9. post Trinitatis svētdienā: Miesīgā pārdrošība un netikumi

“Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši. Netopiet arī par elku kalpiem kā daži no tiem, kā ir rakstīts: tauta apsēdās ēst un dzert un tad piecēlās un sāka diet. – Arī nepadosimies netiklībai, kā daži no tiem darījuši un krita vienā dienā divdesmit trīs tūkstoši. Nekārdināsim To Kungu, kā daži no tiem darījuši un gāja bojā no čūskām. Nekurniet, kā daži no tiem kurnējuši un maitātāja nomaitāti. Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām. Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt. Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.” [1.Kor.10:6‑13]

Šī ir ļoti nopietna pamācība un brīdinājums – viens no bargākajiem rakstiem, kādus Sv. Pāvils savā mūžā uzrakstījis; un to taču viņš raksta kristītiem kristiešiem – tiem, kas ir Kristus baznīca. Apustulis rāda viņiem dažus patiesi biedinošus piemērus, kas ņemti no Dieva tautas un baznīcas – no īpaši izredzētās Israēla tautas.

Šīs vēstules rakstīšanas iemesls un nolūks bija šāds: kristieši sāka kļūt pārdroši – viņi bija saņēmuši Kristu, ticību, Kristību un domāja, ka nu viņiem nekā vairs netrūkst. Tie sāka veidot sektas, radīt šķelšanos paši savā vidū un nicināt cits citu. Viņi aizmirsa mīlestību, nenožēloja savus ļaunos darbus un necentās dzīvot labāk, bet tikai kļuva vēl pārgalvīgāki un darīja, kas vien tiem ienāca prātā – kāds pat atklāti dzīvoja ar sava tēva sievu utt. Un tomēr viņi gribēja būt un palikt kristieši, lepoties un lielīties ar Evaņģēliju, ko apustuļi bija viņiem pasludinājuši. Tādēļ Sv. Pāvilam nācās rakstīt tiem bargu vēstuli un norāt viņus tā, kā citkārt apustulis nekādā ziņā nebūtu darījis; rakstīt kristiešiem šādus vārdus – tas varbūt šķiet pat pārāk bargi, un vājas, biklas sirdsapziņas šāds brīdinājums varētu būt skāris nepanesami smagi; tādēļ arī otrajā vēstulē, redzēdams, ka kristieši šo bargo vārdu dēļ noskumuši, Sv. Pāvils runā saudzīgāk un izturas laipni pret tiem, kurus nopietnais brīdinājums jau pamudinājis nožēlot grēkus.

Bet šajā vēstules daļā, sniegdams pārliecinošos Rakstu piemērus, apustulis skaidri liek saprast, cik nepieciešams ir šis nopietnais brīdinājums – tieši tiem, kas pēc žēlastības saņemšanas kļuvuši miesīgi pārdroši un nav palikuši grēknožēlā.

Taču šim lasījumam[1] vajadzētu sākties ar desmitās nodaļas pirmo pantu (kas tiek lasīts Septuagesima svētdienā); jo apustulis iesāk šo pamācību, sacīdams: “Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti, un visi baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus. Bet uz lielāko daļu no viņiem Dievam nebija labs prāts, tie ir izdeldēti tuksnesī.” Tālāk seko šodien lasāmie vārdi: “Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi..”.

Te, kā jau sacīts, Sv. Pāvils pamāca un brīdina tos, kas jau ir kristieši – lai viņi zinātu, ka, lai gan ir kristīti uz Kristu, saņemdami visas Viņa dāvanas no tīras žēlastības, neatkarīgi no pašu nopelniem, tomēr viņu pienākums ir turpmāk dzīvot paklausībā Kristum, nevis dižoties un lielīties, pretojoties Viņam, nedz arī nelietīgi izmantot Viņa žēlastību. Jo Viņš no mums sagaida paklausību, kaut gan ar savu paklausību nevaram tikt taisnoti Viņa priekšā, nedz nopelnīt žēlastību. Gluži kā līgava, šķīsti dzīvodama, būdama uzticīga un paklausīga savam vīram, ar savu krietno dzīvi nevar nopelnīt līgavas vai laulātas sievas godu; līgavainis viņu ir izraudzījies tādēļ, ka viņa tam patikusi – kaut arī iepriekš būtu bijusi netikle. Tomēr tagad, kad līgavainis savu līgavu cēlis godā, viņš grib, lai turpmāk tā savu godu turētu šķīstu un neaptraipītu; ja viņa nepaklausa, līgavainim ir tiesības un vara to atkal padzīt un atraidīt. Tāpat kā, ja dievbijīgs vīrs pieņem par savu dēlu nabaga nožēlojamu bāreni, netikles bērnu vai atradeni un ieceļ to par savu mantinieku, lai gan šis bērns mantojumu nav pelnījis, – ja tas uz šādu žēlastības darbu atbildēs ar nepaklausību un pretestību, tad tiks padzīts un nesaņems mantojumu. Tāpat jūdi nebija ar savu dievbijību pelnījuši to, ka kļuva un palika Dieva tauta – kā tiem no Mozus mutes daudzkārt bijis jādzird, ka viņi ir stūrgalvīgi un spītīgi ļaudis, kas pretojas Dievam. Tomēr, kad Dievs bija viņus izredzējis un izvedis no Ēģiptes, Viņš tiem arī stingri pavēlēja kalpot Viņam un paklausīt Viņa vārdam. Un, kad jūdi to nedarīja, Dievs sodīja tos tik bargi, ka viņiem nācās labi iepazīt Dieva dusmu smagumu.

