā un aizstāvētas pret Dievu un Kristu, turpretī Evaņģēlija pasludinājums tiktu apklusināts un iznīcināts.

Turpretī Kristus saka, ka Svētajam Garam jāspriež augstākā tiesa un jānosoda šis pasaules spriedums līdz pat Pastarai dienai. Tādēļ kristieši tiek iedzīti stūrī, un viņiem neizbēgami jāpieredz krusts un vajāšanas. Jo, tā kā Kristus Valstība nav no šīs pasaules, bet ir garīga un šeit, uz zemes vēl nav redzama, pasaule ar visu savu spēku un varu, kas tai šeit, uz zemes pieder, vēršas pret kristiešiem – tā viņus nolād, vajā, moka, slepkavo un nonāvē ar zobenu, uguni vai ūdeni – kā vien spēj. Turklāt pasauli vēl vairāk sakūda un stiprina velna iedvestās niknās dusmas un naids pret Kristu; jo velns tiecas un ilgojas pēc tā, lai kristietība tiktu pilnīgi iznīcināta. Tādēļ, redzot šādu negantību, visas kristiešu vajāšanas un slepkavošanu, kas tiek sarīkotas šī Svētā Gara pasludinājuma apliecināšanas un sludināšanas dēļ, pasaulei un arī pašiem kristiešiem šķiet, ka Baznīcai būs pilnīgi jāiet bojā.

Tā nu Kristus šajos vārdos vispirms sniedz pravietojumu par to, kā šis pasludinājums tiks uzņemts pasaulē un kas šīs vēsts dēļ notiks ar apustuļiem, proti – ka pasaule nevien nicinās viņus kā cilvēkus, kas nāk, būdami bez kādas likumīgas varas un pavēles, un atnesdami jaunu mācību, kas pretojas Dieva iedibinātajai likumīgajai varai, priesterībai un mācītāja amatam, turklāt nosoda un nopeļ visus pasaules darbus kā tādus, kam Dieva priekšā nav nekādas nozīmes. Bet, tā kā apustuļi grib turpināt savu sludināšanu un nerimstas nosodīt pasauli, tiem savukārt, nākas saņemt pasaules spriedumu un pieredzēt smagas sekas – pasaule vēršas pret viņiem kā pret cilvēkiem, kuri nav Dieva sūtīti un nesludina Dieva Vārdu, bet nāk kā velna vēstneši, Dieva zaimotāji, kā nepaklausīgie, kuri pretojas Dieva Bauslībai, Dieva tautai un tās dievkalpojumam; pasaule atzīst un pasludina, ka viņi ir pelnījuši nāvi – šādiem ļaudīm nedrīkst ļaut dzīvot, – kā arī jūdi (Ap.d.22:22) kliedza, apsūdzēdami Sv. Pāvilu: “Nost tādu no zemes virsas! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!” Un Ap.d.21:28 tiek minēts iemesls: “Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu.”

Otrkārt, Kristus sniedz apustuļiem mierinājumu, kas viņiem palīdz turēties pretī pasaules tiesai un vajāšanām; mācekļiem jāzina, ka Kristus rūpēsies par šo pasludinājumu un ar savu dievišķo spēku uzturēs savu Baznīcu, kad tai būs jāsastopas ar pasaules un velna dusmām un trakošanu, tā, ka velnam līdz ar visu viņa valstību nāksies piekāpties Kristum, kas velnu ir uzvarējis – ienaidnieks, cīnīdamies pret Kristus Baznīcu, nevarēs panākt to, pēc kā viņš kāro savās negantajās, mežonīgajās dusmās un naidā. Tādēļ, lai gan kristiešiem šī pasludinājuma dēļ jāstājas pretī velnam un pasaulei, tomēr šim Vārdam ir jāpaliek nesatricināmam un galu galā jāuzvar, atklājot pasaulei to, cik netaisns ir tās spriedums, kas vēršas pret Evaņģēliju, tā, ka šī pasludinājuma pretiniekiem pašiem nāksies kaunēties un atzīt, ka viņi ir rīkojušies netaisni, nolādēdami un vajādami Evaņģēliju – gluži kā Kristus ciešanu laikā Viņa tiesnešiem, jā arī Viņa nodevējam nācās apliecināt Viņa nevainīgumu. Viņš arī norāda, kādēļ tam tā jānotiek: šis Ķēniņš. Kristus, aiziedams pie Tēva, jau ir uzvarējis gan pasauli, gan velnu, un to Viņš arī liek sludināt: Kristus ir visu lietu Kungs, un Viņam ir vara pār visiem pretiniekiem – Viņš var tos nolādēt un sodīt, iemetot mūžīgā elles ugunī, kopā ar velnu un viņa eņģeļiem.

