5. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera.Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi. [Lk.5:1-11]

Mēs redzam Kungu Jēzu, ļaužu pulka ielenktu. Tie visi spiežas klāt, lai klausītos Dieva vārdu. Nevis, ka šie vārdi skanētu no Debesīm, no mākoņu maliņas, bet tie skan no Jēzus mutes. Viņš sludina tiem Dieva žēlastības vārdu.

Caur evaņģēlijiem mēs redzam, ko šis vārds dara ar cilvēkiem.

Reizumis liels pūlis ir sapulcējies, lai klausītos, bet tad, kad Jēzus runā tālāk un ved šos ļaudis dziļumā, kad tie sāk just vairāk un saprast vairāk nekā ikdienā, tad bieži vien gadās, ka šis lielais pulks kaut kā izplēn un izklīst, un kādreiz paliek pavisam nedaudzi, neliels pulciņš, tikai divpadsmit, kā mēs šodien dziedājām graduālī – pie kā mēs, Kungs, gan iesim? Kā notiek evaņģēlija notikumā, kas apdziedāts dziesmā.

Mēs redzam, ka tikai tie, kas pastāv pie Dieva vārda, spēdami iet dziļumā, kas paliet pastāvībā un uzticībā pie Dieva vārda, var pieredzēt, ko Dieva vārds pie viņiem izdara, darīdams pavisam par citiem cilvēkiem.

Viens no šādas ticības, un sākumā ļoti vājas pastāvības, un tomēr palikšanas pie Dieva vārda piemēriem ir šīs dienas evaņģēlijs.

Mūsu Kungs un Pestītājs ir pie Ģeneceretes ezera. Ļaužu pūlis, kas sapulcējies Viņam apkārt, spiežas klāt, jo ļaudis tver katru vārdu no Viņa mutes.

Droši vien, viļņu šalkas vai pašu cilvēku radītais troksnis, kaut kā traucē saklausīt skaidri Kunga sacītos vārdus, tāpēc ļaudis spiežas virsū gandrīz vai saspiezdami.

Tad Jēzus ieraudzīja divas laivas ezera malā, zvejniekus, kas, no tām izkāpuši, mazgāja tīklus. Viņš iekāpa vienā no laivām, kas pieder Sīmanim, un lūdz tam atirt laivu mazliet no krasta. Apsēdies laivā Viņš mācīja ļaudis.

Kad ļaudis bija Dieva vārdu saņēmuši un aizgājuši tālāk ar Dieva svētību, katrs pie saviem darbiem un pienākumiem, Kungs un Pestītājs grib atlīdzināt šim vienkāršajam zvejnieku vīram, Sīmanim, labprātību un laipnību, ko viņš ir izrādījis, uzņemdams Jēzu savā laivā un dodams Viņam savu laivu, ka Viņš no tās varētu sludināt.

Viņš saka – airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai. Sīmanis atbild – Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši, bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.

Mēs redzam, ka šis vīrs Sīmanis, (kas jau agrāk ir Jēzu saticis un iepazinis), pēc grūtas darba nakts, kas ar saviem darba biedriem kopā ir pūlējies kaut ko noķert, atkal un atkal tīklus izmezdams, un atkal un atkal tos laivā ievilkdams, bet tie vienmēr izrādījušies tukši. Kādas ūdens zāles, kādi gliemeži, dūņas, kādi koka gabali, kas sakrituši ūdenī, ir tikai tīklā atrasti. Un tagad šie nogurušie zvejnieki tīra krastā tīklus, sakārto, lai atkal nākamajā vakarā varbūt dotos zvejā.

Bet, pēkšņi, tik negaidīts pamudinājums doties atkal jūrā gaišā dienas laikā, kad nav nemaz nekāda īsta zvejošana. Mēs redzam, ka Sīmanis, paguris, un tomēr pieklājīgi, piekrīt.

Jo viņš ir iepazinis Jēzu, vēl vairāk, ir Viņam apliecinājis kā Kristu un Pestītāju. Tagad viņš pieklājīgi ar saviem biedriem sēžas laivās, ņem nupat iztīrītos un sakoptos tīklus, un dodas atkal jūrā.

Iemetuši šos tīklus viņi pirmajā brīdī droši vien bija ārkārtīgi izbrīnīti. Šos tīklus vairs nevarēja lāga izvilkt. It kā tie būtu kaut kur aizķērušies. It kā kāds tos turētu. Tomēr nē. Lai gan ļoti smagi, tarkšķēdami un tirkšķēdami un plīsdami, šie tīkli nāk tuvāk laivai pilni ar zivīm.