Šo piemēru Sv. Pāvils ar lielu nopietnību rāda visai pasaulei – lai brīdinātu to no miesīgas pārgalvības un pārdrošības, kas mēdz rasties, saņemot Dieva dāvanas un žēlastības darbus[2]; šīs lietas viņš apcer un paskaidro vispilnīgākajā veidā. Jūdu tautas piemērs tiešām ir izcils, nozīmīgs un īpašs, un, ja to pareizi uztver, tad droši var sacīt, ka kopš pasaules iesākuma nevienā rakstā nav aplūkoti lielāki un brīnumaināki notikumi (atskaitot vienīgi pašu augstāko un brīnumaināko darbu, ko paveicis pats Dieva Dēls ar savu nāvi un augšāmcelšanos) nekā šis vēsturiskais stāsts – kā Dievs izvedis tautu no Ēģiptes zemes un cauri tuksnesim aizvedis uz apsolīto zemi; jo šis ir stāsts par lieliem, neredzētiem Dieva brīnumdarbiem un izciliem Viņa dusmu un lielās žēlastības piemēriem.

Par šiem piemēriem Sv. Pāvils sāk runāt, sacīdams: ja nu jūs esat tikuši kristīti un kļuvuši par kristiešiem, jums tas jāzina; un, ja arī jūs nezināt un nedomājat par šādiem vēsturiskiem piemēriem, es tomēr nevaru jums tos nenorādīt – jums jāparaugās atpakaļ vēsturē un jāsaredz, ko rāda Raksti – kā klājies tiem, kuri arī bija Dieva tauta; tie ir bijuši mūsu tēvi – krietns, skaists, liels ļaužu pulks un draudze – pieaugušu vīru vien tur bija vairāk nekā sešsimt tūkstoši, – neskaitot sievas un bērnus. Tie visi – apustulis saka – piederēja svētajai Dieva tautai; Dievs bija pieņēmis tos visus, un caur Mozu viņiem bija dots Dieva vārds, apsolījums un sakraments; Mozus bija viņu bīskaps un pāvests. Viņi visi jau tika kristīti, kad gāja cauri jūrai un zem padebeša, pat vislielākajā svelmē ik dienu palikdami tā ēnā. Bet naktīs viņiem bija uguns stabs, spožs, spēcīgs stars jeb gaisma, kas līdzīga zibens uzplaiksnījumam. Turklāt viņiem ik dienas tika dota maize no debesīm; viņi dzēra ūdeni no klints. Tie bija viņu sakramenti un zīmes, kas ļāva redzēt, ka Dievs ir ar viņiem un grib viņus pasargāt; viņi arī ticēja apsolītajam Kristum, Dieva Dēlam, kurš tos veda un vadīja cauri tuksnesim; viņi bija krietni, ar īpašu žēlastību apveltīti un svēti ļaudis.

Bet cik ilgi ticību saglabāja lielākā daļa šī ļaužu pulka? Tikai tikmēr, līdz nonāca tuksnesī – un ne ilgāk. Drīz vien tie sāka nicināt Dieva vārdu, kurnēt pret Mozu un Dievu, piekopt elku kalpošanu. Un Dievs tos satrieca tā, ka no visa lielā ļaužu pulka, kas tika izvests no Ēģiptes, no visiem izcilajiem, krietnajiem cilvēkiem, kuri līdz ar Mozu vadīja un valdīja tautu, aizejot no Ēģiptes zemes, līdz apsolītajai zemei nonāca ne vairāk kā divi vīri. Tā Dievs skaidri parādīja, ka uz lielāko daļu visa šī ļaužu pulka Viņam nebija labs prāts – viņiem neko nelīdzēja tas, ka viņi sevi sauca par Dieva tautu, par svētiem ļaudīm, kuru vidū Dievs darījis tik varenus darbus un brīnumus. Tas notika tādēļ, ka šie cilvēki neticēja un neklausīja Dieva vārdam. Viņi gan tika paglābti no ienaidniekiem ar lielu, neredzētu brīnumu palīdzību un Sinaja kalna pakājē saņēma bauslību un brīnišķīgu dievkalpojuma kārtību – viņiem jau vajadzēja spert soli apsolītajā zemē, viņi atradās jau vārtu priekšā, taču tieši šajā brīdī tie sadusmoja Dievu tik ļoti, ka tiem nācās griezties atpakaļ un četrdesmit gadus maldīties tuksnesī, līdz tie visi beidzot bija miruši un pazuduši.

Tas viss notika viņu briesmīgās augstprātības dēļ – tādēļ, ka viņi pretojās Dieva vārdam, lepodamies, ka pieder Dieva tautai un ik dienas saņēmuši no Dieva tik daudz laba. Viņi teica: vai tad nav redzams, ka visa šī draudze ir svēta, ka šeit mājo pats Dievs, kas ik dienas dara tik lielus brīnumus mūsu vidū? Šis lepnums darīja viņus tik stūrgalvīgus un nocietinātus, ka viņi nebeidza vien kliegt uz Mozu un zaimodami runāt viņam pretī, sūdzēdamies par to, ko Mozus ar viņiem dara. Šie ļaudis ik dienas izraisīja Dieva dusmas, tā ka Viņam nācās tos piemeklēt ar lielām un briesmīgām mokām. Un tomēr Viņam neizdevās darīt savu tautu pazemīgu – līdz tā tika pilnīgi iznīcināta. Vairākas reizes israēlieši būtu varējuši visi vienā mirklī iet bojā, ja Mozus nebūtu tos aizstāvējis, krizdams uz sava vaiga Dieva priekšā un ar savu sirsnīgo, dedzīgo lūgšanu un pielūgšanu novērsdams Dieva dusmas. Tādēļ arī Mozus bija vislēnprātīgākais, bet arī visvairāk mocītais cilvēks virs zemes (kā Raksti viņu nosauc 4. Moz. 12:3); viņam ik dienas nācās vienam cīnīties ar visas tautas spītību, nepaklausību un pretestību, turklāt veselus četrdesmit gadus redzēt un panest visas savas tautas briesmīgās nelaimes, kas arvien mocīja un sāpināja viņa sirdi; Mozum bez mitas nācās stāties pretī Dieva dusmām.

