5. post Trinitatis svētdienā: Pamudinājums uz ticības augļiem

“Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi, neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību. Jo, kas mīl dzīvību un grib redzēt labas dienas, tas lai attur savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltu. Lai viņš novēršas no ļauna un dara labu, lai viņš meklē mieru un dzenas pēc tā. Jo Tā Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem un Viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām, bet Tā Kunga vaigs ir pret tiem, kas dara ļaunu. Un, kas jums varēs ļaunu darīt, ja jūs no visas sirds dzīsities pēc tā, kas labs? Bet, ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, svētīgi jūs esat. Bet nebīstieties no viņiem, nedz iztrūkstieties. Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs..” [1.Pēt.3:8-15]

Te atkal tu dzirdi sprediķi par daudziem un lieliem labajiem darbiem, kas darāmi kristiešiem, kuri iemantojuši ticību un iepazinuši Evaņģēliju – lai viņu ticība būtu redzama pēc tās augļiem. Bet šos augļus Sv. Pēteris iedala divos veidos: pirmkārt, darbi, kas kristiešiem jādara citam cita labā; otrkārt, darbi, kuri viņiem jādara pat saviem ienaidniekiem un vajātājiem.

Sv. Pēteris savā vēstulē – īsi pirms šī lasījuma – iesācis mācīt, kā vīram un sievai kristīgi jādzīvo mīlestībā un draudzībā – atbilstoši savai kārtai pārvaldot māju – tā, lai tie viens otram dotu tādu godu, kāds katram pienākas, ar izpratni un pacietību panestu viens otru utt. Šo pamācību viņš turpina, uzrunādams visus kristiešus un norādīdams, ka viņiem visiem jādzīvo kristīgā mīlestībā, gluži kā brāļiem un māsām vienā namā. Sv. Pēteris nosauc veselu rindu viscēlāko, skaistāko tikumu un darbu, attēlodams skaistu, jauku baznīcu ar visu tās ārējo rotu, kas ļauj tai spoži mirdzēt ļaužu priekšā par godu un prieku Dievam; gan eņģeļi, gan cilvēki šādu baznīcu uzlūko ar prieku un patiku. Jo ko gan cilvēks šeit, uz zemes, varētu vēl vairāk vēlēties redzēt un kādu vēl priecīgāku un tīkamāku sabiedrību meklēt kā būt kristiešu vidū, kur redzami šādi tikumi, vienprātība, siržu vienotība, brāļu mīlestība, lēnprātība, laipnība un pacietība pat attieksmē pret ienaidniekiem? Neviens cilvēks nevar būt tik ļauns, ka neslavētu šādus tikumus un negribētu būt tādu ļaužu vidū.

Pirmais Sv. Pētera nosauktais tikums ir tas, par kuru apustuļi runā jo bieži; tā, piemēram, Sv. Pāvils Rom. 12:16 raksta: “Turiet vienādu prātu cits pret citu..”, tāpat Ef. 4:3: “.. cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti.” Tieši šis tikums kristiešu vidū ir svarīgākais un nepieciešamākais; jo, lai starp cilvēkiem varētu valdīt mīlestība, lēnprātība, labvēlība, visupirms jau viņu sirdīm jābūt vienotām un saistītām. Jo ārēji, pasaulē un cilvēku dzīvē, vienādība nevar pastāvēt; te jāpastāv un jāpaliek dažādām personu, kārtu un darbu atšķirībām. Un tieši šīs nevienlīdzības dēļ pasaulē trūkst siržu vienotības un vienprātības; jo cilvēka miesa un asinis pēc savas dabas ir tik samaitāta, ka, tiklīdz kāds jūt savas personas pārākumu – ka viņš ir dižciltīgāks, izglītotāks, prasmīgāks un spējīgāks nekā otrs vai arī atrodas augstākā, godājamākā kārtā un amatā, viņš tūliņ sāk tīksmināties par sevi un iedomājas esam labāks nekā citi, jā, viņš uzreiz grib, lai pārējie viņu godātu un cildinātu; tāds nepiekāpsies un nekalpos kādam, kas necilāks par viņu, jo domā, ka viņam ir īpašas tiesības – tādēļ ka viņš ir kas vairāk un labāks nekā citi.

Vēršoties pret šo tik ierasto netikumu, ko velns ieviesis savā lielajā sekotāju pulkā, radīdams visāda veida postu un nelaimes, samaitādams visas kārtas un amatus un darīdams cilvēkus nekrietnus un atmetamus, nespējīgus darīt labus darbus, – apustuļi uzcītīgi mudina kristiešus būt vienprātīgiem arī tad, ja viņu amati un darbi nav vienādi. Jo ikvienam jāpaliek tur, kur Dievs viņu licis un aicinājis – visas kārtas un amati nevar tikt nosaukti par vienu kārtu vai vienu amatu. Īpaša dažādība pastāv baznīcā, kur papildus ārējām personu, kārtu u.c. atšķirībām ir vēl arī dažādas Dieva dāvanas – katram Dievs devis un piešķīris ko citu nekā pārējiem. Tomēr šiem dažādajiem amatiem un atšķirībām kā garīgās, tā laicīgās lietās jāvienojas un jāsaistās “Gara vienībā”, kā to nosauc Sv. Pāvils, jeb garīgā vienotībā. Kā miesas locekļiem ir katram savs darbs un uzdevums, tā ka neviens nevar izpildīt otra darbu, tomēr tie visi ir un paliek vienoti dzīvībā – miesīgā vienībā, tā arī kristiešiem, lai cik daudzas un dažādas būtu viņu personu, valodu, amatu, dāvanu atšķirības, tomēr jāpaliek vienprātībā – vienā prātā, itin kā vienā miesā, dzīvojot, pieaugot un tiekot uzturētiem šādā vienībā.

Tā ir pati pirmā un nepieciešamākā prasība tūliņ pēc ticības mācības, jā, pirmais auglis un tikums, kas ticībai jārada kristiešu vidū, kuri aicināti vienā ticībā un Kristībā; viņu vidū jāsākas kristīgai mīlestībai, jo tur, kur ir īsta un pareiza ticība, jārodas arī šādam prātam un domām, kuras vieno visus ticīgos. Redzi, mēs visi caur vienu un to pašu vārdu, Kristību un Svēto Garu esam aicināti vienā mūžīgajā dzīvošanā; mēs visi kopā esam žēlastības un visu Dieva dārgumu mantinieki. Ja arī vienam ir vairāk un lielākas dāvanas nekā otram, to dēļ viņš Dieva priekšā nav labāks. Mēs esam Dievam tīkami vienīgi Viņa žēlastības dēļ, neatkarīgi no saviem nopelniem – lai Viņa priekšā neviens nelepotos ar sevi.

Kā gan es sevis paša, saņemto dāvanu, kārtas vai amata dēļ varētu iedomāties, ka esmu labāks par citiem? Vai arī – ar ko gan kāds cits varētu lepoties Dieva priekšā vairāk nekā es? Nevienam taču nav citas Kristības, Sakramenta, Kristus, žēlastības un pestīšanas, kā ir man! Tāpat nevienam nevar būt citas ticības, atšķirīgas no tās, kāda ir katram kristietim, tāpat neviens nedzird citādu sprediķi un absolūciju – vienalga, vai viņš būtu kungs, kalps, dižciltīgs, vienkāršs, nabadzīgs, bagāts, jauns, vecs, itālietis vai vācietis. Bet, ja gribi iedomāties esam citāds vai labāks, lepoties un lielīties citu priekšā, tad noteikti vairs neesi kristietis, jo tev vairs nav tāda prāta, nedz ticības, kādai jābūt visiem kristiešiem – tādēļ ka Kristus ar savu žēlastību vienmēr ir viens un tas pats un nevar tikt dalīts vai šķirts pats no sevis.

