7. post Trinitatis svētdienā: Pamudinājums pretoties grēkam

“Es runāju cilvēcīgi jūsu cilvēcīgās vājības dēļ, jo, tāpat kā jūs senāk savus locekļus bijāt nodevuši par vergiem netikumībai un netaisnībai, kalpodami netaisnībai, tā tagad nododiet savus locekļus par kalpiem taisnībai, lai kļūtu svēti. Jo, kamēr jūs bijāt grēka vergi, jūs neklausījāt taisnībai. Kādi bija jūsu toreizējās dzīves augļi? Tādi, par kuriem jums tagad jākaunas! Viņu gals ir nāve! Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals – mūžīga dzīvība. Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” [Rom.6:19-23]

Šis lasījums būtu varējis iekļaut arī dažus iepriekšējos pantus; jo Sv. Pāvils [ar šiem vārdiem] vēl turpina iepriekšējās svētdienas sprediķi, mudinādams mūs, kas esam kristīti un ticam, dzīvot jaunu dzīvi – kādu dzīvo tie, kas miruši grēkam – jo tagad esam Kristū, kurš ar savu nāvi un augšāmcelšanos izdeldējis un uzvarējis grēku. Šo Kristus nāves un augšāmcelšanās spēku viņš mums atklājis un paskaidrojis, vēstules 14. pantā sacīdams: “.. grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai”, tas ir, nu jūs spējat pretoties grēkam, jo tagad esat Kristū un esat saņēmuši Viņa augšāmcelšanās spēku, proti, piedošanu un Dieva žēlastību, tā ka bauslība nevar jūs nolādēt kā grēciniekus un pakļaut Dieva dusmām, kaut arī jūs, miesā būdami, vēl nespējat pilnīgi izpildīt bauslības prasības, kā būtu vajadzējis darīt.

Te atkal rodas jautājums, kas arvien nodarbina aplamo pasauli, kad tā dzird šo sprediķi: kā, vai tad tādēļ, ka neesam padoti bauslībai, bet žēlastībai, mums tagad vajadzētu grēkot? Tāda ir šīs pasaules nekrietnība: kad tai tiek sludināts par grēku piedošanu, kas mums dāvāta no tīras žēlastības, neatkarīgi no mūsu nopelniem, pasaule vai nu iebilst, ka tiekot aizliegti labie darbi, vai arī grib secināt, ka turpmāk drīkstētu dzīvot grēkos un darīt visu, kas ienāk prātā. Taču secināt vajadzētu gluži pretējo – ka ar šīs mācības palīdzību cilvēks kļūst cienīgs un spējīgs darīt labu – par godu, slavu un pateicību Dievam. Jo tieši to mums dod šī mācība, ja vien tā tiek pareizi saprasta – tā dara cilvēku nevis lepnu un nekaunīgu, bet pazemīgu un paklausīgu.

Arī laicīgajā – kā nama, tā pilsoniskajā – pārvaldē taču ir ierasts, ka tas, kurš lūdz žēlastību, atzīst savu vainu un maldus, solīdams turpmāk laboties un vairs negrēkot. Tā, piemēram, kad tiesnesis apžēlo un atlaiž zagli, kas pelnījis karātavas; tā ir žēlastība, kura atceļ likumu. Un, ja nu šādi apžēlots cilvēks iedomātos lielīties un sacīt: es tagad esmu padots žēlastībai un likums vairs nav spēkā, tādēļ varu darīt, ko gribu, jo man vairs nav jābaidās no taisnīga soda – kurš gan ko tādu paciestu? Jo likums gan ir atcelts un zaglis netiek sodīts, kā būtu pelnījis, bet žēlastības dēļ ir paglābts no karātavu valga un zobena; viņam ir dāvāta dzīvība, taču ne jau tādēļ, lai viņš turpmāk varētu netraucēti zagt un slepkavot, bet – lai kopš šī brīža dzīvotu dievbijīgi un rīkotos pareizi. Ja tā nenotiks, likums ar visu savu bardzību atkal vērsīsies pret viņu un sodīs tieši tā, kā viņš pelnījis. Īsi sakot, ja likums tiek atcelts, dāvājot kādam žēlastību, tas tomēr nenozīmē, ka apžēlotajam turpmāk būtu atļauts darīt netaisnību, izmantojot saņemto žēlastību; tieši šīs žēlastības dēļ viņa pienākums ir dzīvot tā, lai atkal nekristu likuma prasītajā sodā.