Redzi nu, vai tad nav briesmīgi, ka tādas lietas dara šie krietnie, izcilie ļaudis, tauta, kura ir Dieva īpašums, kurā Viņš pats un Kristus sevi atklāj un līdz ar saviem eņģeļiem valda? Dievs taču ir pagodinājis šo tautu ar tādiem brīnumiem, kādus nav ne redzējusi, ne dzirdējusi neviena cita tauta, kas dzīvo uz šīs zemes – kā Mozus pats apliecina 5. Moz. 4:7: “Jo kurai citai lielai tautai Dievs stāvētu tik tuvu kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums, kad mēs Viņu piesaucam.” Un tomēr visi, kas bija izgājuši no Ēģiptes un redzējuši notiekam Dieva brīnumus kā paši savā vidū, tā arī pie saviem ienaidniekiem, tik briesmīgi krīt un grēko – nevis ar nenozīmīgiem, cilvēciskiem trūkumiem vai vājībām, kuras paliek arī svētajiem un ticīgajiem, bet ar negantu Dieva nicināšanu un nepaklausību, nocietinādamies savā neticībā; tā viņi piesauc pār sevi šo briesmīgo Dieva sodu un galu galā iet bojā.

Apustulis uzskaita dažas atsevišķas lietas un grēkus, kuru dēļ israēlieši nopelnījuši Dieva dusmas, parādīdams, kā viņi atkrituši no ticības un pretojušies Dieva vārdam. Pirmkārt, Sv. Pāvils saka, uz daudziem no šiem ļaudīm Dievam nav bijis labs prāts. Tā bija tautas lielākā daļa, visupirms tās ievērojamākie pārstāvji – valdnieki un draudzes vadītāji, diži, krietni cilvēki, kas tika uzskatīti par pašiem labākajiem un svētākajiem; viņi arī bija paveikuši lielas lietas. Tomēr daudzi no viņiem kļuva par atkritējiem un liekuļiem, kas tikai lepojās ar Dieva piešķirto vārdu, amatu un garu; tāds bija Korahs līdz ar visiem savējiem – divsimt piecdesmit vīriem, kuri visi bija draudzes vadoņi – kā lasām 4. Moz. 16:1‑2. Šie vīri gribēja iegūt tādas pašas tiesības uz priesterību un varu draudzes vidū, kādas bija Mozum un Āronam; tie stājās pretī Mozum ar tādu lepnumu un spožumu, ka šo lietu nevarēja iztiesāt neviens cits kā tikai pats Dievs. Viņam nācās apliecināt, ka Koraha pulks nav Viņam tīkams – zeme atvērās un aprija tos visus; bet tos, kas līdz ar Koraha ļaudīm bija kurnējuši un viņus atbalstījuši, aprija uguns liesmas.

Sv. Pāvils turpina un nosauc netikumus, kuru dēļ Dievs tautu sodīja un nonāvēja tuksnesī. Pirmoreiz viņi nosliecās uz ļaunu jau otrajā gadā pēc iziešanas no Ēģiptes, jau būdami tuvu apsolītajai zemei; tie aizmirsa brīnumus un labos darbus, ko Dievs tiem bija darījis, un kļuva nepacietīgi, kurnēja un gribēja doties atpakaļ uz Ēģipti, lai tikai varētu sēdēt pie gaļas podiem. Ļaudis kurnēja pret Dievu un Mozu tā, ka Dievam nācās sodīt šo kārību un kurnēšanu; uguns krita no debesīm un aprija daļu tautas, bet citi, pirms vēl bija apēduši gaļu, tika piemeklēti ar grūtām mocībām; tādēļ vieta, kur tas notika, tiek saukta par kārības kapenēm, 4. Moz. 11. Tāda bija alga, ko saņēma viņu kārība; Sv. Pāvils šeit pareizi saka: “.. lai mēs neiekārojam ļaunu..”.

Jo šādas tieksmes nenozīmē neko citu kā kārot pēc Dieva dusmām un briesmīgā soda – kad cilvēks, saņēmis no Dieva žēlastību un visu labo, to atkal aizmirst, kļūst nepateicīgs un padodas apnikumam, tādēļ sāk meklēt kaut ko jaunu. Arī tagad pasaule ir kārību pārpilna, jo vairums ļaužu ir jau noguruši no Evaņģēlija – tas viņiem ir apnicis, it īpaši tādēļ, ka neder miesas vajadzībām, nenodrošina priekšrocības, varu, bagātību, pārticību utt. Cilvēki atkal sāk tiekties pēc vecās, agrākās dzīves – pēc pāvestības, kas taču tos vislielākajā mērā apspieda un apgrūtināja – ne mazāk kā Israēla tauta tika apspiesta Ēģiptē. Taču par tieksmi pēc ļaunā viņiem galu galā būs dārgi un briesmīgi jāsamaksā – tāds būs viņu cīņas ieguvums.