Ne velti mīļie apustuļi to mācījuši; viņi ir skaidri redzējuši, cik nozīmīga ir šī mācība un cik lielas nelaimes un zaudējumi rodas, ja šī pavēle netiek pildīta – tad nenovēršami rodas šķelšanās un novirzieni, kas samaitā šķīsto mācību un ticību; te velns var iesēt savu sēklu, tā ka vēlāk nezāles būs grūti izskaužamas. Jo, kur virsroku gūst uzpūtība, kur kāds grib būt izglītotāks, gudrāks, labāks, svētāks nekā citi un sāk pārējos nicināt, novēršot ļaudis no vienprātīgās izpratnes, kas mūs visus dara vienādus Kristū, un pievēršot tos sev, lai visi sāktu īpaši slavēt un cildināt viņa mācību, darbus un sludināšanu, – tur kaitējums ir jau nodarīts, ticība iznīcināta, baznīca izpostīta. Ja notiek šķelšanās un vienotība zūd, ir skaidrs, ka abas puses nevar būt patiesā baznīca; ja viena ir dievbijīga, tad otra – velna netikle. Turpretī, ja ticības vienība un vienprātība saglabājas, tad paliek un saglabājas arī godīga, patiesa Dieva baznīca, kaut arī tajā vēl atrodamas kādas vājības. Arī velns to labi zina, tādēļ izturas tik naidīgi pret šādu vienotību – tieši to viņš visvairāk cenšas izpostīt; viņš domā: ja vienotība pastāvēs, tad gan man klāsies plāni!

Tādēļ kristiešiem vēl jo vairāk nepieciešams šajā ziņā būt uzcītīgiem, turēties pie šī tikuma kā baznīcas, tā arī laicīgās dzīves lietās. Lai gan dažāda veida atšķirības pastāv – un tām arī jāpastāv –, Dievs grib, lai mēs tās visas nolīdzinām – mīlestībā un vienprātībā; lai ikviens ir apmierināts ar to, ko Dievs viņam devis un piešķīris, un atzīst par labu arī to, kas dots otram, zinādams, ka arī otrs ir tikpat bagāts, saņēmis visus mūžīgos dārgumus – arī viņam ir tas pats Dievs un Kristus, tā pati žēlastība un pestīšana; ja arī viņš pieder citai kārtai, tomēr Dieva priekšā nav mazāks, nedz tas, kurš ir augstākā kārtā – labāks un nozīmīgāks.

Šāda siržu un prātu vienlīdzība spēj radīt vienotību par spīti visai pasaulē pastāvošajai nevienlīdzībai. Mēs redzam, ka tie, ko vieno mīlestība un draudzība, var būt pavisam atšķirīgi: cik ļoti atšķiras vīrieša un sievietes ārējā dzīve un darbi; tāpat arī – valdība un padotie. Bet, ja tie uzticīgi mīl viens otru, tad ir viens ar otru apmierināti un spēj viens otru panest ar laipnību un labvēlību. Tā būtu iespējams panākt mierīgu un svētīgu dzīvi šeit, uz zemes. Tikai velns nevar paciest, ka pasaulē notiek tādas lietas; viņam jāšķir sirdis un jāposta mīlestība, lai cilvēki nepatiktu cits citam. Ja kāds ir varens, augstdzimis, ievērojams, bagāts, tas iedomājas, ka visus pārējos drīkst nicināt un uzskatīt tikai par zosīm un pīlēm.

Arī pārējās lietas, ko prasa Sv. Pēteris, ir viegli saprotamas: esiet “līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi”. Šie vārdi māca galvenokārt to, kā kristiešiem jāizturas citam pret citu; Jo Dievs viņus visus saistījis un vienojis mīlestībā, lai viņi patiesi būtu viena sirds un dvēsele un ikviens rūpētos par otru kā par sevi pašu. Īpaši nepieciešama šāda pamācība bija tajos laikos, kad kristieši tika briesmīgi vajāti: gan mācītāji, gan vienkārši pilsoņi tika mesti cietumā, šķirti no sievas un bērniem, padzīti no mājām un galu galā nonāvēti. Tāpat notiek arī tagad – un var notikt vēl briesmīgāk –, kad nabaga ļaudīm jācieš tirānu spaidi vai jāiet turku gūstā; tā kristieši tiek izkaisīti un aizdzīti trimdā. Jo, kur Dievs ar savu vārdu un ticību sapulcinājis baznīcu un iedibinājis garīgu vienotību, lai vienotu un uzturētu kristiešus šādā kopībā, tur velns nekādi nevar rimties; ja arī viņš nespēj izpostīt baznīcu, radīdams dažādus novirzienus, tad uzbrūk ar vajāšanām un varmācību, tā ka mums baznīcas dēļ nākas riskēt ar savu dzīvību un visu, kas mums pieder.

Te nu – Sv. Pēteris saka – kristiešiem jābūt gluži kā visiem ar vienu sirdi un prātu un jāuzņem savu brāļu posts un ciešanas – lai kur un kas būtu šie brāļi, kam ir tāda pati kristīgā ticība –, itin kā viņiem pašiem tas viss būtu jāizcieš. Viņiem jādomā tā: redzi, šie cilvēki cieš manas ticības un dārgumu dēļ; viņi stājas pretī velnam, cīnīdamies mūsu karapulku pirmajās rindās, kamēr es vēl baudu mieru. Te nu arī man neklājas priekā lēkāt un ļauties drošībai. Jo tas, kas notiek ar maniem brāļiem, pienākas arī man pašam. Tas, kā dēļ viņiem jāpieredz šādas lietas, ir dots arī man; tātad pret viņu ciešanām man jāizturas tā, it kā tās būtu manas, – kā arī Vēstulē ebrejiem 13:3 tiekam mudināti: “Atcerieties ieslodzītos – it kā arī jūs būtu tādi..”, tas ir, it kā jūs būtu saistīti tām pašām saitēm un pieredzētu to pašu postu, “.. tos, kas tiek mocīti, jo arī jūs paši esat miesā!”

Mēs visi esam saistīti cits ar citu, gluži kā savā starpā saistīti vienas miesas locekļi. Pats savā miesā vari redzēt un just – “kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi”, – kā saka Sv. Pāvils 1. Kor. 12:26. Skaties, ko dara visa cilvēka miesa, kad kāds viņam uzkāpj uz kājas vai saspiež pirkstu – kā acis pauž sāpes, deguns savelkas, mute iekliedzas un visi miesas locekļi ir gatavi glābt un palīdzēt – tie nevar pamest cits citu, tā ka varētu sacīt: ir saspiests nevis pirksts vai kāja, bet viss cilvēks. Savukārt tad, ja kādam loceklim klājas labi, tas rada prieku un patiku arī visiem pārējiem – visai miesai. Tāpat jānotiek arī kristiešu vidū – jo kristietība ir viena miesa ar vienu prātu un sirdi; tā sastāv no daudziem, vienkopus sapulcinātiem locekļiem. Šāda vienība, gluži dabīgi, nosaka to, ka ikviens uzņem kā savu gan labo, gan ļauno, kas notiek otram.

