9. post Trinitatis svētdienā

Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? – Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. [Lk.16:1-9]

Lai gan līdz šim postillās un savā grāmatiņā par kristīgo brīvību un labajiem darbiem esmu pietiekami daudz runājis un mācījis par to, ka tikai ticība, bez kādiem darbiem, spēj mūs taisnot, un tikai tad, kad ticam, spējam darīt arī labus darbus – es tagad varētu par šīm lietām plašāk nerunāt, atstājot tās ikviena cilvēka izpratnes un Gara ziņā, lai katrs pats censtos saprast un izskaidrot visas Evaņģēlija vietas – tomēr jūtu, ka līdz šim sniegtā mācība tikai pie nedaudziem ir iesakņojusies un sākusi uzplaukt. Tas tādēļ, ka ļaudis tiek biedēti ar vārdiem, kuri norāda uz labajiem darbiem. Es redzu, ka būtu nepieciešams vai nu rakstīt postillas par visām Evaņģēlija vietām, vai arī nodrošināt, lai it visur būtu atrodami sludinātāji, kuriem ir pareiza izpratne un kuri spētu šīs lietas izskaidrot un mācīt.

Tieši tā ir ar šodien lasīto Evaņģēlija vietu – ja tā tiek uzlūkota tikai ar prātu, nevis garā, tad šķiet, ka šis ir īsts priesteru un mūku Evaņģēlijs, kas varētu attaisnot alkatību un mudināt pievērst lielu uzmanību saviem pašu darbiem. Jo, kad Kristus saka: “Dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos,” viņi šajos vārdos pamato trīs iebildumus pret mūsu mācību par ticību, jo, pirmkārt, mēs esam mācījuši, ka tikai ticība taisno un glābj no grēkiem; otrkārt, ka visi labie darbi ir jādara no brīvas gribas, mīlestībā pret savu tuvāko; treškārt, ka mums nav jāpaļaujas uz svēto vai kāda cita nopelniem.

Pret pirmo no šiem apgalvojumiem šķietami vēršas šeit lasāmie mūsu Kunga vārdi: “Dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem” – itin kā mums būtu jādara darbs, kas ļautu panākt, ka agrākie ienaidnieki kļūtu par mūsu draugiem. Pret otro it kā vēršas vārdi: “lai tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos,” itin kā šis darbs mums būtu jādara mūsu pašu dēļ un mūsu labā. Un trešajam apgalvojumam runā pretī Kristus vārdi par to, ka draugi var mūs uzņemt mūžīgajos mājokļos – it kā mums būtu jākalpo svētajiem, lai iemantotu Debesis, un vajadzētu paļauties uz viņiem. Te nu mums ticībā vājo dēļ ir jāsniedz atbilde:

Pirmkārt, tikai ticība dara mūs par dievbijīgiem cilvēkiem un Dieva draugiem

Šis ir pats pamats, pie kura jāpaliek bez kādas svārstīšanās: ticība bez cilvēku darbiem un nopelniem samierina cilvēku ar Dievu un dara viņu dievbijīgu, – kā Sv. Pāvils saka Rom.3:21–22: “Tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība… Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic.” Un citā vietā, Rom.4:9 apustulis saka, ka Ābrahamam ticība tika pielīdzināta par taisnību – tāpat kā mums. Un Rom.5:1 lasām: “Mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Un Rom.10:10: “Ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana.” Mums stingri jāturas pie šiem vārdiem un jāpaļaujas uz tiem; mēs nedrīkstam ļaut, lai kāds mūs samulsina. Tieši ticībai, neatkarīgi no darbiem, tiek dota grēku piedošana un taisnība.

