4. post Trinitatis svētdienā

Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Viņš tiem arī sacīja līdzību: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs. [Lk.6:36-42]

Par šo Evaņģēlija vietu, mīļie draugi, varētu sludināt daudz, taču šoreiz mēs to visu neaplūkosim, lai jūs netiktu pārlieku noslogoti, tā, ka varbūt vairs nespētu neko atcerēties. Jūs Evaņģēlija tekstā jau dzirdējāt, kā mūsu mīļais Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus rāda mums žēlsirdības darbus un māca, kā lai parādām žēlsirdību savam tuvākajam – lai viņu netiesājam un nepazudinām, bet labprāt piedodam, dodam un palīdzam visiem, kam tas ir vajadzīgs. Ja mēs to darām – Viņš saka – tad arī paši saņemsim pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārēm piepildītu mēru. Bet, ja mēs to nedarām, arī tad mums tiks atmērīts ar to pašu mēru, ar ko esam mērījuši citiem. Tā Kristus grib stingri aizliegt saviem kristiešiem kādu tiesāt, pazudināt, kādam atriebties vai ko atņemt; kristiešiem arvien ir jādod un jāpiedod savam tuvākajam. Lai varētu saprast šo Evaņģēlija vietu, mums vispirms jāatbild mūsu pretiniekiem, kuri citē šos Kristus vārdus kā stingru, neapstrīdamu pamatojumu savai mācībai, lepodamies ar tiem tā, it kā būtu izcīnījuši grūto cīņu un pierādījuši, ka ar darbiem ir iegūstama grēku piedošana un mūžīgā dzīvošana. Šeit – viņi saka – ir rakstīts pavisam skaidri: “Piedodiet, tad jums taps piedots; dodiet, tad jums taps dots.” Kā gan iespējams iebilst un runāt pretī tik nepārprotamiem vārdiem? Tā nu ir jāsecina, ka ar labiem darbiem varam iemantot grēku piedošanu. Tā viņi, izmantojot šos un līdzīgus Evaņģēlija vārdus, kas runā par darbiem, grib pierādīt, ka mēs tiekam taisnoti un atpestīti paši ar saviem darbiem. Tie mūs lamā un nolād kā ķecerus, jo mēs mācām, ka topam pestīti tikai caur ticību Jēzum Kristum, kas par mums ir krustā sists un nomiris, atdevis par mums savu miesu un izlējis savas asinis mūsu grēku piedošanai. Tā viņi padara Kristu mums gluži nederīgu un pavisam vienkārši nosauc ticības mācību par maldiem un meliem. Te notiek tā, ka aklais aklajam rāda ceļu.

Labi, mēs ļaujam, lai tie dara, kā vēlas, jo viņi paši grib palikt akli un nocietināti. Ja viņi nopietni censtos izzināt patiesību, tie arī paši itin labi varētu saskatīt, par ko tieši šādās Evaņģēlija vietās runāts un kā tās jāskaidro. Jo Evaņģēlijs skaidri saka, ka Kristus šeit runā nevis par tiem, kuri tikai vēl vēlas iemantot Dieva žēlastību, bet gan – ar saviem mācekļiem, kuri jau ir taisnoti un kļuvuši par žēlastības bērniem, turklāt Kristus tos jau ir sūtījis, lai viņi sludinātu citiem šo žēlastību un pestīšanu. Tas ļauj pavisam skaidri secināt, ka viņi jau ir iemantojuši

grēku piedošanu, kļuvuši dievbijīgi un taisnoti, tā, ka žēlastība viņiem ar darbiem nav jāpelna. Ar šādiem ļaudīm – es saku – Kristus runā, mācīdams tiem, kā izturēties pret viņu ienaidniekiem, proti, ka uz vajāšanām nav jāatbild ar vajāšanām, bet visas pārestības jāpanes pacietīgi, no savas puses darot šiem ļaudīm tikai labu.

Tādēļ nav jādomā, ka ar šeit pieminētajiem darbiem būtu iespējams iemantot grēku piedošanu un taisnību Dieva priekšā; Kristus vienkārši runā ar saviem mācekļiem, kurus Viņš ir izraudzījies un nosaucis par apustuļiem – kā Sv. Lūka savā evaņģēlijā norāda – un māca, kā viņiem jāizturas, pildot savu sludināšanas amatu. Itin kā Viņš gribētu sacīt: es jūs, mīļie mācekļi, sūtu kā avis vilku starpā un uzticu jums šādu amatu, lai jūs sludinātu citiem, un viņi, dzirdēdami jūsu pasludinājumu, to uzņemtu un tam ticētu. Tad notiks tā, ka jūs būsit pasauli saniknojuši un tā kļūs par jūsu ienaidnieci – jūs tajā atradīsit tieši tik daudz draudzības un mīlestības, cik avij sagaidāms vilku starpā; jo tā jūsu pasludinājuma dēļ kļūs gluži traka un neprātīga, un nekādā ziņā negribēs to paciest. Tādēļ raugieties, lai jūs dzīvotu labāku un krietnāku dzīvi, nekā jūsu ienaidnieki, kas pret jums izturēsies bez kādas žēlsirdības, cenzdamies jūs tiesāt un pazudināt. Turklāt tie ne tikai nepiedos nevienu jūsu grēku, bet kliegs un sauks jūsu labākos darbus un jūsu žēlsirdību par vissmagāko grēku. Viņi ne tikai jums neko nedos, bet vēl dzīs jūs projām, atņemdami un piesavinādamies visu, kas jums pienākas. Tā viņi izturēsies pret jums; taču sargieties, ka nekļūstat viņiem līdzīgi. Bet, ja viņi jūs tiesā, netiesājiet jūs viņus; ja viņi jūs pazudina, svētījiet; ja viņi atriebjas, piedodiet; ja viņi ņem, tad dodiet. Jo tieši pirms šodien lasītajiem vārdiem Kungs Kristus māca un saka: “Mīliet savus ienaidniekus un dariet labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina.”

Līdzīgā veidā kristiešus mudina arī Sv. Pāvils, Rom.12:18–19 sacīdams: “Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai.” Tieši to pašu šeit māca Kristus; Viņš saka: esiet žēlsirdīgi, netiesājiet, nepazudiniet, neatriebieties, bet dodiet un palīdziet ikvienam – lai jūs nekļūtu tikpat ļauni, kā jūsu ienaidnieki, bet drīzāk gan ar savu krietno dzīvi un laipno izturēšanos mudinātu viņus dot labu liecību, apdomāties un galu galā sacīt: redziet, šos ļaudis mēs tiesājam un izturamies pret viņiem tik nekrietni un varmācīgi; turpretī viņi neaizstāvas un neatriebjas, bet panes visu pacietīgi un vērš ļauno par labu. Tie, kam ir tik liela pacietība un kas spēj atlīdzināt ļaunu ar labu, patiesi nevar būt ļauni cilvēki; arī es gribu turēties kopā ar viņiem, jo viņi nevienam nedara nekā ļauna, lai gan viņiem tiešām būtu pamats atriebties.

