4. svētdienā pēc Lieldienām

Tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. [Jņ.16:5–15]

Kādreiz ir tā, ka cilvēks tik ļoti ir nogrimis savās domās, kad kādas viņa cerības ir zudušas, kad kaut kas, ko viņš ir ļoti vēlējies iet viņam secen, ka viņš nemaz nespēja ne par ko citu domāt, un pat tad, ja tās lietas, kas viņam tiek stāstītas un dotas, ir nesalīdzināmi lielākas nekā tās, ko viņš ir zaudējis, viņš tomēr paliek savā šaurībā, savās domās, un it kā neko neredz un nedzird un nesaprot, it kā viņa ausis būtu aizdarītas ciet, un viņa sirds ir noslēgta tajā šaurībā, kas ir viņā pašā.

Līdzīgi ir noticis ar Pestītāja mācekļiem šajā pēdējā naktī, kad Pestītājs saka vēl pēdējos vārdus ceļā uz Ģetzemani, runā par savu aiziešanu, runā par nākamo godību, runā par Svētā Gara dāvanu, bet neko par to nespēj nedz dzirdēt, nedz jautāt it kā šīs lietas nemaz uz viņiem neattiektos. Viņi ir tik ļoti satraukti par to, ko Pestītājs teica iepriekš, ka nav nācis šīs pasaules valstību celt un gūt, ka priekšā ir ciešanas un krusts, ka Viņa sirds ir piepildīta ar skumjām un bēdām.

Viņi tik ļoti bija iecerējuši, ka Viņš šo pasauli izlabos. Ja šī pasaule negrib Viņam pakļauties ar labu, tad Jēzum taču ir spēks šo pasauli pakļaut ar varu. Jo nebija tāda spēka, kas būtu stājies Jēzus ceļā, ko Viņš nevarētu uzvarēt vai pārvarēt. Tad kaut ar varu, un kaut ar spēku kā šīs pasaules kungi un ķēniņi Viņš varētu sev pakļaut šo pasauli. To mācekļi bija ļoti cerējuši. Viņi paši gribēja šajās lietās līdzi darboties pēc tā piemēra, ko bija redzējuši šajā pasaulē, kur kādam ķēniņam pietuvinātie staigā šī ķēniņa spēka un godības mirdzumā, paši ir cienījami, apbrīnojami un vareni.

Tagad Pestītājs runā par brīnišķām lietām, kas viņus sagaida, par kaut ko ārkārtīgi lielu. Bet neviens no viņiem to nesaprot, un nesapratis neviens neko nevaicā. Viņi ir nogrimuši skumjās un paši savās domās. Par to arī Pestītājs saka šajā runā: “Tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums.”

Mācekļi šajā brīdī, dzirdēdami šos vārdus, droši vien arī tos nespēj nedz saprast, nedz aptvert. Kā tas var būt, ja viņu Skolotājs un Mācītājs iet prom pa nāves un miršanas ceļu no šīs pasaules, vairs nebūs viņiem klāt, Viņš ir sacījis, ka viņi Viņu vairs neredzēs. Kā tas var viņiem būt labāk? Vai tad pats labākais, kas varēja notikt, nebija noticis Viņa klātbūtnē? Bet Pestītājs zina, ko Viņš saka. Viņš runā par to pestīšanas piepildījumu, kas ir apslēpts un atklāts Trīsvienīgajā Dievā.

