Par krustu un patiesa Kristus cilvēka ciešanām

Mani mīļie draugi, nebūtu nepieciešams, ka es jums šeit sludinu, taču pēc vairāku dievbijīgu, Kristu mīlošu cilvēku, kuriem es nevarēju atteikt, īpaši liela lūguma, es esmu pierunāts, lai īpaši neievēroju to spriedumus, kuri saka: es pats sevi izceļu. Kristus, mūsu Kungs, kad Viņš sūtīja savus mācekļus visā pasaulē, lai sludinātu, nav viņiem neko kvēlāk sludinājis kā Evaņģēliju, kā to ir aprakstījis Marks [16:15], kur Kungs saka: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai”. To pašu arī Viņš dara, kad tika krustā sists, kā apraksta Matejs [10:7], kad Viņš saka: “Bet ejot sludiniet un sakait: debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi”. Tātad tam, kuru Viņš caur Dieva vārdu ir padarījis par sludinātāju apustuli, tam Viņš dod arī vārdus, kā viņam ir jārunā, kā arī viņš līdz šai pašai dienai žēlastību dara, ka nemāca un nesludina vis savējo, bet gan, kā apustuļi, Dieva vārdus.

Tagad nu ir nepieciešams, lai Kristus cilvēks zin, kas ir Evaņģēlijs, un turpretī, kas būtu jādzird, kas nē, lai viņš neklausītos visu ko bez atšķirības, tā uzņemot gan māņus un nevajadzīgas lietas, gan nozīmīgas lietas par patiesību. Daudz ir to, kuri lielās, ka viņi sludina Evaņģēliju, ka slavina Dieva vārdu, bet īstenībā to pilnīgi nedara. Tāpēc daudzi ir tikuši mānīti un tic lietām, kurām nebūtu jātic. Tie nav patiesi Kristus un Evaņģēlija sludinātāji, jo māca citu, nekā Kristus mācījis un vēlējis. Īsti kristieši nav ari tie, kas kaut ko izdzird un uzņem to par patieso ticības un Evaņģēlija mācību. Jo Kristus saka Jāņa 10:27: “Manas avis dzird manu balsi..”. Bet, kad viņi seko svešajam, tas ir, kad viņi klausa un uzņem citu mācību, kas nav ticības mācība, nav patiesas Kristus avis.

Bet Evaņģēlijs ir runa un pasludinājums par apsolīto pestīšanu un svētlaimību, par mūžīgo dzīvību caur grēku piedošanu, ko mums Kristus ir nopelnījis. Lai to klausītu un sludinātu, mums jābūt pilnīgi gataviem un paļāvīgiem, kā Sv. Pāvils pats saka romiešiem un slavina savu titulu kā pierādījumu Viņa pareizajai mācībai; tā viņš saka romiešiem [Rom.1:1-2]: “Pāvils, Kristus Jēzus kalps, raksta šo vēstuli – aicināts apustulis, izredzēts sludināt Dieva Evaņģēliju, ko Viņš jau iepriekš apsolījis ar savu praviešu muti Svētajos Rakstos, Evaņģēliju par Vina Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu, kas pēc miesas cēlies no Dāvida..”. Tāpēc es esmu teicis, ka ir nepieciešams, lai jūs zināt, ko jūs dzirdat un no kā jāizvairās.