No tā visa itin viegli varam saprast, ka Kristus mums šeit nemāca, kā mums ar saviem darbiem kļūt dievbijīgiem un taisniem, bet mudina tos, kuri jau iepriekš ir dievbijīgi un taisnoti, būt žēlsirdīgiem, tāpat, kā viņu Tēvs, tā, lai arī pagāni, sekodami viņu piemēram, kļūtu labāki, tā, ka viņi nevien ar savu sludināšanu, bet arī ar savu žēlsirdības pilno, nevainojamo dzīvi aicinātu neticīgos atgriezties un laboties.

Ar šādu nodomu Sv. Pāvils 1.Kor.7:13 māca: “Ja kādai sievai ir neticīgs vīrs un tas vēlas ar viņu kopā dzīvot, tad viņai to nebūs atstumt.” Jo ir iespējams, ka vīrs savas sievas – kristietes dēļ tiek pamudināts atgriezties un saka: uzlūkodams savu sievu, es redzu, ka kristieši ir krietni ļaudis, tādēļ arī es gribu būt kristietis.

Tā arī par Moniku, Sv. Augustīna māti lasām, ka viņas vīrs bijis savādnieks, turklāt arī pagāns. Taču viņa prata pret to izturēties tā, ka viņš tai neradīja nekādas ciešanas. Citas kristietes par to ļoti brīnījās, gāja pie Monikas un sūdzējās par saviem vīriem, stāstīdamas, ka, lai arī viņu vīri ir kristieši, viņas tomēr nespēj neko izdarīt viņiem pa prātam, turklāt vēl vīri viņas lamā un sit. Sievas jautāja Monikai, kā gan viņa izturas pret savu vīru, ja šis nama saimnieks ir ne tikai savādnieks, bet arī pagāns – kā Monika panāk to, ka vīrs viņu nesit? Mīļā Monika tām atbildēja un sacīja: baidos, ka jūs dodat saviem vīriem iemeslu darīt jums pāri; ja jūs viņiem pakļautos, nevis rietu pretī, ja neatbildētu uz katru viņu vārdu, bet piekāptos un paklausītu vai atbildētu uz katru pārmetumu ar laipniem vārdiem, tad gan vīri jūs nesistu. Es mēdzu rīkoties tā: kad mans nama saimnieks lamājas, es lūdzu; kad viņš dusmojas, es piekāpjos un saku labus vārdus; tā es nevien remdēju viņa dusmas, bet panācu, ka viņš atgriežas un nu jau ir kļuvis par kristieti. Redzi, šis panākums bija auglis, ko nesa Monikas žēlsirdīgā izturēšanās pret viņas laulāto vīru – ka viņa to netiesāja un nepazudināja. Līdzīgas lietas arī tagad mēdz notikt itin bieži – kā Sv. Pāvils saka: neticīgs laulātais var atgriezties ar otra, ticīgā palīdzību.

Tā jums, kristiešiem, ir jārīkojas – mūsu Kungs šeit saka – jo jūs esat žēlastības un miera, nevis dusmu un nevienprātības bērni; jūs esat aicināti, lai iemantotu svētību. Tādēļ jums arī pašiem jānes svētība ļaužu vidū – visupirms ar jūsu pasludinājuma un publiskas apliecināšanas palīdzību, un tāpat arī ar jūsu kristīgo dzīvi; kad neticīgie jūs tiesā un pazudina, kad tie izturas pret jums nežēlīgi un atņem to, kas jums pieder, jums tomēr jābūt žēlsirdīgiem pret viņiem un nav jāatriebjas, bet jāpiedod un jādod, turklāt jāmīl un jāsvētī jūsu ienaidnieki, jāsaka par viņiem tikai labais – gan Dieva, gan pasaules priekšā. Jums jārīkojas tā, lai viņi, redzēdami jūsu nevainojamo dzīvi, pamanītu, ka esat dievbijīgi, nevainīgi cilvēki, kas nevien panes ļaunu, bet arī atlīdzina ļaunu ar labu. Tā iemantosit labu slavu pagānu vidū, atnesdami slavu un godu Man, kas esmu jūsu Kungs un Dievs.

Tā nu tu redzi, ka no šiem Evaņģēlija vārdiem nekādā ziņā nevar secināt, it kā grēku piedošana būtu iemantojama ar darbiem. Jo Kristus šeit runā ar tiem, kuri jau ir žēlastības bērni, un nemāca viņiem, kā ar darbiem iemantot grēku piedošanu, kuru viņi jau iepriekš ir saņēmuši no Dieva žēlastības – kā maldīgi iedomājas pāvesta piekritēji. Kristus runā par to, kā mācekļiem, publiski uzstājoties un sludinot, būs jāizturas pret tiem, kuri viņus vajās, tiesās, nolādēs un radīs viņiem visdažādākās mokas un nelaimes, proti – mācekļiem jārīkojas gluži pretēji: viņiem nav jātiesā, nedz jāpazudina, bet jāpiedod un jādod – tad ne Dievs, ne pasaule viņus netiesās un nepazudinās. Un, ja arī pasaule viņus notiesātu, tomēr Dievs tos nepazudinās, – kā sacīts Ps.37:13. Arī viņiem tiks piedots un dots.

Tā nu mūsu Kungs ar šiem vārdiem mudina savus mācekļus, lai tie uzcītīgi pilda savu amatu un droši sludina, kaut arī kādam tas varbūt nepatīk. Kungs grib, lai mācekļus nemaldina tas, ka visa pasaule viņus lamā un nolād; viņiem droši jāturpina sludināt, tad tie saņems bagātīgu atlīdzību. Jo Debesīs jau ir pieņemts lēmums, ka viņi saņems pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārēm piepildītu mēru.