Aplūko līdzību, kuru Kristus rāda Mt.7:17: “Labs koks nes labus augļus, bet nelāga koks nevar nest labus augļus.” Te tu redzi, ka nevis augļi dara koku labu, bet – kokam jau bez un pirms augļiem ir jābūt labam, jeb – jākļūst labam, pirms vēl tas ir nesis augļus. Kā arī cituviet, Mt.12:33–34 sacīts: “Padariet koku labu, tad arī viņa augļi būs labi, vai padariet koku nelabu, tad arī viņa augļi būs nelabi, jo koku var pazīt no viņa augļiem. Jūs odžu dzimums, kā jūs varat labu runāt, paši būdami ļauni? Jo no sirds pilnības mute runā.” Tāpat arī cilvēkam jau bez un pirms visiem labajiem darbiem, jau iepriekš ir jābūt dievbijīgam, un ir skaidrs, ka nav iespējams kļūt dievbijīgam ar darbiem, ja viņš nav dievbijīgs jau iepriekš, pirms vēl darījis labus darbus. Jo Kristus stingri paliek pie saviem vārdiem: “Kā jūs varat labu runāt, paši būdami ļauni?” Tāpat arī – kā varat darīt labu, ja esat ļauni?

Tādēļ šeit kļūst pilnīgi skaidrs, ka ir nepieciešams kas lielāks un dārgāks par visiem mūsu labajiem darbiem, kas tāds, kas spētu darīt mūs dievbijīgus un labus, pirms vēl esam darījuši ko labu – gluži kā, lai varētu strādāt visus darbus, kas veselam cilvēkam ir pa spēkam, viņam jau iepriekš ir jābūt miesīgi veselam. šī lielā un dārgā lieta ir cēlais Dieva Vārds, kas Evaņģēlijā mums sludina un sniedz Dieva žēlastību Kristū. Kas to dzird un tam tic, tas no šīs žēlastības kļūst dievbijīgs un taisnots. Tādēļ Evaņģēlijs tiek saukts par dzīvības Vārdu, par žēlastības un piedošanas Vārdu. Bet, kas to nedzird un tam netic, tas nekādā citā veidā nevar kļūt dievbijīgs. Tā Sv. Pēteris Ap.d.15:9 saka, ka Dievs šķīstī sirdis ar ticību; jo, kāds ir Dieva Vārds, tādas kļūst arī sirdis, kuras tam tic un pie tā turas. Dieva Vārds ir dzīvs, taisns, patiess, šķīsts un labs, un arī sirds, kas pie tā turas, kļūst dzīva, taisnota, patiesa, šķīsta un laba.

Ko tad nu lai sakām par Rakstu vārdiem, kuri tik nepārprotami norāda uz darbiem? Tā, piemēram, kad mūsu Kungs šeit saka: “Dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem,” tāpat arī Mt.25:42: “Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši”! Ir vēl daudz līdzīgu Rakstu vietu, kuras skan tā, it kā vajadzētu kļūt dievbijīgiem ar darbu palīdzību. Mums jāatbild tā:

Ir ļaudis, kuri, dzirdēdami vai lasīdami Evaņģēliju un to, kas tiek teikts par ticību, steidzīgi pieķeras šiem vārdiem un sāk saukt par ticību to, kas viņu izpratnē būtu šai vārdā jāsauc. Viņi domā, ka ticība ir lieta, kura ir viņu pašu ziņā, tā, ka viņi var noteikt, vai ticība viņiem būs, vai nebūs – tāpat, kā tas ir ar ikvienu parastu cilvēka darbu. Tā viņu sirdīs iesakņojas doma: patiesi, šī mācība ir viegla, un es ticu, ka tā tiešām ir; nu viņi uzreiz iedomājas, ka viņiem ir ticība. Kad nu viņi savā un citu cilvēku dzīvē jūt, ka nekādu pārmaiņu nav un labie darbi neseko, bet vecā dzīve turpinās tāpat, kā ritējusi iepriekš – viņi iedomājas, ka ar ticību vien nepietiek, ka vajadzīgs kas lielāks. Redzi, tā viņi saka un kliedz: nē, ticība vien nespēj paveikt tādas lietas! Kādēļ? Nu, tas taču ir skaidrs: redzi, cik daudz ir to, kuri tic, tomēr nedara neko vairāk, kā iepriekš, turklāt arī viņu nodomi nav mainījušies! Cilvēkus, kuri tā domā, Jūda savas vēstules 8. nodaļā nosauc par sapņotājiem, kuri ar saviem sapņiem pieviļ paši sevi. Jo vai gan šīs domas, ko viņi sauc par ticību, ir kas cits, kā tikai sapņi un ticības atblāzma, ko viņi ielikuši savās sirdīs paši saviem spēkiem, bez Dieva žēlastības? Viņi kļūst tikai vēl ļaunāki, nekā agrāk. Jo viņiem notiek tā, kā mūsu Kungs saka Mt.9:17 – tie lej jaunu vīnu vecos ādas traukos, un trauki saplīst: viņi klausās Dieva Vārdu, bet nespēj to saprast, tādēļ tiek satriekti un kļūst tikai vēl sliktāki, nekā bijuši iepriekš.