Kas sludina vienīgi Kristu un māca kā Sv. Pāvils, un nemeklē ne savu slavu, ne godu, ne labumu, un nekrīt kārdinājumā no Evaņģēlija, tas ir patiesi sūtīts un to ir jāklausa, tā mācībai ir jāseko. Bet kurš māca citādi un liekuļo ar spožu farizejisku masku, kā tas tagad ir ļoti parasti: nevis māca, kā jādod padoms un jāpalīdz nabagajiem un trūcīgajiem, bet visu iztērē resnajiem un slinkajiem mācītājiem un mūkiem, lai tikai celtu lielas baznīcas un klosterus, rīkotu mises un piemiņas dienas, brālības, indulgences un citus māņus bez skaita, pirktu un pārdotu, kā arī gavētu, piesauktu svētos vai ko līdzīgu. Šādu sludinātāju mācība nav jāklausās, jo viņi sludina nevis Kristu, bet gan paši sevi. Kristus viņus arī nav sūtījis, bet gan viņi paši sevi. Tā saka Dievs pravietim Jeremijam [Jer.23:21]: “Šos praviešus es neesmu sūtījis, un tomēr viņiem lieta steidzīga: Es neesmu viņiem uzlicis nekādus pienākumus, un tomēr tie sludina!” To virza solījums, ko esam devuši Dievam, ka nesludināsim neko citu kā tikai Kristu.

Pajautā kaut vienam, kāpēc viņš ir kristietis; vai viņš tev neatbildēs: tādēļ, ka viņš tic Kristum? Un ka viņš caur Kristu cer uz taisnošanu un svētlaimību? Un ka Viņš ir tas, kurš pats var un grib mūs darīt svētlaimīgus, bez mūsu darbiem, bez mūsu kalpošanas, ka mēs Viņam ticam un ka dēļ tā mēs negribam paļauties uz mūsu darbiem un mūsu Kristum neuzticēties? Ja ļautu salikt un apskatīt visus mūsu darbus, kas ir pasaulē un no cilvēkiem nākuši, tu neatrastu nekā, kāpēc tu varētu tikt saukts par kristieti.

Gavēšana ir labs darbs, ko Kristus [Mt.4:2] ir darījis veselas četrdesmit dienas, un Pāvils ir daudzās vietās norādījis, ka Dieva kalps ir stājies pie gavēņa. Bet, ja tu gavētu līdz pat nāvei un tevī nebūtu ticības Kristum, tu nebūtu vairāk kristietis kā pats velns, kas vienmēr pārāk daudz ēd vai dzer. Tu nebūtu arī vairāk kristietis kā jūds, kurš arī ik pa laikam gavē.

Līdzīgi arī lūgšana ir labs darbs, kuru Kristus [Mt. 6:6] ir mācījis. Bet ja tu visu dienu un nakti lūdz, tu tādēļ neesi kristietis. Tāpēc ka liela lūgšana ar muti nepadara par kristieti. Jo tas tāpat notiek ar lielu pļāpāšanu un kliegšanu. Daudzi ķeceri un neticīgie, arī turki, daudz lūdz ar muti, bet viņi taču nav kristieši.

Par kristieti nepadara arī cepure, nedz pliks pauris, tāpēc kristīgais vārds ir pāri visam tam, kas ir cilvēkos. Pie šī vārda nav iespējams nonākt nekā citādi kā vien caur Kristu.

No šejienes seko, ka mācība un darbi, kurus varētu saukt par kristīgiem, nevar būt cilvēciski un arī atkarīgi no cilvēka iespējām. Tāpēc ka viss, kas nāk no cilvēkiem, ir cilvēcisks un nepastāvīgs, tādēļ tas nav labs darbs un vēl mazāk Dieva darbs. Tāpēc dzīvi kristīgu nedara ne mūsu gavēņi, ne lūgšanas, cepures, ne tā, ne cita uzsāktā vai paša izgudrotā dzīve; bet gan, gluži otrādi, kam nav Kristus, tam nav labu darbu un citi viņu darbi nav nekas.

Tātad Evaņģēlijs vai Kristus mācība ir pāri visu cilvēku spēkiem, kā arī Pāvils māca 1.Kor.2:9, kur saka, ka sludinājums to, “ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un ko neviena cilvēka sirdī nav nācis”. [Jes.64:4] Lai gan tā ir varena lieta pāri visam cilvēku saprātam, spēkiem un iespējām, tomēr Dievs mums to atklāj caur Svēto Garu, kā saka Pēteris [1.Pēt.1:8-12]: “Viņu jūs mīlat, lai gan neesat to redzējuši, uz Viņu jūs ticat, to tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā, kad jūs sasniegsit savas ticības gala mērķi, dvēseļu pestīšanu. Par šo pestīšanu ir taujājuši un pētījuši pravieši, kas sludināja jums nolemto žēlastību, gribēdami izzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos, kas iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību. Viņiem tika atklāts, ka ne viņiem pašiem, bet jums nāk par labu tās lietas, ko jums tagad pauduši tie, kas jums Evaņģēliju sludināja Svētajā Garā, kas no debesīm sūtīts. Šais lietās pat arī eņģeļi kāro ieskatīties”.