Šāda tikuma pasaulei nav un nevar būt – tā nepazīst vienotību ticībā un vienprātību; pasaulē ikviens raugās pēc tā, kas viņam pašam nāk par labu, neņemdams vērā to, kā klājas citiem, it īpaši – dievbijīgajiem. Jā, turklāt vēl pasaule uzdrīkstas nievāt un zoboties, redzot, ka nabaga patiesos kristiešus māc trūkums un posts; tā viņiem šajās ciešanās vēl sniedz malku etiķa un žults. Bet tev jāzina: ja lepojies ar kristieša vārdu, tev arī jāņem pie sirds brāļu ciešanas un jāparāda, ka izjūti pret viņiem sirsnīgu līdzcietību – ja arī neko vairāk nevari darīt, palīdzi viņiem vismaz ar mierinošiem vārdiem un lūgšanām. Jo viss, kas jāizcieš viņiem, pienāktos arī tev – tu no velna un pasaules vari sagaidīt tieši to pašu.

“Brālīgi” – tas ir tikums, kam jāvalda visu kristiešu vidū, tā ka viņi cits citam parāda mīlestību un uzticību tāpat kā brālis brālim. Arī šis tikums ir ielikts un iedibināts jau mūsu dabā – brāļi uzticas viens otram vairāk nekā citi cilvēki, it īpaši grūtā brīdī – tādēļ, ka viņi ir viena miesa un asinis, kopīga mantojuma mantinieki. Ja arī brāļi citkārt nav vienprātīgi, tomēr, kad svešinieki tiem uzbrūk, radīdami draudus un postu, tie, kam ir viena miesa un asinis, noteikti rūpējas viens par otru, pat pakļaudami briesmām savu miesu, mantu un godu.

Tā arī kristiešiem savā starpā jāparāda īpaša brāļu mīlestība un uzticība – kā brāļiem, kam visiem ir viens Tēvs debesīs, vienāds mantojums un, tā kā viņi ir kristieši, arī kopīga un vienāda ticība, sirds un prāts, tā ka neviens nevar nicināt otru; ja arī mūsu vidū ir kristieši, kuri ticībā un tikumos vēl ir vāji, ar savām nepilnībām un dīvainībām, mums pret viņiem jāizturas lēnprātīgi un laipni mierinot, stiprinot, panesot un pamācot, gluži kā rīkojas brāļi un māsas, kas dzīvo vienā namā, ja kāds viņu vidū ir vājš, nepilnīgs vai trūcīgs. Citādi arī nevar būt – kam jādzīvo kopā, tiem jāpanes citam cita vājības, grūtības un nepatika; jo mēs nevaram visi būt vienlīdz stipri ticībā, vienlīdz bagātīgi apveltīti ar drosmi, dāvanām, mantu utt., un nav neviena tāda, kam vairs nebūtu dažādu trūkumu un vājību; taču ikviens vēlas, lai citi viņa trūkumus panestu.

“Žēlsirdīgi, laipni” – šiem tikumiem jāvalda visu cilvēku – draugu un ienaidnieku, kristiešu un vajātāju – vidū. Iedzimtā grēka dēļ cilvēka dabā ir tieksme atriebties – īpaši tiem, kas bez iemesla rada viņam ciešanas; ja arī viņš nespēj neko vairāk, tad saka lāstus un novēl ienaidniekam vislielāko nelaimi, un priecājas, dzirdēdams un redzēdams, ka tam tiešām klājas slikti. Un tieši kristieši šajā pasaulē tiek bez vainas vajāti, apvainoti, apspiesti un apgrūtināti; viņi cieš pārestības arī no tiem (kā tagad bieži notiek), kas sevi dēvē par kristiešiem un tiek par tādiem uzskatīti. Tas patiesiem kristiešiem ir ļoti sāpīgi, un, ja viss notiktu pēc viņu miesas prāta, tie arī labprāt atriebtos – tāpat kā pasaule, kas arvien apmierina savu atriebības kāri un nevar rimties, pirms nav izgāzusi visu savu žulti.

Turpretī kristietis (ja viņš tiešām ir un paliek kristietis) nevar un nedrīkst būt atriebīgs cilvēks, kam sveša žēlsirdība – tādēļ ka viņš ir kļuvis Dieva bērns, saņēmis no Dieva žēlastību un turpina tajā dzīvot; viņš nedrīkst priecāties par sava tuvākā zaudējumu un nelaimi; viņa sirds nedrīkst būt nocietināta, barga un ietiepīga. Kristietim jāspēj apžēloties par savu tuvāko pat tad, ja tas pret viņu izturas naidīgi; otra cilvēka aklumam un nekrietnībai jārada viņā žēlums – tādēļ ka viņš redz, kā ienaidnieks pelna Dieva dusmas un dzen pats sevi mūžīgā postā un pazušanā, piedzīvodams pat pārāk bargu atriebību. Tieši tādēļ kristietis ir pret viņu laipns un dara viņam tikai labu (ja vien viņš grib to pieņemt), lai vestu ienaidnieku pie grēknožēlas un atgriešanās.

Tomēr – kā jau daudzkārt sacīts – tas nenozīmē, ka ļaundarim nebūtu jāsaņem pastāvošajai kārtībai atbilstošs sods. Ja gribi prasīt un slavēt žēlsirdību un laipnību tur, kur nepieciešams nosodīt grēku un ļaunumu – zini, ka Dieva vārds tev to nemāca. Tā tagad, ja kāds nosoda pasaules grēkus un netikumus – īpaši, ja tas skar šīs pasaules lielos un varenos –, tiek iebilsts: nu jau tiekot aizskarts tās gods un radīts iemesls nicināt tās valdību un amatu; tā esot kūdīšana uz sacelšanos un neesot paciešama! Nē, ne tā – šis sprediķis māca katram atsevišķam cilvēkam, kā viņam jāizturas pret visiem pārējiem, nevis kā jāizturas pret amatu, ko Dievs katram uzticējis un pavēlējis pildīt. Ir skaidri jāatšķir šīs divas lietas – amats un persona. Pārvaldnieks vai zemes valdnieks, pildīdams savu amatu, ir pavisam cits vīrs nekā Hanss vai Frīdrihs; sludinātājs ir gluži kas cits nekā Pēteris vai Pāvils – jo viņš ir sludinātājs nevis pats sevis, bet Dieva dēļ. Ja nu es pats kā cilvēks tieku bez vainas vajāts, zaimots un nolādēts, man jāsaka: Deo gratias![1] – jo Dievs mani par to bagātīgi svētīs. Bet, ja vajātāji vēršas pret manu Kristību, Sakramentu, sludināšanas amatu, ko Dievs man uzticējis un pavēlējis pildīt, tātad – ne pret mani, bet pret pašu Dievu, – tad man neklājas klusēt, nedz būt žēlsirdīgam un laipnam. Te nu man jāpilda uzticētais amats ar draudiem un sodiem, kā Sv. Pāvils saka 2. Tim. 4:2, laikā un nelaikā, nopietni vēršoties pret tiem, kas pareizi nemāca, netic vai negrib laboties – lai kas viņi būtu un kā viņiem tas patiktu.