Bet īsta ticība, par kuru mēs runājam, nav izveidojama no mūsu pašu iedomām – tā ir tikai Dieva darbs, un mums pašiem nav jādod nekāds ieguldījums, lai iemantotu ticību, – kā Sv. Pāvils saka Rom.5:15: tā ir Dieva dāvana un žēlastība, ko iemantojam caur Kristu. Tādēļ ticība ir varena, spēcīga, darbīga lieta, kas cilvēku pilnīgi atjauno, gluži kā dzemdē no jauna, ievedot pilnīgi jaunā un citādā dzīvē; jo nav iespējams, ka ticība kaut brīdi mitētos darīt labu. Jo, kā koks gluži dabīgā veidā nes augļus, tā ticībai dabīgā veidā seko labi darbi. Un, gluži kā nav nekādas vajadzības pavēlēt kokam nest augļus, tāpat arī taisnajam bauslība nav dota, – kā Sv. Pāvils saka 1.Tim.1:9; viņu nav nepieciešams piespiest darīt labu – viņš to dara pats no sevis, brīvi un nepiespiesti, gluži tāpat, kā cilvēks pats no sevis, bez pavēles guļ, ēd, dzer, ģērbjas, redz, dzird, runā, iet un stāv. Kam nav šādas ticības, tas ir tukšu salmu kūlējs, kas tikai pļāpā par ticību un darbiem, bet pats nezina, ko saka un no kurienes šādi vārdi ņemti. Jo viņš ticību nav saņēmis, bet tikai melš tukšu, mēģinādams skaidrot Rakstus, kas runā par ticību un darbiem; viņš cenšas sasaistīt Rakstus ar saviem sapņiem un aplamajām domām, kas ir tikai cilvēku darbi. Taču Raksti māca, ka ticība un labie darbi nāk nevis no mūsu spēkiem, bet vienīgi no Dieva.

Vai gan tie nav akli, aplami ļaudis? Viņi māca, ka mēs paši nespējam darīt nevienu labu darbu, tomēr uzdrīkstas mēģināt paši izveidot Dieva visaugstāko darbu, proti, ticību, no savām aplamajām domām! Tādēļ jau es esmu sacījis, ka mums jāatmet cerības uz saviem spēkiem un jālūdz Dievam ticība, – kā to darīja apustuļi, Lk.17:5. Kad mums ir ticība, tad neviena cita lieta vairs nav vajadzīga; jo ticība nes līdzi Svēto Garu. Un Svētais Gars nevien māca visas lietas, bet arī darbojas mūsos ar savu spēku, vadīdams mūs cauri nāvei un ellei, uz Debesīm.

Te nu tev jāievēro, kā nonākam pie iepriekš minētās atbildes. Šādu sapņotāju un ticības izdomātāju dēļ Raksti runā par darbiem – ne tā, ka darbi būtu vajadzīgi, lai cilvēks kļūtu dievbijīgs, bet – tie ir vajadzīgi, lai ticība parādītos un būtu iespējams atšķirt īstu ticību no neīstas. Jo, ja ticība ir īsta, tā dara labu; ja ticība nedara labu, tad tā noteikti ir nevis ticība, bet tikai sapnis un aplama iedoma par ticību. Tādēļ – gluži kā augļi, kuri aug kokā, nedara koku labu, bet gan apliecina un pierāda, ka koks ir labs – kā Kristus Mt.7:16 saka: katru koku var pazīt pēc tā augļiem – , tā mums jāpazīst ticība pēc tās augļiem.

