Svētais Vakarēdiens

Mākslinieki apzinās, ka Jēzus mācībā un kalpošanā Svētais Vakarēdiens ieņem centrālo vietu. Viņi daudzos veidos ir mēģinājuši attēlot to vietu un vidi, kurā Kristus iedibināja Svēto Vakarēdienu. Šis Kristus un Viņa mācekļu attēls, kurā viņi ir redzami, kopīgi baudot Svēto Vakarēdienu, palīdz atcerēties, ka Svētais Vakarēdiens nav maltīte, ko baudīt vienatnē. Tā vietā Kristus sniedz mums Savu miesu un asinis caur maizi un vīnu. Viņš iedibināja šo maltīti visiem, kas tagad ir sadraudzībā Viņa miesā.

PĒDĒJĀ GRIBA UN TESTAMENTS

Vārdi, ar kuriem Kristus iedibināja Svēto Vakarēdienu: “Tā ir Mana miesa.. Tās ir Manas asinis,” ir Kristus pēdējā griba un testaments. Tā kā tas aizstāj Pashā, Kunga Mielasta tradīcijai ir dziļas vēsturiskas saknes. Kristus ievadīja Svēto Vakarēdienu Pashā laikā, kad jūdu tempļos tika izlietas īstas dzīvnieku asinis un ēsts īsts Pashā ēdiens. Asinis bija Dieva un Viņa tautas derības reālā izpausme (2.Moz.24:8; 3.Moz.16; 17:11). Jēzus Savu jauno derību padarīja pilnīgi skaidru, kad, daloties ar maizi un vīnu, Viņš vienkārši, bet pārliecinoši teica: “Tā ir Mana miesa.. Tās ir Manas asinis.” Dažas baznīcas māca, ka Svētajā Vakarēdienā Jēzus ir klāt tikai garīgi vai caur Kristus “atceri”. Bībele mums māca citādi, jo mēs lasām Kristus skaidros vārdus: “Tā ir Mana miesa.. Tās ir Manas asinis.”

Jēzus patiesā miesa un asinis apliecināja šīs jaunās derības patiesumu, par ko Viņš runāja Savā pēdējā maltītē (Lk. 22:20). Jēzus vārdi par jauno derību ir jāuztver burtiski. Mēs varam saprast Kristus vārdu īpašo nozīmi labāk, ja iedomājamies, ka pirms nāves esam atstājuši testamentu, kas svētītu un dotu labumu mūsu bērniem. Mūsu pēdējā gribā mēs noteikti vēlamies, lai mūsu vārdi tiktu izpildīti tā, kā mēs to gribējām — burtiski. Tomēr, ja kāds nolemj, ka mūsu pēdējā griba tulkojama simboliski, tas nozīmētu, ka mūsu griba netiktu izpildīta tā, kā mēs to vēlējāmies. Mūsu bērni negūtu nekādu labumu no svētībām, ko bijām viņiem iecerējuši. Tādā pašā veidā Jēzus domāja to, ko Viņš teica Savā pēdējā gribas izpausmē un derībā ar Viņa Baznīcu: “Tā ir Mana miesa.. Tās ir Manas asinis.. jums.” Nevienam zemes virsū nav varas mainīt šos dzīvību dodošos Kristus vārdus (Gal.1:8-9; Atkl.22:18-19).

NOSLĒPUMS, TOMĒR ĪSTENĪBA

Zinātnes instrumenti un cilvēka sajūtas nevar ne izanalizēt, ne konstatēt Jēzus miesas un asins klātbūtni Svētajā Vakarēdienā. Mēs nevaram konstatēt Kristus miesu un asinis nevienā maizes vai vīna molekulā. Mēs arī neapgalvojam, ka šī maize un vīns izzūd (1.Kor.11:27). Svētā Vakarēdiena sakramentā Jēzus ir fiziski klātesošs tādā veidā, kā Viņš nav nekur citur, tādēļ tā ir Viņa sakramentālā klātbūtne. Savā sakramentālajā klātbūtnē mūsu Kungs Jēzus, kurš ir klātesošs it visur kā mūsu Radītājs, tagad pazemojas, lai skartu mūs šajā brīnumainajā Mielastā. Viņš ir mums fiziski tuvāks, kā Viņš reiz bija pie ganiem, kas metās ceļos pie Viņa siles pirmajos Ziemassvētkos.