No tā visa ir skaidrs, ka Kristus šeit nerunā par mūsu taisnību, par to, kā kļūt dievbijīgiem un taisniem Dieva priekšā – jo tas notiek vienīgi caur ticību Jēzum Kristum – , bet Viņš māca saviem mācekļiem, kā dzīvot krietnu dzīvi šeit, uz zemes, neticīgu cilvēku vidū, kuri viņus tiesās un pazudinās, kā izturēties pret šiem ļaudīm, lai nestu viņiem labumu. Ja mācekļi izturēsies tā, kā Kristus māca, viņi tiks atalgoti – ne tā, ka ar saviem žēlsirdības darbiem būtu nopelnījuši grēku piedošanu; jo neviens darbs, lai cik labs tas būtu, nevar panākt grēku piedošanu, bet – ja viņi, tā dzīvodami, kaut ko izcietīs vai zaudēs, tad, kā rakstīts Mk.10:30, viņiem jau šajā dzīvē tiks simtkārtīgi atlīdzināts, un nākamajā dzīvē viņi būs rotāti vēl jaukāk un greznāk, nekā citi svētie. Kādēļ? Tādēļ, ka viņi Kristus dēļ izcietuši un paveikuši vairāk, nekā citi. Jo pravietis Daniēls 12:3 saka, ka pēc mirušo augšāmcelšanās “Sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.” Un Sv. Pāvils 1.Kor.15:41 saka: “Viena zvaigzne ir spožāka par otru. Tāpat būs arī ar mirušo augšāmcelšanos.”

Tālāk mūsu Kungs saka: ja jūs tomēr tā nerīkojaties, ja atlīdzināt ļaunu ar ļaunu, jums tiks atmērīts ar to pašu mēru, ar ko jūs esat mērojuši; jo, tiesādami un pazudinādami tos, kuri jūs tiesā un pazudina, būsit skaidri parādījuši, ka neesat mani īstie mācekļi un paši neesat saņēmuši grēku piedošanu; jo citādi jūs darītu to, ko esmu jums pavēlējis. Un šāda rīcība rāda, ka jūsu ticība nav īsta; tādēļ, ja jūs nesat žēlsirdīgi, jums no manas mutes būs jādzird, ka esat viltus kristieši, kuriem nav īstas ticības.

Tā tas patiesi var notikt, un to pietiekami skaidri varat noprast, zinādami, ka vēl joprojām tiesājat cits citu un cits citam nepalīdzat. Mani kristieši tā nerīkojas; tādēļ jūsu grēks jums paliek – tas kļūst tikai vēl lielāks. Tas ir tāpat, kā aprakstīts līdzībā – Mt.18:34 – par kalpu, kurš bija parādā savam kungam desmit tūkstošu talentu un nevarēja šo parādu atdot. Kungs savā žēlastībā atlaida kalpam visu viņa lielo parādu; taču tad, kad šis cilvēks negribēja atlaist daudz niecīgāku parādu savam darba biedram, kungs liedza tam savu žēlastību, un agrākais parāds no jauna bija spēkā; nu parādnieks tika nodots mocītājiem.

Tā mūsu mīļais Kungs grib mūs laipni aicināt, lai darām labus darbus un dzīvojam kristīgu dzīvi arī ienaidnieku vidū. Ja mēs to nedarām, tad Viņš mums draud, ka neuzskatīs mūs par kristiešiem. Jo šādi darbi ir gluži kā zīme jeb apliecinājums tam, ka esam īsti, patiesi kristieši. Turklāt šie darbi palīdz citiem cilvēkiem laboties; un arī mēs paši, tos darīdami, nostiprināmies savā aicinājumā un topam bagātāki ticībā, – kā Sv. Pēteris saka 2.Pēt.1:10.

Šai mūsu Kunga Kristus laipnajai pamācībai mums, kristiešiem, ir jāpievērš īpaša uzmanība. Jo šajos laikos mēs savas ticības un mācības dēļ esam iemantojuši lielus un spēcīgus pretiniekus – ķēniņus, firstus, kungus, pāvestu, bīskapus utt. Šiem saviem ienaidniekiem mēs, sekodami šai Kristus mācībai, parādām īstu žēlsirdību, un nevēlamies, lai viņiem nāktos ciest kādus zaudējumus. Bet to gan mēs viņiem no sirds novēlam, lai tie atzītu savus maldus un grēku, spētu nodoties Dieva žēlastībai un ticēt Evaņģēlijam. Tieši Evaņģēlija dēļ viņi mūs tiesā, vajā un pazudina, turklāt atņem mums godu, mantu un dzīvību, itin kā mēs būtu visbriesmīgākie nelieši, kādus pasaulei jebkad ir nācies panest. Bet mēs – lai slavēts Dievs! – neatbildam viņiem ar to pašu. Mēs parādām viņiem savu mīlestību un darām labu – mēs gribētu viņiem palīdzēt, ja vien tie mūsu palīdzību pieņemtu.

Jā – viņi saka – tu taču mūs lamā gan savos rakstos, gan sprediķos; tu nolādi mūs kā ķecerus, neļaudams mums saukties kristīgās Baznīcas vārdā. Vai šādu lamāšanos un lāstus tu sauc par žēlsirdību? Atbilde: tā ir pavisam cita lieta. Kristus šajā Evaņģēlija vietā runā par tiem, kam jāpanes netaisnība, bet jūs to gribat attiecināt uz cilvēkiem, kuru amats prasa nosodīt netaisnību: tas nav pareizi. Jo tie, kuriem ir amats, kas prasa tiesāt un nolādēt, pildīdami savu amatu, nedara netaisnību. Ja tēvs grasās sodīt savu bērnu, tam neklājas teikt: tēvs, esi žēlsirdīgs, tad arī Dievs būs žēlsirdīgs pret tevi! Tāpat neklājas atturēt tos, kuriem uzticētais amats prasa sodīt. Būtu pavisam slikti, ja zaglis vai ļaundaris drīkstētu stāties pretī bendem un sacīt: mīļais meistar, piedod man un netiesā mani, tad arī mūsu Kungs Dievs piedos tev. Nē, mīļais! Bende, savu amatu pildīdams, tev atbildēs un sacīs: man tev nav jāpiedod; es daru to, kas ir taisnīgi; bet taisnības darbs ir slavējams, un tam piedošana nav vajadzīga. Tāpat ir arī ar tēvu un māti – sodīdami savus bērnus, viņi rīkojas taisnīgi; jo viņi bērnus soda taisnīgi, darīdami to, ko prasa viņu amats. Bet pielūko, ka neiedomājies atriebties tam, kuram ir pienākums tevi sodīt – pat tad, ja viņš kādreiz būtu izturējies netaisnīgi.

Tādēļ mums neklājas staipīt šos Kristus vārdus un skaidrot tos tā, it kā mūsu Kungs šeit runātu par tiem, kuriem ir pavēlēts sodīt netaisnību – par sludinātājiem, valdību un priekšniekiem, tēvu, māti, valdniekiem, kungiem un galu galā, par bendi. Jo bendem nav pienākuma teikt ļaundarim, kam jāsaņem taisnīgs sods, tādus vārdus: piedod man, mīļais, to, ko es tev šodien darīšu! Kādēļ gan viņam to vajadzētu sacīt? Viņš taču rīkojas taisnīgi, tādēļ šāda darba dēļ viņam nav jāsaņem piedošana, kas vajadzīga grēkam un netaisnībai. Jo viņa amats ir – sodīt netaisnību. Gluži tāpat būtu nepareizi, ja tēvs, gatavodamies pērt savu dēlu, teiktu: mīļais dēls, piedod man, ka gribu tevi pērt! Nē, tēvs rīkojas taisnīgi, un dēlam sods ir jāpanes; jo Dievs grib, lai tā notiktu.

