7. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. [Mk.8:1-9]

Mīļie draugi, kad mēs ar saviem bērniem un saimi nākam pie Dieva dāvanas un maizes, tad mēs, rokas un sirdis pacēluši, līdz ar ķēniņu Dāvidu sakām: “Visas acis gaida uz Tevi, un Tu viņiem dod viņu barību savā laikā; Tu atver Savu roku un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu.” [Ps.145:15-16] Jo, patiesi, vienīgi žēlīgais Dievs par mums gādā “no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.” [Ap.d.14:17] Kā saka svētais Pāvils. Vēl ķēniņš Dāvids saka: “Tu (Dievs) piemeklē zemi ar svētību un dzirdini to un dari to visai bagātu. Tu liec viņu labībai un lauku augļiem labi izdoties, jo tā Tu apkop zemi.” [Ps.65:10]

Atrodas arī tādi, kas pļaujas laikā nedomā par Dievu, uzskatīdami, ka dārzā un laukā visam tā ik gadus ir jāaug. Tie raugās vienīgi uz savu roku darbu, un domā, ka labība tik krāšņi aug un lauks stāv tik klups, jo saimnieks ir strādājis, bet tikai retais atskatās uz Dieva žēlastību.

Ja kāda ir pilns tīrums, un krusa nav samaitājusi labību, tad tas slauka muti un kaklu izstiepj kā dzērve un saka:”Dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.” [Lk.12:19]

Citi, kam labība neizdodas, kā tie gribējuši, kam Dievs daudz rāda un maz dod, vai arī, kuriem labību laukā nomaitā krusa, vētra vai kukaiņi, sāk domāt, ka viņiem nepietiks visam gadam un viņa ģimenei būs jādzīvo tukšiem vēderiem. Viņi domā, ka nevarēs iztikt un izdzīvot. Arī šie ļaudis neuzlūko Dievu, kas prot arī ar mazumiņu mūs uzturēt. Viņš vienmēr grib mūs pabarot, un apgādāt mūsu miesu un dvēseli. Tāpēc mums no sirds jāpaļaujas uz Debesu Tēvu.

Par šādu Dieva gādību runā šis svētais evaņģēlijs, jo šeit mēs dzirdam, ka Jēzus Kristus ar septiņām maizēm un mazumiņu zivju pabaroja un pieēdināja četrus tūkstošus cilvēku, kas pie Viņa trīs dienas tuksnesī, kur ik uz soļa ir viens vienīgs trūkums, bija palikuši un no sirds klausījās Viņa vārdu.

Tas mums māca, ka Viņš vienmēr pret visiem, kas pie Viņa spiežas un Viņa vārdu labprāt dzird, tur žēlīgu sirdi, par viņiem gādā, un grib viņus paēdināt tik ilgi, kamēr viņi ir šīs pasaules tuksnesī.

Mēs tagad apdomāsim no šī svētā evaņģēlija: Kā Jēzus Kristus izturējās pret ļaudīm, kas sirsnīgi klausījās Viņa vārdu.

Kad mīlestība mitas,
Pie cietiem cilvēkiem,
Tad Dieviņš pie mums sitās,
Nāk pie tiem bēdīgiem,
Tos glābdams, pestīdams,
No vaidiem un no kaitēm
No pašām nāves saitēm
No elles vaimanām.

Uz to es gribu cerēt,
Iekš grūtām dieniņām,
Nevienam nepiederēt,
Kā Dievam augstākam:
Viņš grib man palīdzēt,
Pie dvēseles un miesas
Nei mani vest pie tiesas,
Bet žēlot, pārstāvēt. Āmen.

Šo brīnuma darbu, par ko runā svētais evaņģēlijs, Jēzus Kristus nedara uzreiz, bet visupirms sarunājas ar saviem mācekļiem. Tas mums māca, ka mums nav jāķeras pie kādas lietas un to jāsāk, pirms neesam padomu meklējuši pie prātīgiem un prasmīgiem ļaudīm.

“Gudrs visu dara ar prātu,” saka ķēniņš Salamans. [Sal.Pam.13:16] Svētais Sīraks māca: “Neko nedari bez padoma.” [Sīr.33:29]

To mācību jāņem vērā tiem, kas iedomājas sevi pārāk gudrus esam, un, ka viņiem nevajagot meklēt padomu pie drauga un kaimiņa, kuriem Dievs arī devis prātu un kuri ir daudz redzējuši un pieredzējuši. Bet vēlāk šāds gurdinieks kasa galvu pat tad, kad neniez.

