Negodīga attieksme pret Dieva baušļiem
Cilvēks priecājas, ka spējis atbrīvoties no viena vai otra grēcīga netikuma, piemēram, tas mēdza lamāties un velti valkāt Dieva Vārdu, bet tagad tā vairs nedara; agrāk tas nesvētīja svēto dienu, jo veltīja to pasaulīgam darbam un izklaidei, bet tagad tā vairs nedara un velta laiku Dieva vārdam; agrāk tas dzīvoja nekam nederīgās ēdiena, dzēriena un ģērbšanās pārmērībās, bet tagad no tā, ir atteicies; agrāk tas dzīvoja kārībās, bija nekārtīgs un negodīgs tirgū un darbā, bet tagad ar Dievpalīgu ir nolicis pie malas šādus grēkus.
Vai tā nav viena uzvara pēc otras? Vai tas nav patiesi atgriezies cilvēks un īsts kristietis? Šis cilvēks dara vēl vairāk: agrāk tas nekad nerūpējās par citu cilvēku labklājību, bet tagad tas ņem pie sirds visas pasaules postu un sniedz cilvēkiem gan fizisku, gan garīgu palīdzību. Vai tie nav Gara augli? Vai tā nav mīlestība, kas ir Bauslības piepildījums? Vai cilvēks, kam ir šāda darbu liecība, nevar sevi ar to mierināt? Vai tam nav tiesību domāt, ka tam pieder Kristus nopelns?
Taču vai tas nav nekas, ka šis cilvēks vienlaikus ir liekulis Dieva priekšā, kas neievēro Viņa pirmo un lielāko bausli, proti, nerūpējas par sirdi, nekad nedomā., kāds ir viņa iekšējais stāvoklis, kā ir ar mīlestību uz Dievu, ar šķīstību domās un vēlmes, ar brīvību no egoisma, patmīlas, atriebes, naida utt.? Tas neredz un nesaprot, ka ir liekulis, kas atstāj neievērotus savus iekšējos grēkus. Kāpēc viņš tos neievēro? Jo viņa paša svētums un labie darbi apklāj viņa sirds dziļumus, ka tas nespēj saskatīt tur valdošo bezdievību. Vai tā nav negodīga attieksme pret Dieva baušļiem, kas neņem nopietni to, ka Dievs pāri visam raugās uz sirdi, jo ikviens Dieva bauslis pamatā prasa iekšēju svētumu. Dieva svētā degsme neļauj Viņu piekrāpt ar ārējiem darbiem, bet pieprasa visu cilvēku; kā Viņš saka: “..esiet svēti, jo Es esmu svēts” (1.Pēt.1:16).
Tieši šī liekulība un šī viltus spēle ar Bauslību ir iemesls tam, ka masu Kungs arvien uzbruka farizejiem, kā, piemēram, kad sacīja: “..jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko Bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt. jūs šķīstāt kausa un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni laupījuma un negausības. Aklo farizej! Šķīstī papriekš kausa un bļodas iekšpusi. lai arī to ārpuse top šķīsta. Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. Tā arī jūs, no ārpuses gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības” (Mt.23:23, 25-28). Tas Kungs Lūkas evaņģēlija 18. nodaļā, rādot farizeju templī kā šīs aplamās dievbijības paraugu, saka, ka tas slavēja Dievu par to, ka nav netaisns, zaglis, laulības pārkāpējs vai kā šis muitnieks, un pēc tam uzskaita savu reliģiozo dienas kārtību: “Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem” (Lk.18:11-12).
Redzi, viņa acis ir pievērstas šādai ārējai taisnībai, kura nezināja sacīt ne vārdiņa par to, kas bija viņa sirdī. Tā Kristus runā par aplamo sirds attieksmi pret Bauslību.
Ieskaties