Tā rīkojas Sv. Pāvils, 2.Kor.5:13 sacīdams: Si excedimus, Deo excedimus; si moderate agimus, vobis …– “Ja aizrāvāmies līdz neprātam, tas notika Dievam par godu; ja esam apdomīgi, jums par labu.” Viņš bija sāpīgi aizskāris korintiešus savā pirmajā vēstulē, un dažiem šie pārmetumi šķita pārāk smagi. Taču apustulis negrib teikt garus atvainošanās vārdus, nedz lūdz žēlastību, bet vienkārši saka: “Ja aizrāvāmies līdz neprātam, tas notika Dievam par godu; ja esam apdomīgi, jums par labu.” Apustulis negrib atzīt, ka būtu darījis grēku, tik bargi nosodīdams korintiešus, bet saka, ka, to darīdams, ir kalpojis Dievam; savukārt, ja kādreiz bijis piekāpīgs un apdomīgs, tas noticis viņiem par labu. Tā ir pavisam vienkārša atbilde uz visām šīm sūdzībām un jautājumu: mīļais Pāvil, kādēļ tu mūs tik bargi nosodi? Bet, tā kā Sv. Pāvils ir apustuļa amatā, viņš nedod nekādu citu atbildi, kā vien šo: es nosodu grēku, kā gribu – un, to darīdams, es rīkojos taisnīgi un kalpoju Dievam; jo es to nedaru kā cilvēks, pats pēc sava prāta, bet rīkojos tā, kā Dievs man pavēlējis.

Arī tiesnesis, kas, pildīdams sava amata pienākumu, notiesā ļaundari uz nāvi, var teikt, ka viņš ar šo darbu kalpo Dievam. Tāpat tēvs un māte, pērdami bērnu, kas ir pelnījis pērienu, kalpo Dievam; bet, ja sods ir vieglāks par nopelnīto, tas notiek bērnam par labu.

Šādas lietas ir jāzina un jāprot izšķirt, lai neuzskatītu par vienādiem divus atšķirīgus darbus – ka cilvēks kādu soda, pildīdams sava amata pienākumu, vai – soda, kaut arī viņam nav šāda amata. Amats – lai kāds būtu tā nosaukums – ir iedibināts tādēļ, lai grēks tiktu sodīts un netaisnība netiktu pieļauta – lai tiktu apstiprināts un uzturēts spēkā tas, kas ir pareizi un taisnīgi. Tādēļ gan es, gan citi sludinātāji, kas pilda sava amata pienākumu, rīkojas pareizi, jā, dara žēlsirdības darbu, nosodīdami ļaudis – vienalga, vai tie atbild ar labu, vai ar ļaunu.

Gluži kā īsts žēlsirdības darbs ir arī tas, ka jauniem ļaudīm netiek atļauts darīt visu, ko vien tie iedomājas – vienalga, vai to iespējams panākt ar draudiem, vai tikai ar sitieniem. Ir jāpieliek daudz darba un pūļu, lai ļaunums tiktu sodīts un ierobežots – kaut arī sods reizēm ir bargs. Ja mēs gribētu pilnīgi atteikties no sodiem un arī amatu pildot parādīt žēlsirdību, visa zeme drīz būtu neliešu pilna, un pasaule kļūtu par slepkavu bedri. Tad ļaudis cits citam sacītu: ja tu man zodz, es tevi aplaupīšu; ja tu ej pie manas sievas, es iešu pie tavējās utt. Nē, tā neklājas darīt; tādēļ bende ir ļoti vajadzīgs, turklāt arī žēlsirdīgs vīrs, jo viņš soda blēdi, lai tas neatļautos vēl vairāk, un attur citus cilvēkus, lai tie nesekotu ļaundaru piemēram. Tam, kurš stāv viņa priekšā, viņš nocērt galvu, draudēdams tiem, kuri stāv aiz muguras, lai tie, bīdamies zobena, uzturētu mieru. Tā ir liela žēlastība un viena vienīga žēlsirdība.

Turpretī, ja tēvs atstāj savu bērnu nesodītu, tā ir liela nežēlība, jā, šausminoša slepkavība – itin kā tēvs pats savām rokām būtu bērnu nonāvējis. Tādēļ Sālamans savās pamācībās 23:13–14 saka: “Netaupi savam bērnam pārmācību, jo, ja tu viņu pērsi ar rīksti, tad tādēļ jau tu viņu nenositīsi. Tu viņu pērsi gan ar rīksti, bet tu izglābsi no nāves viņa dvēseli.” Tas ir, no tava pēriena bērns nemirs, bet tu ar savu rīksti būsi izglābis viņa dzīvību; jo, ja tu savu bērnu nepērtu, tad viņš nonāktu bendes rokās un tiktu sodīts ar nāvi. Itin kā Sālamans gribētu sacīt: ja tu neper savu dēlu ar rīksti, kas varētu glābt viņa dzīvību, tu pats kļūsti par viņa slepkavu; jo tu nedari to, kas būtu vajadzīgs, lai tavs bērns nekļūtu par nelieti un nenonāktu bendes rokās, kur tas saņems nāvējošas rīkstes cirtienus. Tādēļ ņem pats savu rīksti un nekavējies sodīt savu bērnu, ja viņš to ir pelnījis – rūpējies, lai pār viņu nenāktu nāvējošā rīkste. Tā būsi paveicis sava bērna labā cēlu žēlsirdības darbu; citādi, ja ļautu bērnam darīt visu, kas ienāk prātā, tu pats kļūtu par viņa slepkavu.

Tādēļ nav nekāda pamata tam, ka pāvesta sekotāji kliedz: mēs mācot citus netiesāt un nepazudināt, taču paši rīkojoties gluži pretēji – nosodot, tiesājot un pazudinot ikvienu. Jo, kā jau iepriekš sacīju, to, ko mēs darām, arvien darām sava amata dēļ, turklāt mūsu nosodīšana un tiesāšana nevienam nekaitē, bet nes tikai labumu. Mums, saskaņā ar mūsu Kunga Kristus pavēli, Lk.24:47, visām tautām virs zemes jāsludina vispirms grēknožēla, tad – grēku piedošana Viņa Vārdā; un Jņ.16:8 sacīts: Svētais Gars liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu.”

