9. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? – Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. [Lk.16:1-9]

Šie ir vieni no neparastākajiem Jēzus vārdiem. Jēzus šeit stāsta līdzību par kādu negodīgu pārvaldnieku, kurš tiek uzteikts un uzslavēts, vēl vairāk, Jēzus saka, ka Viņa mācekļiem vajadzētu kaut kādā ziņā no šī netaisnā, izmanīgā vīra ņemt piemēru un priekšzīmi, tā, lai šai pasaulē vēl dzīvodami viņi varētu sev sakrāt labu pamatu mūžībai – to mantu, kas nezūd.

Visupirms, dažas lietas, bez kurām mēs nemaz nevaram sākt pārdomas par šo Dieva vārdu.

Mums ir skaidri jāierauga, ka Jēzus šos vārdus saka saviem mācekiem, un tikai viņiem. Viņš nesaka, ka kāds, kas nav Viņa māceklis, varētu ar mantu iemantot Debesis, iegūt mūžīgo dzīvību, vai kā citādi nopelnīt tās lietas, kas ir saņemamas vienīgi ticībā uz Jēzu, proti, Jēzus runā uz tiem, kuriem jau ir grēku piedošana, ir mūžīgā dzīvība, kas tiem ir apsolīta un droša, ja vien viņi paliek par Jēzus mācekļiem.

Daudzi šeit uzreiz atslābinās un saka – tad jau labi, brīnišķīgi. Man ir mūžīgā dzīvība, ko vēl man vajag? Ja priekšā ir vesela mūžība, tad jau brīnišķīgi.

Bet redziet, mīļie, ar mūžīgo dzīvību, lai gan tā ir bezgalīga un pilnīga, tomēr nav tik vienkārši. Tieši tāpat kā dzīvība šajā pasaulē ir dzīvība gan nabaga dzīvība, gan bagātnieka dzīvība ir tāda pati dzīvība. Tādas pašas dienas ir bagātam un nabagam, un tāda pat saule spīd pār bagāto un nabago. Tomēr mēs skaidri ieraugām šajā dzīvē, ka lai arī dzīvība ir tā pati, dzīve tomēr atšķiras. Protams, tas nenozīmē, ka bagāts ir laimīgs un nabags nelaimīgs. Bet atšķirības ir.

Tieši tāpat arī mūžīgajā dzīvībā. Ja kāds cilvēks saņemtu bezgala daudz dienu, un vienu grasi vai vienu santīmu dienā, mūžības skatījumā viņš būtu saņēmis bezgala lielu bagātību, bet cits, ja saņemtu desmit tūkstoš latu dienā un arī bezgala daudz dienu, arī saņemtu tādu pašu bezgala lielu summu, bet jūs piekritīsiet, mīļie, tās ir ļoti atšķirīgas bezgalības, divas atšķirīgas pilnības.

Šajā Rakstu vietā mūsu Kungs un Pestītājs māca mums par nopelniem. Protams, evaņģēliskajā baznīcā var likties neparasti runāt par nopelniem, jo ir tik ļoti daudz runāts par Dieva žēlastību, mūžīgo dzīvību, pestīšanu un svētlaimi, kas dota bez nopelna tikai un vienīgi no Dieva žēlastības un dāsnuma. Jā, tas tā ir. Āmen un patiesi. No tā nedrīkst nedz ko atņemt, nedz tam ko pielikt.

Tomēr Svētie Raksti māca, ka tie, kas ir saņēmuši pestīšanu un mūžīgo dzīvību, var kaut ko nopelnīt, vēl vairāk, tiem ir jāpūlas ar skatu uz mūžību, cītīgi jāstrādā, jācenšas.

Arī šī Rakstu vieta mums skaidri to pasaka.

Tikai šīs lietas saprazdami, ka pestīšana ir no žēlastības, bet ka šī pestīšana un žēlastība neizslēdz nopelnus, bet drīzāk tos apstiprina, arī tad mēs tikai varam sākt šo Rakstu vietu apcerēt.

