Jaunais Noass
Un teica Dievs Noasam:
“Pēc sešiem mēnešiem es likšu lietum līt pār zemi, līdz tā visa ar ūdeni taps pārklāta un visi ļauni radījumi nogalēti, bet es vēlos dažus taisnos paglābt un arī pa pārim no katras dzīvās radības uz Zemes. Tu tapi izvēlēts uzbūvēt šķirstu!”
Un zibens spēriens nonesa zemē šķirsta plānus.
Noass, lasīdams kopā rasējumus un bailēs trīcēdams, atbildēja:
“Jā, Kungs!”
Sešus mēnešus vēlāk pār zemi sāka vilkties tumši mākoņi. Un nogranda dieva balss:
“Labāk lai tas šķirsts ir gatavs, Noas, vai arī tev nāksies ilgi peldēt!”
Un saka līt lietus. Un paskatījās Dievs lejup un redzēja Noasu sēžam savā dārzā un raudam, un nebija tur ne zīmes no šķirsta.
Sašutumā Dievs iesaucās:
“Noas! Kur ir šķirsts, ko es liku tev uzcelt?”
Noasam blakus zemē ietriecās zibens.
Ceļos nokritis iesaucās Noass:
“Ak Kungs, apžēlo mani, es centos cik spēka, bet pārāk daudz šķēršļu bija man ceļā. Pirmkārt, man bija jāsaņem atļauja celtniecībai, bet rasējumi, ko no Tevis saņēmu, nebija arhitekta apstiprināti un neatbilda drošības dienesta noteiktajām specifikācijām. Man nācās nolīgt inženieri kas tos pārzīmētu. Tad man bija jāizcīna kauja ar ugunsdzēsības departamentu, kas pieprasīja lai šķirstā tiktu iebūvēta automātiskā ugunsdzēšanas sistēma. Mani kaimiņi protestēja pret manu vēlēšanos kaut ko būvēt manā mājas priekšā, un man divreiz nācās tiesāties ar viņiem. Man bija jāsaņem pilsētas attīstības plāna galvenā arhitekta piekrišana celtniecībai. Tālāk sākās problēmas ar materiāliem, jo štata robežās koku ciršana bija aizliegta sakarā ar plankumotās pūces aizsardzību. Man izdevās pārliecināt Savvaļas Dzīvnieku Aizsardzības komiteju, ka koki būs vajadzīgi arī pūces glābšanai, taču nekādus pūču pārus gūstīt man tomēr neļāva. Tāpēc šķirstā pūču tik un tā nebūtu bijis. Nolīgtie galdnieki nodibināja arodbiedrību un pieteica streiku. Man vajadzēja panākt izlīgumu ar Nacionālo Darbaņēmēju Komiteju, pirms kāds vispār bija ar mieru ņemt rokā āmuru. Beidzot man bija sešpadsmit galdnieki, bet man joprojām nebija pūču. Es ķēros pie dzīvnieku vākšanas, un Dzīvnieku Tiesību Aizstāvēšanas grupa mani iesūdzēja tiesā. Viņi iebilda pret to, ka es atlasot tikai pāri, un nedodot dzīvniekiem iespēju pašiem izvēlēties sev partneri. Kad šķirsts jau bija gandrīz vai pabeigts, Ekoloģijas komiteja pieprasīja atskaiti, kā paredzētie plūdi ietekmēs apkārtējo vidi. Uz paziņojumu, ka Jūs esat tas kas visu to nosaka un nevis es, viņi reaģēja visai agresīvi… Tad Armijas Celtnieku Korpuss pieprasīja plūdu plāna kopiju. Patlaban es mēģinu bez tiesas atrisināt Vienlīdzīgas Nodarbinātības Iespēju Komisijas prasību par to, cik daudz horvātu man ir jānolīgst šķirsta celšanai. Valsts Finanšu Inspekcija arestēja manus rēķinus bankā, apvainojot mani mēģinājumā izvairīties no nodokļu maksāšanas pametot valsti. Un tik tikko es saņēmu no vietējā štata valdības paziņojumu, ka es neesmu nomaksājis kaut kādu vietējo nodokli, un viņi konfiscē manus īpašumus.”
Noass vaidēja:
“Ak apžēlojies jel, Kungs, es nedomāju, ka šķirsts būs gatavs agrāk par pieciem gadiem!”
Negaidot laiks sāka skaidroties un uzspīdēja saule. Debesīs uzplauka varavīksne, un Noass, cerībā paceldams galvu pret debesīm, vaicāja:
“Ak Kungs, tu izlēmi tomēr pasaudzēt mūs?”
Dievs drūmi atbildēja:
“Nē, jūsu valdība to izdarīs manā vietā.”
Ieskaties