Tādu varenu un žēlastības pilnu lietu dod mums un māca Evaņģēlijs, kuru – kas ir tik nepārspējami liels – ir jāklausa un jāuzņem kristiešiem. Tāpēc ka Evaņģēlijs nerāda un nemāca neko citu kā vienīgi Kristu. Nu kāds varētu jautāt, kas ir Kristus? Atbilde: Kristus ir Dievs un cilvēks un, proti, tāds Dievs un cilvēks, ka Viņš ir Kristus nevis sev, bet gan mums; kā norāda pravietis Jesaja [Jes.9:5]: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls..”.

Tā ka mums jāzin un ari nešaubīgi jātic, ka Kristus ir mums dots un dzimis, pēc kura kā no mūsu vienīgā vadoņa un Kunga mēs taču galu galā paši tiekam par kristiešiem saukti [Ap.d.11:26]. Jo no Viņa mums ir viss un mēs ņemam visu. Gluži kā kāds tiek nosaukts par bagātu viņa bagātības un dārgumu dēļ, gluži kā sieva, kurai ir viņas vīra labumi, nes sava vīra vārdu; un firsts savas firsta zemes dēļ; pilsētnieks savas pilsētas dēļ un ne viņa gavēņa, svētceļojuma, lūgšanu, īpaši saņemtu ordeņu dēļ, vai viņš ir kartēzietis, sludinātājs, augustīnietis vai franciskānis.

Kad nu to dzird jūtīgie kungi, kuri paši sev piedēvē saprāta un visu lietu zināšanu, viņi saka: o! Vai tad agrāk nav sludināts Kristus un Evaņģēlijs? Tu domā, ka mēs nezinām, kas ir Evaņģēlijs, Kristus vai ticība? Patiesi, viņi saka, mēs to visu agrāk zinājām, pirms mēs tevi dzirdējām vai redzējām. Ja ticība ir tik liela lieta, kā tā var nebūt pietiekama svētlaimei? Kāpēc gan? Naivie zemnieki un meitēns stallī arī zin par ticību runāt, tāpēc ar ticību ir nepietiekami, bet vajag arī gavēt, lūgt, celt baznīcas, būvēt klosterus, apmācīt mūkus un mūķenes un līdzīgus darbus darīt.

Redzi, tādi akli aizstāvji un kārdinātāji tagad ir mūsu gudrie un visi Evaņģēlija sludinātāji, kā viņi paši domā. Tāpēc viņi sevi slavina, ka ir tie, kuri zin un pazīst Kristu vai Evaņģēliju, un tomēr grib blakus Kristum citus darbus veikt [Rom.16:17; 2.Pēt.2:1], ko Kristus nedz pacieš, nedz grib. Tāpēc viņiem ir jādod trieciens, lai viņi atlēktu atpakaļ un saprastu, lai viņi nezin nekā mazāk kā to, kas ir Kristus, Evaņģēlijs, ticība vai labi darbi. Jo labs sludinātājs māca, ka viņš nezin un nemāca nekā vairāk kā Kristu ar Viņa taisnību un labumu. Tā lai cilvēks tikai Kristus pilnības patiesajos dārgumos meklē savu slavu. Jo viss, kas ir Kristū, ir mūsu.