Laicīgās lietās ikviens prot šādu atšķirību saskatīt un saprast, un neviens nav tik traks, lai iedomātos, ka līdz ar žēlastību varētu būt dota arī atļauja darīt netaisnību. Vienīgi šai Evaņģēlija mācībai par Dieva žēlastību un visu grēku piedošanu nākas paciest šādus zaimus un apvainojumus, ka tā aizliedzot labus darbus un radot iemeslu grēkot. Šajā mācībā mēs dzirdam, ka Dievs savā bezgalīgajā žēlastībā atcēlis tiesas spriedumu, saskaņā ar kuru esam pelnījuši mūžīgo nāvi un elles uguni; tieši tāds sods mums pienāktos pēc Dieva bauslības un Viņa tiesas, taču soda vietā Viņš mums devis mūžīgās dzīvošanas brīvību, tā ka nu visa mūsu dzīve ir viena vienīga žēlastība; bet tas noteikti nav tādēļ, lai mums būtu brīvība turpināt dzīvot tā, kā dzīvojām iepriekš, pelnīdami nāvi Dieva dusmās un nežēlastībā, bet gan – lai mēs (augstu novērtēdami Dieva lielo, neizsakāmo labvēlību – ka Viņš mūs izglābis no mūžīgās nāves un darījis dzīvus) nu arī raudzītos, ka šo dārgo dāvanu nepazaudējam un neatkrītam no žēlastības, atkal nokļūdami likuma varā, kas mūs pakļautu mūžīgās nāves spriedumam. Mums jādzīvo un jārīkojas kā tādiem, kas kļuvuši dzīvi un atpestīti.

Tā nu Sv. Pāvils 16. pantā saka: “Vai nezināt, ka tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa, vai nu grēkam uz nāvi, vai paklausībai Dievam – uz taisnību”, tas ir, ja nu esat žēlastībā un saņēmuši grēku piedošanu, kļūdami taisnoti, jūsu pienākums ir paklausīt Dievam un dzīvot pēc Viņa prāta; jo vienam jums jākalpo un jāpaklausa – vai nu grēkam, kas piesauc pār jums Dieva dusmas un ved jūs nāvē, ja gribat tajā palikt, vai arī Dievam – tā ka jūs paliekat žēlastībā un kalpojat Viņam, dzīvodami jaunu dzīvi. Tādēļ jums vairs nav jāpaklausa grēkam – jūs esat atbrīvoti no grēka kundzības un varas. To apustulis šajā vēstulē aplūko plašāk, sacīdams:

“Es runāju cilvēcīgi jūsu cilvēcīgās vājības dēļ, jo, tāpat kā jūs senāk savus locekļus bijāt nodevuši par vergiem netikumībai..”

Iepriekš viņš par šo jautājumu runājis, lietodams īpašus, Svētā Gara dotus vārdus, kas pasaulei nav pazīstami un ierasti – pagāniem šāda valoda bija nesaprotama un sveša; tie nesaprata vārdus: mēs līdz ar Kristu esam miruši grēkiem, aprakti un dēstīti Viņa nāvē utt. Tā kā cilvēka prātam šie vārdi šķiet tik neskaidri, es – viņš saka – tomēr gribu izteikties cilvēcīgā, prātam pieņemamā veidā.