Jēzus teica: “Ņemiet un ēdiet.” Svētajā Vakarēdienā mēs esam līdzdalīgi Kristū ar muti. Taču šāda ēšana nelīdzinās nevienai citai, jo mēs bioloģiski nenokožam Viņa miesas gabalu un nesagremojam to. Tā ir sakramentāla ēšana. Kāds noslēpums mūsu cilvēciskajai sapratnei! Mēs paļaujamies uz šo noslēpumu, jo tā pamats ir Jēzus, kurš ir Patiesība (Jņ.14:6). Mēs ticam Viņa vārdiem: “Tā ir Mana miesa.. Tās ir Manas asinis.” Viņš ir Dievs, un tas, ko reiz teica eņģelis, arī ir patiesība: “Jo Dievam nekas nav neiespējams” (Lk.1:37).

DZĪVĪBU DODOŠA MALTĪTE!

Kad Kristus krustāsišanas priekšvakarā nolēma dot Sevi Saviem sekotājiem īpašā veidā, Viņš to darīja maltītes veidā. Tas nebūs pārsteigums tiem, kas pārzina Bībeli. Vēstures gaitā Dievs ir mācījis, uzturējis un svētījis Savus cilvēkus caur īpašām maltītēm.

Četrdesmit gadu ilgajā ebreju ceļojumā cauri tuksnesim Dievs viņiem deva mannu no debesīm. Dievs šo īpašo maltīti deva ne tikai, lai pabarotu ebreju miesu, bet arī, lai apliecinātu Savu pastāvīgo un dāsno klātbūtni viņu vidū (2.Moz.16:32-35). Bībelē tālāk izskaidroti citi Dieva darbi, kas norāda uz lielāku patiesību un svētību, ko Viņš dod visiem cilvēkiem. Piemēram, kad Israēls klīda pa saules izkaltēto tuksnesi, Dievs lika ūdenim brīnumaini plūst no akmens, lai tas remdētu viņu slāpes un uzturētu viņus pie dzīvības (2.Moz.17:1-7). Apustulis Pāvils vēlāk skaidro, ka šis notikums norāda uz brīnumaino, slāpes remdējošo, dzīvību uzturošo dāvanu, ko Dievs tagad piedāvā baudīt vīna izskatā no Mūžīgā Akmens, Jēzus Kristus (1.Kor.10:4). Jēzus pats ir teicis: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!” (Jņ.7:37). Atsauce uz dzīvību dodošo mannu, ko Dievs deva Saviem cilvēkiem tuksnesī, atrodama arī Jēzus teiktajos vārdos Jāņa evaņģēlijā 6:57-58.

KRISTUS JAUNĀ DERĪBA

Kad Jēzus iedibināja Savu Svēto Mielastu, Viņš mums deva Savas asinis kā līdzekli, kas sniedz mums Viņa jaunās derības svētības. Kristus asinis, kas Lielajā Piektdienā tika izlietas Viņa krustāsišanā, aizstāja pirmo derību, ko Dievs bija noslēdzis ar Saviem Pashā ļaudīm Sinaja kalnā. Šī senā derība bija slēgta ar upurēto dzīvnieku asinīm. Jaunā derība ir slēgta ar Kristus asinīm.

Jēzus ir patiesais grēcinieku Pashā Jērs. Viņa asinis nes pasaules grēku (Jņ.1:29; 1.Jņ.1:7). Katrā Svētajā Vakarēdienā mūsu Kungs, reiz sists krustā, bet tagad uzvarošs un dzīvs, pieņem mūs katru ar patieso miesu un asinīm, kas uztur mūsu dzīvību Viņa jaunajā miesā, Baznīcā. Tāda ir labā vēsts par Viņa patieso klātbūtni.

GATAVI VIŅA APSOLĪJUMAM

Kā grēcinieki, kas tic Kristus solījumam, kristieši ar prieku nāk pie Dieva galda. Jēzus saka: “Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti” (Mt.5:6). Kristus pats ir izveidojis un izpircis mūs, līdz ar to Viņš vienīgais var apmierināt mūsu lielākās vajadzības (Ps.63:1; Jņ.6:35).