Tādā ticībā, kur cilvēks ir pārliecināts, viņš var viegli pievarēt un jau ir pievarējis velnu, elli un visas sirds ciešanas, un beidzot atrodas patiesībā, kas ir Kristus. Un tieši Viņš ir tas, kurš mūs no Dieva radījis saprātam, taisnībai, svētlaimei un glābšanai. Tādēļ, kā ir rakstīts, kurš lielās, tas lai lielās ar savu Kungu. Tā raksta Sv. Pāvils korintiešiem [1.Kor.1:30,31; Jer.9:24]. No Sv. Pāvila teiciena skaidri izriet, ka tādam, kurš šādi sludina Kristus taisnību, ir jāmūk no visu cilvēku taisnības kā no nelaimes. Tāpat arī, ka nevaram ar mūsu darbiem kļūt nedz dievbijīgi, ne taisnīgi. Citādi Pāvils būtu ar sliktu slavu un nolamāts par meli un Kristus tiktu noraidīts ar visu Viņa taisnību, gudrību, svētumu un glābšanu.

Tāpēc bēdziet tālu no šādiem sapņu sludinātājiem, kas jums piedāvā paša darbu un paša cilvēku taisnību, neko vairāk. Jo, kad tie sludina, ka cilvēks kļūst taisnīgs un dievbijigs ar saviem darbiem un tas ir Dievam tīkami, viņi sludina neko citu kā, ja viņi teiktu: skaties, tavs Kristus nav pietiekams svētlaimībai jeb taisnībai, tev tam blakus jāliek tavi darbi, tava gavēšana, lūgšana, tavs ordeņa ietērps. Ir pilnīgi postoša lieta tā domāt, kur nu vēl runāt un īpaši sludināt kristīgajai tautai. Jo tu netiksi ne par kristieti nosaukts, ne Dieva ievērots par tavu gavēšanu, lūgšanām, cepurēm, dēļ tā vai cita ordeņa vai, ka nes vairāk vai mazāk pliku galvasvidu. Bet tu tiksi nosaukts par kristieti un Dieva ievērots, ja tu ticēsi, ka Kristus ir tavs saprāts, taisnība, dievbijība, svētlaimība un visi labumi. Kad tu tā tici, tu vari pastāvēt Dieva priekšā. No šejienes kopsavilkums: kurš tā. tic Kristum, ka Viņš tam ir taisnība un viss labums, tas kļūs taisnīgs un svētlaimīgs. Bet tas, kas taisnību balsta uz saviem darbiem, tas pazudina savus darbus paša taisnībā.

Tagad nu saki, kas tad ir jādara? Vai mums nav jādara labi darbi? Vai mums vairāk nav jāgavē, jādibina klosteri, nav jākļūst par mūkiem un mūķenēm vai arī tas ir jādara? Atbilde: ir divējādi labi darbi: vairāki, kas pēc ārējā izskata šķiet labi un tomēr jums pašiem nav tik kā izskatās; un ir visi paša izgudrotie darbi, cilvēku veikti un uzsākti, tie ir paša gavēšana, paša īpašās lūgšanas, īpašu tērpu un ordeņu saņemšana un līdzīgi darbi, kas tomēr nekalpo nekam citam kā tam, kas šos darbus dara, taču ne svētlaimībai, jo neviens no tiem nav Dieva pavēlēts. Tāpēc tev vajag Kristu un tev Viņš ir, kurš izglābj tevi no nāves, velna un elles, kā stāv rakstīts [Ebr.1:3]: “Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas tavas lietas ar savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem”, un nevis tu. Tāpēc necenties domāt: es gribu to vai citu darbu izdarīt, lai es izpirktu savus grēkus vai lai es klūtu dievbijīgs un svētlaimīgs. Jo tā no taviem darbiem var iznākt, ka Kristus būtu bijis vismuļķīgākais un smieklīgākais, kas jel kādreiz nācis virs zemes, lai tik daudz ciestu, un tu varētu pats pietiekami savu grēku dēļ darīt vai arī kļūtu dievbijīgs un taisnīgs ar saviem darbiem.