To atklāj Kristus vārdi, kas saka, ka šis sods skars pasauli, kura vajā Evaņģēliju, un galu galā Kristus uzveiks pasaules spriedumu un lāstu, tā, ka pati pasaule kritīs lāsta un kauna varā; un tas sagaida nevien pasauli, bet arī tās dievu – pašu velnu, kas sakūda pasauli pret Kristu. Jo velns – Kristus saka – jau ir saņēmis savu spriedumu; pazudinošais spriedums viņam jau ir pasludināts. Vēl jāgaida tikai soda izpilde – tas laiks, kad velns pilnā mērā saņems savu sodu mūžīgā elles ugunī; tas ir tāpat, kā notiek ar zagli vai slepkavu, ko tiesnesis ir notiesājis; dusmība un tiesa jau ir nākusi pār viņu, un viņš ir nolemts nāvei – viņam tikai vēl jāsagaida un jāsaņem piespriestais sods.

Tātad šī tiesa tiek spriesta ar Kunga Kristus varu un spēku; Viņš sēž pie Tēva labās rokas, tomēr Viņa spriedums ar sludināšanas amata palīdzību tiek atklāti pavēstīts visā pasaulē, apliecinot, ka pasaules valdnieks līdz ar visiem saviem sekotājiem jau ir nolemts pazušanai un cīņā pret Kristu neko nespēs panākt. Velnam nākas pieļaut, ka Kungs Kristus ir un paliek Kungs, pie kura kājām velnam būs jāpaliek mūžīgi, un Kristus samīs viņa galvu. To Viņš liek sludināt visā pasaulē; kas negrib ticēt šim Kungam, tas līdz ar velnu tiks pazudināts, lai cik liels, varens, izglītots vai svēts viņš būtu, un neatkarīgi no tā, ar kādu pamatojumu viņš uzdrīkstas nolādēt vai apspiest un iznīcināt šo mācību – vienalga, vai viņš būtu Romas un turku ķeizars, ķēniņš vai kungs, kas ir pārāks par visiem citiem kungiem.

Un, lai gan tagad pasaule pārgalvīgi neievēro spriedumu, kas jau ir pasludināts velnam un visiem viņa locekļiem, kaut arī tā par šo spriedumu zobojas, jo ar savām acīm vēl neredz to piepildāmies – tieši tāpat, kā pasaule atstāj neievērotu arī pirmo un otro šī pasludinājuma daļu – , arī Kristus ļauj, lai pasaule Viņu vēl joprojām pārgalvīgi nicina; tomēr Viņš parāda velnam un pasaulei, ka Viņš ir Kungs, kas spēj pārtraukt un sodīt velna dusmas un trakošanu, satriekt visus ienaidniekus – kā Psalms 110: 1 par Viņu saka – tiekāms Viņš liks visus ienaidniekus par pameslu savām kājām. Jo cirvis jau ir pielikts kokam pie saknēm, velnam jau ir apmestas ķēdes un virves, ar kurām viņš – kā sacīts 2. Pēt. 2: 4 – ir sasaistīts, lai tiktu nomests pazemes tumšajās bedrēs, elles ugunī. Tam nespēj ticēt neviens cits, kā tikai kristieši, kuri uzskata sava Kunga Vārdu par patiesību, pazīst Viņa spēku un Viņa Valstību un rod mierinājumu savā Kungā un Ķēniņā. Pārējie nesaņems nekādu citu algu, kā to, ko līdz ar savu kungu velnu ir meklējuši – tie nogrims elles tumšajā bezdibenī, kur viņi tiks nogrūsti un pazudināti tādēļ, ka ir plosījušies un vajājuši kristiešus. Tā ir šīsdienas Evaņģēlija pirmā daļa, kas runā par Kristus Valstību un Svētā Gara pasludinājumu pasaulē. Tālāk seko

II

Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā.