Ja jau Jēzus pirms tam sarunājas ar saviem mācekļiem, kāpēc tad tu negribi aprunāties ar labu draugu?
Tad Kristus saka: Mana sirds iežēlojās šo ļaužu dēļ, man sagriežas iekšas, redzot, ka šie ļautiņi pie Mana vārda cieš tādu badu.

Redziet, mani draugi, cik žēlīga sirds ir Kungam Jēzum pret tiem, kas ciena Viņa vārdu. Viņa sirds ir žēlīgāka nekā mātes sirds pret bērnu. “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīš.“ [Jes.49:15] Kā raksta pravietis Jesaja. “Taču laikam tādēļ Mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!” [Jer.31:20] Viņš ir “žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs.” [2.Kor.1:3]

Šo žēlastību visvairāk mēs ieraugām, kad apdomājam mūsu atpestīšanu no grēkiem, Dieva dusmām un elles mokām. Jo mūsu dēļ Kungs Jēzus Kristus šajā pasaulē bija tik novārdzis un mūsu dēļ lika sevi nokaut pie krusta, kā Viņš pats saka: “Tu Mani gan apkaitināji ar saviem grēkiem un Mani apgrūtināji ar saviem noziegumiem.” [Jes.43:24]

Viņš ļāva caurdrut savas rokas un kājas, ļāva sadrut savu sānu, lai caur savām vātīm, kā caur pieciem logiem, varētu mūs vienmēr žēlīgi uzlūkot.

Sadurto sānu un caurdurtās rokas Viņš atnesa līdzi, augšāmceldamies no mirušajiem un Debesīs uzkāpdams, ar ko mums ir solījis mūs mūžam neaizmirst un mūžam pieninēt, būšu “pie jums ik dienas līdz pasaules galam,” [Mt.28:20] un “jūs neatstāšu bāreņus.” [Jņ.14:18]

Kad Jēzus Kristus uzlūko savas vātis, ko Viņš, mūsu dēļ ciezdams, licis sist, tad Viņa sirds sāp un apžēlojas par mums. Līdzigi kā lieta, ko uzlūkoam caur sarkanu audumu mums šķiet sarkana, tā arī, kad Jēzus Kristus mūs uzlūko caur savām sarkanajām vātīm, mēs esam Viņam mīļi, tāpēc, ka mēs esam Viņa asinīs mazgāti un šķīstīti no mūsu grēkiem.

“Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” [Ebr.4:15-16]

Šo žēlastību tev parāda Kungs Jēzus šajā pašā brīdī. Viņš liek tev pasludināt savu svēto vārdu. Caur to un ar to Viņš tev izdala visu savu nopelnu, Dieva žēlastību, grēku piedošanu, Debesu valstību un mūžīgo dzīvošanu.

Kad tu no sirds dziļumiem nopūzdamies saki: “Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā! Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem!” [Ps.51:3-4] Tad žēlīgais Jēzus Kristus atbild un saka: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” [Mt.9:2] “Es – Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus,” [Jes.43:25] “kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts.” [Rom.4:25] Saņem to ar ticīgu sirdi.

Ja tu esi nabags, un tev nav daudz pie rokas, tad Jēzus Kristus rāda tev žēlīgu sirdi un saka: “Svētīdams Es svētīšu Ciānas barību, tās nabagus Es paēdināšu ar maizi.” [Ps.132:15] Pateicībā tu vari atbildēt: “Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi. ” [Ps.37:25]

Ja esi nelaimē saki: “Paklausi mani, Kungs, jo dārga ir Tava žēlastība; griezies pie manis Savā lielajā žēlsirdībā, neapslēp Savu vaigu Savam kalpam, jo man ir bailes, paklausi mani drīz!” [Ps.69:17-18] Tad Jēzus Kristus tev atbildēs caur savu vārdu: “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!” [Jes.41:10] “Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs.” [Jes.43:2-3]

Pienāks tava miršanas stunda, kad tava mēle vairs negrib runāt un izbailēs salūst tava sirds. Tad tu no visas sirds lūgsi: Kungs Jēzu, stāvi man klāt manā pēdējā stundā, savu dvēseli es savā pēdējā gaitā uzticu tev, Kungs! Savā rokā Tu to pasargāsi. Tad Kungs Jēzus apžēlosies par tevi un sacīs: Nāc šurp, dvēselīt, ko esmu tik grūti atpircis ar savām asinīm, nāc sava Kunga godībā un dzīvo pie manis mūžīgi.

Vai tas nav žēlīgs Kungs?

Otrkārt, ņemiet vērā par ko apžēlojas Kungs Jēzus. Viņš saka: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ.” Viņš nesaka, ka Viņa sirds iežēlojas par augstiem kungiem, bagātajiem vai lepnajiem, bet šo ļaužu dēļ, proti, mana sirds iežēlojas visu cilvēku dēļ, gan bagātu un nabagu, gan vīru un sievu, gan vecu un jaunu ļaužu dēļ. Neviens nav izslēgts no manas žēlastības.