Tātad saviem mācekļiem Jēzus stāsta kādu stāstu par kādu ārkārtīgi bagātu cilvēku, kurš pats savu mantu bija uzticējis kādam pārvaldniekam, lai tas ar to darbotos un rīkotos, bet pēc kāda laika viņa ausīs nonāk ziņas, ka viņa pārvaldnieks ir bijis izšķērdīgs. Nevis, ka viņš ir zadzis vai atklāti bijis laupītājs vai noziedzīgs, bet tas ko sauc par izšķērdību ir viņa raksturojums. Tur, kur vajadzēja uzticīgi un cītīgi sava kunga mantu vairot un pieskatīt vēl vairāk kā savējo, viņš laikam ar šo mantu rīkodamies būs domājis, manam kungam ir daudz, viņš ir bagāts, kāpēc man īpaši pūlēties un censties, ja jau ir tik daudz mantas, tad jau var rīkoties tā brīvāk, mazāk pasekot, rēķināt, jo tā jau nav manējā.

Ja tā būtu viņa manta, protams, viņš būtu rīkojies citādi. Viņš būtu skaitījis rēķinājis un taupījis, un tikai atbilstoši taupībai un aprēķiniem, viņš būtu ar šo mantu rīkojies.

Bet mantas bija daudz, tā nepiederēja viņam, un viņš varēja īpaši nesaspringt.

Varbūt kaut ko viņš bija savā labā iztērējis, ja jau viņš bija liela kunga nama pārvaldnieks, viņš nevarēja staigāt skrandās, dzīvot nabaga būdiņā vai kāda citādā veidā izskatīties necienīgi vai nabags. Protams, bagāta kunga kalpam ir jāizskatās labāk nekā daudzi citi ne tik bagāti kungi. Varbūt arī to viņš sev atļāvās.

Bet lai vai kā, tas nāk ausīs viņa kungam, šim bagātajam cilvēkam. Atsaucis savu kalpu viņš tam saka: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu vairs nebūsi par pārvaldnieku.

Pēkšņi pienāk brīdis, ka no lielā goda un pārticības nama pārvaldnieks tiek izstumts ārā. Viņš saprot, ka pēc kāda laika viņam būs ļoti nopietni jādomā, ko viņam darīt. Mēs lasām, ka viņš to arī apsver. Savus spēkus un varēšanu izvērtēdams, viņš saka: rakt man nav spēka un ubagot es kaunos. Viņš saprot, ka visa viņa izmaņa, gudrība un attapība, kas līdz šim viņam ir palīdzējušas, viņam virs nepalīdzēs, jo viņam priekšā ir pavisam citāda dzīve, nekā viņš ir paradis dzīvot. Viņš vairs nevarēs ņemt no pilnības un tērēt. Pats ar savām rokām, pats, tāds kāds viņš ir, viņš tā īsti nevienam nav vajadzīgs. Kam gan būs vajadzīgs tāds nama turētājs, nama pārvaldnieks, kas ar kaunu padzīts, jo izšķērdējis sava bagātā kunga un saimnieka mantu.

Tad, pēkšņi, viņš saprot kādu brīnišķu lietu. Es zinu, ko darīšu, lai pēc tam, kad būšu atcelts no namturības, būtu kādi, kas mani uzņemtu savos namos. Droši vien šīs domas viņam būs radušās pārskatot grāmatvedības lietas, pārcilājot un skaitot vekseļus un parādrakstus, ko viņš ir noslēdzis, un kur ir devis aizdevumus sava kunga vārdā. Kungs jau tā kā nemaz nezin, kas tajos papīros rakstīts. Kāpēc viņš nevarētu šeit vēl kaut ko labot? Kaut ko labu izdarīt tiem, kas pēc tam viņam varēs darīt labu. Ka viņš varētu šos cipariņus, kas sarakstīti uz papīra, kur uzrakstīts simts mucu vai simts maisu labības, kas ir tikai vārdi, kas rakstīti ar tinti uz papīra, ka viņš varētu pārvērst sev par īstu eļļu un īstu maizi tajos namos, kuros viņu uzņemtu, ja viņš darītu gudri, ja viņš darītu labu šiem cilvēkiem.