Tēvs ir sūtījis Dēlu. Tēvs ir radījis šo pasauli, ikdienas to uztur. Ik mirkli pasaule dzīvo no Dieva žēlastības. Vajag tikai redzīgas acis un kaut cik saprātīgu sirdi, lai redzētu Tēva gādību, svētību, ko Viņš dod ikdienas. Cik gudri Viņš šo pasauli radījis un cik brīnišķi Viņš to pārvalda. Tomēr ar visu to šī pasaule Dievam nepakļaujas. Kā apustulis Pāvils to raksta vēstulē romiešiem: “Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem. ” [Rom.1:19-23]

Kad Tēvs, visa Radītājs, sūta savu Dēlu, Dēls nāk un skaidros un saprotamos vārdos cilvēkus uzrunā, cenošoties tos atgriezt no bezdievības pie Dieva. Runāja tā, ka tie, kas Viņa vārdus dzirdēja sacīja: “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.” [Jņ.7:46]

Vai pasaule atgriezās? Vai grēcinieki nožēloja? Nē! Viņu sirds palika cieta.

Arī pie šo vārdu liecības, ko Dēls deva, arī pie darbu liecības, ko Dēls viņiem atklāja. Naidā un pretestībā viņi Dēlu sit krustā, un viņu sirds paliek ļauna un cieta.

Bet tad Jēzus saka par Aizstāvi – Svēto Garu, kas salauzīs cietās sirdis un izmainīs pretestīgos prātus, brīnišķīgo Aizstāvi, Mierinātāju, Iepriecinātāju – Svēto Garu.

Ir tā, ka visiem Svēto Rakstu tulkiem, kas tulkojuši šos vārdus un tulkos no sengrieķu valdos ir grūti iztulkot vārdu, kas mūsu Bībele skan – Aizstāvis. Šis vārds grieķiski “Paraklētos” nozīmē “klāt pieaicinātais,” bet latīniski šis vārds skan “advokātos.”

Mēs zinām advokāta amatu. Tas ir jurists, kurš citas personas labā iesniedz iesniegumus tos pareizi juridiski noformēdams, zinādams veidu, kā to vislabāk darīt, jo cilvēks pats to nemaz nevar un neprot. Ja šim cilvēkam ir kādi tiesas darbi, kur pret viņu ir celta apsūdzība, vai arī viņam pašam tāda jāceļ, tad, patiesībā, šodien neviens bez jurista, bez likumu zinātāja, bez advokāta nemaz nevar. Kad viņš runā ar šo speciālistu likumu lietās, tas uzreiz pasaka vai šeit būs kaut kas iespējams vai nebūs, parāda ceļu kāds ejams, un pat šīs personas labā un viņa vietā izdara visas lietas, viņu pārstāvēdams.

Bet šeit tiek runāts par kādu Debesu Advokātu. Par Dieva Garu, kas tiks sūtīts mācekļu sirdīs, un darīs šādu brīnišķu darbu viņu labā, caur viņiem, dievišķu darbu. Un mēs lasām Pestītāja vārdus, ka šis Svētais Gars, Patiesības un Dzīvības Gars, klāt piesauktais Iepriecinātājs, Aizstāvis un Mierinātājs, šis Palīgs, atnācis pārliecināts pasauli par grēku, taisnību un tiesu.

Kur Dieva darbi lai gan skaidri kopš pasaules radīšanas redzami liecina par Dieva gādību un žēlastību, šie Dieva darbi tomēr nevarēja cilvēku atgriezt no grēka. Pats Dieva Dēls nākdams un skaidros vārds sludinādams atgriešanos un pestīšanu ticībā uz Viņu arī to nav spējis. Pasaule Viņu ir krustā situsi. Tagad nāk Dievs, Svētais Gars. Viņš to darīs un spēs. Viņš vainagos to, ko Dievs radīdams un uzturēdams šo pasauli darījis. Viņš darīs stipru to krusta spēku, kas plūst no Viņa Golgātas krusta. Viņš to spēs.

Mēs lasām, ko Pestītājs saka. Šis Svētais Gars pārliecinās pasauli par par grēku, taisnību un tiesu.

