6. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. [Mt.5:20-26]

“Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.”

Šeit tu redzi, kā Viņš ķeras pie lietas. Viņš nerunā vispārīgi pret niecīgiem ļaudīm, bet pret tautas pašiem labākajiem, kuri bija tās īstais kodols un paraugs, kuri spīdēja citu priekšā kā saule.

Visā tautā nebija nevienas tik cienījamas kārtas, nedz arī godājamāka vārda par farizeju un rakstu mācītāju vārdu. Ja kādu gribēja nosaukt par svētu vīru, tas bija jāsauc par farizeju, gluži kā pie mums tāda slava ir kartēziešu mūkiem vai vientuļniekiem. Bez šaubām arī Kristus mācekļi uzskatīja, ka lielāks svētums par šo vīru svētumu nav atrodams, un tie pat iedomāties nevarēja, ka Viņš uzbruks šiem ļaudīm. Kristus nenosoda viņu vidū tikai dažas personas, bet gan visu kārtu. Viņš nenosoda arī tikai dažas ļaunas lietas vai grēkus, bet gan visu viņu taisnību un svēto dzīvi, pat izslēdzot viņus no Debesu valstības un nosodot viņus ar elles uguni. It kā Viņš sacītu: “Priesteri un mūki, un visi, kas saucas garīgie, ­ tie visi bez izņēmuma uz mūžīgiem laikiem ir nolādēti ellē, ar visiem saviem darbiem un svēto dzīvi, kaut arī tā būtu vislabākā.” Kas gan spēj klausīties vai paciest šādu sprediķi?

Ievērojiet, arī atzīdams, ka tiem ir sava taisnība un ka tie dzīvo smalku, godājamu dzīvi, Viņš tomēr to noraida kā pavisam nederīgu. Un, ja tā neuzlabosies, tad tā jau ir nolādēta un visi tās sasniegumi ir zaudēti. Tāpat ievērojiet, ka Viņš runā par tiem, kas labprāt grib nokļūt Debesīs un nopietni domā par mūžību. Lielais, rupjais bars to vispār neņem vērā un netaujā pēc Dieva vārda, un viss, ko mēs stāstam par Evaņģēliju, tiem neko nenozīmē. Bet pārējiem tas tiek sprediķots, lai viņi zinātu, ka tāda taisnība ir viltus taisnība, kura ir jāsāla un jāsoda. Tā ir krāpšana gan attieksmē pret viņiem pašiem, gan citiem, tas ir ceļš, kas ved uz elli. Evaņģēlijam ir jāizgaismo tas, kas ir īstā bauslības pieprasītā dievbijība.

”Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā.”

Te Viņš sāk izskaidrot dažus no desmit baušļiem un parāda, ka farizeji un rakstu mācītāji ir tik vien mācījuši ­ kā vienkārši ņemt baušļu vārdus un attiecināt tos uz ārējiem, rupjiem pārkāpumiem. Piektajā bauslī viņi nav saskatījuši neko vairāk par vārdu “nogalināt”, ka tas nozīmējot “nosist ar roku.” Tas arī viss, ko viņi mācīja cilvēkiem, it kā bauslis neko vairāk neaizliegtu. Tā viņi atrada sev lielisku izeju: viņi nebūtu vainīgi nogalināšanā, ja to viņi nodotu kāda cita ziņā. Kad Kristus tika nodots pagānam Pilātam, tie vienkārši nevēlējās aptraipīt savas rokas ar asinīm, lai tā paši paliktu šķīsti un svēti. Viņi pat atteicās ieiet tiesneša mājā (Jņ.18:28), un tomēr tieši viņi bija tie, kas nodeva Kristu nāvē un piespieda Pilātu pret savu gribu To nogalināt. Viņi izlikās, it kā būtu pavisam šķīsti un nevainīgi, un pat nosodīja apustuļus, sacīdami: “Jūs gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums”. (Ap.d.5:28) It kā viņi sacītu: ne jau mēs, bet pagāni viņu ir nogalinājuši. Tāpat mēs lasām par ķēniņu Saulu (Sam.18:25). Viņš neieredzēja Dāvidu un labprāt viņu nogalinātu; tā kā viņš gribēja palikt svēts, viņš domāja, ka viņam pašam nevajadzētu nogalināt, bet gan sūtīt Dāvidu pie filistiešiem, lai viņš tur iet bojā un viņa rokas paliktu neaptraipītas.