Jo prāts un pagānu likumi taču māca, ka nedrīkst darīt ļaunu – ir jādara labais un jāvairās no ļaunā. Tādēļ visi ķēniņi un ķeizari sastādījuši savus likumus tā, lai aizkavētu ļaundarus un uzturētu paklausību. Kā tad mēs, sludinādami Evaņģēliju, varētu atļaut darīt ļaunu? Lai gan Evaņģēlijs ir augstāka dāvana un gudrība nekā cilvēka prāts, tomēr tas nemaina un neizposta to izpratni, kuru pats Dievs ielicis cilvēka prātā. Tādēļ tie, kas apgalvo, ka mēs nemācot darīt, nedz novērtēt labus darbus, sagroza un pārprot mūsu mācību. Sv. Pāvils saka: ja jūs to nesaprotat tādā veidā, kā es saku – ka caur ticību, Kristībā esat miruši šai grēcīgajai dzīvei un aprakti, – saprotiet to, uzklausīdami tādus vārdus, kādiem paši mēdzat runāt un kādus māca jūsu prāts; jo jūs arī paši zināt un saprotat, ka neviens nedrīkst darīt ļaunu, zagt, laupīt un slepkavot – arī tad, ja ir iemantojis žēlastību un nesaņem taisnīgu sodu par iepriekš izdarītajiem grēkiem.

Tāda ir visu cilvēku parastā, dabiskā izpratne, ko apstiprina arī Dieva vārds; tomēr vaina ir tā, ka, lai gan bauslība un prāts māca darīt labu un aizliedz ļauno, tomēr tas nezina, kādēļ viss notiek citādi, nevis atbilstoši šai mācībai. Prāts a posteriore[1] redz, ka tā vajadzētu būt – ka ir pareizi nezagt, nelaupīt utt., bet a priore[2] nevar aptvert, kādēļ viss nenotiek un netiek darīts tā, kā taču daba māca katram cilvēkam. Otrkārt, cilvēka prāts nezina, kā varētu notiekošo novērst, mainīt un vērst par labu; tas gan mēģina aizkavēt un sodīt ļaunumu drīz vienā, drīz atkal citā veidā, tomēr neatrod īsto paņēmienu, kā to iznīcināt un izskaust. Jo, lai arī bende ar zobenu, ratu un valgu ārēji aizkavē šādas ļaundarības, viņš tomēr nevar panākt neko vairāk kā vien sodīt par to, kas tiek atzīts un pierādīts atklātībā, tiesas priekšā. Bet to, kas darīts slepus un nekļūst zināms tiesas priekšā, viņš nevar nedz sodīt, nedz aizkavēt. Turpretī Dieva vārds šādās lietās rīkojas citādi – tas māca samīt čūskas galvu, nonāvēt ļauno. Kur tas notiek, tur ne tiesnesis, ne bende vairs nav vajadzīgi. Bet, ja čūskas indīgā galva paliek neskarta, tad izdodas novērst vienīgi atklātus, visiem redzamus darbus. Redzi, tik tālu sniedzas prāts, proti, ka cilvēks nedrīkst domāt, gribēt un darīt ļaunu, taču sodīt tas var tikai ārējos darbus, bet ne domas un gribu.