Gatavojoties mūsu Kunga pielūgšanai un pagodināšanai Svētajā Vakarēdienā, Baznīca vēsturiski ir teikusi Svēto lūgšanu. Šajā lūgšanā mēs atzīstam mūsu lielo nepieciešamību pēc mūsu Pestītāja. Tā kā Kristus mūs aicina pie “mūsu Tēva debesīs”, mēs ar lielu prieku ejam pie Dieva galda. Caur Kristus miesu un asinīm, kas mums tiek dotas atkal un atkal, mēs ar Dieva žēlastību tiekam apstiprināti par mantiniekiem un Kristus valstības pilsoņiem (Ef.1:7-8).

Jēzus ir Dieva vārds, ko mēs svētījam mūsu vidū. Mēs atzīstam, ka esam atkarīgi no Dieva, jo Viņš mums dod pasaulīgo dienišķo maizi un dzīvību. Mēs tāpat atzīstam mūsu nepieciešamību pēc Jēzus kā pēc mūsu debesu mannas. Tāpat kā Israēls, kas reiz senatnē klīda pa tuksnesi, arī mēs visi esam grēcinieki. Mēs sūdzamies, ienīstam un turam ļaunu prātu. Mūsu grēcīgās dabas dēļ mēs neesam ne cienīgi, ne piemēroti nokļūt apsolītajā zemē — debesīs. Tādēļ ar lielu pazemību un pateicību mēs tuvojamies galdam, pie kura mūs aicina Visuaugstākais, kas piedod visu. Kad mēs dalāmies Viņa grēku attīrošajā miesā un asinīs, mums tiek atgādināts, ka, ja mēs patiesi esam Viņa piepildīti, mēs esam Viņam līdzīgi. Sekojot Viņa piemēram, mēs piedodam tiem, kas grēko pret mums (Ef.4:32). Tēvreizē mēs arī apliecinām, ka tikai Kristus spēkā mēs tiekam pasargāti no visa ļaunā. Kad Tēvreizē esam publiski atzinuši to, ka mēs visi esam Dieva pazudušie dēli un meitas, mēs ejam pie mūsu žēlsirdīgā Debesu Tēva svētku galda. Mūs katru aicina Viņa Dēls, kas ir gan Namatēvs, gan Ēdiens. Šis Mielasts mums sniedz brīnišķīgu vēsti par salīdzināšanos ar mūsu Kungu! (Lk.15:22-24).

ĢIMENE SVIN

Kad mēs ejam pie Kristus Svētā Mielasta, Viņš mums, grēciniekiem, dod Sevi. Šis sakraments ir vieta pateicībai un priekam. Mums, kristiešiem, var pietrūkt daudz kā, piemēram, stabilas darba vietas, materiālu lietu vai labas veselības. Taču caur Svētā Vakarēdiena bagāto mantojumu Kristus mūs dara bagātus Dieva acīs (Lk.12:32). Šīs īpašais Mielasts mums māca, ka pasaulīgās lietas nekad nenodrošina laimi. Tikai Dieva dzīvību dodošās mīlestības dārgums Viņa Dēla personā, jā, Viņa patiesajā miesā un asinīs, var nodrošināt mums ilgstošu un mūžīgu prieku (Jņ.3:16).

Katru reizi, kad svinam šo Sakramentu, mēs zinām, ka tas, kas liek Svēto Vakarēdienu galdā (mācītājs vai priesteris) nav tas, kas padara šo Mielastu īpašu vai barojošu; Mielasts nes piedošanu un dzīvību no Tā, kurš ar Savām izlietajām asinīm ir padarījis šo Mielastu nevainojamu, sagatavojis un sniedzis to mums (Jņ.14:6; Ebr.7:27).

Tādā pašā veidā tās nav mūsu izjūtas vai liecība citiem brāļiem un māsām ēdot, kas padara šo Mielastu īpašu; tas ir Devējs, Jēzus Kristus, kas ir prieks un galvenais šajā Svētajā Mielastā. Mēs neko nevaram pielikt klāt Svētajam Vakarēdienam. Mēs varam vienīgi dalīties Kristū, mūsu debesu mannā, un varam tapt spēcināti no Viņa miesas un asinīm maizes un vīna veidā.

