8. svētdienā pirms Lieldienām

Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: “Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis, Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot? Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds. Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti. Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic, un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas. Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet, un iegrimst rūpēs un bagātībā, un pasaules kārībās, un noslāpst, un nenes nekādus augļus. Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību. [Lk.8:4-15]

Šīsdienas evaņģēlijā Jēzus stāsta par četru veidu mācekļiem, kas klausās Dieva vārdu. Pats vārds ir labā sēkla, laba un brīnišķīga mācība par grēku piedošanu Kristus dēj un viņa vārdā, bet ticīgu cilvēku attieksme pret to ir dažāda.

Ievērojiet, ka runa šajā līdzībā nav par pasaulīgiem cilvēkiem, kas Dieva vārdu nicina, nepievērš tam nekādu uzmanību un to neklausās. Runa tātad ir par tiem, kas klausās Dieva vārdu, uzskata sevi par kristiešiem un vēlas piederēt kristīgajai baznīcai. Tādējādi pēc šīs līdzības mēs varam spriest arī katrs par sevi, proti, kurai, no klausītāju grupas mēs piederam. Tādēļ arī par šo līdzību katru gadu tiek sprediķots, lai mēs regulāri sevi varētu pārbaudīt un izvērtēt Dieva vārda gaismā.

Pirmie no šiem ļaudīm klausās Dieva vārdu, bet klausās tā, ka tas nepaliek viņu sirdīs un nenes augļus, bet pa vienu ausi ieiet un pa otru iziet. Šie cilvēki ir tā iesakņojušies pasaulīgā dzīvē un tās uzskatos, ka Dieva vārds atsitas pret viņu sirdīm, kā pret akmeni. Tie nespēj un negrib to dziļāki saprast un velns viegli tiem vārdu nolaupa. Turklāt viņiem vēl “palīdz” velna sūtītie viltus mācītāji, kas izplata pasaulīgas un ticībai postošas mācības. Tās šādi ļaudis labprāt uzklausa, tiek no tām apstulboti un novēršas no Dieva vārda. Kā Pāvils saka: “tie novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.” (2.Tim.4:4). Tas, ka sēklu Kristus stāstītajā līdzībā samin cilvēku kājas, norāda uz cilvēcīgas gudrības pilnām, pasaulīgām mācībām un to postošo spēku. Tā. nu nevēlēdamies ticēt Dieva vārda patiesībai, šādi kristieši, kas tikai saucas par kristiešiem, sāk ticēt meliem, jo nav mīlējuši patiesību, Pāvils saka 2.vēstulē Tesaloniķiešiem. Tā daudzi cilvēki visu mūžu pavada baznīcā, dzird Dieva vārdu, bet vai nu to noraida vai tiek maldu mācītāju pievilti un zaudē mūžīgo dzīvošanu. Tas patiešām ir baismīgi, un te mēs redzam velna varu un ar prātu grūti aptveramo viltību, ar kuru viņš sagūsta un apstulbina cilvēku sirdis. Tie var būt ārēji krietni un godīgi ļaudis, kas dara daudz dažādus labus darbus, bet beigu beigās iet pazušanā, jo cilvēku darbi nevienu neglābj, bet kas glābj ir ticība, savukārt ticības tiem trūkst, jo bez Dieva vārda nav un nevar būt ticība. Dieva vārds ir vienīgais glābjošais spēks Dieva spēks pestīšanai (Rom.1:16).

Otrā cilvēku grupa ir tā, kas dzird patiesu sludināšanu un labprāt un ar prieku to uzņem. Viņi saprot Dieva vārdu un tā jēgu, bet viņu nelaime ir tā, ka viņi pie šā vārda neturas un nepaliek. Šādi ir izpratuši patieso mācību, nav pakļāvušies maldu mācītāju sludināšanai un pievienojušies kādai sektai, bet palikuši patiesajā Kristus baznīcā, kur skaidri sludina Dieva vārdu. Viņi zina, ka tiek glābti tikai no ticības un nevis darbiem, tie priecājas, ka Kristus ir samaksājis par viņu grēkiem un dāvājis tiem nepelnītu pestīšanu no velna, elles un nāves. Tomēr, ja tiem ticības dēļ rodas kādas neērtības, jāzaudē kādi pasaulīgi labumi vai jāatsakās no izpriecām, vai citi par tiem smejas, pasaule tos ienīst vai sākas vajāšanas, tie tūdaļ no ticības atkrīt.

Kristus paskaidro, ka tas ir tādēļ, ka tiem nav bijušas dziļas saknes. Dieva vārda siltums licis viņu sirdīs uzdīgt ticības asniem, bet pasaules svelme liek tiem ātri nokalst. Viņi nav kā koki pie ūdens upēm, kas nes daudz augļus, par kuriem psalmists stāsta pirmajā psalmā. Tā kā viņiem nav dziju sakņu, tad tie paliek bez dzīvinošā ūdens un iet bojā nokalstot. Kad viss ir labi un no viņiem nekas liels netiek prasīts, šie cilvēki labprāt ir baznīcā, klausās Dieva vārdu un tam tic. Bet kad jāpanes grūtības Dieva vārda dēļ, vēl jo vairāk, kad sākas īstas vajāšanas, tie tūdaļ no vārda atkāpjas.