Arī šī daļa pieder apsolījumam par Svēto Garu, kas paveiks savu darbu kristiešu vidū. Taču Kristus pārtrauc šo stāstījumu, tiklīdz ir iesācis runāt par mācību, un tikai pavisam īsi norādījis, kas jāsludina Svētajam Garam. Kristus saka mācekļiem, ka Svētais Gars nāks un pats sniegs viņiem šo mācību, tā, ka viņi to labi sapratīs, pieredzēdami Svētā Gara darbus. Jo tagad – Kristus grib sacīt – nav tik daudz laika, lai plaši aplūkotu mācību. Kristum ir jāsniedz mācekļiem pēdējais Vakarēdiens un mierinājums pirms aiziešanas. Turklāt arī tad, ja Viņš vēl ilgi paliktu savu mācekļu vidū un varētu runāt par šīm lietām gari un plaši, tomēr mācekļi vēl nav gatavi to visu uzņemt un pareizi saprast, kam jānotiek nākamajā Valstībā. Jo viņi vēl ir pārāk dziļi nogrimuši domās par ārēju, ar acīm saskatāmu ķēniņvalsti un pasaulīgu godību, tā, ka viņu sirdīm vēl joprojām nav pieņemams tas, ko Kristus tiem saka par savu garīgo Valstību un amatu, ko Viņš pildīs ar Svētā Gara starpniecību. Jo mācekļi nespēj domāt citādi, kā vien: kad Kristus kļūs par ķēniņu, Viņš pats būs pie mums un vai nu ar savu pasludinājumu un brīnumu darbiem panāks, lai pasaule Viņam labprāt paklausītu un uzņemtu Viņu kā savu Kungu, vai arī – ja pasaule ar labu negribēs paklausīt – Viņš to pakļaus ar ārējas varas un soda palīdzību. Bet, ja jānotiek tā, kā Kristus tikko ir sacījis – ka Viņš aizies un vairs nebūs redzams, tas ir, nomirs –, tad taču vairs nav cerību, ka Viņš varētu kļūt par Ķēniņu un paveikt tik lielas lietas. Tā nu mācekļi līdz pat Kristus augšāmcelšanās dienai paliek pavisam satriekti, nesaprazdami, ko Viņš tiem iepriekš sacījis; viņi jūt tikai posta, bēdu un pasaules vajāšanu iesākumu, ko Kungs Kristus šai vietā viņiem pasludinājis.

To izsaka šie Kristus vārdi: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest.” Jums vēl būs pārāk grūti saprast to, kas par šīm lietām sacīts un vēl būtu sakāms; jo tas viss ir pretrunā ar jūsu domām un cerībām. Ja jūs to saprastu, tad jūsu sirdis iemantotu mierinājumu un prieku – kā Viņš iepriekš ir sacījis: “Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva,” Jņ. 14: 28. Bet tagad tas, ko es jums saku kā mierinājumu, stāstīdams par savu apskaidrošanu, debesbraukšanu un brīnišķīgo Valstību, ko es iesāku celt caur jums, liek jums just tikai bailes un skumjas. Jūs tiešām vēl nespējat saprast šādu vēsti, tādēļ – Kristus saka – man tā jāpatur pie sevis līdz tam laikam, kad tas, par ko tikko runāju, jau būs iesācies, un Svētais Gars nāks pie jums; šis Gars pats jūs mācīs un novērsīs no jūsu tagadējām maldīgajām domām un neizpratnes, lai vadītu visā patiesībā un īstā, pareizā atziņā.

Jo tas – Kristus saka – būs Svētā Gara amats. Gars cels mani godā, tas ir, dos jums atklāsmi un liecību par mani, apliecinādams, ka es, pēc savām ciešanām un nāves paaugstināts godībā un sēdies pie Tēva labās rokas, esmu Kungs, kas valda pār visu un pasludinu visai pasaulei, ka tāds ir bijis mana Tēva padoms. Tādēļ arī Svētais Gars tiek sūtīts, lai visa pasaule atzītu mani par šādu Kungu un tiktu vesta manā Valstībā. Kad tas viss notiks – kad es tikšu ņemts projām no jums, pie jums nāks Svētais Gars; tas pats jūs mācīs – pavisam citādā veidā, nekā jūs tagad domājat un saprotat; jūs paši pieredzēsit visu, ko es jums tikko sacīju – es gan vēl daudz varētu sacīt, lai to vēl sīkāk izklāstītu un paskaidrotu… Tieši šo pašu domu Kristus izsaka arī nodaļas beigās – vārdos, kurus lasīsim nākamajā svētdienā: “To Es jums līdzībās esmu runājis,” tas ir, viss, ko līdz šim esmu jums sacījis par savām ciešanām un augšāmcelšanos, kā arī par jūsu ciešanām un to, kā jums piederas lūgt Tēvu manā Vārdā – tās visas jums tagad vēl ir svešādas, mīklainas, aizplīvurotas runas, kas jūs vēl nevarat saprast. Taču nāks laiks, kad es vairs nerunāšu ar jums līdzībās, bet pavisam skaidri stāstīšu par savu Tēvu, proti – kad būšu uzkāpis Debesīs un sūtīšu jums Svēto Garu. Tad jūs sapratīsit visu, ko esmu jums sūtījis – to, kas tagad jums šķiet esam tikai līdzības. Tāda ir šo vārdu: “Vēl daudz kas Man jums sakāms” vienkāršā un īstā nozīme.