Mūsu prieks top lielāks ikreiz, kad Kristus mūs sapulcina kopā kā ģimeni. Viņš nomira, “lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus” (Jņ.11:52). Svētajā Vakarēdienā Jēzus Sevi apvieno ar mums, mūs ar Sevi un arī mūs pašus savā starpā (Mk.14:24). Viņš sapulcina mūs pie Sava galda kā kviešu graudus vienā klaipā. Un Viņš mūs padara par vienu, gluži kā tiek salasītas atsevišķas vīnogas, lai pagatavotu Svētā Vakarēdiena vīnu. Ne caur cilvēka izveidotām organizācijām vai tautām, bet caur Viņa Vārdu un sakramentiem mēs, Baznīca, esam viens vesels. Vienīgi Kristus padara mūs par jaunas pasaules ģimenes locekļiem, kad mēs kļūstam vienoti ar tiem, kas patiesi atzīst Viņu par savu Kungu (1.Kor.1:10; 10:17; Ef.4:4). Tāpat caur šo Mielastu Viņš dod mums spēku atmest savu egocentrisko dabu un nodoties mūsu vispasaules ģimenei ar tās daudzajām vajadzībām (Jņ.13:14-15; Ap.d. 2:42-45).

APLIECINĀSIM VIŅA KLĀTBŪTNI

Svētais Lūka mums vēstī, ka pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs Viņa mācekļi nezaudēja drosmi un neizklīda. Gluži otrādi, viņi ik dienas apmeklēja templi, kur “teica un slavēja Dievu”, visticamāk arī stāstot par Viņa brīnišķīgajiem darbiem (Ps.105:1-2). Mūsu Kunga Mielasts mums sniedz tādu pašu prieku un spēku slavēt Viņu arī grūtībās. Svētais Vakarēdiens ir Dieva īpašā metode, kas ļauj mums saņemt Kristus miesas un asins neredzamo svētību. Taču drīz pār mums nāks vēl lielāka svētība. Mūsu neredzamais Kungs būs mums visiem redzams (Mt.24:30). Līdz tai lielajai un brīnišķīgajai dienai “..cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk” (1.Kor.11:26). Un līdz Viņa redzamajai atgriešanās dienai Viņa neredzamā klātbūtne mūsu vidū Svētajā Vakarēdienā atgādina un ļauj mums aizsniegt tos, kas joprojām nav daļa no Viņa miesas. Šī iemesla dēļ Jēzus Savā žēlastībā mūs aicina un dod mums spēku aicināt mūsu draugus un kaimiņus uzticēties Viņam kā Glābējam, pirms viņiem būs jāstājas Viņa kā mūžīgā Soģa priekšā (Mt.28:19-20; Ap.d.1:8).

DEBEŠĶĪGS ĒDIENS

Skatoties uz brīnišķīgo Dieva žēlastību pret Saviem cilvēkiem, mēs redzam, ka, par spīti viņu šaubām, bailēm, ciešanām un zaudējumiem, Israēla tauta sasniedza Apsolīto zemi. Šai ceļā viņus uzturēja Dieva dotā debesu manna (5.Moz.8:3; Ps.78:24; Jņ.6:31). Tagad mēs, Dieva jaunais Israēls, caur ticību uz Kristu arīdzan esam ceļā uz Apsolīto zemi debesīs (Ebr.13:14). Katru dienu mūsu ceļā mūs baro un uztur Jēzus Kristus, debesu sūtītā Dzīvības Maize. Šīs īpašās barības dēļ mēs, tāpat kā apustuļi pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs, varam ar lielu prieku atgriezties no Kunga galda, stiprināti ikdienas dzīvei. Kristus patiesā miesa un asinis ļauj mums slavēt Viņu par Viņa klātbūtni. Viņa solījums tik tiešām ir patiess: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”

Pirmie kristieši par Svēto Vakarēdienu runāja kā par barību svētceļnieku ceļā uz savām īstajām mājām. Kā “nemirstības ēdiens” Kristus nāk pie mums katrā Svētajā Vakarēdienā, lai vairotu ticību mūsu ceļā un dotu mūžīgās dzīvības cerību. Šī cerība nav veltīga, jo tās pamats ir Jēzus, kuru nespēja uzvarēt pat nāve (1.Pēt.1:21). Apvienojot mūs Svētajā Vakarēdienā Savā augšāmceltajā miesā, Jēzus personīgi garantē arī mūsu miesas augšāmcelšanos, “jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot” (Jņ.14:19).

