6. svētdienā pirms Lieldienām

Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. [Mt.4:1-11]

Kopš seniem laikiem šī Rakstu vieta ir izvēlēta kā gavēņa laika sākuma teksts. Šeit mēs lasām, ka Jēzus, pirms Viņš uzsāka savu atklāto kalpošanu, tuksnesī gavēja četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Pamatojoties šajā Jēzus piemērā senā baznīca ir gribējusi darīt tāpat. Tika noteikts četrdesmit dienu gavēnis pirms Lieldienām, lai kristīgie ļaudis no Jēzus šeit mācītos gavēt.

Cik pamatots ir šāds iedibinājums?

Pirmajā brīdī šķiet – kāpēc gan nē? Jēzus taču tā darīja. Ja mēs gribam būt Jēzus mācekļi, mums jādara tāpat.

Taču ir viena lieta, ko mēs redzam pie mūsu tēviem, kas nopietni iedziļinoties svēto Rakstu vārdos un ļoti augstā godā turēdami Jēzus Kristus krusta ceļu un māceklību ir sapratuši, ka sagatavošanās Lieldienām nav viss mūsu darbs, un vēl jo mazāk gavēnis, kad cilvēks atturas no dažām ēdienu šķirām un veidiem, un tāpat tomēr arī ēsdams.

Tādēļ šīs četrdesmit dienas labāk būtu saukt par Kristus ciešanu laiku, par Kristus ciešanu piemiņas laiku.

Tā tas evaņģēliskajā baznīcā bija daudzus gadu simtus. Bet tagad tajā ir notikusi tāda kā atgriešanās pie cilvēku darbiem. Atkal, arī mūsu baznīcā, šo laiku sākuši saukt par gavēņa laiku.

Bet šis teksts jau pats par sevi parāda lietas būtību.

Mēs redzam, ka Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka Viņš tiktu velna kārdināts. Redziet, šeit nav teikts, ka Jēzus pats sevi aizveda, vai pats aizgāja tuksnesī gavēt. Gars Viņu aizveda. Droši vien Gars tajā brīdī arī neteica, ka tev būs jāgavē četrdesmit dienas, bet gan, ka Dieva prāts ir tāds, ka tu ej tuksnesī, un stājies gara cīņā, kas tevi sagaida ar šīs pasaules valdnieku. Un Jēzus, tāds kāds Viņš bija, arī gāja tuksnesī. Viņš nepaņēma somu vai maisu ar maizītēm un pietiekamiem ūdens krājumiem. Tā kā stāvēja, tā arī gāja, jo Gars Viņu veda.

Protams, mūsu ticības tēvi bija labi sapratuši, ka patiess gavēnis ir tāds, kur Gars cilvēku vada. Un nevis, lai gavētu, bet lai Viņš, sekojot Jēzum, nedomātu par to, ka viņam šīs dzīves ērtības vajadzētu ņemt līdzi, ka viņam vajadzētu kādā veidā nopietni sagatavoties, nodrošinot miesu.

Mēs lasām – Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka Viņš taptu velna kārdināts. Tas nebija tāds gavēnis, ko šodien baznīcā piekopj. Luters ir teicis, ka ir divu veidu gavēņi. Viens, kad tad tev ir pilns pieliekamais, pilni bēniņi un pilns pagrabs, un tu atturies no kādām ēdienu šķirām. Otra veida gavēnis ir tāds, ka tev nemaz nav ko ēst. Tev nav iespējas izstiep roku pēc kaut kā, lai remdētu savu izsalkumu un slāpes. Un tieši tāds arī bija šis Jēzus gavēnis. Viņš bija aizvests prom no veikaliem un tirgiem tuksnesī, jo Viņam bija jāsagatavojas tai kalpošanai, kas Viņam stāvēja priekšā. Viņam bija jāizcīna pirmā tikšanas ar velnu – ar šīs pasaules dievu un kungu. Gavēnis bija kā sastāvdaļa pie šīs cīņas, kurā Dievs Viņu ieveda. Nevis, ka Viņš tīšām būtu uzņēmies gavēt, bet ka Viņš bija šajā cīņā, un Viņam nebija iespējas nedz ēst, nedz dzert.