Redziet, nu, Jēzus Kristus grib apžēloties arī par nabagu, par zemo, par diedelnieku, par lieliem un maziem. Ikkatru, kas Viņu ciena, Viņš tur godā.

Šajā pasaulē nabags neiederas starp bagātiem. Tāpēc ir cēlies sakāmvārds – Nabagam arvien jābrien dubļi, bet bagātais staigā pa mīkstu zāli.

Ir vietas, kur nabagu uzskata zemāku par lopu. Cits savu suni vairāk kopj un ciena, nekā nabagu cilvēku, jo tam dienās un naktīs jāmuld. Līdzīgi faraons spīdzināja Israēla bērnus spiezdams bez žēlastības pie darba, tā, diemžēl, nav pret nabaga ļaudīm nekādas žēlastības, bet tiem jāiet ar nopūtām, kā faraona laikā Dieva ļaudis nopūtās un brēca uz Dievu par šo vergošanu. [2.Moz.2:23]

Kad dievabijātāji nabagi piedzīvo nežēlību no augstiem un bagātiem, tad lai tie atminas vārdus, ko runā Jēzus Kristus: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ.”

Bet ja tu gribi ar šiem vārdiem iepriecināties, tad vajag tev līdz ar šiem ļaudīm turēties pie Jēzus Kristus, Viņam sekot, klausīties labprāt Viņa vārdu un ar līgsmu sirdi nākt Dieva namā.

Sābas ķēniņiene nāca no tālas zemes, lai dzirdētu Salamana gudrību un redzētu viņa godību. [1.Ķēn.10] Bet jums nevajag mērot tik tālu ceļu, lai nokļūtu dievnamā. “Ieeita pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu! Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa Vārdu!” [Ps.100:4]

Caur jūsu mācītāja muti ar jums runā Jēzus. “Priesteris ir Dieva, Tā Kunga Cebaota, sūtnis.” [Mal.2:7] Kas tos dzird, tas dzird Kungu Jēzu. [Mt.10:20] Tie jums māca īsteni atzīt Dievu, un caur šo atzīšanu iemantot mūžīgo dzīvošanu. [Jņ.17:3] Tāpēc sakiet kopā ar ķēniņu Dāvidu: “Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā.” [Ps.27:4]

Dariet to, tad Jēzus Kristus apžēlosies par jums, tāpat kā pār šiem ļaudīm, un dos jums, kas jums vajadzīgs miesas uzturēšanai pat ja jūs nokļūsiet tuksnesī, tas ir, ja pieredzēsiet dārgus laikus. “Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” [Ps.37:3-4] Kungs Jēzus saka: “Krājiet sev mantas debesīs.” [Mt.6:20] Tā ir liela laime, ka bīstas Dievu un dzīvo pēc Viņa prāta, kā māca apustulis Pāvils. [1.Tim.6:6]

Ja gribi iepriecināties ar vārdiem, kad Jēzus saka: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ,” tad tev būs palikt pie Jēzus Kristus, jo tas nav gana, ja pie Viņa atnāk uz mazu brīdi un pēc mirkļa Viņu atkal atstāj.

Šie ļaudis palika pie Jēzus trīs dienas, un viņiem neapnika klausīties Viņa vārdu.

Tagad ļaudis netiek baznīcā tik ilgi turēti, tomēr mūsu ļaudīm tik ļoti ir apnicis klausīties Dieva vārdu, ka viņiem it grūti nākas palikt baznīcā kādu pusstundu.

Ja tiem liktu priekšā alus mucu, tie nebēdātu pat par stipru lietu, bet pieliptu pie mucas kā mušas, un neatkāptos no turienes nevienu soli, lai tā no viņiem neaizbēg, kamēr viņi nebūs to iztukšojuši lai arī līst cik līdams un kaut arī krusa būtu klāt. Bet Dieva namā sausumā kalpot viņiem ir garlaicīgi.

Nedariet tā, mani draugi. Ja esat pareizi iesākuši Kristum staigāt pakaļ, tad palieciet pie Viņa līdz galam.