Redzi, kāds skaists farizeju svētums! Ja vien nenogalina ar savu roku, tad var pataisīt sevi šķīstu un dievbijīgu, kaut arī sirds būtu pilna dusmu, naida un skaudības un tajā slēptos slepenas ļaunas un nāvējošas viltības, turklāt mēle pilna lāstu un zaimu. Tāds ir arī mūsu pāvestiešu svētums, kas šai ziņā kļuvuši īsti meistari. Lai viņu svētums netiktu nosodīts un lai Kristus vārds tos neierobežotu, tie dāsni no divpadsmit baušļiem ir izveidojuši divpadsmit padomus. It kā Kristus to visu nebūtu pavēlējis kā obligātu, bet atstājis katra paša ziņā ­ vai ievērot tos kā labus padomus, lai izpelnītos kaut ko īpašu, un darīt vairāk nekā citi. Tā ir pavisam nevajadzīga mācība, bez kuras ļoti labi var iztikt.

Un šeit viņi ir atraduši arī kādu komentāru, lai sekmētu savus melus, un saka: patiešām mums ir dota pavēle atmest sirdī dusmas un naidu, nevis dusmu izpausmes. Tas ir tā, kā mēs mēdzam sacīt: “Piedot, bet ne aizmirst,” proti ­ nedusmot un neatdarīt ļaunu, tomēr tanī pašā laikā liegt tuvākajam jebkādu labdarību, nepasacīt nevienu labu vārdu un neizrādīt nevienu draudzīgu žestu. Tad nu pajautā pašam Dievam un Kristum, kāpēc arī viņi neliedza šādu labdarību tiem, kas sita Viņu krustā, viszemiskākā veidā zaimoja un nozākāja. Turpretī Viņš lūdza par viņiem un sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lk.23:34) Viņi bija visnekrietnākie nelieši, kas bija pelnījuši sodību un dusmas. Jā, ja Viņš gribētu dusmoties uz mums, kas esam bijuši Viņa ienaidnieki, elku pielūdzēji un zaimotāji, tad Viņš būtu palicis augšā Debesīs, Viņš nebūtu par mums izlējis Savas asinis un miris, gluži kā tajā komentārā sacīts: “Piedot, bet ne aizmirst.” Tā mēs visi būtu palikuši velna īpašumā, un neviens cilvēks nebūtu varējis izbēgt no elles.

Īsi sakot, tas ir pavisam nekrietns, nolādēts komentārs, un tas būtu grēks un negods, ja kristietībā kāds kaut ko tādu uzdrīkstētos mācīt pret šādu skaidru un gaišu tekstu. Viņi ir visas grāmatas piesmērējuši pilnas ar šādiem meliem. Un turklāt vēl to grib nekaunīgi aizstāvēt. Bet no tā mums ir jāredz un jāmācās pazīt farizejus un lišķus ar viņu lielo svētulību, kā viņus šeit un citur attēlo Kristus. Ar daudziem īpašiem darbiem viņi izrāda savu lielo svētumu, bet tajā pašā laikā bez kautrēšanās pārkāpj Dieva pavēli un tā māca arī citus ļaudis.

Dusmas dažkārt tiešām ir nepieciešamas, taču tikai tiem, kam tas ietilpst pienākumos, un tikai tad, ja tās neiet pāri par to, kas vajadzīgs grēka un ļaunuma sodīšanai. Tātad, ja kāds redz otru grēkojam un brīdina viņu, lai pārtrauc grēkot, tad tās ir kristīgas un brālīgas, jā, tēvišķīgas dusmas. Jūs redzat, kā dievbijīgi vecāki soda un pārmāca savus bērnus nevis lai tiem sagādātu ciešanas vai kaitējumu, bet gan lai tiktu novērsts un likvidēts ļaunums. Tāpat arī priekšniecībai ir jādusmojas un jāsoda. Ir gan taisnība, ka sirdī nav jātur nekāds ļaunums, tomēr ir jābūt dusmu izpausmēm, kad abi ­ vārds un roka ­ ir rupji un asi, bet sirds paliek maiga un draudzīga un nepazīst naidu. Īsi sakot, tās ir mīlestības dusmas, kas nevienam nevēl ļauna, tās ir draudzīgas cilvēkam un naidīgas grēkam, kā tas redzams arī dabā. Bet tās nedrīkst ļaunprātīgi izmantot par aizsegu un zem tā pret tuvāko sirdī slēpt naidu un skaudību, kā to dara un māca šie viltus pravieši.