Taču mūsu pāvesta piekritēji līdz šim – un arī vēl tagad – ir grozījuši un skaidrojuši šos vārdus pēc sava prāta, gribēdami apstiprināt savas blēņas un izmantot tos kā pamatojumu, lai sauktu un apgalvotu: esot jātic vēl daudz kam vairāk, ne tikai tam, ko māca Evaņģēlijs un Raksti, proti – arī tam, ko teikuši un noteikuši koncili un tevi. Jo Kristus šeit esot apsolījis, ka Svētais Gars teiks daudz vairāk, nekā ir sacījis Kristus, un “vadīs visā patiesībā”. Itin kā mācekļi būtu labi sapratuši to, ko Kristus viņiem šeit saka; taču viņi ar savu neticību Kristus ciešanu un augšāmcelšanās laikā pierāda gluži pretējo. Vai varbūt Kristus vārdi viņiem tolaik būtu bijuši tik viegli saprotami, ka Svētā Gara palīdzība nemaz nebija vajadzīga? Bet ir taču tā, ka līdz pat šai dienai neviens pāvesta sekotājs neko no tā visa nav sapratis – par to es pats esmu pārliecinājies. Jo arī es esmu mācījies viņu zinības un prasmes; bet viņi ar visu savu lielo grāmatu rakstīšanu pavisam skaidri parāda, ka nekas no šiem Kristus vārdiem viņiem nav saprotams. Tādēļ ir nepieciešams atbildēt uz šo nejēgu iebildumiem, lai atspēkotu viņu sagudrotās melīgās pasakas.

Pirmkārt, tu šeit dzirdi, ka Kristus saka: “Vēl daudz kas Man jums sakāms.” Kas ir šie “Jūs”? Jeb – ar ko Kristus runā? Nav šaubu, ka Viņš uzrunā tos pašus apustuļus, kuriem šeit teikti vārdi: “Jūs to tagad vēl nespējat nest” un “Svētais Gars jūs vadīs visā patiesībā.” Tādēļ, ja jau Kristus nav melojis, Viņa Vārdam ir bijis jāpiepildās tai laikā, kad ir nācis Svētais Gars, kam Kristus mācekļos un caur viņiem bijis jāpaveic viss, par ko Kristus šeit runā, un jāvada viņi visā patiesībā. Kā tad varētu secināt, ka Kristus saviem apustuļiem nav pateicis visu, tāpat arī Svētais Gars vēl daudz ko viņiem nav atklājis, bet atstājis nepateiktas svarīgas lietas, kuras tagad jāmāca un jālemj konciliem? Arī sekojot viņu apgalvojumiem, ir jāsecina gluži pretējais – ka Svētais Gars apustuļiem ir atklājis visu. Un pats Kristus liek saprast, ka Svētais Gars izskaidros apustuļiem visas lietas, un ar viņu starpniecību visā pasaulē kļūs zināma Svētā Gara mācība. Kādēļ tad pāvesta sekotāji ākstās, apgalvodami, ka tas, kas kristiešiem jāzina, jātic un jādara, tikšot teikts, mācīts un nolemts tikai pēc apustuļu laika, tuvojoties pasaules galam?

Tāpat arī – ja mums par patiesību (par jaunu Svētā Gara atklāsmi) jāuzskata tas, ko koncili jau pēc apustuļu laika beigām ir mācījuši un noteikuši, tad jau paši apustuļi nav nonākuši līdz patiesībai; un vēl jo mazāk tie, kuriem viņi ir sludinājuši. Tad jau iznāk, ka Kristus ir pievīlis gan apustuļus, gan visu savu Baznīcu, apsolīdams: “Svētais Gars jūs vadīs visā patiesībā”!