Treškārt, apustulis sāk uzskaitīt īsti rupjus grēkus. Pirmais no tiem ir elku kalpība, – kā viņš saka: “Netopiet arī par elku kalpiem kā daži no tiem..”. Un tie nav bijuši vienkārši, neievērojami cilvēki, bet labākie un ievērojamākie, tie, kas valdīja pār citiem. Viņu vārdus uzklausa un viņu piemēram seko liels ļaužu pulks. Pat Ārons, Mozus brālis, pats būdams augstais priesteris, šo elku kalpu samusināts, pakļāvās un sekoja viņiem, izveidodams zelta teļu – kā lasām 2. Moz. 32:4 –, jo Mozus kavējās Sinaja kalnā. Ir pārsteidzoši, ka šādi izcili, krietni vīri, kas tik bagātīgi pieredzējuši un dzirdējuši gan Dieva vārdu, gan Viņa brīnumu darbus, tik drīz atkal iekrīt elku kalpošanā un aplamā dievkalpošanā (itin kā viņi būtu pagāni, kuriem nekad nav bijis Dieva vārda) un neviens nepretojas un neiebilst. Tad jau nav brīnums, ka aklā pasaule arvien paliek elku kalpības varā.

Taču tur, kur nav Dieva vārda vai tas netiek ņemts vērā, cilvēciskā gudrība pati izraugās un izdomā kādu īpašu kalpošanu Dievam – kaut ko tādu, kas tai sevišķi patīk un ko tā uzskata par brīnumjauku lietu; taču tieši šādu rīcību Dievs ir stingri aizliedzis, jo Viņš to uzskata par negantību. Cilvēka prāts domā, ka tā drīkst rotaļāties ar Dieva lietām, rīkojoties tajās pēc savas patikas – itin kā Dievam patiktu viss, kas cilvēka prātam šķiet labs. Lai uzturētu un aizstāvētu šādu elku kalpošanu, viņi to izskaistina ar Dieva vārdu, mēģina pielāgot un pieskaņot Dieva vārdu pašizdomātajai kalpošanai, lai tā izskatītos labāk un neliktos pretrunā ar Dieva vārdu; tā arī pāvestība rotāja un izskaistināja savu misi, mūku kārtu, svēto kalpošanu – visas savas negantības, un tagad pasaule atkal mēģina nostiprināt un izskaistināt savu elku kalpošanu tā, lai tai līdzās pastāvētu arī Dieva vārds. To pašu darījis arī augstais priesteris Ārons, darinādams zelta teļu, 2. Moz. 32:5‑6 – sava upura un dievkalpojuma tēlu un zīmi; turklāt Ārons cēla arī altāri un izsludināja svētkus Tam Kungam, kas izvedis israēliešus no Ēģiptes zemes. Viņš gribēja, lai tas viss tiktu saukts par kalpošanu patiesajam Dievam un labu, skaistu nodomu, kura dēļ viņš nesis upuri (ko apzīmē teļš) – lai tautai būtu skaists, labi sakārtots dievkalpojums.

Tālāk seko vārdi, kuri rakstīti 2. Moz. 32:6 un uz kuriem šeit norāda Sv. Pāvils: kad Israēla bērni bija nesuši savus upurus un noturējuši dievkalpojumu, tie “apsēdās ēst un dzert un tad piecēlās un sāka diet”, tas ir, viņi kļuva priecīgi un droši, domādami, ka ar savu dievkalpojumu ir paveikuši ko labu. Un tie sāka darīt visu, kas ienāca prātā, itin kā Dievs vairs nevarētu uz viņiem dusmoties; viņi jutās brīvi, Dieva vārda nesasaistīti un nenosodīti, tādēļ gribēja dzīvot pēc savas patikas – kā turpat, 2. Moz. 32:25, sacīts, ka Ārons devis tautai vaļu.

Tieši tā elku kalpošana vienmēr rīkojas – tā negrib sevi atzīt par grēku, bet lielās ar Dieva tautas brīvību un iedomājas, ka spēj nopelnīt žēlastību, tomēr dzīvo pārdroši un bez grēknožēlas, nododamās pat atklātai zaimošanai. Tā domā, ka tās svētā dievkalpojuma dēļ Dievs tai it visu piedos un nolīdzinās – tāpat arī līdz šim un vēl tagad pāvesta priesteri piekopj savu netiklību, nešķīstību un visus mums zināmos netikumus, slēpjoties aiz baznīcas un svētā dievkalpojuma – mises vārda, kas rotā, jā, stiprina un aizstāv visu šo negantību.

Ceturtkārt, apustulis saka: “Nekārdināsim .. [Kristu], kā daži no tiem darījuši..”. Arī tas ir smags, briesmīgs grēks – kā to parāda šausminošais sods, par kuru runāts 4. Moz. 21:5‑6: kad tauta bija pavadījusi tuksnesī jau četrdesmit gadu, kad Dievs bija tai palīdzējis pārvarēt visus šķēršļus un devis uzvaru pār visiem ienaidniekiem, kad apsolītā zeme atkal jau bija gandrīz sasniegta, tauta atkal kļuva nepacietīga, iedama apkārt Edoma zemei, ko tai nebija atļauts šķērsot. Nu tauta sāka kurnēt pret Mozu tādēļ, ka viņš bija to vedis projām no Ēģiptes. Un Dievs uzsūtīja viņiem dzēlīgas čūskas; tās sakoda ļaudis, un daudzi no viņiem nomira. Tādas pret Dievu vērstas runas apustulis šeit nosauc par Viņa kārdināšanu. Kārdināt Dievu – tas nozīmē ar neticību nostāties pret Viņa vārdu un zaimot, itin kā Viņš nebūtu Dievs un Viņa vārds neko nenozīmētu – tādēļ vien, ka Dievs neizturas pret cilvēkiem tieši tā, kā viņi gribētu. Dieva kārdināšana ir ne vien neticība Viņa vārdam, bet sacelšanās pret to; tie, kas kārdina Dievu, neuzskata Viņa vārdu par pareizu, bet cenšas to labot un pamācīt ar cilvēcisku domu un gudrības palīdzību; tā cilvēki izrāda lepnumu un spītību Dieva priekšā, – kā arī Sv. Pāvils 1. Kor. 10:22 saka: “Jeb vai gribam To Kungu izaicināt? Vai tad mēs esam stiprāki par Viņu?”