Pildīdami šo pavēli, visi apustuļi ir tiesājuši un nosodījuši pasauli, sludinādami tai Dieva dusmību, un tad turpinājuši, sludinādami grēku piedošanu Kristus Vārdā, – kā Sv. Pāvils dara Rom.9:39, sacīdams: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.” Kas uzņem šādu pasludinājumu, kas ļauj sevi tiesāt un nosodīt, tie saņem Evaņģēlija mierinājumu, ka viņi bez nopelna, tikai no Dieva žēlastības ir taisnoti un atpestīti – iemantojuši pestīšanu Jēzū Kristū, Rom.3:24. Šādiem cilvēkiem Kristus un apustuļu spriedums un nosodījums nekad nav kaitējis, bet nesis tikai labumu, bijis mierinošs un svētīgs. Turpretī tiem, kuri nav gribējuši ļaut, lai Kristus un apustuļi viņus nosoda, ir palikuši savos grēkos, miruši un gājuši mūžīgā pazušanā; arī laicīgi viņu pilsētas, zemes un ķēniņvalstis ir izpostītas un iznīcinātas.

Ja apustuļi ir sludinājuši tā, kā Kristus pavēlējis, tad arī mums ir jārīkojas tāpat un jāsaka, ka visi cilvēki ir grēkos ieņemti un dzimuši, tādēļ pēc savas dabas ir Dieva dusmības bērni, kas lemti pazušanai – ne ar savu, nedz kādas citas radītas būtnes palīdzību, padomu, darbu vai nopelnu tie nevar iemantot grēku piedošanu un pestīšanu. Tā mēs nosodām, tiesājam un pazudinām ikvienu cilvēku; un mēs to darām nevis patvaļīgi, ne tāpēc, ka paši gribētu saukt cilvēkus par grēciniekiem un bezdievjiem, bet tādēļ, ka mums jāpilda Kristus pavēle. Taču pie šī pasludinājuma mēs vēl neapstājamies, bet stiprinām un mierinām tos, kurus esam nosodījuši, un sakām, ka Jēzus Kristus ir nācis pasaulē, lai atpestītu grēciniekus, tā, ka ikviens, kas Viņam tic, neiet pazušanā, bet iemanto pestīšanu.

Tādēļ dievbijīgi cilvēki mūs mūsu sludināšanas dēļ neapsūdz, jo tie redz un pamana, ka nestāstām cilvēku izdomātas blēņas par kapucēm un citām līdzīgām lietām, bet sludinām Evaņģēliju un Kristu. Tādēļ viņi ir priecīgi un no sirds pateicas Dievam, ka ir pieredzējuši laiku, kad viņiem radusies iespēja atzīt patiesību un rast mierinājumu savām sirdsapziņām; tie mūsu nosodījumu uzņem kā lielu žēlsirdības darbu. Turpretī bezdievju bars šī soda pasludinājuma dēļ mūs lamā un sauc par ķeceriem un nemiera cēlājiem, apgalvojot, ka mēs postām seno ticību un dievkalpojumu, kā arī laicīgo kārtību un mieru. Šādi pārmetumi mums jāpanes; tomēr mūsu sirdsapziņa dod liecību, ka tie ir netaisni. Turklāt tā mūs mierina, ka neesam pirmie, kam jāpieredz šāds negods. Arī Sv. Pāvilam nācās dzirdēt šādus apvainojumus – jūdi un pagāni sauca viņu par Dieva zaimotāju un nemiera cēlāju. Jā, pats Kristus tika apsūdzēts Pilāta priekšā par to, ka Viņš mulsinājis tautu un kūdījis to uz nepaklausību ķeizaram; tādēļ Viņš tika sists krustā. Mēs labprāt gribam tikt saukti par ķeceriem un nemiera cēlājiem līdz ar Sv. Pāvilu un Kristu, līdz reiz kļūs redzams, ka esam bez vainas.

Ja nožēlojamie, cietsirdīgie pāvesta piekritēji nejustu tik briesmīgu naidu pret patiesību un arī pret mums – patiesības dēļ –, viņi paši, uzlūkodami mūsu dzīvi, varētu pamanīt, ka sekojam šim Kristus pamudinājumam: “Esiet žēlsirdīgi!” Jo mēs, paldies Dievam, vēl neesam atriebušies nevienam no tiem, kas radījuši mums ciešanas – mēs nevienu neesam dzinuši projām no mājam, sievas un bērniem, nevienu neesam ticības dēļ metuši cietumā, kur nu vēl kādu noslīcinājuši, sadedzinājuši, pakāruši vai kādam nocirtuši galvu – kā to darījuši viņi, cēlie, svētie ļaudis, kas ir izlējuši un joprojām turpina izliet daudz nevainīgu asiņu! Mēs esam palikuši pie šīs Kristus mācības un pasludinājuma, turējuši godā viņu kārtu un valdīšanu, apstiprinādami to ar mūsu mācību – ciktāl viņi rīkojas pareizi; mēs esam lūguši un aizlūguši, atsevišķi un visiem dzirdot, uzticīgi pamācījuši un brīdinājuši viņus ar Rakstu vārdiem, ar laipnību un nopietnību pildīdami Dieva uzticētā amata pienākumu. Un par šo savu žēlsirdību esam no viņiem saņēmuši tādu algu – tie mūs ir izraidījuši, nolādējuši, vajājuši, un viņu ļaudis ir padzinuši un nonāvējuši daudzus mūsu brāļus. Kas tad vēl mums būtu jādara? Mums jāļauj, lai viņi mūs sauc par nepacietīgiem, dusmīgiem, indīgiem, atriebīgiem ļaudīm, kas tiesā un pazudina visu pasauli. Labi, mēs esam ar mieru panest šo negodu pasaules priekšā, līdz mūsu Kungs Jēzus Kristus reiz iejauksies un izšķirs šo lietu; līdz tam laikam ļausim, lai viņi turpina mūs apmelot, zaimot un vajāt. Ja Dievs to gribēs, viņi reiz uzzinās, ko īsti ir zaimojuši un vajājuši, zaimodami un vajādami mūs.

Tas būtu kopsavilkums, runājot par šo Evaņģēlija vietu – par to, ka mums jābūt žēlsirdīgiem arī pret mūsu ienaidniekiem. Nu mums jāraugās, kā parādīt žēlsirdību mūsu pašu dzīvē – kā kristiešiem un brāļiem jāizturas citam pret citu; jo arī šāda pamācība ir nepieciešama, un mums tā ir jāsludina. Jo, lai gan visi saucam sevi par evaņģēliskiem kristiešiem, tomēr es baidos, ka lielākā daļa mūsu vidū ir pagāni, kas tikai rotājas ar kristiešu vārdu. Kā tad mums jārīkojas? Šis vārds mums jāatvēl visiem, lai gan tikai nedaudziem tas patiesi atbilst. Jo, kā Sv. Pāvils saka 2.Tes.3:2, ne visi ir ticīgi. Un Kristus pats Mt.22:14 saka, ka daudzi ir aicināti, bet maz ir izredzēto. Tiem, kuri ir īsti kristieši, jāņem pie sirds šī Kristus pamācība un jāizturas draudzīgi ne tikai pret ienaidniekiem, bet vēl jo vairāk – pret tiem, kuri tiek saukti par kristiešiem.

