4. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. Viņš tiem arī sacīja līdzību: Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs. [Lk.6:36-42]

Cilvēka prāts Dievu parasti uztver kā bargu, dusmīgu soģi, bet Jēzus sauc Dievu par žēlsirdīgu Tēvu, kas liek savai saulei spīdēt pār taisniem un netaisniem. Dievs rūpējas un gādā par visiem – taisnajiem un netaisnajiem. Tā kā Svētajā Kristībā kristieši ir kļuvuši par Dieva bērniem, tad viņi no sava Tēva mācās būt žēlsirdīgi. Jēzus nevis pavēl kristiešiem būt žēlsirdīgiem, bet Viņš apraksta to, kādi kristieši jau ir, proti, viņi ir žēlsirdīgi, jo viņu Tēvs ir žēlsirdīgs. Tam, kurš nav žēlsirdīgs ir cits tēvs – ļauns, atriebīgs, naidīgs un nežēlīgs.

Ko tad nozīmē būt žēlsirdīgam? Būt žēlsirdīgam nozīmē to, ka tev ir līdzcietīga, laipna un mīlestības pilna sirds pret savu tuvāko. Viņa nelaimi tu uzskati par savu nelaimi, vienmēr esi gatavs viņam labprātīgi un dažādos veidos palīdzēt – gan ar darbiem, gan ar padomiem, gan ar palīdzību un mierinājumu, ar vārdiem un darbiem, ar lūgšanām un līdzcietību. Īsi sakot, tu mīli savu tuvāko kā sevi pašu un dari viņam to, ko vēlies, lai cits darītu tev, bet ja tu žēlastību neparādīsi, tad arī pats tiksi tiesāts bez žēlastības. Ar šo brīdinājumu Raksti vēršas pret veco cilvēku mūsos, kas nebūt negrib būt žēlsirdīgs.

Ko es iegūšu, ja būšu žēlsirdīgs – jautā vecā Ādama daba mūsos? Kristus atbild: “Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī.”

Bet ko es zaudēšu, ja nebūšu žēlsirdīgs jautā vecā Ādama daba mūsos? Kristus atbild: “Ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” ,Tiesa ir bez žēlastības tam, kas neparāda žēlastību.” – Kristus sacīto atbalso apustulis Jēkabs. Vai tad man vienam jāpiedod jautā vecais Ādams mūsos – bet citi varēs dusmoties un nīst? Vai tad man vienam ir jādod, bet citi, kam ir vairāk nekā man, varēs nedot? Kristus atbild arī uz šiem jautājumiem: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritis bedrē?” Un apustulis Pēteris piebilst: “Rādiet dievbijībā brālību un brālībā mīlestību… bet, kam to nav, tas ir akls un stulbs.”

Vai tad man vienmēr ir jāpiedod? – jautā vecais Ādams mūsos. – Vai tādēļ mani beigu beigās nesāks nicināt? Vai tad man vienmēr ir jādod? Vai tādējādi es beigu beigās nekļūšu nabags? Kristus atbild: “Māceklis nav augstāks par savu mācītāju.” Ja nu es jūsu Kungs un Mācītājs šajā pasaulē tieku nicināts un esmu nabags, vai tad jums ir tiesības vēlēties kaut ko labāku?

Kāpēc es nedrīkstu tiesāt un nosodīt? – jautā vecais Ādams mūsos. Vai tad manam tuvākajam nav daudz dažādu trūkumu un nepilnību? Jēzus atbild arī uz šiem jautājumiem: “Ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs.”

Tur, kur sirds ir pilna ar patiesības gaismu, cilvēks vispirms vienmēr raugās uz savām nepilnībām, vainām un trūkumiem. Tas ir arī vispārīgais Kristus pamudinājums uz žēlsirdību. Tālāk Kristus konkretizē trīs veidus. kādos žēlsirdība parādās – netiesāšanā, piedošanā un došanā. Visbeidzot Kristus vēlas, lai žēlsirdīga sirds izpaustos arī darbos. Mums vajadzīga ne vien žēlsirdīga sirds, bet arī devīgas rokas un draudzīga mute.

Netiesājiet un nepazudiniet saka Kristus. Te Jēzus brīdina no patvaļīgas un ļaunprātīgas tiesneša lomas piesavināšanās, ar kuru tuvākā nepilnības tiek izvazātas pa pasauli. Tā vietā vajadzētu censties viņa trūkumus aizbildināt un izskaidrot pozitīvā veidā, nevis tulkot tos ļaunā veidā un nolādēt. Šāda patvaļīga tuvākā tiesāšana un pazudināšana ir neizsakāmi postoša. Ir ļoti daudz iemeslu, kam vajadzētu mūs no tās atturēt.

Pirmkārt, mūsu tuvākais, tāpat kā mēs, ir Dieva kalps. Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? – vaicā apustulis Pāvils. Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt. Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Mēz taču visi reiz stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā!.. Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi. Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai. (Rom.14)

Otrkārt, tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā otru, tas jau pats ir kritis daudz lielākā grēkā nekā viņa tuvākais, ko tas nosoda. Šo grēku sauc par garīgu augstprātību.

Treškārt, tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, tas atkrīt no Dieva žēlastības un to pazaudē. Kā gan kāds varētu paturēt Dieva žēlastību, ja savus trūkumus un nepilnības viņš neatzīst? Tas, kurš savu tuvāko tiesā un nosoda, tas savas vainas neredz un neatzīst.

Ceturtkārt, tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, tas nav patiesi garīgs cilvēks. Vēstulē galatiešiem Pāvils saka: “Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareizā ceļa ar lēnprātīgu garu.” No tā izriet, ka tāds, kas nevēlas savu brāli atgriezt un nedara to lēnprātīgi, nav garīgs cilvēks.