No tā visa tu redzi, ka ir liela atšķirība starp šīm divām lietām: būt dievbijīgam un tikt atzītam par dievbijīgu, jeb – kļūt dievbijīgam un parādīt savu dievbijību. Ticība dara cilvēku dievbijīgu, savukārt darbi pierāda šo ticību un dievbijību. Tā nu Raksti ievēro ļaužu vidū ierasto izteiksmes veidu – tā, piemēram, tēvs varētu sacīt savam dēlam: dēls, esi žēlsirdīgs, laipns un labs pret nabagiem! Tēvs, sacīdams šādus vārdus, nepavēl dēlam kļūt žēlsirdīgam, laipnam vai labestīgam, bet, tā kā dēls jau ir labestīgs un žēlsirdīgs., tēvs grib, lai viņš arī ārēji parādītu un apliecinātu ar darbiem šos tikumus – lai labestība, kas viņā mājo, kļūtu zināma un nāktu par labu arī citiem.

Šādi ir skaidrojami visi Rakstu vārdi, kas runā par darbiem – Dievs grib, lai mēs savu jau iemantoto dievbijību parādītu ārēji redzamā veidā, lai mēs to pierādītu un darītu noderīgu arī citiem, kā arī, lai viltus ticība tiktu atpazīta un iznīcināta. Jo Dievs savu žēlastību nevienam nedod tā, ka tai vajadzētu klusi gulēt drošā vietā un vairs nenest nekādu labumu, bet gan – lai tā pieaugtu un nestu augļus, ar atziņas un publiskas liecības palīdzību aicināt ikvienu pie Dieva, – kā Kristus saka Mt.5:16: “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” Citādi jūsu ticība būtu tikai apslēpts dārgums un tukša, nederīga gudrība – kāds gan labums no šādām lietām? Jā, parādot ticību ārēji redzamā veidā, jūs nevien darāt to zināmu citiem, bet arī paši pārliecināties, ka jūsu ticība ir godīga, – kā Sv. Pēteris saka 2.Pēt.1:10: “Tādēļ, brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek,” tas ir, dariet labus darbus, lai tie jums apstiprinātu, ka esat izredzēti. Jā, ja ticībai neseko darbi, cilvēks nevar zināt, vai viņš tic pareizi, jā, viņš pat var būt pārliecināts, ka viņa ticība nav īsta, bet ir viens vienīgs sapnis. Tā Ābrahams pārliecinājās par savu ticību un dievbijību, upurēdams savu dēlu, – kā Dievs pats ar eņģeļa starpniecību 1.Moz.22:12 Ābrahamam saka: “Tagad Es zinu,” tas ir, tagad ir kļuvis redzams, “ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.”