Jā – tu saki –, bet tu taču publiski aizskar manu godu, radi man sliktu slavu utt. Es atbildu: kādēļ tu par to nerunā ar To, kas man šo amatu uzticējis? Arī man mans gods ir mīļš, taču daudz dārgākam man jābūt mana amata godam. Ja klusēšu un nenosodīšu, kad to darīt būtu mans pienākums, tad zaudēšu pats savu godu, to godu, kas man jāaizstāv Dieva priekšā – ka esmu pareizi pildījis savu amatu; tad gan es, gan tu – mēs abi katrs ar savu godu būsim pakļauti sodam. Nē, no Evaņģēlija tu nevari mācīties, ka sludinātājs nedrīkstētu caur Dieva vārdu runāt par tavu grēku un kaunu. Vai gan Dievam ir vajadzīgs tavs gods, ko centies iegūt un saglabāt pasaules priekšā, ja, pēc tā tiekdamies, tu spītē Viņa vārdam? Pasaules priekšā tu ar mierīgu sirdi vari to aizstāvēt; bet Dieva priekšā tev nav nekā, ar ko lepoties – atskaitot vienīgi tavu kaunu, kas tev arī jāatzīst, ja gribi gūt godu Viņa priekšā. Šis gods tev jāvērtē augstāk nekā visa radība, jo tavs augstākais gods ir tas, ka tu dod godu Dieva vārdam un ļauj, lai tas tevi nosoda.

Jā, bet tu tomēr aizskar manu amatu, kas man ir uzticēts! Te jāatbild: nē, mīļais brāli, tā nav amata aizskaršana, ja man vai tev kāds pārmet, ka mēs, savā amatā būdami, nerīkojamies pareizi vai nepildām to tā, kā vajadzētu. Dieva vārds mūs nosoda tieši tādēļ, ka darām negodu Dieva iedibinātajam amatam un izturamies pret to nelietīgi – pretēji Dieva pavēlei. Tādēļ tev neklājas mani apsūdzēt. Ja neesmu mācītājs, nedz sludinātājs un man nav dota pavēle tevi nosodīt, es labprāt rūpēšos, lai tavs un ikviena cilvēka gods paliek neaizskarts; bet, ja man jāpilda Dieva uzticētais amats un jāaizstāv nevis mans, bet Dieva gods, es nedrīkstu un negribu klusēt tava goda dēļ. Ja dari netaisnību, saņemdams par to kaunu un negodu – vaino pats sevi; lai tavas asinis nāk pār tavu paša galvu – kā sacīts Rakstos, 1. Ķēn. 2:37. Kad tiesnesis piespriež zaglim nāvessodu pie karātavām, tad taču šī cilvēka gods ir aizskarts! Bet kas tev tavu godu atņēmis, ja ne tu pats ar savu zagšanu, Dieva nicināšanu, nepaklausību, slepkavošanu utt.? Šo darbu dēļ Dievam nākas dot tev to, ko esi pelnījis. Ja uzskati par kaunu to, ka tiec sodīts, neuzskati par godu arī to, ka esi laupījis, zadzis, augļojis un darījis netaisnību ļaužu acu priekšā; darīdams negodu Dieva bauslim, tu apkauno pats sevi.

Tas sacīts, lai atgādinātu, ka arvien vajag ievērot atšķirību starp sodu, ko prasa amata pienākums, un paša cilvēka dusmām vai atriebības kāri – miesas un asiņu dēļ, kas pastāvīgi sliecas uz viltību un negrib ievērot šo atšķirību. Patiesi, Dievs grib, lai visi cilvēki būtu žēlsirdīgi, piedotu un neatmaksātu ļaunu ar ļaunu; tomēr amats, kas iedibināts, lai sodītu ļaunos, to neļauj vienmēr īstenot, jo lielākā daļa cilvēku negrib rīkoties tā, kā Dievs to prasa. Tādēļ Viņam nākas īstenot savu varu pār tiem, kas negrib būt žēlsirdīgi, ļaujot, lai viņi tiek bez žēlastības sodīti. Šai dievišķajai kārtībai ir jāļauj īstenoties, taču tikai tik tālu, cik to prasa amata pienākums; ikvienam jāraugās, lai viņš savā amatā šo robežu ievērotu un neviens nevarētu apmierināt pats savu atriebības kāri vai ļauties savai skaudībai un naidam, aizbildinādamies ar viņam uzticēto amatu.

Nu Sv. Pēteris turpina, izklāstot sīkāk mācību par šiem labajiem darbiem – lēnprātību, žēlsirdību, laipnību; viņš izmanto skaistus Rakstu vārdus un citus pamudinājumus, lai rosinātu kristiešus darīt šādus darbus. Apustulis saka:

“.. neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību.”

To, kam piederas atmaksāt ļaunu, norāt un sodīt un cik tālu šis pienākums sniedzas, tikko esam aplūkojuši. Šie vārdi neko nesaka par amata pienākumu. Ja tiesnesis saka: šis cilvēks jātiesā kā zaglis, tā arī ir atmaksa, aprunāšana un publiska goda aizskaršana – visaugstākajā mērā; taču tā ir Dieva tiesa un Viņa darbs, uz ko šie Pētera vārdi neattiecas. Bet kristietis, kurš pareizi tic, dzīvo nenoziedzīgi un apliecina savu mācību un ticību, turklāt grib pēc Dieva pavēles nosodīt visu, kas nav saskaņā ar šo mācību un ticību, sanikno velnu un pasauli; viņu vajās, mocīs un apspiedīs arī tie, kuru amats prasa aizstāvēt dievbijīgos un atvairīt netaisnu spēku – aizbildinoties ar savu amatu un tiesībām. Ja arī tie nespēs darīt neko vairāk, tad kārdinās kristieti un liks šķēršļus viņa ceļā, kur vien iespējams. Un tad, ja cilvēks šādā brīdī rīkojas pārsteidzīgi, ļauj sevi uzveikt dusmām un nepacietībai, viņš nevar paveikt neko labu, bet tikai padara nemierīgu pats savu sirdi, kas nomokās ar domām, kā varētu atriebties un atmaksāt tam, kas viņu aizskāris. Kur velns ko tādu pamana, tur viņš atrod sev draugus; tos viņš kūda un dīda, mudinādams radīt vēl vairāk dažādu nelaimju, nodarīdams divkāršu postu – izmantodams ne vien ienaidnieku, bet arī tavas dusmas, ar kurām nomoki pats sevi un sagandē savas labās dienas.

Ko tad lai darām – tu saki –, ja mums nākas paciest tādas lietas un nevaram tās novērst, nedz aizstāvēt savas tiesības? Sv. Pēteris saka: te nav cita padoma kā klusināt savu sirdi un atstāt visu Dieva ziņā – ja jau tie, kam vajadzētu tev palīdzēt, to nedara un ne vien nenovērš un nesoda netaisnību, bet paši dara tev pāri. Ja cilvēki viņu rīcību nenosoda, lai tā paliek nesodīta, līdz pats Dievs to ievēros. Tev tikai jāraugās, kā saglabāt mierīgu sirdsapziņu un laipnu sirdi; neļauj sevi nevienam sakūdīt, lai velna un ļaunu cilvēku dēļ tev netiktu atņemta tava skaidrā sirdsapziņa, mierīga sirds un svētība, ko esi saņēmis no Dieva. Bet, ja tev uzticēts amats, kas prasa nosodīt netaisnību, vai arī tu vari saņemt aizsardzību un palīdzību no tiem, kuriem šāds amats uzticēts, – dari to bez dusmām, naida un rūgtuma, jā, ar tādu sirdi, kas svētī un vēl labu, atbildēdama uz ļaundarību un zaimiem.