Metis kaunu pie malas, viņš ātri sasauc visus sava kunga parādniekus. Mēs lasām – viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? – Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit!

Tā viņš kārtoja sava kunga grāmatvedības lietas izmisumā padomādams arī par sevi.

Kungs, kas bija nodomājis viņu atlaist un beigās arī atlaida, ar tādu kā izbrīnu un uzslavu izsakās par savu pārvaldnieku. Mēs lasām – nama kungs uzslavēja negodīgo nama pārvaldnieku, ka tas bija rīkojies saprātīgi. Re, kāds attapīgs! Patiešām, viņš ir labi izdomājis.

Ko saka mūsu Kungs, kura mantu mēs apsaimniekojam? Ko saka Dievs, ko saka Dieva Dēls.

Šajā pasaulē ienākdami, mēs ienākam pilnīgi kaili. Mēs ienākam pasaulē, kas ir pilna ar mantu un bagātību, citam uztic vairāk, citam uztic mazāk, bet tā visa ir mūsu Kunga manta.

Ko saka mūsu Kungs?

Viņš saka tā – šī laika dēli pret savu cilti ir saprātīgāki, nekā gaismas dēli. To Viņš saka pirms šo stāstu noslēgdams. Proti, tie cilvēki, kas domā par šīs zemes lietām, lai gan tās ir iznīcīgas un drīz to vairs nebūs, ir ļoti attapīgi un dedzīgi, viņi domā dienu un nakti, kā vairot savu mantu, kad viņiem kaut kas pietrūkst vai nebūs, kā pie tā tikt klāt. Viņi saprot, ka viņiem ir labi jāsadzīvo ar tiem, kas ir viņu darījumu partneri.

Kur tad, kad nama kungs atcēla savu pārvaldnieku, pārvaldnieks nolēma darīt labu sava kunga parādniekiem. Viņš to vēl varēja un spēja, protams, cerēdams, ka kādu daļu viņš varētu kādu dienu dabūt atpakaļ. Ka viņam nebūtu jārok vai jādiedelē. Viņš par to bija padomājis. Jo viņš saprata, ka mantu viņam vairs neuzticēs. Ja nu vienīgi tie, ar kuriem viņš šos darījumus ir slēdzis un pārslēdzis, iežēlotos, un uzņemtu viņu savos namos.

Patiesi, šī laika dēli pret savu cilti ir ļoti saprātīgi.

Bet kā ir ar gaismas dēliem?

Pestītājs it kā jautā. Vai viņi ir tikpat saprātīgi tajās lietās, kas attiecas uz šīs pasaules darbošanos? Nebūt nē.

Viņi gan zina, ka kādreiz manta, kas viņiem ir uzticēta, zudīs, un tās vairs nebūs. Tajā pašā laikā viņi īpaši nedomā, kā varētu par sevi parūpēties tālāk, tādēļ Pestītājs mudina savus mācekļus, sakot – iegūstiet sev draugus ar netaisnības mamonu, lai kad tas zūd, viņi jūs uzņemtu mūžīgajos mājokļos.

Kristīgajā draudzē tāpat ir dažādi ļaudis, arī darījumu ļaudis. Vai viņi varētu atskaitīties par katru santīmu, ko tie nopelnījuši, vai ieguvuši, vai iztērējuši, Tā Kunga priekšā? Droši vien nē. Arī viņu namturība nav bijusi taisna. Bieži vien viņi ir darījuši sev ar netaisno mamonu draugus šajā pasaulē, tāpat kā netaisnais nama pārvaldnieks, bet šīs pasaules draugus.

Reiz pienāks lielā nošķiršanas diena, kad netaisnības dēli ies uz elli un moku vietu. Jā. Viņi varbūt būs pārvaldījuši veselas valstis, neaptverami lielas bagātības, bet no elles un ellē viņi vairs nevarēs nevienam palīdzēt. Visa manta viņiem būs atņemta.