Tad nu paliec pie tā, ka cilvēks iekšēji, garā, Dieva priekšā top taisnots tikai ar ticību, neatkarīgi no darbiem; savukārt ārēji un redzamā veidā, cilvēku un viņa paša priekšā viņš top taisnots ar darbiem, tas ir, ar darbu palīdzību kļūst zināms un tiek apstiprināts, ka viņš ir iekšēji godīgs, ticīgs un dievbijīgs. Tā nu pirmo varētu saukt par iekšējo taisnošanu, bet otro – par redzamo jeb ārējo taisnošanu. Tomēr ārējā taisnošana ir tikai iekšējās, sirds taisnošanas auglis, sekas un pierādījums. Ārējā taisnošana nenes taisnību Dieva priekšā, bet iekšējai taisnībai jābūt saņemtai vispirms; gluži kā koka augļus varētu saukt par koka acīmredzamo labumu, kas nāk kā sekas un pierāda tā iekšējo, dabīgo labumu. Tādēļ Sv. Jēkabs savā vēstulē saka: “Ticība, ja tai nav darbu, pati par sevi ir nedzīva,” (Jēk2:17) tas ir, tā kā darbi šai ticībai neseko, tā ir droša zīme, ka šai vietā nav atrodama īsta ticība, bet tikai nedzīva iedoma un sapnis, ko cilvēki maldīgi dēvē par ticību. Tā mēs saprotam Kristus vārdus: “Dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem,” tas ir, pierādiet savu ticību ar ārējiem darbiem – dodiet cilvēkiem un dariet viņus par saviem draugiem, tā, lai nabadzīgie varētu kļūt par jūsu redzamā darba lieciniekiem, apliecinādami, ka jums ir īsta un godīga ticība. Jo šāda ārēja došana, ja tā nenāktu no ticības, pati par sevi nespētu darīt viņus par jūsu draugiem. Tā Kristus Mt.6:2 noraida farizeju mīlestības dāvanas, ar kurām tie nevarēja gūt sev draugus, jo viņu sirdis bija liekulīgas. Tā nu neviena sirds bez ticības nevar būt taisnota; jo arī cilvēka dabai ir jāatzīst, ka darbi nevienu nedara dievbijīgu, bet cilvēka sirdij jau iepriekš ir jābūt dievbijīgai un labai.

Otrkārt, visiem darbiem jātiek darītiem no brīvas gribas, bez atlīdzības, nemeklējot sev nekādu labumu.

To Kristus prasa, Mt.10:8 teikdams: “Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” Gluži kā Kristus ar visiem saviem darbiem nav nopelnījis Debesis, jo tās jau iepriekš piederēja Viņam. Bet Viņš, darīdams šos darbus, ir kalpojis mums, nemeklēdams savu labumu, bet tikai divas lietas: mūsu labumu un Dieva, sava Tēva godu. Tā arī mums visos mūsu labajos darbos nav jāmeklē pašiem ne laicīgs, ne mūžīgs labums sev pašiem, bet jādara darbi no brīvas gribas, mūsu tuvākā labā un Dievam par godu. Par to runā Sv. Pāvils Fil.2:5–8, sacīdams: “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz par krusta nāvei!” Tas ir: Kristum pašam visa bija diezgan – Viņam bija dievišķība un visu lietu pilnība; tomēr Viņš kalpoja mums un kļuva par mūsu kalpu.

Ticība cilvēku taisno un atbrīvo no grēkiem Dieva priekšā – tādēļ tā dod arī dzīvību un pestīšanu. Tā nu būtu kauns un negods, jā, arī apvainojums ticībai, ja kāds gribētu kaut ko paveikt, mēģinādams iemantot šīs lietas, ko ticība jau pati nes sev līdzi. Tā arī Kristus būtu apkaunojis pats sevi, ja būtu mācījis mums darīt labu tādēļ, lai Viņš kļūtu par Dieva Dēlu un visas radības Kungu, kas Viņš jau iepriekš ir bijis. Ticība mūs dara par Dieva bērniem, – kā evaņģēlists Jānis saka: “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.” (Jņ.1:12) To pašu secina arī Sv. Pāvils Rom.8:17 un Gal.4:7. Kā tad mēs varētu kaut ko darīt, lai iegūtu mantojumu, ko esam jau ieguvuši ar ticību?