Tā tagad Kristus ņem šo bausli un grib sacīt: jūs esat dzirdējuši no farizejiem, kā Mozus pavēlējis un kā mācīts no sendienām: “Tev nebūs nokaut,” utt. Jūs sev glaimojat un sevi izdaiļojat, staigājat apkārt kā tādi, kas centīgi māca un pilda Dieva pavēli, kuru mācījis Mozus un kura saņemta no vecajiem. Jūs uzstājaties un lepojaties, ka tas ir Mozus sacītais: “Tev nebūs nokaut.” Jūs apstājaties pie vārda un neļaujat to izskaidrot tālāk pat tā vienkāršāko nozīmi. Tā vientiesīgais var sacīt: “Tā tas ir, tā ir rakstīts grāmatā.” Tā jūs aptumšojat vārdus ar savu vēkšķēšanu un sasmakušajiem komentāriem, un neļaujat saprast, ko šie vārdi izsaka un nozīmē.” Jo ­ vai jūs domājat, ka Viņš runā šeit vienīgi par dūri, sacīdams ­ “Tev nebūs nokaut”? Ko nozīmē “tev nebūs”? Ne jau tikai tavu roku, kāju, mēli vai kādu citu atsevišķu locekli, bet visu, kas tu esi pie miesas un dvēseles. Tāpat, ja es kādam saku: “Tev to nevajadzētu darīt,” tad es nerunāju tikai ar viņa dūri, bet ar visu personu. Jā, kad es saku: “Tavai rokai tas nav jādara,” tad es taču nedomāju tikai roku vien, bet visu cilvēku, kuram šī roka pieder. Jo roka viena pati neko nespēj, ja viss ķermenis ar visiem locekļiem nerīkotos līdz.

Tāpēc ­ “Tev nebūs nokaut” ­ ir tas pats, kas sacīt, ka “nogalināt var tik daudz veidos, cik tev ir dažādu locekļu ­ vai tā būtu roka, mēle, sirds vai zīmes un žesti; jūs varat izmantot savas acis, ļauni uzlūkojot, vai arī savas ausis, ja tu nevēlies vairs kādu dzirdēt. Tas viss nozīmē ­ “nokaut”. Tava sirds un viss, kas ir tevī, ir noskaņots uz to, lai viņš būtu beigts. Tajā pašā laikā tava roka var palikt mierā, mēle klusēt, acis un ausis paslēpties, tomēr sirdī slēpjas slepkavības un nogalināšanas tieksmes.

“Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet kas saka uz savu brāli: nejēga (raha)! ­ tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: ģeķīgais bezdievi! ­ tas sodāms elles ugunī.”

Redzi, tā ir īstā gaisma. Tā rāda šā baušļa īsto jēgu, turpretī viņu sasmakušais komentārs kļūst par kaunu ­ kā tumša laterna pret gaišo sauli. Tagad tā spīd tik ļoti citādi, ka viņi ir pārbijušies un saka: “Tā ir mācība ar spēku,” nevis kā mūsu rakstu mācītāji. Viņa izklāsts ir pietiekami skaidrs un bieži ticis aplūkots. Taču teksta dēļ šie vārdi mums mazliet jāizceļ. Vispirms Viņš saka: “Kas uz savu brāli dusmo, tas būs sodāms tiesā,” ­ tas nozīmē, ka viņš pelnījis to pašu sodu kā slepkava, proti, nāves sodu. Viņš atkārto (21.pantā) tos pašus vārdus: “Un, ja kas kādu cilvēku nosit, tam būs tapt nokautam.” (3.Moz. 24:17) Tātad ­ ja jau tas, kas dusmojas, saņem to pašu spriedumu, tad arī viņš taisnīgi saucams par slepkavu. Otrkārt un treškārt: “Kas uz savu brāli saka: Raha (nejēga) vai tu, ģeķi, tas būs sodāms caur augsto tiesu un elles uguni,” Viņš skaidro, ka ­ sodāms tiesā ­ nozīmē to pašu, ko sodīšana ar nāvi.