Tāpēc kļūdās visi tie, kuri tik daudz cer uz labiem darbiem, ceļiem, padomiem vai nodomiem. Ja viņi grib veidot savu taisnību ar pašu darītajiem darbiem, tad viņus drīz apgāzīs Dieva taisnība; šeit ir jākrīt visām indulgencēm, jo citādi tiks sajaukta visa mūsu ticība. Jo kristīgā ticība uzlūko tikai Kristu. Tāpēc, ja mūsu pašu paveiktie darbi būtu tik stipri un vareni, ka tie darītu mūs dievbijīgus vai taisnīgus, tad Kristus ar savu taisnību būtu veltīgs un nevajadzīgs. Tādēļ mēs arī esam kristieši, ka mēs Kristu uzņemam sevī, kas notiek, ja mēs turamies tikai pie Viņa ar stipru ticību, bet ne pie radības vai viņas palīdzības.

Kad mēs tā ar ticību Kristu esam uzņēmuši, tad pēc tam seko un tiek atzīti arī pareizi darītie, labie un kristīgie darbi, jo tos Dievs ir vēlējis, un to cilvēks dara nevis savam labumam, bet lai kalpotu savam tuvākajam: kad viņš apģērbj kailos, pabaro izsalkušos un padzirda izslāpušos utt., kā taču Kristus šos darbus uzskaita [Mt.25:35]. Un dara šos godīgos darbus bez paļāvības kaut kādai taisnībai, bet gan tīri Dieva vārdā un kalpojot savam tuvākajam.

Bet kā cilvēks kļūst taisns un labs Dieva priekšā? Pāvils atbild: mēs kļūsim labi un taisni Dieva priekšā tikai caur Kristu, kurš mūs ir veidojis taisnībai un svētlaimībai. Tāpēc viss veicams caur ticību Kristum, kuru visiem kristīgajiem sludinātājiem jāpūlas centīgi sludināt tautai kā galveno mūsu svētlaimībai. Tas notiek, ja sludina Evaņģēliju, kuru Pāvils [1.Kor.1:18] nosauc par krusta vārdu. Pret šo krusta vārdu cīnās visi tie, kuri cer uz saviem darbiem, bet ne uz Kristus taisnību un saka: ei, vai tad visi mācītie un augstās skolas pirms tam nav bijušas? Vai tad visi mūki un mācītāji ir bijuši āksti, sākot tādu dzīvi un būšanu? Vai ir jāpamet un jānoliedz visi tie, kas šādus cienīgus klosterus un baznīcas ir cēluši? Tas nevarētu būt: kā viņi varēja būt tik nepieredzējuši, lai neapzinātos, ka šādi labi darbi ir noderīgi svētlaimībai? Tas nevar būt.

Pret šādiem akliem aizstāvjiem stāv Kristus pretī un grib, lai cilvēks caur Viņu un ne caur sevi kļūst taisnots Dieva priekšā; tas pavisam netīk pasaules gudrajiem un savu darbu meistariem. Ja tu jautā mūkam, kāpēc viņš ir kļuvis par mūku, viņš atbild, ka viņš grib kļūt svētlaimīgs saņemtajā ordenī un ietērpā. Tā ir jāatbild viņiem visiem, kas cer uz darbiem, un šīs atbildes dēļ viņi tiks pazudināti, tāpēc ka ir bezdievji [Mt.12:37]. Jo tas, ko viņiem būtu jāgaida no Dieva un Kristus taisnības, to viņi meklē pašu darbos un rīcībā, kuras pilnīgi nekalpo svētlaimībai vai dievbijībai.

Tāpēc nu seko, ka visiem tiem, kas grib būt kristieši, ir jānes krusts; kuru nespēs aptvert vai arī par to ko zināt visi mūku mācītāji un visi tie, kas vingrinās pašu izmeklētajos darbos. Tāpēc, ja tu vienu no tiem uzrunāsi, tu redzēsi, cik nepacietīgi un rūgtuma pilni viņi ir. Tā kā nu nezin, kas ir Evaņģēlijs, kuru, kā pirms tam teikts, Pāvils nosauc par krusta vārdu, un paliek tikai pie viņu kalpošanas Dievam, kā viņi to sauc, un ārējām ceremonijām, tāpēc nevar nonākt pie Evaņģēlija taisnās patiesības vai Kristus krusta. atziņas. Bet neļaujiet šādiem pasaules gudrajiem atstumt sevi no Evaņģēlija un Kristus krusta.