Ko tad nu lai sakām par Rakstu vārdiem, kuri māca dzīvot krietnu dzīvi, lai iegūtu mūžīgo algu, kā, piemēram, šajā vietā: “Dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem”? Un, kā Mt.19:17 lasām: “Ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus”; un Mt.6:20: “Krājiet sev mantas debesīs”? Mēs gribētu teikt, ka tie, kuri nepazīst ticību, labprāt runā un domā par algu, tāpat kā par darbiem. Jo viņiem šķiet, ka šeit viss notiek cilvēkiem ierastā veidā – ka cilvēks var nopelnīt Debesu Valstību ar saviem darbiem. Arī tie ir tikai sapņi un aplamas domas, kuru dēļ pravietis Maleahijs saka: “Kaut jel kāds no jums būtu tūliņ aizslēdzis Tempļa durvis.” (Mal.1:10) Tie ir algādži, savtīgi kalpi un derēti strādnieki, kuri savu algu saņem šeit, uz zemes – tādi bija arī farizeji ar visu savu gavēšanu un lūgšanām, – kā Kristus Mt.6:2 saka. Bet ar mūžīgo algu ir tā, ka, gluži kā darbi dabīgā veidā seko ticībai un nav nepieciešams pavēlēt, lai ticība darītu labus darbus; nav iespējams, ka ticība tos nedarītu (ja darbi tiek pavēlēti, tad tikai tādēļ, lai atšķirtu īstu ticību no neīstas), tāpat arī īsta ticība bez īpašiem meklējumiem saņem mūžīgu algu, kaut arī nekad nebūtu to prasījusi. Tomēr šī alga tiek pieminēta un apsolīta, lai būtu redzams, kuram ir īsta, kuram – neīsta ticība, un lai ikviens zinātu, ka krietnai dzīvei mūžīgā alga sekos pati no sevis.

Aplūko pavisam vienkāršu līdzību: grēkam tiek draudēts ar nāvi un elli, un šis sods seko grēkam pats no sevis – tas nevienam nav jāmeklē; jo neviens nedara ļaunu tādēļ, lai nopelnītu pazušanu, bet katrs daudz labprātāk no tās izbēgtu. Tomēr sekas nāk, un nebūtu pat nepieciešams tās sludināt, jā, tās atnāks pašas; bet sludināšana nepieciešama tādēļ, lai mēs zinātu, kādas ir negantas dzīves sekas. Un, kā ļaunai dzīvei bez kādas meklēšanas seko šāda alga, tā arī labai dzīvei seko laba alga, kas nemaz nav īpaši jāmeklē. Ja tu dzer labu vai sliktu vīnu, atšķirīgā garša ir jūtama pati no sevis, lai arī tu dzer ne tādēļ, lai sajustu un novērtētu vīna garšu.

Kad Kristus saka: “Dariet sev draugus”, “krājiet mantu” un citus līdzīgus vārdus, tu redzi, kāds ir šo vārdu saturs: dari labu, tad tu bez īpašas cenšanās iemantosi draugus, atradīsi sev mantu un saņemsi algu Debesīs; taču tev pašam ir jārūpējas tikai par to, lai tu dzīvotu krietnu dzīvi, neraizēdamies par gaidāmo algu. Tev pietiek, ja zini un esi pārliecināts, ka alga būs – visas rūpes tev jāatstāj Dieva ziņā. Jo tie, kuri domā tikai par algu, kļūst slinki un strādā nelabprāt, tādēļ, ka mīl algu vairāk, nekā darbu, jā, viņi jūt naidu pret darbu, tādēļ ienīst arī Dieva gribu, kas pavēl strādāt, un galu galā šāda sirds jūtas pavisam pagurusi no Dieva gribas un pavēlēm.

Treškārt, nevis svētie, bet tikai Dievs mūs uzņem mūžīgajos mājokļos un dod mums algu.

Tas ir tik skaidrs, ka nekādi pierādījumi nav vajadzīgi. Jo kā gan lai svētie mūs uzņemtu Debesīs, ja arī viņiem katram pašam ir vajadzīgs, lai Dievs to uzņemtu, un ikvienam šajā ziņā tik tikko pietiek visa, kas vajadzīgs. To atklāj līdzība par gudrajām jaunavām, kuras negribēja dot eļļu negudrajām, Mt.25:9; un Sv. Pēteris 1.Pēt.4:18 saka: “Taisnais tikko tiek izglābts”; un Kristus Jņ.3:13: “Neviens nav uzkāpis Debesīs, kā vienīgi Tas, kas no Debesīm nācis, Cilvēka Dēls.”