Otrkārt, Kristus saka pavisam skaidri: “Vēl daudz kas Man jums sakāms.” Viņš taču nav teicis: man būtu jāsaka jums pavisam kas cits, un; Svētais Gars jums mācīs un skaidros ko citu, nekā es esmu sacījis! Šādas piebildes Kristus vārdiem pieraksta paši pāvesta sekotāji, sagrozīdami vārdus un norādīdami, ka multa nozīmē “daudz”, alia – “citas lietas”. Mēs gan labprāt ļaujam, lai viņi pievērš uzmanību vārdam multa – ja vien viņiem būtu dota Svētā Gara žēlastība, lai varētu mācīt daudz; bet, ja viņi līdz ar šo vārdu grib iegūt arī varu mācīt kādas citas lietas – tas gan nav pieļaujams. Viņi vēl nekaunīgi apgalvo, ka Baznīca, Svētā Gara iedvesmota, jau pēc apustuļu laika ir iedibinājusi un pavēlējusi daudzas lietas, kuras tāpat esot nepieciešams ievērot. Tāds esot, piemēram, artikuls par vienu Sakramenta daļu, tāpat arī priestera laulības aizliegums un citas līdzīgas lietas. Šādi tiek mācīts nevis kas vairāk, bet pilnīgi kas cits, jā, pilnīgi pretējs skaidrajai Kristus pavēlei un Viņa iedibinātajai kārtībai, kas arī viņiem pašiem jāatzīst par pareizu. Un tomēr, ja kāds, sekodams Kristus pavēlei, rīkojas pret viņu likumiem, tā tiek saukta par ķecerību un netaisnību; jo Baznīca – viņi saka – ir iedibinājusi citādu kārtību. Tu jautāsi: uz kāda pamata? Viņi atbild: Kristus saka: “Vēl daudz kas man jums sakāms,” – jā, laikam gan Viņam varētu būt sakāms kas tāds, kas ir pretrunā ar Viņa paša Vārdu un pavēli!

Patiesi, tā gan būtu teicama Baznīca, kas pati piesavinātos varu (kā to dara pretkristīgā pāvesta baznīca) darīt visu, ko vien vēlas – arī mācīt pretēji Kristus pavēlēm un mainīt Viņa iedibināto kārtību, un vēlāk pamatot šādu rīcību ar paša Kristus vārdiem: “Vēl daudz kas man jums sakāms”, lai gan Kristus pavisam skaidri runā par Svēto Garu un norāda mērķi un mēru Svētā Gara darbam, proti – Svētais Gars cels Kristu godā un runās nevis pats no sevis, bet ņems un sludinās no tā, kas ir Kristus Vārds un pavēle. Tādēļ to ļaužu pulkam, kas māca citādi, ir jābūt nākušam nevis no Svētā Gara, nedz arī no Kristus Baznīcas, bet jāpieder nekrietnā velna sekotāju bariem.

Jo kristīgā Baznīca un Svētais Gars paliek tikai pie tā, ko ir teicis un pavēlējis Kristus, paskaidrojot to plašāk un sīkāk, taču nepārvēršot par kaut ko citu. Jo “sacīt daudz” nozīmē runāt par kādu lietu vairākos veidos, tomēr nepārtraucot mācīt to pašu vienu lietu. Tā evaņģēlists Jānis ir rakstījis vēl daudz vairāk, nekā Kristus šeit sacījis, un tomēr arvien paliek pie tā paša – viņš atkal un atkal māca par Kristus Personu, amatu un Valstību, par ko runā arī pats Kristus, arvien norādīdams uz Dieva Jēru, kas atrodas visas šīs mācības centrā. Tāpat arī Sv. Pāvils vēstulēs romiešiem un galatiešiem māca un skaidro gandrīz tikai šo vienu mācību – par ticības taisnību.