Svētā Vakarēdiena nobeigumā Jēzus mācekļiem teica: “Es vairs nedzeršu no vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā” (Mk.14:25). Un, kad mācekļi bažīgi raudzījās debesīs, kurās Kristus pirms brīža bija uzkāpis, Dievs sūtīja Savus vēstnešus, kas mācekļiem atgādināja: “Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam” (Ap.d.1:11).

Svinot Svēto Vakarēdienu, mēs fiziski satiekam un uzņemam Kristu. Tas ir lielākais prieks mūsu dzīvē. Taču mūs gaida vēl varenāka svētība un prieks: vairāk kā 380 vietās Bībele mums apsola acīm redzamu Kristus atgriešanos. Tieši tādēļ, slavējot un lūdzot Dievu, kristieši bieži lieto vārdu “maranata”, kas nozīmē “nāc, Kungs Jēzu!”. Taču, pirms Viņš atgriežas visiem redzamā spožumā, mēs Viņu nākam satikt pieticīgā mielastā, ko dēvē par Svēto Vakarēdienu. Mēs aicinām viens otru nākt un piedzīvot Svēto Rakstu aicinājuma patiesumu: “Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs” (Ps.34:9).

SVĒTAIS VAKARĒDIENS NES LABAS ZIŅAS

Svētajos Rakstos Dievs mums pavēl būt krietniem, patiesiem un mīlošiem. Taču Raksti tāpat norāda, ka līdz ieiešanai debesu valstībā mums nemitīgi jācīnās ar mūsu grēcīgo dabu, kas neļauj mums būt tādiem cilvēkiem, par kādiem Dievs mūs ir radījis. Tieši tāpēc Evaņģēlijs nav jāuztver kā dažu, iespējams, noderīgu padomu krājums. Patiesībā tā ir labā vēsts tieši mums, grēciniekiem.

Labā vēsts ir šāda: mūsu svētais Pestītājs, klātesot Svētajā Vakarēdienā, pievienojas mums, grēciniekiem, kam bezgalīgi pietrūkst Viņa svētuma. Kristus klātbūtne un Viņa savienība ar mums nav balva par mūsu labajiem darbiem; Viņš mums to dāvā tieši tajā brīdī, kad atzīstam savu vājumu. Viņš aicina mūs likt savas cerības uz Viņa žēlastību, jo Viņš ir vienīgais, ko Dievs Tēvs reiz sūtīja, lai mūs atpestītu (Lk.19:10, Jņ.3:16-17).

Ikvienam viesim, kas ieradies uz Kristus pestīšanas Mielastu, Viņš izsaka uzaicinājumu: “Es vēlos, lai jūs ne tikai dzīvotu, bet gan dzīvotu caur Mani.” Šajā Mielastā Viņš pasniedz pats Sevi, lai mums “būtu dzīvība un pārpilnība” (Jņ.10:10).

Svētais Vakarēdiens mums atgādina vienu no Dieva apsolījumiem: “Arī līdz jūsu vecuma dienām Es palikšu tas pats, Es jūs nesīšu, kamēr jūs paliksit sirmi. To Es darīju līdz šim, un arī turpmāk Es to jums darīšu, Es jūs nesīšu un jūs izglābšu” (Jes.46:4).

Šajā vissvētākajā no mielastiem Jēzus nāk pie ikviena no mums, lai atklātu apslēpto (1.Kor.13:12), taču godības pilno Dieva seju jeb vaigu (2.Kor.4:6). Svētajā Vakarēdienā Viņš, kas apsolīja: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas vienmēr,” dara vēl ko vairāk — mēs, kas esam putekļi un pīšļi, tiekam aicināti nomaļus, lai uzņemtu Viņa miesu un asinis, līdz ar to piedaloties “dievišķajā dabā” (2.Pēt.1:4) tik intīmi un personiski, cik vien tas ir iespējams uz šīs zemes. Jau tagad mēs varam baudīt paša Dzīvības koka augļus (Atkl.2:7; 22:2)!