Tā rīkojās jūdu tauta. Dievs bija tai apsolījis, ka būs šīs tautas Dievs – būs tai klāt un palīdzēs visās vajadzībās; tikai Israēla ļaudīm Viņam jātic un jāuzticas. Dievs ik dienas pildīja un apstiprināja savu solījumu ar darbiem – ar neredzētiem brīnumiem un lielu labvēlību. Taču, tiklīdz Israēla tautai neklājās tieši tā, kā tā vēlējās un bija iedomājusies, tiklīdz draudēja trūkums un posts, tā sāka vērsties pret Mozu, tas ir, pret amatu un vārdu, ko pats Dievs bija Mozum uzticējis: kādēļ tu mūs izvedi no Ēģiptes? Itin kā gribētu sacīt: ja to būtu prasījis Dieva vārds un pavēle – kā tu apgalvo – un Dievs gribētu darīt ar mums tik lielas lietas, tad taču Viņš mums neliktu ciest trūkumu! Īsi sakot, tas, ko Dievs ar viņiem darīja, nekādā ziņā nevarēja būt Viņa darbs, nedz Viņa vārds; vai nu Dievam caur Mozu jāuzklausa viņu priekšlikumi, vai arī – Viņš nav Dievs! Tā Israēla bērni bija darījuši jau sākumā: aizgājuši no Ēģiptes, nonākuši tuksnesī un redzēdami, cik brīnumainā veidā Dievs viņus spēj pasargāt briesmās – šķērsojot jūru, kad Viņš tos bija paglābis no ienaidniekiem, turklāt devis tiem maizi un gaļu, viņi sāka kurnēt un strīdēties ar Mozu un Āronu. Viņi bija ievesti tuksnesī, kur nav ūdens, tādēļ sacīja: “Vai Tas Kungs ir mūsu vidū vai nav?” (2. Moz. 17:7). Redzi, to sauc par Dieva kārdināšanu (kā arī šajā Rakstu vietā ir teikts), tas ir – kad cilvēki, kas pārpārēm pieredzējuši un saņēmuši Dieva vārdu un brīnumus, tomēr negrib Dievam ticēt, ja Viņš nerīkojas tā, kā tie vēlētos.

Visus četrdesmit gadus, kamēr Israēla tauta bija tuksnesī, tā nemitējās runāt pretī Dievam un kārdināt Viņu – kā Dievs pats saka Mozum, 4. Moz. 14:22: šie ļaudis “mani ir vēl kārdinājuši desmitām reižu, nepaklausīdami manai balsij..”. Tas notika jau otrajā gadā pēc iziešanas no Ēģiptes; bet tagad, kad ļaudīm jau būtu vajadzējis kļūt pazemīgiem, redzot, kā tie (kas vēl bija palikuši dzīvi) veselus četrdesmit gadus – tik ilgu laiku – brīnumainā veidā arvien tikuši izglābti un nav gājuši bojā līdz ar citiem, bet nokļuvuši jau pavisam tuvu apsolītajai zemei, viņi no jauna lielā nepacietībā un rūgtumā runā pretī Dievam un saka Mozum: kādēļ tu mūs izvedi no Ēģiptes – vai tādēļ, lai mēs nomirtu tuksnesī? Ar šiem vārdiem viņi atkal grib sacīt: tu gan mums saki, ka tev dota Dieva pavēle un ka Viņš apsolījis lielas lietas; cik jauki tu mūs esi vadījis, ka tagad ejam garu apkārtceļu un visi mirsim tuksnesī!

Bet ir jāievēro, ka Sv. Pāvils par Dieva kārdināšanu saka: “Viņi ir kārdinājuši Kristu”, – lai parādītu, ka šī pati persona, mūžīgais Dieva Dēls, bijis kopā ar savu baznīcu un savas tautas vidū jau no iesākuma; šī tauta no saviem tēviem bija saņēmusi apsolījumu par Kristus nākšanu: ka Viņš kļūs cilvēks; tātad viņu ticība bija tieši tāda pati, kāda tā ir mums. Arī Sv. Pāvils šīs nodaļas sākumā, 4. pantā, saka, ka Kristus bija klints, kas gāja tiem līdzi. Tā viņš liek saprast, ka šāda kārdināšana un pretošanās vēršas tieši pret ticību Kristum jeb apsolījumu par Viņa nākšanu, tā ka Mozum no savas tautas nācās dzirdēt pārmetumu: jā, tu gan lepojies ar Mesiju, kas ir pats Dievs, kas ir ar mums un iet mums pa priekšu, kas atklājies tēviem un ticis mums apsolīts – Viņam jādzimst no mūsu miesas un asinīm, lai atpestītu mūs un palīdzētu visai pasaulei, un tādēļ Viņš darījis mūs par savu tautu un ved uz apsolīto zemi – bet kur tad Viņš ir? Cik gan jauki Viņš mums palīdz! Vai tad tas būtu mūsu Dievs, kas licis mums četrdesmit gadus klīst pa tuksnesi, līdz visi būsim miruši un pagalam?