Par šādu sludināšanu tiešām var teikt, ka ir sacīts daudz un vairāk, nekā Kristus izteicis šajos nedaudzajos vārdos; tomēr tas vēl aizvien ir tas pats, un nevis kas cits. Jo labam sludinātājam ii jāprot izteikt lietas secinājumu veidā, nedaudzos vārdos, bet, ja nepieciešams, jāspēj tās arī izklāstīt plašāk, paskaidrojot ar sakāmvārdiem un piemēriem – tā, lai no vienas puķes izveidotos vesela pļava, – gluži kā zeltkalis var izkalt biezu sudraba gabalu vai atkal pārveidot to plānā plāksnītē, liekt un locīt. Tā arī sprediķis var būt garš vai īss, tomēr pasacīt vienu un to pašu, neradot nekādas pretrunas. Jo Dieva Vārdam ir bagātīgi jāmājo mūsu vidū,– kā Sv. Pāvils saka Kol. 3: 16 – lai Raksti paliktu spēcīgi un apliecinātu pareizo mācību. To apustulis dara vēstulē ebrejiem, kur lielākoties tiek runāts par Kristus priesterību, un 110. Psalma 4. panta vārdi: “Tu esi priesteris mūžīgi” izvērsti plašā sprediķī, pieminot arī citus Rakstu izteikumus un piemērus. Un tomēr, aplūkojot visu kopā, šajā sprediķī tiek norādīta tikai viena lieta, proti – ka Kristus ir vienīgais mūžīgais Priesteris. Tā nu vēstulē ir sacīts daudz vairāk, nekā minētajos Dāvida psalma vārdos, un tomēr tas nav nekas cits. Jau kopš iesākuma kristiešu vidū ir ticis mācīts un (ar Svētā Gara līdzdalību) sludināts daudz vairāk, nekā teicis un sludinājis Kristus, un vēl joprojām tas ik dienu var tikt mācīts un skaidrots vēl bagātīgāk un visdažādākajos veidos – jo vienam, var tikt atklāts vairāk, nekā otram, un kādam runas dāvanas piešķirtas bagātīgāk, nekā citiem. Tomēr, visu kopā saņemot, ir skaidrs, ka itin viss sacītais norāda uz Kristu. Visos Rakstos, jā, visā radībā varētu atrast vēl daudz līdzību un piemēru, kas saskan ar Evaņģēlija mācību, lai gan Kristus nav runājis par šiem piemēriem, kuros tomēr saskatāma tā pati mācība!

Par to runā arī Sv. Pāvils, aplūkodams pravietošanas jeb Rakstu izskaidrošanas dāvanu un sniegdams noteikumu, kuram šāda pravietošana ir jāpakļauj; apustulis Rom. 12: 6 saka: “…dāvanas, ja tās ir pravieša spējas, lai izpaužas saskaņā ar ticības mēru,” tas ir – lai tās saskan ar ticības mācību. Tā, minot piemēru par Ābrahāmu, kas veda savu dēlu Īzaku kalnā, lai viņu upurētu, kamēr viņa kalpi un ēzeļi palika kalna pakājē – šis piemērs var tikt izskaidrots gan kā ticības apliecinājums, gan arī – izmantots pret ticību. Tā rīkojās jūdu mācītāji un sludinātāji, kuri apgalvoja, ka tas, kurš pats ļauj sevi šādi upurēt un nonāvēt, dara visaugstāko darbu un vienā mirklī nonāk Debesīs; tādēļ ķēniņi, kuri gribēja kļūt par izciliem svētajiem, upurēja Dievam savus bērnus, tos dzīvus sadedzinādami. Līdzīgā veidā šo piemēru skaidro arī mūsu mūku svētuma sludinātāji; tie apgalvo, ka, ja cilvēks grib nākt pie Dieva, viņam esot jāatstāj kalpi un ēzeļi kalna pakājē, tas ir, jānovēršas no viņiem ar visu savu prātu, jūtām un sajūtām, jo nedrīkstot saistīties ne ar kādām pasaulīgām, laicīgām lietām; no tā visa esot jānošķiras, lai netraucēti dzīvotu garīgā apcerē. Taču šāds skaidrojums nav saskaņā ar ticības mēru, bet gan vēršas pret ticību. Bet, ja tu domā tā: kas grib nākt pie Dieva, tam jātiecas augstāk par cilvēcīgu izpratni un domām, jāuzklausa Dieva Vārds, kas māca atzīt un iepazīt Dievu, ticībā nesot upuri (ar ko sirdsapziņa var pastāvēt Dieva priekšā), tas ir, ticot, ka Kristus, Dieva Dēls, ir upurēts mūsu labā, un mūsu ēzeļiem līdz ar kalpiem, tas ir, visiem mūsu darbiem ir jāpaliek lejā, kalna pakājē, – tas ir šī paša Evaņģēlijā minētā piemēra lietojums nevis pret ticību, bet ticības apstiprinājumam – lai arī tas nav šī notikuma tiešs un vienkāršs izklāsts.