Tādēļ lai ikviens uzmanīgi paraugās pats uz sevi – lai, iedams pie Sakramenta un izlikdamies par kristieti, viņš pats sevi nepieviltu. Jo tagad itin labi redzam, ka to ļaužu vidū, kuri grib valkāt kristiešu vārdu, ir ļoti daudz skaudības un mantrausības; šādas lietas atrodamas visās kārtās – no pašām necilākajām līdz visaugstākajām, tā, ka ir grēks un kauns pat to visu dzirdēt (ikviens krīt apkaunojošās alkatības varā, un šāda dzīve patiešām ir īsta cūku dzīve; jo, kā stiprākā cūka grūž vājāko projām no siles, itin kā viena pati gribētu aprīt visu ēdienu, tāpat tagad notiek visā pasaulē). Ikviens jūtas drošs un nevien nedod citiem neko, bet arī atņem tiem visu, ko vien iespējams atņemt un saraust pie sevis. Tā nu vārds “dodiet”, ko lasām šajā Evaņģēlija vietā, ir gandrīz pilnīgi izdzisis no ļaužu atmiņas, un došanas vietā it visur redzama tikai zagšana un laupīšana. Gan pie algādžiem, gan nama saimē redzama viena vienīga neuzticība. Redziet, cik apkaunojošā veidā viņi pelna savu maizi ar neuzticību un krāpšanu, radīdami zaudējumus citiem! Viņi to neuzskata par zagšanu, un tomēr neuzticams darbs ir tāda pati zagšana, kā, ja tie ņemtu naudu kādam no maka. Tā tas notiek gan nama saimē, gan amatnieku vidū, lai kā visi šie ļaudis tiktu saukti.

Kā gan šādi ļaudis pastāvēs viņā dienā, kad Kristus tiem jautās, vai tie ir sekojuši Viņa pamācībai? Jo, ja kristiešiem jābūt žēlsirdīgiem arī pret ienaidniekiem – kā Kristus šeit māca – , tad vēl jo vairāk viņiem piederas parādīt mīlestību un draudzību saviem brāļiem, kristīgiem cilvēkiem. Un, ja viņi nedrīkst nolādēt ienaidniekus, tie vēl jo mazāk drīkstētu nolādēt draugus. Tāpat arī, ja kristieši nedrīkst atriebties neticīgajiem, bet viņiem ir pienākums tiem dot un darīt labu, tad daudz vairāk no viņiem tiek prasīts darīt labu saviem ticības biedriem. Redzi, notiek gluži pretēji – visā pasaulē tagad tiek laupīts, skausts un zagts; ļaudis rada cits citam zaudējumus ar netaisniem darījumiem, kur vien tas iespējams. Šeit, svētajā Evaņģēlijā, tu dzirdi, ka Kristus saka: “Dodiet, tad jums taps dots.” Ja mēs šiem vārdiem nesekosim, piepildīsies pretējais, proti: ņemiet un laupiet, tad arī jums tiks atņemts un nolaupīts.

Jo mūsu Kungs Dievs itin viegli var sūtīt nelaimi pār kādu pilsētu vai zemi, ka tai uzbrūk sērga un atņem it visu. Jo tad, ja tiek aizmirsts šis vārdiņš – date (dodiet), mūsu Kungs Dievs var likt uzzināt, ko nozīmē rapite (laupiet). Pēc šādas nelaimes mēs tiecamies ar lielu dedzību. Jo, kad mūsu Kungs saka “dodiet” mēs šo pavēli pārprotam un paši pārvēršam par “laupiet”. Labi, ņem, zodz un laupi, cik ilgi gribi, bet padomā, kas notiks, ja reiz saņemsi to, ko pats esi darījis citiem, un kad atņemts tiks tev?

Visā vēstures gaitā redzam, ka tad, kad ķēniņvalstis vai pilsētas sasniedz vislielāko uzplaukumu un iemanto neredzētu bagātību, arvien nāk karš vai kāda cita nelaime, kas valsti atkal iegrūž nabadzībā. Tāpat notiek ar atsevišķām dzimtām un cilvēkiem: kad tie ir īsā laikā iemantojuši lielu varu un bagātību, seko tikpat straujš kritiens. Arī es pats jau esmu redzējis, kā daži, kam bija piederējusi liela manta, īsā laikā ir izputējuši. Kādēļ tā? Tādēļ, ka viņi nav gribējuši dot, kā Kristus šeit mudina, bet vairāk centušies ņemt no citiem; un galu galā viss ir pavērsies gluži pretēji, tā, ka nu viņiem ir ticis atņemts. To māca mūsu ikdienas pieredze un visiem zināmais sakāmvārds: de male quaesitis non gaudet tertius haeres – ar ļaunu iegūta manta nesniedzas līdz trešajai paaudzei, jeb: netaisna manta augļus nenes. Tas – es saku – ik dienu ir redzams visās kārtās. Ja arī tāda manta var pastāvēt kādu laiku un no tēvs pāriet dēla īpašumā, tomēr trešo paaudzi tā nesasniedz; jo tā ir nolādēta manta, kas ir nolaupīta vai izkrāpta citiem cilvēkiem.

Šādai ikdienas pieredzei vajadzētu darīt gudrus arī pasaules bērnus un likt viņiem domāt tā: ko gan līdz raust mantu, ja pats nevarēšu mierīgi valdīt pār to, ko būšu sarausis, turklāt šāda manta augļus nenesīs – to esi redzējis notiekam daudzu cilvēku dzīvēs.