Ar Kristus krustu, skaidri izsakoties, nav jāsaprot tas vai cits koks, pie kura Kristus kārts, bet gan Kristus krusts ir kauns un negods, ko Kristus nevainīgs ir izcietis. Kad es gulu gultā un esmu slims vai arī kāds par ļaundarību tiek nogalināts ar uguni, ūdeni vai zobenu , tas nav Kristus krusts. Bet Kristus krusts ir negods un vajāšana taisnības dēļ. Tāpēc patiesi kristieši tiek lamāti par ķeceriem un ļaundariem, viņus ikviens noliedz, nicina un tiesā, tā arī katram priekš viņiem ir kāda netīra lupata. Kā saka pravietis [Ps.40:18]: “Es gan esmu postā un nabags..”; it kā Viņš gribētu teikt: visa pasaule mani ir pametusi un es stāvu šeitan pilnīgi viens, neviena neievērots, visu nicināts un apkaunots.

Tāpēc mūsu Kristus ir pilnīga nevainība, kuras dē1 mums nāk visas sirds ciešanas, un, ja tās atnāk, tad tas viss nav mūžīgs, bet ilgst kādu laiku [Jes.27:8 un 28:24]. Bet kad tādas bailes nāk pēdējā nāves stundā, kad cilvēku pamet pasaule, draugi un viņa iekšējais mierinājums, kuram jāplūst no Dieva, pie kura viņš nav turējies ar ticību, tad tās patiesi ir bailes un nelaime [Jes.38:17]. Bet cilvēkiem kaut ko ciest kauna dēļ nav nekas liels. Bet Dieva dusmas un roka, kad tā visā nopietnībā izstiepjas pār mums, cilvēkiem ir nepanesams krusts un lielas izbailes.

No tā izriet, ka kristietim piederas, ka viņš zin, ko Kristus ir mācījis, un ka ir bijis Kristus krusts, un ka tas ir atstājis Evaņģēlijam savu nosaukumu, un ka tieši Krusta vārds ir tas, kas mums jānes.

Pasaules gudrie par krusta nešanu sauc, kad gabalu no svētā krusta ietver zelta krustā vai sakramenta traukā un kad priesteris uzvelk stihāriju, ap kaklu epitrahilu un nes to pašu zelta vai sudraba krustu apkārt baznīcai, dod to skūpstīt tautai, lai tā upurētu feniņus. Ak, ākstība! Lai izvairītos no šādas māņu spēles un pārmērīgiem maldiem, es gribētu svēto krustu sadedzināt pulverī, ja man būtu gabals no tā. Bet Kristus ir nesis savu krustu un grib, lai tu tā arī nestu savējo. Tāpēc Viņš saka [Mt.10:38]: “Un kas savu krustu neuzņemas un man neseko, tas manis nav vērts.” Viņš nesaka, ņem manu krustu, bet savu krustu un nes to. Atstāj mierā manu krustu, pie kura es esmu izcietis daudz kauna. Skaties, lai tu tā arī ciet pie savējā, kas tev tiek uzlikts.

Tāpēc tas nav nekas, ka mēs liekam būvēt lielas baznīcas, veidojam un ar dārgakmeņiem apliekam lielus sudraba attēlus, jo mēs citus, labākus darbus, kuri ir svarīgāki un Dieva uzlikti, atstājam malā. Tā ir arī sarīkoti atbaidoši svētki un spēle ar Kristus drānām (t. i. līķautu) Trīrā. Bet ļaujiet drānām būt drānām un krustam būt krustam. Kristus mūs aicina, lai mēs tikai sekotu Viņa atstātajām pēdām ar pacietīgu mūsu krusta nešanu, kā. Viņš ir nesis savējo [1.Pēt.2:21].