Tā jums, kristiešiem, piederas izturēties – apustulis saka –, jo tam jūs esat aicināti – lai arī jūsu ienaidnieki varētu iemantot svētību. Šī tiešām ir liela un dārga lieta. Dievs ir jau izlēmis un apsolījis jums dot svētību, tas ir, visu savas žēlastības un visa labā pārpilnību; tā pieder jums; tā bagātīgi atklāsies un paliks pie jums, lai svētītu gan jūsu miesu, gan dvēseli, ja vien jūs to saglabāsiet un paši sev neatņemsiet. Cik dārgi tu būtu ar mieru maksāt (ja Dieva svētība būtu nopērkama, nevis par velti, neatkarīgi no taviem nopelniem tev dāvāta), ja tev tiktu dāvāta iespēja droši zināt, ka tev ir tik žēlīgs Dievs, kas grib tevi svētīt laicīgi un mūžīgi! Kurš gan nebūtu gatavs par šādu dārgumu atdot pat dzīvību un ar prieku paciest itin visu, lai tikai viņa sirds nešaubīdamās varētu lepoties un sacīt: es zinu, ka esmu Dieva bērns; Viņš mani uzņēmis savā žēlastībā, un nu es dzīvoju drošā cerībā, ka būšu svētīts un atpestīts mūžīgi. Tādēļ – Sv. Pēteris saka – jūs, kristieši, domājiet par to, cik liela ir Dieva radītā atšķirība starp jums un jūsu ienaidniekiem. Jūs Viņš darījis par mūžīgās žēlastības, svētības un dzīvības mantiniekiem, turpretī viņiem nav dots nekas cits kā vien briesmīgais spriedums, ka tie ir lāsta un mūžīgās pazušanas bērni!

Ja mēs to patiesi ņemtu pie sirds, šī mācība būtu viegli iemācāma un nebūtu grūti pārliecināt cilvēkus, lai tie savās sirdīs paliktu labvēlīgi un laipni pret ikvienu, nevis, atriebības kāres vadīti, atmaksātu ļaunu ar ļaunu un zaimus ar zaimiem. Viņi labprātāk mierīgi panestu zaudējumus – ja nebūtu iespējams saņemt palīdzību un aizstāvēt savas tiesības vai sodīt pāridarītājus – nekā pazaudētu savu mūžīgo mierinājumu un prieku. Šis ir brīnišķīgs iemesls, kam gan vajadzētu mudināt un rosināt kristiešus būt pacietīgiem, nevis atriebīgiem un asiem: Dievs viņus tik bagātīgi apžēlojis un devis viņiem tādu godību, ka neviens vairs nevar viņiem neko atņemt, nedz nodarīt kādu kaitējumu (kā apustulis tālāk savā vēstulē saka) – ja vien viņi paši grib pie šīs žēlastības palikt. To Sv. Pēteris paskaidro plašāk, izmantodams skaistos 34. psalma vārdus (13.‑17. pants), lai vēl jo spēcīgāk rosinātu mūs sekot šai pamācībai. Viņš saka:

“Jo, kas mīl dzīvību un grib redzēt labas dienas, tas lai attur savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltu. Lai viņš novēršas no ļauna un dara labu, lai viņš meklē mieru un dzenas pēc tā. Jo Tā Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem un Viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām, bet Tā Kunga vaigs ir pret tiem, kas dara ļaunu.”

Šos vārdus Svētais Gars caur pravieti Dāvidu uzrakstījis jau pirms ilgāka laika – kā mācību un pamudinājumu visiem svētajiem un Dieva bērniem. Viņš mums rāda to, ko pats ik dienas savā dzīvē piedzīvojis un atzinis, turklāt arī dzirdējis un mācījies no mīļo tēvu piemēra kopš senlaikiem – kopš pašiem pasaules pirmsākumiem. Nāciet, mīļie bērni – viņš saka –, ja gribat uzklausīt mācību un padomu! Es jums došu īstu, labu mācību, kā bīties Dievu un kļūt Viņa bērniem. Kurš grib iemantot mieru un labas dienas? Ak, kurš gan to negribētu! – visa pasaule saka; jo pēc tā tiecas un cīnās ikviens. Visu, ko pasaule dara, tā arvien ir darījusi, lai iemantotu šīs lietas.

Taču te pastāv divi ceļi. Pirmais ir tas, kuru iet pasaule; tā cer iegūt mieru, ar varu panākdama savu un gribēdama vispirms nonāvēt visus savus pretiniekus; pasaule necieš nevienu, kas tai runā pretī, rada ciešanas vai dara ļaunu. Šo ceļu gan ir pavēlēts iet laicīgās valdības varai un zobenam, kam uzcītīgi jālieto šādi paņēmieni, lai atvairītu un novērstu ļauno, cik vien tas iespējams. Tomēr to visu laicīgā vara nespēj novērst un sodīt – vēl arvien paliek daudz nesodītu ļaunu darbu, īpaši tie, kas darīti slepenībā; šim ļaunumam jāsoda pašam sevi – vai nu caur grēknožēlu, vai arī vēlāk ellē. Bet kristieši – paši, kā cilvēki šādā veidā neko uz šīs zemes nepanāks, pasaule ir pārāk ļauna un viņiem nepalīdzēs.

Tādēļ, ja tu pats – kā cilvēks un kristietis – gribi iemantot mieru, tev jāiet pa citu ceļu – pa to, ko norāda psalma vārdi: atturi “savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltu”. Arī šie vārdi attiecas uz mācību, ka mums jāpaliek pie patiesā Dieva vārda, neļaujot sevi no tā novērst ar aplamu mācību palīdzību. Bet Sv. Pēteris to saista ar ārējām lietām un kristiešu dzīvi pasaulē. Te nu viņiem tiešām ir vajadzīga šāda pamācība – atturēt savu mēli no ļauna –, jo kristiešiem daudz jācieš ticības un apliecības dēļ – tieši tādēļ, ka viņi sevi sauc par kristiešiem. Pasaule kristiešus vajā, ienīst, apdraud, apspiež un moka, – kā Kristus jau iepriekš viņiem sacījis Mt. 10:22: “Un jūs būsit visu ienīsti mana vārda dēļ.” Tā nu kristieši varētu iedomāties, ka viņiem ir iemesls atmaksāt ļaunu ar ļaunu; tā kā arī viņiem ir miesa un asinis, tie varētu sākt dusmoties un lādēt vai arī – atkāpties no savas ticības apliecības un pasludinājuma, līdz ar visiem pārējiem pievienojoties viltus baznīcai un elkdievīgajai mācībai. Te psalms mudina: mīļais kristieti, neļauj nevienam panākt, ka arī tu kļūtu ļauns, nolādētu, zaimotu un atbildētu ar lāstiem, bet paliec pie svētības, kas tev sagatavota un ko tu mantosi, jo, atbildēdams uz ļaunu ar ļaunu, neko labāku nepanāksi – tas tev neko nelīdzēs. Pasaule taču paliek, kāda bijusi, un nekad nerīkosies citādi; tā vienmēr ienīdīs un vajās dievbijīgos un ticīgos. Ko tad tas dos, ja tu par to briesmīgi dusmosies un lādēsi pasauli? Tu tikai skumdināsi pats savu sirdi, krādams tajā rūgtumu, un šo dusmu dēļ pats sev nolaupīsi lielo, svētīgo dārgumu, kas tev ir dāvāts!