Svētie Raksti diezgan skopi stāsta mums par šo četrdesmit dienu un četrdesmit nakšu laiku. Droši vien velns Viņam vienu otru reizi piestājās. Jo mēs lasām, vai nu tajā reizē, kas Jēzus četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija tuksnesī, vai kaut kur citur Viņa kalpošanas laikā, kā šodien dzirdējām vēstulē ebrejiem – Viņš tika kārdināts visās lietās. [Ebr.4:15] Un izturēja. Palika un bija bez grēka.

Ja mēs iedomājamies par šo lielo kārdināšanu, kur it kā visi iespējamie cilvēku grēki, kurus mēs tik bagātīgi redzam šajā cilvēku kopumā, šajā pasaulē, kur viņi vienuviet būtu redzami, un Jēzus pie šīm lietām tiktu kārdināts.

Protams, šī kārdināšana mums ir un paliek liels noslēpums. Jo mēs saprotam, ka mūs, grēciniekus, kārdina mūsu pašu grēks. Velns ļoti labi zina, kas ir mūsu vājās vietas, kas ir mūsu grēciņi, mīļākie un ne tik mīļie, kad mēs tos gan gribam darīt, gan esam nespēcīgi nedarīt. Pie tiem viņš klaudzina. Viņš neklaudzina pie tām lietām, kas mums nekārdina, vienīgi, ja viņš zina, ka varētu mūs piespiest tā, ka mums tūdaļ sakārojas. Jo kā saka Raksti – ikvienu kārdina viņa paša kārība. [Jēk.1:14]

Bet Jēzū nebija ne grēka, ne kārības. Viņš bija uzņēmies mūsu grēkus un mūsu vainas. Tādēļ šī lieta ar cilvēcisko prātu līdz galam nav izprotama.

Bet mēs redzam, ka šajā notikumā, ko Jēzus ir atstāstījis saviem mācekļiem ar zināmu nolūku, Viņš tiek kārdināts pie trim lietām, kas it kā pašas par sevi nav nedz ļaunums, nedz grēks. Tieši otrādi, tās lietas, pie kurām Jēzus šeit tiek kārdināts, mums pašas par sevi saistītos drīzāk ar brīnumainām un brīnišķām spējām un augstu pilnvaru, kas tiktu piešķirta cilvēkam.

Varbūt Jēzus par to ir sacījis un stāstījis, ka arī mācekļi varētu vēlāk tikt kārdināti pie šīm lietām, un stāstījis tāpēc, ka šajos kārdinājumos mēs redzam velna viltību, ar kādu velns gribēja Jēzu atturēt no Viņa krusta, Viņa ciešanām un nāves. Redzi, velns nenāca pie Jēzus un neteica, ka tev būs grūts ceļš, tev būs jāizcieš lielas ciešanas, cilvēku izsmiekls, tevi piesitīs krustā, atmetīs, tavi mācekļi aizmuks, tavs ceļš nesekmēsies šajā pasaulē. Nē. Pagaidām velns ar to neiesāk. Bet attur no krusta ar vilinājumiem. Ar lietām, kas pašas par sevi nešķiet nemaz ļaunas un peļamas. Un pareizi izmantojot var šķist labas un pat ļoti svētīgas.

Mēs lasām: Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”

Tā lieta, ka no akmeņiem varētu taisīt maizi, un Dieva Dēls to varētu, jo, ko Viņš saka, tas arī top, kā mēs vēlāk redzam, bet atcerieties, ka Gars Viņu ir aizvedis tuksnesī. Dievs Viņam nebija teicis – vērt šos akmeņus par maizi un atspirdzinies. Bet velns gan, bija tūlīt klāt un sacīja.