Mēs lasām, ka Pēteris māj saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu palīgā. Tie atnāca un piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima.

Šeit mēs redzam šīs dienas evaņģēlija pirmo pamācību.

Mūsu Kungs un Pestītājs dara brīnumainas lietas gan redzamajā, gan neredzamajā pasaulē. Dara tās no savas žēlastības un labprātības, bieži vien neņemdams vērā mūsu pusticību, mūsu nogurumu, un kādreiz mūsu neticību.

Mēs neredzam īpašu ticību Pētera vārdos. Drīzāk pieklājību.

Bet vai katrs kristīgs cilvēks to nav pieredzējis? Ka kādreiz pat bez īstas dedzības lūgdams, gandrīz vai pieklājības dēļ, it kā tikai atminēdamies, ka kaut kāda šāda lieta būtu jādara, ir tomēr saņēmis brīnišķi daudz.

Droši vien katrs kristīgais cilvēks varētu apliecināt tādas reizes, kad viņš Pēterim līdzi ir bijis pārsteigts, izbrīnīts un pat izbiedēts. Viņš ir tikai pieklājības veidā un pieklājībā kaut ko lūdzis, bez īstas ticības, pārliecības un dedzības, un, pēkšņi, viņam ir dots. Un nevis kāds mazumiņš, nevis mazliet, bet pār pārēm, tā, ka viņš pirmajā brīdī to nespēj nedz saņemt, nedz satvert. Dievs ir tik brīnišķi uzklausījis.

Arī šeit Pēteris pēc Kristus vārda pamudinājuma, kurā līdzi apsolījums nav skanējis – tikai pamudinājums darīt to, kas zvejniekam jādara. Uz šo pamudinājumu tīklus izmezdams, ir pārpārēm daudz saķēris. Viņš to nebija nedz gaidījis, nedz varējis iedomāties.

Abas laivas ir tik pilnas, ka tās gandrīz grimst. Zvejniekiem uznāk izbailes. Tā nemēdz būt. Tā viņa zvejnieka pieredzē un mūžā nav bijis, ka vienā tīklā saskrien tik daudz zivju, ka divās laivās tās gandrīz nevar savietot.

Visi ir izbijušies. Un Sīmanis Pēteris nokrīt Jēzus priekšā uz ceļiem un sauc – Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.

Dieva žēlastības tuvums, Dieva laipnība un klātbūtne kādreiz ļoti izbiedē ticīgas sirdis. Neticīgos nē, tie neko no tā nemana. Viņiem liekas, ka viņiem nevien ir paveicies, kad viņi kaut ko saņem Dieva žēlastībā, viņi neprot to nedz novērtēt nedz saprast, un līdz ar to viņiem neuznāk nekādas izbailes, viņiem neuznāk nekāda nedrošība vai satraukums, bet sirdīm, kas atmodinātas ticībā, gan notiek citādi. Tāpat kā Pēterim.

Pētera sirds jau bija atmodināta, reiz kopā ar biedriem, pirms kāda laika. Viņš bija devies uz Jeruzalemi laikam, lai piegādātu zivis Jeruzalemes bagātiem ļaudīm. Atpakaļceļā Pēteris, Andrejs un Jānis un citi zvejnieki, kas bija devušies šajā ceļā, bija izmetuši kādu līkumu, lai taču beidzot satiktu Jāni Kristītāju, pie kura bija izgājusi visa Jeruzaleme, visa Jūdeja, viss Jordānas apgabals. Visi runāja par Jāni, cerēdami, ka varbūt viņš būs Pestītājs Kristus.

Tur šie vienkāršie raupjie vīri pie Jāņa klausījās Dieva vārdu. Tika pamācīti. Jānis viņiem sacīja – Es neesmu Kristus, bet jūsu vidū stāv Viens. Daudz un dažādā veidā Jānis sludināja evaņģēliju šiem zvejniekiem un citiem saviem mācekļiem. Kad Jēzus stājās klāt pie šī pulka, Jānis Kristītājs rādīja uz Jēzus sacīdams – Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. [Jņ.1:29]

Šis vārds kā zibens izgāja cauri viņu apziņai, tomēr viņi neizkustējās no savas vietas. Un nākamajā dienā, kas Jēzus nāca, un Jānis Kristītājs atkal rādīja uz Jēzu un sacīdams – Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. [Jņ.1:36] Tad divi no viņiem – Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, un Jānis, vēlāk Jēzus mīļākais māceklis, sekoja Viņam pa gabalu, Jēzum, meklēdami Viņu dzirdēt, meklēdami pie Viņa būt. Tad jau nedaudz vēlāk Pēteris ir pirmo mācekļu vidū. Arī Toms, Bartolomejs un kādi citi. Un tad viņi visi iet Jēzum līdzi uz Galilejas Kānu, lai piedalītos kādās kāzās, un ir pirmā brīnuma acu liecinieki, kad Jēzus pārvērš ūdeni vīnā.