Apustulis Pāvils mācīja Dieva vārdu līdz pusnaktij, bet citu reizi no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet neviens no klausītājiem necēlās augšā, lai ietu prom. [Ap.d.20:7; 28:23] “Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus,” [Jņ.8:47] un, kas ir Jēzus Kristus avs, to Viņš pazīst un avs pazīst savu Ganu. [Jņ.10:14]

Kad tāds cilvēks nonāk nelaimē, tad Dievs viņu iepriecina ar savu vārdu un par viņu apžēlojas, ka viņš var līdz ar ķēniņu Dāvidu sacīt: “Tu iepriecini manu sirdi vairāk, nekā viņus (lepnos un bezdievīgos) laikos, kas viņiem labības un vīna pa pilnam.” [Ps.4:8]

Tāpēc turies stipri pie Jēzus Kristus, klausi labprāt Viņa vārdu, pielūdz Dievu no sirds, Viņš neliks tev velti kalpot. “Kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts mūžīgi.” [Mt.10:22] Kas ir uzticīgs līdz nāvei, tam Jēzus dos dzīvības kroni. [Atkl.2:10]

Ja gribi iepriecināties ar šiem Jēzus vārdiem, kad Viņš saka: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ,” tad dari to, ko Jēzus tev pavēl caur saviem kalpiem. “Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties.” Tie to darīja, jo cita padoma viņiem nebija.

Dievs arī tev ir pavēlējis darīt un strādāt darbu, ko Viņš tev ir piešķīris. Tad dari to ticis. “Gausas rokas dara nabagu,” saka ķēniņš Salamans. [Sal.pam.10:4] “Tu pārtiksi no savu roku darba,” saka ķēniņš Dāvids. [Ps.128:2]

Apmeties pie zemes, kur Dievs tev ierādījis, proti, pildi amatu un strādā darbu, ko tu esi mācījies, un nemētājies no viena uz otru. Tā nebūs tev laime. Klausies un labi ņem vērā, ko Sīraks māca savā grāmatā. Viņš saka tā: “Kas tev ir piesacīts, to pārdomā, jo tev nav vajadzības pēc apslēptā. Kas ir pāri pār tavām iespējām, tam neveltī liekas pūles, jo cilvēka sapratni pārspēj tev parādītais, bet savu pieņēmumu dēļ daudzi ir maldījušies, un aplamu iedomu dēļ tos pievīlušas spriešanas spējas. ” [Sīr.3:22-24]

Paliec godīgi savā vietā, negāzies savam kaimiņam uz kakla, nepārkāp robežu, un “nepārstati senās robežas, kādas tavi tēvi ir nosprauduši.” [Sal.pam.22:28] Kā saka svētais un gudrais Salamans.

Būdiņu un maizes gabaliņu, ko Dievs ir devis tavam tuvākam, neuzlūko ar skaudību, bet esi mierā ar to, ko Dievs tev ir devis. Ja tu to darīsi, tad Jēzus Kristus arī par tevi apžēlosies, un tevi paēdinās kā šos ļaudis. Jo “Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.” [Lk.1:50] “Visi Tā Kunga ceļi ir žēlastība un uzticība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecības .” [Ps.25:10]

Redzi, Dievs apžēlojas arī par bezdievīgajiem, un dod tiem šajā pasaulē daudz laba, un arī tos pieēdina. Viņš to dara tādēļ, lai bezdievīgie atstātu grēkus un atgrieztos pie Dieva. “Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” [Mt.5:45] Saka Kungs Jēzus Kristus.

Svētais Sīraks raksta: “Viena cilvēka žēlastība iet pār viņa tuvāko, bet tā Kunga žēlastība pār visu miesu.” [Sīr.18:12]

Ja tad nu Dievs tik labi dara bezdievīgajiem, kas Viņu kaitina, kāpēc Viņš nedarītu labu tiem, kas Viņu mīl un bīstas, kā bērns savu tēvu? Viņam ir tik spēcīga roka, ka Viņš var darīt to, ko Viņš grib.

Šeit Viņš ņem septiņas maizes, gribēdams ar tām paēdināt ļaudis, un tā arī notiek. Tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus, kā te ir rakstīts. “Tu esi liels padomā un varens darbos.” [Jer.32:19]

Kad nu Dievs arī tev ceļ priekšā tavu maizes riecienu, tad pateicies Viņam par šo žēlastību, kā Dieva Dēls pateicas savam Tēvam. Pielūdz Viņu, lai Viņš grib dot tev gausību, un tas, kas atliek pēc tam, kad tu tu tava saime esat paēduši, to liec nost un paglabā. Jo tam, kas ir paēdis, jāzina, ka viņš atkal gribēs ēst.
Tas Kungs Jēzus Kristus lai baro tavu miesu un dvēseli!

Paļaujies uz to visās savās vajadzībās un saki:

Bēdas nost pie malas,
Ļaujiet Jēzum vaļas,
Prieka-Kungam būt:
Kas pie Dieva turās,
Bēdas tam jeb kuras,
Būs kā medum kļūt:
Lai tad man,
Nu jācieš gan;
Es pie Jēzus vien palieku,
Kas dos sirdī prieku. Āmen.