To, ka šāds pārmetums bija grēks un zaimošana, skaidri parāda darbs, ko Mozus darīja, kad tauta bija saņēmusi briesmīgo sodu un mira, indīgo čūsku sadzelta – nu Mozus pēc Dieva pavēles darināja vara čūsku. Tā bija zīme, kuru uzlūkojot mirstošie tika dziedināti. Tā Mozus ar šādas zīmes palīdzību norādīja tautai uz Kristu, kam bija jākļūst par upuri, kura dēļ ikviens, kas grēkojis, var tikt glābts, – lai ļaudis zinātu, ka tiem, kuri zaimojuši Dievu, nopelnīdami Viņa dusmas un sodu, nav cita padoma, nedz palīdzības kā vien no jauna sākt ticēt Kristum.

Pēdējā lieta, ko Sv. Pāvils šeit min, ir līdzīga iepriekšējai. Viņš saka: “Nekurniet, kā daži no tiem kurnējuši..”. Kurnēšana pret Dievu ir atklāta nostāšanās pret Viņu, un tā rodas no neticības un šaubām par Dieva vārdu. Tā ir dusmu un nepacietības pilna atkāpšanās no Dieva vārda un nevēlēšanās tam paklausīt, ja nenotiek tā, kā patiktu miesai un asinīm; te nu ļaudis sāk kurnēt, sacīdami: Dievs pret mums izturas naidīgi, negrib mums palīdzēt utt. Jūdi kurnēja bieži, gandrīz nemitīgi, un Mozum nekādi neizdevās viņus apklusināt, tādēļ arī šī tauta tika sodīta; viņiem gan būtu vajadzējis sargāties no šī netikuma, tomēr tie arvien turpināja iesākto.

Ar šo stāstu apustulis grib brīdināt visus, kas sauc sevi par kristiešiem un Dieva tautu (kā tālāk vēl dzirdēsim), un likt tiem pie sirds šo piemēru – lai ikviens apdomātos, paliktu dievbijībā un sargātos no pārdrošības; jo ar šiem briesmīgajiem sodiem Dievs pietiekami bargā veidā visai pasaulei parādījis, ka Viņš (pretēji tam, kā iedomājas miesa un pasaule) nejokos un nepieļaus, ka, lepojoties ar Viņa vārdu, tiktu nicināts vai sagrozīts tas vārds, kuru Viņš tiešām ir devis. Lai neviens savā pārdrošībā un paļāvībā uz savu gudrību, svētumu un saņemtajām Dieva dāvanām neiedomājas sekot pats savām iedomām, gudrībai un kārībām, maldīgi mierinādams sevi ar domām: Dievs nedusmojas uz mani, jo esmu krietns vīrs – Viņš taču mani ir īpaši izredzējis un pagodinājis vairāk nekā citus!

Te tu dzirdi, ka Viņš nav saudzējis savu tautu, ko bija izvedis no Ēģiptes – daudzus izcilus, krietnus cilvēkus, kas bija viņu vidū, pat Kristus dzimtu Jūdas ciltī; visbargāk Dievs sodīja tieši varenos valdniekus un vadoņus – priesteru un citās dzimtās. Viņš to darījis tautā, kas pieredzējusi tik daudz lielu, neredzētu Dieva brīnumu – ne vien ar Mozus palīdzību miesīgi atpestīta no verdzības Ēģiptē, bet arī caur Mozus amatu garīgi kristīta un svētīta, tā ka šai tautai bija dots Kristus – Viņš to uzrunājis un vadījis, aizstāvējis un palīdzējis, izturējies pret viņiem tik laipni kā Tēvs, kurš rotaļājas ar saviem bērniem. Un tomēr vēlāk šī tauta tika postīta un nonāvēta, jo tā gribēja nelietīgi izmantot Dieva žēlastību un nenesa ticības augļus, bet lepojās ar to, ka ir Dieva tauta, Ābrahāma bērni, kas tikuši apgraizīti un kam vienīgajiem ir apsolīts Kristus, un domāja, ka tādēļ Dieva valstība un žēlastība viņiem nevar tikt atņemta.

Ja nu pār šiem dižajiem, krietnajiem cilvēkiem ir nācis tik bargs un briesmīgs spriedums, – mīļais, kā gan lai mēs uzdrīkstētos kļūt lepni un pārdroši? – saka Sv. Pāvils. Mēs taču nespējam viņiem līdzināties, un tagad, šajos pasaules pēdējos laikos, neviens vairs nevar saņemt tik brīnišķīgas dāvanas, nedz piedzīvot tik varenus brīnumus. Raudzīsimies Israēla tautas piemērā gluži kā spogulī – lai tas mums kalpo par pamācību. Domāsim par to, lai, lepodamies ar Kristu, grēku piedošanu un Dieva žēlastību, esam uzmanīgi un nepieļaujam, ka mums nāktos pazaudēt visu, ko esam saņēmuši – lai nekrītam Dieva sodā un pazušanā. Jo vēl neesam pārvarējuši visus šķēršļus un nonākuši tur, kur mums jānonāk, bet vēl arvien esam ceļā; mums arvien jāturpina iesāktā cīņa pret visiem draudiem un šķēršļiem, ar ko nākas sastapties. Pestīšana ir sākusies, taču mūsos tā vēl nav pabeigta. No Ēģiptes esi izkļuvis, cauri Sarkanajai jūrai izgājis (tas ir, caur Kristu izrauts no velna varas un ievests Dieva valstībā), tomēr vēl atrodies tuksnesī, ceļā uz apsolīto zemi, tā ka vēl vari tikt nonāvēts un pazaudēt savu pestīšanu.