Bet mēs – Sv. Pāvils saka – sludinām citu mācību, kas ir tik augsta, ka vada un valda arī sirdi un gribu; jo mēs sakām: jūs, kas ticat Kristum, esat kristīti Viņa nāvē un līdz ar Viņu aprakti, tā ka jums ne vien jāmirst, bet jūs patiesi jau esat miruši grēkam. Kristietis zina, ka Kristus žēlastības dēļ viņa grēki ir piedoti un iznīcināti, tā ka tie viņu vairs nevar pazudināt. Saņēmis šādu žēlastību un ticēdams tai, viņš iemanto sirdi, kas ienīst grēku; un, ja arī kristietis vēl piedzīvo ļaunas domas un grēka vilinājumu, tomēr viņam ir ticība un Gars, kurš atgādina saņemto Kristību un saka: ja arī es varētu ko tādu izdarīt tā, ka neviens to neuzzinātu un mani nesodītu, tomēr es grēku nedarīšu, bet paklausīšu Dievam un došu godu savam Kungam Kristum – jo Viņa vārdā esmu kristīts un, būdams kristietis, esamu jau miris grēkam – lai vairs nenonāktu grēka varā. Gluži kā darīja dievbijīgais Jāzeps, kad to kārdināja un vilināja viņa kunga sieva – viņš bēga, atstādams tai rokās savas drēbes, lai gan cits viņa vietā būtu ar prieku izpildījis sievietes lūgumu. Arī Jāzepam bija miesa un asinis, un arī viņš droši vien būs jutis vilinājumu, tāpat arī būtu varējis atrast izdevīgu laiku un vietu, turklāt varētu gan saglabāt draudzību, gan gūt baudu; taču viņš savalda pats sevi, lai pat domās nepakļautos kārdinājumam. Tā tiek samīta pati ļaunuma jeb grēka galva. Cilvēka prātam un gudrībai nekas tāds nav pazīstams; jo tas, ko dara Jāzeps, nav panākams ar likumiem, sodiem, cietumu vai zobenu, bet vienīgi ar ticību un Kristus žēlastības atziņu, kurā nomirstam grēkiem un pasaulei un laužam paši savu gribu, tā ka vairs nedarām ļaunu darbu arī tad, ja tas varētu palikt nesodīts vai nevienam nezināms.

Redzi, tā par šīm lietām tiek runāts – nevis cilvēka prātam raksturīgā veidā, bet – dievišķā veidā, saskaņā ar Rakstiem, kas mums rāda gan to, no kurienes nāk ļaunums, gan arī – kā savaldīt un novērst tā galveno avotu. Tā kā mēs mācām šādu mācību (turklāt daudz augstākā un labākā veidā, nekā māca cilvēka prāts), tad esam arī snieguši pietiekami izsmeļošu atbildi tiem, kas mūs apsūdz, sacīdami, ka mēs aizliedzot labus darbus vai atļaujot grēkot. Tādēļ – Sv. Pāvils grib sacīt –, ja nevarat atbildēt šādā augstā, īpašā veidā, atbildiet paši savā veidā; jo arī cilvēka prātā ir “ierakstīts” tas, ko saka un atzīst ikviens – ka nedrīkstam darīt netaisnību; Dieva vārds šādu mācību apstiprina.

Tādēļ arī apustulis saka: es runāšu par šīm lietām cilvēciski, tas ir, nevis saskaņā ar samaitātās miesas un asiņu saprašanu, kas nevar pateikt nekā laba, bet atbilstoši cilvēka prātam – tādam, kādu Dievs to radījis un kurā vēl ir kas labs; mēs taču arī redzam, ka vēl ir daudz godājamu cilvēku, kuri radījuši labus likumus. Bet viņš saka: “Es runāju cilvēcīgi jūsu cilvēcīgās vājības dēļ..”, itin kā gribētu teikt: runājot tā, kā ierasts prātam vai bauslības mācītājiem un juristiem, es gan nevaru pateikt pietiekami daudz; tomēr man nākas palikt pie šī izteiksmes veida – tādēļ, ka jūs garā vēl esat vāji. Tas veids, kādā es mēdzu par šīm lietām runāt, jums būtu pārāk jauns un neparasts – ne visi to spētu saprast. Man jāpielāgojas jūsu izpratnes spējām un jārunā tā, lai jūs manus vārdus saprastu. Sv. Pāvils saka: vaicājiet, vai jūsu pašu likumi pieļauj, ka labie darbi tiktu aizliegti un būtu atļauts darīt ļaunu – arī tajos gadījumos, kad likums nespēj ļaundarību aizkavēt? Tādēļ es gribu jūs pamācīt, lai jūs neuzklausītu šādus apgalvojumus; jo arī saprāts jūs māca dzīvot, kā prasa tas, kam esat pakļāvušies; ikviena cilvēka pienākums ir paklausīt tam, kuram viņš kalpo. Un jums, kristiešiem, tagad sākusies citāda kalpošana nekā agrāk, kad bijāt grēku varā, kurai jums tolaik nācās paklausīt un no kuras nevarējāt atbrīvoties paši saviem spēkiem, tādēļ Dieva priekšā nespējāt darīt nekā laba. Tagad žēlastība jūs ir atbrīvojusi no grēka važām – no paklausības grēkam; nu esat sevi nodevuši Dievam – lai paklausītu un kalpotu Viņam. Tādēļ jums jādzīvo citādi nekā iepriekš.