Viņš piemin trīs lietas, lai parādītu, ka, grēkam turpinoties un izplešoties, sods kļūs lielāks un bargāks. Viņš runā taisni tāpat, kā tas notiek tiesā, kad jāsoda ļaundaris. Piemēram, ja cilvēks ir izdarījis slepkavību, tas vispirms ir sodāms ar tiesu; tas ir ­ viņu liek tiesas priekšā, apsūdz un sagatavo spriedumu par slepkavību. Tas ir pirmais solis, pakāpiens uz nāvi. Taču spriedums vēl nav stājies spēkā, un viņš vēl var sevi aizstāvēt un tapt atbrīvots. Bet, kad ir sperts otrs solis un nāves spriedums ir pieņemts, viņš nonāk augstajā tiesā. Tad cilvēki savā starpā apspriežas, kāds sods viņam uzliekams. Tas nozīmē, ka viņš ir vēl tuvāk nāvei un nevar vairs izbēgt. Trešais solis, kad spriedums ir stājies spēkā un viss ir izlemts, viņš tiek nodots bendes rīcībā, lai tas viņu ved un izpilda spriedumu. Ar šiem trim soļiem Viņš parāda, kā cilvēks grimst arvien dziļāk un dziļāk sodībā, gluži kā cilvēks, kas notiesāts, iet arvien tuvāk un tuvāk nāvei. It kā Viņš sacītu: “Kas savā sirdī dusmojas, jau ir pelnījis nāvi Dieva priekšā. Bet kas iet vēl tālāk un saka ­ “Raha” vai “Tu, ģeķi,” ir jau spriedumu par sevi saņēmis.” Īsi sakot, kas uz savu brāli dusmo, tas ir nolādēts elles ugunī. Bet tam, kas saka “Raha,” pienākas būt vēl dziļāk ellē. Tomēr visdziļāk pienākas būt tam, kas nogalina gan ar vārdiem, gan ar dūri. Sods un pazušana ir viens un tas pats, tomēr tas kļūst smagāks un bargāks, kad iet grēks tālāk un izpaužas spēcīgāk.

Vārds “raha” nozīmē visdažādākās izpausmes, kā tiek izrādītas dusmas pret savu tuvāko ­ kad mēs nerunājam ar viņu vai novēršam no viņa skatu; kad priecājamies un klusībā smejamies, ka viņam iet slikti; vai kad kādā citā veidā parādām, ka viņa nelaime mūs iepriecinātu. Daudz ir šādu indīgu, ļaunu tārpu, kas pret mums izrāda vislielāko naidīgumu gan atklāti, gan ar slepenām izdarībām un nodevībām. Neko viņiem nebūtu patīkamāk dzirdēt kā to, ka mēs visi esam iznīcināti. Tomēr tie staigā apkārt kā svēti, kristīgi ļaudis.

Otrs vārds ­ “tu, ģeķi” ­ izsaka ne tikai attieksmi, bet visus vārdus, kas nāk no ļaunas, indīgas sirds, kas ir naidīga pret savu tuvāko. Citādi, ja tas nāk no labas, mātišķas sirds, tas nav nekāds grēks. Tātad ir ļauts sodīt un bārties ar vārdiem tā, kā Sv. Pāvils nosauc galatiešus par ģeķiem (Gal. 3:1) un kā Kristus saka saviem mācekļiem: “Ak jūs nesaprašas un sirds kūtrie, ka jūs negribat ticēt.” (Lk. 24:25) Jā, ne tikai tas, bet vajag arī dusmoties un ar žestiem izrādīt savu neapmierinātību un nepatiku. Tās ir dievišķīgas dusmas un nepatika pret ļauno ­ ne pret personu, bet ar nodomu palīdzēt savam tuvākajam. Īsi sakot, tās ir nepieciešamas dusmas, bez kurām nevar iztikt nevienā mājā, pilsētā un nevienā valstī, jā, arī nevienā kancelē. Jo, ja tēvam, mātei, tiesnesim un sprediķotājam būtu jātur ciet sava mute un roka un tiem nebūtu jāaizkavē un jāaptur ļaunais, tad valdīšana, kristietība un viss pasaules ļaunuma dēļ noietu dibenā. Tāpēc pavēle ir: “Nīsti padarīto, bet mīli darītāju”, kā juristi mēdz sacīt, ­ ja vien viņi to pareizi lietotu.

“Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.”