Ja Jēzus būtu šajā brīdī nevis velnam pretī stājies, bet būtu spriedis, kā mēs dažkārt spriežam, kas gan tur ļauns šajā lietā pašā, no tā jau nevar nevienam nekāds ļaunums celties, ja es darītu šo vai to? Un mēs nemeklējam pēc Dieva vārda un pavēles, un nemaz īsti nemēģinām izpētīt un saprast, kas ir tas, kas mūs urda un dīda un saka dari to. Vai tas nāk no Dieva Gara, vai no mūsu pašu cilvēciskā prāta, mūsu grēka vai tumsas kunga.

Jēzus atbild: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”

Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.”

Reiz ticības ceļa sākumā man nācās sastapt kādu meiteni, kurai bija uznākušas stipras un ļoti nopietnas zobu sāpes. Viņa mocījās cauru dienu, vaigu saķērusi. Un kad viņai vaicāja, klau, kāpēc tu tā mokies? Viņa teica: Es ticu uz Dievu, es ticu, ka Viņš var dziedināt mani. Es ticu, ka Viņš var man dod jaunus zobus tūlīt uz līdzenas vietas. Kad darba kolēģi sacīja, lai iet pie zobārsta un beidz mocīties, viņa sacīja: Nē! Es ticu uz Dievu, ka Dievs to man var dot. Tad kāds no kolēģiem sacīja, paskaties apkārt, Dievs jau tev vienu otru lietu ir devis, pirmkārt, tev ir galva uz pleciem, lai tu varētu domāt, otrkārt, kājas, kas tevi var aizvest pie zobārsta, kas ir tikai simts metru attālumā no šīs vietas. Kāpēc šīs lietas tu negribi izmantot?

Redziet, ko nozīmē kārdināt Dievu. Tad, kad Dievs ir licis vienkāršas un skaidras lietas, kuras tu vari izmantot, kuras vari lietot, tu saki – Nē, es gribu būt garīgās, es gribu to saņemt no paša Dieva rokām. Es negribu ņemt ar savām rokām. Lūk, ko māca otrais kārdinājums – tev nebūs Dievu, savu Kungu kārdināt.

Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.”

Mēs redzam trešo kārdinājumu pie pasaules goda un mantas, un Jēzus to iztur. Viņš paliek paklausīgs Dievam.

Ko Viņš ir ieguvis?

Viņš varēja akmeņus pārvērst maizē, bet Viņš to nedarīja. Viņš varēja mesties no tempļa kores leja un saules staru gaismā visiem redzot nolaisties pie cilvēkiem un tie atplēstām mutēm skatītos, kas te nāk no debesīm. Un Viņš varēja kļūt par šīs pasaules ķēniņu ķēniņu. Visi zemotos Viņa priekšā un sacītu – Tu esi mūsu kungs un ķēniņš. Vai tad Viņš nav Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš? Kāpēc Viņš to nedarīja?

Uz visu to Viņš sacīja – Atkāpies sātan!

Velns savā ziņā, kā mēs to redzam, kārdināja Jēzu kļūt par tādu Kristu un tādu Pestītāju, kādu cilvēki gaidīja. Pasaule gaida pestītājus, kas akmeņus pārvērš maizē, kas spēj un dara lielus garīgus brīnumus, un kuriem ir šīs pasaules vara un teikšana. Pasaule gaida pestītājus, kas dotu maizi, labklājību, izklaidi, arī kādu garīgu atklāsmi, bet pasaule negaida tādu Kristu, kas dod grēku piedošanu, kas aicina atstāties no grēkiem, ņemt savu krustu un sekot Viņam. Pasaule negaida tādu Kristu, kas dāvā mūžīgo dzīvību katram, kas Viņam seko. Pasaule tādu negaida.

Bet Viņš tomēr ir atnācis. Negaidīts. Nesaprasts. “Viņš nāca pie visa sava – pie savējiem – bet tie Viņu nepieņēma.” Bet tālāk mēs lasām, tomēr notiek kāds brīnums: “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” [Jņ.1:11-13]

Tiem, kas tic Viņa vārdā, kas Viņam seko, kas mācās iet cauri šai pasaulei, atsacīdami sātanam, un uz Dieva vārdu un tā piepildījumu vien gaidīdami.

Lai Dievs to mums māca ik dienas, ik mirkli, ik brīdi, un svēti, ka mēs to varam iemācīties. Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]