Šie ir saprātīgi vārdi, kādus cilvēki mēdz sacīt; tie atbilst viņu izpratnei; mēs sludinām tieši to pašu, tikai savā, tas ir, kristiešiem ierastajā veidā – lietodami augstākus un citādus vārdus; tieši tā mums ir jārunā, kaut arī pasaulei tas šķiet piedauzīgi. Jo, lai gan arī mēs sakām, ka nedrīkst laupīt, zagt, slepkavot, skaust, ienīst utt., tomēr ar to, ka bauslība šīs lietas aizliedz, viss vēl nav piepildīts; tam jānotiek Dieva žēlastībā, kas darbojas nevis caur mūsu spējām, bet caur Svēto Garu – tajos, kuri tic. Taču, tiklīdz runājam šādiem vārdiem, trakā pasaule uzreiz tiem pieķeras un sauc: ja patiesi ir tā, ka mūsu darbi neko nepanāk, dzīvosim droši un nedarīsim nevienu labu darbu!

Tomēr tas, ka šāda izpratne ir aplama un nav nekas cits kā pareizās mācības ļaunprātīgs sagrozījums, ir gluži skaidrs, tādēļ ka mēs slavējam un apstiprinām Dieva bausli, jā, arī saprāta mācību, kas prasa darīt labu un vairīties no ļaunā; mūsu mācība tieši šajā lietā palīdz un vērš visu par labu – tādēļ, ka saprāts ir par vāju, lai spētu parādīt, kā šādas lietas paveicamas. Ja saprāts to spētu, tad ļaudis nebūtu ļāvuši sevi maldināt ar pašizdomātiem sapņiem un aplamām mācībām par veltīgiem, nožēlojamiem darbiem, kādos pamatota gan pāvestības, gan visas pārējās aplamās kalpošanas Dievam. Visām šīm mācībām ir viens un tas pats pamats: mums pienākas darīt labu un vairīties no ļauna. Lai gan šis pamatizteikums ir pareizs – par ko mēs esam vienisprātis –, taču, ja tajā balstīdamies kāds grib pateikt, kā jārīkojas, lai mēs būtu darījuši labu, – te nu mēs sakām: to parāda vienīgi Dieva vārds. Jo prāts šādās lietās itin viegli ļauj sevi apstulbot un pievilt; ar šķietami labiem darbiem, jau ar to vien, ka kaut kas tiek saukts par labu; un arī tad, kad prāts ir paveicis visu, ko uzskata par labu, tas šādās lietās nekad nespēj būt drošs un pārliecināts. Tas negūst no šīs mācības nekādus augļus, nedz pieredz, ka tā spētu vērst visu par labu; jo tā neved nekur tālāk kā tikai pie ārējiem darbiem, ar kuriem cilvēks gan var izlikties skaists un dievbijīgs citu ļaužu priekšā, tomēr netiek pasargāts no iekšējā ļaunuma un grēka. Viņš ir un paliek sasaistīts savā vecajā, iekšējā būtībā, kas paklausa grēkam un grēcīgām tieksmēm. Un labais, ko šāds cilvēks dara, nenāk no sirds; viņš labprātāk rīkotos pavisam citādi, ja vien nebūtu jābīstas kauna un soda.