To pašu mums māca arī 4. psalma 5. panta vārdi, kas mierina un stiprina svētos, kad tiem jāstājas pretī šādiem kārdinājumiem un apgrēcībai, kurus pasaule tiem neizbēgami sagādā, mudinādama uz dusmām un nepacietību. “Dusmojiet,” Dāvids saka, “bet negrēkojiet! Pārdomājiet klusībā savās sirdīs, kad esat jau savās guļasvietās, un klusiet!” Tas ir, ja arī savas miesas un asiņu dabas dēļ jūtat tieksmi dusmoties, redzot, cik ļoti pasaulei veicas visā tās bezdievīgajā dzīvē un ļaunumā, turklāt tā ar lielu lepnumu un pārdrošību jums spītē, jūs zaimo un vajā, – tomēr nepieļaujiet, ka tā jūs tūliņ sadusmotu. Ļaujiet, lai ciešanas, īgnums, nepatika un sirdēsti paliek ārpusē, jūsu ārējā dzīvē – turpat, kur miesa un manta – lai tie neiesakņojas jūsu sirdīs. Klusiniet savas sirdis un esiet mierā; ziniet, ka visas lietas, kas jūs sadusmo, nav tā vērtas, lai jūs nevarētu mierīgi gulēt. Ja gribat patiesi kalpot Dievam un nest Viņam tīkamus upurus, ceriet uz Viņu – ticībā Viņa vārdam, kas saka, ka Viņš ir jūsu mīļais Dievs, kurš rūpējas par jums, arvien gribēdams jūs uzklausīt un brīnišķīgā veidā jums palīdzēt.

Tālāk apustulis saka: “.. un savas lūpas, ka tās nerunā viltu.” Šie vārdi – kā jau iepriekš esmu sacījis – attiecas galvenokārt uz mācību un tās apliecināšanu. Taču parasti notiek tā: kad cilvēks sāk dusmoties un sūdzēties par savām ciešanām un pieredzēto netaisnību, kad viņa sirdi pārņēmusi nepacietība, viņš kļūst tik savāds un iedegas tik ļoti, ka par lietu, kas viņu satrauc, nemaz vairs nespēj runāt, nepiebilstot neko no savas puses. Tā tas ir arī, dusmās atbildot uz sitieniem ar sitieniem. Kas guvis nieka ievainojumu, kaut adatas dūrienu, tas jau ir gatavs cirst kārtīgu brūci pāridarītāja galvā. Ja viena puse strīdā aizskarta ar vārdu, tā tūliņ sāk briesmīgi zaimot un lādēt savus pretiniekus. Īsi sakot, dusmu pārņemta sirds nespēj ievērot mēru un atmaksāt līdzvērtīgi; te puteklis vai skabarga kļūst par baļķi un sīka dzirkstele tiek uzpūsta milzīgā ugunsgrēkā; zaimi un lāsti tiek izkliegti bez skaita, turklāt neviens negrib būt darījis netaisnību, lai gan – ja tas būtu iespējams – varētu savu tuvāko pat noslepkavot, darīdams daudz lielāku netaisnību, nekā pats ir pārcietis. Tik ļauna un netaisna ir cilvēka daba; tiklīdz tā tiek aizskarta, tūliņ iedegas dusmās un nevar apmierināties ar līdzvērtīgu atmaksu, bet pārsniedz katru mēru, savā atriebības kārē nesaudzēdama tuvākā godu, jā, pat viņa dzīvību; kā arī Jēkabs Jēk. 1:20 saka: “.. cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību”, tas ir, tās neļauj cilvēkam saglabāt ticību un skaidru sirdsapziņu. Amata dusmas, kas ir Dieva dusmas, tā nerīkojas; tās necenšas iegrūst cilvēku postā, bet nosoda tikai netikumu – pašu par sevi. Turpretī cilvēka dusmas un atriebība ir pārāk ļaunas un nespēj rimties – uz vienu sitienu tās atbild ar desmit vai divdesmit sitieniem, uz vienu lamuvārdu – ar veselu simtu ļaunu vārdu.

Tādēļ Sv. Pēteris saka: atturi savu mēli no ļauna un savaldi to – lai tā nepasprūk vaļā un neapgrēkojas ar ļauniem vārdiem, darīdama tev notikušo netaisnību divreiz lielāku. Un sargi savas lūpas jeb savu muti, lai tā nerunā viltu – lai savu dusmu dēļ nekļūsti par meli, neapmelo savu tuvāko, grēkodams pret patiesību un taisnību; nezaimo un neapkauno viņu – negrēko pret astoto bausli! Jo tāda rīcība kristietim nepiestāv – ne Dieva, ne cilvēku priekšā – un ved naidā ar Dievu un visapkaunojošākajā netikumā, kas raksturīgs pašam velnam; šī netikuma dēļ velns tiek saukts par meli un zaimotāju (diabolus).

Tālāk psalmā sacīts: “Novērsies no ļauna un dari labu”, tas ir, sargies, ka otra cilvēka ļaunuma dēļ arī pats nekļūsti ļauns; jo dusmas un atriebība nespēj domāt neko citu kā vien kā darīt otram ļaunu un kaitēt viņam. Tādēļ centies darīt labu, cik vien iespējams, lai tava sirds saglabātu prieku un godu; paliec labsirdīgs, lai neatkristu no Dieva žēlastības un paklausības Viņam un nenonāktu velna kalpībā; velns tev piestājas, gribēdams tevi atkal sasaistīt savos valgos un sarūgtināt tavu sirdi un sirdsapziņu, lai tu kļūtu daudz sliktāks nekā citi cilvēki.

Tālāk psalmā lasām: “Meklē mieru un dzenies pēc tā!” Tā ir brīnišķīga pamācība un uzticams, dievišķs padoms. Tu nedrīksti domāt, ka miers pats skries tev pakaļ vai arī pasaule un – vēl jo vairāk – velns ienesīs mieru tavā namā; nē, notiks gluži pretēji. Nemiers lieliem maisiem tiks sanests no ārpuses tavā namā; dusmas un rūgtums iedegsies tavā sirdī, lai darītu tevi mūžīga nemiera pilnu. Tādēļ, ja gribi gūt mieru, tev nav jāgaida, kad citi cilvēki nāks palīgā, nedz pašam saviem spēkiem ar atriebības palīdzību jāizcīna miers. Tev jāsāk ar sevi pašu, jānovēršas no ļaunā un jātiecas pēc labā un jāpūlas panākt, lai tava sirds rastu mieru un sargātu to, pretojoties visam, kas grib tavu mieru atņemt. Lai tava sirds arvien domā tā: es negribu dusmoties, nedz meklēt atriebības iespējas; lai manas lietas paliek Dieva ziņā, un lai ļaunumu un netaisnību soda tie, kam šis amats uzticēts. Bet es saviem ienaidniekiem novēlu, lai Dievs viņiem liek atgriezties un viņus apgaismo. Ja arī man būtu jācieš vēl vairāk pārestību un netaisnības, tomēr negribu ļaut izraut mieru no manas sirds, nedz pieļaut, ka man kāds to atņemtu.