Mums nevajadzētu domāt, kas tas ir tā ļoti vienkārši un tie ir tikai daži vāji cilvēki. Atcerēsimies, ko darīja Pēteris, kad Kristus tika tiesāts. Pirms tam viņš bija solījis desmit reizes atdot savu dzīvību Jēzus dēļ, bet kad patiesi nokļuva īstās nepatikšanās un viņa dzīvībai draudēja briesmas, Pēteris tūdaļ nekavējoties Jēzu aizliedza, tikpat dedzīgi kā agrāk bija apliecinājis trīs reizes pēc kārtas apzvērot, ka viņš Jēzu nepazīst un ne ko par viņu nezina. Tas liecina, ka ticība Pētera sirdī vēl nebija īsti iesakņojusies un viņš vēl joprojām bija vājš. Vēlāk, kad Pēteris jau bija ticībā nobriedis, viņš patiesi bija koks pie Dieva vārda upes, kas dzīvoja no vārda un sludinādams dāvāja to daudziem. Beigu beigās viņš mira mocekļa nāvē, ne brīdi nešaubīdamies, ka mirt Kristus dēļ viņam ir liels gods un ka labāk ir iemantot mūžīgo dzīvību, pat ja par to jāmaksā ar laicīgās dzīvības cenu, nekā uz bridi paildzināt savu šīs zemes dzīvi vai iegūt kādus tās labumus, zaudējot mūžīgo dzīvošanu debesīs.

Trešie ir tie, kas Dieva vārdu dzird, uzņem, tomēr vēlāk maina savas domas un pievēršas šīs pasaules priekiem, gudrībai, ērtībām un izklaidēm. Tā viņi paši nošķiras no Dieva vārda, ļaujot šīs pasaules maldugunīm sevi aizvilināt no šaurā dzīvības ceļa. Šie cilvēki nav līdzīgi pirmajiem, jo viņi nerada maldu mācības un tās nepieņem, tie arī pretēji otrajiem turas pretī vajāšanām un spiedienam no citu cilvēku puses, tomēr viņus pieveic citi kārdinājumi, proti, dzīves labklājība, miers un ērtības, ko viņi bauda.

Tādēļ viņi kļūst slinki, iestieg šīs pasaules darīšanās, bagātībā un kārībās, kas līdzinās ērkšķiem un nomāc viņu ticību. Šie cilvēki patiešām ir nožēlojami, jo viņiem ir viss, kas nepieciešams pestīšanai viņi ir dzirdējuši un uzņēmuši savā sirdī Dieva vārdu, viņiem labi klājas šajā pasaulē, bet viņi neliek Dievā vārdu lietā, un tā labā sēkla sapūst viņu miesīgās dzīves augsnē. Viņi zina, ko vārds prasa no tiem, bet tie nesavalda savu miesu un ļaujas tās kārībām un pasaulīgai domāšanai. Tā tie pazaudē spēju nest augļus un iet bojā vaina, pasaules un sava miesas prāta apmāti.

Savukārt ceturtie ir tie, kuri satver Dieva vārdu un tur to labā un krietnā sirdī. Tie ir pacietīgi un pretojas maldiem un kārdinājumiem, savalda savu miesu, neļaujas tās iegribām un dara to, ko vārda saka un māca. Viņi ir gatavi patiesības dēļ atteikties no visa, tādēļ velns nespēj tiem vārdu atņemt. Tiem nespēj kaitēt arī vajāšanu svelme, kārības un alkatība. Viņi liek lietā vārdu savā dzīvē, nes to tālāk citiem un dara visu, kas nepieciešams, lai vārda sludināšana tiktu uzturēta, būtu tīra, skaidra un patiesa. Tā viņi vairo Dieva valstību, mīlestībā darīdami labu visiem un būdami pacietīgi bēdās un piemeklējumos. Dzīvē viņiem netrūkst bēdu un problēmu, jo velns, pasaule. un pašu miesa tiem uzbrūk ar lielu spēku, tomēr tie pacietīgi panes šos uzbrukumus un stāv tur un dara to, ko Dievs tiem licis. Kristus par viņiem saka — tie patur vārdu labā un godīgā sirdī. Citiem vārdiem sakot, viņu sirdīs ir brīva vieta Dieva vārdam, tā visa nav zūdīšanās, raižu un alkatības pilna, tādēļ Dieva vārdam ir kur augt un iesakņoties.

Šāda sirds pildās ar Gara bagātību, tā ir stipra, auglīga un spējīga saglabāt vārdu un pacietīgi nest augļus, cilvēkiem par svētību. Ne visi no viņiem nes vienādi daudz augļus, tas ir, viņu darbības dēļ ar vārdu atgriežas dažāds skaits cilvēku. Viņi tā izkopi Dieva dotās spējas, talantu un uzcītību mācīties, lūgt un sludināt, ka nes daudz atgriešanās augļus. Bet tas cik cilvēku īsti atgriežas arvien ir un paliek Dieva ziņā. Turklāt ne visiem ir vienādas iespējas. Cits dzīvo vietā, kur maz cilvēku, citam ir mazāk spēju un talantu izskaidrot Dieva vārdu, tomēr augļus nes viņi visi, kā laba ābele — cita trīsdesmit ābolus, cita sešdesmit, cita visus simts. Bet neviens no viņiem nav ne lepns, nedz noskumis, bet pacietīgi turpina cīnīties ticības cīņu, mācīties un klausīties vārdu un nest to tālāk citiem, lūdzot Dieva svētību un labu izdošanos, zinot, ka mēs visi esam tikai necienīgi kalpi, kas dara to, kas tiem jādara un visa slava pateicība pienākas Tam Kungam. Āmen.