Bet mēs sludinām augstāku – Evaņģēlija mācību, kas visupirms māca, kā grēks mūsos caur Kristu tiek nonāvēts un aprakts un mēs iemantojam skaidru sirdsapziņu, kura ir naidīga grēkam un cīnās pret to; mēs sākam dzīvot citādā paklausībā – atpestīti no grēka, kalpojam Dievam un cenšamies darīt to, kas Viņam tīkams – arī tad, ja mums nedraud ne sods, ne bende vai tiesnesis. Ja nu esam pareizi sludinājuši šo mācību un noskaidrojuši strīdīgo jautājumu – kā kļūstam brīvi no grēkiem un nonākam pie patiesi labiem darbiem –, tad atkal no jauna atgūstam vienību arī pašos pamatos jeb pamatizteikumā, proti, ka ir jādara labais un jāvairās no ļaunā. Un vienlaikus nonākam pie secinājuma: ja nu esam brīvi no grēkiem un atgriezti pie Dieva, mums arī pienākas paklausīt Dievam, darīt labu un vairs neturpināt dzīvot grēkos.

Redzi, tā Sv. Pāvils izmanto bauslību un cilvēka saprātu, ciktāl tas spēj izprast bauslību, pret viltnieku runām, kas sagroza pareizo mācību. Viņš to dara, lai būtu redzams, ka šī mācība nav pretrunā ar labajiem darbiem, tomēr ir daudz augstāka nekā mācība par darbiem, jo norāda, no kurienes tas viss nāk un kā paveicams, proti, nevis no cilvēka prāta un spējām, bet no Dieva žēlastības un Svētā Gara spēkā. To Sv. Pāvils secina un saka:

“.. tāpat kā jūs senāk savus locekļus bijāt nodevuši par vergiem netikumībai un netaisnībai, kalpodami netaisnībai, tā tagad nododiet savus locekļus par kalpiem taisnībai, lai kļūtu svēti.”

Jūsu saprāts jums māca, ka tagad, kad vairs neesat pakļauti grēkam un netaisnībai, jums ar visu jūsu miesu un locekļiem, tas ir, ar visu miesīgo, laicīgo dzīvi, vairs nav jākalpo, nedz jāpaklausa grēkam. Un, tā kā esat sevi nodevuši paklausībā Dievam un taisnībai, jūsu pienākums ir tiem kalpot ar visu savu miesu un dzīvi. Visvienkāršākajā veidā, pavisam skaidri un gaiši varētu sacīt: kas agrāk bijis ļauns un dzīvojis, pretodamies Dieva gribai un savai sirdsapziņai, lai tagad kļūst dievbijīgs un kalpo Dievam ar skaidru sirdsapziņu, kā Sv. Pāvils Ef. 4:28 saka: “Kas zadzis, lai vairs nezog..”.

Agrāk, apustulis saka, visi jūsu locekļi – acis, ausis, mute, kājas, visa miesa – kalpoja nešķīstībai (šajā vārdā viņš sauc netikumus, ko saprot arī cilvēka prāts – dažādus miesīgus grēkus); jūs bijāt nodevuši savus locekļus arī netaisnības kalpībā, tas ir, visāda veida netaisnai dzīvei un darbiem. Jūsu agrākajā dzīvē netaisnības bija pārpārēm – tie bija visdažādākie ļaunie darbi un viltības. Tagad jūsu prātam ir jāpārvēršas: ja agrāk labprāt redzējāt, dzirdējāt un runājāt kaunpilnas un nekrietnas lietas un tiecāties pēc tām, ar visu miesu kalpodami nešķīstībai, – tagad jūsu acīm un ausīm jācieš sāpes, redzot un dzirdot tādas nekrietnības, visai miesai jāvairās un jābēg no tām, un jādzīvo šķīsti – kā vārdos, tā arī darbos. Tātad visiem jūsu locekļiem, it visam, ko darāt un nedarāt, jākalpo taisnībai. Tas tādēļ, ka arī jūsu locekļi jeb miesa tagad ir svēta, tas ir – kļuvusi par Dieva īpašumu; tai jākalpo vienīgi Viņam, lai visi jūsu locekļi arvien labprātāk un pilnīgāk darītu visu, kas kalpo Dieva godam un izrāda Viņam paklausību – visā, kas ir dievišķs, slavējams un saucams par godu un tikumu. To tev māca arī tā grāmata, kas rakstīta tavā paša sirdī – pat tad, ja Dieva vārda nebūtu. Un te nu tev neklājas iebilst un sacīt: jā, tu taču māci, ka ar tikumiem neviens nevar iemantot pestīšanu! Dieva vārds nevis stājas pretī, bet ir pārāks par tavu saprašanu un ārpus tās; jā, tā ir īstā gaisma, kas tev rāda, kā tu spētu darīt visu, ko tev māca tavs prāts.