Piektkārt, tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, ir garīgi akls. Viņš neredz pats savu milzīgo iedzimtā grēka savu vecā cilvēka dabu, kas tam karājas acu priekšā.

Sestkārt, tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, tas laupa Dievam Viņam vien pienākošos godu. Tāds ne tikai uzņemas tiesneša lomu, kas piederas Dievam, bet arī pats piedēvē sev spējas, kuru tam īstenībā nav. Ja jau tu tiesā otru, tad uzskati, ka pats ar saviem spēkiem un spējām esi kļuvis labāks par to otru. Patiesībā ļaunās grēka saknes mīt katrā no mums. Ja tās nav pārvērtušās par grēka nezālēm, tad par to mums jāpateicas vien mūsu žēlsirdīgajam Kungam.

Septītkārt, tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, tas nokļūs Dieva tiesā. Kristus saka: netiesājiet un nepazudiniet un jūs netiksiet tiesāti un pazudināti. Turpretī, ja jūs tiesāsit un pazudināsit, tad ar to pašu mēru jums tiks atmērots. Vai kā Viņš saka kādā citā vietā pēc saviem vārdiem jūs tapsit tiesāti un attaisnoti.

Piedodiet saka Kristus pēc brīdinājuma netiesāt un nepazudināt. Ja jūsu tuvākais ir jūs apvainojis ar vārdiem vai darbiem, tad neturiet uz viņu ļaunu prātu ilgi, bet piedodiet. Kādēļ, mīļais Kungs, mums tā jādara?

Pirmkārt, tam, kas piedod, tiks piedots. Ik dienas Mūsu Tēvs lūgšanā mēs lūdzam, lai Dievs piedod mums, tāpat kā mēs piedodam savam tuvākajam.

Otrkārt, Dievs ir piedevis mums daudz lielāku grēku, nekā citi cilvēki darījuši mums. Iepretim iedzimtajam grēkam mūsos, ko Dievs mums piedevis, citu cilvēku grēki ir tikai skabarga salīdzinot ar mūsu baļķi.

Treškārt, skaidrs un nepārprotams ir tas, ka tam, kurš nepiedos savam tuvākajam, arī netiks piedots.

Ceturtkārt, tas, kurš nepiedod nav vairs kristietis. Tur, kur ir patiesa kristietība, ir arī patiesa ticība. Kur ir patiesa ticība, tur ir arī mīlestība. Tur, kur ir mīlestība, ir arī brālīga piedošana. Tādējādi tur, kur nav brālīgas piedošanas nav arī mīlestības, ticības un patiesas kristietības.

Piektkārt, tas, kurš nevēlas piedot, grimst nebeidzamā naidā. Šāda cilvēka sirds ir velna varā. Tas pieder naida un skaudības garam velnam un ir saistīts ar viņu ciešām jo ciešām saitēm. Uz ko citu šāds cilvēks varētu cerēt ar savu indīgo naida tārpu, kas grauž viņa sirdi?

Visbeidzot Kristus saka: dodiet to, kas jums ir un pieder un tādējādi kalpojiet savam tuvākajam. Kādēļ mīļais Kungs Kristu, mums ir jādod?

Pirmkārt, Dievs jau ir devis mums to visu, kas mums ir. Ja mēs visu, kas mums ir, nebūtu saņēmuši no Dieva, tad varētu arī neko nedot savam tuvākajam. Bet ja visu, kas mums ir, esam saņēmuši no Dieva, pat savu dzīvību, tad, kas gan tas īpašs būtu, ja to atdotu sava tuvākā labā?

Otrkārt, tam, kas dod, tiks dots. Cik daudz tiks dots, tikpat daudz un vēl daudz vairāk tiks atdots.

Treškārt, svētīgāk ir dot nekā ņemt. Dievs ir vissvētīgākais, jo Viņš dod vienmēr. Pati daba mums māca to, ka tas, kurš dod, ir cildenāks par to, kurš saņem. Debesis ir cēlākas par zemi, jo tās savu spēku izlej pār zemi. Zeme no debesīm saņem sauli un lietu. Saule ir cēlāka par Mēnesi, jo tā savu gaismu dod Mēnesim. Ražīgs koks ir cēlāks par tādu, kas nes tikai nedaudz vai pilnīgi nemaz augļu. Dzīvnieki, no kuriem gūstam daudz labuma, ir cēlāki par tiem, no kuriem labumu gūstam maz.

Ceturtkārt, došana dara cilvēku bagātāku nekā ņemšana. Prāts tam nespēj ticēt, tomēr tā ir patiesība, ka tas, ka iežēlojas par nabago, aizdod Tam Kungam. Tā ir svētīga augļošana. Visumā Raksti par augļošanu izsakās nosodoši, bet šī augļošana ir kaut kas pilnīgi cits. “Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus, bet kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.” Ja nu vēlamies pļaut, tad mums arī jāsēj. Ja vēlamies saņemt, tad mums arī jādod. Ja vēlamies ražu, tad jāatdod sēkla.

Mīļais Kungs Kristus ir atdevis mums pats sevi, lai varētu iegūt mūs mūžīgai dzīvošanai. Svētie mocekļi ar savām asinīm ir sējuši ticības sēklu. Ja kviešu grauds grib izaugt par vārpu, tam papriekš jākrīt zemē un jāmirst. Šodien Tas Kungs pie sava galda mums dos pats savu miesu un asinis. Viņš piedos mums grēkus un dāvās mūžīgu dzīvošanu. Kad būsim saņēmuši tik daudz piedošanas un labuma, mācīsimies arī mēs piedot un dot saviem līdzcilvēkiem. Āmen.