Bet tad, pēc kāda laika, viņi atgriežas pie saviem tīkliem un savām laivām. Ko gan citu viņi varēja darīt. Viņiem bija ģimenes un tuvinieki. Sīmanim bija sieva, par bērniem gan neko mēs nezinām, bet arī sievas māte, jau vecāka sieva [Mk.1:30; Lk.4:38]. Tie visi bija apgādājami, tie visi bija barojami. Cik tad zvejniekam ir rocības? Tikai tik, cik viņš var notvert savā tīklā.

Un tagad atkal Jēzus nāk, tajā brīdi, kad viņi ir atpakaļ pie savas darbošanās, neko nevarēdami noķer, un līdz ar to arī nevarēdami pārdot un nopelnīt. Patiesībā trūkumā un teju vai badā.

Tagad, kad Kungs ir atkal atnācis pie viņiem, pēkšņi, atkal ir pārpilnība.

Bet Kunga spēka, svētuma un žēlastības tuvums izbiedē Sīmani, kurš jau ir atmodināts, Kunga patiesības gaismā viņš ierauga sevi kā bezgala niecīgu un grēcīgu.

Apustulis Pāvils, pie ticības uz Kristu nācis, ar lielām sāpēm rakstīja vēstulē romiešiem tādas lietas, ko cilvēki reti atklāj, kur nu vēl tādiem, kas lāga nav pazīstami – Es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? [Rom.7:18-19,24] Ar dziļām sāpēm viņš sauc, Dieva Gara gaismā redzēdams savu nespēku, savu necienīgumu, savu grēku.

Arī Sīmanis Pēteris krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.”

Bet Kungs rīkojas pavisam neparasti. Jēzus pavisam mierīgi saka Sīmanim – Nebīsties, no šī laika tu būsi cilvēku zvejnieks.

Un mēs lasām, ka, izvilkuši laivas krastā, šie zvejnieki pameta visu, kas tiem bija, un sekoja Jēzum.

Cik daudz bija to lietu, ko viņi pameta, mēs nezinām. Tanī brīdī viņi arī to neaptver un neapjauš, cik cilvēcīgi sāpīgā būs šī lieta, kas izteikta vienā teikumā – savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi.

Tagad Debesu valstības tīkls izgāja cauri viņu ģimenēm un tuviniekiem. Bija kādi, kas negribēja iet līdzi, un no draugiem palika par ienaidniekiem, no tuviniekiem par pretiniekiem, bet bija kādi, kas sāka nākt līdzi, kā Cebedeju dēlu māte, kā vēl kādas sievas, kas saviem dēliem un vīriem nāca līdzi. Bija arī kādi, kas palika uz vietas, un, kur dārgās saites uz visiem laikiem pārtrūka.

To tikai vēlāk mācekļi apjauta, cik tas ir nopietni.

Bet tajā brīdī viņi to var. Viņi redz savu Kungu, dzird Viņu runājam, un seko Viņam.

Pēc kāda laika, kad viņi attapsies un brīnīsies, kā gan tas var būt, ka tas, kad Pestītājs saka – Kas grib sekot, lai ņem savu krustu un seko man [Lk.9:23] atstādams visu. Tie vaicā – Kā tas var notikt? Vai tad cilvēks to var?

Pēc kāda laika viņi attopas – Jā! Viņi ir varējuši. Ne jau savā spēkā, bet Tā Kunga spēkā.

Redziet, kā Jēzus velk grēciniekus pie sevis. No sākuma viņi pacieš badu un izbīli, pēc tam nāk pārpilnība redzamās un neredzamās žēlastībās. To visu Pestītās dod saviem mācekļiem, uzrunādams un vilinādams – Dzenieties pa priekšu pēc Dieva valstības, tad jums arī visas pārējās lietas būs. [Lk.12:31] Visas pārējās lietas līdz ar Kristu.

Tas, kas paliek aiz muguras, nav tā vērts, vis vērtīgais un paliekošais ir priekšā.

Kristietim viss labākais vēl ir priekšā.

Lai Dievs svētī to saprast un piedzīvot, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]