Jēzus saka garu sprediķi par šo bausli, kas, kā liekas, ir viegli saprotams teksts. Bet netikums pret to ir plaši izplatīts un parasts, sevišķi augsti stāvošu, varenu, gudru ļaužu vidū, piemēram, pie ķēniņiem, kungiem un firstu galmos. Kas vien kaut kas ir un kaut ko spēj virs zemes, tas jo drīz šo netikumu piesavinās. Taču to nedrīkst saukt vārdā, jo tas tiek iztēlots tik skaists un to grezni izdaiļo ar svētuma ietērpu. Tā ļoti daudzi ļaudis krāpj sevi un citus. Viņi neredz, ka sirdī tie ir naidīgi pret savu tuvāko vai tur slepenas dusmas pret viņu. Tomēr viņi grib izlikties dievbijīgi, kalpot Dievam un, kā Viņš šeit saka, tie iet pie altāra, upurē un domā, ka ar viņiem viss ir labi. Tā tas notiek.

Ir kāds skaists aizsegs, ko sauc “degsme pēc taisnības” (zelus justitiae) ­ tikums, kam patīk taisnība, kas dusmojas pret ļauno un nevar to paciest. Kā zobens un valdīšana ir iedibināti, lai īstenotu taisnību un sodītu ļauno, tā arī tēvam un mātei, kungam un kundzei reizēmir jādusmojas un jāsoda. Bet tad nāk svētulīgais nelietis. Viņš uzvelk to pašu mētelīti un saka, ka darot to aiz mīlestības uz taisnību un viņam esot īstie un pareizie iemesli. Pašlaik atsevišķi firsti un citi ir tapuši pilni indes, naida un skaudības pret mūsējiem. Viņi ir tik pārņemti ar to, ka nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus, un tie tikai runā par “grēkatlaidēm” un “relikvijām”. Viņi jauki sevi aizstāv, sakot, ka viņi esot naidīgi ķecerībai un viņus vadot liela tikumība, svēts dedzīgums un mīlestība uz patiesību. Tomēr pamatā tam nav nekas cits kā pretīgs, indīgs naids un dusmas, kas nevar sevi citādāk parādīt un izpausties.

Jo es zinu un drīkstu teikt, ka neviens no visiem mūsu sāncenšiem (izņemot mūsu mīļo kungu ķeizaru, kam nav bijusi pieejama labāka informācija par mums), nezina nekādu citu iemeslu mūsu ienīšanai kā vienīgi skaudību un ļaunprātību. Jo viņi tā nerīkojas kāda nozieguma dēļ, ko mēs būtu pastrādājuši, vai tāpēc, ka mēs būtu kādi nelieši vai blēži, vai kā citādi tiem kaitējuši. To viņi arī zina, un tiem bijis jāatzīst, ka mūsu mācība ir tīrā patiesība. Taču viņi joprojām ir tik indīgi, ka labāk paciestu pilnu pasauli ar nelabojamiem neliešiem nekā mūs un mūsu atbalstītājus.

Daudz cilvēku, kas visādi citādi ir smalki, godīgi, mācīti un krietni, ir iekaisuši slepenās dusmās, skaudībā un naidā un ar to tikuši samaitāti. Taču viņi to nemaz nepamana, un paliek pie savas maldīgās sirdsapziņas pārliecības, ka dara to sava amata vai taisnības dēļ. Jo aizsegs ir tik skaists un apžilbinošs, ka neviens viņus nevar nosaukt citādi, kā vienīgi par krietniem, dievbijīgiem ļaudīm. Galīgās sekas tam ir grēks pret Svēto Garu un nocietinātas sirdis, kas kļūst pārliecinātas un stūrgalvīgas šai indīgajā netikumā. Jo tas ir divējāds ļaunums. Pirmkārt, sirds ir pilna ar dusmām, naidu un skaudību. Otrkārt, tā negrib atzīt to par grēku vai ļaunumu, bet gan ­ par tikumu. Bet tas nozīmē sist Dievam pa muti un saukt Viņu par meli Viņa vārdu dēļ.