Šeit ir vajadzīgs paskaidrojums pie diviem vārdiem. Pirmais vārds – pārliecinās. Viņš atnācis pārliecinās pasauli. Pareizāk šo grieķu vārdu būtu tulkot – atmaskos. Šis vārds nozīmē nedaudz kaut ko citu, nekā pārliecinās. Gandrīz tas pats vien ir, tomēr mums vajadzētu šo atšķirību ieraudzīt. Ko nozīmē atmaskot. Atmaskot nozīmē pie tādiem apstākļiem, kur neredz nekādas viltības, ļaunuma un grēka, jo šis ļaunums, viltība un grēks ir noslēpts aiz šķietama labuma, taisnīguma, gudrības, labestības, laipnības un mīlestības. Bet, kad šī viltus maska tiek norauta, tad ierauga patieso seju. Jēzus saka, ka šis Aizstāvis nāks un pārliecinās jeb atmaskos pasauli viņas grēkā, pārliecinās pasauli par taisnību un tiesu.

Otrs vārds, kur vajadzīgs paskaidrojums ir pasaule. Protams, tā nav pasaule visā tās kopumā, kā Dievs viņu radījis. Par pasauli šeit Svētajos Rakstos sauc grēka cilvēku pasauli, ko viņš ir radījis, iekārtojis, kas viņu tur savā gūstā ar visām grēka un ļaunuma likumsakarībām, ar visu netaisnību, iekāri un ļaunumu. Pestītājs saka, ka Aizstāvis nāks un atmaskos šo pasauli.

Proti, šī pasaule ārēji šķitīs krietna un laba. Tātad Pestītājs šeit par pasauli saukdams tos, kas Viņu nepieņem, parāda, ka šeit nav runā par tiem, kuru grēki nav redzami, par slepkavām, zagļiem, atklātiem laulības pārkāpējiem. To grēki ir redzami. Bet šeit Pestītājs runā par to pašu labāko, augstāko un cēlāko, kas ir pasaulē.

Mēs to varētu saprast no šādas līdzības. Ja kādas valsts valdība draud kādai citai valstij, ka viņi grib šo valsti iznīcināt vai izaicināt, tad šis izaicinājums un drauds nav šīs valsts zemākajiem ļaudīm, bet otras valsts valdniekiem – varenākajiem, gudrākajiem, labākajiem. Ja, piemēram, Ziemeļkoreja vai Irāna draud Amerikas savienotajām valstīm, viņi nedraud Amerikas noziedzniekiem un grēciniekiem, bet tieši valdībai – tieši gudrākajiem, tieši labākajiem, tieši krietnākajiem un taisnākajiem.

Tāpēc šeit, kad Pestītājs runā par pasauli, kuru Svētais Gars nāks pārliecināt par grēku, Jēzus runā par tiem grēkiem, kas nav redzami, ko pasaule nesauc ar grēku, ko pasaule nesauc par ļaunumu un netaisnību, nekrietnību, negantību.

Tālāk Jēzus saka: “Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.

Pasaulei tā nemaz nešķiet. Vai pasaulei varētu likties, ka viņu dievs ir kaut kādā veidā notiesāts un viņa dienas skaitītas? Vai viņam nepieder visas pasaules godības un visas pasaules valstības, kas ar netaisnību, alkatību, grēku un iekāri ir tik varenas tapušas?

Kā mēs to redzam gan toreiz, kad sātans Jēzu kārdināja un rādīja Viņam visas pasaules valstības un to godību sacīdams – to visu es gribu tev dot, jo tās man ir nodotas. Jā. Cilvēki ir šīs valstības cēluši ne jau ar taisnību, ticību, mīlestību un žēlastību. Kura no šīs pasaules varenajām valstīm ir ar taisnību uzcelta? Bez laupīšanas, slepkavošanas, raušanas? Neviena pati. Jo varenāka ir kāda valsts, jo vairāk ir šīs raušanas, melu, slepkavošanas un laupīšanas. Tieši tāpat bija arī toreiz.

Kuram varēja likties, ka var būt arī citādi? Ka tas, kurš aiz visa tā stāv, varētu būt notiesāts.