Ko tad lai sakām par šiem Kristus vārdiem: “Dariet sev draugus…, lai tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos”? Mēs sakām: pirmkārt, šie vārdi nerunā par svētajiem, kuri ir Debesīs, bet par nabaga trūcīgajiem ļaudīm, kuri mīt uz zemes, mūsu vidū. Tas ir, it kā Kristus sacītu: kālab tu cel baznīcas, dod ziedojumus svētajiem, kalpo manai mātei, Sv. Pēterim, Sv. Pāvilam un citiem mirušiem svētajiem? Viņiem taču nav vajadzīga ne šāda, ne citāda tava kalpošana; viņi arī nav tavi draugi, bet to cilvēku draugi, kuri dzīvojuši viņu laikos un darījuši viņiem labu. Rūpējies par saviem draugiem, tas ir, par nabadzīgajiem, kuri dzīvo tavā laikā un tavā tuvumā, gādā par savu tuvāko, par kaimiņu, kam vajadzīga tava palīdzība – izmanto savu mantu, lai darītu šo cilvēku par savu draugu!

Otrkārt, šāda uzņemšana mūžīgajos mājokļos nav jāsaprot tā, ka to darīs cilvēki. Bet cilvēki būs mūsu ticības liecinieki – palīdzēdami viņiem, mēs būsim parādījuši un pierādījuši savu ticību, kuras dēļ Dievs mūs uzņems mūžīgajos mājokļos. Jo Raksti mēdz runāt šādā veidā. Tie saka: grēks pazudina, turpretī ticība atpestī, tas ir, grēks ir tas, kā dēļ Dievs cilvēku pazudina, bet ticība ir tā, kuras dēļ Viņš cilvēku atpestī. Arī pie mums ir ierasts sacīt: tavs ļaunums tev atnesīs nelaimi, tas ir, tavs ļaunums ir tavas nelaimes pelnītājs un cēlonis. Tā mūsu draugi uzņems mūs Debesīs – viņi, kam esam parādījuši savu ticību, kļūs mums par Debesu Valstības mantojuma cēloni. Ar to pietiktu, runājot par šīm trijām lietām.

Bet, lai vēl pilnīgāk saprastu šo Evaņģēlija vietu, jāatbild uz trijiem jautājumiem: Kas ir mamons? Kādēļ tas ir netaisnais mamons? Kādēļ Kristus mums māca sekot netaisnā pārvaldnieka piemēram, kas taču ir izšķērdējis sava kunga mantu, lai gūtu labumu pats sev, un nav šaubu, ka šāda rīcība ir netaisnība un grēks?

Pirmkārt, mamons ir ebreju vārds, kas apzīmē bagātību jeb laicīgu mantu, proti – to, kas cilvēkam, savā kārtā dzīvojot, paliek pāri un ar ko viņš var nest labumu citiem, pats neaiziedams postā. Jo “hamon” ebreju valodā nozīmē – daudz; no šī vārda radies vārds “mahamon” jeb “mamon”, tas ir – liels daudzums mantas jeb bagātība.

Otrkārt, Kristus to sauc par “netaisno mamonu” – ne tādēļ, ka šī manta būtu iegūta netaisnā ceļā, vai ar augļošanas palīdzību, jo ar netaisni iegūtu mantu cilvēks nevar darīt labus darbus, bet tā ir jāatdod, – kā Jes.61:8 sacīts: “Es, Tas Kungs, mīlu taisnību un ienīstu laupījumu.” Un Sālamans savās pamācībās saka: “Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu.” (Sal.pam.3:27) Manta tiek saukta par netaisnu tādēļ, ka tā tiek netaisni izlietota, – kā Sv. Pāvils saka Ef.5:16: “Šīs dienas ir ļaunas,” lai gan tās ir Dieva radītas un labas. Dienas ir ļaunas tikai tādēļ, ka ļauni cilvēki tās nelietīgi izmanto, darīdami tajās daudz grēku un netaisnības, apdraudēdami cilvēku dvēseles. Tāpat arī bagātība ir netaisna, jo ļaudis to izmanto netaisniem mērķiem. Jo mēs redzam, ka visur, kur ir bagātība, notiek tā, kā mēdz sacīt: manta dod drosmi – mantas dēļ tiek karots, melots un liekuļots; dažādos veidos tiek kaitēts tuvākajam, lai tikai iegūtu mantu, lai to saglabātu, vairotu un iemantotu draugus bagāto vidū.