Bet mums, kristiešiem, ir svarīgāk zināt, ko par to māca Svētie Raksti. Tā Dāvids Ps.37:16–18 saka: “Labāk būt taisnam ar mazumu, nekā būt bezdievim un dzīvot pilnībā, jo bezdievīgo elkonis tiks salauzts, bet tas, kas uztur taisnos, ir Tas Kungs. Tas Kungs zina sirdsšķīsto dienas, un viņu mantojums pastāv mūžīgi.” Itin kā pravietis sacītu: ja arī dievbijīgam vīram nekas daudz nepieder, un visu, kas tam ir, viņš izmanto ar Dievu un ar godu, šis mazums viņam ir mīļāks, nekā visas bezdievju bagātības. Jo mūsu Kungs Dievs dod šim mazumam savu svētību, tā, ka šāda manta tiks arī bērnubērniem, līdz pat tūkstošajam augumam. Arī to redzam paši savām acīm. Šodien varam atrast daudz senu un krietnu dzimtu, kuru īpašums ir pārmantots vairākos simtos paaudžu un nav ticis izšķērdēts jau otrajā vai trešajā paaudzē. Tas mums būtu jāmācās no šiem un līdzīgiem vārdiem; mums arī pienāktos uzskatīt tā, kā tas patiesībā ir – labāk, ja kādam ir trīsdesmit guldeņi, un viņš tos patur ar Dievu un ar godu, nekā, ja viņam būtu trīs tūkstoši, kas iegūti negodīgi un rīkojoties pret Dievu. Jo Dievs svētī mazumu, kas pieder taisnajam (Ps.37:16), tā, ka viņš ne tikai var paturēt savu mantu ar mierīgu sirdsapziņu, bet tā viņam arī nes labumu un viņš prot šo mazumu izmantot Dievam tīkamā veidā. Turpretī netaisni iegūtu mantu gan kādu laiku var tērēt, bet, tā kā šādai mantai nav Dieva svētības, tā drīz vien izsīkst un pazūd, tā, ka nav saprotams, kas ar to ir noticis. Tas tādēļ, ka šī manta bijusi iegūta ar netaisnības un mantrausības palīdzību, un, lai arī mantrausis to nav uzskatījis par zagšanu, viņš ir tikai rausis mantu sev, nedodams nevienam itin neko no tā, kas viņam pieder, tādēļ arī šai mantai uzbrukusi rūsa – tā saēd visu, un drīz vairs nav redzams, ka šajā vietā būtu bijis kaut viens grasis. To arī pagāni ir mācījušies paši no savas pieredzes, tādēļ ir sacījuši: Male quaesitum male disperit – kas ar ļaunu, nācis, tas ar ļaunu aizies.

Ko gan vēl daudz varētu sacīt? Neviens negrib kļūt gudrs, pirms bijis spiests mācīties pats no savām nelaimēm; mūsu Kungam Dievam arvien jāturpina solīt un draudēt. Bet kurš tad par to domā? Lai cik ilgi tiktu sludināts, kā Sālamans saka savām pamācībās 11:4: “Manta neko nepalīdzēs Tā Kunga dusmības dienā, bet taisnība glābj no nāves,” un 28.pantā: “Kas paļaujas uz savu bagātību, tas ies bojā,” tomēr katrs domā: mīļais, saki, ko gribi, bet, ja man būtu nauda un manta, es paglābtos no visām raizēm. Tie, kas tā domā, gluži vienkārši dara mūsu Kungu Dievu par meli. Taču viņiem nāksies saprast, ka viņi ir pievilti – daudz drīzāk, nekā tie gribētu. Tādēļ, mīļie draugi, bīsimies Dievu un uzticēsimies Viņam, un tad – būsim arī žēlsirdīgi un lēnprātīgi, ne tikai pret ienaidniekiem – kā māca šodien lasītie Evaņģēlija vārdi –, bet arī pret mūsu draugiem un brāļiem. It īpaši tādēļ, ka dzirdam, cik ļoti mūsu Kungs Dievs nīst apkaunojošo alkatību – Viņš uzpūš netaisnai mantai savu dvašu, un tā sairst un izplēn, gluži kā pelni un putekļi vējā. Pravietis Hagajs (1:6) saka, ka alkatīgi cilvēki ber savu algu caurā makā; it kā viņš gribētu sacīt: viņi gan var pelnīt un krāt, taču visa šī manta viņiem nenes nekādu labumu, jo viņi ir kļuvuši bagāti, skauzdami un radīdami zaudējumus citiem. Un Sālamans saka: Corrosio in domo impii – rūsa ir bezdievja namā – kaut arī bezdievis krāj mantu veselām kaudzēm, viņa namā ir lāsts, tā, ka viņu manta ne tikai nespēj darīt labāku, bet – tā izslīd viņam caur pirkstiem un sairst, it kā rūsa to būtu saēdusi. Tad nu, mīļie draugi, neatstājiet šo pamācību neievērotu, bet uzklausiet to, un, ja arī jūs jau būtu iestiguši mantrausības purvā, atgriezieties un labojieties!

Agrāk, kad, dzīvodami pāvestībā, kalpojām velnam, ikviens bija žēlsirdīgs un dāsns, tad visi ar sirsnīgu prieku un svētu bijību, ar abām rokām deva, lai uzturētu viltus dievkalpojumu. Bet tagad, kad mums tiešām vajadzētu būt dāsniem, labprāt dot un izrādīt pateicību Dievam par svēto Evaņģēliju, ko esam saņēmuši – nu katrs baidās aiziet bojā un nomirt badā; neviens vairs negrib dot, bet tikai ņemt. Agrāk ikviena pilsēta, atbilstoši savam lielumam, bagātīgi uzturēja dažus klosterus – nemaz jau nerunājot par priesteriem, kuri noturēja mises un pieņēma dāsnus ziedojumus. Bet tagad, ja pilsētai jāuztur divi vai trīs cilvēki, kuri tai sludinātu Dieva Vārdu, sniegtu Sakramentu, apmeklētu un mierinātu slimniekus, krietni un kristīgi mācītu jaunatni, turklāt, lai to izdarītu, nav jādod no savas, bet gan no svešas mantas, kas palikusi no pāvestības laikiem – tas katram šķiet grūti.

Ir jānotiek tā, ka Jēzum līdz ar Mariju un Jāzepu Betlēmē neatrodas neviena īsta mājvieta; un tomēr Jēzus atrod sev silīti, Marija un Jāzeps atrod kūti, un viņi iztiek, kā prot. Kaut arī viņi nav savās mājās, Nācaretē, bet svešā vietā, turklāt pavisam neizdevīgā laikā, proti, pašā ziemas vidū, un Betlēmes iedzīvotāji pat neiedomājas par šiem ļaudīm, kas apmetušies kūtī, tomēr viņi nemirst badā. Viņi necietīs badu savu asinsbrāļu vienaldzības dēļ – tāds brīdis nepienāks, drīzāk jau pagāni nāks no bagātās Arābijas, lai dāvātu bērniņam Jēzum zeltu, vīraku un mirres. Kristieši gluži labi saprot, ko es te gribu teikt. Tādēļ lai ikviens cenšas sekot šai Kristus pamācībai un pamudinājumam – lai dod no laba prāta, ja grib, lai arī viņam tiktu dots. Bet, ja viņš to nedara, tad Kristus noteikti paliks pie saviem vārdiem, un šādam cilvēkam arī nekas netiks dots. Un, ja arī viņam kas pieder, viņš tomēr nesaņems tik daudz žēlastības, ka varētu savu mantu baudīt – to esmu norādījis un pamatojis ar Rakstu vārdiem.