Tas gan noteikti nenotiks Dieva dēļ; jo Viņš mums jau ir devis savu vārdu, sakramentu, žēlastību, Garu un dāvanas – visu, kas mums vajadzīgs, turklāt Viņš arī turpmāk grib mums palīdzēt. Tikai mums pašiem jāuzmanās, lai neatkrītam un neatraidām Dieva žēlastību ar savu neticību, nepateicību, nepaklausību, Dieva vārda nicināšanu utt. Jo Kristus Mt. 24:13 saka nevis: kas iesāk, bet: “.. kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” To apustulis izteicis vārdos:

“Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām.”

Kad tu lasi vai dzirdi par šiem notikumiem un piemēru – kā jūdu tauta bargi sodīta tuksnesī, – nedomā, ka tā ir tikai nedzīva vēsture, kas nu vairs ne uz vienu no mums neattiecas. Tas viss rakstīts ne tiem, kas tagad jau ir miruši, bet mums, kuri dzīvojam, lai šos notikumus uzlūkotu kā mūžīgu piemēru, kas sniegts visai baznīcai. Jo Dieva darbs un tas, kā Viņš valda savā baznīcā, nemainās – no pasaules iesākuma līdz pat tās galam –, tāpat kā visos laikos pastāv viena un tā pati Dieva tauta jeb baznīca. Tā nu šis vēsturiskais stāsts ir ne vien baznīcas atainojums kādā noteiktā laikā, bet arī liela (un varbūt pat nozīmīgākā) šīs baznīcas dzīves daļa, kas mums rāda, kā Dieva baznīca uz zemes visos laikos paliek un pastāv, proti, ka Dievs arvien to vada un uztur neatkarīgi no cilvēku spēkiem un palīdzības, ka tā pārvar visdažādākos kārdinājumus, apgrēcību, ciešanas un vājumu. Te redzam, ka baznīcā ne vienmēr saglabājas nemainīga, stingri noteikta kārtība un valdība, kas atbilst cilvēciskai gudrībai un izpratnei par visu lietu kopsakarībām un turpinājumu; dažkārt Dieva baznīca tiek izkaisīta, mētāta šurpu un turpu, arī vajāta dažādu satricinājumu un sodu dēļ un lielākā, ievērojamākā tai piederīgo ļaužu daļa – tie, kuri tiek godāti kā baznīcā nozīmīgi vīri – atkrīt un rada tādas nelaimes, ka Dievs nevar viņus saudzēt; Viņam nākas tiem sūtīt smagu un briesmīgu sodu, šķelšanos un visādu citādu postu, tā ka tikai mazs pulciņš paliek taisns un godīgs.

Ja nu tas viss noticis Israēla tautai, ko Dievs pirmo izredzējis par savu tautu, turklāt tās vidū darījis tik lielus, acīm redzamus brīnumus, kuriem līdzīgi vēlāk vairs nav notikuši – kā gan lai mēs gaidītu ko labāku? Jā, cik daudz mums ir dažādu draudu un iemeslu, kuru dēļ vajadzētu uzmanīties un piesargāties, lai arī mums neklātos tāpat kā jūdiem – un vēl ļaunāk! To rāda un atgādina arī apustulis, sacīdams, ka tas viss rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām. Tas ir, mēs dzīvojam pēdējos, visļaunākajos laikos, kas nes līdzi vēl lielākus draudus un briesmīgāku sodu; Rakstos jau iepriekš ir sludināts, tāpat arī Kristus un apustuļi ir pravietojuši, ka nāks smagi, briesmīgi laiki, kad sāksies lielā atkrišana no pareizās mācības un briesmīga baznīcas postīšana. To mēs diemžēl redzam paši savām acīm – šis pravietojums ir piepildījies – vispirms caur daudzām un dažādām ķecerībām un tad arī caur Muhameda mācību un pāvesta varu.

Jā, pēdējie laiki bija iesākušies jau tad, kad vēl dzīvoja apustuļi; jo pēc Kristus debesbraukšanas mēs, kristieši, esam pēdējais mazais pulciņš, kas pieder debesu valstībai, bet vēl paliek pasaulē. Un mums, pagāniem, kas dzīvojam plašajā pasaulē, visu neskaitāmo bezdievīgo un ļauno ļaužu pulku vidū, neizbēgami klājas daudz grūtāk nekā jūdiem, kuri visi bija pakļauti Mozus bauslībai un Dieva vārdam un dzīvoja ārēji tikumīgu dzīvi, jo viņu valstī pastāvēja stingri noteikta kārtība. Tomēr tieši šajos pēdējos laikos, īsi pirms pasaules gala, kad Evaņģēlijam jāatskan it visur, lielais pūlis visvairāk tiecas lepni dēvēt sevi par kristiešiem; mūsu pieredze rāda, cik vareni pāvests izdaudzinājis savu baznīcu, apgalvodams, ka ārpus tās nekur uz šīs zemes neesot kristiešu, tā ka visai pasaulei vajadzētu uzskatīt pāvestu par baznīcas galvu šeit, uz zemes.