Redzi, tas būtu īstais veids, kā saglabāt mieru un pieredzēt labas dienas – arī grūtos laikos –, savaldot mēli un klusinot sirdi ar Dieva žēlastības un svētības mierinājumu, lai arī no ārienes neviens nevarētu radīt mūsos nemieru; it visur mums jātiecas pēc miera – ar labiem vārdiem, darbiem un lūgšanām. Tev jādzenas pēc miera, gluži vai dedzīgi jāvajā tas – lai mēs to spētu noturēt ar varu. Jo citādi kristietis nevarēs iemantot labas dienas un saglabāt saņemto svētību; tādēļ domā par to, ka tev jācīnās, lai tu pats nebūtu atraidījis svētību, nedz kāda cita cilvēka dēļ ļāvis savai mutei un mēlei darīt netaisnību un melot. Bet, tā kā miesai un asinīm tas nākas tik grūti – jo tās šādās lietās ir ļoti vājas –, apustulis vēl pastiprina savu pamudinājumu, lai jo spēcīgāk mūs rosinātu. Viņš saka apsolījuma vārdus, kuros parādīts, kā Dievs sargā un palīdz tiem, kas meklē mieru, turpretī pārējos grib sodīt. Viņš saka:

“ Jo Tā Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem un Viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām..”

Šo pantu ieraksti savā sirdī ar nešaubīgu ticību un skaties – vai tas tevī neradīs mieru un daudz laba? Ja vari ticēt tam, ka Dievs sēž tur, augstībā, un neguļ, nedz ir novērsies no tevis – ka Viņš nav tevi aizmirsis, bet ar modrām, atvērtām acīm raugās uz taisnajiem, kas cieš netaisnību un pārestības, – kādēļ tad gribi žēloties un kļūt īgns savu zaudējumu vai ciešanu dēļ, ja Viņa žēlīgās acis vērstas uz tevi un Viņš, īstais Soģis un Dievs, noteikti domā tev palīdzēt? Šādu Dieva skatienu es būtu gatavs mainīt pret visas pasaules mantu, jā, es atdotu visu, lai tikai iegūtu tādu ticību; jo mums pavisam noteikti trūkst nevis Dieva gādīgā skatiena, bet ticības.

Turklāt – kā šeit sacīts – arī Dieva ausis ir atvērtas taisno lūgšanām. Viņš uzlūko tevi žēlīgām, laipni smaidošām acīm un uzklausa dzirdīgām, atvērtām ausīm, dzirdēdams tavas žēlabas, nopūtas un lūgšanas. Viņš tās uzklausa labprāt un ar patiku, tā ka, tiklīdz tu atdari savu muti, Viņš tevi dzird un atbild ar savu “jā”.

Turpretī: “.. Tā Kunga vaigs ir pret tiem, kas dara ļaunu.” Tas Kungs pievērš savas acis dievbijīgajiem; tomēr Viņa vaigs pievērsts arī citiem. Viņš raugās arī uz tiem, taču ne ar laipnu vai žēlīgu skatienu, bet bargām, dusmu pilnām acīm; te Viņš sarauc pieri, rausta degunu, Viņa acis dusmās ir sasarkušas un draudīgi kvēlo – tā, kā tas notiek, kad cilvēks dusmojas. To Raksti nosauc par “Tā Kunga vaigu”, kad Viņš dusmojas; turpretī “acis” ir Viņa priecīgais, laipnais skatiens.

Jā, ko tad dara šāds “Dieva vaigs”, kādēļ jeb ar kādu nodomu Dievs raugās uz tiem, kas dara ļaunu? Bez šaubām, ne tādēļ, lai viņus uzklausītu vai palīdzētu, dotu svētību vai veiksmi viņu ļaunajiem darbiem, bet tādēļ, lai “izdeldētu viņu piemiņu no zemes virsas”. Tie ir briesmīgi, biedējoši vārdi, kas, līdzīgi zibens spērienam, varētu notriekt sirdi pie zemes, ja bezdievju sirdis nebūtu tik nocietinātas, ka spēj nicināt Dieva vārdu.

Tomēr šeit ir izteikts spriedums un parādīts, ka ar Dievu tiešām nevar jokot. Te redzams, cik ļoti Viņš rūpējas par dievbijīgajiem un vēlas atriebties ļaundariem, pret kuriem Viņš vērš savu vaigu, tā ka tie saņem ne vien laicīgu sodu, bet pat viņu piemiņa tiek izdeldēta no zemes virsas. Turpretī dievbijīgie – tādēļ, ka tie bijušies Dievu, palikuši savā dievbijībā un tās dēļ arī cietuši – visbeidzot arī šeit, uz zemes, pieredzēs svētību un visu labo – un ne vien viņi, bet arī viņu bērnubērni. Un, lai arī bezdievju pūlis kādu brīdi uz zemes iemanto augstu godu un iedomājas, ka sēž savā tronī tik nesatricināmi, ka neviens nespēs tos nogrūst lejā, – tomēr, kad viņu laiks beigsies, tie reiz tiks nogrūsti pašos elles dziļumos; viņiem nāksies pieļaut, ka dievbijīgie paliek uz zemes un iemanto to savā īpašumā, – kā arī Kristus Mt. 5:5 saka un Ps. 37 paskaidro plašāk.

To rāda dažādi Rakstu piemēri, kā arī visas pasaules pieredze – kopš pašiem pirmsākumiem; Dievs arvien ir satriecis tos, kas centušies radīt postu, pārdroši un spītīgi atsacīdamies ievērot Dieva draudus un Viņa bargo vaigu. Tiem visiem ir nācies piedzīvot Dieva dusmas un iet bojā. Arī ķēniņš Sauls domāja, ka dievbijīgais Dāvids ar visu viņa cilti tiks pilnīgi iznīcināts. Taču Dievs rīkojās gluži pretēji: tā kā Dāvids pat visās savās ciešanās un vajāšanās paliek dievbijībā un vientiesīgā paļāvībā uz Dievu, netiekdamies kaitēt, nedz radīt ciešanas savam ienaidniekam, – viņam ir pievērstas Dieva žēlīgās acis, tā ka ienaidnieki nespēj viņam kaitēt; turpretī pret ķēniņu Saulu Dievs vērš dusmīgu vaigu, tā ka tas – pirms vēl Dāvids ko tādu būtu varējis iedomāties – jau guļ zemē satriekts un viss Saula dzimums iet bojā līdz ar viņu pašu, atstādams kroni un ķēniņvalsti vajātajam Dāvidam.

Tāds ir kristiešiem dotais mierinājums, kam jāstiprina viņu ticība ciešanās – kristiešiem pievērsts Dieva žēlastības pilnais skatiens; Dieva acis raugās uz viņiem, un Dieva ausis atvērtas viņu lūgšanām. Turpretī uz kristiešu ienaidniekiem un zākātājiem Dievs raugās ar dusmīgu vaigu un izjauc viņu nodomus, tā ka tiem jāpārtrauc iecerētais vai arī jāiet bojā. Un tā arī notiek – neviens nevar nodzīvot ilgu laiku un nepieredzēt pats savā un citu cilvēku dzīvē, ka patiess ir sakāmvārds: taisnība uzvarēs; tikai mums pietrūkst ticības, tā ka nespējam šo brīdi sagaidīt un iedomājamies, ka tas kavējas pārāk ilgi, ka mums klājas pārāk slikti. Tomēr šis laiks nemaz nav ilgs un būtu tev itin labi panesams un pārciešams, ja vien tu spētu ticēt Dievam, kas vēl brīdi dod tavam ienaidniekam laiku, lai tas tomēr varētu atgriezties; bet atmaksas stunda ir jau nolemta un zināma – no tās tavs ienaidnieks neizbēgs, ja neatgriezīsies, pirms tā viņu pārsteigs.