Redzi, tāpēc Kristus tik ļoti neatlaidīgi brīdina, lai ikviens no tā rūpīgi sargātos, lai nepieviltu sevi ar šādu liekulību un viltus ietekmi. Tas liekas neticami, ka tik vienkārša mācība var būt tik visaptveroša un attiekties arī uz tik lieliem, ievērojamiem ļaudīm. Jo ar šiem vārdiem ­ “kad tu savu dāvanu uz altāra upurē”, Viņš skaidri parāda, ka runā par tiem, kas kalpo Dievam, grib būt īsti Dieva bērni un kas izaudzināti kā paraugs citiem. Kā tad viņiem trūkst? Nekas liels, tikai viņu sirdis ir pilnas ar naidu un skaudību. Mīļais draugs, kāds tev labums no nemitīgas gavēšanas un lūgšanas, no visas savas mantas ziedošanas Dieva labā, no sevis mocīšanas līdz nāvei un no divtik labajiem darbiem kā visi kartēziešu mūku darbi, ja tajā pašā laikā novārtā tu pamet Dieva pavēli, ko Viņš liek pildīt? Vai tev nav sirdsapziņas pārmetumu par to, ka tu ļaudis apkauno un nozākā, tajā pašā laikā pienesdams lielu upuri? Tas ir taisni tā, it kā kāds būtu sarīkojis karu un slepkavības un izlējis daudz asiņu, bet pēc tam dotu tūkstoš guldeņus misēm par nogalinātajām dvēselēm. Vai arī ­ ja kāds būtu nozadzis vai nolaupījis lielu naudas summu, bet pēc tam dotu Dieva labā žēlastības dāvanas. Tā viņi krāpj Dievu (tāpat arī sevi) ar skaisto izlikšanos, un viņi iedomājas, ka Viņam tie jāuzskata par īstiem svētajiem, kas joprojām staigā pa zemes virsu.

Tāpēc Viņš saka: “Ja tu gribi kalpot Dievam un upurēt, bet esi kādu apvainojis, vai tevī ir dusmas pret savu tuvāko, tad zini, ka Dievs negrib tavu upuri. Liec to tūdaļ zemē, viss pārējais var pagaidīt, ej un samierinies ar savu brāli.” Ar vārdu “upuris” Viņš domā visus darbus, ko var darīt kalpojot Dievam par godu, jo tajā laikā nebija neviena labāka darba par upurēšanu. Taču Viņš to noraida, prasot no tā atturēties, ja vispirms tava sirds nav pārliecināta, ka esi samierinājies ar savu tuvāko un ka tev pret viņu vairs nav nekādu dusmu. “Kad samierināšanās ir notikusi,” Viņš saka, “tad nāc un nes savu upuri.” To Viņš piebilst tādēļ, lai nerastos iespaids, ka Viņš grib noraidīt vai nicināt šādu upuri, proti ­ tādu upuri, kas nav ļauns darbs, bet ir Dieva nolikts un pavēlēts. Ļauni un graujoši ir tas, ka citus augstākos baušļus viņi izkaisa pa vējam un nicina. Tas noved pie ļaunprātīgas upura izmantošanas, kas kaitē tuvākajam.

Cita un vēl nopietnāka ļaunprātīga upura lietošana ir censties ar to nopelnīt glābšanu, izpērkot grēkus un paļaujoties uz to Dieva priekšā. Pēc būtības tas ir labs darbs. Nav labi pamest novārtā arī visus citus ārējās dievkalpošanas darbus, kā lūgšanu un gavēšanu, kur to lietojums ir pareizs (nevis lai nopelnītu Debesis) un kur sirds attiecas pareizi pret tuvāko. Ja ar ticību un mīlestību ir viss kārtībā, viss notiek šķīsti un tā kā pienākas. Turpretī ­ ja tu lūdz un gavē, un tomēr turpat blakus stāsti savam tuvākajam ko ļaunu, aprunā un nomelno ļaudis, tad tava mute gan saka svētus vārdus un neēd ne kumosa, taču tajā pašā laikā tā aptraipās un apgrēcinās pret tuvāko un Dieva bauslību.

Tāpēc Viņš arī pravieša Jesajas grāmatā nosoda un aizliedz šādu gavēni, ar ko viņi mocīja savu miesu, iepriekš noturēdami lielas lūgšanas: “Kad jūs gavējat, tad jūs ejat pēc savas peļņas un dzenat visus savus strādniekus. Redzi, jūs gavējat, bārdamies un riedamies, un bezdievīgi kaudamies ar dūri. Jūs negavējat, kā pieklājas, lai gan jūsu balsis būtu dzirdamas augstībā”. Un tālāk Viņš māca, kā ir pareizi jāgavē: “Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk: atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītos atlaist un salauzt ikkatru jūgu? Vai tā nepiederas, maizi lauzt izsalkušiem; kailu ieraugot to apsegt”. (Jes.58:3­7) Tā tu redzi, kā Viņam rūp, lai viss tiktu darīts mīlestībā pret tuvāko.

“Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim, un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi, es tev saku, tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.”