Tajā pašā laikā gaismas dēli, rīkodamies ar šīs pasaules mantu aizmirst iegūt sev par draugiem tos, kas ieies mūžīgajā dzīvībā. Kuri ir labi cīnījušies, kuri ir bijuši taisni pie tā Kunga dotā uzdevuma un uzticami, kas to lai zina, kuram kādam no viņiem Kungs uzticēs īstu un paliekamu mantu Debesīs. Tad nu, protams, viņi parūpēsies par saviem mīļajiem, jo viņu sirds būs pilna mīlestības.

Mēs redzam, ka Pestītājs mūs mudina domāt līdzīgā veidā.

Kamēr tu esi šajā pasaulē, tev makā ir neīstā manta, kas izzudīs līdz ar šīs pasaules galu, tāpat kā netaisnajam pārvaldniekam nebija īstas mantas, viņš jau vairs nevarēja iedot eļļu vai graudus sava kunga parādniekiem, bet viņš varēja vienīgi neīsto mantu, papīrīšus, to, kur kaut kas rakstīts, kas pēc cilvēciskās vienošanās kaut kādā veidā aizvieto īsto mantu, ar to viņš varēja darboties.

Tāpat visa šīs pasaules manta pret Debesu mantu ir neīsta, iedomāta. Mēs ar to varam darboties. Mēs varam, ar to darbodamies, sakrāt īstu pamatu mūžīgai dzīvībai.

Apustulis Pāvils, mudinādams kristīgos ļaudis atvērt savus svētos un neaizskaramos makus, lai dotu gan Jeruzalemes draudzei, lai tur varētu Dieva vārds tikt sludināts, kas tika saukti par nabagiem, gan varbūt citur Dieva valstības darbā, viņš bieži vien ļoti skaidri saka, ka tur, kur šie maki ir atvērušies tur ir ticības augļi šiem ļaudīm, tātad auglis, kas paliek mūžīgai dzīvībai.

Mūsu Kungs un Pestītājs, kā mēs to lasām Mateja evaņģēlija divdesmit piektajā nodaļā, sacīs tiem, kas Viņam pa labo roku – ko jūs esat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs esat man darījuši. Ļoti skaidri, ļoti vienkārši.

Tātad šiem vismazākajiem, kas arī ir gaismas dēli un meitas, nevis velna bērni, kuriem varbūt šajā pasaulē pilni mantas kambari un liela vara, tur tajā pasaulē viņiem vairs nebūs.

Tiešām, tas ir pamudinājums mums pie šīm pasaules lietām paraudzīties nopietnāk, ko mēs varam darīt labu tiem, kas ieies mūžīgajā dzīvībā? Ko mēs varam cerēt labu arī paši saņemt? No elles mēs neko uz Debesīm nesaņemsim. Tikai no tiem, kas Debesīs godā celti. To Pestītājs ar šo stāstu pasaka.

Vai nav mazliet savādi vārdi?

Tomēr mums vajadzētu būt pietiekami attapīgiem un redzīgiem, lai ieraudzītu, cik Debesu valstības lietas ir reālas. Tās nav kā mākoņi pie debesīm, kurus mēs vienā brīdī redzam, bet nākamā tie izzūd, un tad atkal kādā citā vietā mākonis uzrodas, un atkal, pēc desmit minūtēm tā vairs nav.

Debesu valstība nav iedomu tēli. Debesu valstība ir ļoti konkrēta un reāla lieta.

Tāpēc apustulis nepagurdams māca darboties Debesu valstības lietās.

Mēs šodien dzirdējām apustuļa Pāvila vēstulē romiešiem divpadsmitajā nodaļā: “Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt – mācīšanā; pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku. Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota.”

Redziet, cik dažādas dāvanas un dažādas kalpošanas. To dara pie miesas, bet visas šīs kalpošanas nes bagātīgus augļus mūžīgai dzīvībai. Būsim gudri, nevis negudri. Lai Kungs mums palīdz, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]