Mamons Dieva priekšā ir netaisns jo īpaši tādēļ, ka ar to netiek kalpots tuvākajam. Jo, ja manam tuvākajam ir vajadzīga manta, bet es viņam to nedodu, lai gan itin viegli to spētu darīt, es netaisnā veidā esmu paturējis sev to, kas pienākas viņam, tādēļ, ka man ir pienākums viņam dot – saskaņā ar dabīgo likumu: “Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem,” Mt.7:12. Un Mt.4:42 Kristus saka: “Dod tam, kas tevi lūdz.” Tāpat arī Sv. Jānis 1.Jņ.3:17 saka: “Kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?” Šo mamona netaisnību redz tikai nedaudzi; jo tā ir garīga un piemīt arī tādai mantai, kura ir iegūta visgodīgākajā ceļā. Un ļaudis pieviļ arī tas, ka viņi iedomājas, it kā nebūtu darījuši nekādu netaisnību, ja nav krituši rupjos, acīmredzamos grēkos – laupījuši, zaguši vai augļojuši.

Treškārt, daudzus ir nodarbinājis jautājums: kas ir netaisnais pārvaldnieks un kādēļ Kristus viņu slavē? Te atbilde ir īsa un vienkārša: Kristus mums rāda šo pārvaldnieku nevis viņa netaisnības, bet viņa gudrības jeb apdomības dēļ – tādēļ, ka viņš savā netaisnībā tomēr ir gudrs, zinādams, kā rūpēties par savu labumu. Tā, piemēram, ja es gribētu kādu mudināt būt nomodā, lūgt un studēt, es varētu sacīt: redzi, kā zagļi un slepkavas naktīs paliek nomodā, lai laupītu un zagtu – kādēļ tad tu negribi palikt nomodā, lai lūgtu un studētu? Te es slavētu slepkavas un zagļus ne viņu netaisnības, bet gudrības dēļ – tādēļ, ka viņi rīkojas gudri, lai viņu netaisnie darbi izdotos. Tāpat arī, ja es sacītu: netikla sieviete rotājas, tērpdamās zeltā un zīdā, lai vilinātu jaunus puišus – kādēļ tad tu negribi rotāties ar ticību – garīgo rotu, lai patiktu Kristum? Tā es slavētu nevis netiklību, bet uzcītību, ar kādu netikle cenšas īstenot savu nodomu.

Šādi Sv. Pāvils salīdzina Ādamu un Kristu, sacīdams, ka Ādams ir bijis Kristus pirmtēls, Rom.5:14 – lai gan mēs no Ādama esam mantojuši tikai grēku, turpretī no Kristus – tikai žēlastību, un šīs lietas ir tiešā pretstatā viena otrai. Taču šīs līdzības jeb tēla pamatā ir izcelsme jeb dzimšana, nevis tikums vai netikums. Šeit redzam dzimšanu: kā Ādams ir visu grēcinieku tēvs, tā Kristus ir visu taisno Tēvs; un, kā visi grēcinieki ir cēlušies no viena Ādama, tā visi taisnie nāk no viena Kristus. Tā arī šeit netaisnais pārvaldnieks mums tiek rādīts tikai viņa gudrības dēļ, jo viņš tik prasmīgi gūst sev labumu, ka mums, darot taisnību, vajadzētu rūpēties par mūsu dvēselēm tikpat gudri un apdomīgi, kā šis cilvēks rūpējas par savu miesu un dzīvību, darīdams netaisnību. Pie tā tagad paliksim un lūgsim Dieva žēlastību.