Iepriekšējā tekstā Viņš sprediķoja pret tiem, kas nodara pāri vai sadusmo savu tuvāko. Tagad Viņš runā par to, kā izturēties tam, kam ir nodarīts pāri. Viņš atgriežas pie salīdzinājuma, kuru lietojis iepriekš par tiesas procedūru, kur divas puses stāv viena otrai pretī: viena apsūdz, otra tiek apsūdzēta, un tiesnesis nosaka spriedumu un vainīgo soda. Šeit Viņš grib teikt, ka ne tikai vainīgajai pusei ir draudzīgi jāizturas pēc samierināšanās, bet arī otram ir jāļaujas samierināties un labprāt vainīgajam jāpiedod. Tā ir delikāta lieta, kurā daudzi viegli pamanās apsegt un izdaiļot savu ļaunprātību, sacīdami, ka viņi labprāt gribētu piedot, bet ne aizmirst. Tie vienmēr var izmantot attaisnošanos, ko minēju, ka ir taisnīgi dusmoties pret ļauno. Līdz ar to viņi iedomājas, ka tiem ir labs iemesls un attaisnojums tā rīkoties.

Tāpēc Viņš šeit vēlreiz brīdina un rāda, ka šajā bauslī ir ne tikai liegts dusmoties, bet arī pavēlēts labprāt piedot un aizmirst pārciesto. Tieši tā ir rīkojies Dievs un joprojām rīkojas attieksmē pret mums, piedodams grēkus, pilnīgi izdzēsdams parādu rakstu, un nekad vairs to neatceras. Protams, aizmirst tā, lai vispār nekad vairs neatcerētos, nav nedz vajadzīgs, nedz iespējams, bet vajadzīgs aizmirst tādā nozīmē, lai pret savu tuvāko būtu tikpat draudzīga sirds, kā pirms viņš tevi apvainoja. Bet, ja adata paliek sirdī un tu neesi pret viņu tik draudzīgs, labvēlīgs kā iepriekš, tas nozīmē, ka aizmirsts un no sirds piedots nav. Tad tu joprojām esi blēdis, kas nāk pie altāra un grib kalpot Dievam, bet sirds ir pilna dusmu, skaudības un naida. Tomēr tikai pavisam maz ļaužu to ievēro. Viņi staigā apkārt ar skaistu masku, viņi neredz, ka viņu sirds ir nostājusies pret šo bausli, kas necieš nekādas dusmas un naidu pret tuvāko.

Patiesi, kā jau sacīts, dusmas dažkārt ir nepieciešamas un noderīgas. Bet raugies, lai tu tās izmantotu pareizi. Tev ir pavēlēts, lai tu nedusmotos sevis, bet amata un Dieva dēļ. Nesajauc vienu ar otru tos abus ­ personu un amatu! Sevis dēļ tev ne uz vienu nav jātur dusmas, lai cik ļoti tu būtu apvainots. Bet tur, kur to prasa tavs amats, tev ir jādusmojas, kaut arī tavu personu neviens nav apvainojis. Tā dievbijīgs tiesnesis dusmojas uz ļaundari, kam no savas personas puses viņš nevēl nekā ļauna, un daudz labāk būtu atlaidis nesodītu. Viņa dusmas nāk no tādas sirds, kurā nav nekas cits kā mīlestība pret tuvāko. Vienīgi ļaunajam darbam ir jāsaņem dusmas un sods. Ja tā nebūtu, tad nebūtu arī nekādu dusmu un sodu. Bet, ja tavs brālis tev ir nodarījis pāri un tevi sadusmojis, bet pēc tam lūdz piedošanu un pārstāj darīt ļaunu, tad arī tavām dusmām ir jāpazūd. No kurienes tad nāk slepenais naids, ko tu joprojām glabā sirdī? Darbs, kas izraisījis dusmas, ir jau prom, un tā vietā nākuši citi darbi, kas rāda, ka cilvēks ir atgriezies un kļuvis pavisam cits cilvēks ­ jauns koks ar jauniem augļiem. Tagad viņš sniedz tev mīlestību un vislielāko cieņu, viņš pārmet sev par to, ko darījis attieksmē pret tevi. Ja tu nedod viņam vēl vienu iespēju un no sirds nepiedod, tad tu esi blēdis Dieva un pasaules priekšā. Tad tu esi pelnījis spriedumu, ar kādu Kristus šeit biedina.