Mūsu pāvesta ēzeļi, cūkas un pļēguri to negrib pamanīt; viņi cenšas mūs pierunāt pieņemt visu, kas tiek apgalvots un mācīts Baznīcas vai koncilu vārdā; jo tie uzskata, ka visas šīs lietas ir mācījis Svētais Gars, un nav svarīgi, vai tas saskan ar Evaņģēlija mācību. Viņiem šķiet, ka tādu rīcību pamato Kristus vārdi: “Vēl daudz kas man jums sakāms.” Nē, mīļie, tā tas nav! Ja arī Kristum bijis vēl kas sakāms, tas nenozīmē, ka jūs drīkstētu sacīt, ko vien gribat, vai apgalvot visu, ko kāds mūks redzējis sapnī, visu, ko pārgalvīgs pāvesta sekotājs grib uzskatīt par patiesu. Es labprāt ļautu tev rūpīgi izskaidrot šos Kristus vārdus – esi bagāts sludinātājs, kas no viena vārda var radīt veselu tūkstoti, panākot, ka šis vārds kļūst skaidrs un ikvienam saprotams; taču pielūko, ka paliec pie vienīgās skaidrās un šķīstās mācības. Bet, ja gribi celt priekšā kādu jaunu mācību, sacīdams: kas kļūst par mūku, saņem jaunu Kristību un top tikpat šķīsts, kā mazs, tikko kristīts bērns, – to sacījis nevis Svētais Gars, bet velns, un tavi vārdi ir gluži pretēji tam, ko Kristus sacījis un mācījis. Tādēļ kristietim šādās lietās jābūt gudram un, kā Sv. Jānis māca, jāspēj izšķirt gari, vērtējot tos pēc Dieva Vārda. Kristietim jāraugās, lai viņš neuzklausītu tos, kuri runā pavisam ko citu, nekā saka Dieva Vārds – vienalga, cik daudz vai maz tiktu sludināts – un nav jāļauj sevi aizvest projām pa kādu citu ceļu.

Treškārt, Kristus saka: “Jūs to tagad vēl nespējat nest.” Te tu dzirdi, ka Kristus runā par lielām, brīnišķīgām lietām, kuras mācekļiem vēl ir par smagām; Viņš negrib šai brīdī sacīt par tām ko vairāk – tikai tādēļ, ka šie cilvēki vēl ir pārāk vāji un nepilnīgi. Tas noteikti nav nekas cits, kā lietas, par kurām Kristus jau bija iesācis runāt, proti, Kristus šeit domā par savu Valstību un to, kas tai būs jāpieredz pasaulē – par to, kā Viņam jāmirst apkaunojošā nāvē, jātop nolādētam un tomēr mācekļiem jātic Viņam kā Pestītājam, Dieva Dēlam un visu lietu Kungam. Tāpat Viņš runā par to, ka pasaule mācekļus vajās un nonāvēs, tomēr Evaņģēlijs turpinās skanēt, un šīs vēsts dēļ visa jūdu tauta ar savu priesterību, dievkalpojumu un visu savu godību tiks notriekta pie zemes. Neko no tā visa mācekļi tolaik vēl nespēja saprast – kaut arī tas būtu ticis sludināts daudzus gadus – līdz viņiem to sāka mācīt Svētais Gars un viņu pašu pieredze sludināšanas amatā.

Bet saki man, kas gan ir viss tas, ko koncili vai pāvesti ir iedibinājuši un pavēlējuši pēc apustuļu laika beigām? Vai tad tās būtu tik grūtas lietas, ka cilvēki tās nespētu saprast un panest bez īpašas atklāsmes un Svētā Gara spēka? Kas gan būtu tik nesaprotams noteikumos par to, kā ievērot viena vai otra mūku ordeņa prasības, valkāt melnas vai pelēkas mūka drānas, piektdienās neēst gaļu un lietot tikai vienu Sakramenta veidu? Vai varbūt apustuļi nav spējuši saprast un panest to, kas ir saprotams ikvienam bezdievim un nelietim? Ak, tās ir daudz augstākas lietas, kas apustuļiem vēl nebija panesamas, tā ir daudz augstāka prasme, nekā viss, ko sagudro šie tukšo salmu kūlēji! Zini droši – tas, ko apustuļi nespēja saprast un panest, arī tev nebūs saprotams, nedz panesams. Jo ticības mācība ir grūti saprotama un nemaz nav tik viegli iegaumējama – tādēļ arī nepieredzējuši ļaudis ir izdomājuši, ka cilvēkam jāiziet ārpus sevis paša, tas ir, jānošķiras pašam no savas dzīves un darbiem, lai pilnīgi pievērstos tam, ko viņš pats sevī neredz un nesajūt, proti – ka Kristus aiziet pie Tēva. Tā ir liela un grūta māksla – pilnīgi atmest cerības uz sevi pašu, atteikties no visa, kas atrodams mūsu dzīvē – vai tas būtu labs, vai slikts – un turēties tikai pie Kristus Vārda, tā dēļ atsakoties pat no savas dzīvības. Kur gan atrastos kāds prāts, kurš spētu to izdibināt vai mācīt, kaut arī būtu iespējams pārmeklēt visu pasauli? Dodies šajā sirdsapziņas cīņā ar vislielāko nopietnību – tad pats to pieredzēsi; jo velns un mūsu pašu daba, turklāt arī dažādi novirzieni un aplamas mācības stājas mums pretī. Tas man būtu sakāms, iebilstot pāvesta piekritēju melīgajiem apgalvojumiem un ēzeļu gudrībām, ar ko tie aptraipa šos skaistos vārdus, gribēdami rast pamatojumu saviem meliem.

