Jēzus atkal nāks pie mums

“Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.” [Mt.21:1-5]

Kopš pirmā gadsimta Kristus ir pastāvīgi nācis, un Viņš ir darījis savu klātbūtni zināmu daudzu tūkstošu cilvēku sirdīs. Taču pēdējos gados reti kurš ir Viņu uzņēmis. Daudzi ir pagriezuši Viņam muguru, vai arī ticējuši, bet kļuvuši Viņam neuzticīgi.

Vai mēs varam būt droši, ka Kristus atkal nāks jaunajā Baznīcas gadā, kas sākas šodien? Varbūt Viņam būs apnicis nākt, ja Viņš jau tik bieži ticis atraidīts? Nē! Kristus nenogurst no nākšanas. Par to liecina šodienas evaņģēlija lasījums liecina par to. Šī redzamā ieiešana Jeruzālemē ir simbols viņa nepārtrauktajai neredzamajai nākšanai uz Viņa mīļās baznīcas Jaunās Derības Jeruzalemi saskaņā ar apsolījumu: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.” [Jņ.14:23] un “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” [Mt.28:20]

Vai mūs mierina tas, ka Kristus arī šogad ieradīsies? Vai Viņš nav Dieva svētais Dēls, un vai tad mēs visi neesam grēcinieki, kas nespēj dod Dievam pienācīgu slavu? Vai mums drīzāk nevajadzētu izbīties, ka Kristus atnāks dusmās sodīt mūs pēc nopelniem?

Tā tas varētu šķist, bet palūkosimies rūpīgi mūsu šodienas tekstā, lai ieraudzītu, kāds Jēzus šogad ieradīsies.

Šodienas evaņģēlijs parāda Jēzu kā augstu un cildenu. Tāpat evaņģēlists stāsta, ka Jēzus ir visuzinošs. Viņš pat no tālienes zina Bētfāgas iemītnieku domas un vārdus. Tas vēsta, ka Jēzus ir visvarens. Viņš no attāluma, saskaņā ar savu gribu, vadīja tā cilvēka sirdi, kam piederēja divi nastu nesēji lopi. Turklāt, šodienas evaņģēlija teksts vēsta, ka Viņš neieradās kā tiesnesis, bet gan kā pazemīgs žēlsirdības un žēlastības Ķēniņš.

Šodien, jaunā Baznīcas gada sākumā, mēs dzirdējām mierinājumu, ka Jēzus atkal nāks pie mums. Viņš zina visu. Viņš zina visus mūsu izdarītos grēkus (pat tos, kurus mēs esam aizmirsuši), kā arī tos, kurus mēs izdarīsim nākotnē. Viņš zina mūsu sirds stāvokli labāk nekā mēs paši, un Viņš ļoti labi apzinās mūsu samaitātības mēru. Tomēr Viņš nenāk sodīt mūsu grēkus, bet gan tos piedot, tos noslaucīt un izmest jūras dzīlēs.

Viņš zina, kādu postu mēs arvien piedzīvojam, bēdas, kas mūs nomāc, asaras, ko mēs slepenībā lejam, un ienaidniekus, kas mūs apspiež. Mūsu stāvoklis ir nožēlojams, bet mūsu žēlastības Ķēniņš grib dāvāt mums visu, kas mums vajadzīgs miesai un dvēselei.

Viņš grib dzirdēt mūsu lūgšanas un nopūtas, nožāvēt mūsu asaras, atvairīt briesmas, pasargāt mūs no ienaidniekiem un, visbeidzot, atpirkt mūs no bezcerības ar savu svētīgo miršanu.

Kristus ne tikai vēlas mums palīdzēt, viņš to arī spēj arī, jo Viņš ir visvarenais Dieva Dēls. Tāpēc Viņš var atbalstīt mūs tā, kā nespēj neviens, un Viņš var dot mierinājumu, ko neviens cits nespēj sniegt. Viss ir Viņa rokās. Viņš var vadīt cilvēku sirdis un likt tiem pūlēties kopīgā darbā mūsu laicīgās un mūžīgās pestīšanas dēļ.

Kad šodien atskanēs sauciens “Jēzus nāk!”, mums jāpaceļ galvas un jāsveic Viņu tāpat kā dzirdējām šodienas evaņģēlijā: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” [Mt.21:9]