Arī to mācekļi sludinās – par pēdējām lietām. Par to, kā šīs pasaules valdnieks saņems sodu. Patiesība un taisnība top gaismā celta, gavilē un uzvari.

To Svētais Gars darīs pie pasaules caur mācekļu sludināšanu, caur to, ko Viņš ieliks viņu sirdīs, prātos un mutēs.

Bet arī pašiem mācekļiem pirms tam ir vajadzīga pārmaiņa pirms tam. Vēl mācekļi nespēj to saprast un nest.

Pestītājs saka: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.”

Vēl mācekļi ir savu siržu šaurībā. Vēl viņi nav pieredzējuši krusta nāvi un augšāmcelšanās prieku. Tas viss viņiem ir vēl apslēpts. Viņi vēl neko nenojauš par debesbraukšanu un Svētā Gara spēku, kas viņiem tiks dots. Vēl viņi nesaprot, vēl viņi nevar satvert.

Bet tad, kad Svētais Gars nāk Vasarssvētku dienā, šis Patiesības Gars pēkšņi visas lietas, kas iepriekš bija neskaidras, viņiem top skaidras. Jo Pestītājs ir apsolījis, ka Svētais Gars viņus vadīs visā patiesībā.

Šeit būtu svarīgi ievērot kādu lietu – kam Pestītājs saka šos vārdus. Viņš saka šos vārdus saviem apustuļiem. Tiem, kas tajā brīdī vēl nesaprot un evaņģēliju vēl nemaz nevarētu un neprastu sludināt. Viņš nesaka to baznīcai pēc tam, ka baznīcā pēc apustuļu laika Svētais Gars dos kādas jaunas atklāsmes vēl kaut ko pielikdams klāt pie tā, ko apustuļi ir mācījuši, kā to kādreiz apgalvo Romas baznīca vai kādi sektanti, sacīdami, redziet, te jau Pestītājs ir teicis, ka Viņš caur Svēto Garu vēl daudzas lietas atklās. Tad lasiet mīļie, kam Viņš atklās. Apustuļiem. Vai tikai dažas? Nē, visas lietas. Viņš jau apustuļiem atklās visas lietas, tāpēc mūsu ticība nav balstīta uz kādām jaunām atklāsmēm, bet uz apustuļu mācību, jo apustuļiem Jēzus ir teicis, ka nāks Patiesības Gars un vadīs viņus, apustuļus, visā patiesībā. Ka Viņš viņiem, apustuļiem, atklās nākamās lietas.

Tāpēc, ja kāds grib visu patiesību, ja kāds grib saprast nākamās lietas, lai iet pie Svētajiem Rakstiem un mācās no apustuļiem, jo apustuļiem tās ir dotas. Tā Pestītājs ir teicis. Ja kāds pie tā kaut ko pieliek, tad Dievs tam pieliks mocības par kurām laika galā tiek runāts, un, ja kāds no tā kaut ko atņem, tad Dievs tam arī atņems viņa daļu pie mūžīgās dzīvības. Tāpēc mums būs būt par apustuļu mācekļiem, jo viņiem jau Patiesības Gars ir iedevis visas lietas.

Ko vēl var pielikt pie tā, kur viss jau ir dots? Nekas jau arī nav vajadzīgs klāt. Mēs, palikdami šajā apustuļu mācībā, stājamies arī viņu amatā, pēc tā mērā, cik mēs varam saņemt un saprast no tā, ko apustuļi mums ir sacījuši, arī mēs gūstam spēku un varēšanu būt Kristus liecinieki šajā pasaulē un pieredzēt, ka arī caur mūsu liecību un sludināšanu Aizstāvis, Svētais Gars, atmasko pasauli par grēku, taisnību un tiesu, un stiprina kristīgo draudzi tajā žēlastības pilnībā, kas nāk no Tēva caur Dēlu Svētajā Garā, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]