Mūsu Kungs Kristus apliecina savu nepatiku pret alkatību un to, ka ļaužu izsūcēji nevarēs mierīgi baudīt savu netaisno mantu – Viņš to atklāj ne tikai savā Vārdā, bet arī ikdienas pieredzē. Vienu no šādiem nesen redzētiem piemēriem gribu pastāstīt, lai jūs brīdinātu, kaut arī dažiem tas varētu kļūt par piedauzību. Netālu no Vitenbergas dzīvoja kāds zemnieks, kas visu mūžu bija krāpis ļaudis tirgus laukumā, kā tagad mēdz darīt gandrīz visi, kas kaut ko pārdod. Viņš reiz gājis uz bēniņiem, lai aplūkotu savus labības krājumus. Bet velns ar savu māžošanos pievīlis zemnieka acis, un viņam izlicies, ka bēniņi ir tukši – graudus zemnieks nav varējis redzēt. Nu nabaga skopulis pārbijies un nodomājis, ka graudus kāds slepus ir nozadzis; viņš skrējis lejā pie sievas un saimes, vaimanādams, ka visa labība, kas bijusi bēniņos, esot nozagta. Kad sieva līdz ar saimi uzskrējusi augšā, lai redzētu, kas noticis, nožēlojamais vīrs jau bijis pakāries un nomiris, pirms vēl ļaudis pie viņa piesteigušies. Un tā visa ir bijusi tikai velna negantā krāpšana – graudi, tāpat kā iepriekš, gulējuši bēniņos gluži neskarti; tikai velns zemnieku tā apstulbojis, ka viņš nav varējis ieraudzīt nevienu graudiņu – un Dievs ir ļāvis tam notikt.

Tas, es saku, ir noticis tepat, mūsu durvju priekšā, par biedinājumu un brīdinājumu mums pašiem. Ko tad nabaga cilvēks var iegūt? Ko viņam var palīdzēt ar tādām pūlēm un darbu ilgi krātā un saraustā manta? Velns ir gribējis, lai zemnieks mirst, tādēļ ir viņu tā apstulbojis, ka šis vīrs nav redzējis pats savu labību – ienaidniekam ir izdevies panākt, ka cilvēks izmisumā pats sevi nonāvē. Man šķiet, tas ir lāsts, kas nācis pār netaisno mantu – zemnieks ne tikai nav varējis to baudīt, bet ir šīs mantas dēļ zaudējis savu dzīvību un dvēseli. Ir notikuši vēl citi līdzīgi gadījumi – arī tos citkārt jau esmu jums stāstījis. Būtu labi tos neaizmirst, jo vismaz dažiem šādi piemēri varētu palīdzēt laboties. Nabaga cilvēks, kas tik nožēlojamā veidā pakāries, savu spriedumu saņems; bet mēs to stāstām kā brīdinājumu jums. Ja jūs to neuzņemat, bet atstājat neievērotu, jūs nicināt nevis mūs, bet Kungu Kristu, kas ar manu muti grib jums to sacīt. Bet, ja jūs to uzklausāt un labojaties, es jums nekādu algu nevaru dot, jo nav manā varā atalgot kristiešu darbus. Bet mūsu Kungs, kas šeit saka: “Dodiet, tad jums taps dots”, jums bagātīgi atlīdzinās. Kas grib, lai uzklausa šo pamācību, kas negrib – lai atstāj neievērotu. Tādēļ jau Kristus vārdi nekļūs nepatiesi. Jo, lai gan ne visi tiek sodīti tā, kā šis zemnieks, tomēr ikviens, kas atstāj neievērotu Kristus pamācību, Pastarā dienā ies pazušanā. Un ir tiešām jābrīnās, ka mēs pavisam labprātīgi, vēl vairāk – ar lielām pūlēm un darbu (jo, kā Sv. Pāvils 1.Tim.6:10 saka, mantkārīgais pats sev nodara daudz sāpju), paši ienesam nelaimi un lāstu savā namā, lai gan varētu ar priecīgu prātu un vieglu darbu kļūt bagāti, ja vien, sekodami Kristus mācībai, dotu un palīdzētu savam tuvākajam. Jo mūsu Kungs, kas ir sacījis: “Dodiet, tad jums taps dots”, noteikti turēs savu vārdu un bagātīgi atlīdzinās tiem, kuri paklausa Viņa pamudinājumam. Viņš taču saka: “Pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī.”

Vai nebūtu labāk, ja tev būtu tikai kāds mazums – ar Dievu un ar godu, un tu no tā dotu un palīdzētu tiem, kuri cieš trūkumu, tā, ka tu iemantotu mierīgu sirdsapziņu un brīnišķīgu mierinājumu, ka Dievs tavu mazumu svētīs un vairos, nekā, ja tevi māc rūpes un nemiers, un tava sirdsapziņa ir apgrūtināta lielas mantas dēļ, kuru tu ne tikai nevari baudīt, bet pār kuru tev pašam nav nekādas varas? Jo skops un alkatīgs cilvēks ir sava mamona kalps un gūsteknis. Un tu taču ne tikai no Dieva Vārda, kam varbūt negribi ticēt, bet arī no savas ikdienas pieredzes zini, ka taviem bērniem vai mantiniekiem šī manta nekādu labumu nenesīs – viņi to noteikti izšķērdēs un atkal nogrims nabadzībā.

Tu, nožēlojamais cilvēk, kas ilgi esi rausis un krājis – kas tad tev galu galā tiks no tavas mantas? Tu tikai padarīsi savu dzīvi sūru un rūgtu, apgrūtinādams savu sirdsapziņu ar neskaitāmiem grēkiem, līdz beidzot, kad tava pēdējā stundiņa būs klāt, velns tevi ieraus elles bezdibenī! Tā nu nevien apkaunojošā veidā pazaudēsi savu naudu un mantu, par ko ne brīdi neesi varējis priecāties arī dzīves laikā, bet iegrūdīsi postā arī pats savu miesu un dvēseli, turklāt vēl līdz ar savu nolādēto mantu nodosi saviem bērniem vai mantiniekiem Dieva nežēlastību un lāstu, tā, ka viņiem šī manta nesīs tikpat maz labuma, kā tev, jā, viņi kļūs nabagi, pieredzēs postu un dažādas nelaimes. Kas grib dzirdēt šo brīdinājumu, tas lai dzird un uzklausa. Tomēr katram būs jānes pašam sava nasta, – kā Sv. Pāvils saka Gal.6:5. Es arī tā domāju. Tādēļ, ja negribat mani uzklausīt, atbildiet par sevi paši. Ar to pietiktu, sniedzot īsu pamācību saistībā ar šiem Evaņģēlija vārdiem. Lai Dievs dod, ka tas arī nestu kaut nedaudz augļu! Āmen.