Un patiesi, visi pāvesta sekotāji ir kristīti uz Kristu, aicināti Dieva valstībā, saņēmuši sakramentu un Kristus vārdu; bet ko viņi dara? Rotādamies ar šo brīnišķīgo vārdu un lepodamies ar to, viņi nomāc Kristus vārdu un valstību, posta baznīcu nu jau vairāk nekā tūkstoš gadus; līdz pat šai dienai viņi arvien ir vajājuši patieso baznīcu visnegantākajā veidā. Turklāt, no otras puses, lielās zemes un ķēniņvalstis, kas arī būtu vēlējušās kļūt par kristiešiem, nav saņēmušas īstu ticību, nedz pareizu mācību; tagad tās ir sodītas un izpostītas ar turku rokām, pārpludinātas ar nelietīgā Muhameda mēsliem un smirdoņu.

Tas ir smags, briesmīgs sods, un šķiet – mums nevajadzētu baidīties piedzīvot vēl briesmīgāku nelaimi nekā tās, kas nāca pār jūdu tautu tuksnesī; un tomēr – tie bija tikai miesīgi sodi. Lai gan tik daudzi šai tautai piederīgie ļaudis savas neticības un Dieva nicināšanas dēļ krita mūžīgā pazušanā, tomēr Dieva vārds caur Mozu un patiesā baznīca atlikušajā tautas daļā saglabājās. Turpretī šis pēdējo laiku pēdējais sods ir vēl daudz briesmīgāks – tagad Dievs pieļauj, ka ļaudīm tiek atņemta pareizā mācība un maldi iegūst lielu varu un spēku, lai tie, kas nav pieņēmuši patieso mīlestību, noticētu meliem un ietu mūžīgā pazušanā – 2. Tes. 2:10. Tātad mēs diemžēl līdz šim esam dārgi maksājuši un pārlieku bargi sodīti, un, ja vēl nebūsim pateicīgi par žēlastību, ko Dievs mums devis ar savu vārdu – kā pēdējo gaismas mirdzumu šajos briesmīgajos laikos, kad arī šī gaisma draud apdzist –, mums nāksies maksāt vēl daudz dārgāk.

“Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.”

Tas ir secinājums un kopsavilkums visam, ko apustulis mums grib mācīt, atgādinādams Israēla tautas piemēru; tas ir viņa sprediķis, kas vēršas pret pārdrošiem gariem. Jo korintiešu vidū bija vīri, kas lepojās, ka ir augsto apustuļu mācekļi un arī saņēmuši Svēto Garu; tie veidoja savas sektas un uzskatīja, ka viss, ko viņi dara, ir pareizi. Tādiem apustulis saka: nē, mīļais brāli, nekļūsti pārdrošs, iedomādamies, ka tu stāvi; jo brīdī, kad tev šķiet, ka stāvi visstingrāk, tu esi vistuvāk kritienam un vari pakrist tā, ka vairs nespēsi piecelties. Jūdi, kas gāja pa tuksnesi, bija krietni ļaudis, turklāt labi iesākuši savu ceļu, paveikuši lielas lietas; tomēr viņi piedzīvoja tik briesmīgu krišanu un aizgāja bojā. Tādēļ pielūko, ka velns tevi nepieviļ! Tev jāuzmanās, jo miesa vēl nomāc tevi kā smaga nasta; tā pati pēc savas dabas arvien cīnās pret Garu; turklāt tev ir ienaidnieks – velns un tevi it visur apdraud briesmas un posts. Tādēļ raugies, lai nepazaudētu to, ko esi saņēmis; jo vēl esi tikai iesācis ceļu, nevis sasniedzis ceļa mērķi, tādēļ tev šeit jārūpējas, jācīnās un jābūt nomodā, un – kā Sv. Pāvils saka – ar bailēm un drebēšanu jāgādā, ka topi svēts, Fil. 2:12.

“Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām..”

Apustulis grib sacīt: tomēr jums nav tik ļoti jāizbīstas – jums taču ir arī savs mierinājums; jo līdz šim neesat pieredzējuši smagākus pārbaudījumus kā tos, ko rada jūsu miesa un asinis; turklāt tas noticis tikai jūsu vidū – jūs paši esat cits citu nicinājuši, darījuši netaisnību viens otram, pieļāvuši, ka jūsu vidū reizumis parādās netiklība vai kāda cita apgrēcība. Tas gan nav labi un jauki, tādēļ jums noteikti jālabojas, lai nenotiktu kas ļaunāks; jo, ja pats velns jums nopietni uzbruks ar viltus mācībām un viltus garīgumu, ar augstiem, garīgiem kārdinājumiem – piemēram, ar Dieva izaicināšanu –, kā tikuši kārdināti jūdi, tāpat arī daudzi svētie (viņu vidū arī Sv. Pēteris un citi), – tad gan jūs nespēsit pastāvēt, jo esat vēl pārāk vāji – jauni, nepārbaudīti kristieši. Tādēļ pateicieties Dievam, kas vēl joprojām izturas pret jums tā, ka varat savus pārbaudījumus panest. Viņš rūpējas par jums, gribēdams visu vērst par labu, tādēļ arī caur savu vārdu mudina jūs uzmanīties, lai nekrītat smagākos pārbaudījumos.

---

[1] – Tur, kur tulkojumā teikts “lasījums”, oriģinālā parasti ir “teksts”. Lutera laikā Svēto Rakstu tekstu liturģijā bieži dziedāja, nevis lasīja, kā tas parasts mūsdienās

[2] – Wohltat.