Gadā ir divi krusta svētki. Vieni ir nosaukti par Svētā krusta atrašanu, kuru mēs atzīmējam pēc Lieldienām. Otri ir nosaukti par Svētā krusta pacelšanu, ko mēs atzīmējam rudenī. Bet būtu daudz labāk, ja krusts būtu pazaudēts nekā atrasts, nomests nekā pacelts. Ne tāpēc, ka es to atraidu, bet gan nekrietnību dēļ, ko mēs ar to esam veikuši, būtu daudz labāk, ka svētais krusts nebūtu ne atrasts, ne pacelts. Bet būtu labi tas, ja tu paceltu svēto krustu sevī ar visu bēdu un nelaimju pacietīgu pieņemšanu, krustu, kuru tu redzi, ka tas ir reāls, paņem to sevī, neslēp to, tā tu atradīsi svēto krustu. Un, kad tu to esi atradis, tad pacel to sevī ar prieku, kā taču to darīja svētie apustuļi, kuri gāja, kā stāsta Raksti [Ap.d.5:41], “līksmi.. no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa vārda dēļ ciest negodu”.

Tev jāsaprot, ka nest savu krustu, pacelt Kristus krustu vai atrast to, tas nenozīmē upurēt, skūpstīt vai iet pie svētā krusta, bet gan visapkārt pacietīgi saņemt un ciest netaisnību. Tāpēc tu viegli vari saprast, kāpēc gandrīz visi mūki un mācītāji tagad cīnās un kliedz pret Evaņģēliju un patiesību. Jo tieši viņi ir visās lietās visnepacietīgākie un īpaši, ja ķeras klāt viņu nodarbēm, ko viņi līdz šim ir melīgi piekopuši visā pasaulē. Tāpēc viņi neļauj klausīties sludinātājus, kuri sludina Kristu ar Viņa taisnību, nesajauktu ar pašu dievbijību, viņi liekuļo, viņi esot jaunie gardēži, viņi to nesaprot, un viņus ir jāklausās sirmo matu un vecuma dēļ; kas taču neko nepalīdz lietai.

Tāpēc, lai cik veci viņi ir, cik daudz sarkanas, melnas vai brūnas beretes vai citādas smailas cepures viņi nēsā, viņi nesludina Kristu, bet gan savus darbus un taisnību: mums viņi jāatstāj ar viņu sludināšanu un visiem viņu sapņiem [Mt.15:14] un jāuzņem tikai tie, kuri Kristu sludina un tikai Viņā klausās; nav jāskatās, vai šie sludinātāji tiek kā Evaņģēlijā vajāti, dzenāti, noliegti, nogalināti vai kā ar viņiem apietas. Tāpat nav jāskatās uz otru pusi, cik mācīti, cik kāri pēc pasaules spožuma ir tie, kas Evaņģēlijam visvairāk ir pretim. Tomēr viņus nevajag nicināt, ka viņi neatzīst Kristu, bet jābūt ar viņiem pacietīgiem, līdz arī viņus Dievs reiz apgaismos ar savu žēlastību, par to Dievs ir jālūdz. [Jes.29:24]

Tā nu viss kristīgā cilvēka stāvoklis un būtība ir tur, ka tu cieši turies pie Evaņģēlija, kas tikai Kristu rāda un māca, bet ne cilvēciskas runas vai darbus. Bet atstāj visus raibos titulus, ar kuriem tu lepojies, ka esi kristietis, jo ir patiesi, ka no katra, kas blakus Kristum piedāvā vēl ko citu nepieciešamu svētlaimībai, tev jāmūk kā no velna, jo tas nav melnais, riebīgais vai raibais velns, bet baltais velns, kurš tev zem dzīvības skaistā tēla ievadīs mūžīgās nāves indi. Esi modrs un stiprs pret šādiem izskatīgiem naidniekiem, kas tev apliek mūžīgās nāves striķi, no kuras mūs sargā Kristus, āmen.