“Un, kas jums varēs ļaunu darīt, ja jūs no visas sirds dzīsities pēc tā, kas labs? Bet, ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, svētīgi jūs esat.”

Jums – apustulis saka – ir ļoti liela priekšrocība salīdzinājumā ar visiem jūsu ienaidniekiem, lai kas viņi būtu: Dievs jūs tik bagātīgi apdāvinājis, devis jums mūžīgo dzīvību un jūs zināt, ka Viņš grib jums palīdzēt, sargāt jūs un atriebties jūsu ienaidniekiem, tādēļ, ja paliekat savā ticībā un dievbijībā, neviens ienaidnieks nevar jums kaitēt pat tad, ja, cik vien spēdams, dara ko tādu, kas jums rada ciešanas vai nepatiku. Jo ko gan tas viss var jums kaitēt, ja tiecaties pēc labā, kas jums ir dots, un paliekat pie tā? Ienaidnieki ar visu savu ļaunumu, spēku un varu nespēj atņemt, nedz mazināt jūsu dievbijību un Dieva žēlastību, svētību un palīdzību. Tātad visi laicīgie un miesīgie kaitējumi, ko viņi var jums nodarīt, tomēr nav nekāds zaudējums; jo vairāk ienaidnieki cenšas jums kaitēt, jo ātrāk paši tiecas pretī pelnītajam sodam; viņi tiks satriekti, turpretī jums Dievs bagātīgi atlīdzinās. Visbriesmīgākajā veidā zaimodami, apkaunodami un vajādami jūs, ienaidnieki vairo svētību, ko jūs saņemsit no Dieva, un mudina Viņu jo drīzāk uzlūkot visu, kas ar jums notiek; itin drīz Dievs palīdzēs jums un satrieks jūsu vajātājus. Tādu algu un labumu viņi jums dos ar savu indīgo naidu, skaudību, dusmām un trakošanu; turpretī paši sev iegūs ko gluži citu – viņu sirdis vairs nepiedzīvos nevienu miera pilnu stundu, ne labu dienu; viņi paši ar savām netīrajām sirdsapziņām būs sevi nolādējuši un uzkrāvuši sev Dieva dusmas un sodu.

Jā, apustulis saka, vēl vairāk – jūs esat svētīgi – kā laicīgi, tā mūžīgi – tieši tādēļ, ka ciešat taisnības dēļ. Jums arī pašiem piederas sevi par tādiem uzskatīt, slavēt Dievu un pateikties Viņam par to, jo Viņš pats šādas ciešanas slavē kā vislielāko svētību un brīnišķīgāko lietu, – kā arī Kristus saka Mt. 5:11‑12: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs..”. Cik dārgi jūsu pretinieki maksātu, lai varētu lepoties un sevi mierināt ar to, ka taisnības dēļ pacietuši kaut nenozīmīgu pāridarījumu! Cik labprāt viņi ar jums mainītos, ja spētu šos vārdus saprast un paši būtu cienīgi panest visu to, ko ir nodarījuši vai gribējuši nodarīt jums – lai tikai varētu būt svētīgi, dzirdēt un izjust šo dārgā, dievišķā apsolījuma brīnišķīgo mierinājumu!

“.. nebīstieties no viņiem, nedz iztrūkstieties. Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs..”

Te apustulis atkal ielūkojas Rakstos un citē pravieša Jesajas vārdus, Jes. 8:12‑13, kur viņš mudina Dieva tautu nebīties no cilvēku dusmām un draudiem, bet droši un nešaubīgi uzticēties Dievam. Līdzīgi vārdi atrodami arī Jes. 51:7: “Nebīstieties no cilvēku nievāšanām un neizbīstaities no viņu paļājumiem!” Tas ir, it kā pravietis sacītu: kādēļ gan lai jūs justu nemieru cilvēku darīto pārestību dēļ – lai cik lieli, vareni, spēcīgi un briesmīgi būtu jūsu ienaidnieki; jo jūs esat tā svētīti un pie Dieva iemantojuši tādu labumu, ka visa radība teic jūs svētīgus! Turklāt zināt, ka jums ir tāds Kungs, kas pievērš jums savas acis un atdara savas ausis, lai uzklausītu un piepildītu visu, ko lūdzat un pēc kā ilgojaties; visus jūsu pretiniekus Viņš apdraud, rādīdams tiem savu bargo vaigu. Ko tad visi cilvēki, tirāni, pāvests, turki, tatāri, jā, arī pats velns spēj pret šo Kungu? Ja Dievs grib parādīt savu spēku un varu, visi šie pretinieki Viņam nav nekas vairāk kā trausls salmiņš bargiem pērkona grāvieniem un zibens spērieniem, kas satricina visu zemi. Tādēļ, ja esat kristieši un ticat, ka jums ir žēlīgs Dievs, jums nav jābīstas no tā visa; priecīgu prātu un smiedamies varat nicināt visus ienaidnieku draudus, spītu un trakošanu, jo tas viss jums nevar kaitēt nenieka; viņi tikai dzen postā paši sevi, savā patvaļībā drāzdamies pretī Majestātei, kuras priekšā dreb visa radība.

Bet jums piederas Viņu svētīt, tas ir, turēt svētu Kungu Kristu un slavēt Viņu; bet tas nenozīmē neko citu kā ticēt Dieva vārdam, ka Viņā patiesi esat iemantojuši tādu Dievu, kas neaizmirst un neatstāj jūs, kad ciešat taisnības dēļ, bet žēlīgi jūs uzlūko, pats grib jums palīdzēt un atriebties jūsu ienaidniekiem. Jo šāda ticība un apliecība dara Dievam godu, atzīstot, ka Viņš ir patiess Dievs, un var Viņu piesaukt ar prieku un cerību, gaidīt no Viņa palīdzību un droši uzticēt Viņam visu savu sirdi; ticība zina, ka Dieva vārds un apsolījums, kas ir skaidra patiesība, nevar pievilt, nedz maldināt.

Turpretī tie, kuri netic, nevar arī svētīt Dievu, nedz dot Viņam godu, kas Viņam kā Dievam pienākas – kaut arī tie daudz lepojas ar Dievu un izliekas, ka uzticīgi kalpo Viņam; jo viņi Dieva vārdu neuzlūko kā patiesību, bet arvien paliek šaubu varā un domā, ka tad, ja tiem nākas ko paciest, Dievs viņus ir pilnīgi aizmirsis un atstājis. Tādēļ tie lielā nepacietībā un nepaklausībā kurn un dusmojas uz Dievu, cerēdami paši saviem spēkiem aizstāvēties un atriebties. Tā viņi paši skaidri parāda, ka viņiem Dieva nav un tie Viņu nepazīst – akli, nožēlojami, nolādēti pagāni, kādu tagad ir tik daudz visā pasaulē; tāds ir viss lielais turku, jūdu, pāvesta sekotāju un neticīgu svēto bars.

---

[1] – Paldies Dievam (latīņu val.).