“Jo, kamēr jūs bijāt grēka vergi, jūs neklausījāt taisnībai[3].”

To visu apustulis saka cilvēkiem ierastā veidā, atbilstoši tā laika likumiem un ieradumiem, runādams par verdzību jeb kalpību un brīvību. Vergi piederēja kungam ar visu savu miesu; viņi tika pirkti un bija spiesti kungam kalpot, līdz tas viņus atlaida vai arī tie kā citādi tika atbrīvoti. No apustuļa vārdiem – kā agrāk kalpojāt netaisnībai, tā tagad kalpojiet taisnībai – redzam, ka pastāv divējāda kalpošana un divējāda brīvība. Kas kalpo grēkam, ir brīvs no taisnības, tas ir, viņš paliek grēku gūstā un nevar iegūt taisnību, nedz darīt taisnības darbus. Saprāts mums māca, ka ikviens ir brīvs no tā, kam viņš nekalpo jeb nav kalps. Un otrādi: ja tagad esat brīvi no grēkiem un kļuvuši par taisnības kalpiem, tas nozīmē, ka jums jāpaklausa un jākalpo taisnībai. Taču par šīm lietām apustulis neturpina diskutēt, bet rāda šīs divas kalpošanas kā pretstatus – lai klausītāji novērtētu, kādu labumu vai zaudējumu rada katra no tām, un paši ar savu cilvēcisko prātu izspriestu, kurā palikt un kam turpmāk paklausīt.

“Kādi bija jūsu toreizējās dzīves augļi? Tādi, par kuriem jums tagad jākaunas! Viņu gals ir nāve! Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals – mūžīga dzīvība.”

Mīļie, padomājiet paši, kā dzīvojāt agrāk, kad bijāt brīvi no taisnības un nedarījāt nekā cita kā vien to, uz ko mudināja un vilināja grēks! Ko jūs no tā visa esat ieguvuši? Vienīgi to, par ko šodien pašiem vajadzētu kaunēties un kā dēļ galu galā nāktos palikt ellē. Neko labāku visā agrākajā dzīvē neesat nopelnījuši kā vien šos divus “brīnišķīgos” augļus – kaunu un nāvi. Tā ir “lieliska”, “godam nopelnīta” alga par kalpošanu, kuru cilvēks pilda, gribēdams būt brīvs no taisnības un dzīvodams tā, kā viņam gribas, turklāt uzskatīdams to par jauku, brīnišķīgu dzīvi, jo tā ir tīkama miesai un asinīm, kas domā, ka varēs ērti dzīvot un paglābties no soda. Tomēr pār cilvēku, kas šādi dzīvo, nāk divas asas rīkstes; viena tiek nosaukta par “kaunēšanos” – cilvēkam nākas atzīt savu kaunu gan Dieva, gan pasaules priekšā. To piedzīvoja arī Ādams un Ieva paradīzē – pēc tam, kad bija vēlējušies kļūt brīvi no Dieva pavēles un sekot aizliegtajai tieksmei, pakļaujoties velna kārdinājumam, viņi sirds dziļumos izjuta tādu kaunu, ka neuzdrīkstējās stāvēt Dieva vaiga priekšā. Otrā rīkste ir mūžīgā nāve un elles liesmas, kas seko un pievienojas kaunam, kurā reiz krituši mūsu pirmie vecāki [Ādams un Ieva].