Bet ko nozīmē tas, ka Kristus sauc Svēto Garu par “Patiesības Garu” – tas vairāk saistāms ar citām Evaņģēlija vietām, tādēļ arī ir bagātīgi izklāstīts cituviet; bet šeit Kristus ar nodomu uzsver vārdus “Patiesības Gars” un “Tas jūs vadīs visā patiesībā”, tas ir, sniegs pareizu, šķīstu, skaidru mācību, kas sludina par Kristu un – kā nedaudz tālāk teikts – cels Kristu godā. Jo Kristus ielūkojas tālā nākotnē un redz, kā melu gars, velns arī Baznīcā sacelsies un pievils ļaudis ar savām lietām, gūdams lielu atzinību. Kristus grib sacīt: ak, cik daudz dažādu novirzienu radīsies, un tie visi leposies ar lielu garīgumu, tomēr vedīs ļaudis arvien tālāk no manis un no patiesības – maldos un pazušanā!

Tādēļ arī mūsu Kungs raksturo Svēto Garu, rādīdams īsto pazīšanas zīmi, pēc kuras Svēto Garu ir iespējams atpazīt un pārbaudīt: “Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans.” Tātad vienīgi Svētais Gars ir tas, kas Kristu ceļ godā un parāda tā, kā Viņš pats savā Vārdā ir ļāvis mums sevi pazīt. Tātad mēs zinām, ka tas, kurš māca ko citu, lai gan izliekas par Svēto Garu, nav Kristus Gars. Jo Svētais Gars nevar mācīt neko citu, bet arvien mudina palikt pie Kristus mācības, tikai dara mums to vēl skaidrāku un labāk saprotamu. Tādēļ Kristus saka: “Tas Mani cels godā.”

Tāpat Viņš saka: “Viņš nerunās no sevis paša.” Tā atkal Svētais Gars tiek atšķirts no viltus gariem; jo visi citi gari nāk no sevis pašiem un runā par to, ko paši ir izdomājuši. Nu Kristus mums māca, ka tāda rīcība ir raksturīga nevis Svētajam Garam, bet velnam. “Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs,” Jņ. 8: 44. Tādēļ Kristus grib sacīt: kad dzirdēsit garu, kas runā no sevis paša, ziniet – tas noteikti ir melis. Svētais Gars nerunās no sevis paša, bet teiks to, ko saņēmis no manis un runās tā, kā ir dzirdējis mani runājam ar Tēvu.

Tie ir skaidri vārdi, kas māca par dievišķās būtības trijām Personām – ka Dieva Dēls ir Tēva Vārds mūžībā, ko nedzird neviens cits, kā tikai Svētais Gars; un Gars nevien dzird šo Vārdu, bet arī apliecina un pasludina to pasaulē. Kopā saņemot – tas viss nozīmē, ka Dievs ir nolēmis tā: Svētais Gars mācīs vienīgi mācību par Kristu – par to, kā mēs Viņa dēļ topam taisnoti Dieva priekšā. Tādēļ noslēgumā mūsu Kungs saka: “Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” Tas ir: Svētais Gars paveiks vēl vairāk un sludinās šo mācību vēl skaidrāk. Jo Gars ņems no tā, kas ir mans, un runās par mani, nevis par pašu cilvēku svētumu un darbiem. Tas būs Svētā Gara īstais amats un darbs, pēc kā Viņu varēs pazīt; Svētais Gars turpinās sludināt šo mācību, līdz Kristus būs jums labi pazīstams. Kad to būsi pilnīgi iemācījies, tad varēsi meklēt citu Svēto Garu; taču es ceru, ka paliksim šī Meistara un Skolotāja skolnieki līdz pat Pastarai dienai.