Vai tad nu nebūtu labāk kļūt brīviem no grēka un kalpošanas grēkam, lai kalpotu taisnībai? Tad jums vairs nevajadzētu ne kaunēties, ne ciest zaudējumus; visa šī posta vietā jūs iemantotu divkāršu labumu – visupirms priecīgu, skaidru sirdsapziņu Dieva un visas radības priekšā; tā darīs jūs svētus, tas ir, drošus un pārliecinātus par to, ka kalpojat Dievam, jā, esat Viņa īpašums; turklāt, ja kalpojat taisnībai, jūs gaida bagātīga, neiznīcīga alga – mūžīgā dzīvošana!

Tas viss vēl ir sacīts cilvēkiem ierastā veidā – to cilvēka prāts spēj saprast arī tad, ja viņš nav atzinis Kristu. Tā notiek visā pasaulē: tiem, kas dara ļaunu – zagļiem, slepkavām u.c. –, nākas panest gan kaunu pasaules priekšā, gan arī nāvi. Turpretī tie, kas dara labu, ļaužu vidū tiek godāti un arī paši pieredz visu labu.

“Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.”

Šie gan ir neparasti vārdi – itin kā tiem, kas dara ļaunu, vēl pienāktos kāda alga, gluži kā tie būtu rīkojušies pareizi un būtu ko pelnījuši. Jo vārds “alga” arvien apzīmē kaut ko labu, kas tiek dots tiem, kuri izturas godīgi un cīnās bruņinieciski. Bet apustulis izsakās tieši šādi – pretodamies un radīdams nepatiku tiem, kas sagroza viņa mācību un saka: “Re, Sv. Pāvils sludina tikai žēlastību un apsola algu arī tiem, kas grēko!” Jā – viņš grib sacīt – lielies vien, savu algu jau tu dabūsi! Tikai tā ir nāve un elles liesmas; tas tev ir jāzina un jāsagaida, ja gribi skaidrot Evaņģēliju tā, ka Dievam būtu tev jādod alga par to, ka tu kalpo grēkam. Ar šādiem vārdiem Sv. Pāvils grib vēl jo vairāk izbiedēt tos, kas apgalvo vai ļauj sev iestāstīt, ka ir iespējams kalpot Dievam arī, darot grēkus, turklāt vēl saņemt algu no Viņa. Sv. Pāvils izsakās atbilstoši viņu domām un runām. Jā, ja jūs uzskatāt un saprotat šīs lietas tā, ka ikvienam, kas kalpo, pienākas alga, tad varat saņemt algu, kuras vārds ir – nāve un elle; to var saņemt katrs, kas pēc šādas algas tiecas.

Turpretī “Dieva balva ir mūžīga dzīvība”. Redzi, kā Sv. Pāvils izmanto dažādus vārdus. Vārdu “alga” viņš šeit nav lietojis; jo iepriekš ir mācījis, ka mūžīgo dzīvību saņemam nevis kā pelnīto algu par saviem darbiem, bet iemantojam no tīras žēlastības, caur ticību – Kristus dēļ. Tādēļ apustulis nosauc mūžīgo dzīvību par “Dieva balvu Jēzū Kristū”. Ja cilvēkam ir šī balva, viņš jau ir saņēmis pašu galveno lietu, ar kuras palīdzību tiek samīta čūskas galva; viņš jau ir bagāts un atpestīts – šo dzīvību viņam neviens vairs nevar atņemt. Šādi cilvēks gūst spēku vairīties no grēka un arvien nonāvēt to savā miesā – to nevar izdarīt ne ar bauslības, ne paša cilvēka spēkiem, to var vienīgi ticība, ar kuru tiekam uzņemti Kristū un līdz ar Viņu dēstīti grēka nāvē – uz mūžīgo dzīvību un patiesi labiem darbiem.

---

[1] – balstoties pieredzē (latīņu val.).

[2] – neatkarīgi no pieredzes; pats par sevi saprotams (latīņu val.).

[3] – Vācu tekstā – bijāt brīvi no taisnības.